Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

paliekošā pārtapšananu pārtop pasaules prātapaliekošā pārtapšanāun vēlas vēl karotjo pasauli tā varotpat izmirkušu prātukarotēm pabarotDOMUGRAUDIVēji svētī, vēji vētī,Svaida domas šurp un turp:Domas galvā raujās zibā,Pazūd it kā nebūtībā.Kad ieeju es graudu klētīNāk man domu raža pretī.Daba domā, daba radaUn par visu vienmēr gādā.Dievs, daba, darbs,Ja vējš ar‘ skarbs.LĪDZŠINĒJAMPOLITIĶIMDegungalāTavā Debess malā,Uzsēdies ir egomānis:Tevi māna, tirda, gāna,Pasauli tvert mikroskopā!Maza, maza pasaulīte,Nu degungalā izklāstīta,Dejo, grozās, sabožas un smaida,Naktīs kādreiz tevi baida.Degungalā, galu galāIr visa lielā tava dzīves sala:Tur tā sākās, tur tā beidzās,Kamdēļ no tās lai projām steidzās?Tas tavs A un tas tavs OTava augšāmcelšanāsUn tavs K.O.Dziesminieks, Ievas Akurāteres raksturojumā „izcils tautas pūra zinātājs“, Uldis GrasisJG lasītājiem pazīstams jau kopš 133. numura (1981). Intervija ar Uldi publicētaJG232:48-54.5

ImantsAuziņšPĀRPRATUMS:KALIFORNIJĀ,1983. GADASĀKUMSLatviešu dāma cienījamos gadosdzejas sarīkojumāman vairākkārt vaicāja:– Vai Latvijas skolāstagad arī par jaunajiem dzejniekiemmāca?Diezgan viegliatbildēt nācās.Taujāts reizīti trešo,klāstīju, cik nu iespēju, galanti:– Jā, skolu programmāsnetiek aizmirsti jaunie talanti!Nē, nē, no viņiemne dairās, ne vairās.Un ceram jauno dzejudrīz skolās mācīs vēl vairāk!Minēju vārdus:rau, dzeja, nudien, nav likta kaunā!Bet dāmapārjautāja vēlreiz:– Bet vai dzejniekus jaunos – –?Pēc sarīkojumajautāju Olafam Stumbram:sak’, varbūt aplami sarunu virzu?– Nē, nē! –Olafs mierinot bilda, –no jaunajiemdāma bija domājusiEdvartu Virzu...20106

Imants AuziņšNO VIENTULĪBASLĪDZ RĪGAIOlafam Stumbram (1931-1996) uzmūžiem atgriežoties Rīgas smiltainēOlafs reiz rakstījis:bet retumis tikaidziesma, ko dziedājis viens,top daļa dvēseles citam.Nu jau droši varam teikt, ka viņš pats, IvaraLindberga vārdiem, dzejnieku dzejnieks, bijaun palika viens no šādu retu dziesmu dziedātājiem.Jau pirmajā, brieduma zīmogotajākrājumā Etīdes (1960) ir ne mazums vārsmu,kas spēj bagātināt jebkuru latviešu 20. gadsimtadzejas antoloģiju.Viņš agri uzdrīkstējās meklēt ceļu no vientulībaslīdz Rīgai, ātrāk un ciešāk kļuva piederīgspie mūsu izcilo aizjūriešu un šejienespiejūriešu cilts (Knuts Skujenieks). Vispirmsar citiem jaungaitiešiem, ar Latvijas augošodzejas devīto vilni Olafa dzeju vienoja tās pašassāpes un cerības – nesaraujamā trijotne:cilvēces dzīvība – tautas dzīvība – cilvēka dzīvība.Nereti viss savilkts ciešā mezglā („Trimdastrīspadsmitais gads”):Rieta starosaugstu pār jumtiem un ilgāmsīc lidmašīna:spīdīga nīcības muša, kas iznēsā pasauleimodernu mēri.Un pēkšņi, laimīgam trulumam spītējot,zinu:tad, kad visos štābos sadegs plāni unkartes,kad latvieša pelni sajauksies gaisā arNūbijas nēģera pīšļiem,tad beidzot sāksies lielais miera laikmetsnāciju starpā.Pagaidām jācer. –Un mazliet tālāk: Tauta ir visur, bet zeme, tāzeme tikai viena.Dzeja mostas daudzviet, kad vēl līdz TrešajaiAtmodai gadu desmiti ejami. Dzeja arvienvairāk uzrāda tādu it kā nelielu dvēseles rādītājupārbīdi, kas spēj apturēt laikmeta auļojumunetālu no bezdibeņa... Olafa replikasšajā visas latviešu – un arī cittautu – dzejaslielajā diskusijā joprojām ir labi sadzirdamas.Kā improvizācijā, 60. gadu nogalē Rīgā tiekotiesar Andreju Vozņesenski, kad šķiet, kadzejnieks, dzeja varētu it kā /ar smaidu uzvarēt/visas pasaules /krustnešu tumsu.Kā ciklā „Dzejoļi svinīgiem gadījumiem”, kur,nenoklusējot nevienu gadsimta sāpi, tieklauzts ceļš uz jaunu vienprātību bez augstprātībasun mazvērtības:Lūk, patiesība plika:neesam Radības Kronim daiļš rotājums.Protams, latvieši esam. Bet tikai.Taču pasaulē valda spēki, kā mums tik mīļāslībiešu tautasdziesmas „Pūt, vējiņi” – „drīzdrīz / ir mums tās nevajadzēs”/. Kad – glužikā šodien – daudzi tīko dabūt ...vietu pie siles,/ kas viņiem ir itin kā tramvajs / uz paradīzi(„Estētiska studija”).Un vai mēs joprojām esam tikuši tālu no pasaules,kur Ķirbji ... šķirniski domā („Par zemeņuziepēm”), kur pat mierinātājvārdamjābūt skaidram kā lauku partorga padoms(„Mierinājums”)? Un vai mums joprojām... dzeja ir tas augstākais krusts,no kura daudzos šūpuļos,no kura visos kaposjāskatās vienmēr.Arī mums visa pasaule atmirdzēs, ja pat smagāsdienās varēsim sacīt savai mīlestībai: Tutaču biji („Manai Laumai”).Arī mums atdzims Tēvzeme, ja nemeklēsimar sveci gaišā dienas laikā tās mīlestību, kasnezuda nesenajā pusgadsimtā ne Latvijā, netālzemēs, kur Tēvzeme uz mūžu bija ņemtaarī Olafam kopš 13 gadu vecuma. Lai izskanšīs pārdomas un godinājums mūsu „dzejniekudzejniekam” ar viņa astoņrindi „Par mājām”.Manuprāt, tas ir viens no skaistākajiempatriotiskajiem dzejoļiem mūsu senajāvalodā; rindas mijoties vēsta par Ameriku unpar Latviju. Bet varbūt precīzāk: pamīšus pardzīvi un sapni? Beidzot piepildītu.lepni eikalipti pie mājas man aug(manos bērzos balts lietutiņš sijā)visā Amerikā man tik daudz draugu(pie Mārupītes mēs bijām)mums tur šosejas noteikti labākas(lūdzu, sakiet man ceļu uz mājām)velns, kur te var nopirkt tabaku(Dievs, es nostaigātu to kājām)Rīgā, 2010.VIImanta Auziņa radošajā kontā ir 19 dzejoļu krājumu(ieskaitot trīs izlases ) un gandrīz ducis tēlojumu/apceru/atmiņu grāmatu. Daudz tulkojis, visvairāk krievurakstniekus (Krilovs, Ļermontovs, Bloks, Cvetajeva u.c.).Darbi dzejā un prozā publicēti JG kopš 1968. gada. DzīvoRīgā.7

savstarpējā attieksme. Kā Dievs ir radījis untad savienojis visus šos veidus un spēkus, kāViņš to ir varējis!Benita VeisbergaPIERAKSTICik pilnīgs, pabeigts mākslas darbs ir tā zīlīte,kas te dzīvo aiz loga. Izskats, krāsas, kustības– ne ko pielikt, ne atņemt. Viņas mazaispārlidojums uz citu zaru kā dzejas rinda, kāskaistas, pazīstamas dziesmas takts. Un tadviņai vēl ienāk prātā priecīgi uzčivināt!Tagad redzu, ko agrāk neievēroju, un kas liekasvarens un apbrīnojams. Kā putni lielā ātrumāizlido cauri zaru režģiem. Kā vāvere rikšopa tālruņa stiepli, bez sevišķas uzmanībastrāpa ķepas uz vadu. Šodien skatos, ka cekulainaiszilspārnis, paceldamies jaunajā ozolāno zara, to stingri salīgo, tas sakustas līdzpat vietai, kur sākas stumbrs. Tāds spars irviņa atspērienam. Sāku lēst, ka man būtukrietni jāpapūlas zaru tā sakustināt, un cikreizes lielāka esmu par viņu. Mazās būtnēsir lieli spēki, to mums tagad der turēt prātā.Un skudras savāc savus kritušos. Mazas, mazasskudriņas, ne divus milimetrus garas. Rūpējaspar saviem aizgājējiem. Viņa tek pasavu celiņu, bet ja pamana tuvumā citu samītuvai ievainotu, tūliņ dodas tai klāt unnes projām. Tas ir redzēts jau agrāk, bet netā kā tagad. It kā saules spožums stingri uzstātu,lai tu skaties un redzi, kas notiek pietavām kājām, kā šajā milzīgajā, nežēlību pilnajāpasaulē dara divas melnas skudriņas.* * *Nakti kārtīgi lija, tagad skaidrs. Noskalotaslapotnes mirdz un laistās saulē. Reizēmviegla vēsma tik tikko pakustina kādu lapu.Tad tur iemirdzas lāse. Vēsmas un mirdzumasaistība. Kaut kas ļoti ievērojams: parādību* * *Pēdējā laikā te atkārtoti uzrodas latviešu vārdi.Pēkšņi ir klāt, viens atsevišķs vārds, izlienkā no zemes. Savādi, man liekas, ka agrāktā nebija.Sēžu pie dārza galda. Pievakare, kluss, rāms,uz lapotnēm rieta zeltainā gaisma. Nepakustne zars, pat putni pieklusuši. Stumbri stāvmaigā sastingumā, kā aizturēdami savu spēku,kā dodot kādam godu. Un pēkšņi līdzāsir vārds: svētvakars. Līdz malām pilns dziļa īstenībassatura. Pašas dabas radīts un apliecinātssvētījams brīdis, svētvakars. Te nav runapar vakaru pirms svinamām dienām, tas irkas cits. Te ir runa par svētījamu novakarabrīdi jebkurā dienā. Tādi ir. Tādi ir! Daba svinun svētī, liek to darīt arī cilvēkam, liek apstāties,pieklust. Tas pats ar rītiem, kad gaismāun klusumā tīrs jaunas dienas sākums ir aptevi, svētrīts.Un tad: vai citās valodās ir šis vārds, svētrīts!?Skatos vārdnīcā. Angļiem nav. Vāciemarī, liekas, ne. Tik milzīgs īstenības nojēgumsmūsu valodā. Te taču ir vesels ticībasapliecinājums, dievišķības atklāsme. Citāsnav – ? Skaidri, kā vispašsaprotamāko viņiteica: svēts rīts. Tas bija tikpat esošs, nenoliedzamsviņu dzīvē kā zeme, ūdens, koks.Svētrīts un svētvakars. Divu tādu vārdu dēļvien jātur šī valoda.Šodien atkal viens, parādās jaunā gaismā.Nezvērs. Rakstā par krievu armijas neģēlībāmČečenijā bija vārds „zvērības”. Ļaunadarīšana, rīcība. Nāca prātā, ka zvēri patiesībānav ļauni, cilvēks dažreiz nelabāks. Ka tāteikt ir apvainojums labam dzīvniekam. Unpēkšņi acu priekšā bija mūsu vārds: nezvērs.Tas apzīmē ļaunu būtni un tai pašā laikāskaidri, burtiski pasaka: nezvērs, nav zvērs!Tuvumā tātad ir doma, ka zvērs nav ļauns.Vai nav brīnumaini, ka senie latvieši izvēlējušiestā teikt? Ka darināts un lietošanā palicistāds vārds? Ļauns. Bet ne zvērs. Nezvērs.Es pat izdomāju, kā tas notika. Viņi vispirmspar kaut ko nelabu izgrūda: zvērs! Bet tad,jūtīgi ļaudis būdami, tūliņ apķēra, ka dzīvnieksnav ļauns (viņu zaķītis, lācītis, vilciņš),un sevi izlaboja: nezvērs. Un te tas ir, līdz šaibaltai dienai!Valodā ir tādas brīnišķības.Ar ne – darināti daudzi negatīva satura vārdi,neceļi, nedarbi, nedienas, negods utt. Bet8

nezvērā, šķiet, ir lielāks domas lādiņš. Arī sasaucasar to, kas kādreiz nāk prātā, ka dabāvairāk labestības nekā cilvēkā.* * *Kāpēc Latvijā rakstu ļaudis sāk teikt: lūzeris?Te taču ir pilnīgi atbilstošs latviešu valodasvārds – zaudētājs. Un kāds literāts, zinīgs cilvēks,saka: aisbergs. Ne leduskalns. Kas ir tas,kas liek viņam izvēlēties citas, ne savas valodasvārdu?Bet viens iesaka garāžas vietā stadulu. Ļotilabs, no visādiem viedokļiem. Izglābj no pazušanasvārdu. Vieno pagātnes un tagadnesīstenības, veco zirdziņu ar mūsdienu braucamo,šodienas gaitas ar toreizējām. Sasaucasarī skaņas ziņā – stāv, stadula. Tam līdzāspat labi domātais mēģinājums autostāvvietarādās neveikls. Tā stāvvieta stadulā seni,stingri, debešķīgi ir jau iekšā! Dievs lai svētīto cilvēku, kam tas ienāca prātā, lietot unglābt labu vārdu. No šīs dienas garāžu saukšupar stadulu. Te, šajā Kalifornijas pakalnā,un tad redzēs, kas būs, cik ilgi tā var buldurēt.Sāku to jau skaidrot Ārim, es domāju, kaviņš sapratīs.* * *Palmā līgojas zari, vāvere brokasto. Viņa plēšlapas, viņai kaut kas garšo lapas pamatnē.To viņa apēd, pārējais nokrīt zemē. Tas mantad jāsavāc.Agrāk vāveres palmu neaiztika. Un viņu nebijatik daudz kā tagad. Vasarā viņas ātri notiesājavisas meža plūmītes vēl zaļas, pirmo reizipa šiem gadiem negatavoju ievārījumu. Visādaspārmaiņas, arī tepat dārzā. Lielās smilgas,kas arvien plauka augustā, šogad lēnām,kā apjukušas, vērās novembrī. Dažas palikapusceļā, nemaz pilnīgi neatplaukdamas.* * *Jau vairākas nedēļas divas irbītes te nāk unstaigā pa dārzu, viņš un viņa. Bez bērniem,bez radiniekiem, divi vien. Kā tas tur ir ar viņiem?Kas liek šiem diviem turēties kopā?Parasti irbes te nāk bariņos. Ļoti smalki rakstiuz viņu galvām.* * *Stāvu dārzā, skatos, cik skaists rīts. Pēkšņipavisam tuvu pie galvas kolibrītis. Ļoti nopietnitēmējas klāt, skatās ar divu melnupunktu acīm. Ja nebijis viņa klusais motoriņš,nebūtu pamanījusi, viņš laikam būtu sācisar knābi darīties man pa matiem. Kad sakustējos,viņš savā greznajā, izsmalcinātajākustībā mierīgi palidoja drusku tālāk. Tas viņamiznāca apmēram tā, kā pianists, kad ierodastelpu tīrītājs, vēl izspēlē dažas smalkastaktis.Kas viņu pievilka, mani baltie mati? Viņš domāja,ka jāpārbauda, vai nav sūcams medus?Sazini, ko viņš domāja. Tik liels kā īkšķis. Bettās acis! Kā divi melni punktiņi var tik ciešiskatīties tev virsū... Tas vēl nebija piedzīvots.Ar tiem putniem ir Dieva zīmes. Vispirms jautās skanīgās, izteiksmīgās balsis. Tur viņš sēžoša augstākajā zarā, tik liels, ka viena lapaviņu aizsedz. Bet dziesma skan pāri dārziemun pakalniem. Nu labi, ir vakars, saule ietlejā, zeltains sārtums uz kokiem. Viņam jānodziedsava vakara dziesma, to varētu saprast.Bet viņš izteiksmīgi dzied arī lidodams!Viņam pēkšņi ienāk prātā pilnā sparādrāzties uz kaimiņu priedēm – un izteiksmīgaisdziedājums turpinās, drāšanās caur gaisuviņam neaizsit elpu, doma par citu vietuneizjauc dziesmas noskaņu. To viņš var un toviņš dara, nepamirkšķina ne aci. Bieži viņudziesma ir tikai īss teikums, viņš to atkārtoatkal un atkal. Un tas nekļūst vienmuļš! Kātas var būt? Visu laiku tas pats, bet vienmērar spilgtumu, svaigumu, pārliecību. Cilvēkstā nevar. Viņš neatlaižas, viņš saka un saka.Viņš zina, ka viņam taisnība. Kādreiz liekas,ka viņš grib kaut ko iestāstīt, pateikt kā patiesībāir.Un tā vieglā paslīdēšana gaisā, ar kādu viņibez spārnu plivināšanas pārvietojas īsus gabaliņus.Paceļas desmit centimetru augstumā,paslīd drusku tālāk. Vai tā nav brīnumainaspēja? Ar to pilni koki un krūmi. Visa pasaule!Katrs solis, brīdis, vietas sprīdis pilnsar brīnumainām spējām un varēšanām. Unkāpēc, vērojot mazos putniņus, cilvēkam jāpasmaida?Viņi taču netaisa nekādus jokus,viņi nopietni kārto savu dzīvi. Bet viņu kustības,mazie spurdzieni un pārlidojumi izskatāspriecīgi, tu pasmaidi. Viens tā ir gribējis.* * *No rīta brīdi izeju ārā, apsēžos uz sola. Untikai tas, ka acu priekšā ir rozmarīna zaļaiszars, zilais zieds, bites mierīgā darbošanāstajā, ir dāvana, tūliņ no paša rīta.* * *Ziņās stāsta, ka banku blēdīgo aizdevumudēļ tūkstošiem cilvēku zaudējuši mājas. Daudzasnu stāv tukšas. Neapkoptos peldbaseinosieperinās slimību izpla tītāji odi. Lai cīnītospret odiem, bankas laidīšot baseinos9

odus ēdošas zivis. Ūdeni šķiezdamas, lēks pabaseiniem un rīs odu mākoņus, tā tagad būs.Šis ir cits laiks. Es tam nepiederu, es piederusavam laikam. Šaubos, vai tiem baņķieriemiznāks kas prātīgs. Zivis un peldbaseini neietkopā. Zivīm vajag tādas vietas kā Misā vaiLielupē, vai te kalnu strautos. Viņām vajagmaigu, plūstošu pelēcību ar zaļganu iekrāsojumuno krasta kokiem un kalmēm. To tiebaņķieri nesaprot.* * *Šodien zaru gali. Paši, paši galiņi, kokiem,krūmiem, kadiķiem te pretī, cipresēm. Kādapasaule, kāda vienība. Viņi dzied vienudziesmu. Visi kā viens: uz augšu, pretī gaismai.Mazi, smalki, vēl valgani. Ar nesalaužamupārliecību: uz gaismu. Tas viss. Pārējaisnāk pats.Sāku biežāk uz tiem paskatīties, palīdz viņunešaubība. Tā smalkā cipreses galotne, kaste ir tieši pretī – cik skaidri tā rāda, kas ir, kādara. Cilvēks to dažreiz aizmirst. Šie zaru galiņinekad.Kā tas izskatās no augšas? Kad Dievs skatāslejā uz zaļajām, noaugušajām gravām unpauguriem, kad Viņš redz neskaitāmos zarugalus aizgūtnēm sniedzamies sev pretī – koViņš tad domā? Vai to drīkst pievilt? Viņamarī nav viegli.* * *Nevaru nomierināties aiz prieka, ka no grāmatuplaukta izcēlās Virzas Straumēni. Dievs,kas tur ir iekšā! Vieta. Mājas. Piederība. Lieliskaisdzejnieks! Kā zinājis, kā tagad trūkst,kā pasaule mokās un vārās bez tā. Cik labi,ka paklausīju mazai, mazai iedomiņai pieietpie plaukta, tāpat izņemt Straumēnus, kādasbagātības nu te ir. Jau kuro reizi lasītagrāmata, sniedz atkal jaunas dāvanas, vēllielākas nekā agrāk. Novērtēju ne tikai lasot,arī lietišķi. Uzlieku sējumam plaukstu, kadtas guļ līdzās uz dīvāna, nesot piespiežu stingrisev klāt. Tur ir tādi dārgumi!Latvijā daudzi par Straumēniem neko nezina,jāiepazīstina par jaunu. To panāca padomjuvara. Šķīra tautu no tās mantojuma, no tāsgarīgām vērtībām. Šie pretīgie darbi! Atņemtautām zemi, valodu, kultūru, šķērsām pretītam, kas dzīvē Dieva, dabas likts. Izmeklēļaunāko, ko var darīt, lai panāktu iznīcināšanu,cītīgi strādā pie tā no paaudzes paaudzē,kamēr pats no tā saslimst. Nē, Straumēni!Dzīvi, veseli, jāņem tik rokā un jālasa, labaisir stiprāks.Noteikti uz pabiezā, cieši pierakstītā sējumastāv vārds poēma. Tieši tā, viņam bija pilnīgiskaidrs, dzeja. Un no kā? No dienišķas īstenības,visparastākām lietišķībām. Viņš ņemun pēc kārtas apraksta Straumēnu ēkas, kūti,klēti, riju, šķūni, namu. Pasaka, kādas tās ir,ko tur dara, gadalaiku secībā parastos, biežismagos lauku darbus. Un ir dzeja. Gandrīzgribēju teikt: dzejā pārvērsta īstenība.Nē, nekas nav pārvērsts. Tā tur ir, tā tur dzīvo,vienmēr ir tur, Radītāja sākotnēji ielikta.Bet tas ir jāapjauš, jāierauga, ar to jābūt vienībā.Cik skaidri viņš to zināja, tur Zemgalē!Zaļi lauki, ik pa gabalam vecu koku puduriar mājām. Tur viņš sēdēja pie sava galda unpierakstīja, kūts, klēts, mēslu vešana, pirts.Drošs, nešaubīgs paņēmiens sniegt dzeju arīsteno. Staprāns ko līdzīgu dara ar krēsliemun pudelēm. Varbūt vajadzētu samest nauduun apgādāt kādus cilvēkus Latvijā ar šogrāmatu, lai Straumēni ātrāk, vairāk ir atkalkopā ar saviem ļaudīm.* * *Šausmīga doma ienāk prātā. Vai ar savu zāģiun dārza grieznēm neesmu pa šiem gadiempastrādājusi briesmīgus noziegumus!? Pretcilvēkiem neapzinos pārāk grēkojusi, vismazne gribēti. Bet pret šiem zariem? Viņi te augtādā pārliecībā, ar tādu zināšanu. Mana zāģēšanaarī nav tā veiklākā un labākā. Te irkaut kas dziļi satraucošs.* * *Krievi bieži piemin „lielumu”, vērienu, Krievijassūtību. Diezi, kā tur to saprot. Vai ir kādatuvāka, noteiktāka doma, ar ko tas tiek saistīts.Vai viņi apmēram zina, kas tas ir.Simtiem gadu ilga īstenība spiež domāt, kakrievi lielumu saredz citu tautu pakļaušanā.Apspiešanā, izmantošanā, nīdēšanā, iznīcināšanā.It kā pašsaprotamība. Arī šodien.Krieviem lielu Krieviju, čečeniem Čečeniju ne.Uzrēgojas nelādzība: ļaunuma lielums. Tasne vienam vien nācis prātā, Krieviju vērojot.Melu valsts, tautu kapsēta, ļaunuma impērija.Gulagi, valstiski iestādījumi beztiesīgadarbaspēka sagādei, cilvēku vešana uz Sibīriju.Projām no mājām, dzimtenēm, pāri kontinentiem,uz ilgiem mūža gadiem, ja paliekdzīvs. Milzīga mēroga noziegumi un pretcilvēciskumsiezīmē Krieviju.Iznākumā liela, atpalikusi valsts. Labklājībātālu aiz mazām zemītēm, Somijas, Dānijas,Norvēģijas, Baltijas valstīm pirms okupācijas.Nabadzība dabas bagātībām un iespējāmpārpilnā zemē. Nerunājot par ētisko unmorālo, acīmredzams zemums arī lietišķās,10

eksistenciālās jomās. Un šādai valstij lai būtutiesības uzspiest citām savu iekārtu, turēttumsonībā... Izteiktā cenšanās pie katras izdevībasatņemt kaimiņvalstīm zemi. Krievijasagrāk sagrābtās platības nav ne lāga apdzīvotas,ne pārvaldītas, ar iedzīvotāju izmiršanu,citu tautu ieplūdumu, tautiskām sadursmēm.Bezjēdzīgs, bezprātīgs šāds „lielums”,taisni pretdabīgā, izburbējusī izpletība irviens no galveniem šķēršļiem normālai, veselaivalstij.Un tomēr, redzot Krievijas pagrimumu, irumu,attālināšanos no garīgām vērtībām, vedasteikt – nē. Labais ir stiprāks, to nevar uzdot.Krievija to lieliski sniegusi gan sev, ganpasaulei, labais, pamatos, ir stiprāks. Bettam jādod dzīvē pienākošā vieta. Kaut kasnotiek bez tā, vietā nāk cits. Acīmredzami,aumaļām. Zagļi, meli, slepkavības, varmācības,riebekļi, organizētā noziedzība, lamas,ilgi ar to dzīvojot, pieaug klāt, ieaugdzīvošanā, cilvēkā, tautā. Kaut kas notiek.Sāk nederēt par valstiskām nebūšanām parastāteikšana – ne tauta atbildīga, bet valdība,režīms. Tā nav. Ilgstoša nebrīve, dzīvemelos dara savu, iespiež tautā zināmu domāšanuun darīšanu. Arvien biežāk Krievijato rāda pasaulei. Lielā tautas daļā atzinībugūst vadība, kas runā par citas tautas noskalošanuatejā. Šāds skatījums kļūst pieņemamanormālība. Krievijas gadu desmitiem ilgaisvalsts terorisms pret pakļautajām tautāmlikum sakarīgi rada gan cilvēciskus, gantautiskus kropļojumus, audzina jauna veidateroristus. Tos kaismīgi sauc par necilvēkiem,sola nogriezt tiem galvas, un tā uz riņķi.Krievijas valsts terorismam ir nesalīdzināmilielāks upuru skaits nekā kaukāziešu izmisumaterorismam, bet tas neskaitās. Tādadomāšana un saprašana, tādu pārliecību audzinajaunatnē ar īpaši pasūtinātām mācībugrāmatām par Staļina labajiem darbiem. Itkā citāda cilvēka veidošanās, pēc čekistu redzējuma,projām no Dieva, dabas radītā, daļējijau panākta.Liels nelabums. Tāds savainojums, ar tādāmsekām, ka daudzi šaubās, vai vairs labojams.Saslimusi tauta, veselas paaudzes izaudzinātas,pieaudzinātas pretdabībai un meliem.Ar to bija jādzīvo, lai paliktu dzīvs, cilvēkspiemērojas. Baigi. Un es dodu tam vietu šajāslapās, tam, no kā gribas novērsties, sargāties,glābties. Tas ir tik tuvu Latvijai, spiežasvirsū, ir jau nodarījis briesmīgu postu.Bet labais ir stiprāks. Ir. Viņu Poļitkovskaja,viņu Solžeņicins. To melus turpinošo, Krievijuvēl dziļāk pazemojošo mācībgrāmatu vietāskolās drīzāk derētu kursi par Solžeņicinu.Izvērstas, ikgadējas studijas par viņa garaspēku, drosmi un spēju vienam stāties pretīdzelžainai varai, tūkstošgalvainam meluiekārtas mošķim un pastāvēt. Te ir lielums,kam pasaulē nav daudz līdzīgu, liek aizmirstdažu klupienu. Mācības par Solžeņicinu, bagātu,vajadzīgu vielu atveseļošanās laikamno pašu tautas dzīlēm.* * *Mans mīļais, dārgais lietus! Stāvu pie logaun skatos, nevaru darīt citu. Jāpievērš uzmanībatam, pat papīrus tas nostumj malā.Brīdi izgāju ārā, lai būtu tam tuvāk, stāvējunojumē. Tad vēl klāt nāca lietus atmodinātāssmaržas. Kāda pasaule! Visapkārt miljoniem,triljoniem lietus aplaimotu augu, unviņu prieks plūst uz mani, paņem mani līdz,dalos ar katru stiebru, lapu, zemes kumšķītiviņu laimē par lietu.* * *Rāms, pelēks, nomācies, brīžiem pasmidzinaviegla migliņa. Koki un krūmi pilni lāsēm.Braucu uz veikalu, vajadzīgs ēdiens. Unpēkšņi vienā dārzā liels bērzs. Balts stumbrs,kupla, nenobirusi dzeltena lapotne. Nekustīgsstāv dienas pelēkumā, un no viņa nākgaisma. Nespilgts, neatlaidīgs starojums. Tasbija diezgan brīnumains skats. Man gandrīzgribējās apstāties un to pavērot ilgāk, betceļš te šaurs, es traucētu braucējus. Pēkšņikā liels gaismas gabals ceļa malā. Kad pārbraucumājās, man vedās pieiet pie loga unpateikties priedei, ka to redzēju.Koki patur saules starus savās lapās. Tāsnokrīt, satrūd, starojums iejūk zemē. Zemi,mīļo Blaumani, aplaimo ne tikai lietus, betarī gaisma. Tāpēc no tās ceļas ārā visi šie ziedi,zari, stiebri, tur ir gaisma.* * *Esmu aizrāvusies ar dabu, aizmirstu, ka ceļiput ārā. Novalkāti skriemeļi. Pa negludu vietu,pa kalnu nevar kārtīgi paiet. Kas būs? Tiklabi zinu, kā palīdz izkustēšanās, kāds dārzadarbiņš, nu tas celis sāk to aizliegt. Šo lielisko,vienkāršo palīdzību, tas ir nežēlīgi. Kāpēctā? Gandrīz neticami, kad visapkārt tikdaudz skaista un laba.Ārsts pirms četriem, pieciem gadiem ieteicalikt jaunu locītavu. Tas bija vasarā, nevarējuiedomāties pamest dārzu, stipro, sazēlušovasaras sākuma zaļumu, sākt skriet piedakteriem, pa klīnikām, pārbaudēm. Atdotsavu palikušo laiku tam – nē, tas man nebijasaprotams. Nav vēl tagad. Tā vietā cēlu skatuaugšā uz priedi, ar acīm piesējos zaļajiem11

čiekuriem. Piecus gadus tīri labi iztiku aršiem zaļajiem dakteriem. Taisnojos, ka prieks,pacilājums ietekmē, pat ārstē miesu. Bet nu?Tā locītava jūtami pasliktinājusies. Ja aiziettik tālu, ka nevar paiet? Ka netieku vairs piesaviem kokiem, uz savām vietām? Nezinugan, vai tā varēs.* * *Te sāk veidoties grāmata. Tāda mūža galagrāmata, šī dzīves posma zīmējums. Teiksim,trīs daļās. Pirmā, tā sauktie „zelta gadi”,kad ar pārsteigumu atklājas, ka tie nav tukšivārdi. Tiešām zeltainums, pavisam īsts, pēcdabas ritmiem, līdzīgs skaistajam atvasarasposmam gadalaikos. Dziļāka pietuvošanāsdabai, jauni atklājumi tajā. Vairāk saskaņasnekā jaunībā.Otrā daļa: jūtamāk piesakās ķermeņa brukšana.Paplaiksnās nevarības bieds. Pārmetošsjautājums Dievam, vai mūža galā pēcvisiem darbiem un pūlēm vajadzēja tādunobeigumu. Bet vēl var. Tu piemērojies. Irdaudz laba.Trešā daļa. Te plāni lieki, to nodiktēs. Pateiks,kas ir un kas nav, nosvītros lieko. Varbūt tasnogurums pārņems visu, pieņemsies, augsarvien lielāks, līdz – Es paļaujos. Citādi nemaznevar. Te ir darīšana ar tādu pārspēku,kam nav pretimrunāšanas. Redzu, ka patmana visu mūžu ilgusī Latvijas braukšana iratkāpusies, pabīdīta malā. Milzīgs pārspēkspretī. Darīšu kā liks. Pat, ja nepagūstu pabeigt,kaut kas te jau stāv pats.* * *Viegli šūpojas elektrības vads, no kura nupatpacēlies kāds putns. Vēl viens dzīvs otas vilcienspasaules gleznā: putna dzīvības pārnesumsvada vieglā kustībā pret zaļiem zariem.Tur tas ir.Pasaule kā mākslas darbs, kā milzīga gleznavai simfonija, kuras radītājs izdomājis unsaskaņojis cilvēkam neaptveramas īstenības.* * *Brīnumaina diena. Pelēks, drēgns, bieza,zema migla. No debesīm ne jausmas. Unvisā šajā tumšumā un zemumā, tūliņ nopaša rīta, domās gaišums, ierosmes. No kurienes?!Kas raida gaismas atplūšanu – vaikas to izraisa pašā cilvēkā? To tiešām būtuderīgi zināt.Pabeidzu divas lapas, uzrakstīju aizkavējušosvēstuli, iekurināju krāsnīti. Viens ar čiekuriemapaudzis priedes zars deg gandrīzdivas stundas, vieglu smaržu, maigu siltumustarodams. Tas likās tik pareizi un atzīstami,it kā mēs abas, es kurinādama, krāsnīte sildīdamapildītu augstāku nolikumu. Un caurivisai dienai, pievakarē vēl tas. Jutu vēlēšanosieskatīties Prūsta agrīno darbu grāmatiņā.Bija mazliet jāpameklējas, kamēr to atradustarp citiem papīrvākiem. Pašķirstīju, untūliņ parādījās šīs viņa pierakstītās Emersonadomas: Un tā dzejnieka dzīvošanai jābūt tikklusinātā toņkārtā, ka dienišķi iespaidi viņusajūsmina. Viņa prieks lai ir saules dāvināts,ar gaisu lai pietiek viņa iedvesmai un ar ūdeniviņa noreibumam. Taisni tā, taisni tā! Nekādiizpriecu kuģi. Saule apgaismo mākoni,vējš pakustina zaru, un tu apklusti apbrīnošanā.Stiprinājums, ka šie divi vīri tā domāja,pāri laikam un izplatījumam no viņu viņsaulēmkaut kas atstīdz te. Viena stāvu pelēkādienā, jūtos droša un bagāta. Aiz logiemmiglas nekustībā noburts dārzs, krāsnīte klusielpo siltumu. Gandrīz laime.* * *Pateicība. Par to, kā lapotnēs mainās gaismuun ēnu laukumi. Par to, kā zīlīte groza melnogalviņu. Par priedes brīnišķīgo stumbru,kas ir te līdzās manām dienām, pie kura varupieiet, pateikt ko vai palūgt. Dzīvu dāvanukalni visapkārt. oKalifornijā mītošās jaungaitnieces – kopš JG5 (1956)! –Benitas Veisbergas „Pierakstu” iepriekšējie turpinājumiatrodami JG243 (2005), 251 (2007) un 258 (2009). Sīkākpar autori skat. JG258:7. Zīmējumus darinājis rakstniecesdzīvesbiedrs Ēris (1921-2001).12

Eva Eglāja-KristsoneOKUPĒTĀS LATVIJASUN LATVIEŠUTRIMDAS SASKARSMEUN TĀS DINAMIKA –IX DAĻASākums JG254:15; 255:28; 256:18; 257:29; 258:12;259:21; 260:20; 261:16; 262:24; 263:25Aukstā kara laikā dažādu latviešusabiedrības grupu attieksme pret sava laikalatviešu literatūru un rakstniekiem, viņuiesaistīšanos vai neiesaistīšanos kultūrassakaros bija šo grupu politisko paradigmuspoguļattēls. Savukārt rakstnieki, izvēlotiesvienu vai otru nostāju trimdas un Latvijassaskarsmes jautājumā, tika iesaistītiideoloģiju sadursmēs, kas ietekmēja arīviņu darbības vērtējumu un radošo likteni.Līdzīgas tendences šajā ziņā vērojamasgan trimdā, gan Latvijā. Šī nodaļa veltītasituācijas vispārinātam izvērtējumam,galvenokārt izceļot atšķirīgos attieksmjutipus abās Dzelzs priekškara pusēs.TRIMDAS ATTIEKSME PRETKULTŪRAS SAKARIEM AR LPSRViedokļi par kultūras sakaru draudiem vai iespējām,ieguvumiem vai ilūzijām bija dominējošaisstrīda priekšmets starp trimdiniekugrupām, kurām bija atšķirīgas izpratnes parto, kāda ir pareiza stratēģija un taktika cīņāpar latviešu tautas un kultūras saglabāšanuun Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu.Trimdas sabiedrības vairākums stingri deklarēuzskatu, ka cīņā par mērķi – Latvijas valstsatjaunošanu – pareiza taktika un stratēģijanepieļauj citas attiecības starp trimdu unLatvijas PSR kā vienīgi konfrontāciju. Trimdaspolitiskā vadība līdz pat Atmodai nepieļāva,ka minētā mērķa sasniegšanai varētunoderēt arī kontakti un sadarbība starptrimdu un LPSR. Atzina tikai kontaktus arpolitiskiem disidentiem. Latviešu politieslodzītos,kas nokļuva Rietumos, visa trimdassaime laipni uzņēma par savas sabiedrībaslocekļiem.Aktīva trimdas jaunās paaudzes daļa no1950. gadiem sāka aizstāvēt un praktizētcitu stratēģiju un taktiku, kas paredz sadarbībuun kontaktus ar dzimtenes rakstniekiem,māksliniekiem, kuri nebija disidenti,bet kuriem bija autoritāte tautā. Šostratēģiju pieteica žurnāls Jaunā Gaita. Topamatojot, jaungaitnieki, pirmkārt, balstījāsuz apsvērumu, ka panākt Latvijas atbrīvošanuatomkarā nav izredžu ne tuvā, netālā nākotnē. Otrkārt, nav izredžu panāktLatvijas atbrīvošanu ar sacelšanos. Abos gadījumosnotiktu tautas iznīcināšana. Treškārt,jaungaitnieki konstatēja, ka tauta Latvijāir dzīva, bet ir apdraudēta tās pastāvēšanailgtermiņā. Sakarā ar šiem apsvērumiemjaungaitnieki atteicās sekmēt Latvijas militāruatbrīvošanu, bet tā vietā izvirzīja jaunumērķi – tautas saglabāšanos ilgtermiņā padomjurežīma apstākļos. Šī mērķa sasniegšanaibija nepieciešams, lai pastāvētu latviešukultūra – literatūra, māksla, teātris, dziesmusvētki utt. Tādēļ trimdai nepieciešams sadarbotiesar latviešu radošo inteliģenci, garīgoeliti Latvijā, lai kopīgiem spēkiem saglabātulatviešu kultūru un tautu Latvijā.Kas vairāk veicinājis Latvijas neatkarības atgūšanu– „stingrā stāja“ vai „sakari“, disidentismsvai darbība legalitātes robežās? 1Šādu jautājumu žurnāla Karogs redakcijaretrospektīvi izvirza 1996. gadā, ievadot NikolajaBulmaņa rakstu par Kanādas latviešuorganizāciju Dardedze, un izsaka pieņēmumu:Gan viens, gan otrs.Vērtējot to, kādas sekas trimdas sabiedrībāizraisīja Latvijas Komitejas kultūras sakariemar tautiešiem ārzemēs (KKS) darbība, jāatzīmēdivi būtiski rezultāti. Pirmais – notikadziļa šķelšanās visos trimdas sabiedrības līmeņos– ģimenēs, baznīcu draudzēs, latviešuorganizācijās pilsētas vai štata līmenī, latviešuglobālajās jumta organizācijās utt. Tātad,no vienas puses, it kā sasniegts Valstsdrošības komitejas (VDK jeb KGB) izvirzītaismērķis – „sašķelt trimdu“, bet, no otras puses,trimdas organizācijas un indivīdi guvaimpulsus aktīvākai darbībai, domu apmaiņai.Šīs šķelšanās pirmās lielākās kulminācijaslaiks ir 70. gadu beigas. Šis process trāpīgiun koncentrēti raksturots disidentes, bijušāspolitieslodzītās Helēnas Celmiņas atmiņāspar ierašanos ASV pēc PSRS atstāšanas1978. gadā: Tieši šajā laikā kultūras sakaruvulkāna izvirdumi sniedzās līdz maksimālajam.Sašķēlās draugi, ģimenes, paziņas. Milzīgsnaids radīja plaisu, kura tā arī nesadzija.Draugs draugam roku nesniedza, ja uzzināja,ka otrs ir noklausījies kādu tautasdziesmuLatvijas kora vai ansambļa izpildījumā.Visdziļākā plaisa izveidojās starp divāmpaaudzēm. 21. Žurnāla Karogs redakcijas priekšvārds NikolajaBulmaņa rakstam „Dardedze” (Karogs 1996, 8:185).2. Helēna Celmiņa. Tuvumā un tālumā. Rīga, 2004:85.13

KKS darbībai ir otrs ļoti būtisks rezultāts -Latvijas un trimdas rakstnieku, māksliniekuun kultūras darbinieku tieši kontakti. Kautarī tie notika apstākļos, kādus diktēja PSRSVDK noteiktā kārtība, trimdas kultūrai radāsietekme uz kultūras procesu Latvijā. Šis rezultātstādējādi bija pretējs padomju ideoloģijasizvirzītajiem mērķiem.Vērtējot asās, joprojām līdz galam neatšķetinātāskolīzijas trimdas sabiedrībā, kuras izraisījaKKS darbība, jākonstatē, ka pastāv intelektuālāatsvešinātība starp politisko domāšanuun „kultūras/mākslas“ domāšanu.Trimdas situācijā raksturīgs: 1) ir politisko cīnītājutips, kuri vairāk tic VDK varenībai unprofesionalitātei un mazāk – padomju sistēmāradītas mākslas, kultūras spējai būt pārākaiun ietekmīgākai par specdienestu manipulācijāmar sabiedrību. Šīs domāšanas stingrākiepārstāvji noliedz iespēju, ka dzimtenesrakstnieki, kurus VDK sūta tikties ar Rietumutautiešiem, nebūtu tautas nodevēji untrimdas ienaidnieki. Savukārt šī domāšanastipa elastīgākie pārstāvji reālāk vērtē situācijuun motivāciju daudzveidību (Uldis Ģērmanis,Atis Lejiņš); 2) ir „kultūras cilvēku“ tips,kuri uzskata, ka pastāv viena latviešu kultūra,kas ir augstāka par politiku un dzelzs priekškaru.Šī domāšanas tipa krasākie pārstāvjinepievērš politikai uzmanību, vismaz ārēji,un atsakās redzēt politiskas manipulācijas(Velta Toma, Valdis Krāslavietis). Vairums šītipa kultūras cilvēku trimdā reāli apzinās politikasun specdienestu klātbūtni kultūras sakaros,taču saredz dzimtenes rakstnieku unkultūras darbinieku vidū sabiedrotos vai vismazar atzīstamu radošo potenciālu un kvalitātiapveltītas personības.Veltas Tomas vēstules citiem trimdas rakstniekiemliecina, ka viņas „nepolitiskais“ tonissaskarsmē ar Latviju ir tikai smalka taktikaun dzejniece nav padomju režīma labvēle.Piemēram, raizēdamās par to, ka, publicējotJaunajā Gaitā Rolfa Ekmaņa apceripar latviešu literatūras situāciju 1970. gadā,LPSR cenzūra un Latvijas KP ideoloģiskie uzraugivarētu sagādāt nepatikšanas dzejniekiem,kurus Ekmanis slavē par latvisku patriotismuun nepaklausību partijas prasībām,Velta Toma raksta Valentīnam Pelēcim:Ralfs [pareizi: Rolfs] Ekmanis esot uzrakstījiseseju par dzeju Latvijā, smalki iztirzājotzemtek stus, pasvītrojot patriotismu, nemieru,etc., un JG to grib drukāt. Un es zinu, katiem tur tas kaitēs kā nāve. Un sākām debates,ar mani bij arī Rīgā bijusī Nonita Priedīte,jaungaitnieka sieva, O. Stumbra draudzene,kas piekrita man, biju ņēmusi viņulīdzi apciemojot kolēģus. Mēs abas tikai saskatījāmiesun raustījām plecus par salonapatriotismu, kas mīt JG saimē. L. Zandbergsman piekrita, tomēr sakot: nu, visus73 dzejniekus jau viņi uz Sibīriju neizsūtīs! –Padomā, Valentīn, kas par nejēgu, it kā vienaizsūtīšana jau nebūtu traģiska diezgan!Un Knuts Skujenieks ir tikko atgriezies Rīgā,pēc 7 gadiem tur… Pat O.V. ir apdraudēts…L.Z. tad man solīja to Ekmaņa rakstu iedot,lai lasu pati. Laikam būs man jāraksta tam„profesoram”, jāved pie jēgas. 3Pirmā domāšanas tipa pārstāvji – antikomunistiskiepolitiskie cīnītāji – bija toņa noteicējitrimdā un ieņēma vadošos amatus lielākajāslatviešu organizācijās, noteica un pašiveidoja lielāko latviešu laikrakstu redakcijupolitiku. Tie bija vairāki vecākās paaudzesbijušie Latvijas valstsvīri un partiju politiķi,piemēram, Pēteris Lejiņš, Alfrēds Bērziņš,Ādolfs Klīve, Ādolfs Bļodnieks, militāristi,piemēram, Vilis Hāzners, Aleksandrs Plensners,garīdznieki, piemēram, arhibīskapsArnolds Lūsis, kā arī jaunāka gadagājumatrimdas politiķi: Oļģerts Pavlovskis, TālivaldisKronbergs u.c. Šie politiķi pārstāvēja unnoteica trimdas latviešu vairākuma viedokli.Lielo latviešu organizāciju vadībā ļoti reti sastopamilīderi, kuri atklāti atzīst vai pieļaujdomu, ka tādi Latvijas dzejnieki kā ImantsZiedonis, Jānis Peters, Māris Čaklais ar savudarbu pamatā kalpo latviešu tautas interesēm.Tāds ir, piemēram, jaunākas paaudzestrimdas politiķis Ilgvars Spilners.Viens rets piemērs liecina, ka arī DaugavasVanagu vecākajā paaudzē bija atšķirīgi viedokļipar okupētās Latvijas dzejnieku „sarkanumu“un KKS vienpusīgo nozīmi. 1976.gadā Petera dzejas vakarā ASV KalamazūDaugavas Vanagu apvienības priekšnieksAlfrēds Minka publiski saka šādus vārdus:Bet – vienu es dzirdēju jūsu dzejā, kas manļoti patika – bija: „Mans svētākais vārds ir„Latvija”. Ja tas tā paliek, tad mēs dzīvosimkā draugi vēl – kamēr varbūt būs savādākilaiki, kad mums nebūs jānervozē vienampret otru – man personīgi nav. Ja tas tā ir,es jums sniedzu roku. 4 Lielākajā ASV latviešuavīzē Laiks parādījās nelabvēlīgas atsauksmespar šo dzejas vakaru, kurās bija noklusētaDV apvienības priekšnieka pozitīvā attieksme.Daži klausītāji, piemēram, AivarsRuņģis, rakstīja Laika redakcijai polemiskasvēstules, kurās norādīja uz DV priekšnieka3. Velta Toma vēstulē Valentīnam Pelēcim 1969.8.VII -RTMM V.Pel 54/54. Aivars Ruņģis. Raksti - Studiju Grupas Biļetensno 1964. līdz 1977. gadam. Autora faksimilizdevums,1996:36.14

Imants Tillers. Runā daba: CM. 2010. Akrils, guaša uz 16 audekliem. 143 x 102 cmPar mākslinieku skat. 39. - 40. lpp.

vārdiem un rīcību, bet Laika redakcija šoepizodi turpināja rūpīgi slēpt no lasītājiem,tā vietā akcentējot vakara gaitā it kā notikušodažu klausītāju demaršu pret viesiem JāniPeteru un Jāni Aneraudu, liekot runāt pieLatvijas un ASV karodziņiem un celties kājās,skanot Dievs, svētī Latviju! Konservatīvajiemstingrās stājas politiķiem attieksmē pretLPSR literatūru dominē aizdomas, pat pārliecība,ka literatūras process dzimtenē veicrafinētus partijas un čekas uzdevumus. Piemēram,viens no Daugavas Vanagu līderiem,ASV dzīvojošais politiķis, sovjetologs, propagandists,bijušais Latvijas armijas un latviešuleģiona virsnieks, majors Vilis Hāzners 5 avīzēLatvija Amerikā 1982. gadā norāda, ka čekamērķtiecīgi cenšas radīt pārliecību, ka Rīgasvai vispār Latvijas rakstnieku, dzejnieku vaipat partijas biedru publicējumos vai izteicienosatrodami dažādi „zemteksti“, kas paužpar latviešu nacionālisma izpausmēm dzimtenē.Tādus arī trimdā daži „speciālisti“ spējatrast. 6 Šis piemērs ir antitēze Jaunās Gaitasaprindu, arī literatūrzinātnieka Rolfa Ekmaņaredzējumam par literatūru Latvijā.Konservatīvās stingrās stājas pārstāvji ir nevien politiķi, bet arī daži dzejnieki un rakstnieki.No profesionāla līmeņa dzejniekiemtāds ir Andrejs Eglītis, kurš ir pret LPSR dzejniekupublicēšanu trimdā. To viņš nosaucpar „čekistu“ pārdrukāšanu: Pamatā jāliekcilvēks – par ko viņš cīnās, mērķis. Unne dzeja vien, un jautā: Vai slepkavnieksun mūsu brīvības idejas apkarotājs publicējamsCeļa Zīmēs tikai tāpēc, ka viņš uzrakstījislabu dzejoli? 7 Eglītim nav iebildumu pretviena otra piemēra publicēšanu – taču tasnevar būt dominētājs virziens. Andrejs Eglītisiebilst pret Ziedoņa un Vācieša centieniemdzejas vārdā (..) apvienot dzejoņusslepkavniekus ar dzejotājiem, kuri cīnās parcitu karogu. Atšķirībā no Ziedoņa un Vāciešadarbiem Eglītis augstu vērtē Vizmu Belševicu,kuras krājumā Gadu gredzeni redzskaidru pozīciju un drosmi – ne tā kā partijaskandidāti I. Ziedonis, O. Vācietis u.c. 8 Viņšpat novērtē krājumu Gadu gredzeni kā pārākupar Ivaskas, Kraujietes, Zemdegas dzejoļukrājumiem. Bet arī Belševicu Eglītis neiesakapublicēt. Slavēsim V. Belševicu svešumā?Tas nozīmētu biļeti uz Sibīriju viņai. 95. Vilis Arveds Hāzners (1905-1989)6. Vilis Hāzners. „Par disciplīnas jautājumiem.” LatvijaAmerikā 1982.25.IX.7. Anita Rožkalne. Palma vējā. Rīgā, 1997:163.8. Turpat.9. TurpatJānis Buls. Atmoda. No sērijas Pirms 20 gadiemLiteratūras zinātniece Anita Rožkalne savāgrāmatā Palma vējā norāda, ka sakaru noliegumsbalstījās ne tikai uz bailēm no „čekas“.Asās diskusijas Rožkalne iesaka nevienmēr uztvert kā tikai politiskas diskusijas– tās rāda pagurumu, spēku izsīkumu, tās atklājbailes no, varētu pat teikt, konkurences,par kādu kļūst Latvijas latviešu māksla. Trimdiniekuvēstulēs, kuru fragmentus publicējusiRožkalne, vairākkārt minēts, ka trimdasrakstnieku darbi kļūst mazāk populāri, salīdzinotar Latvijā dzīvojošo rakstnieku darbiem.10 Vēl viens aspekts, ko uzsver literatūrzinātniece:Ne tikai tiešas bailes no padomjuaģentiem, no savervēšanas, no kompromitēšanās,tātad kļūst par galveno baiļu avotuvēlākajā trimdas posmā. Jāsecina, ka daudzlielāku iespaidu iegūst pašas trimdas noslāņošanāsun iekšējās pretrunas, kuras arvienspēcīgāku izpausmi gūst attieksmē pret Latvijādzīvojošajiem kultūras darbiniekiem. Vitālākā,par sevi pārliecinātākā trimdas daļalūkojas uz Latvijas kultūru kā uz ierosmes unperspektīvas avotu. Neelastīgākā – tiecas tonoliegt un aizliegt. 11Stingrās stājas pārstāvju viedoklim ir noteiktamotivācija, kuru raksturo pozitīvas atmiņaspar pirmskara Latviju, sāpes un rūgtumspar tās zaudējumu, apņēmība ilgi un metodiskistrādāt, lai panāktu tās atgūšanu, noBaigā gada mantots šoks, kuram trimdā līdzināk čekas tēls, pret kuru vienmēr jācīnāsno jauna. Raksturīgs piemērs ir trimdāpopulārais stingrās stājas pārstāvis VilisHāzners, kura pagātnē ir čekas arests 1941.gada jūnijā un laimīga izglābšanās no sakropļošanasun nošaušanas Rīgas centrālcietumapagalmā, tikai pateicoties Sarkanarmijasun čekistu bēgšanai no vācu armijas, pametotieslodzītos bez uzraudzības. Dzīvojottrimdā, Hāzners aktīvi pētīja un publicēja atmaskojošasziņas par padomju represīvo iestāžubriesmu darbiem Padomju Savienībā. 1210. Turpat: 171.11. Turpat: 172-173.12. Kā viens Rietumvalstu finansētās KomitejasLatvijas Brīvībai darbiniekiem, Vilis Hāzners piedalījiesiesnieguma izstrādāšanā un iesniegšanā ANO komitejaipar vergu darbu (Committee on Forced Labor) PSRSieslodzījuma vietās, šai nolūkā intervējis no gūstaatgriezušos vācu karavīrus, iegūstot informāciju ganpar GULag nometnēm, gan par tajās ieslodzītajiemlatviešiem. Gatavojis ASV Kongresa komisijām liecībaspar apstākļiem, kādos notika Latvijas okupācija 1940.gadā, gatavojis propagandas publikācijas žurnālāizdevumos Life, laikrakstā The New York Times u.c.Rietumu preses izdevumos, strādājis radioraidījumusagatavošanā raidīšanai uz Latviju, bijis Radio BrīvībaLatviešu redakcijas ārštata līdzstrādnieks, pētījis apstākļusLatvijā un rakstījis publikācijas PBLA gadagrāmatāLatvija Šodien. Autors sabiedriski vēsturiskām grāmatāmVarmācības torņi un Laiks, telpa, ļaudis.17

Savā DV priekšnieka runā Latvijas valstssvētkos Ņujorkā 1971. gadā Hāzners, runājotpar kultūras stāvokli okupētajā Latvijā,uzsver: Par spīti Maskavas un viņas ielikteņupūlēm, latviešu tautas nacionālās pastāvēšanasun saglabāšanas instinkts nav apslāpēts.Latviešu kultūras vērtību nosargāšanaun jaunrade visumā iet pa tautai vēlamotradīciju ceļu. Latviešu kultūras darbiniekidzimtenē nav nokausēti, par spīti daudziemierobežojumiem un grūtībām. 13 Tālāk, runājotpar trimdinieku iespējām palīdzēt tautaiLatvijā, Hāzners teic: Tā kā mūsu kaujaslauks Rietumos ir stipri ierobežots, tad biežiparādās uzskats, ka būtu vajadzīga sadarbībauz plašākas bazes ar tautu dzimtenē.Te mums var būt divi partneri – režīma noteicējiun pati tauta. Okupācijas varas nesējimums ieteic akceptēt iekārtu, kāda tagadpastāv Latvijā. (..) ...tur ir vienīgi sveša okupācijasvara, kas varmācīgi laupījusi mūsutautai tās lielākās vērtības – brīvību un neatkarību.(..) Tāpēc ar okupācijas varas nesējiemmūsu gods nemaz neatļauj runāt. Runāteiktais liecina, ka DV priekšniekam ir pozitīvspriekšstats par dzimtenes kultūras darbiniekiem.Tomēr ir iemesli, kas liek arī kultūrasdarbiniekus uzskatīt par „okupācijasvaras nesējiem“. Viļa Hāznera un viņa līdzgaitniekupriekšstatu par to, kas ir LPSR Kultūrassakaru komiteja un kā pret to jāizturas,noteica ne vien citētajā fragmentā izteiktaisapsvērums, bet vēl vairāk fakts, ka 1960.gados KKS vārdā izdotajās brošūrās Kas irDaugavas Vanagi u.c., tiek nomelnoti aktīvitrimdas organizāciju darbinieki, kuri kaitēPSRS interesēm. Balstoties uz melīgajāmbrošūrām kā uz vēstures avotiem, Rietumupreses žurnālisti sāka meklēt sensācijas parto, ka brīvības zeme ASV devusi patvērumu„nacistiskajiem kara noziedzniekiem“.Viļa Hāznera vārds ir viens no tiem, kuri tiekapmeloti kā II Pasaules kara noziedznieki.1978. gadā pret Hāzneru tiek uzrādīta safabricētaapsūdzība. Vilis Hāzners un viņaadvokāts Ivars Bērziņš visas apsūdzības atspēkoun pierāda liecību melīgumu. Saspringtaun pazemojoša tiesāšanās notieklīdz 1984. gadam, kad ASV tiesa Hāznerupilnībā attaisno. 14 Taču Latvijas KKS publikācijāsVilis Hāzners un citi Daugavas Vanagijoprojām tiek apsaukāti par asiņainiembendēm, kuriem ASV imperiālisms dod darbuun pajumti. Šādā ķengu rakstā Hāznera13. Vilis Hāzners. Varmācības torņi. 1. sēj. Atmiņas.Lincoln, Nebraska, ASV: Vaidava, 1977:643.14. Vilis Hāzners. Varmācības torņi, 2. sēj. „Kaŗanoziedznieka“ stāsts. Vaidava, 1985: 515.vārds vēl ir lasāms pat 1988. gada KKS kalendārā(sagatavots 1987. gadā) 15 . Hāznerspieder pie tās trimdas sabiedrības daļas,pret kuru KKS darbības plānotāji paredz izturētiestikai konfrontējoši. Tāpēc ir saprotami,ka Daugavas Vanagu attieksme arī pretrakstniekiem, kuri pieder tai pašai neapšaubāminaidīgajai organizācijai, ir vismazneuzticīga.Alfrēds Bērziņš savā rakstā „Nepieciešamaapdomība un mērenība” 16 , kas tapis pēcJāņa Petera un Raimonda Paula vizītes ārzemēs,uzsver: Latvijas kultūras pārstāvji,kas no okupētās Latvijas ieradās ASV u.c.,nav brīvi cilvēki, kas pie tautiešiem svešumāieradušies pēc savas gribas, lai ar tiemtiktos un pārrunātu jautājumu, kas visiemlatviešiem kopīgs zīmējoties uz latviešu kultūrassargāšanu, kopšanu un jaunradi. Viņiir okupācijas varas sūtīti un tas jau pasakavisu. Alfrēds Bērziņš skaidri un nepārprotaminorāda uz mērķiem, kurus sev izvirzījusikultūras sakaru biedrība, t.i., 1) sniegt maldīguinformāciju mazāk zinošajiem, sevišķino jaunās paaudzes vidus, par patiesu dzīviokupētajā tēvzemē, tā cenšoties radīt iespaidu,ka vismaz latviskās kultūras laukātur var izpausties brīvi un sasniegt arī ievērībascienīgus rezultātus, 2) sašķelt latviešusabiedrību svešniecībā, par ko raksta autors,krietni norūpējies, bilst: Ja ar no virspusestik nevainīgu kultūras sakaru palīdzībuokupantiem izdotos radīt neuzticību un patšķelšanos paaudžu starpā, mūsu spēki tiktulielā mērā vājināti. 171982. gadā publicēts Viļa Hāznera raksts„Par disciplīnas jautājumiem“, kurā teikts:Mums, Daugavas Vanagiem, nekādā gadījumānedrīkstētu būt pieņemama dažādu čekasdienestā esošo personu aicināšana ciemotiesmūsu mājās, rietumu augstākās mācībuiestādēs, viņu piedalīšanās sarīkojumos,viņu cildināšana mūsu jaunatnes organizācijusanāksmēs. Nevar pirmā vietā likt Latvijāradušos kultūras vērtību iztirzāšanu, atstājotnovārtā vai nemaz nepieminot mūsutrimdā radušās kultūras vērtības, kā tas jauir noticis 2x2 nometnēs, Mičigenas studentucentrā un vēl citur, kur literāro vai citudarbu iztirzāšanā pirmā vieta ierādīta Ziedonim,Peteram, Paulam un citiem, kā tasbijis arī „Jaunās Gaitas” aprindās, vasaras15. B. Pudele. „Latviešu reakcionārā emigrācija ASVimperiālistisko aprindu pavadā”. Latvija-88. Latvijas PSRstarptautisko sakaru gadagrāmata. Rīga: Avots, 1987:168.16. Alfrēds Bērziņš. „Nepieciešama apdomība unmērenība”. Laiks 1976.22.XII:10.17. Turpat.18

vidusskolās, rakstnieku un mākslinieku sanāksmēs,pilnīgi ignorējot mūsu trimdaskultūras vērtību devumu. 18 Hāzners, apšaubottrimdas literātu aprindās sastopamo uzskatu,ka dzejnieku darbos Latvijā ir zemtekstosslēpts nacionālisms, apgalvo pat, kadzimtenē jaunatne šo „bazūnistu“ darbosnekā tamlīdzīga (pat dzimtenes pagrīdnieki)neatrod! 19Pretēji šai konservatīvajai politikai izšķirošanozīme saskarsmes sekmēšanā bija otrādomāšanas tipa pārstāvjiem, kuri trimdāakcentēja kultūras sakaru iespējamos pozitīvosaspektus. Šī domāšanas tipa, t.i., vienaslatviešu kultūras aizstāvju, motivāciju izsakaLalita Muižniece: ...domāju, ka mūsutauta ir par mazu, lai mēs varētu atļautiesneizšķirt mākslu no diletantisma un propagandas(vienalga, kurā pusē) un savus dzejniekusun māksliniekus no okupantiem unmākslas spēka ārdītājiem. 20Trimdas intelektuāļu un kultūras darbiniekuaizstāvētais uzskats par „vienu kopējulatviešu kultūru”, par kultūras darbu, kasstāv augstāk par politisko propagandu, atspoguļojasarī citās apcerēs. Izcilais folklorists,teologs un publicists Haralds Biezaissavā rakstā „Latviešu kultūra okupētajā Latvijāun trimdā” uzsver, ka bieži vien esampacēluši politiskās pretišķības pāri kultūraspatiesībām 21 , tādējādi degradējot pašuskultūras darbiniekus, neņemot vērā, ka netrimdas, ne dzimtenes propaganda nav autonomakultūras darbinieka cienīga. Kā uzskataBiezais, dzimtenes kultūras iepazīšanair nepieciešama divu apstākļu dēļ: 1) mūsujaunatne un nākamā paaudze. Brīvība navtukšs jēdziens. Brīvība nav jāaizstāv un parto nav jācīnās, ja aiz tās vispār nav kultūrasvērtību, ko aizstāvēt. Un tāpēc jaunatnei irjāapzinās, ka latviešu tauta kā asins un kultūraskopība rada kultūru, ko nekādi aizkarinevar sašķelt; 2) mēs gribam būt tik lepniun piederēt brīvajai pasaulei. Brīvā pasaulenepazīst šķēršļus, kurus var radīt kādas politiskasdoktrīnas kultūras darbā. 22Anglijā dzīvojošais literatūrvēsturnieks JānisAndrups žurnālā Ceļa Zīmes 1970. gadā18. Vilis Hāzners. Latvija Amerikā 1982.25.IX.19. Turpat.20. Lalita Muižniece. Skat. Aivars Ruņģis. Raksti - StudijuGrupas Biļetens no 1964. līdz 1977. gadam. Autorafaksimilizdevums, 1996:34.21. Haralds Biezais. „Latviešu kultūra okupētajā Latvijāun trimdā.” No: Kongresa materiāli. Stokholmā:Zviedrijas Latviešu centrālā padome, 1967:27.22. Turpat.publicē apceri „Viena latviešu kultūra”, norādot,ka trimdiniekam nav iemesla ignorētLatvijā radītās kultūras vērtības, jo tajās navnekā komūnistiska, tieši otrādi - tās radušās,izolējoties no kumūnisma un krievināšanas.Ja tās aizmirstam, mēs palīdzam arī no savaspuses celt un stutēt nožēlojamo dzelzs aizkaru.23 Arī Anšlavs Eglītis pauž līdzīgu viedokli– kamēr eksistēs latviešu valoda, būstikai viena latviešu kultūra, neskatoties uzkrievu pūlēm to saskaldīt. To jau gluži labisaprot arī paši turienieši, lai gan nevar publiskipasludināt. 24Atšķirīga gan ir trimdinieku izpratne par to,kā šo vienotās kultūras ideju realizēt. HaraldsBiezais par trimdas latvieša galvenopienākumu izvirza saprast un vērtēt objektīviun bez aizspriedumiem visas kultūrasvērtības, ko rada latviešu tauta, 25 kā galvenopamatojumu minot, pirmkārt, jaunatni,kurai jāapzinās, ka latviešu tauta rada kultūru,ko nekādi dzelzs aizkari nevar sašķelt,un, otrkārt, piederību brīvajai pasaulei, kuranepazīst šķēršļus, ko var radīt kādas politiskasdoktrīnas kultūras darbā. Piederība brīvajaipasaulei ir spēcīgs arguments, jo uzrādagalveno atšķirību okupētajā dzimtenēun trimdā – cenzūras neesamību, kas neapspieždomas lidojumu un neliek nemitīgidomāt par savu izteikto spriedumu sekām.Uz vienas, apvienotas latviešu kultūras eksistencesatzīšanu virzīja arī starptautiskākultūras pasaule. Piemēram, strādājot arlatviešu literatūras tulkošanas jautājumiemun sazinoties ar citu tautu apgādiem, neretiizrādījies 26 , ka, runājot par kādām latviešuliteratūras darbu izlasēm citu tautu valodās,šādu izlašu satura prasība vispirms ietverLatvijā, t.i., tautas pamata zemēm radušosdarbus, kamēr par kādas trimdas literatūraseksistenci cittautieši bijuši jāpārliecina. Tātad,ja trimdas sabiedrība vēlētos palikt tikaikā kāda atsevišķa daļa, tad daļēji zaudētuiespēju ar kopējo latviešu veikumu iepazīstinātpasauli.Spilgts otrā, proti, vienas latviešu kultūrasdomāšanas, tipa pārstāvis ir Valentīns Pelēcis.Viņš kā viens no pirmajiem tiek nodēvētspar koeksistenciālistu (trimdas izpratnē23. Jānis Andrups. Ceļa Zīmes 1970, 44:52.24. Anšlavs Eglītis vēstulē Valentīnam Pelēcim 1974.29.V- RTMM V.Pel K 20.25. Haralds Biezais. „Latviešu kultūra okupētajā Latvijāun trimdā.” No: Kongresa materiāli. Stokholmā:Zviedrijas Latviešu centrālā padome, 1967:27.26. Valija Ruņģe. „Trimdas gara dzīve: fainomens „parsevi“ vai daļa visas latviešu tautas kultūras?” Jaunā Gaita158(1986):3-9.19

– persona, kas samierinās ar LPSR pastāvēšanuun necīnās pret to). 1964. gadā žurnālaTilts Nr. 64/65 ievietots Pelēča raksts „Mūsubēgulības divdesmit gadi”, kurā viņš paužsavus argumentus par labu trimdiniekubraucieniem uz Latviju, piemēram, katram,kam līdzekļi atļauj un ir vēl mīlestība, ilgasun vēsturiska nojēga savas tautas likteņos,vajadzētu šo grūto atkalredzēšanās ceļu uzņemties.Ne ar šaubām, ne ar bailēm, ne arplātību par šejienes dzīves standartu, bet arsirsnību, cilvēcību un cilvēkam iesējamo patiesībupret pagātni, tagadni un nezināmonākotni. 27 Savukārt žurnālā Tilts (Nr.66/67)Valentīns Pelēcis uzrakstījis emocionālu unaizstāvības runai līdzīgu ievadrakstu MonikasZariņas atmiņu stāstījumam par nesenoLatvijas apciemojumu. Jāņem vērā, ka MonikaZariņa un viņas vīrs Guntis Zariņš lielātrimdas sabiedrības daļā tika uzskatīti par„savaņģotiem“ čekas aģentiem. Drīz vienDaugavas Vanagu Mēnešrakstā (1965,1)publicēta trimdas literatūrzinātnieka un kritiķaJāņa Rudzīša apcere „Starp koeksistenciālismuun mekkārtiismu” 28 , kurā paustasdivas bīstamākās parādības trimdā: koeksistenciālisms29 – „brāļošanās” ar Latvijas cilvēkiem,mekkartiisms – sīkumaina, pārspīlētanodevēju un spiegu meklēšana pašu trimdiniekuvidū. Iepriekšminētos Pelēča rakstusRudzītis nodēvē par visu mūsu koeksistenciālistukredo, plaši tos citējot. Diemžēl Pelēčaatbildes vēstuli Daugavas Vanagu Mēnešrakstsnepublicēja.Valentīnu Pelēci interesē Latvijas kolēģi –rakstnieki. Viņš, pamatojot savu pārliecībupar sakaru nepieciešamību, 1960. gadu sākumānorāda, ka Latvijā rakstnieki un žurnālistidalāmi trīs grupās: Vienā ietilpināmitie, kas ar šķietamu patiku, bez garas domāšanas,salīda padomju varas paspārnējau 1940. gadā. Otrā, kas dzīvi atgriezušiesno deportāciju vietām, kā arī, kas, sabrūkotvācu okupācijai 1944. gadā, nepaguva vainevēlējās atstāt Latviju. Trešajā – jaunie, kasizauguši padomju varas gados. 3027. Skat. Jānis Rudzīts. „Starp koeksistenciālismu unmekkārtiismu.” Daugavas Vanagu Mēnešraksts 1965,1:41.28. Mekkārtiisms (McCarthyism) – ASV senatoraMakartija (Joseph R. McCarthy) ierosināta unorganizēta politisku, administratīvu un tiesisku represijukampaņa pret kreisi noskaņotiem vai aizdomās parantiamerikānisku darbību turētiem cilvēkiem unorganizācijām 20. gs. 50. gadu pirmajā pusē.29. Koeksistence = politiska līdzāspastāvēšana. Svešvārduvārdnīca, Rīgā: Jumava, 1999:362.30. Valentīns Pelēcis. „Viņi un mēs”. Brīvais Vārds1962,6:4.Īpaši Valentīns Pelēcis vēlas rast kontaktusar trešo grupu – jaunajiem, jo tie, pateicotiesjaunības nemieram, kā arī visā pilnībāneatcerēdamies Latvijas brīvības dienas, sāksavus mūžus bez tā traģiskā smaguma, kasguļ vecās paaudzes dvēselēs. (..) Viņi melopropagandas vajadzībai, bet savā starpā redzīgākieatļaujas debatēt, vai komūnismstiešām nav iespējams bez meliem. 31 VēstulēGunaram Saliņam Pelēcis raksta: Ar tiemLatvijas brāļiem jau nelaime tā, ka Maskavasieceltie kučieri ilksij pāri raudzītiesdaudz neatļauj. Tas arī mums jāsaprot, kaviņu sakari ar mums tiek atļauti tikai propagandasnolūkos, bet es nešaubos, ka starpšiem kroņa maizītes ēdājiem var atrast arī literātus,kas atļautajā „propagandas aplociņā”tomēr mēģina atrast iespējas, lai kaut arpavisam „nemanāmu zīmju” palīdzību liktumums izprast viņu māņticībai pakļautās literatūrasstrupceļu, un ne ar mūsu patriotiskopropagandistu un pagātnes pielūdzējutrimdinieciski rūgto ironiju, bet ar vietas,laika un apstākļu tiešamības novērtējumupāri jebkādām propagandām. 32Tomēr sava taisnība ir arī Jāņa Peniķa vēstulē,kas adresēta Rolfam Ekmanim, UldimĢērmanim, Gunaram Irbem, Valdai Melngailei,Valentīnam Pelēcim, Olafam Stumbram:Mēs visi pavadām samērā daudz savabrīvā un nebrīvā laika, mēģinot kaut cik sekotattīstībām Latvijā; mēs visi pavadāmdiezgan daudzas stundas, apmainoties vēstulēm,kur varbūt pati biežākā tēma ir jaunākaisiespaids, fragments, ziņa, bauma parto un to Latvijā; tajās retajās reizēs, kadmums iespējams satikties, saruna atkal aizpelduz to pašu. Un tomēr, par spīti mēģinājumiemlasīt un sekot un salīdzināt, ir sajūta(vismaz man ir tāda sajūta), ka mēs arīlabākajā gadījumā sataustām tikai fragmentus,ka mūsu iespaidi bieži vien ir apmēramtādi, kā četru aklo apraksts par ziloni indiešupasakā. 33Vērā ņemams un analizējams ir trimdas sabiedrībāpastāvošais t.s. kultūras sakaru sindroms,kuru piemin Valija Ruņģe, analizējotfaktorus, kas apdraud ārpus Latvijas esošoliteratūru un gara dzīvi 34 . Kā atzīst rakstaautore, tas gan ir visai mīklains jautājumu31. Turpat.32. Valentīns Pelēcis vēstulē Gunaram Saliņam 1967.4.V -1967 RTMM 515790, G.Sal K1/333. Jānis Peniķis vēstulē Valentīnam Pelēcim 1971.4.IV -RTMM 55588134. Valija Ruņģe. „Trimdas gara dzīve: fainomens ‘parsevi’ vai daļa visas latviešu tautas kultūras?” Jaunā Gaita158(1986):3-9.20

komplekss, kurā esam apmaldījušies kā apburtādārzā, jo tā ietvaros bieži tiecamies izvērtētto, kas pašreiz nav izvērtējams, proti,mēs tiecamies pasludināt, kāda politiskanosliece (patiesa, piedēvēta vai spēlēta) iršādam vai tādam kultūras darbiniekam Latvijā.Šī kultūras sakaru sindroma vajāti, mēsbieži vien noraidām nevien kultūras vērtības,kas radušās Latvijā, bet bez liekas domāšanasgrasāmies izraidīt no sava vidus savaspuses jaunās paaudzes, ja tās interesējaspar kultūras jaunradi Latvijā. Visai asprātīgiun precīzi sagrupētajos faktoros Ruņģemin arī vālodzes sindromu, kas arī attiecināmsuz trimdas sabiedrības daļas nostājupret kultūras procesiem okupētajā Latvijā.Autore uzskata, ka, ja par šiem procesiemtiek vispār runāts, tad visvairāk izteikts negatīvu,kritisku viedokļu, pārāk maz mēģinotiedziļināties apstākļos, kādos jāstrādārakstniekiem Latvijā, vai arī prasot no viņiemtoreizējā situācijā neiespējamu rīcību,paši nostādamies „pa gabalu“ – kā vālodze,kas, Daugavu rokot, arī stāvēja malā, lai nenotraipītudzeltenās bikses. 35Atšķirībā no pirmā viedokļa pārstāvjiem raksturīgāsticības VDK varenībai, profesionālismamun neticības LPSR režīma atzīto, priviliģētorakstnieku un mākslinieku spējai, kāarī gribai darboties atšķirīgi no komunistuun VDK noteiktajiem mērķiem un uzdevumiemotrā viedokļa pārstāvji saskatīja Latvijasradošajā inteliģencē sabiedroto, ar kuruir ne vien iespējams, bet ļoti vēlams sadarboties,cīnoties par kopīgu mērķi – tautassaglabāšanu, legāliem līdzekļiem atbalstottautas pastāvēšanai nepieciešamo literatūruun mākslu.Jautājumā par to, kas vairāk veicinājis Latvijasneatkarības atgūšanu – „stingrā stāja“vai „sakari“, jāsecina, ka bija vajadzīgi ganviens, gan otrs virziens. Pateicoties vieniem,tika saglabāts Latvijas valsts de iure statussun ASV neatzīšanas politika Latvijas iekļaušanaiPadomju Savienībā. Savukārt otrie, sadarbojotiesnevis tikai ar drosmīgajiem disidentiem,bet vairāk ar Latvijas kultūras eliti,nodrošināja, ka ilgākā laikā varēja notiktintegrēšanās starp rakstniekiem trimdā unLatvijā.Paradoksāli, ka kultūras sakari nenotiktu, jatrimdas politiskā vadība tiem nepretotos.Rakstnieks Guntis Zariņš to apzinājās jau60. gadu sākumā. Vēstulē (kas gan paliek35. Turpat.nenosūtīta) domubiedram Ināram Brēdriham36 Zariņš raksta: Man liekas, ka mēsnekādā gadījumā nedrīkstam aizmirst vienulietu: ja beigs eksistēt mūsu labā spārnaprese un totalitārie uzskati, tad nebūsvajadzīgi „kultūras sakari“, un līdz ar tovienīgais logs, ko krievi atvēruši – būs aizsists.Tev rakstu tik atklāti, jo ceru (daļējizinu), ka Tu manus izteicienus nedarīsi zināmusplašām aprindām. (..) Manī nav rūgtuma(..) pret tiem, kuri man uzbrūk, jo bezšiem uzbrukumiem nebūtu iespējas Latvijābrīvi kustēties. 37 No Zariņa teiktā izriet, katrimdas politiskās vadības lielā pretestībabija svarīga un nepieciešama latviešu kultūrassakaru atļaušanai un veicināšanai no PadomjuSavienības puses.Spēcīgākās latviešu trimdas organizācijas– Pasaules brīvo latviešu apvienība (PBLA),Daugavas Vanagi, Amerikas Latviešu apvienība(ALA), Latviešu nacionālā apvienībaKanādā (LNAK) pieņēma lēmumus, ka sadarbošanāsar KKS, kā arī okupētās Latvijasapmeklēšana nav vēlama, un personām, kasir kādas trimdas organizācijas valdēs, pirmsLatvijas apmeklēšanas ir jāatkāpjas no amata.Trimdai bija politisks mērķis – Latvijasneatkarības atjaunošana de facto. Lai neapdraudētuLatvijas valsts de iure statusu,minētās vadošās organizācijas konsekventiaizstāvēja uzskatu, ka attiecībās ar LPSR oficiālajiempārstāvjiem, arī ar KKS ir pieļaujamatikai konfrontācija. Tikai Atmodas laikā(1989) noliedzošās rezolūcijas tika mainītas.Savukārt trimdinieku grupa, kas 20. gs. 50.gadu beigās, 60. gadu sākumā piederējapie jaunākas paaudzes, piemēram, t.s. jaungaitnieki– trimdā izdotā kultūras un literatūrasžurnāla Jaunā Gaita veidotāji, izvērtējotkomunistu režīma draudus un Aukstākara perspektīvas, izvirzīja citu taktiku – atmestvarbūtību, ka Latvijas neatkarība tiksatgūta militārā cīņā, un veltīt pūles latviešuvalodas, literatūras un kultūras saglabāšanaiun stiprināšanai Latvijā, iesaistotieskontaktos ar Latvijas garīgo eliti, izvairotiesno atklātām politiskām diskusijām, tādējādimazinot un neitralizējot latviešu asimilācijasdraudus ilgtermiņā.Turpinājums sekos36. Inārs Brēdrihs (1930-1991) – dzejnieks unliteratūrkritiķis.37. Karogs 2000,2:185.21

Franks GordonsLATVJI, JŪDI, VĀCI:SIEVIETES UN GARADZIRKSTISNeesmu teātra fans, bet ļaužu,lietu un vietu sakarības aizraujelpu. Viela jaunam Šekspīram!Skatot tīmeklī Maskavas progresīvo,demokrātisko žur nāluNovoye Vremya/Mos cow Times,uzdūros – laidienā, kasveltīts Baltijas okupācijas 70.gadskārtai – intervijai, kosniedzis Ādolfs Šapiro, ilggadējaisRīgas Jaunatnes teātrarežisors, kurš vēl arvien nevarpiedot Raimondam Paulam,savulaik kultūras ministram,šī teātra slēgšanu 1992.gadā. Šapiro, ieradies Rīgā noHarkovas 1962. gadā, 30 gadusno vietas vadīja Jaunatnesteātri, kur spožu slavu iemantojaviņa iestudējumi ganlatviešu, gan krievu trupā. Nu Ādolfs Šapirojau 18 gadus Ādolfs Šapiro irlūgts, gaidīts un cienīts viesrežisorsMaskavas, Pēterpils un Tallinas teātros.Manuprāt viņš – šoreiz visnotaļ pozitīvā ziņā– uzskatāms par kosmopolītu, un Latvija viņapersonā zaudējusi cilvēku, kas pasaulē nesaDievzemītes labo vārdu.Un lūk, lasot tīmeklī Šapiro interviju, ieraudzījufoto ar lakonisku tekstu: A. Šapiro ciemospie A. Lācis un B. Reicha.Manas acis izpletās: vai Asja Lācistad Ādolfs Šapiro paguva šosabus vēl skatīt vaigu vaigā, runātar viņiem? Gandrīz kā aizkaparēgi...Parakņājos mājas arhīvā, paceļojutīmeklī, atsvaidzināju atmiņu– un pacēlās aizkars, unpavērās treju tautu – latvju,jūdu, vācu mijiedarbības panorāma,talanti un terors, fanātismsun kaislības – un sievietes,kuru vidū zaigoja, vaņģoja,žilbināja Asja Lācis.1924. gadā Kapri salā šai sievietēiemīlējās Vācijas žīdu izcelsmesliterāts un filozofsValters Benjamins (kurš 1940. gadā, bēgdamsno Gestapo, devās pašnāvībā). Par šīssievietes uzticīgu, bezgala pacietīgu un pašaizliedzīgupavadoni, pielūdzēju, partneri undraugu līdz kapa malai kļuva cits žīdu izcelsmesteātra režisors – Bernhards Reichs. GanValters Benjamins, gan Bernhards Reichs tāpatuzskatāmi par kosmopolītiemšī vārda pozitīvā nozīmē,par Eiropiešiem ar lieloburtu. Pie kam BernhardsReichs līdz mūža galam palikakreisās utopijas valgos,tāpat kā tīrasiņu vācietisBertolts Brechts, kurš teātrasfēras ietvaros arī padevāsAsjas Lācis valdzinājumam,tās erotiskajam strāvojumam,kaut gan šī Līgatnespusē Ķempju muižā dzimusīlatvju meitene nekādaskaistule nebija. Viņā totiesmājoja „kaut kas tāds”, kamnebija spēka pretoties.Asja Lācis, dzimusi Anna Liepiņa,devās uz Padomju Savienībualkās atrast tur mājvietu,kur top jaunā pasaule,kur valda Taisnība un Darbs.Arī cita latvju mākslas zvaigzne– Marija Leiko devās turp un krita parupuri čekai.Bet Asjas Lācis ilgajā, panākumiem un pārestībāmbagātajā mūžā vistraģiskākā un spilgtākāfigūra ir Linards Laicens. Tas bija viņš,kas Asjai Lācis veltīja savu mīlas liriku – Ho-Tai(1922) un tā bija viņa, kas spārnoja LinarduLaicenu, kad viņš, naidā pret pašmāju buržuāzijukvēlodams, rakstījaromānu Kliedzošie korpusi(periodikā 1927, grāmatā1930). Tas bija viņš, kurš,emigrējis uz pasaules darbaļaužutēviju – PSRS, Pirmajāpadomju rakstniekukongresā tika ievēlēts parRietumu (!) proletāriskorakstnieku sekcijas vadītājuun 1938. gadā tika nošautskā suns. Tas bija Linards Laicens,kurš ilgus gadus pašaizliedzīgirūpējās par AsjasLācis meitu Dagmāru, kaspiedzima 1919. gadā.Dagmāras tēvs bija JūlijsLācis, kurš vēlāk šķīrās noAsjas Lācis un apprecēja22

Rūtu Skujiņu, kuras māsa – dzejniece AustraSkujiņa 1932. gadā devās pašnāvībā.Austras lielā mīlestība bija sociāldemokrātsValdis Grēviņš, kurš pabija 15. maija režīmakoncentrācijas nometnē un četrus gaduspēckara Gulagā. To pašu Gulagu nācās„izbaudīt”, kā zināms, gan Asjai Lācis, ganBernhardam Reicham. Jūlijs Lācis, kurš piederējapie Jaunāko Ziņu un Atpūtas saimes,Kirchenšteina „ķiparu valdībā” bija izglītībasministrs, taču drīz vien tāpat nokļuvaGulagā, un viņa dzīves pavediens aprāvās1941. gada 15. decembrī Astrahaņasapgabalā.Rūtai Skujiņai izdevās palikt sveikā un nokļūtRietumos, un viņas meita Māra Celleno ASV trimdas atgriezās atjaunotajā Latvijā,kur viņas vīrs Ojārs Celle, sasniedzis pensijasgadus, darbojas avīzes Laiks redakcijā,kuras apskatnieks jeb kolumnists ir šo rindiņurakstītājs.Asjas Lācis meita Dagmāra Ķimele no 1957.līdz 1959. gadam strādāja avīzes RīgasBalss redakcijā, un man saglabājies uzņēmums,kurā mēs abi redzami šī laikraksta100. numura iznākšanai veltītajā saviesīgāvakarā. Tad vēl nebija beidzies „atkusnis”...Dagmāras Ķimeles meita Māra Ķimele, kā zināms,ir Rīgas Jaunā teātra režisore.Un Krievijas publikai sīki un sirsnīgi klāstījapar ilgām un sirsnīgām sarunām ar AsjuLācis, Bernhardu Reichu un Dagmāru Ķimeli1922. gadā dzimusī Valentīna Freimane,kura savas vecumdienas pavada Berlīnē, kurpatlaban atdzimst The Roaring Twenties atmosfēra– tas gaiss, ko elpoja Asja Lācis unBernhards Reichs, Valters Benjamins un BertoltsBrechts. Un kas ir Valentīna Freimane,izcilā Latvijas kultūras darbiniece? Viņu,žīdu meiteni, slēpa un izglāba no drošas nāvesPauls Šīmans (Schiemann), cildens un liberālsvācbaltietis, četru pirmskara Saeimudeputāts, kurš 1939. gada rudenī atteicās„braukt uz fāterlandi” un palika Rīgā.Latvji, jūdi, vāci. Viss savijas vienkop – mākslaun vajāšanas, kaislības un vilšanās. oPar JG (arī Laika, Brīvās Latvijas un LatvijasAvīzes) līdzstrādnieku, vairāku grāmatu un romānaMijkrēslis mikrorajonā autoru Franku Gordonu skat.JG260(2010):32.Juris ŠlesersDEBESS VILCIENSPēdējās sešas desmitgades bijušas viens nogrūtākajiem laikiem tibetiešu pieredzē. Mēspazaudējām brīvību un vēl daudz cita, kasmums dārgs – gan no tiešiem uzbrukumiem,gan viltīgas mūsu identitātes nīdēšanas.Šodien mums dzelžaini jāturas pie savasvalodas, kultūras un vērtībām – mūsutradīciju esences. Dalailama, 2009Šis citāts ir no Tibetas dalailamas priekšvārdagrāmatā, kurai nesen uzdūros savā iknedēļasapmeklējumā vietējā pilsētas bibliotēkā, kurmēdzu apskatīt jauno grāmatu nodaļu. Apmainottikai divus vārdus, tas taču teikts parmums! Grāmata saucas Debess vilciens, 1 unautore pie tās strādājusi 19 gadus. Tas vienjau piesaista.„Debess vilciens”, protams, ir jaunais Ķīnas-Tibetas dzelzceļš, ar kura atklāšanu okupantiaplaimoja Tibetu 2006. gadā – tas palīdzējaarī autorei pilnveidot savu darbu un devatam virsrakstu. Apakšvirsraksts Tibetas sievietesvēstures smailē izsaka vienu no stāstavadmotīviem – autorei varbūt tuvāko. Ielasoties,atklājas vesela sauja interesantu pavedienu,kas atkal un atkal liek domāt, salīdzināt,aizdomāties – par mums.Cik līdzību, tik atšķirību – distance ļauj redzētcitkārt „tuvas” lietas jaunā perspektīvā. Kalnuun ieleju zeme Tibeta savā ģeogrāfiskajāizolācijā bija viduslaiku veida feodāla teokrātijaar divarpus miljonu iedzīvotājiem un primitīvuzemkopju/lopkopju ekonomiku, kadkomunistu Ķīna vairākos gājienos 1950. gadosto pakļāva, pilnīgi iekarojot 1959. gadā.Tā gada 10. marts iegāja vēsturē kā Tibetassacelšanās diena, kad tūkstošiem sieviešunogūlās zemē ap dalailamas pili, lai novērstuviņa izvilināšanu un nolaupīšanu. Vīrieši lielākotiesu atradās ārpus pilsētas kā partizānivai apcietinājumā.Tibetas valdība un ap 70 000 iedzīvotāju(turpmākajos gados vēl kādi 80 000) izbēgauz Indiju, pārsvarā garīgā un laicīgā virsšķira.Vēlāk daļa bēgļu nokļuva Rietumos,īpaši Šveicē, Lielbritānijā, Kanādā, ASV un1. Canyon Sam. Sky Train: Tibetan Women on the Edge ofHistory. Seattle: University of Washington Press, 2009.23

Austrālijā. Trimdas valdība 24 gadus vecā dalailamasvadībā apmetās Dharamsalas pilsētāIndijas ziemeļos.Autore Kanjona Sama ir ķīniešu izcelsmesamerikāniete, kura 1986. gadā, 29 gadu vecumā,sadomā apmeklēt savu vecvecākudzimteni Ķīnu, kur nesen iestājies zināms „atkusnis”.Aplidojot un ar mugursomu apklaiņojotvairākus Ķīnas apvidus, viņa beidzotnonāk arī Tibetā – galvaspilsētā Lhasā. Tibetavēl ir izolēta un ķīniešu iespaids nav virspusējiuzkrītošs, tomēr pavīd, kad tā tuvāk iepazīstasar iedzīvotājiem. Viena no nedaudziemLhasā, kas prot angliski, ir jauna pasta ierēdne,kas bijusi skolā Indijā. Viņas sadraudzējasun Kanjona kādu pusotru mēnesi mīt viņasģimenes mājoklī. Tibetiešu valodu jaunāamerikāniete neprot, arī mandarinu tikai minimāli.Taču ar draudzenes Taši palīdzību drīzsāk atklāties Tibetas patiesā aina. Uzzina parStaļina veida vardarbībām, gulagu, tibetismanīdēšanu un tempļu un klosteru iznīcināšanu1960. un 1970. gados. Kopš 1984. gadaķīnieši gan sākuši dažus no tiem atjaunot,bet kad tā redz uzspridzināto Rongbukasklosteri Everesta pakājē, Kanjonas acis atverasun tā pilnībā aptver postītāju fanātismu.Viņa drīz iemīl Tibetu un tibetiešus un sāk arvienvairāk sirdī pati identificēties ar šo tautu.Pirms atgriešanās ASV, Kanjona pavada vairākusmēnešus Tibetas trimdas „galvaspilsētā”Dharamsalā Indijā un dedzīgi iesaistās šotrimdinieku cīņā par savas dzimtenes atbrīvošanu,to turpinot tibetiešu centros ASV unEiropā. Tas ir arī tāds Tibetas „kaifa” periods.Šķiet, ka pasaule jau bija daudzmaz apradusiar perestroiku, bet Baltija vēl nebija gluži pamodusies,kad Tibetas dalailama kļuva Nobelamiera prēmijas laureāts (1989).Kanjona redz arī tibetiešu sabiedrības ēnaspuses – tostarp kraso nevienlīdzību tradicionālajāsvīriešu un sieviešu lomās, un kā tāietekmējusi abu dzimumu likteņus okupācijāun trimdā. 1990. gadā viņa uzsāk Tibetassieviešu mutvārdu vēstures projektu, eventuāliizdarot 36 intervijas. Tās rediģējot un izvērtējot,izvēlas četras nozīmīgākās kā pamatusavai grāmatai – četrus garus mūžus, pārdzīvojotpirmsokupācijas laiku, okupāciju untrimdu. Viena nomira 2000. gadā. Kanjonanolemj atlikušās trīs apmeklēt un iztaujāt vēlreiz,lai spilgtāk izgaismotu pārmaiņas viņudzīvēs un dzīves skatījumā. Šī odiseja kulminējas2007. gada ceļojumā uz Lhasu ar jauno„debess vilcienu” – ar mazliet antiklimaktiskuturpinājumu Dharamsalā. Grāmatas postmodernaissalikums ir saistošs, bet reizēm pagrūtiizsekot notikumu hronoloģijai.Aprakstītie četri mūži ir nenoliedzami dramatiski(latviešu lasītājā tie sasaucas ar MelānijasVanagas, Sandras Kalnietes un daudzucitu latviešu dzīvesstāstiem gulagā), bet grāmatasīstais „belziens” ir – Debess vilciens.To sajutusi arī autore pati, pēc vairākām revīzijāmnovirzot sākotnējo, joprojām svarīgo,mutvārdu vēstures tēmu uz grāmatas apakšvirsrakstu.Par galveno virsrakstu top Debessvilciens – un uz vāka smaida maza trimdas tibetiešumeitenīte ar dalailamas ģīmetni medaljonāap kaklu. Šie ir Tibetas nākotnes simboli– viens pret otru. Vilciens – Tibetas Melnaisbruņinieks, meitenīte – reizē Lāčplēsisun Laimdota ... varbūt arī Spīdola.Tibetas pēdējo 60 gadu vēsture ir šoku plejāde– šoki Tibetai un tibetiešiem, bet autoresdzīvajā stāstījumā lasītājs pārdzīvo arī viņasšoku, tos atklājot. 60. un 70. gadi ir teroradekādes, atslābinoties tikai pēc Mao nāves(1979). Šo šoku jaunā ceļotāja iepazīstno mutvārdu liecībām un pašas pieredzētāspostažas savā pirmajā Tibetas apmeklējumā1986. gadā. Otrs šoks viņu sagaida, kad tāno Lhasas ierodas trimdas „Tibetā” – Dharamsalā,kur kopš 1959. gada izaugusi jaunatibetiešu trimdas paaudze un funkcionēlabi noorganizēta trimdas sabiedrība ar savuizglītības sistēmu un saimnieciskiem, reliģiskiem,kultūras un politiskiem pasākumiem arindustriālās pasaules atribūtiem un Rietumzemjutibetiešu nodrošinātu finansējumu. Tibetātad vēl valda stagnācija pirmsindustriālālīmenī, ko vēl drūmāku padarījusi postošāokupācija, turpretim trimdā redzams kulturālsuzplaukums un materiāls progress. Visaokupantu politika pirms 1980. gada bijusivērsta uz tibetisma nīdēšanu un visu nacionāloun neatkarības tieksmju brutālu apspiešanu.Atkušņa pārmaiņas atver Tibetu tūrismam,atļaujot arī ierobežotu tibetismu – kāatrakciju. Tibetā ir lielas līdz tam neizmantotasdabas bagātības – sevišķi minerāli un kokmateriāli.Sākas Tibetas izlaupīšana. Lai veicinātudabas bagātību izvešanu uz Ķīnu uncittautiešu iepludināšanu Tibetā, 1999. gadāsāk būvēt pasaules augstāko dzelzceļu. Septiņosgados tas ir pabeigts – Ķīnas lepnums!Un – Tibetas, Kanjonas un grāmatas lielaisšoks.Atkārtojas, kas jau neskaitāmas reizes noticiscitviet pasaulē – vērtību konflikts. Gludas šosejasun sanitāras labierīcības – un tagad debessvilciens! – pret senu, unikālu mazas tautaskultūru, kurā progresa bruņinieki saskatatikai kavēkli. Kā morāls monolīts stāv šķietamineapgāžamais fakts, ka gludas šosejas,labierīcības un vilciens taču ir labas lietas, kas24

Jānis Buls. Atmoda. No sērijas Pirms 20 gadiem.

Zane Lūse. Klusums pirms vētras. 2009. Eļļa uz audekla. 65 x 50 cmPar mākslinieci skat. 40. lpp.

ikkatram, protams, var tikai celt dzīves kvalitāti!Ķīnas valdība trīskāršo algas ļaudīm, kasir ar mieru pārcelties uz Tibetu, celt dzelzceļu,viesnīcas, dzīvokļu korpusus, rakt minerālus,cirst mežus, tirgoties un – galvenais – atšķaidītun turpināt nīdēt tibetismu.Ceļā uz Lhasu jaunajā vilcienā (7 mēnešus pēctā atklāšanas), Kanjona klausās kupejas skaļruņospropagandu par jauno dzelzceļu un Tibetasprogresu. Nonākot tur, redz kādas parviņu vecākas sievietes depresiju un alkoholismu:Viņai pietrūkst vecās Lhasas, netīk jaunāLhasa. Katru reiz’, kad viņa iziet no mājas, tāatgriežas asarās! Jaunās celtnes aizsedz pierastoskatu uz vecajiem tempļiem, dalailamaspili un kalnu galotnēm. Visapkārt neonagaismas, skaļa mūzika un plastmasas draza.Kā Taimskvērā! – Kanjona salīdzina un drīzatklāj, ka arī viņas vecuma lhasieši jūtas līdzīgikā vecā dāma. Sarunās starp jauktu laulībujaunās paaudzes ļaudīm dominē ķīniešuvaloda. Vairāki desmittūkstoši cittautiešuapmetušies Lhasā kopš dzelzceļa atklāšanas. 2Dzīvokļu trūkums. Plēsīšot nost vecās dzīvojamāsmājas, lai būvētu vēl vairāk dzīvokļubloku. (Fotogrāfijā slejas gara rinda sešstāvubetonbloku korpusu – tieši kā Imantā!) Kanjonaatceras, ko viņai 1959. gadā Dharamsalābija teikusi tibetiešu rakstniece: 3 Iesākumāmēs pazaudējām Tibetu tikai no ārpuses, bet,ja mēs pazaudēsim mūsu kultūru, mēs būsimto pazaudējuši arī no iekšpuses. Tad ķīniešibūs uzvarējuši. To dzirdot, viņai bija uznākušidrebuļi.Vai Tibetas smaidošā Laimdota uz Kanjonasgrāmatas vāka izturēs cīņu pret Melno bruņinieku?Jātur īkšķus, ka viņai ir arī Lāčplēšaspēks un Spīdolas gudrība – spēcīga un izturīgatrimda.Cīņa, protams, nav galā. ... Mums arī. oUldis BērziņšCeļšPagānisks mājīgums dvašo no cikliskās ceļakoncepcijas – sens un tik drošs, ka pat mūsučetrkājainie draugi gaida kopā ar mums saulilecam pār ganībām un jauno zāli pavasarīuzdīgstam, un māte gaida debesmājās savumazo bārenīti. Mājupceļš! Tas – mūsu ceļš,to rodam un ejam no paaudzes paaudzē.Vīri staigā pakaļ arklam, pakaļ kara karodziņam– un citam agri, citam pavēlāk pavēlētair smilšu taka. Un ja es nedarīšu, kā manālaikmetā un manās aprindās pieņemts, taddrīz dzirdēsiet, ka Bērziņš ir nogājis no ceļa.Uz templi, baznīcu, sinagogu, mošeju mūsved mājupceļš – atpakaļ pie savas īstenāsbūtības, atpakaļ pie Radītāja, un tā no audzesaudzē, no gadsimta gadsimtā, kā rādai latīņu vārds religio – „atsaikne, piesaisteaizmugurei”. Bet kādos vēstures brīžos dažādāspasaules vietās ir veidojusies vēl cita,daudz riskantāka! – lineārā Ceļa koncepcija:no kurienes Mēs nākam, kādēļ un kurp gribamnonākt? Kādēļ esam? Kādēļ Viņš radījaMūs? – Tādi jautājumi daudzām dzīvēmir piešķīruši spirgtu dramatismu, dažām –„jēgu”. Bet daudzus atbildes meklējumi novedušiizmisumā.Mūs radīdams, Kāds mums ir uzdevis veseluvirkni grūtu jautājumu. Uz tiem atbildētmiljardiem gadu nopūlas dzīvā un „nedzīvā”daba. Uz tiem atbildēt tūkstošiem gadusavās lūgšanās un dziesmās nopūlas ticīgātauta. Uz tiem atbildēt tūkstošiem gadu nopūlaspravieši, prātnieki, priesteri, zinātnieki,skaņraži, tēlnieki, gleznotāji, dzejnieki.Uldis BērziņšDr. med. Juris Šlesers ir JG redakcijas loceklis.2. Paskatoties internetā, lēšu, ka, salīdzinot ar neatkarībaslaiku, Tibetas iedzīvotāju skaits uz sveštautiešu rēķinair apmēram dubultojies. Arī milzīgs skaits Ķīnas tūristu– Kanjona Sama raksta, ka 2007. gadā esot bijuši četrimiljoni.3. Šīs tibetiešu rakstnieces, kultūras darbinieces unskolu organizatores vārds angliskā rakstībā ir RinchenDolma Taring (1910-2000). Viņa trimdā sarakstījusiautobiogrāfiju Tibetas meita (Daughter of Tibet. London,1970), kas apraksta tās dzīvi pirms došanās bēgļu gaitās1959. gadā. Kanjona atklāja šo grāmatu savā pirmajāTibetas apmeklējumā 1986. gadā, kur viens eksemplārskaut kā bija nonācis viņas rokās. Tā viņu tik ļoti aizrāva,ka radās vēlme sarakstīt tai turpinājumu – par Tibetu untibetietēm pēc 1959. gada. Debess vilciens ir šīs vēlmespiepildījums.Kristians Putniņš, Dienas mediji27

Vai Dievs sūta mums Savu Dēlu, lai Tajā ieraugāmViņu? Vai otrādi, Mēs sūtījām Cilvēkadēlu – pie Viņa? Arī šie pieder pie grūtajiemjautājumiem. Prātnieks, kas bikli aizslēpiesaiz ķēniņa Zālamana vārda, mums saka:„Viss ir tik grūts, ka ne izstāstīt!” (1:8). Var,var taču būt, ka Dievs ne tikai spoguļojasmūsos, lai Sevi ieraudzītu, bet gan tikai vēltop Mūsos. Tad Mūsu tagad jau lineārā Ceļamērķis ir – Dievam rasties, tapt Mūsos? Tāvar būt, tā var nebūt. Droši vien ir tik pavisamTā, ka To nevar izteikt ar vārdu „ir”. Totaliteraliter, kā teikts kādā stāstā no klosterabrāļu dzīves.Prasīju padomu savam ilggadīgam strīduun pārdomu partnerim Bonnā, Annaskalnā– Andrejam Urdzem. Tad lūk, ko man Andrejsatbild: „Uldi, nespēju nekā teikt par cikliskoun/vai lineāro ticības vai neticības veidošanāsceļu – nedz no [R.M.] Rilkes, nedz nomanas puses. Katram šis ceļš veidojas savādāk.[...] Esmu atstājis dažādas norobežojošasdogmas un rituālus, un nācis pie apjausmas,ka „Dievs ir mīlestība”, ka Dievsvar būt tikai – mīlestība. Dievs parādās mīlestībā,mīlestības domās, vārdos un jo sevišķi– darbos, rīcībā. Kur nav mīlestības, turnav un nevar būt Dieva. Jebkāda naida kurināšana,karošana, nāvēšana vienalga uzkuras ideoloģijas vai reliģijas pamata ir cīņapret Dievu – arī ja tā notiek Dieva vārdā.Manuprāt, mīlestībai jābūt visu patiesu reliģijupamatam, Ceļam, mērķim. Mīlestībakā milzīgs spēks, kā visu pretešķību, ķildu,naidu pārvarēšanas ceļš – gan atsevišķucilvēku attiecībās, gan starp nācijām unreliģijām. Šai mīlestībai nav sākuma, navgala (noteikti tā nesākas ikgad maijā nojauna). Mīlestības spēks paliek mūžīgi, tovaram pieņemt, noraidīt vai pat apkarot,bet tas nebūs pievarams vai izskaužams.Nedomāju, ka „Dievs ved radību” vai „absorbēradību” vai to „materializē”, nē – bet Dievamīlestības spēks gan var pārveidot radībusākot no atsevišķa cilvēka, no vismazākāskopienas līdz visai sabiedrībai. Un katrs nomums ir aicināts pieņemt, uzņemt sevī undot citiem tālāk šo spēku, un tādejādi līdzveidotDieva valstību. Katram no mums dotsvismaz piedāvājums ņemt dalību Dieva mīlestībasvalstības veidošanā. Un „otrādi” – jajau Dievs „materializējas” cilvēkos, tad ikkatrsno mums var būt daļiņa no šīs Dievavalstības. Tas ir „savstarpējas atrašanas” Ceļš,tā ir sava veida „realizēšanās vienam otrā”.Dievs uzrunā cilvēkus un aicina mīlēt citamcitu, un cilvēks tuvojas Dievam un palīdz mīlestībasspēkam veidoties un izplatīties.”Mīlestības spēks, saka Andrejs Urdze. Varampieņemt, ka ir tāda dievišķa kādība, tādsvektors, kurš Demiurgam ļauj – vai liek? – radītbūtnes, radīt pasaules un Visumus. Nemums, ne skudrām, ne bitēm, ne atomiem,ne planētām nav un nevar būt priekšstatapar šo spēku, šo vektoru. Jā, mēs drīkstamto nosaukt par Mīlestību. Dievs mīl Savu radību,to mēs varam iztēloties, jo mums dotašī spēja – mīlēt. Andrejam Urdzem taisni Mīlestībair tas stāvoklis, tas cilvēkprātam itlabi aptveramais brīnums, kas ļauj mumsstaigāt ne vairs pa apli, bet traukties pretimAbsolūtajam – cilvēkos un Dievā. MīlēdamsDievs rada pasaules, mīlēdama Radība meklēDievu, savu Radītāju. Vai nu vienu dzīvestaku nostaigājusi, vai varbūt, kā daži apgalvo– caur daudzām piedzimšanām un nomiršanāmceļagājēja dvēsele steidz pie Dieva,sava Mīļotā.Mūsu šīvakara sarunai ir arī tāda kā izziņasiecere, un tad jau mans tulkotāja pienākumsun pienesums būtu palūkoties Korānā. Viensno Dieva 99 Jaukajiem vārdiem ir `alWadūd– Mīlošais, Korānā gan – tikai divās vietās(11:90, 85:40). Bet verbi `ahabba un wadda,tie tulkotājam nāk priekšā desmitos Korānvietu.`inna-l-Lāhu yuhibbu-l-muhsinīna.Dievs mīl tos, kas labu dara (2:195), kas nožēlāpie Viņa vēršas, kas turas pie šķīstības,Viņš mīl bijīgos, paļāvīgos, pacietīgos, taisnīgos.Dievs nemīl noliedzējus, pārkāpējus,pārlieku līksmotājies, lielībniekus, šķērdētājus,tos nepateicīgos, tos grēkagabalus, visus,kas liek līdzās Dievam vēl līdzniekus unvisus, kas lepnībā iecirtušies, kas dara netaisnībuun nelietību. Redzam, ka tā nav tā kosmiskā,pasaules radošā Mīlestība, par kurusavā vēstulē runā Andrejs Urdze, tā ir mīlestība,kas jānopelna, staigājot pavēlēto ceļu,arābiski šarī’a.Sūrā Ceļos metušies, 45:18:Tad Mēs uzvedām tevi uz pavēlēta ceļa,ej to – un neskraidi pakaļ šo iegribām,jo šie i nejauš.Man jāpiekrīt tiem, kuri apgalvo: Korāns unsunna ir islāma Vecā derība, un tikai vēlāksūfiju Dievmīlas, Dievredzes ceļš i viņus – imūs, no malas vērotājus it kā noved Jaunāsderības pasaulē – Mīlestības pasaulē. Nē,Dieva pavēlētais ceļš nav atcelts. Ceļš, kasDieva meklētājam, Dievā skurbušajam zemkājām, kas ved te no Buhāras uz Bagdādi, teno Marokas uz Ēģipti, no šīssaules uz elli un28

Debesdārzu – tas vairs nav tikai Korāna „pavēlētaisceļš”. 13. gs. persiešu dzejnieks Attārspoēmā „Putnu sarunas” un 15. gs. Vidusāzijasturciešu dzejnieks Navāī poēmā„Putnu valoda” vēsta par Trīsdesmit putniem,kas gudrā un uzņēmīgā pupuķa vadīti devušiespār jūrām, pār kalniem un lejām meklētViņu – Sīmurgu, visu putnu Putnu, unceļa galā atrod Viņu – sevī. Tā nu ir, persiešuvārds Sīmurg taisni to nozīmē – Trīsdesmitputni. Es, daiļrunīgās persiešu tradīcijasstostīgais atdarinātājs uzdrošinos piedāvātšim stāstam savu strupo versiju:Tā kā muļķis blenžu koku galotnēs: ieraudzītto putnu, kuram vārdā – es. Pupuķis tā teica,un tas laikam būs: ka šī fantāzija tiešām vienomūs. Dzejnieks uzrakstījis: esam Trīsdesmit,bet nav obligāti, cits var uzrakstīt vairākmūs vai mazāk, kas to tagad min, tā ir patiesība,Dievs jo labāk zin, abstrahēta jūra jāpārlidoMums; jo Viņš gaida Jūsu, runāt gribuz Jums.Magtimgulī, 18. gs. turkmēņu dzejnieks,klīst šaisaulē viens, ik solī taujādams pēc Dieva,sava Kunga:Vai redzēts navSpožums dzisa tumsai tumsa pieskārāsVai mans skaistais Kungs vairs redzēts navRadīšanas rītā Dienā pastarāVai mans skaistais Kungs vairs redzēts navTāds kā Anka putns lido brēc Tu TuLidu lidu kamēr neatmaņā nuPutnu stāstu dzejniek Navāī teic tuVai mans skaistais Kungs vairs redzēts navPlosa manas aknas sāpe niknākāVisur eju saucu kur mans Draugs un kāSvētās Kaabas zemē Šāmā IrākāVai mans skaistais Kungs vairs redzēts navRūmā Indā Ķīnā tur aiz zemēm trejDižā Troņa priekšā pāri pasauleiZvaigznājos kas debess velvē augstu skrejVai mans skaistais Kungs vairs redzēts navMīlētāju čukstos kad tie tā un tāSarkanajā jūrā ai kā viļņo tāLotus puķu pļavā Jēzus pilsētāVai mans skaistais Kungs vairs redzēts navSauca zemei Alī kuru slava vijSniedz viņa sauciens apkārt debesijČetru vēju saimniek Ahmed JasavīVai mans skaistais Kungs vairs redzēts navKas tai augstā kalnā Viņu meklēt kāpsVaicāt noies lejā tur kur Jēzus kapsVai kāds debess namos Viņu nesastapsVai mans skaistais Kungs vairs redzēts navMagtimgulī nezin kur pie Drauga ietNevar atrast var vai zemei apkārt skrietAk eņģel Džabraīl ko tu klusu cietVai mans skaistais Kungs vairs redzēts navLineārais, taisnais Ceļš ir mums kājāmgājējāmdvēselēm tāls – mēs no pusceļa atgriežamies,mēs atkal dodamies ceļā – no pilsētasuz pilsētu, no lūgsnuvietas uz lūgsnuvietu,no viena apskaidrības mirkļa putekļainsun baiļpilns ceļš jānostaigā līdz nākamajam.Te vēl viens Dievskurbā Magtimgulī mīlestībasun ceļagaitu dzejolis:Dievadotais nākNaktī guļu ekur nakišbendu šāhsBahāvedīns vārdā dievadotais nākCeļa spieķi rokā nāk no BuhārasDieva mīlestības apstulbotais nākUzmodos no dusas kājās uztrūkosSkat man dievadotais vīna kausu dosNodzēros tā vīna dikti iesaucosAsaras man acīs teic jel ko tās nākDvēsele sāk drebēt dzīslās asins irdzSirdī vētra ceļas iet pār malu sirdsNu jau zīme dota redzi tumsā mirdzMīlestības gaiši stari no tās nākPrātā esmu sajaukts sirdī atskaidrotsRedzēt Skaisto vai tad aklajam nu dotsMīlestības tizls guļu savalgotsManai kaitei zāles senilgotās nākDraugi laižas dejā ka tik līdzi tiecStipras bungas dauza stiprā balsī kliedzStājiet aplī lai tak prieka solis ietsNāk jau sirdis Ceļu vienīgo tās nākDervīši jau pulkā i tu lempi nācTracis ceļas lai mums žēlīgs Kunga prātsAsins asaras līst cilvēk smieties sācLiekas Pastardiena debess godā nākUbagdoze rokā ķirbis galvā mumsNeprātīgie runā Dieva vārdus jumsKrūtīs vīns tiem skurbīgs pierē reibīgs dūmsLaidiet visus sirdi ielīksmot kas nākMagtimgulī saka Korāns gaismu dosTenkās neklausīšos grēka atstāšosNoslēpumu teikšu no jums neslēpšosVeru muti Patiesība no tās nāk2010.27.X. JāņbaznīcāDzejnieks un atdzejotājs Uldis Bērziņš saņem Gadabalvu par savu pēdējo krājumu Saruna ar Pastnieku (skat.JG258:59).29

Guntars GodiņšDAŽI ATMIŅU AVOTIPAR AVOTU UN KASAR MUMS NOTIEKJa ticētu jaunības eliksīra eksistencei,nospriestu, ka tas skāris žurnālu „Avots”.Laikā, kad Latvijas Padomju Republikāsalikums „vārda brīvība” bija neizprotamsjēdziens, žurnāls acīmredzami paudabrīvības ideju, un vēl aizvien tā vizuālāsizteiksmes spēks nav mazinājies.(Anda Boluža)1987. gada februārī tikos ar žurnāla Avotsgalveno redaktoru Aivaru Kļavi, kas mani aicinājastrādāt par nodaļas redaktoru pēkšņāun mīklainā nāvē bojāgājušā Klāva Elsbergavietā. Nupat bija iznācis žurnāla 1. numurs.Šis februāris bija drūms, Klāva nāve smacējakā tāds lāsts, kas šķita uzlikts mūsu paaudzesliterātiem. Pretīga bija toreizējās varaspakalpiņu organizētā traģiskā notikumaslēpšana un patiesības noklusēšana. Tajā laikāstrādāju radio Literāro raidījumu redakcijā.Uz maniem raidījumiem radio vadība bijasākusi mest šķību aci to nepareizā politiskumadēļ. Tieši 1987. gada februārī ar skandālutika aizliegts laist ēterā manis sagatavotoraidījumu Vārda spēks un vājums, kurstarp rindiņām centos atklāt sistēmas divkosīgodabu. Pēkšņa programmā paredzētaraidījuma noņemšanaklausītājos neapšaubāmiradīja aizdomas parcenzūras modro aci unausi. Radio lielajā studijāsākās galvas mazgāšanaun klaigāšana,ka šis raidījums kaitē Padomju Latvijai un esesmu viens disidentisks tips. Atmoda Latvijāvēl tā īsti nebija sākusi mosties.Avota iznākšana ienesa spēju svaiga gaisašalti smacīgajā un vēl visai padomiskajā sabiedrībaslaiktelpā. Jaunajam darba piedāvājumampiekritu un stiprāk, nekā ierasts, atlaiduradio mājas durvis.Avots Latvijā un žurnāls Vikerkaar (Varavīksne)Igaunijā bija abu valstu komjaunatnes,kā arī Latvijas PSR un Igaunijas PSR Rakstniekusavienību izdevumi. Krievijā runāja parpārbūvi, kas latviešu un igauņu komunistiemun komjauniešiem lika gan pašiem pārkārtoties,gan nedaudz censties pārkārtotapkārtējo vidi. Ja jau pati Maskava liek! Tas irparadokss, ka komunistu ierosinātā ideja izveidotjaunu žurnālu drīz vien pavērsās pretviņiem pašiem, reizē iesākot reālu un neatgriezeniskusabiedrības domāšanas un uztveresperestroiku.Avota redakcija bija jaunu un radošu cilvēku– domubiedru – grupa ar neordinārāmidejām, gaumes izjūtu un stilu, kas saprata,ka tā ir lieliska iespēja pateikt vēl neteikto,atklāt vēl neatklāto. Šāda atmosfēra valdīja,veidojot katru žurnāla numuru. Te nedarbojāscitkārt tik vienmuļais žurnālu un laikrakstustrikto rubriku princips: te būs sleja, te intervija,te raksts par mākslu, te par mūziku.Avota un izdevuma krievu valodā Rodņik veidošanabija ļoti radošs process. Piemēram,Normunds Naumanis saka: Paklau, man irviens foršs raksts par kino! Rudīte Kalpiņasteidz piedāvāt kādu materiālu publicistikā,man ir sagādāts kāds labs stāsts, dzejoļukopa, eseja, kas labi iederētos kopīgajā domasun stila ainavā. Aivars Kļavis cenšas izlaipotstarp mums, jauno un drošo ideju ģenerētājiem,un cenzora zīmuli. Māksliniece SarmīteMāliņa jau saskata numura ilustratīvomateriālu. Vladis Spāre un Andrejs Ļevkinsstāsta, kas sagatavots Rodņika numuram. Jakādam no nodaļas redaktoriem bija ļoti labsun aktuāls materiāls, pārējie bija pretimnākoši.Atceros, ka Laima Žihare bija pārtulkojusino ungāru valodas nelielu grāmatu parJuriju Gagarinu, kurā autors ar faktiem pierādījis,ka slavenais kosmonauts nemaz navpabijis kosmosā un ka tā ir tikai sociālistiska„pīle”. Nolēmām publicēt visu šo grāmatuvienā numurā. Tā brīžasituācijai sensacionālumateriālu mumsbija atliku likām: DžordžaOrvela Dzīvniekuferma, Semjuela BeketaGaidot Godo, AleksandraSuvorova Ledlauzis, intervija ar KnutuSkujenieku, kas pirmoreiz atklāti runājapar lēģeri, Ojāra Vācieša vēl nekur nepublicētā,savulaik aizliegtā poēma „Vadoņaaugšāmcelšanās” utt. Tūlīt pēc visiem zināmāZīlītes erotiskā numura iznāca arī žurnālaAvots erotiskais numurs. Atšķirībā no Zīlītesstipri fizioloģiskā akcenta Avotā publicējāmerotisko dzeju, prozu, rakstus par erotiskāmfilmām, protams, arī atbilstošu ilustratīvomateriālu. Liels notikums bija arī pirmoreizlatviešu trimdas literatūrai veltīta žurnālanumura izdošana, toreiz kaut kas pilnīgineiedomājams. Bet liela brēka un vilna gājapa gaisu, kad 1988. gada oktobra Rodņikanumurā bija publicēts zīmējums, kur redzamaĻeņina galva ar izšķaidītām smadzenēm,30

iespiesta žurku slazdā. Toreizējais Centrālkomitejasideologs Ivars Ķezbers tika izsauktsuz Maskavu skaidroties. Protams, sutu dabūjaarī galvenais redaktors Aivars Kļavis. Uzmūsu redakciju zvanīja sašutušie darbaļaudisgan no Latvijas, gan lielās Krievijas. Toreizredakcijas kabinets atradās Preses nama beidzamajāstāvā. Atceros – vakarā paliku rediģētkādu tekstu, pārējie bija jau devušiesmājās. Visu laiku zvanīja telefons. Jautājumskrievu un latviešu valodā bija viens: Vai tastiešām ir Ļeņins? Telefona zvani man traucējaiedziļināties tekstā, tāpēc vienkārši nolikuklausuli uz galda un turpināju lasīt. Milzīgspārsteigums man bija tad, kad telefons, kamnocelta klausule, iezvanījās. Izbrīnīts pacēluto, un atskanēja telefonistes dusmīgā balss:Kāpēc jūs esat noņēmis klausuli, nepārtrauktizvana cilvēki un sūdzas centrālei! Tad telefonistesavienoja ar kādu sievieti, kas krievuvalodā paziņoja, ka viņa zvana visa lielā rūpnīcasVEF kolektīva vārdā, lai izteiktu sašutumuun nosodījumu par to, ko mēs esamizdarījuši ar diženo vadoni. Šādu vai citāduatgadījumu bija samērā daudz. Dzīve ritējaspraiga un interesanta.Protams, aizliegtu vai nezināmu materiālupublicēšana bija viens no žurnāla popularitātescēloņiem, tomēr galvenais gan kas cits– Latvijā bija parādījies saturiski, stilistiski unvizuāli vēl nebijis žurnāls, ko noteikti varējapiedēvēt jaunas domāšanas sākumam. Apžurnālu pulcējās mākslinieki, literāti, mūziķi,žurnālisti, zinātnieki, notika sarunas, diskusijas,radošā dzīve kūsāt kūsāja. Salīdzinājumāar šodienas izdevumiem žurnāla tirāža bijaastronomiska – 140 000. Zinu, ka cilvēki arlielu nepacietību gaidīja kārtējā numura iznākšanu,zinu arī to, ka daudzi ir saglabājušižurnāla visus numurus līdz pat šodienai.1991. gadā sākās pučs un dzīve vairs negājavecajās sliedēs. Kad Preses namu bija ieņēmušiomonieši, divus žurnāla numurusnodrukājām Igaunijā. Atceros, ka barikāžulaikā stāvējām uz ielas un dalījām tikko noIgaunijas atvesto jaunāko numuru. Gaisākūpēja ugunskuru dūmi un liela neziņa, kasgaidāms tālāk.1992. gadā mēs redakcijā bijām palikuši vairstikai daži cilvēki, finansiālo grūtību dēļ bijāmspiesti izdot dubultos numurus. Tā pašagada jūnijā Avots beidza pastāvēšanu. Šķirstu1992. gada marta/aprīļa dubulto numuruun priecājos par publicētajiem materiāliem:franču dramaturga modernista AlfredaŽarī drāma Ibī-Karalis ar oriģinālajām ilustrācijām,franču dzejnieku Žaka Prevēra un PolaEliāra dzejoļi, saruna ar franču kinorežisoruFoto: Boriss Koļesņikovs, LV.LVGuntars GodiņšKlodu Lelušu, skotu izcelsmes amerikāņudzejnieka, filoloģijas profesora, budismapētnieka Džilberta Haieta eseja „Dzen noslēpums”,igauņu dzejnieka Jāna Kaplinska eseja„Jaunās pasaules”, vācu dzejnieka HansaMagnusa Encensbergera ceļojuma apraksts„Poļu nejaušības” un citi. Ar lielu interesišie materiāli lasāmi pat vēl šodien – pēc 18gadiem.Raugoties uz situāciju šobrīd Latvijā ar kultūrasžurnāliem un laikrakstiem, bieži vien atcerosAvota laikus un domāju, ka tāda veidažurnāls droši vien arī tagad atrastu savu lasītāju,tomēr apzinos, ka neko jau nevar atkārtotun arī nevajag. Avots bija un paliks kāfenomens, kā leģenda Latvijas kultūrvēsturesainavā.Kas ar mums notiek tagad? Skaitāmies kulturālatauta, tomēr vairākumu interesē tikaiprivātās dzīves dzeltenās aizkulises, sieviešuniķības un politiķu, mūziķu, sportistu sānsoļi.Dzeltenās preses uzbāzības un lēto televīzijasšovu ietekmē apjukušais cilvēks sāk pilnīginopietni uzskatīt, ka izklaide arī ir modernākultūra, ka literatūra par latu ir tas,pēc kā mēs visus šos garos, smagos gadusesam tiekušies. Galvenais izdabāt masām,par katru cenu iegūt noietu, jo kultūras līmenisLatvijā tiek mērīts tikai ar pieprasījumamērauklu, tādējādi lēni un neatgriezeniskiieslīdam masu kultūras neapzināmi plašajālaukā. Kultūras ministrijai un valsts institūcijām,kam vajadzētu uztraukties par Latvijasiedzīvotāju zemo kultūras līmeni, par kultūrasattīstības un pārmantojamības iespējām,nozīmīgāk šķiet pūst tajā pašā „kultūrapatēriņš”klarnetē.Latviju ar Igauniju vairs nav korekti salīdzināt,jo abu valstu varas izpratne, attieksmepret tautu, kultūru un savu godu sen vairsnav fiziskā 185 kilometru robežas attālumā.Tā kā ilgus gadus esmu starpnieks latviešuun igauņu kultūrām un sistemātiski sekoju31

Jānis Krēsliņš, Sr.LATVIEŠU ANARHISTILONDONĀ PIRMS100 GADIEMKarogā (jūlijs/augusts 2010) ievietota GuntaBereļa intervija ar līdz šim nepazīstamorakstnieku Otto Ozolu, kurš sarakstījis grāmatuLatvieši ir visur. Šī sacerējuma fragmentiir publicēti Karogā un pati grāmata nesenarī klajā laista (Rīgā: Atēna, 2010. 350 lpp.).Šai grāmatā, kā Berelis raksta: Patiesi faktiun klaja fikcija putrota bez jebkādas cieņaspret realitāti. Bet šis sacerējums liekot par šoto padomāt. Kāds soms Ozolam teicis: Zini,iekulties jezgā gadās jebkuram, bet latviešiemdaudz biežāk nekā citiem. Ozols Berelimsaka: Pamazām sāku domāt par šo lietu,lasīt, salīdzināt, kur tik Latvija un latvieši XXgadsimtā nav iekūlušies, un konstatēju ka tasprocents, kad latvieši ir iesaistījušies globālostrokšņos, skandālos vai mēģinājuši grozīt vēsturi,ir pretdabiski augsts.Viens šāds globāls troksnis, skandāls bija slavenaislatviešu anarhistisko komunistu laupīšanasjeb, kā paši anarhisti to dēvēja, ekspropriācijasmēģinājums tieši pirms 100 gadiemLondonā 1910. gada nogalē un 1911.gada pašā sākumā. Jau pirms šī mēģinājumašī anarhistu grupa Anglijā bija nodarbojusiesar laupīšanām. Arī Latviešu Sociāldemokrātiskāpartijas vadība jau agrāk, 1905. gada revolūcijaslaikā, bija veicinājusi šādus laupīšanaspasākumus, lai iegūtu līdzekļus ieroču pirkšanai,dzīvošanai ārzemēs un revolucionārāsdarbības pastiprināšanai. Viens no pazīstamākajiemšādiem laupīšanas pasākumiembija bruņots uzbrukums (1906.13.II) ar asinsupuriem Krievijas valsts bankas HelsingforsasTurpinājums no iepriekšējās lapaspuses...mūsu kaimiņvalsts politiskajai, laicīgajai ungarīgajai attīstībai, mani pārņem arvien lielākaun lielāka bezcerība. Mūs no igauņiemšķir bezdibenis daudzās jomās, to skaitā arīvalsts atbalstīto kultūras izdevumu politikā.Pateicoties Igaunijas Kultūras ministrijas unKultūrkapitāla atbalstam, igauņi nav zaudējušinevienu nozīmīgu literatūras un kultūraslaikrakstu vai žurnālu, daudzi radušiesno jauna. Nosaukšu tikai dažus Igaunijasvalsts dotētos izdevumus: Avota līdzinieksVikerkaar, literārais žurnāls Looming (Daiļrade),mākslas žurnāls Kunst (Māksla), intelektuālaisun filozofiskais žurnāls Akadeemia(tagad Helsinku) nodaļai. Šai uzbrukumā, tāpatkā citos, piedalījās arī slavenais latviešugleznotājs Ģederts Eliass, kura vārdā vēl šodienir nosaukts muzejs Jelgavā.Latviešu anarhisti Londonā bija nolēmuši1910.16.XII aplaupīt kādu dārglietu veikalu.Mēģinājums neizdevās, bet laupītāji nošāvatrīs neapbruņotus policistus un vairākusievainoja. Laupītājiem izdevās aizbēgt kopāar pašu nejauši sašauto biedru, kurš no ievainojumiemmira un kura līķi nākamā dienāatrada kādā žīdu ģimenei piederošā dzīvoklī,kurā bija dzīvojis Jēkabs Peterss ar savubrālēnu Frici Svaru. (Peterss − vēlak ĻeņinaValsts ārkārtējās komisijas, t.i., čekas, priekšniekaFēliksa Dzeržinska palīgs un Revolucionārātribunāla priekšsēdētājs, ko 1938. gadānošauj viņa paša kādreiz ilggadīgi vadīto padomjuorgānu bendes). Policijas atrastos dokumentosbijis redzams, ka šie anarhisti piederējušilatviešu anarhistisko komunistu grupaiLiesma, kuras vadonis jeb virsaitis, kārakstīts Padomju Savienībā izdotajā monumentālā1905. gada Revolucionārās cīņās kritušopiemiņas grāmatas 1. sējumā (Maskavā,1933), bijis Jānis Žāklis jeb Žākle (tā laika rakstībāSchahklis/Schahkle). 1905. gadā viņš bijaLatvijas Sociāldemokrātiskās partijas Centrālkomitejaskaujas organizācijas centra loceklisun Rīgas sociāldemokrātisko organizāciju Federatīvāskomitejas kaujas organizācijas vadītājs.Rīgas Federatīvā komitejā ietilpa latviešusociāldemokrātu vadība un žīdu Bunda locekļi.Revolūcijas laikā Žāklis personīgi piedalījāssagūstīto baronu un citu revolūcijas pretiniekunošaušanā. Viņš arī vadīja sekmīgo kaujiniekuuzbrukumu Rīgas Centrālcietumam1905. gadā naktī no 6. uz 7. septembri.Policijai izdevās noskaidrot, kur apmetušiesaizbēgušie anarhisti un, tā kā līdz šimšāda veida Londonas policistu nošaušanabija pirmreizējs notikums, angļu policija un(Akadēmija), igauņu valodas un literatūrasžurnāls Keel ja Kirjandus (Valoda un Literatūra),tradicionālais literatūras un kultūraslaikraksts Sirp (Sirpis) un citi.Saprotu, ka mans salīdzinājums ar Igaunijuir nevietā, jo abu valstu pārvaldītājiem ir pilnīgiatšķirīga izpratne un attieksme pret patiesāmvērtībām. oDzejnieks un atdzejotājs Guntars Godiņš bija Avotanodaļas redaktors. Raksta 1. variants žurnālā DizainaStudija 24 (2010.III/IV). Par autoru skat. arī „Piezīmes parLatvju Tekstiem nr.1” (48.- 50. lpp.).32

valdība nolēma darīt visu, lai neļautu šoreizšiem teroristiem aizbēgt. Kvartālu, kurā kādāmāja bija paslēpušies anarhisti, 1911.3.I aplencaļoti liels skaits policistu un armijas Skotugvardes (Scots Guards) kareivju – reizēmminētais aplencēju skaits ir pat ap 750. Šo aplenkumu,kas ieguva nosaukumu The SidneyStreet Siege, personīgi pārraudzīja VinstonsČerčils (Winston Churchill, 1874-1965), kurštolaik bija Anglijas valdības Iekšlietu ministrs(Home Secretary). Šo notikumu Čerčils ir aprakstījissavā apcerē Thoughts and Adventure.Amid these Storms (1932). Par Žākli jeb Peterthe Painter, kā viņu dēvēja angļi, Čerčils rakstīja:He was one of those wild beasts, whoin later years, amid the convulsions of theGreat War, were to devour and ravage theRussian State and people (Viņš bija viens totiem mežonīgiem nezvēriem, kuri vēlāk LielāKara konvulsijās aprija un izvaroja Krievijasvalsti un tās ļaudis).Aplenkums beidzās ar slēptuves mājas nodedzināšanuun divu anarhistu nogalināšanu.Par grupas vadoņa Žākļa, kuram ar pāris citiemanarhistiem izdevās aizbēgt, tālāko likteniir pretrunīgas ziņas. Visticamāk, ka viņšaizbēdzis uz Austrāliju, kur joprojām dzīvojotkādi viņa pēcteči. Sākotnēji Žāklis bija LatviešuSociāldemokrātu partijas biedrs. Pēc 1905.gada revolūcijas sakāves viņš kļuva par latviešuanarhistisko komunistu grupas vai partijasvadoni. Jāmin, ka latviešu anarhisti izdeva arīvirkni periodisku izdevumu. Līdz šim ir apzinātisekojošie: Brīvība (1908-1913 – sākotnējiiespiesta Ņujorkā, 1909. gadā – Parīzē, pēctam atkal Ņujorkā), Melnais Karogs (1911-1914 – iespiests pamīšus Ņujorkā un Parīzē),Melnie Smiekli (1907 Rīgā), Naids (1908 – rediģētsMančesterā, Anglijā, iespiests Parīzē).Par tā dēvēto Sidney Street Siege jau gadiemir bijusi interese angļu kriminālo notikumuaprakstītājiem, kuriem nebija daudz skaidrībaspar latviešu anarhistiem un Latvijas vēsturi.Jāmin šie sacerējumi: J.P. Eddy. The Mysteryof Peter the Painter. The Story of the HoundsditchMurders, the Siege of Sidney Street(1946); Donald Rumbelow. The HoundsditchMurders and the Siege of Sidney Street.(1973); Colin Rogers. The Battle of Stepney.The Sidney Street Siege (1981). Tika darinātaspat vairākas filmas, piemēram Alfreda Hičkoka(Alfred Hitchcock) The Man Who Knewtoo Much (1934) un Džimija Sangstera (JimmySangster) Siege of Sidney Steet (1960).Nopietnāku vērību veltīt latviešu anarhistuizdarībām Anglijā un galvenokārt tā vadoņaJāņa Žākļa lomai šajos notikumos jaupirms vairākiem gadiem bija uzsācis Fils Rafs(Phil Ruff), angļu vēsturnieks ar anarhistiskunoslieci. Šai sakarā viņš ir meklējis ziņas paršiem notikumiem un tajos iesaistītajiem cilvēkiemRīgas arhīvos, arī ticies ar rakstniekuPaulu Bankovski, autoru romānam MistersLatvija (2002), kurā iekļauti minējumi unfantazēšana par Londonas latviešu anarhistiem.Rīgas laikrakstā SestDiena (2003.11.X)iespiests Bankovska raksts „Melnais Pēteris”par anarhistu vadoni. Internetā ir rodamašī raksta angliskā versija Peter the Painter(Janis Zhaklis) and the Siege of Sidney Street.Spriežot no Fila Rafa rakstiem, viņš ir pabeidzismonogrāfiju The Siege of Sidney Street.A Towering Flame. The Life & Times of Peterthe Painter. Iespējams, ka, pieminot šī notikumasimtgadi, grāmata tiks publicēta vistuvākālaikā. Īso kopsavilkumu par šo monogrāfijuRafs nobeidz, daļēji attaisnodams latviešuanarhistu izdarības, citējot angļu tulkojumādažas rindas no Vizmas Belševicas slavenāspoēmas „Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijashronikas malām”:I want to burn...To climb towards heaven on a towering flameAnd scream out the injustice by which mynationWith fiery iron was beset and slaughtered.Vizmas Belševicas oriģinālā latviskā versijā:Es gribu sadegt....Pa stāvu liesmu uzkāpt debesīsUn izkliegt netaisnību, kurā mana tautaAr dzelzi kvēlojošu nīdēta un kauta.Belševica nerakstīja: Es gribu dedzināt, betgan: Es gribu sadegt. Lai kāda būtu Belševicaspoēmas dzejiskā vērtība un nozīme laikmetāun apstākļos, kad tā rakstīta, vēsturiskofaktu izpratne šai poēmā ir aplama. 13. gs.nemaz nebija tāda latviešu tauta vai nācija,kā minēts angliskā tulkojumā. Tā radās tikaidaudzos gadsimtos dažādām baltu un lībumaztautām kopā saplūstot. Indriķa Livonijashronikas latvieši vai latgaļi, arī daļa no lībiem,sākotnēji bija vai pats galvenais krustnešu palīgspēkstagadējās Latvijas un Igaunijas teritorijasiekarošanā un iekļaušanā Eiropas politiskās,sociālās un reliģiskās struktūrās. Jāminarī, ka Livonijas Hronikas autors Indriķis nebijalatvietis. Fila Rafa Belševicas poēmas citāts,rakstot par 20. gs. latviešu anarhistiemir nevietā. Bet grāmatas Latvieši ir visur autoramOtto Ozolam ir taisnība, ka latvieši 20.gs. bija iekūlušies vairāk kā vajadzīgs neskaitāmosglobālos trokšņos un skandālos. oMūsu līdzstrādnieks, kulturologs Jānis Krēsliņš, Sr.,pērngada beigās tiek cildināts ar ALAs Atzinības rakstupar sabiedrisko darbību.33

Jānis LiepiņšFRICIS MENDERS –IDEJAS UN REALITĀTELatvijas Sociāldemokrātu strādnieku partijas(LSDSP) kreisā spārna galvenais ideologsFricis Menders neatkarīgās Latvijas laikā pēc1935. gada bija nelegālas organizācijas Sociālistiskāstrādnieku un zemnieku partijabiedrs un sadarbojās ar Latvijas valsts grāvējiem– komunistiem. Ar visu to viņu LatvijasPSR juristi pa divi lāgi sodīja, vairākkārtapcietināja. Sagrābj gluži šaušalas, lasot FričaMendera atmiņas Domas, darbi un dzīve.1903.-1940. Mendera atmiņas 1960. gadākonfiscēja čeka. Sevišķu satricinājumu izraisapolītiķa piezīmes „Staļina cietumi, Rīgasčeka”, kas ir viena rokraksta daļa lielajāMendera fondā. Mendera atmiņas glabājasMisiņa bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatunodaļā. „Staļina cietumi, Rīgas čeka”atrodas mapē, uz kuras vāka atzīme izdarītakrieviski, tātad šī nodaļa neapšaubāmi ilgākulaiku bijusi čekas ziņā.Uldis Ģērmanis savā Rīgas piezīmju grāmatiņā,kas rakstīta, uzturoties Latvijā (1966),vislielākajā kāršu jaukšanas manierē (šifrējotsvarīgāko) pieraksta savu gājienu uzMendera dzīvokli. Menders atzīmēts ar mazajiemburtiem fm. Ģērmanis pierakstījis:Kāpņu telpa pilnīgi tumša. Rauju sērkociņu.Durvis atveŗ vecāka sieviete. Prasu krieviski.Apjūk. Parādās fm. Ielaiž.Vai Ģērmaņa gājiens pie Mendera maz varējapalikt Rīgas čekai nezināms? Ļoti šaubos.Domāju, novērots gan viņš, gan Menderstika, vienīgi nekādas konsekvences nesekoja,ievērojot, ka Fricim Menderam jau līdz tambija bijis gana kratīšanu un pārbaužu. Parsadarbošanos ar Latvijas Centrālo padomi 1 ,1. Latvijas Centrālā padome (LCP) − nelegāla nacionālāspretošanās kustības organizācija, ko 1943.13.VIII Rīgānodibina priekškara Latvijas 4. Saeimas lielāko frakciju(LSDSP, Latvijas Zemnieku savienība, Demokrātiskaiscentrs, Latgales kristīgo zemnieku un katoļu frakcijas)pārstāvji (Voldemārs Bastjānis, Jānis Breikšs, KonstantīnsČakste, Bruno Kalniņš, Pauls Kalniņš, Ādolfs Klīve,Jāzeps Rancāns u.c.). LCP mērķis: balstoties uz 1922.gada Satversmi, atjaunot demokrātisku Latvijas valsti,koordinēt cīņu pret Latvijas okupantiem (kā krieviem, tāarī vāciešiem), atspēkot Rietumos izplatījušos uzskatus, kalatvieši sadarbojas ar nacistiskās Vācijas okupācijas varu.LCP uzturēja sakarus ar Latvijas diplomātiem ārzemēs,kā arī ar nacionālām pretošanās kustības organizācijāmIgaunijā un Lietuvā. Ar LCP bija saistīti t.s. kurelieši,uzskatīti par nākamās Latvijas atbrīvošanas armijas kodolu.Vācijas drošības spēki uzsāk vajāt LCP locekļus 1944.IV.Krievu okupācijas gados PSRS drošības orgāni apcietinaun notiesā 146 LCP locekļus un atbalstītājus. (Red.)Fricis Menderspar pretpadomju literatūras glabāšanu unpar pretpadomju aģitāciju viņš ir divreiz sodīts,tā vismaz rakstīts lielajā sodu grāmatāNo NKVD līdz KGB. Sods nosacīts 1948. un1960. gadā.Menderu visvairāk apvainojis čekas izmeklētājapiebildums par Kārļa Kautska grāmatām,kas nodēvētas par pretpadomju literatūru.Kautska darbus taču Staļins izmantojissavās (paša vai viņa vārdā sacerētās)publikācijās, bez tām nemaz nav domājamamarksisma un ļeņinisma propagandētājuizteikšanās. Atkārtotā apcietināšanā ganKautska grāmatu turēšana mājās vairs navvērtēta par pretpadomju darbību kā 1948.gadā, kad tumsoņu lietpratīgi spriedumibija parasta juridiska prakse.Varbūt ar Uldi Ģērmani, varbūt ar kādu citupersonu Menders Bruno Kalniņam ir aizsūtījisdaļu no savām atmiņām. Atmiņas parRaini iespiestas trimdā izdotajā Raiņa unAspazijas gadagrāmatā. Tajās Menders paskaidropar Raiņa braucienu uz Minskuun viņa atsaukšanu no tās ar telegrammu.34

Padomju literātūras dižspeciālisti aizvienRaiņa neaizbraukšanu uz Maskavu skaidrojaar LSDSP valdes sacerētu telegrammu, ar koRainis no Maskavas atturēts, liekot viņamsteidzami ierasties Rīgā. Izrādās, Rainis pats,uz Minsku dodamies, prasījis, lai viņš tiekatsaukts un lai viņam Maskavā nevajadzētusastapties ar Pēteri Stučku, ko, un to jaumēs sen zinām, dzejnieks pacieta ar lielu savaldīšanos.Raiņa ieskati par Menderu gantāpat bija pārsvarā negatīvi, ko var spriestpēc dzejnieka vēstulēm. Fricis Menders visainekrietni izturējies pret Aspaziju, nostādamiesto sociāldemokrātu pusē, kas prasījaAspazijas izslēgšanu no partijas.Menderu necildinoši raksturojis arī Dr. JēkabsNīmanis, kas bija Aspazijas un palaikamarī Raiņa ārsts. Rainis un Aspazija savukārtbijuši Jēkaba Nīmaņa un Hermīnes Freimaneslaulību liecinieki. Hermīne Freimaneir Aspazijas māsīca. Nīmaņa atmiņas parRaini un Aspaziju gan nav stāvējušas čekā,bet tāpat nepieejamā vietā. Kad 70. gadubeigās Nīmanis atmiņas nodevis Rakstniecībasmuzejam, Voldemārs Kalpiņš tās ievietojisslepenā krātuvē, lasītājiem liedzot.Šais atmiņās Menders vērtēts vairākās vietās.Mendera sieva (pediatre) bijusi Nīmaņakollēga.Mendera vajāšana krievu okupācijas gadosbija reizēm gluži smieklīga pat visādi iebiedētupadomju inteliģentu ieskatos. Tā manadarba biedrene Dr. Lidija Sīle, kam bija kādasmedicīniskas saistības ar Frici Menderu,vienudien izbijusies bilda par vecā vīra„aizsūtīšanu uz pansionātu” Latgalē. Tas bija1969. gads. Menderam tur tika izveidota uzraudzībacietuma garā. Daktere gardi smējāspar lielās padomju valsts bailēm no sīkavecīša, kas tikko pats sevi var sakopt, nedznu vēl spējīgs graut pastāvošo iekārtu. Togan viņš, krievu okupācijai nostiprinoties,sekmīgi bija darījis agrāk, kā ar negantībubija grāvis arī Latvijas valsts pamatus. Tomēr1940. gadā Menders neiesaistījās nožēlojamossakaros ar krievu okupācijas varu kāviņa partijas kompanjons Ansis Buševics, kokrievi, pat 1941. gadā uz Krieviju līdzi aizskrējušu,tomēr apcietināja un iznīcināja.Mendera izraidīšana no Rīgas beidzās arviņa aizsūtīšanu uz Kapiņu pagastu – Kapiņupansionātu, kas, esmu pārliecināts, nelīdzinājāsvecajai Kapiņu nabagmājai. Kaneatkarīgās Latvijas nabagmājas bija it solīdasiestādes, mums viedējams no aculieciniekustāstiem. Un raksturojumu tām dodarī Veronika Strēlerte ar savu brīnumainodzejoli par Bikstu nabagmāju (Kad manudienu saule / Pret vakaru sāks iet, / Uz Bikstunabagmāju / Jel mani aizvediet. / Ak, vietapiemīlīgā!)Par atrašanos izolētā pansionātā, par pastanepiegādāšanu, par citādiem pazemojošiemierēdņu nosacījumiem Menders ir žēlojiesvairākiem padomju funkcionāriem, nevarēdamspaciest piespiedu uzturēšanos, kāpats teicis, fanātiski ticīgu ļautiņu vidū. Kapiņupagastā neatkarīgās Latvijas laikā bijušastrīs vecticībnieku draudzes.Mendera bēres tāpat jāvērtē kā smieklīgskrievu varas iestāžu lūkojums kaitēt mirušajam.Dr. Sīle mums institūtā ar satraukumuvēstīja, ka bēres nosacītajā dienā un stundānav notikušas – tās „atceltas”. Tāda izrīkošanāsčekas vīriem šķitusi nepieciešama, laipavadītāju pulks būtu mazāks – jo vecie ļaudis,kas Menderu pazinuši un bērēs vēlējušiesbūt klāt, otrreiz atnākt nebūtu jaudājuši.Daļa Friča Mendera atmiņu ir iespiestas1991. gadā. Bez publikācijām trimdā pirmāsatmiņas publiski Latvijā parādījās laikam tikai1989. gadā. Tomēr lielākā daļa atmiņunav vēl iespiesta, droši vien nav neviena finansiālalabvēļa ne no labējiem, ne kreisiem.Tādu iznākumu Rainis jau paredzējis ar savāmslavenajām rindām par iešanu starpkreisiem un labiem un beigās pēriena dabūšanuno abiem.Menders no izsūtījuma, kas bija jāpavadaMordvijā, atgriezās tikai 1955. gadā, tātadjau 70 gadu vecs. Atmiņas viņš tomērrak stījis ar skaidru galvu un tās pabeidz arspilgtiem vārdiem: Tā es izkļuvu pēc vairāknekā septiņiem gadiem brīvībā. Metot skatuatpakaļ uz visiem šiem gadiem, es nevarubez dziļa riebuma atcerēties visu to netīrozaņķi, kādā man bija nācies dzīvot – valstī,kura sevi sauc par pirmo sociālisma valstipasaulē, jaunas kultūras un humānismanesēju. Es gribētu apgalvot, ka viss tas, kasvijas ap Krievijas čeku un politiskajām nometnēmun ko es pats savām acīm esmu redzējisun uz savas ādas piedzīvojis, ir nenomazgājamskauna traips sociālisma vēsturē.Un pie tam tas, ko es esmu redzējis un piedzīvojis,nav vēl tas šausmīgākais. oJānis Liepiņš, rakstnieks un dr. med. vienā personā, irdzejoļu, eseju un atmiņu grāmatu autors. Kopā ar VizmuBelševicu atdzejojis Dantes sonetus Vita nuova (1965).Regulārs līdzstrādnieks laikrakstā Latvija Amerikā(Toronto).35

Velta SniķereAČGĀRNĪBASNo cikla SavādībiņasTikko cēlusies no smaga plaušu karsoņa, no kura gandrīznepiecēlos, uz ielas satieku draudzeni. Viņa: ciktu bāla izskaties, bet vai kāds brīnums pēc tā, kas artevi notika. – Es: par ko tu runā? – Nu kā... tu iemīlējieskādā poļu dižciltīgā un aizbrauci ar viņu uz Poliju.Tēvs brauca tev pakaļ un ar varu atveda atpakaļ.Reāli poļu draugi man bija Londonā: Mjeteslavs Lisievičs,bijis partizāns, kā arī ģenerāļa Sikorska adjutantsun viņa māsa Teodozija Lisieviča aizvesta uz Sibīriju,tikusi ārā, iestājusies angļu armijā, aktīva vairākāspoļu organizācijās Londonā. Abi vareni cilvēkiun... neticami ķildojas kā mazi bērniņi. Reiz trijatāejam pa ielu, es vidū. Teodozija man: Pasaki Mjetekamtā un tā. Es: Bet viņš taču tepat ir, kāpēc tu nesakipati? Teodozija: Mēs pašlaik nerunājam. Un tā sarunaviņu starpā turpinājās ar pārsēšanos manī. Citureizi piezvana Mjeteks: pasaki Teodozijai... – Bet kāpēctu pats... – Mēs pašlaik nerunājam.Mjeteks slimnīcā, streiko sirds. Tā kā viņš bija organizācijaspriekšnieks, kurā sastāvējām, kādam dokumentambija vajadzīgs viņa paraksts: Nāc līdz uzslimnīcu, ja es prasīšu, viņš neparakstīs, bet tev viņšparakstīs.VILKU SUNS. Reiz uzturējos lielā muižā. Kādu vakarusēžu bibliotēkā un lasu. Pēkšņi ienāk ķēkša, ļoti uztrauktarokas lauzīdama, man lūdzas: Lūdzu, lūdzunemokiet mani! Redziet, ko jūs esat izdarījusi ar tosuni... un tagad jūs katru vakaru nākat mocīt mani!Nomierināju viņu, ka vēlu viņai visu labāko un tiešāmnemoku. Priekšvēsture. Vilku suns Zenta skaitījās ļotinikns, vienmēr pie ķēdes, neviens tam negāja tuvumā.Kādu rītu ļoti agri dārzā plūcu puķes un – pēkšņimanā priekšā šis niknais zvērs. Ko darīt? Paskatosuz māju – visi logi ciet. Arī ja es kliegšu, būs par vēlu.Saku: Labrīt, sunīt, redzi, cik skaists laiks. Suns draudzīgisavicina asti un... no tā brīža ir man absolūti paklausīgs.Pa gabalu uzsaucu: Tupsties! Tad atlaižu noķēdes un atstāju. Staigāt ejot, lieku viņam gulties, celties,skriet un nākt. Prātā nebija ienācis, ka apkārtējiecilvēki mūs vēroja un bija nolēmuši, ka mana vara pārnikno suni ir pārdabīga. Tas, ko izdarīju ar to suni, bijasabaidījis ķēkšu.Izolēšanas paņēmiens. Reiz Anna Žīgure, Londonāesot, gribēja mani satikt un Daugavas Vanagu grāmatnīcālūdz manu telefonu. Nevarot dot. Es esot noteikusinevienam manu telefonu vai adresi nedot, jonevēlos nevienu satikt. Patiesība bija pretēja. Šis bijaviens no Jāņa Andrupa mēģinājumiem mani izolēt.PELDĒTĀJA. Jaunībā piedalījos peldēšanas sacīkstēs.Pēc kādām vispārējām sporta sacīkstēm medaļu ieguvējiembija sarīkots mielasts. Man gadījās sēdēt blakusuzvarētājam tenisā. Viņš: Jā, jūsu vārdu es jauzinu, zinu arī, ka agrā pavasarī jūs pirmā ejat peldēt,kad ūdens vēl ļoti auksts, un rudenī jūs beidzamā peldēšanupārtraucat. Patiesība ir otrāda – aukstu ūdeninevaru paciest.LAMATĀS. Mani draugi Helga un Roberts Neumaņi,rakstnieki, jau iepriekš bija mani uzlūguši ciemotiespie viņiem Šveicē. Pienāk vēstule: Roberta grāmatupar sarkaniem indiāņiem filmēs uz „Rocky Mountains”fona, kurus aizstās Šveices Alpi. Vai vēlos piedalītieskā dejotāja? Labprāt. Par sarkano indiāņu dejāmman nav ne mazākās jausmas, bet neapšaubāmibūs horeogrāfe, kas iemācīs. Pēc patīkamas paciemošanāsatbrauc filmas režisors vest mani kalnos piepārējiem filmas ļaudīm. Stāda mani priekšā: UnsereChoreografin (mūsu horeogrāfe). Mana reakcija: sabijos.To piedzīvojot, pēkšņi sapratu angļu izteicienu:ceļi tapa kā sviests. Protams, būtu varējusi pateikt, kanoticis pārpratums. Taču, kaut kādi manā dabā ir izaicinājumusinstinktīvi pieņemt. Roberts ar mani bijaizspēlējis nelabu joku... Nu redzēsim, kurš paliks stāvus.Un notika tā, ka man bija jāizdomā horeogrāfija,jāapmāca itāļu dejas trupa, kas runāja vienīgi itāliski,jārada bungu ritmi. Režisors, pārbaudīdams horeogrāfijassākumu: Jā, ļoti labi, pat pārāk labi, kvalitātepārāk augsta. Roberts bija mani nosaucis par pazīstamuhoreogrāfi un filmas ļaudīm sāka likties, ka ir jauar mani tikušies citās filmēšanās. Vienu dienu vecais,labi pazīstams filmu operators aplika roku man appleciem un teica: Cik viegli un patīkami sadarbotiesar īstu profesionāli. Vienmēr ierados laicīgi, bez untumiemdarīju darāmo, uzklausīju uzskatus. Vēlāk Robertsbez atvainošanās atzinās: Gribēju zināt, ko tudarīsi, aber du schwimmst in allen Wassern (tu peldivisos ūdeņos).NOTIKA TIEŠI TĀ: Tramvajā un vilcienā. Vācu okupācijaslaikā. Sēžu tramvajā. Ienāk sieviete. Visas sēdvietasaizņemtas. Skaļā balsī viņa vāciski saka: Es esmuvāciete. Nekas nenotiek. Kad viņa savu teikumu atkārtotrešo reizi, pieceļas vācu virsnieks: Lūdzu, ņematmanu vietu, bet mēs te neesam Francijā. *** Pārpildītātramvajā vācu zaldātam no rokas izkrīt naudasgabals. Viņš sāk grūstīties, lai atrastu savu naudu.Viens spāņu Zilās divīzijas zaldāts aizdedzina papīranaudu, turēdams to kā lāpu sīknaudas meklētājam.*** Skrienu, cik ātri vien spēju, pa operas apstādījumiemuz tramvaja piestātni pie Laimas pulksteņa.Ceļa malā grupa vācu zaldātu. Viens no viņiem liekman priekšā kāju, jau, priecīgi smaidot, sagaidīdamsmanu krišanu. Viss notika zibenīgā ātrumā. Inercesdēļ vairs nebija iespējams apstāties, bet, ja es būtukritusi, būtu smagi sadauzījusies. Turpinot skriet, atvēzējusavu roku un ar visu iespējamo sparu ietriecusavu dūri zaldāta krūtīs. Viņš atkrita atpakaļ, pārējiezaldāti smējās, es turpināju skriet. *** Biju piedalījusiesvācu filmā Šveices alpos kā horeogrāfe un dejotāja.Stāsts pats par sevi. Pēc tam man pulksteņu veikalānozaga vienīgo mēteli, kas man bija līdz. Braucuuz Beļģiju, Knoki, dzejas konferenci. Vilciena pasažierisarunājamies. Pastāstu, ka, rudenim tuvojoties, bažījospar aukstumu Beļģijā – bez mēteļa... Man pretīsēž mūks un piedāvā man aizdot savu biezo džemperi.Priecīgi pieņemu. Pēkšņi vilciens sagrīļojas un no augšējāplaukta klēpī man iekrīt sieviešu mētelis. Mēteļaīpašniece spalgi iebrēcas: To dabūt jūs nevarat! Unar strauju kustību izrauj savu mēteli no mana klēpja.Viņas domu gājiens nepārprotams. Ar nez kādu maģijubiju izvilinājusi mūkam džemperi un tagad, tospašu nelabos spēkus pielietodama, biju satricinājusivilcienu, lai viņas mētelis iekristu man klēpī. Nomierinājuļoti uztraukto sievieti, ka man ar džemperi pilnīgipietiek. oPar autori skat. Birutas Sūrmanes apceri 72. lpp.36

Dainis MjartānsMĀKSLADP NOMETNĒS1944-1950Maskavas karapulkiem atgriežoties Latvijā,vesela virkne mūsu mākslinieku 1944. gadaotrā pusē devās bēgļu gaitās gan laivās uzZviedriju, gan arī Sabiedroto armiju virzienā.Pēc kara beigām vairākums nonāca bēgļunometnēs angļu, amerikāņu un franču okupācijaszonās sadalītajā Rietumvācijā. PateicotiesPasaules latviešu mākslas savienībai(PLMS) un tās enerģiskajai vadītājai, māksliniecei,mākslas zinātņu doktorei Leldei Kalmītei(skat. JG256:25, 50-51), sākot ar pērngadajūliju ar nometņu laikā radītā mākslinieciskādevuma aptuveni 60 darbiem bijaiespēja iepazīties latviešu centros ASV – vispirmsMičiganas štata dienvidos – GarezeraKlinkāva galerijā, visu oktobra mēnesi Minesotasštata Mineapolē, novembra otrā pusēKlīvlandē, Ohaio (Ohio) štatā, no kurienes izstādeaizceļoja uz Filadelfiju un šā gada pavasarīuz Čikāgu. Kā Lelde Kalmīte pasvītroizstādes katalogā, kur iekļauti 24 māksliniekudarbi, arī grūtos un nedrošos laikos māksliniekiemir nepieciešams turpināt savu radošodarbu, un tas īpaši spilgti redzamsmākslā, kas tapusi kara beigu virpulī un bēgļunometnēs. Divas izstādītās Anšlava Eglīšaeļļas gleznas uz laiku atceļojušas atpakaļ uzASV no Cesvaines novadpētniecības muzeja.Vairākos mākslinieku darbos dominē kara sekas,piemēram, kritis latviešu leģionārs AleksandraNukšas tušas zīmējumā, kauja pieBauskas tilta (1944) Aleksandra Soduma linogriezumā,Ilgas Rekes trīs gleznās redzamipilsētas skati ar nosaukumu „Miers pēc kara”,Niklāva Strunkes pastelī – bēgļi pie izpostītaspilsētas, un sagrautā Vācija atainota arī JāņaSiliņa sešos akvareļos. Emociju pilnas ir EvaldaDajevska gleznotās Hamburgas drupas,taču mākslinieks raugās nākotnē un pirma-Plānošanas komiteja izstādei Oienhauzenā(Oeynhausen, Nordheim/Westphalen) 1948. gadā −kr. pusē Augusts Annuss, vidū Jānis Kalmīte, starpviņiem aizmugurē Evalds Dajevskis. Pārējās personasnenoskaidrotas.Dainis Mjartānsjā pēckara gadā Mērbekas nometnē gleznoskatuves ietērpu Mārtiņa Zīverta lugai Āksts.Pati bēgļu dzīve nometnēs attēlota visnotaļmaz. Viens no izņēmumiem ir Leo Stepes eļļasglezna ar sadzīvisku nometnes ainu. Izstādēredzami arī Fridricha Milta, Valdemāra Tones,Augusta Annusa u.c. darbi.Kataloga bagātīgo attēlu klāstu papildinapašu mākslinieku atmiņas par pēckara laiku.Leldes Kalmītes tēva, Jāņa Kalmītes (1907-1996) dienasgrāmatas izvilkumos visskaudrākatklājas trimdā devušos latviešu traģēdija:Es, mana sieva un mana deviņus mēnešusvecā meita Guna atstājām Latviju 1944. gada11. oktobra vakarā kuģī no Liepājas. Naktīkrievi uzbruka mūsu kuģim ar torpēdām, bettās netrāpīja. No 23. līdz 27. oktobrim esamAusigas nometnē. Guna ir slima. Mana sievaaiz raizēm un bēdām ir tuvu ārprātam. Dažilatvieši mēģina mani mierināt. 16. jūlijā sākamsaņemt brīvu ēdienu no UNRRA, bet, laišo ēdienu saņemtu, man jāiet kājām uz Biberahu,kas ir 22 kilometru attālumā. To darudivreiz nedēļā, pārtiku pārvedot bērnu ratiņos.24. septembrī atstājam Elvangenu unapmetamies uz dzīvi Vurcahā. Tur jau dzīvoapmēram 200 latviešu. Pirmās četras nedēļaspavadām barakās, bet tur jumts ir caurs, tāpēcdažām ģimenēm ir atļauts dzīvot pilī. Temēs nodzīvojam vienpadsmit mēnešus. Ir ļoti37

labi. (Jānis Kalmīte, kura riju gleznojumi kļūstpar latviešu trimdas mākslas ikonām, daudzkārtaprakstīts un reproducēts JG, piemēram,nr. 252:27, 38-39; 263:43.) Māksliniece IlgaReke savās atmiņās ieskicē vēlmi zīmēt untiekties pēc izglītības: Mana pirmā nometnebija Bavārijā – Weiden. Tur Hammerweg nometnēgrafiķis Rutks organizēja grupu, lai toapmācītu zīmēšanā. Lietojām lielo, brūno aplokšņupapīru. Tad vienmēr noderīga bija pazīšanās– kāds tautietis strādāja UNRRĀ. Modeliportretam atradām par paciņu cigaretēm(gan turku, ne amerikāņu). Barakas telpapildījās ar asiem dūmiem. Man portretuzīmēšana patika, bet modeļa pakausim kādreizpietrūka vietas. Hammerweg nometnēbija grupa leģionāru un arī kara invalīdu. Tadviens jauks invalīds, Eižens Ciblis (vēlāk agronomsPhD), ierosināja man doties līdzi vairākiemno mūsu nometnes uz Štuttgarti studēt,jo neesot nozīmes nīkt nometnēs pretīnezināmai nākotnei. Šis tautietis iedevaman drosmi doties prom no vecākiem, kurusman negribējās atstāt, jo laikam uzlidojumsvilcienam vēl kavējās zemapziņā. Štuttgartēes pieteicos augstskolā. Gleznošanas nodaļajau bija slēgta, un mani ielika Innenarchitekturnodaļā. Laiks augstskolā bija interesantsar plašu izvēli nākotnes ceļam. Baltiešugrupā bija arī ļoti nopietni un mērķtiecīgistudenti, piemēram, Gunārs Birkerts. Ar visuraibo pieredzi studiju laiks Vācijā sagatavojamani savādākām un skarbākām studijāmAmerikas universitātē.PLMS priekšsēde Lelde Kalmīte iesaka iedziļinātieslatviešu bēgļu mākslinieku tolaik grūtajāun nedrošajā dzīvē: Katram latviešu bēgļumāksliniekam bija unikāls dzīves stāsts.(..)Kādi uzskati bija pašiem māksliniekiem parmākslu šajos apstākļos? Vai mākslu jālieto kāpolitisku protesta ieroci, kā to ieteica rakstnieksPēteris Aigars? Vai drīkstam māksliniekiempārmest to, ka viņi gleznoja „skaistasbildes”, tā pelnot iztiku ģimenēm Vācijaspēckara nabadzīgajos apstākļos? Zīmīgi,ka vairāki izstādē redzamie darbi, piemēram,Ulža Āboliņa akvarelis darināts uz vācu armijasmērķī šaušanas papīra, bet Jāņa Gaiļajūras ainava gleznota uz miltu maisa rupjaaudekla. Nav zināms, cik daudzi no šādiemtrausliem darbiem joprojām eksistē – pēc sešiemgadu desmitiem. Bet, kā katalogā norādaarī Klinkāva galerijas direktore, mākslasvēstures doktore Līga Ejupe, neskatoties uzgrūtajiem un nestabilajiem dzīves apstākļiem,izmisumu un neziņu par nākotni, izstādītiedarbi liecina, ka nometnēs pavadītie gadi latviešumākslinieku saimei bijuši ražīgi. Piemēram,angļu zonā DP jeb pārvietoto personunometnē nokļuvušie Uldis Āboliņš, AugustsKudeiko, Kārlis Trumpis un Nikolajs Puzirevskisrīkojuši mākslas izstādes, un ne tikai nometnesiemītniekiem. Drīz vien Āboliņš sācisstrādāt Hanoverā par arhitekta palīgu. Tad,viņa vārdiem izsakoties, pienāca laiks nometņulikvidācijai un mums doties tālāk pasaulē.Tā kā jau agrāk nometnē biju laimīgi apsievojies,1950.gada beigās kāpām ar mazo meitiņuuz kuģa un devāmies uz tālo, nezināmoMākslinieku darbnīca Vircburgas ziemeļu nometnē ap 1947. gadu.Otrā no labās (ar muguru pret skatītāju) Margarita Stīpniece. 38

Linda TreijaPAR IMANTU TILLERUImants Tillers ir viens no pazīstamākajiemmūsdienu māksliniekiem ne tikai viņa mītneszemē Austrālijā, bet visā pasaulē. Viņš darbojasarī kā kurators un rakstnieks. Pašreiz dzīvoKomā, Jaundienvidvelsā (Cooma, New SouthWales). Tillers sāka izstādīties jau 1960. gadubeigās un ir piedalījies neskaitāmās personālizstādēs,grupu izstādēs un arī pārstāvējisAustrāliju tādos nozīmīgos mākslas pasākumoskā São Paulo Bienal (1975), Documenta7 (1982), 42nd Venice Biennale (1986). Mākslinieksir daudzu godalgu laureāts – OsakaTriennale Prize (1993, 1996, 2001), The InauguralBeijing International Art Biennale Prizefor Excellence (2003). Viņa darbi ir pasaulesmuzejos, galerijās un privātajās kolekcijās.Lai gan dzimis Sidnejā, Austrālijā (1950),viņa mākslā vienmēr jūtamas atskaņas un interesepar dzimtenes, savas identitātes, savasvēstures apzināšanu. Mākslas darbi lielāmērā sastāv no vizuālajām un tekstu atsaucēm(dzejas rindas, dažādu māksliniekudarbu fragmenti, kaligrāfiski simboli) un tomērtie ir nepārprotami atpazīstami kā ImantaTillera darbi. Nelielie ar audeklu pārvilktiekartoni, kas paši par sevi ir atsevišķi mākslasdarbi, salikti kopā, veido iespaidīgas undzīvas gleznas. Jau vairākus gadu desmitusTurpinājums no iepriekšējās lapaspuses...zemi, uz Austrāliju. Par Uldi Āboliņu (1923-2010) skat. JG218(1999):2, 45.PLMS mērķis ir izveidot un saglabāt nākošajāmpaaudzēm izcilu latviešu diasporas mākslasdarbu kolekciju, kas līdz šim latviešu 20.gs. mākslas vēstures kontekstā ir nepilnīgi dokumentēta.Tiek vestas sarunas ar Cēsu pilsētaspašvaldību par trimdas mākslas darbu krātuvesun galerijas iespējamu izveidi. PMLS aicinaatsaukties ()tos tautiešus, kuru rīcībā ir trimdas māksliniekudarbi, to fotoattēli u.c. informācija,kam sakars ar mūsu mākslas pasauli. oDainis Mjartāns absolvējis MLĢ. Studējis Minsteres unBerlīnes universitātēs politoloģiju un masu komunikāciju.Vairākus gadus bijis ELJAs valdes loceklis. Radio BrīvāEiropa redakcijas loceklis Minhenē un Prāgā. Biznesaaugstskolas Turība maģistrs sabiedriskajās attiecībās.Biedrības PLMS valdes loceklis, darbojas Latgalespētniecības institūtā, dibinājis biedrību “Latgalestradicionālās kultūras centrs Latgaļu sātā”. Lektors 2x2 un3x3 nometnēs ASV. Publikācijas peridokā (Diena, NRA,Laiks, Nordeuropa Forum, Akadēmiskā Dzīve u.c.). DzīvoRīgā un Varakļānu novadā.Foto: Gunārs NāgelsImants Tillers ar mākslinieci, Laikraksta „Latvietis”veidotāju Ilzi Nāgelumākslinieks izmanto šo audeklu mozaīkassistēmu, kas ļauj ne tikai tehniski, bet arī garīgiiedziļināties viņa mākslas daudzajos slāņos.Tie veido nekad nebeidzošos Tillera poēmupar dzīvi, esamību un identitāti. Darboskā adījumā sasaistīti kopā vārdi, burti, simboli,idejas, attēli. Es gribētu piedēvēt Tilleramākslas darbiem arhitektonisku gleznieciskumu.Viņš ieguva bakalaura grādu (1973)arhitektūrā, Sidnejas U. (Bachelor of Sciencein Architecture, The University of Sydney). Šīsprecīzās taisnstūru audeklu būves, plakātiskaiskaligrāfijas pielietojums kopā ar gleznieciskajiemkrāsu un zīmju klājumiem veidospēcīgu idejas, intelekta un mākslas baudasgaršu.Vecā gada izskaņā no 19.X līdz 13.XI ImantaTillera mākslas darbu izstāde The BlossomingWorld notika Melburnas galerijā Arc One (ArcOne Gallery, Melbourne). Vairums darbu noattāluma atstāj monumentālu ainavu iespaidu– it sevišķi „melanholiskās ainavas“ (MelancholyLandscape V, Melancholy LandscapeVI, Heidegger’s Swamp, Blossoming 21). Pienākottuvāk, tie atklāj daudzos slāņus – daļasno burtiem veido zīmju līnijas, vārdi reizēdzīvo savu dzīvi katrā audekla laukumiņā,bet sanākot kopā gleznā tie veido teicienusun citātus jau ar pilnīgi citu nozīmi. Interesipar dabu, cilvēka un dabas mijiedarbību varatrast darbos Blossoming 24, Blossoming 25,Nature Speaks: CK. Gleznu fonā kā smalksziedu herbārijs starp grāmatu lapām ar līnijuir iezīmēti ziedi un tam pāri atkal klājas kaligrāfiskāszīmes, teksta daļas, citāti. Varētuteikt, ka Tillers zīmē tā, kā dzejnieki rakstadzeju – saglabājot attēlu un frāžu drumstalusavienojumā savu ritmu un plūsmu. Šīs izstādesdarbos cauri vijās franču dzejnieka, simbolismaliteratūras aizsācēja Stefana Malarmē(Stéphane Mallarmé) 1897. gadā sarakstītāspoēmas angliskotais nosaukums TheThrow of the Dice will never abolish Chance.Pat ārēji vizuāli Malarmē neparasti sarakstītāpoēma sasaucas ar Imanta Tillera gleznām.Liela nozīme asociācijām, vārdu un simboludaudznozīmībai, kā arī muzikalitātei un39

KULDĪGAS IEDZĪVOTĀJICAUR MODRA RUBEŅA PRIZMUAR PAŠA FOTOMEISTARA PIERAKSTIEMPublikācijas sākums JG263:48marija stangūta (1915-1992)Vecākā skolotāja Kuldīgā. Pirms 52 gadiem skolotie pirmie audzēkņi jau sirmi vīri. Guvusi labu izglītību vēl„tajos” laikos, kad angļu valodas institūtā visu pasniedza angliski un tikai angļi. Tagad arī viens otrs jaunākskolēģis konsultējas pie Stangūtas, un Stangūtiņš neatsaka ne vecam, ne jaunam, un kaut kas paliek arīpašai. Pastāvīga izstāžu skatītāja. (1991. gada uzņēmums)41

alberts grandbergs (1911-1996)Īstens šaha entuziasts vēl no Latvijas laikiem. Kara laikā gan dabūjis ar savu spēli priecēt fričus, lainebūtu jāiet grāvjus rakt. Kuldīgas šaha kluba dibinātājs, treneris, konsultants. Maizes darbs gangaldniecībā. Tagad jau pensijā un, ja tik vien var tikt pie ūdeņiem, darbs spiningam. (1991. gada uzņēmums)42

vilnis skudra (1941-2000)Vispirms pats, tad viņa audzēkņi aizbraukuši līdz „dzelzs priekškaram”, cauri kuram retais laists. Sportameistars riteņbraukšanā. Tagad, kad visiem pavēries „zaļais” ceļš uz pasauli, pulveris jau izšauts. Pietiekvien maizei un mēriņam, lai gremdētos atmiņās... (1995. gada uzņēmums)43

Ina celitāne (1964- )Skolota bioloģe, folkloras kopas „Kūrava” vadītāja. Atmoda likusi domāt – kas es esmu, kur un kāpēcdzīvoju. Tā vēstures izpēte aizvedusi pie folkloras. Pa šiem gadiem daudz piedzīvots – no Dainu un dančuvienkāršības līdz šūpuļdziesmai meitai un teicēju bagātībām. Ina to visu ļoti nopietni – pat pusmāju dabūjaiegādāt, lai saglabātu savu neatkarību un būtu kur palikt. Inas aizrautību stimulē folklorā saskatāmāsvētīgo un tīro siržu dalība. (2009. gada uzņēmums)44

andris šics (1944-1994)Būtu bārda, būtu tipisks labsirdis. Tāds jau Andris arī bija, sevišķi garajās „plostu” reizēs. Pie pilnasbļodas jau vienmēr draugu daudz. Tā arī sētā ar zaļo „Pobedu” – tika runāts par īstās Latvijas laikiem,dziedātas leģionāru dziesmas. Kas bija gaidīts, kas zināja atnākt. (1993. gada uzņēmums)45

Cūku bēres. No Modra Rubeņa kolekcijas „Provinces piezīmes”Meitene ar kastaņiem. No kolekcijas „Kuldīgas pilsoņi”.Fotogrāfs un žurnālists Modris Rubenis (1951) beidzis Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtu(tagad Latvijas Sporta Pedagoģijas akadēmiju), strādājis par sporta pedagogu un administratoruLiepājā un Kuldīgā. Kopš 1983. gada piedalījies vai arī vadījis dažādus fotoprojektus. Viņadarbi atrodami muzejos un privātkolekcijās Latvijā, Šveicē un ASV. Piedalījies personāl- ungrupu izstādēs Latvijā, Igaunijā, Lietuvā, Šveicē, Austrijā, Nīderlandē, Slovākijā, Grieķijā, Krievijā,Japānā, ASV.47

Rolfs EkmanisPIEZĪMES PAR LATVJUTEKSTIEM NR.1Jauna literāra žurnāla iznākšana Latvijā pašlaikir brīnums, nevis likumsakarība. Te navkā Igaunijā, Somijā vai Zviedrijā, kur sajūtāmun intelektam tiek veltīta pienācīga uzmanība,kur literārais process, virzieni, meklējumi,maldi un atradumi atspoguļojas dažādosatšķirīgu stilu literārajos žurnālos unlaikrakstos, kas saņem valsts atbalstu uncieņu – tā jaunā laikmetīgā ceturkšņžurnālaLatvju Teksti (LT) ievadrindkopās rakstagalvenais redaktors Guntars Godiņš – dzejnieks,igauņu un somu dzejas un prozas latviskotājs,savā laikā viens no leģendārā Avota(1987-1992) veidotājiem (skat. 30. lpp.),kultūras atašejs Latvijas vēstniecībā Tallinā,kopš 1989. gada pazīstams arī JG lasītājiem(skat. JG171 un JG192). Brīnums, īpašija atsaucam atmiņā literārās periodikas kaposguldītos izdevumus – no Literatūras unMākslas, Varavīksnes, Raiņa gadagrāmatasun Kritikas gadagrāmatas līdz Dzejas dienai,Avotam, Grāmatai, Lunai. Un tas lielākotiesnotika laikā, raksturotā par „treknajiem gadiem”,kuru treknumu gan visvairāk baudījapret kultūras vērtībām visumā vienaldzīgie„biezie”. Mūsdienu ekonomiskās krīzes režīmāstāvoklis kultūras periodikas jomā kļuviskrietni draudīgāks. Literatūras mēnešrakstsKarogs pērngad droši vien būtu izlaidis garu,ja vien Valsts Kultūrkapitāla fonds (VKKF)nebūtu piešķīris 8 000 latu vairāku apvienotunumuru publicēšanai. Ne velti Godiņapiebilde: Tik trūcīgi ar literārajiem izdevumiemLatvijā nav bijis pat kara laikā. ŠogadVKKF finansējums Karogam ir noraidīts, betredaktori/izdevējs to meklē citur. Toties jauaizvadītā gada rudenī kļūst zināma kultūrasnotikumus un idejas visai jūtīgi un visaptverošiatspoguļojošā Kultūras Foruma bojāeja.Kamēr Karogs var atskatīties uz 70 gadudarbību (nr. 1 iznāk pirmajā krievu okupācijasgadā – 1940.IX), 12 lappušu biezais KFpastāv kopš 2002.VI – trīs gadus kā NeatkarīgāsRīta Avīzes pielikums, pēcāk patstāvīgi.KF galvenās redaktores Ingas Šteinmanesatvadu vārdi lasītājiem: Piedodiet, tāda ir situācija.Zaudējumos jānoraksta arī kulturoloģijasžurnāls Kentaurs, bet uz internetaversiju pāriet Foto Kvartāls. Bēdīgā situācijāatrodas arī citi ar kultūru un humanitārajāmzinātnēm saistīti izdevumi (Māksla Plus,Latvijas Arhitektūra, Teātra Vēstnesis, KinoRaksti, Studija u.c.), kuru mērķis, tāpat kāmūsu rakstu krājumam, nekad nav bijis peļņasgūšana. Šeit varētu piebilst, ka arī pēckarabēgļu gadi, kad demogrāfiskie apstākļibija labvēlīgāki, varēja lepoties ar virkni vērtīguliterāru izdevumu – Laiks (1946-1949),Laika Mēnešraksts (1955-1962), Ceļa Zīmes(1948-1987), Raiņa un Aspazijas gadagrāmata(1967-1995), LaRAs Lapa (1975-1999),Ceļi (1961-1991), Zari (1982-1990). Šodienpie dzīvības turas vienīgi 57. gadagājumusasniegusī Jaunā Gaita, vienīgais regulāri(4 x gadā) iznākošais literatūras/kultūrasžurnāls latviešu valodā. Vārds vienīgais irteikts nevis ar bramanību, bet ar dziļu nožēlu.Šogad JG cer uz iespēju soļot līdzās netikai Latvju Tekstiem, bet arī veselību atguvušajamKarogam 1 .LT formāts (19 x 29 cm) ir mazliet lielākspar JG (17 x 25 cm), toties lappušu skaits1. Liekas, ka tikai retais no kultūras cilvēkiempievienosies Nila Saksa visai skābīgai replikai satoriportālā, ka „Karogs” bija tik tālu nolaidies, ka par topubliski vairs nerunāja. Runāja un joprojām runā, turklātar dziļām sāpēm par Karoga grūtībām un vienlaikus arcerībām uz tā pilnīgu atkopšanos. Blogists Aivars Eipursļoti pareizi aprāda (2010.5.V), ko, piemēram, pērngadamarta/aprīļa Karoga nopircējs par izdotajiem Ls 4,15iegūst: relatīvi daudz literatūras, (..) gan prozu, gandzeju, arī grāmatu apskatus un kritiku, kā arī iespējusekot literārajam procesam un aktualitātēm. Turklātžurnāls pat neesot supermoderns un tādēļ atvērts visāmpaaudzēm. Tajā pat laikā šo rindiņu rakstītāja pieredzeliek mazliet apšaubīt Karoga redaktores, literatūraszinātnieces Ievas Kolmanes apgalvojumu, ka kultūrasžurnāls ir visu latviešu svēta lieta. Tiesa, daudziem tastā ir, bet lielai daļai pat augsti mācītu ļaužu tas tā nav.Šo rindiņu rakstītāja labs paziņa, izglītības darbinieks,okupācijas laikā kaislīgs Karoga un Literatūras unMākslas abonētājs, pirka un krāva plauktos grāmataslielos vairumos, ieskaitot tulkoto literatūru, pat ViļaLāča Kopotu rakstu visus 23 sējumus zilos apvalkos.Arī šodien viņš varētu bez sāpēm atļauties nopirkt pagrāmatai pie Valtera un Rapas, Jāņa Rozes vai Satorigrāmatnīcā, arī abonēt kultūras periodiku, bet nekā. Kopš90. gadu vidus viņa kultūras vajadzības lielākoties stimulēblenšana televizorā un vazāšanās pa internetu. Protams,ne jau labāki ir t.s. ārzemju latvieši, arī tie, kuri šādāstādās saiešanās vairākas reizes gadā cenšas apžilbinātklātesošos bezmazvai kā latviskās gaismas bruņinieki.Visai augsts, īpaši Ārlatvijā, ir arī skopulības koeficients.Jo pārtikušāks ārlatvietis, jo tam grūtāk izdot kādugrasi kultūras publicējumiem – patriotiskai atklāsmeipietiek ar vietējās draudzes vai biedrības biļetēnu, labākāgadījumā ar vienas no četrām palikušajām latviešu avīzēmpāršķirstīšanu. Anekdotisks stāsts (un var droši pieņemt,ka tas nav vienīgais) ir par kādu savulaik trimdā labipazīstamu un visai pārtikušu sabiedrisku darbinieku, kuršatsakās tērēt nepilnus 40 dālderus gadā par JG, toties nujau gadus desmit lūdz savam krietni pieticīgākajam, JGsaimei piederošajam paziņam izkopēt gandrīz vai no katranumura trīs, četrus, dažkārt pat piecus tekstus un atsūtīttos viņam pa pastu. Un dažs labs cits: mūsu biedrība /draudze jau saņem, palasu pēc sanāksmes /dievvārdiem...Te nu vietā mūsu lojālā, Anglijā mītošā JG lasītāja/ abonētāja (kopš pirmā nr.!) rindiņas: Tikai tas, kamkūtrums krūtīs, / Sev „Jauno Gaitu” nepasūtīs.48

mazāks – 64. Finansiālais atbalsts saņemtsno VKKF un SIA Arctic Paper Baltic. LT veidotājukomandā rūdītajiem spalvas veterāniem– Liānai Langai (skat. JG255:18-21) unKārlim Vērdiņam (JG263:13-14) – pievienojastikai nesen literātu dārzā ielēkušais LatvijasKultūras akadēmijas maģistrs Jānis Ozoliņš.Par LT1 ārējo apdari, kas rada nešaubīguvizuālu baudījumu, jāpateicas māksliniecei/maketētājaiZanei Ernštreitei. Pretējiminējumam nepieturēties pie strikta strukturālaiedalījuma, LT1 tomēr seko vecu vecajai,pavisam rātnajai tradīcijai – no pārdomuraksta un literārām intervijām līdz jaunizdevumurecenzijām un aktualitātēm, unpa vidu beletristika – dzeja, proza, atdzeja.Prozas rakstnieces un tulkotājas (visvairākno norvēģu valodas) Rudītes Kalpiņas (80.gados viņa ir Atmodas aktīviste un arī vienano Avota veidotājām) esejā „Starp miršanuun aiziešanu”, kas atspoguļo vismaz daļasLatvijas sabiedrības intelektuālo domu, atskannožēla, ka Latvija neesot „attīrījusies”jau 90. gados, kā, piemēram, Čehija un Vācija,kam seko nosodošs izbrīns par latviešudīvaino labā toņa izpratni, kas nav ļāvusiviņiem izteikties kritiski par bijušajiempadomju nomenklaturščikiem, par t.s. „uzārzemēm braucošajiem” – tādiem kā IvaruGodmani, kam 80. gadu vidū drošības orgāniļāvuši deviņus mēnešus uzturēties Austrijā.Kāpēc neņēmām piemēru no igauņiem,kuri jau tūdaļ pēc neatkarības atjaunošanasar ķirurģiska grieziena nežēlību atsijājuši kolaboracionistus?Autore arī kliedē mītus parpatlabanējiem „multikulturālisma” aizstāvjiem,kuri tikai veicinot sabiedrības lumpenizācijuun deformāciju. Latvija, bet īpaši sagurušāRīga, kļūšot patiesi multikulturāla tikaitad, kad migranti no Krievijas un citāmbijušās PSRS republikām tikšot līdzsvaroti arvāciešiem, zviedriem, poļiem, frančiem, dāņiem,ķīniešiem u.c. Esejas noslēgumā Kalpiņapilnīgi pievienojas Igaunijas prezidenta,rakstnieka Lennarta Meri (1929-2006)atziņai, ka patiesas demokrātijas attīstībair mok pilna (..) tās iedzīvināšana, iespējams,noritēs vismaz divu paaudžu garumā. Pēdējāteikumā citēts brīvības un cilvēktiesību cīnītājsGunārs Astra (1931-1988): Es ticu, kašis laiks izgaisīs kā ļauns murgs.Ar kvalitātes zīmi no vāka līdz vākam apzīmogotajosLT1 īstu atspirdzinājumu dodstarptautisku atzinību ieguvušās lugas Tumšiebrieži autores Ingas Ābeles „Adele” unGundara Ignata (JG262:72) „Devalvācija” –svaigi un spraigi, visnotaļ izjusti īsstāsti arcilvēku likteņu tēlojumiem vairāk vai mazākZanes Ernštreites fotoLT1 vāks: rakstniece Inga Ābelegroteskā pasaulītē. Protams, sirdi priecē arīAnnas Auziņas, Ingmāras Balodes, MartaPujāta un Arvja Vigula poētiskās iztēles individuāliesaucieni 2 , bet atdzejā – somi JirkiKīskinens un Rīna Katajavuori, igauņi fs (īst.v.Indrek Mesikepp) un Trīna Sōmetsa un īpašispāņa Federiko Garsijas Lorkas (FedericoGarcia Lorca, 1898-1936) divi dzejojumi nokrājuma Poeta en Nueva York (Dzejnieks Ņujorkā)Vigula radoši prasmīgā atveidojumā.Nu jā, literatūrā tu smelies spēku būt ētiskiatbildīgs. Un tas varbūt ir literatūras vienīgaissakars ar dzīvi. Ja jau cilvēks būtu mierīgsun apskaidrots, tad atliktu tikai nosēstieslotosa pozā un paust savu vēstījumu. (..)...literatūra tomēr ir saruna Visaugstākajā līmenī.Tas, ka var veidot stilu, formu, saturu,– tā ir cilvēka kvintesence vispār – tā vienaspoža zvaigzne, nesen klajā laistās īsstāstugrāmatas Kamenes un skudras autore IngaĀbele intervijā otram mūsu literatūras spīdeklim,Gundegai Repšei, brīžiem gan šķietamičehoviski runādamas viena otrai garām.Guntars Godiņš savukārt traucas uz Tartu,lai sarunātos ar viņa paša daudz latviskoto2. Kamēr Annu Auziņu pārņem vēlme balsi ārā / laistun dziedāt skaļi, (..) kā daždien bābas pirtī kliedz unpēcāk plikas / metas upē sudrabzaļā, un Ingmārai BalodeiTallinā žigli neskaitāmi vārdi sapņos / dzimst un zūd /zūd un dzimst lūpu līnijas, Marts Pujāts atsauc atmiņābaznīcas, kam torņu vietā bija akas kurās es spaiņos/ laidu lejā tūristus / uz leju tie gāja smagi uz augšuviegli, bet Arvis Viguls uzrunā „muļķīgos klasiķus”, kurisavos šedevros aprakstījuši dižas uzvaras, stāvēdami rītasvārkos pie rakstāmpults.49

igauņu dzejnieku un prozaiķi Jānu Kaplinski,kurš savā kontroversiālajā, pērngad klajālaistajā īsromānā Acs mēģina noskaidrot,vai cilvēks, kura vēlēšanās ir ieraudzīt Dievu,patiešām spēj izturēt Dieva klātbūtni, visursekojošo Dieva aci? Uz Godiņa apbrīnu parvairākām Tartu slavenībām Kaplinska kādreizējopaziņu lokā – leģendāro dzejnieku Aliksāru(Artur Alliksaar, 1923-1985), pasaulslavenosemiotiķi Lotmanu (Juri Lotman, 1922-1993) un dzejnieku-teologu Uku Māzingu(Uku Masing, 1909-1985) – Acs autors šimintelektuāļu uzskaitījumam bez vilcināšanāspiekabina JG lasītājiem labi zināmo IvaruIvasku (1927-1992) no Tartu blakus esošāsmazpilsētas Rengu (Röngu) – vienu nospilgtākajiem Baltijas valstu vienotības simboliem,[kurš] pārvaldīja visu triju valstu valodas,trimdā aktīvi darbojās, lai mūsu literatūrasbūtu zināmas pasaulē.LT1 pirmajās lappusēs starp abām intervijāmievietots Klāva Elsberga prēmijas laureātesKristīnes Sadovskas raksts – atsevišķi nopārējām recenzijām, droši vien lai piešķirtutam ārkārtēju svaru. Tas veltīts divām pērngadpublicētām grāmatām par PSRS cenzūrasiestādi, amorālo, kroplo, teiksmainodaudzgalvu pūķi, sauktu par Glavļit 3 – HeinrihaStroda PSRS politiskā cenzūra Latvijā1940-1990 un Raimonda Brieža Teksta cenzūrasīsais kurss: prozas teksts un cenzūrapadomju gados Latvijā. Arī Sadovskai, tāpatkā Rudītei Kalpiņai, uz mēles deg jautājums,kādēļ padomjlaika personālijas, no kurāmdaudz kas bijis atkarīgs, bieži vien ir tabu,izņemot tikai tad, ja šie ļaudis jau pārgājušivaravīksnes tiltu un cenzē mākoņus.Grāmatu apskati, kam veltīta vairāk nekā1/3 no LT1 lappušu skaita, kopā veido labu,panorāmisku ieskatu mūsdienu literārajāprocesā. No tiem labākos raksturo dzirkstīgi,spraigi, atjautīgi, laiku pa laikam asi vērojumi,nevairīšanās no subjektīvā momenta.Bet ir arī pa pliekanākai, pārāk piesardzīgai,„noķemmētai” recenzijai. Bez minētajiem3. Saīsinājums no krievu Glavnoje upravļeņije po delamļiteratury i pečati jeb: Galvenā literatūras un izdevniecībupārvalde, Latvijā izveidota drīz pēc pirmās krievuokupācijas (1940.VI), kad tā sāk sastādīt „aizliegtāsliteratūras” sarakstus un kontrolēt ārzemju literatūras unpreses pieejamību. 1941. gada pirmajos sešos mēnešos(pirms vācu okupācijas) no Latvijas bibliotēkām/grāmatnīcām Glavļits pavēl izņemt 740 954 grāmatas. No1944. līdz 1960. gadam tiek sastādīti 10 aizliegto grāmatusaraksti. 1947. gadā no LPSR Valsts bibliotēkas vien(tagad Latvijas Nacionālās bibliotēkas) izņem un nosūtaiznīcināšanai 500 000 grāmatu. Tāpat kā dažus cituspadomju cilvēkam „viskaitīgākos” trimdas izdevumus,Glavļits apzīmogo Jauno Gaitu nevis ar vienu, bet arveseliem diviem sešstūriem. Cenzūras iestādi likvidē 1990.gadā.abu zinātņu doktoru pētījumiem par cenzūru,recenzētas deviņas pērngad klajā laistaslatviešu rakstnieku / literatūrzinātniekugrāmatas. No stāstu kopojumiem – IngasĀbeles jau minētās Kamenes un skudras (recenzenteLita Silova: krājuma dzīvīgumu nodrošina(..) dzīves – dzīvības līnijas nemitīgākustība, kur atsevišķie – gan gaidpilnie,gan dziļi sāpīgie – mirkļi notverti pat šķietaminomaļus dzīvojošu vai savu vienīgovietu vēl neatradušu cilvēku gaitās); IngasŽoludes Mierinājums Ādama kokam (AivarsMadris: varoņu iekšējās pasaules neskaidrību(..) satricina negaidīta ārpasaules agresivitāte).No romāniem – Jāņa Lejiņa triloģijaZīmogs sarkanā vaskā (Viktors Dāboliņš: zīmogs(..) ir tikai viens robežstabs, kas nojaucsenās pasaules redzamās robežas) unIlzes Jansones Insomnia (Jānis Ozoliņš: līdzāsdivu jaunu sieviešu attiecību tēlojumam(..) tiekšanās filozofiskas prozas virzienā;skat. arī Ainas Siksnas rakstu JG263:70-71). No dzejkrājumiem – Liānas Langas Vilkogas(Inta Čaklā: iznīcības un ārdošo stihijubalss iegūst kaislīgu personiskumu); JāņaRokpeļņa Nosaukums (Pēteris Draguns: svaigikontrastējošu tēlu groteskā parāde, kovēl spilgtāku dara „mūžīgā bezmiega” dāvātaisasredzīgums); Andra Zeibota Ūdensķirzaka (Artis Ostups: labs izaicinājums meklētājiemun domātājiem). Tad vēl AndrasManfeldes atmiņu tēlojums Zemnīcas bērni(Inga Žolude: bērnu nebēdnīgā attieksmepret Sibīrijas grūtumu,(..) pret tēva nesatricināmolatvietību un nelokāmo vēlmi ieaudzinātbērnos cilvēcību). Pērngad filoloģijasdoktora grādu ieguvušais Kārlis Vērdiņšrecenzē Daugavpils U. docentes SandrasMeškovas feminisma un psihoanalīzes teorijāsbalstīto pētījumu par subjektivitātesatveidojumu literārajā tekstā – Subjekts unteksts. Tulkotās literatūras jomā KaplinskaAci mēģina atšifrēt Jānis Ozoliņš kopā ar IlziJansoni, bet Džordža Orvela Mācītāja meitu– Dace Bergmane. Atliek vienīgi nožēlot,ka par vismaz četriem, tikai pāris rindiņāsanotētajiem darbiem nav varēts ievietot pamatīgākusapskatus – par Andra KolbergaDienasgrāmatu, Vitālija Šaldas Latvieši Maskavā,1923-1937, Grasa (Günter Grass) Brīnumkasti(Die Box) un Eižena Valpētera sastādītoNenocenzētie: Alternatīvā kultūraLatvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi. Nozīmīguvietu ieņem arī Vinetas Bergas „Ieskatsmūsdienu franču literatūrā”.Īsi pirms Ziemsvētkiem 2 000 eks. iznāk LT2.o50

Zane Lūse. Tikšanās. 2010. Eļļa uz audekla. 55 x 60 cmPar mākslinieci skat. 40. lpp.

Ziņas un neziņas no tīkliem un tīmekļiemLatvijā vislielākaistrūcīgo īpatsvarsvisā EiropasSavienībāBNS 2010.13.XII – Latvijā nabadzības riskam ir pakļauti26% iedzīvotāju. Tik liels trūcīgu cilvēku īpatsvarsnav nevienā citā Eiropas Savienības (ES) dalībvalstī,liecina ES statistikas biroja precizētie dati.Skaitliskā izteiksmē mūsu valstī trūkuma ēnā dzīvo573 tūkstoši cilvēku. [Visā] ES vidēji nabadzības riskampakļauti 16,5% jeb 81 miljons iedzīvotāju. Uzskata,ka cilvēks dzīvo zem nabadzības sliekšņa, javiņa ienākumi ir mazāki par 60% no vidējiem ienākumiemattiecīgajā valstī. „Eurostat” dati apkopotipar 2008. gadu.Vai uzskatīt, ka cilvēks dzīvo zem nabadzības sliekšņa,ja viņa ienākumi ir mazāki par 60% no vidējiemienākumiem, būtu ekonomikas gudrības paraugs?Ja, piemēram, valstī visiem ienākums ir niecīgs, tadtomēr nabagi ir tikai tie, kam ienākums ir mazāksnekā 60% no vidēji niecīgā? Ģeniāli!Indulis Gleške , vienkāršsinženieris kas ne vienmēr saprot gudros.Mja, manu paziņu lokā nav cilvēku ar nozīmīgiemietaupījumiem. Tie ir gan valsts iestāžu vadītāji undarbinieki, gan privātā sektora darbinieki, gan arīmikro uzņēmēji, viesu namu turētāji, Saeimas deputātino opozīcijas... Brīžam ir tā, ka nav maizi par konopirkt, un tad grabina santīmus pa vecām bikšuun mēteļu kabatām. Nevar izvilkt līdz algai vai līdzkādam ienākumam no sava darba. Ja tā skata trūcīgu,tad tādu mums ir savi 85%.Vilnis [Pūks] Gricaichuks-PurinshVilni, ir jau slikti diezgan, un pārspīlēt nevajag.Latvijas Barometra lielās aptaujas rāda, ka apmērampuse no Latvijas iedzīvotājiem ir nabadzīgi vaitrūcīgi.Mja, kad es to apgalvoju pirms dažiem gadiem šeitpat Sveikā, mani neuztvēra nopietni. Ir divas iespējas.Aktīva rīcība, kas nostumtu no varas pozīcijāmoligarhiju koalīcijas, kliķes, vai arī Latvija ir zaudētaun tā vairs nekad nebūs latviešu valsts. Tā vienkāršišobrīd izslīd no mūsu rokām un sapņiem par latviskuLatviju. Ar aktīvu rīcību es domāju visu resursuapvienošanu pilsoniski demokrātiskas sistēmas iedibināšanai,tādas sistēmas, kura atbilstu Satversmesburtam un garam, kurā ir rakstīts, ka suverenāvara pieder Latvijas tautai un nevis oligarhu kliķukoalīcijām.Vilnis PūksManuprāt jāskatās kā barot cūku, lai tā izaug lielākaun visiem būtu vairāk, nevis sadalīt cūku jaupirms tā izaugusi. Mūsu tagadējie oligarhi ir tie, kasiemanījās sagrābt vērtības, padomju iekārtai sabrūkot,un tāpēc viņi ir bagāti. Ar visu to viņu navdaudz un, sadalot visu viņu bagātību pa visiem Latvijasiedzīvotājiem, neceltos atsevišķo iedzīvotājulabklājības līmenis.Vidvuds Beldavs Negribas tā īsti piekrist − domāju, ka īstā vara patlabanpieder maksimālo peļņu meklējošam kapitālam!No ārpuses skatoties liekas, ka tikai daži cilvēkivisos sīkumos noteic Saeimas lēmumus. Arī tie Saeimasdeputāti, kas nupat pirmo reizi ievēlēti, nekurneparādās, nav sabiedrībā ne redzami, ne dzirdami!Paceļas jautājums: kādēļ neviens nerunā pretīšiem oligarhu lēmumiem un nepiedāvā alternatīvusrisinājumus?UģisOligarhiem pieder 99% no pasaules vērtībām. Tātadcūku baro visi, tikai 99% tiek vienīgi kauli unādas. Jautājums − vai 1% pasaules oligarhu pievāktāsvērtības izmanto racionāli, ja tik milzīgam skaitamsabiedrības jādzīvo pilnīgā badā? Un kurš ir atbildīgspar resursu racionālu izmantošanu? Ja tiekvairāk labuma, tad attiecīgi jābūt vairāk arī atbildības.Esi rīkojies bezatbildīgi − šķiries no savas bagātības.Ja ienākumi un atbildība ietu roku rokā, tadnevajadzētu nekādu pārdali.Ausma Ābele Visu labāko, Gundars Ķeniņš Tagadējā ekonomiskā sistēma tikai aiz šāda veidaargumentācijas pastāv. Tāpat kā ar sludināto Latvijas„atplaukšanu”! Vispirms uzņēmumu gandrīz vaiiznīcina, tad no atlikušajiem 100 000 latiem uzrādagadā 20 000 pieaugumu un lepojas ar 20% nozarespieaugumu un drošu pazīmi krīzes pārvarēšanai.Ja vienreiz runātu skaitļos un nevis tikai procentos,tad tauta saprastu, kā tiek apbižota!Uģis Bērziņš Jānis Buls. Atmoda. No sērijas Pirms 20 gadiem.Šaubos, ka bezatbildīgie te sveikotājos parādīsies.Vai tad nepietiek, ka Latvijas žurnālisti par viņiemraksta?Maruta Voitkus-LūkinsAusma, daļa atbildes ir mūsdienu vērtību pārorientēšanās,ko atbalsta un veido bez ētikas un morāles ekonomisti!Tādēļ jau mūsu esošā ekonomikas sistēma irbankrotējusi. Neviena no senām impērijām nesabruka53

vienā dienā − sabrukšana notiek lēnas satrunēšanasdēļ, ja arī niecīgs pagrūdiens izraisa galīgosabrukšanu.UģisPar šo jāsaka, ka sociālisms ir laba pretinde kailamkapitālismam. Valsts saimniecība pastāv, lai kalpotuvisiem iedzīvotājiem. Ja līdzekļu sadale ir tik ačgārna,ka tā apdraud valsts dzīvotspēju, tad sadaleir jāapliek ar progresīviem nodokļiem, mantojumanodokļiem un citiem līdzekļiem. Valsts, kur 99%dzīvo nabadzībā, nevar pastāvēt.VidvudsPieturos pie viedokļa, ka, nostumjot esošos no varas,vietā liksim vēl dumjākus, kā jau parasti toesam darījuši.Vilnis Atstājot esošos pie varas, lai cik viņi būtu gudri, drīzLatvijā vairs citu vispār nebūs! Kaut gan par tendencipiekrītu − jo rūpīgāk latviešus sijā, jo vairāk pelavas.„Vienotība” − bijušo otrais ešelons. Ja uz TPfona ZS vispār nekādi neizcēlās, tad uz Vienotībasfona izskatās pēc gatavajiem eņģelīšiem!tas_pats Kas tu − kāds rausējs vai?! Paliks Latvijā 100 000latviešu − vai tad nepietiks? Visus pat ciemos nespēsiuzaicināt, kur nu vēl ar katru pa aliņam izdzert.Tikai likumu vajadzētu ieviest: ārzemju latvieša bērnamLatvijā nekas nevar piederēt! Tad palikušie varētuvisai zaļi uzdzīvot − kaut vai mežus uz ārpasaulitirgojot.VilnisVai! Es pat nevaru iedomāties visas konsekvencesšādam likumam, jo Latvija jau ir pārdota − tikaiES pilsoņiem šeit neko atņemt vairs nevar. Tad drīzākapķīlāt visu Latvijas pilsoņu īpašumus, lai varētuatdot valsts parādu. Un 100 000 noteikti nepaliks,jo ir jau nopietns jautājums: kas Latvijā ir vairāk− pensionāri vai krievi. Uz šo brīdi pensionāriuzvar. Vēl risinājums varētu būt, ka latviešus ieskaita„neaizskaramajos”, izdala bruņu vestes un uzrīkokrievu un pensionāru „pilsoņu un nepilsoņu” karu.Katrs nošautais nāk Latvijai par labu.tas_patsNu tak nevajag pilsoņu kara, SVF kopā ar Sorosu tāslietas jau labi izkārto. Latvijā paliks tikai nespējniekiun tie drīz dabīgā nāvē apmirs.Ausma54Gatis Šļūka. Latvijas AvīzeTu, Ausmas tant, tik velc uz negatīvo − tā sakot,dzīvelīgākais izdzīvos Īrijā! Bet man labpatiktos, jamēs Latvijā atrisinātu problēmu bez tiem ārzemniekiemĪrijā un Lielbritānijā. Un tāpat absurds viensanāk.tas_patsNu tak iedarbini stratēģisko domāšanu! Pieņemamšādu te likumu: ES, ANO, NATO un WWF [WorldWildlife Federation − red.] uzreiz ievieš pret Latvijusankcijas, sankciju rezultātā urlas aizbēg uz austrumiem,visa veida mīkstie uz rietumiem, pensionāridraudzīgi noliek karoti − pēc diviem gadiem šeitdzīvo 100 000 īsteni ārieši! Tālāk šie ārieši pieaicinaVilni Pūku (es diez vai izdzīvošu − visai nīkulīgstomēr esmu) un veido pavisam savādāku un jaunuvaldību, pasludinot, ka 4. maija valdība bija pretlikumīgaun 2011. gada neprātīgā valdība arī bijapretlikumīga − tagad sākam visu no nulles un godīgi.Protams, tajos negodīgajos laikos gūtie īpašumitiek nacionalizēti. Nav vairs nepieciešami reģioni,aizslēdz ciet liekās pilsētas (Okei, Rīga paliek, Daugavpilssadarbībai ar Krieviju izejmateriālu jautājumosun Ventspils − ja nu kādam trubu ievajagas).Aizaudzē lieko teritoriju ar mežu, ēd EKO medījumupaiku, eksportē kokus un dzīvo laimīgi. Pat gāzenav no krieviem jāpērk − mierīgi pietiek ar zāģuskaidām, kas no gateriem paliek pāri). Un HESuelektroenerģijas eksports sniedz būtiskus eksportaieņēmumus. Par to, ka latvieši izmirst nav jāsatraucas.Jāsatraucas ir par to, ka viņi izmirst pārāk lēni.Jo ātrāk izmirs, jo palikušajiem treknāka dzīvošana!VilnisHaha, tāda pati loģika kā latviešu uzņēmējiem. Laitie nabagi sprāgst nost, mēs pēc tam ķīniešus atvedīsim!Ziniet, labāk atvedīsim ķīniešu uzņēmējus,vismaz etniski tas Latviju neiespaidos tik ļoti. Tāpatkā Ķīnā pašā ieviesa „mandžūru apspiestību”, laimandžūri tiktu galā ar ķīniešu trakošanu un kārtībasneievērošanu.tas_patso

V E Ļ U A I Z S A U L Ē aiziet no Baškīrijaslatviešu kolonijas izsūtītā ģimenēSibīrijā dzimušais literatūrkritiķis, kulturologsReinis Ādmīdiņš (1939-2010),krievu okupācijas laikā viens no LU pagrīdesžurnāla Sirds uz Trotuāra veidotājiem,vismaz 20 grāmatu autors/līdzautors,to vidū Mest akmeņus ūdenī (1982),Lejenieku zāle, Lejenieku sniegs (1994,Plūdoņa prēmija), Dzegužkalna spoguļi(2008). ••• Gleznotāja MargaritaStīpniece (dz. Klēbacha, 1910-2010)bēgļu laikā nonāk Vācijā (skat. attēlu38. lpp.), pēcāk Austrālijā, kur iekļaujasvietējā mākslas pasaulē; pirms vairākiemgadiem atgriežas uz dzīvi Talsos,kur pērnvasar piedzīvo savu simtgadesizstādi. ••• Latgales folkloras vācējsun pētnieks Ontons Slišāns (1948-2010), apbalvota dzejkrājuma Titupats(2008) autors, VKKF mūža stipendiāts.••• Rakstniece, teātra zinātniece LilijaDzene (1929-2010), ap 20 grāmatu autore/līdzautore,TZO, Annas Brigaderesu.c. prēmijas. ••• Dailes teātra aktriseZigrīda Stungure (1928-2010) – AsjaAspazijas Vaidelotē, Beatriče ŠekspīraLiela brēka, maza vilna u.c., arī filmāsSalna pavasarī, Kā gulbji balti padebešiiet, Vella kalpi u.c. Dzeju/apceru grāmataVērpetēs (2002). ••• Britu literatūraskritiķis, šekspīrists Kermode (Sir JohnFran Kermode, 1919-2010), viens noThe London Review of Books dibinātājiem,The Sense of an Ending (Beigu apziņa,1967) u.d.c. grāmatu autors. •••Vācu mākslinieks Zigmārs (Sigmar) Polke(1941-2010), kurš 80. gados kopā ar Rihteru(Gerhard Richter), Kīferu (AnselmKiefer) un Bazelicu (Georg Baselitz) veicinavācu mākslas atdzimšanu. (re)C I L D I N Ā J U M I – Barikāžu laikā(1991.I) krievu drošības spēku nošautoRoberta Mūrnieka, Andra Slapiņa,Gvido Zvaigznes, Sergeja Konoņeko,Vladimira Gamanoviča, Edija Riekstiņaun Raimonda Salmiņa tuviniekiem unarī Irākā/Afganistānā kritušo Latvijasbruņoto spēku karavīru Ginta Bleijas,Vitālija Vasiļjeva, Edgara Ozoliņa, VoldemāraAnševica, Andreja Merkuševa,Dāvja Baltābola un Olafa Baumaņatuviniekiem prezidents Valdis Zatlerspasniedz (2010.10.XI) Viestura ordeni.••• LV eksprezidentei Vairai VīķeiFreibergai Ķelnes Rātsnamā pasniegta(2010.12.XII) Konrada Adenauerabalva par demokrātijas sekmēšanu Latvijāun visā Eiropā. ••• No BeneluksaParlamenta (dib. 1955) par nopelniemsadarbības stiprināšanā starp Beļģiju,Nīderlandi, Luksemburgu un BaltijasAsambleju godalga (2010.9.XII) LVpārstāvei Ērikai Zommerei. ••• PBLAGada balva 3 x 3 nometņu kustības dvēseleiLīgai Rupertei – pēdējos 30 gadosReinis ĀdmīdiņšMargarita StīpnieceOntons SlišānsLilija DzeneZigrīda Stungure180 nometnēs latviskumu smēlušies ap26 000 trimdinieku. ••• PBLA KF KrišjāņaBarona prēmija rakstniecei, ilggadējaiJG korektorei Indrai Gubiņaipar grāmatu Vēlreiz turp un atpakaļ, KFGoda balva ansamblim Kolibri (ASV)par CD Kolibri atskatās un Diždančavadītājam Zigurdam Miezītim (Kanādā);KF Goda diplomi pedagoģei SilvijaiKempbelai (Campbell – Kanādā) ungrāmatas Minsteres Latviešu ģimnāzijaizdzīvoja autoram Albertam Spoģim(Vācijā). Pusi no 12 KF Atzinības rakstiemsaņem Kanādā mītošie, viņu vidūJG publicējušās dzejnieces Lolita Gulbe(par krājumu Smilšu pulkstenis) unGuna Ikona (Lidojums). ••• TZO triloģijasZīmogs sarkanā vaskā autoramJānim Lejiņam. ••• Ojāra Vāciešaprēmija – Leonam Briedim (par dzejkrājumuMijkrēšļa rokraksts) un JānimRokpelnim (Nosaukums), bet speciālbalvaMairai Asarai un Sergejam Moreino(Hanzas aukstā liesma). ••• GalvenāsFolk loras Goda balvas – par mūžaieguldījumu Valentīnai Mičulei un AlbertamMednim, folkloras pētniecēmJanīnai Kursītei (par Tautlietu vārdeni)un Andai Beitānei (Vēlīnās izcelsmes vokālādaudzbalsība latviešu tradicionālajāmūzikā), tautas muzikantu aktīvistei IvetaiDukaļskai, pedagoģei Baibai Mennikai,Radio 1 Kultūras rondo veidotājiem,CD Pa vējame es dziedāju: Sventājasdziesmas veidotājiem Ilmāram unJantai Mežiem, dūdu un bungu grupaiAuļi. ••• Rīgas balva – rakstniekamZigmundam Skujiņam, akadēmiķimIvaram Kalviņam, Paula StradiņaMedicīnas vēstures muzejam un biznesaaugstskolai Turība. ••• Austrijāpar sezonas labāko režisoru atzītajamJRT mākslinieciskajam vadītājam AlvimHermanim austriešu drāmas klasiķa Nestroja(Johann Nestroy) balva par Letsa(Tracy Letts) Ģimenes iestudēšanu. •••Marisa Jansona vadītais Symphonieorchesterdes Bayerischen Rundfunks kļūstpar ECHO Klassik laureātu. ••• PaulaiŠūmanei balvas Francijā V ConcoursInternational de Violin d’Avignon unČīlē (Viña del Mar) International MusicalExecution Competition „Dr. Luis Sigall”– par Mendelsona vijoļkoncerta atskaņojumu.••• Zelta medaļa ConcoursLuxembourgeois pour Jeunes Solistesčellistei, Bāzeles Mūzikas akadēmijas studenteiGuntai Ābelei par Bēthovena, Paganīnīun Dvoržaka darbu atskaņošanu.••• Čehijā Lienei Kalnciemai 1. vietakonkursā Petr Eben International OrganCompetion. ••• 1. vieta un vijolniekaMiroslava Lavrinoviča speciālbalva 17g.v. Magdalēnai Gekai vijolnieku/altistukonkursā Švarcvaldē. ••• BostonasLatviskā mantojuma fonda Oskara Ozola55

alva ($1 000) Simonai Tālbergai, vijoles spēles unstīgu instrumentu pedagoģijas maģistrantūras studentei„Longy” Mūzikas skolā Bostonā. ••• Spēlmaņunaktī (23.XI) par mūža ieguldījumu – aktierim,režisoram, teātra vēsturniekam Kārlim Pamšem. Labākāizrāde – Gogoļa Mirušās dvēseles (rež. Kirils Serebreņņikovs),gada aktieris – Kaspars Znotiņš (parImanta Ziedoņa lomu Ziedonis un Visums JRT), gadaaktrise – Daiga Kažociņa (Katrīna Davida ObernaPierādījumā LNT), gada režisors – Viesturs Meikšāns(Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās Valmieras Drāmast.). ••• Mārtiņam Kuišelim Dizaina konkursāGada balva par foto sēriju Nakts ota. ••• TheEconomist premjēram Valdim Dombrovskim piešķīrisHudīnī (Houdini) balvu par brīnumaināko politiskoizdzīvošanu (2010.17.XII), bet Igaunijai unLuksemburgai – Paraugbērna titulu. ••• LatvijasGada balva sportā 2010 tāllēcējai Inetai Radēvičai(skat. arī 64.-65. lpp.) un skeletonistam MārtiņamDukuram. ••• Gonkūra prēmija Velbekam (MichelHoullebacq) par La Carte et le Territoire (Teritorijaskarte) – asi satīrisks teksts par Francijas mākslas unsmalko aprindu pasauli (skat. portāla www.satori.lvarhīvu). ••• Nobela prēmija literatūrā peruānimLjosam (Jorge Mario Pedro Vargas Llosa) – nedaudziprozas darbi latviskoti – Zaļā māja (La casa verde),Kapteinis Pantalons (Pantaleón y las visitadoras), Pilsētaun suņi (La ciudad y los peros). Pēc prēmijas saņemšanasizdots jau nākošais romāns (500 000 eks.)– El sueño del celta (Ķelta sapnis). (re) (bs)J A U N I Z D E V U M ILATVIEŠU RAKSTNIEKI CITVALODĀS – Kanādas grāmatuapgāds „Guernica” izdevis Edvīna Raupa dzejaskrājumu Then Touch Me Here (tad pieskaries šeit)Margitas Gailītes tulkojumā, savukārt prozas antoloģijāBest European Fiction 2010 angļu valodā publicētsNoras Ikstenas stāsts Elzas Kugas vecuma neprāts,arī Gailītes tulkojumā. Bez tam izdevniecības„Dalkey Archive Press” mājaslapā ievietota intervija arNoru Ikstenu, kurā viņa stāsta par latviešu mūsdienuliteratūru un tās vietu Eiropas literatūras kontekstā.••• Somijā izdots mācītāja Jura Rubeņa unmākslinieka Māra Subača grāmata Kahdeksäs päivä(Domas un līdzības) Hovila (Mirja Hovila) tulkojumā.Šī izlase vispirms tika izdota angļu valodā ASV ar nosaukumuFinding God in a Tangled World, un to ASVinterneta žurnāls Spirituality & Practice bija ierindojis2007. gada labāko garīgo grāmatu sarakstā. •••Rietumungārijas U. Urālistikas katedras izdevniecībalaidusi klajā neliela formāta grāmatiņu par Latvijasvēsturi pirms II Pasaules kara – tulkotājas SilvijasĢibietes un Rietumungārijas Universitātes lektores,publicistes Lāsmas Ģibietes kopdarbu Az örökreelveszett hazáért. Az 1939-es év Lettországban ésLiepājában (Uz mūžu zaudētā dzimtene. 1939. gadsLatvijā un Liepājā), kas stāsta par vācbaltiešu izceļošanuno Latvijas uz Vāciju 1939. g. nogalē, paklausotHitlera aicinājumam. (vg)DZEJA – Lai arī latviešu dzejas meistars ImantsZiedonis veselības dēļ vairs nevar radīt jaunus dzejoļus,tomēr strādājot kopā ar Liānu Langu, krājumāVēl ko ir apvienoti apmēram 100 agrāk nepublicētidzejoļi un aforismi, kas spilgti apliecina Ziedoņatalantu, dzejas rotaļīgumu un latvisko filozofiju.••• Austrālijā mītošās rakstnieces un māksliniecesLidijas Dombrovskas dzejoļu krājums Ausmojumspār atvariem ir autores septītais un otrais Latvijā izdotais,kurā sakopoti līdz šim nepublicēti, jaunradītidzejoļi, sacerēti galvenokārt pēdējo sešu gadu laikā.••• Leģendārās filmas Tās dullās Paulīnes dēļ režisoreVija Beinerte izdevusi grāmatu Klusumā sadzirdēt,kurā sakopoti viņas dzejoļi un esejas, kas radītidažādos laikos un dvēseles noskaņojumos, galvenokārtbrīžos starp nomodu un sapni. ••• KrājumāEs jums dāvinu pēdējo naktsvijoli lasāmi SkaidrītesKaldupes visjaunākie pēdējos divos gados radītiedzejoļi. ••• Savukārt grāmata ar lakonisko nosaukumudz. ietver Rūtas Mežavilkas dzejoļus, koautore sarakstījusi laikā no 2005. līdz 2009. gadam.Tā ir sava veida dienasgrāmata – norādītais laiks unvieta it kā ierāmē pārdomu mirkļus, kuros izšķīlusiesdzeja. ••• Gleznotājs, komponists un dzejnieksJānis Anmanis pievērsies haikām, kas kopā ar dažādugadu bildēm ievietotas miniatūrsējumā Bildesun haikas. ••• Četri autori - Pidragors, Herpe,Dr. Maize un Melone, protestējot pret latviešu dzeju,izdevuši ironisku krājumu Praktiskā dzeja. Es stāstudzērvēm par internetu – parodiju par mūsdienu dzejastendencēm. Ja latvju dzejnieki steidzami nesāksdzīvot starp cilvēkiem un izdevēji nepārstās sūknētnaudu no Kultūrkapitāla fonda, viss beigsies ar JāņaRokpeļņa vārdā nosauktas pirmās apmetnes izveidiuz Marsa, saka viens no autoriem – Pidragors (JānisLiksts). (vg)PROZA – Maija Krekle grāmatā Mīlestības skartie sakārtojusi26 mīlas stāstus, tā pierādot, ka mīla darabrīnumus. Šie stāsti nav izdomāti, tiem par pamatuņemta latviešu rakstnieku un dažādu sabiedrībāpazīstamu cilvēku personīgā dzīve. Krišjānis Barons,Matīss Kaudzīte, Plūdons, Zigfrīds Anna Meierovics,Milda Grīnfelde, Viktors Eglītis un daudzi citi iepazinušimīlestības uzliktos pārbaudījumus. ••• Vai2010. g. decembra pašās beigās iznākušais OttoOzola provocējošā stilā rakstītais politiskais piedzīvojumuromāns Latvieši ir visur tiešām satricinās netikai literāro pasauli, bet arī sabiedrisko domu, kāto paredz izdevēji? Grūti teikt, bet vairāki ekspertijau izteikušies atzinīgi. Literatūrkritiķis Guntis Berelisapgalvo, ka līdz šim pie mums šādā manierē neviensnav mēģinājis rakstīt, bet lasāmgabals patiesiaizraujošs. Grāmatā pirmo reizi vienkopus saliktigandrīz visi neparastākie fakti par latviešu dēkaiņiem20. gs.; autors pauž citādu skatījumu uz PSRSsabrukumu un neatkarības atjaunošanu. ••• Iznācisjau 5. latviešu jaunākās īsprozas sakopojumskopš 2006. g. – Stāsti. Prozas lasījumi klātienē unneklātienē 2009-2010, kurā iekļauti 15 ceļabiedruIngas Ābeles, Andra Akmentiņa, Mairas Asares,56

Gunta Bereļa, Māra Bērziņa, Gundara Ignata,Ilzes Jansones, Ilzes Ķīķeres, Ievas Plūmes, PēteraPūrīša, Jāņa Rokpelņa, Agneses Rutkēvičas,Madaras Rutkēvičas, Jura Zvirgzdiņa un IngasŽoludes darbi. ••• Pirms pāris gadiem rakstniecesAnnas Skaidrītes Gailītes rokās nonāca kādassievietes dienasgrāmata. Tagad tā pārtapusi grāmatāAlīna. Likteņa celtā un likteņa gremdētā – dramatisksvēstījums par skaistas un talantīgas sievietesdzīvi gandrīz visa 20. gs. garumā, ietverot Latvijasbrīvvalsts laiku, skaistos radoša darba un mīlestībaspiesātinātos jaunības gadus Beļģijā, padomjutotalitārās sistēmas nežēlīgos līkločus un dzīvi Latvijāpēc Atmodas. ••• „Apgāds Zvaigzne ABC” lasītājiempiedāvā simto e-grāmatu – Valda Rūmniekaun Andreja Miglas romānu Čaks, kas ir aizrautīgs,noslēpumiem pārpilns dzejnieka dzīvesstāsts. Pirmoe-grāmatu apgāds izdeva 2010.8.III. Pērkot e-grāmatupirmo reizi, ir jāreģistrējas interneta grāmatnīcā (vg)DAŽĀDA SATURA – Valstssvētku laikā Toronto tikaatvērta mākslas kritiķa Nikolaja Bulmaņa grāmataNo vienas puses tā... Refleksijas par mākslu trimdā,Latvijā un pasaulē (Mansards 2010), ko sastādījusiun rediģējusi mākslas zinātniece Gundega Cēbere unkurā iekļautas esejas par trimdas māksliniekiem, kāarī trimdas, Latvijas un pasaules izstāžu apraksti, tospapildinot ar mākslas darbu reprodukcijām no Ingrīdasun Nikolaja Bulmaņu privātkolekcijas. Šī ir pirmāgrāmata sērijā „Trimdas māksla rakstos un attēlos”.••• Tapusi jauna grāmata par dzejnieci Aspaziju –Aspazija? Aspazija..., un tās autore Majoru pamatskolasskolotāja Ināra Andžāne, grāmatā ievietojottikai nelielu daļu no saviem darbiem par dzejnieci, cer,ka šis izdevums dos ierosmi jauniem meklējumiem visiemtiem, kam tuva literatūra. ••• Apsveicamsir divu jaunu literatūras zinātnieču Daces Lūses unDaces Ūdres mēģinājums mūsdienu jaunajai paaudzeiparādīt, ka starp mums dzīvo viens no izcilākajiemCilvēka un Laika interpretiem – filozofisks rakstnieks,intelektuālis Alberts Bels, grāmatā Alberts Belskatrai no sava skatu punkta aplūkojot izcilā latviešurakstnieka Alberta Bela daiļradi. ••• LaimdotasSēles vēsturisko romānu Cērt zibens Marmalē par Livonijasordeņa laikmetu senajā Kursā un tikko dibinātajāVentspils pilsētā atzinīgi vērtē arī vēsturnieki.••• Vēl viens vēsturisks romāns ir Artura HeniņaVelnakmens veļas, kas vēsta par latviešiem Krievijā20. gs. 30. gados. Sekojot Krievijā bez vēsts pazudušotautiešu pēdām, autors iepazinis latviešu lielākāsun darbīgākās kopienas ciešanas noziedzīgajā režīmā.Šīs liecības aizvedušas līdz vislielākajam latviešukopkapam Piemaskavas Butovas mežā. ••• Montreālādzīvojošās Ilses Zandstras (dzim. Ilze Zālīte)autobiogrāfiskais romāns The Amber Coast: A LatvianFamily’s Journey dod iespēju arī angliski runājošiem(un lasošiem) ļaudīm iepazīt latviešu pārdzīvojumupilno dzīvi no pirmās brīvās Latvijas laikiem,izejot cauri bēgļu gaitām un dzīvei trimdā, kas Zālīšuģimeni aizvedis uz Poliju, Vāciju, Zviedriju un Kanādu,līdz tagadējiem laikiem brīvību atguvušā Latvijā. (vg)TULKOJUMI – Grāmatā Raudzes pirmoreiz latviskipublicētas franču 16. gs. domātāja Montēņa (Michelde Montaigne) esejas no trešās grāmatas DagnijasDreikas tulkojumā. ••• Lietuviešu rakstnieka PetraDirģēlas Baltijas triloģijas romāni Slēptais brasls,Joldijas jūra un Ancilus ezers (tulk. Talrids Rullis) nebūtnav naiva tīksmināšanās par Lietuvas dižo pagātni– tajos skatīta visa 15.-17. gs. Baltijas vēsture. •••Ievērojamā austriešu klasiķa Cveiga (Stefan Zweig)biogrāfiskie darbi par divu karalieņu traģisko dzīvi:Marija Stjuarte (Mary Stuart) – par Skotijas karalieni(tulk. Inga Dalbiņa), un Marija Antua nete (MarieAntoinette. Bildnis eines mittleren Charakters) – parFrancijas pēdējo karalieni (tulk. Ilona Brūvere). •••Londonas U. vēstures profesora Faidžīsa (OrlandoFiges), kas jau vairākkārt rakstījis par Krievijas vēsturi,Čukstētāji. Privātā dzīve Staļina Krievijā (The Whisperers)(tulk. Silvija Brice) stāsta par vienkāršu cilvēkudzīvi tādā pasaulē, kur visi baidījās izteikties unsabiedrība runāja čukstus, vai nu lai pasargātu draugusun tuviniekus – vai lai viņus nodotu. ••• ValdaĀbola tulkojumā lasāmi iecienītā austrāliešu māksliniekaun rakstnieka Tana (Shaun Tan) Aizpilsētasstāsti (Tales from Outer Suburbia), kas ir saistoša dažādupaaudžu lasītājiem. Tans ir austrāliešu bērnu literatūrasun grāmatu ilustrācijas lepnums, kam pasaulēpievērsta liela uzmanība. Viņš bija arī viens no2010. g. Andersena balvas nominantiem, atkārtotiir nominēts Astridas Lindgrēnes memoriālajai balvai.••• Latvieši neatpaliek no pārējās pasaules, DaceiDeniņai pārtulkojot populārā zviedru rakstnieka Lārsona(Stieg Larsson) triloģijas Millennium visas trīsgrāmatas - Meitene ar pūķa tetovējumu, Meitene,kas spēlējās ar uguni un tagad arī Meitene, kas izpostījasirseņu pūzni. ••• Angļu rakstnieka Pārkera(Derek Parker) Kazanova (Casanova) ir par dramaturgu,matemātiķi, spiegu, stāstnieku un publicistu,kā arī visu laiku dižāko mīlētāju Džakomo Kazanovu(tulk. Karīna Tillberga). ••• Laikmetīgās mākslaslaiž klajā literatūras kritiķa Barta (Roland Barthes)Sēru dienasgrāmatu (Journal de Deuil), ko viņš sācisrakstīt nākamajā dienā pēc mātes nāves. Tulk. IevaLapinska (1974-2010; skat. JG262:56). (vg)M Ū Z I K A – Mūsu folklorā balstītā izrādē No zobenasaule lēca, kas notiek četras dienas Valsts svētkulaikā stāvgrūdām pilnā Ķīpsalas Hallē, piedalās solisti,vīru koris Gaudeamus, bungu un dūdu grupa Auļiun 18 deju kopas ar vairāk nekā 800 dejotājiem (skat.). ••• Flautiste Liene Sējāneun ģitārists Kristaps Grasis pēdējos gados Eiropāuzstājušies vairāk nekā 250 „modernās kamermūzikas”koncertos. ••• Spīķeru koncertzālē Auļu trešāCD Etnotranss (sadarbībā ar vācu Westpark) atvēršana(21.X) izvēršas par vienu no gada skaistākajiemetnomuzikālajiem pārdzīvojumiem. ••• Pērngadseptembrī Japānas-Latvijas Mūzikas apvienībasun LV vēstniecības sarīkotajos 1. Latviešu dziesmusvētkos Tokijā mūsu komponistu mūziku, tautasLiene Sējāne un Kristaps Grasis57

dziesmas un „Dievs, svētī Latviju!” atskaņo japāņumāk slinieki un 32-galvainais japāņu koris „Gaisma”tikai latviešu valodā. ••• LNO dubultdebija MocartaDon Giovanni – diriģentam Aināram Rubiķim unmecosoprānam Elīnai Garančai donnas Elvīras lomā.Garanča debitē arī Ņujorkas Carnegie Hall, atskaņojot(25.X) retumu – Masnē (Jules Massenet) operasLa Navarraise Anitu, bet gada beigās atgriežas piesavas Karmenas lomas Ņujorkas Metropolitānā. Ņujorkasklasiskās mūzikas radiostacija WQXR nedēļasizceļamo ierakstu ietvarā (17.-23.X) katru dienu pārraidaizvilkumus no viņas CD Habanera spāņu valodā.••• Soprāns Kristīne Opolais Bavārijas Valstsoperā Minhenē dzied titullomu Antonīna DvoržakaNārā, bet decembrī LNO – Tatjanu Čaikovska JevgeņijāOņeginā, kā darbība šoreiz noris lielā gultā pārivisai skatuvei – laika ritējumu ļauj nojaust tikai skatuvesfons. Ārlatviešiem pazīstamais Egīls Siliņš debitēOņegina lomā. ••• Ne tikai starptautiski pazīstamāigauņa Perta (Arvo Pärt) mūziku, bet visuviņa dzīvi stipri ietekmējusi viduslaiku kristīgā mūzika,īpaši gregoriāniskie kanti un vecā krievu baznīcasmūzika. Reliģija un dzīve ir viens un tas pats – tāPerts, kurš 1972. gadā kļūst pareizticīgs, The NewYork Times Magazine intervijā (2010.17.X). (bs) (re)(jk)T E Ā T R I S – LNT 92. sezonā starp pirmizrādēmminamas Danskovītes (īstā. v. Anitas Ločmeles)Latgola.lv (rež. Valdis Lūriņš), Gogoļa Ārprātīgāpiezīmes (Felikss Deičs), Septiņi Fausti (ViestursMeikšāns), Raimonda Paula, Liānas Langas un IngasĀbeles mūzikls Leo. Pēdējā bohēma (Edmunds Freibergs,Ināra Slucka), Kārļa Skalbes Skaldi un valdi(Regnārs Vaivars), Selindžera Frenija un Zuijs (PēterisKrilovs), Tolstoja Anna Kareņina (Mihails Gruzdovs).••• JRT – Kapusvētki (rež. Alvis Hermanis),bet pavasarim gatavots tiek Gončarova Oblomovs– režisora vēlēšanās ir arvien vairāk pievērsties dziļiemun nopietniem literatūras darbiem. Baudu, protams,rada arī Šekspīra Otello (Māra Ķimele). •••Dailes teātrī ripojumu sāk Egīla Zirņa mūzikls Ceplis(Rolandas Atkačiūnas), kam pamatā Pāvila Rozīšaromāns par nesalaužamo latviešu biznesmeni unavantūristu Edgaru Cepli. Prof. Viktora Hausmaņadziesmu spēles visai fifīgs vērtējums: darbojas 17 aktieri,bet pamanāmi augstākais trīs vai četri, pārējiepadarīti par alvas zaldātiņiem, kas uznāk, nosoļo, pabrīdim kaut ko nodzied un – aiziet nezināmā tālumā(Brīvā Latvija 2010,45). (re)T Ē L O T Ā J M Ā K S L A – Romana Sutas un AleksandrasBeļcovas muzejā izstādē Politiskā vēršucīņa Latvijā skatāmas 20. gs. 20. gados māksliniekuradītās un joprojām aktuālās karikatūras. •••LNMM Baltajā zālē Autortiesību bezgalības balvaslaureāta Ivara Poikāna 50 gleznas un 20 grafikas.••• LMA Restaurācijas katedras profesors AndrisZačests nosvin savu 60. gadskārtu ar izstādi Melngalvjunamā – gleznotājs ir arī viens no nama atjaunotājiem,par ko liecina viņa Zviedrijas, Polijas u.c.valstu karaļu portreti, batāliju un panorāmu kopijas,arī Svētku zāles griestu plafona gleznojums ar SvētāMaurīcija apoteozi. ••• Vienlaicīgi savu gleznu izstādiMelngalvju namā rāda bijušais trimdinieks noČikāgas, tagad garkalnietis Jānis Ritums. ••• Visuseptembri LMA aulā skatāma Glezniecības katedraspedagogu Alekseja Naumova, Kristapa Zariņa,Ivara Heinrihsona, Kaspara Zariņa, Vijas Zariņas,Ievas Iltneres, Imanta Vecozola, Andra Eglīša,Andra Vītoliņa u.c. darbi. ••• Ap to pašu laikudienasgaismu ierauga galerijas „Daugava” vadītājasAndas Treijas sarūpētais albums Biruta Baumane.Glezniecība – ar 362 gleznām no visiem periodiem,to vidū arī pirmoreiz studiju laika gleznojumi. •••Katskiļu kalnos (1.-3.X) ALMAs gadskārtējā saietā, kovada Guna Mundheima un Juris Ubāns, par jaunovadītāju ievēlēta JG redakcijas locekle Linda Treija.Bez Lailas Pakalniņas filmu programmas, Cepuru ballesu.c. notikumiem, Līga Ejupe stāsta par Klinklāvamākslas galeriju Garezerā, Lelde Kalmīte – par Pasaulesmākslinieku savienības darbību, Maija Hinkle– par muzeja „Latvieši pasaulē” tuvākajiem plāniem,bet šo rindiņu rakstītājs – par jaunākajiem notikumiemRīgas mākslas dzīvē. ••• Phoenix galerijāŅujorkā atklāta (6.X) Gunas Mundheimas akvareļuizstāde. ••• Agijas Sūnas galerijā un Eiropasmājā Rīgā atklāj (10.XI) Edgara Jēriņa (ASV) otroskati Latvijā ar viņa slavenajiem lielformāta zīmējumiem,kas dokumentē ASV ikdienu no pavisam citaskatu punkta, nekā parasti tā tiek rādīta. Jēriņa pirmāizstāde notika pirms 18 gadiem Ārzemju mākslasmuzejā. ••• Visu novembri LNMM Baltajā zālēaplūkojama Parīzē dzīvojošās gleznotājas BarbarasGailes darbu izstāde Pērles. ••• Rīgas Mākslastelpā kopš novembra vidus līdz pat š.g. sākumamskatāma izstāde Un citi virzieni, meklējumi, māksliniekiLatvijā: 1960–1984 – kino, pantomīma, dizainamāksla, objekti, tēlniecība, glezniecība un grafika,kas radās stihiski nelielās ļaužu kopās vai patnezināmi, bet tagad atklāj padomju okupācijas gadunoteiktus, ne vienmēr oficiāli atzītus, mākslas procesus.••• Bijušās Nordea bankas telpās iepretimHotel de Roma savas jaunākās gleznas rāda AndrisEglītis, viens no jaunajiem māksliniekiem, kurš atklājsavu skatījumu uz mūsdienu reālismu. ••• Rīgasgalerijā decembrī un janvārī Ievas Iltneres darbu izstādeJūtu kolekcija, kurā māksliniece turpina savuiesākto ceļu – tonāli atturīgu, detaļām bagātu modernāspasaules fiksāciju. ••• „Arsenāla” radošajāsdarbnīcās (2. stāvā) atklāj (11.XII) Ilmāra Blumbergapersonālizstādi Lietiņš līst, lietiņš līst! Lietiņšlīst! Sapērk bildītes. Sapērk bildītes. Sapērk bildītes!V. Irbe – ko māksliniekam rosinājis leģendārais baskājisIrbīte jeb Voldemārs Irbe (1893-1944). •••58

Vienlaikus „Arsenālā” atklāj Diānas Barševskas veidotoskati Pilsētas bērni – ar 25 jauno māksliniekudarbiem – Andra Vītoliņa, Vinetas Kaulačas, AndasLāces, Otto Zitmaņa, Kristiana Brektes, PatrīcijasBrektes, Artura Bērziņa u.c. ••• Ģ. Eliasa JelgavasVēstures un mākslas muzejā atklāj (22.XII) Jelgavasmākslinieku biedrības 40 gadu jubilejas izstādi Jelgavaiazotē, atverot arī tāda paša nosaukuma albumu(latviešu un angļu val.) ar 59 mākslinieku darbiem.••• Gada nogalē „Jumava” laiž klajā Līgas Blauasgrāmatu Maija Tabaka. Spēles ar dzīvi. ••• Kopšpērngada vasaras slēgtais Ārzemju mākslas muzejsgatavojas pārcelties uz jaunām telpām Biržas ēkā. Atklāšanaš.g. septembrī. (mb)D I A S P O R A – Šodien latviešusabiedrības politiskā ietekme ārzemēssarūk, un ir grūti iedomāties,ko īpašu tā tagad varētu panāktOtavas, Vašingtonas vai Kanberasvaras gaiteņos. Tādēļ sabiedriskādarba darītājs (Kanādā) ViestursZariņš aicina PBLA u.c. diasporasorganizācijas veltīt vairāk vērībasārzemju latviešu tuvināšanaiLatvijai, ārzemju latviešu valodasuzlabošanai, mūsu kultūras mantojumapopularizēšanai un saglabāšanai,kā arī saskarei ar „jaunoemigrāciju” (Laiks 2010.6.-12.XI). ••• LZA Baltijas Stratēģiskopētījumu centrā, kā vēsta KristīneBeķere, noris rosīga trimdas politisko aktivitāšuoriģināldokumentu vākšana projekta Nevardarbīgāpretošanās: Latvijas neatkarības atgūšanas ceļš ietvaros.••• Latviešu jaunatnes 2 x 2 semināraKopā esam, kopā būsim (26.-31.XII DienvidkalifornijasMalibū kalnos pie Klusā okeāna) galvenie temati:„Kultūra – kas mūs atšķir no citām tautām” (vadaLolita Ritmane Mattsone), „Latvija pēc 20 gadiem”(Ināra Kehre, Kristīne Motivāne, Andris Grafs, EvaIkstēna-Strapcāne). Lektoru vidū rakstniece MāraZālīte, Latvijas vēstnieks ASV un Meksikā AndrejsPildegovičs, mūzikas prof. Pauls Berkolds, mākslinieceun JG redaktore Linda Treija u.c. LV vadītājiem2 x 2 dalībnieki nosūtījuši atklātu vēstuli ar prasībuuzsākt diskusijas par dubultpilsonības ieviešanuLatvijā. Cita vidū tur lasāms: Neraugoties uz to, kaesam dzimuši ārpus Latvijas, mēs saredzam sevi kālatviešu tautas sastāvdaļu, esam uzticīgi mūsu senčukultūrai, ko apliecinām caur latviešu valodas apguvi,kultūras izziņu un aktīvu līdzdalību organizācijās,kas aizstāv Latviju. ••• Par lieliem un krāšņiemPolitisko vēršu cīņa Latvijā.Pag. gs. 20. gadu karikatūra.svētkiem izvēršas Austrālijas latviešu 53. kultūras dienasMelburnā (26.-30.XII), ko plaši apraksta tīmekļaLaikraksts „Latvietis” (2011.1.I) – ••• Laikmetīgās mākslas centrā Rīgāpar trimdinieku kontaktiem ar Latvijas kultūrvidi okupācijasgados debatē (2.XII) Andris Mellakauls, IlzeGulēna, Brigita Stroda, Jānis Borgs, Anda Kļaviņau.c. ••• Ziemeļīrijā sakarā ar skolotāju trūkumuun vecāku neieinteresētību bērnu latviskā izglītošanāslēgta Enniskilenas latviešu skola, toties Limerikā novembrīdurvis atdara nedēļas nogales skoliņa LāčuksDiānas Rudzītes vadībā – tā portāls Baltic Ireland(BI) ••• Grūtsirdību izraisītāja „prieka ziņa” nākarī no Hāgas – skoliņā Saulīte bērni pirmajā dienā iemācījušiesdziesmas „Cāļus skaitarudenī” un „Lācēns skolā kad iet”,bet citur Nīderlandē 17 koristi ieskolotitrīsbalsīgi nodziedāt „Pūt,vējiņi!” (12.IX). ••• „Ķeltu tīģera”pārvēršanās par banku finansistusaplosītu aitu latviešu viesstrādniekosizraisījusi satraukumu,bet ne paniku, jo darbu zaudējušie,īpaši ģimenes cilvēki, pateicotiesĪrijas sociālajai sistēmai, varotdzīvot labāk, nekā būdami pilnasslodzes darbā. Daži gan pārceļotiesuz Lielbritāniju un pat uz Baltkrieviju(BI 29.XI). ••• Ogu lasītājino Latvijas žēlojas par ļaunprātīguviesstrādnieku izmantošanuLielbritānijā – vergturi atņemot personības dokumentus,atskaitot krietnas summas no algas parzemstandarta mājvietu, par vešanu uz ogulāju laukiemu.tml. Bieži pāri nepaliek nekas, tikai parādiblēdīgajam darba devējam. ••• Rakstniece MāraZālīte: ...reizēm rodas iespaids, ka mūsu tautas dzīvotgribanav tik stipra, kādai tai vajadzētu būt. (..)Domāju, ka vismaz divas trešdaļas aizbraukušo pielabas gribas Latvijā būtu sev atraduši realizācijas iespēju(Latvijas Avīze 11.XII). ••• Mazu cerību dodatbildes uz DELFI Aculiecinieka jautājumu (7.XII): Īrijaslatvieši, vai jūs pametīsiet Īriju [un brauksiet atpakaļ]?– Protams, ka braukšu – lai kā vilku nebaro,vienalga uz mežu skatīsies (..) nespēju izskaidrot,kāpēc tā velk mājas, kur valda bezcerība?...es katrudienu iekrītu dziļāk depresijā (..) es ļoti gribu atpakaļ.ĻOTI! Kāda vecmāmiņa gribētu, bet grūti šķirtiesno mazbērniem, kas vairs nav atšķirami no vietējiem.Bet kāds cits „letiņš” visai bravūrīgi: Es dzīvoju Latvijāun saviem trim bērniem atgādinu katru dienu – janemācīsieties, paliksiet Latvijā uz mūžu. Tas viņiem irlielākais bieds. ••• Publiciste (skat. arī JG sadaļas„Kiberkambaris” slejas), savā laikā trimdas sabiedriskadarbiniece Astrīda Jansone, ir neizpratnē par diezganlielas tautas daļas skatīšanos ar aizdomām, patar nicināšanu un neizskaidrojamu naidu uz Amerikuun Amerikas latviešiem. Neesmu tam varējusi atrastsaprotamu iemeslu, izsaucas Astrīda. Arī JG gribētuzināt, kādēļ tieši uz Amerikas latviešiem, nevis, teiksim,Austrālijas, Zviedrijas vai Vācijas? (re)D U B U L T P I L S O N Ī B A vairotu latviešu sabiedrībaspiederības sajūtu 18.XI Latvijai – tā PBLAvaldes priekšsēdis Mārtiņš Sausiņš savā Valsts svētkuvēstījumā, bet Uldis Grava, viens no pēckara Rietumutrimdas vadītājiem un – pēc pārcelšanās uz59

Latviju – Saeimas deputāts: 9. Saeimā nokauninājukolēģus par nepiedodamo vilcināšanos 12 gadu garumāun izteicu cerību, ka jaunā Saeima [dubultpilsonībasjautājumu] novedīs līdz loģiskam atrisinājumam.••• Jācer, ka īstenosies vairāku partiju pirmsvēlēšanām dotie solījumi panākt dubultpilsonību ārvalstīsdzimušiem latviešiem un arī II Pasaules karabēgļiem un viņu pēcnācējiem. ••• Lietuvas Seimspieņēmis (2010.XI) pilsonības likuma jaunu redakciju,kur paredzēta iespēja piešķirt dubultpilsonību ES unNATO valstīs dzīvojošiem lietuviešiem. (re)I Z G L Ī T Ī B A – Aspirantūrā studējošie ViestursCelmiņš (Cambridge U.) un Mārtiņš Vanags (U. ofChicago) pareizi norāda, ka LNB jaunajā „Gaismaspilī”, ko sola pabeigt 2014. g., vai pat agrāk, gaismaskultūru radīs ne tik daudz tās monumentalitātevai arhitektoniskais vēriens, bet gan trīs galvenie virzieni:1) izglītība un pētniecība, 2) moderns sabiedriskaiscentrs un 3) starptautiska konkurētspēja (RīgasLaiks 2010,9). ••• Spānijas Nacionālās pētījumupadomes (Spanish National Research Council) izveidotajāpasaules universitāšu novērtējumā (tīmeklī)Igaunijas Tartu U. ierindojas 187. vietā, bet LU –1004. vietā. ••• Baltic Council for InternationalEducation pārstāve Inga Ziemele ziņo, ka Eiropasbakalaura līmenī bez maksas var studēt Dānijā, Francijā,Grieķijā, Islandē, Skotijā, Norvēģijā, Polijā, Slovākijā,Slovēnijā, Somijā, Zviedrijā un vairākās augstskolāsVācijā. Dažās valstīs jārēķinās ar nelielu administrācijasmaksu. (re)P E R I O D I K A – Šveices rokaspulksteņu firmasPatek Philippe ceturkšņžurnālā Patek Philippe. TheInternational Magazine, kas iznāk angļu, vācu, franču,itāļu, spāņu, japāņu un ķīniešu valodā, pērngada3. nr. piecas lielformāta lappuses veltītas JaunajaiGaitai – četras lpp. ar vāku reprodukcijām krāsās– visvairāk Ilmāra Rumpētera darināto (14 no24). Viņam seko Laimonis Mieriņš, Ilgvars Šteins,Herberts Sils, Vitauts Sīmanis u.c. Vākus reproducēšanaiizvēlējusies PP dizainere Anita Matusevica(Matusevics). Atsevišķā lpp. lasāma viņas intervija(skat. tās latviskojumu JG mājaslapā) ar mums visiempazīstamo JG darba darītāju Juri Žagariņu. Žurnālasākumā līdzstrādnieku vizītkaršu lpp. redzams gankošās publikācijas sagatavotājas Anitas portrets, ganarī Jura (kr. pusē) un vāku veidotāja Ilmāra šeit redzamaisšaržs. PP pulksteņi, kā kādreiz teicām, navar pliku roku ņemami – vislētāko izpārdošanā var iegādātiespar $5 000, bet visdārgākie maksā pusotrumiljonu dolāru. JG redaktoriem jāapmierinās arZīm. Kathryn Rathke. Patek PhilippeSwatchwatch. ••• Iesakām iepazīties tīmeklī arAnnas Mauliņas vadīto žurnālu Bibliotēku Pasaule.(re)TĪMEKĻA saitē valodas kopšanai (bez maksas) lasāmajaungaitnieces Lalitas Muižnieces (kopā ar RasmuSināti) sacerētā grāmata Turi pa rokai, iemet aci(1990). ••• Konsultēties par dažādiem valodasjautājumiem iespējams, atverot Latviešu valodasaģentūras mājaslapu •••„Laiks” ir spēris platu soli uz priekšu. Mēs esam atrodamiglobālajā tīmeklī! [] – līksmīgiizsaucas Jauno Laiks redaktors Dainis Mjartāns(). ••• Portāls LatviansOnline nāk pasaulē pirms vairāk nekā desmit gadiem(2000.18.XI), lai kļūtu par tiltu tiem latviešiem, kasit kā pazuduši latviešu sabiedrībai, un lai uzrunātuvisus, kam rūp vai interesē latviešu lietas – tā DainaGrosa, viena no dibinātājām, Laikraksta „Latvietis”redaktorei Ilzei Nāgelai. (re)Ē R M Ī G A S B Ū Š A N A S – Saeimas vēlēšanāspēc likuma liegts kandidēt, citu vidū, bijušajiemčekistiem un Interfrontes aktīvistiem, toties EiropasParlamentā (EP) mūsu valsts interešu pārstāvētājuvidū ir viena no bij. Interfrontes dibinātājām TatjanaŽdanoka un kādreizējais PSRS KP Centrālkomitejasloceklis un Latvijas KP 1. sekretārs Alfrēds Rubiks.Atjēgšanās nāk atjaunotās neatkarības 19. gadā –Nacionālās apvienības frakcija (Visu Latvijai! –Tēvzemei un Brīvībai/LNNK) iesniegusi (2010.25.XI)priekšlikumu grozīt EP vēlēšanu likumu, aizliedzotkandidēt cilvēkiem, kuri darbojušies pret LV neatkarību.Kā „mūsu pārstāvjus” raksturo EP Lietuvas deputātsLeonīdas Donskis? – Es taču pazīstu savus EiropasParlamenta kolēģus Tatjanu Ždanoku un AlfrēduRubiku, un man kā lietuvietim ir sāpīgi, ka šādi cilvēkipārstāv Latviju. Kādā seminārā Ždanoka izteicās,ka Latvija neesot ne drusciņ labāka par valstīm, kurāsnotiek ļoti nopietni cilvēktiesību pārkāpumi, sak,nosoda Ķīnu un Krieviju, bet ar ko labāka Latvija?Krievu cilvēktiesību cīnītājs Sergejs Kovaļovs uz toatbildējis: salīdzināt normālas valstis, kādas ir Latvija,Lietuva un Igaunija, ar Krieviju ir vienkārši bezjēdzīgi(portālā Apollo 2010.22.X). ••• Valsts kontroleseksperts Antons Kursītis sodās par SaskaņasCentra deputātu Valēriju Kravcovu, kurš sarunājasar tulka palīdzību, jo nav spējīgs pateikt latviski gandrīzneko, bet aptuveni 25 jaunievēlētajiem deputātiemlatviešu valodas līmenis esot nepietiekošs; kamērpirms 9. Saeimas vēlēšanām no deputātu kandidātiemprasīts uzrādīt augstākās pakāpes valstsvalodas prasmes apliecību, pēdējās Saeimas vēlēšanāspieticis ar pašnovērtējumu (NRA 2010.29.X).Joprojām tumša lieta ir Valērija pilsonības eksāmenanolikšana. ••• Ārlietu ministrijas valsts sekretārsAndris Teikmanis Valsts prezidenta Maskavasvizītes laikā izteicies, ka viņa rīcībā nav informācijaspar kādu Krievijā neielaistu vēsturnieku no Latvijas,kaut arī viņš 2007. g., būdams LV vēstnieks Maskavā,pats centies atrisināt vīzas liegšanu vēsturniekamHeinriham Strodam, kurš vēlējies strādāt Maskavasarhīvos (Latvijas Avīze 2010.22.XII). ••• Citātos noSandras Veinbergas pētījuma Mediju misija: Presesattīstības tendences Latvijā pēc valsts neatkarības atjaunošanas(1990-2010) Eduarda Silkalna recenzijā60

Gunārs Birkmanis. I Latviešu nacionālo partizānu saietā Usmā (1991.27.VII).No sērijas Pirms 20 gadiem.

Imants Tillers. Runā daba: BZ. 2010. Akrils, guaša uz 16 audekliem. 143 x 102 cmPar mākslinieku skat. 39.-40. lpp.

(Laiks 2010,46) lasāmas par nemēru dīvainas izteikas,piem., par trimdas avīžu un žurnālu (Laika, BrīvāsLatvijas u.c.) nespēju piedāvāt kvalitātes standartumodernajai Latvijas avīžniecībai. Un, ak vai, arī,JG neesot izturējusi modernā laika pārbaudi, neesotkļuvusi par valsts nozīmes kultūras izdevumu. Šādiun tamlīdzīgi profesores pagalam gaisīgie spriedumi,lai neteiktu vairāk, recenzenta Silkalna ieskatā navnopietni uztverami: Un kas tā tāda par „modernā laikapārbaudi”, kam pakļauta it kā bijusi „Jaunā Gaita”?Vai JG būtu zaudējusi kādu daļu savas agrākāsvērtības? Vai vaina ir tā, ka Latvijas latvieši tai nepievēršpietiekamu uzmanību? Bet cik tad spēcīga ir tālatviešu intelektuāļu elite, kas Rīgas kioskos ķeršusizķer „Karogu” un „Kultūras Forumu”? Vai arī šie izdevumineiztur modernā laika pārbaudi? ••• DažiSaeimas deputātu paudumi, noklausīti pērngad vēlēšanukampaņas laikā – Ainars Latkovskis (Vienotība):Sponsori partijas tur aiz olām. Dzintra Hirša(Vienotība): Ja TV varēs pārspiest podziņas un izvēlēties,kurā valodā skatīties raidījumu, tā būs vistīrākāpārkrievošana. Janīna Kursīte (Vienotība): Kāpēcpolitiķi zīmējas? Atvainojiet par salīdzinājumu, tas irtas pats, kas sunim teritorijas iezīmēšana, čurājot uzkokiem. Kārlis Šadurskis (Vienotība): Tikpat sena kācilvēce ir dilemma, ko izvēlēties – brīvību vai desu?Nelaime ir tā, ka tie, kuri upurē brīvību par labu desai,parasti zaudē abus. Jānis Urbanovičs (Saskaņascentrs): Mēs mānīsimies un krāpsimies, jo ir vēlēšanugads. Rihards Eigims (ZZS): Šeit valda totālsbardaks. Tāpēc, ka es šeit dzīvoju, man arī ir vienalga,vai kāds paziņo, ka esmu VDK, CIP vai „Mossad”aģents. Māris Kučinskis (Par labu Latviju): Būt parvaroni, kā zināms, ir labi. Visvaldis Lācis (VL): Trešogadu pavadot Latvijas Saeimā, es redzu, ka par nacionālistuvaru saukt sevi vienīgo. Dzintars Rasnačs(VL): Krievi man šķiet simpātiski Krievijā, bet ja Latvijāman kāds pasaka: что латыш, говорить почеловеческине умеешь? [Hei, latvieti, vai cilvēciskineproti runāt?] – tad man viņi vairs nešķiet simpātiski.Edgars Zalāns (PLL): Tam džekam ir reālasproblēmas, es točno saku. ••• Pērngad plaša mērogacīņu par atklātību un pret slepenību uzsāk Austrālijaspilsonis Asanžs (Julian Assange), ievietojotsevis un savu domubiedru izveidotajā tīmekļa vietnēWikileaks simtiem tūkstošiem amerikāņu, galvenokārttaktiska līmeņa dokumentu par karadarbībuAfganistānā (skaitā 391 000 – jūlijā) un Irākā (400000 – oktobrī), bet novembra beigās sākās 251 287diplomātisko e-vēstuļu publiskošana – sarakste starpValsts departamentu Vašingtonā un ASV vēstniecībāmvisā pasaulē. Kaut arī nekādu būtisku jaunatklājumutur nav, īpaši vēstuļu publiskošana ASV ir izraisījusigandrīz vai kodolsprādzienam līdzīgu efektu– no politiķu prasības izsludināt Wikileaks par teroristuorganizāciju un nogalināt Asanžu līdz vietnesfondu iesaldēšanai, Baltā nama rīkojumam valstsiestādēm dienesta datoros bloķēt pieeju Wikileakspublicētajiem dokumentiem un draudiem valsts darbiniekiem,arī bruņoto spēku piederīgajiem u.c., kato lejuplādēšana, lasīšana un pārsūtīšana varot tiktpielīdzināta kriminālnoziegumam, kaut arī pēc palaišanasēterā un vienlaikus nosūtīšanas ietekmīgiempasaules medijiem (Der Spiegel, The Guardian, TheNew York Times, Aljazeera, Aftenposten, El País, LeMonde) tie momentāni top pieejami globālajās un,kas zin, varbūt pat starpplanētu sfērās. Amerikāņuizmisīgie bloķēšanas centieni ekspertu uzskatā esotveltīgi, jo lielais t.s. spoguļserveru skaits (decembrasākumā jau tuvu pie 1 500, ieskaitot četrus Latvijā)vietnes satura iznīcināšanu vai cenzēšanu padarotneiespējamu. Pazīstamā organizācija Reporters sansfrontières / Reporters without Borders izveidojusi pastāvīguspoguļserveri (). Kaut arīuzskati var dalīties, varas cīņa pret Wikileaks drīzākšķiet orveliska, proti, par neētiskiem un sodāmiemļaundariem tiek pasludināti vēstneši, tie, kuri atklātībaidara zināmu ne tikai valsts varas (arī globāluekonomisku krīzi radītājas, visuvarenās finansiālāsaristokrātijas) paštaisno aroganci un kliedzošus demokrātijaspārkāpumus, bet arī dažnedažādas žulicības– dezinformāciju un klajus melus, tautas krāpšanuun manipulēšanu, bezatbildīgu avantūrismu, militāruun ekonomisku agresiju, vardarbību, iedzīvošanosuz kara rēķina, amatpersonu pērkamību utt.,utjpr. Ja kaut kas līdzīgs Wikileaks būtu sācis darbībušī gs. pašā sākumā, pasaule droši vien izskatītoskrietni piemīlīgāka. (re)L A T V I J A – A R S K A T U M Ū S D I E N Ā S –Līdzās latviešu himnas globālai nodziedāšanai 18.novembrī, pērngad mēģināts iedibināt zupas vārīšanastradīciju – process, kurā piedalītos „tuvi un mīļicilvēki”. ••• Izvilkumi no mūsuprāt nozīmīgākālatviešu preses raksta 2010. gadā – vēstures doktora,ANO Starptautiskās migrācijas organizācijas Latvijaspārstāvja Ilmāra Meža intervijas Latvijas Avīzē (12.XI): Mēs mēģinām rūpēties par kultūras saglabāšanos– par Dziesmu svētkiem, par koriem, par kultūru– un par valodu, bet ar to būvējam tikai tādas smilšupilis jūras krastā. (..) Ja nerūpējamies, lai būtu pēcnācēji,kam to saglabāt un tās dziesmas dziedāt, tadtam visam nav jēgas, [jo] pēc simts gadiem mūsumazbērni būs apmēram 10% no Latvijas iedzīvotājuskaita, tāds mazs pulciņš latviešu. Tie tad lūkos nokrieviski, angliski vai ķīniski-arābiski runājošas Rīgasdomes izlūgt mazu estrādīti Dziesmu svētku sarīkošanai.Manuprāt, mēs slēpjam galvu smiltīs un negribamredzēt, kas būs pēc vienas vai divām paaudzēm,(..) agrāk pāri gāja mēris, bads, karotāji, bet klaušiniekiun kalpi vilka iztikšanu, kāda nu tā bija, un, laicik smagi, latvieši tomēr vienmēr parūpējās, lai tautaturpinātos, pat pieaugtu dzīvajā spēkā. Par spīti visamesam izdzīvojuši, un tagad mūsu valsts 20 jaunbūvesgados, kad valsts nākotne ir pašu rokās, ejamlēnā, labprātīgā pašnāvībā. (..) Vienīgā cīņas iespējapret to, lai iebraucēji nepārņemtu tavu zemi, ir pašubērnu radīšana. Pēdējos 20 gadus mēs atdodamAsanžs (Julian Assange) pie datora

Tāllēcēja Ineta Radēvičasavas pozīcijas. Skrienam pēc personīgās labklājībasun ar to esam pieņēmuši lēmumu bērnu vietā, ka viņiemnebūs svarīga valoda un kultūra, latviska Latvija.Viņi dzīvos par kādiem 10% labāk, bet tamdēļ būsupurēta lielā daļa latviskuma. Vai tiešām mums irsvarīgāka mūsu labklājība nekā latviska Latvija? (..)Dati pārliecinoši pierāda, ka mēs katru gadu izmirstam– pērn nostrīpojām Talsus, šogad Kuldīgu – atbilstošišo pilsētu iedzīvotāju skaitam nomirušo daudzumspārsniedz jaunpiedzimušos. Igauņiem pat krīzesperiodā dabiskais pieaugums ir ar pluszīmi! (..) Jaminam viņu valdības maksātos bērnu un ģimenespabalstus, bail, ka mūsu māmiņas pārcelsies uz Igauniju!Par vienu bērnu pabalsts līdz 19 gadiem ir nevis8, bet 14 latu, taču, jau sākot ar trešo bērnu, maksā40 latu par katru bērnu. Tad ir ģimenes pabalsts – vēl14 latu mēnesī par katru bērnu, bet 28 latu – bērnamlīdz triju gadu vecumam. Vientuļai māmiņai – vēl 20latu klāt par katru bērnu. Katrs skolas bērns saņembrīvpusdienas un pabalstu, sākot mācības. Bērnu vecākiemir papildus 3 – 6 brīvdienas gadā atkarībā nobērnu skaita. Septiņu un vairāk bērnu mātēm mēnesīvaldība ik mēnesi maksā vēl 120 latu – tādu kā māmiņasalgu, tas ir papildus tiem 280 latiem bērnu pabalstos.Lūk, igauņiem izdevies panākt, ka viņu tautaiik gadu „pieaudzē” mazu pagastiņu klāt, nevis kāLatvijā – ik gadu pazaudējam veselu pilsētu. (..) Latviešiir pacietīgi. Piecietīs arī šos pāris gadiņus, betreāli demogrāfiskās situācijas izlabošanai mums dotaislaiks ir tikai vēl viena paaudze. Tie ir 20 gadi! Jatos mēs atkal izniekosim tāpat kā iepriekšējos 20 gadus,tad iesāksies neatgriezenisks, lavīnveida processun latvieši vairs nekad nespēs nodrošināt vairākumusavā valstī. (..) Diemžēl daudzviet saskaramies armantas un karjeras kultu. Mazuli nevaram atļauties,jo jāpabeidz augstskola un jāsāk veiksmīga karjera.64Foto: PlayboyPēc tam jānopērk lielāks dzīvoklis, jāmaksā kredītipar jauno auto, ceļojumi… bet bērni mūsu vērtībuskalā ir zemāk. Kad ir sagādāti visi tie skaistie dīvāniun glaunās mēbeles, tad bērnam tur gandrīz vairsnav vietas. (..) Līdz pat nesenam laikam Igaunijā bijazema dzimstība, bet nu arī demogrāfijā viņi mums izgriezušipogas. ••• LU prof. un prezidenta Vēsturniekukomisijas pr-js Inesis Feldmanis pauž sašutumupar valsts nespēju kontrolēt situāciju ar Krievijaspilsoņiem Latvijā: Kaut vai tie paši Viktora Guščinaizteikumi, ka Krievijai vajadzētu piemērot Baltijas valstīmtādu pašu pieeju kā Abhāzijai un Dienvidosetijai(..) citas valstis pusstundas laikā viņu izsauktu uz policiju(..) neesmu dzirdējis, ka [Latvijā] būtu bijusikāda reakcija, [un] kāpēc mūsu masu mediji, konkrētiLatvijas radio, atļaujas rīkot diskusiju par to, vaibija vai nebija okupācija. Tā taču ir pilnīgi skaidra lieta,ka bija! Tā ir sarkanā līnija, ko nedrīkst pārkāpt!Okupācijas fakts ir neapstrīdams! Kāpēc mums PSRSdarbību vajadzētu vērtēt citādi nekā nacistiskās Vācijasdarbību? (Latvijas Avīze 2010.3.XII). ••• Vēsturnieks,LU prof. Aivars Stranga attiecībā uz krievuokupāciju (1940): ...mums absolūti nav jācenšas pēcatvainošanās politikas. (..) Jau atzīšana būtu panākums.(..) Cīņu par Katiņu Krievijā sāka 2-3 cilvēki. (..)Nataļja Lebedeva 1997. g. izdeva grāmatu „Katiņa”.Taču Latvija nav tāds spēlētājs kā Polija. Polija faktiskiir lielvalsts. Lehs Kačiņskis parādīja, ka ar šo valsti nevarnerēķināties (NRA 2010.18.XII). ••• Protams,ka Latvija bija okupēta! – izsaucas Kultūras ministresSarmītes Ēlertes jaunais padomnieks integrācijasjautājumos, krievs Andrejs Berdņikovs, kura dzimtaiir 300 g. ilga saikne ar Latviju. Un pie reizes LU doktorantspolitikas zinībās aicina LV iedzīvotājus arvienplašāk runāt latviski, lielā mērā vainodams arī pašuslatviešus par tik vieglu pāriešanu uz krievu valodu(Latvijas Avīze 2011.14.I). ••• Mūsu vadošie lingvistipar 2010.gada vārdu atzinuši zibakciju, betpar nevārdu – pa lielam. ••• Dzejniece un dramaturģeMāra Zālīte nav vienīgā no intelektuāļiem, kuriatzinīgi vērtē ierosmi virzīt akadēmiķi Jāni Stradiņupar Valsts prezidentu (Latvijas Avīze 2010.11.XII).••• JG silti iesaka un pievienojas ASV dzimušās, tagadjau ilgi Latvijā, daļēji arī Šveicē, dzīvojošās politoloģesVitas Matīsas viedokļiem, paustiem Ir intervijāAndai Burvei-Rozītei (2010.26.X). ••• Iekšlietuministre Linda Mūrniece iekļauj nevēlamo personusarakstā bij. Maskavas mēru Juriju Lužkovu, kurš,neraugoties uz savu kādreizējo aizliegumu pārdotMaskavā fašistiskās Latvijas šprotes, pie prasījis uzturēšanāsatļauju Latvijā (Diena 2011.17.I). ••• Jelgavā(16.XI) atklāts 1944. gadā izdegušās un neatjaunojamāsSvētās Trīsvienības baznīcas restaurētaistornis (tagad tūrisma centrs), kura mūri pēdējos30 krievu okupācijas gados bijuši savdabīgs neatkarībassimbols. ••• Burulī (Burtnieku Rudens literatūrassarīkojumā) māk sliniece (un burtnieciete pēc pārliecības)Anita Jansone-Zirnīte pievienojas apgāda„Mansards” vadītāja Jāņa Ogas domai, ka mums irviena latviešu literatūra, bez šeit un tur. Jā, laiks tomums visiem apzināties un iepazīt. ••• Dievturuapkārtrakstā Zīle (veļu mēnesī – 2010,30) vairāki autoriapsveic izmaiņas LDS, ieskaitot zīmola nomainīšanuno taisnā krusta uz slīpo (skat. JG262:62), totiesLabietī (nr. 120) redaktori Māra un MarģersGrīni nosauc jauno zīmolu – Stāmerienes novadasagšās redzamo zaroto Ugunskrustu – par latvju

aksta nozīmju un nosaukumu samudžināšanu. •••Dainās slēpjas ne vien latviešu tautas identitāte, betarī ticība, saka Gunta Saule un turpina: Dainas irmūsu svētie raksti. Tajās ir skaidrojums par mūsu dievu,dzīvi un dzīves veidu. Dainās ir ļoti daudz slēptasnozīmes un simbolu, taču ne viss, kas tajās rakstīts,jāuztver burtiski (The Baltic Times 2010.28.X). •••Kultūras finansējumā sasniegta zemākā robeža – vēstakultūras ministre Sarmīte Ēlerte: LV kultūrai tērēLs 13 uz iedzīvotāju, bet Igaunijā Ls 66. Kultūrkapitālafonda budžets Igaunijā ir 16 milj., Latvijā – 2,3 milj.(DELFI 13.XI). ••• Pēc rotācijas (2010.XI-XII) tagadAfganistānā (Meimenā, Mazarišarīfā, Kabulā, Kandahārā)stacionēti vairāk nekā 140 mūsu karavīru. •••Franču Le Monde (2010.2.X) raksts „Le contreespionnagedénonce les moyens de l’influence russe”vēsta par Maskavas finansiālo atbalstu Latvijas politiskajāmpartijām SC un PCTLV, arī par separātismaatbalstīšanu Latgalē. ••• Tāllēcēja Ineta Radēvičakļūst ne tikai par Eiropas čempioni Barselonā, bet arīpar visseksīgāko sievieti Latvijā – ja ticam oktobraEsquire laidienā (ASV) ievietotajam „seksa atlantam”;no Lietuvas tur iekļuvusi dziedātāja Jurga (Šeduikytė),no Igaunijas – modele Karmena Kāsa(Carmen Kaas), bet no Ukrainas – bij. premjēreJūlija Timošenko. ••• Kamēr Latvijas Grāmatniekuģilde sirdīgi cīnās pret nodokļu likmes (PVN) paaugstināšanugrāmatām – pat ar tādiem ieročiem kāKārļa Skalbes Runu un rakstu dāvināšanu Saeimasdeputātiem, jauniešu aktīvisti Saeimas ēkas priekšājaunievēlētajiem pārstāvjiem šķiņķo (2.XI) grupas„Pingvīni” CD Nothing Special. Vai man dieniņ’ trādiralā. (re) (bs).L A T V I J A I V I S A P K Ā R T – Staļinisms esot bijisšausmīgs – tā ES tiesībnieks Ņūmens (MatthewNewman), bet genocīds tomēr neesot bijis, jo komunistiskierežīmi netēmēja uz etniskām minoritātēm.Mūsu Franks Gordons to nosauc vai nu par patiesībasnezināšanu, vai arī par apzinātu melošanu:Staļins lika deportēt (1935) visus Ļeņingradas apkaimēmītošos somus, bet no Klusā okeāna piekrastesuz Vidusāziju – visus korejiešus (1936). Gadu divusvēlāk bojā iet vismaz 150 000 cilvēku etniski ievirzītajāst.s. poļu un latviešu akcijās Padomju Savienībā.Kara laikā seko Volgas vāciešu, čečenu, ingušu, balkāru,karačaju, kalmiku un Krimas tatāru (arī Krimāmītošo armēņu un grieķu) deportēšana. Un, ja Staļinsnebūtu nomiris, kārta pienāktu arī 1,5 mil. PSRSžīdu (Laiks 2011,2). ••• IGAUNIJAS prezidentsIlvess Vīnē pēc tikšanās ar savu austriešu amata brāliFišeru (Heinz Fischer): Krievija ir pilnīgi neprognozējama– ja viņi vēlas problēmu, viņi to rada. •••Eesti Express (2011.6.I) vēsta, ka igauņi noraidījušiiespēju veidot divpusēju vēsturnieku komisiju kopāar krieviem tik ilgi, kamēr netiek garantēta brīva pieejaKF arhīviem (Eesti Paevaleht 2011.14.I). Jāpiebilst,ka pirms vairākiem gadiem nodibinātās Lietuvas-KFvēsturnieku komisijas darbs nonācis strupceļā.••• Bij. premjēru (arī iekšlietu un ekonomikasministru) Savisāru (Edgar Savisaar), kurš pieņēmis1,5 milj. eiros no konservatīvā Andreja PervozvannijaFonda, kas atbalsta krievus ārpus KF robežām, igauņudrošības policija (KaPo jeb Keitsepolitei) raksturokā prokrievisku „drošības risku” valstij. ••• ŠogadEiropas kultūras galvaspilsētas vainags tiek uzliktsTallinai un Somijas pilsētai Turku (zv. Åbo). •••Foto: Juris ŽagariņšLIETUVĀ KF vēstniecība Betigalas ciema kapsētā bezpašvaldības atļaujas atjaunojusi pieminekli ar uzrakstu:Mūžīga slava kritušajiem par padomju varu cīņāpret buržuāziskajiem nacionālistiem 1941-1950. PēcII Pasaules kara lietuvju partizāni cīnījās pret krievuokupācijas varu līdz pat 50. gadu vidum. •••BALTKRIEVIJĀ pērngada decembrī pēc līdzšinējā autoritārāprezidenta Aleksandra Lukašenko atkal ievēlēšanas(ar apšaubāmo 79% vairākumu) asiņainuprotesta demonstrāciju laikā drošības spēki Minskāaiztur vairāk nekā 1 000 cilvēku, ieskaitot 8 (no 9)prezidenta kandiātiem. Ir arī neizziņots upuru skaits.••• UKRAINAS valdības atbalstītā izglītības rusifikācijaun mācību maksas paaugstināšana izraisījusiplašus studentu nemierus Kijevā, Ļvivā, Simferopolē,Hersonā, Harkovā. ••• Krievu pareizticīgās baznīcasgalva Kirils, kurš ir prezidenta Janukoviča garīgaisaizbildnis, atklāti pauž centienus apvienot t.s.„krievu pasauli”. ••• KF – Pēc TV3/LETA (2010.14.XI) ziņām Latvijas krievu skolas beigušajiem, ja viņivēlas iegūt KF pilsonību, par 100 latiem jākārto krievuvalodas eksāmens. ••• Pie Ļubjankas (Maskavas„stūra mājas”) cilvēktiesību organizācijas Memorialsarīkotā ceremonijā (29.X) lasīti tūkstošiem čekasupuru vārdu. Nosaucot nobendētos vārdā, viņi dzīvomūsos, un mēs dziļi izjūtam šo traģēdiju – tā OksanaBočarova, viena no lasītājām. ••• KF pilsētāsir grūtības ar Ļeņina pieminekļu uzturēšanu un pasargāšanuno vandaļiem. Ir bijuši pat ļeņinekļu spridzināšanasmēģinājumi, pēdējais Sanktpēterburgā(2010.7.XII). (re)***Maskavas Valsts starptautisko jautājumu institūtafilozofijas prof. Andrejs Zubovs laikrakstā TheĀrpus pilsētas robežām aizvāktais Bauskas ļeņineklis2005. gadā. Tagad tas rotā kāda bagātnieka muižuJūrmalā.

Moscow Times (2010.27.VII) ievietojis aicinājumu –esot, lūk, pēdējais laiks pasludināt Padomju Savienībupar nelegālu. Viņš īpaši vēršas pret ieilgušo Ļeņinagodināšanu, kas izpaužas gan neskaitāmās statujās,pieminekļos, piemiņas plāksnēs, metro piestātņu nosaukumos,gan netraucētās bērnu rotaļās „vectētiņa”Ļeņina pieminekļu pakājēs. Vēsturnieki taču labi zina,kādus noziegumus Ļeņins pastrādājis, cik daudz asinistika izlietas pēc viņa rīkojumiem, cik miljoni tikanogalināti vai cieta badu un slimības, kad Ļeņins unviņa domubiedri izraisīja Pilsoņu karu un Sarkano Teroru.Zubovs atzīst, ka neviens vadonis nav Krievijainodarījis tik daudz ļauna kā tieši Ļeņins. Tad kālabdaudzie „ļeņinekļi” nav novākti, un daži kopš 1991.gada tiek atjaunoti? Zubova izpratnē Ļeņins turpinabūt Krievijas vadonis, pateicoties prezidenta Jeļcinalēmumam (1991.26.XII), ka Krievija jāuzskata parPSRS juridisko turpinājumu, kam piekrita arī prezidentsVladimirs Putins. Nepilnus 10 g. vēlāk Jeļcinssavu lēmumu gan nožēloja un atzina, ka labāka izvēlebūtu bijusi juridiski pārmantot pirmspadomju Krievijuun saglabāt kādreizējo „balto” Krieviju, kuru boļševikiiznīcināja pēc ilgākām cīņām par varu, nodibinotPSRS (1922.30.XII). Mēs tajā dzīvojam joprojām,turpina Zubovs, un ļeņinekļi mūsdienu komunistiematgādina, ka Ļeņins dzīvoja, dzīvo un dzīvos mūžīgi.Taču Zubovs un miljoniem citu krievu nav sajūsmāpar to. Ir piedzimusi jauna paaudze, kas nav dzīvojusiĻeņina PSRS un kam nāksies vieglāk izlabot Jeļcinakļūmīgo izvēli un izveidot jaunu Krieviju. Kā pirmosoli šai virzienā Zubovs iesaka izvākt Ļeņinu nomauzoleja un nogāzt visas Ļeņina statujas no viņupjedestāliem. (bs)CITUR ĢEOPOLITISKAJĀ TELPĀ –IRĀKĀ amerikāņu vadīto „koalīcijas spēku” okupācijaslaikā, kā vēstī Just Foreign Policy vecākais analītiķisNaimans (Robert Naiman) labi dokumentētārakstā „How Many Iraqis Did We ‘Liberate’ fromLife on Earth?”, bojā gājis aptuveni 1,3 milj. cilvēku,kas, protams, nesakrīt ar Vašingtonas vai Londonasoficiāli uzdotajiem skaitļiem (commondreams.org –2010.7.VIII). ••• ASV – Terorisma eksperti prof.Peips (Robert Pape, U. of Chicago) un Feldmans(James Feldman, Air Force Institute) grāmatā Cuttingthe Fuse: The Explosion of Global Suicide Terrorismand How to Stop It (U. of Chicago Press, 2010)secina, ka teroristisko pašnāvību galvenā motivācijair nevis parasti masu informācijas avotos pasvītrotaisreliģiskais fanātisms, bet gan svešzemju militārā okupācija,pie kam tās brutalitāte esot tieši proporcionālapretestības spēku pieaugumam un agresivitātei.Nevis veltīgā cīņa pret „islāmticīgajiem fundamentālistiem”,bet gan iespējami ātra okupācijas izbeigšanadarīšot galu visvairāk pret amerikāņiem vērstajam„pašnāvnieku terorismam”. ••• Bibliotēku galvenāorganizācija (American Library Association) nu jauvairākas desmitgades izmisīgi cīnās pret dažādiem,galvenokārt reliģiskiem un „patriotiskiem” grupējumiem,kas štatu un pilsētu līmenī ir panākuši simtiem,dažviet pat tūkstošiem grāmatu aizliegšanubibliotēkās, to vidū Selindžera (J.D. Salinger) TheCatcher in the Rye (Uz kraujas rudzu laukā), Mičelas(Margaret Mitchell) Gone With the Wind (VējiemUzraksts pie mājas Alberta ielā 2a, Rīgālīdzi), Kurta Vonneguta Slaughter-House 5 (LopkautuveNr. 5), Roulingas (J.K. Rowling) Harry Potter sērijasdarbi. Šo un daudzu tamlīdzīgu grāmatu lasīšana,lūk, veicinot dumpinieciskumu, amerikāņu vērtībuizzušanu, valdības politikas apšaubīšanu, dievticībaszaudēšanu, utt. Salīdzinājumam – Latvijas bibliotēkasnav tiesīgas ierobežot piekļūšanu grāmatām,melno sarakstu nav, informācijas pieejamība ir brīva– tā LNB darbiniece Aivija Everte, (Latvijas Avīze2010.30.X). ••• UNGĀRIJĀ mēs redzam, cikātri demokrātija var sevi iznīcināt – tā vācu laikrakstsDie Welt (2011.4.I) sakarā ar š.g. pirmajā dienā pieņemto,valdošās Fidesz partijas sagatavoto jaunopreses lēmumu, kas, cita vidū, pieprasa līdzsvaroturedzējumu, žurnālistu avotu atklāšanu, blogotāju reģistrēšanuetc. ••• IZRAĒLĀ – Sakarā ar pasaulslavenāfilozofa, esejista un rakstnieka Berlina (1907-1997) Rīgā (Alberta ielā) pavadīto agrīno bērnību TelavivasEnav kultūras centrā atklāj izstādi (2010.14.XI) Isaiah Berlin and the Riga of His Time. •••ARGENTĪNA, URUGVAJA (2010.6.XII) un Ziemsvētkudienā Ekvadora, bet š.g. janvāra sākumā ČĪLE pievienojasBRAZĪLIJAI, atzīstot PALESTĪNU par brīvuun neatkarīgu valsti robežās, kādas eksistē pirmsSešu dienu kara (1967), kad Izraēla okupē Gazu unRietumkrastu. ••• ITĀLIJĀ gada beigās Dženovā,Romā, Florencē u.c. pilsētās notiek plašas demonstrācijassakarā ar valsts atbalsta samazināšanu izglītībaiun kultūrai. Milānā pie La Scala operas ievainotovidū ir 14 policisti. ••• TUNISIJA – Kamēr ostasstrādnieces Valentinovičas (Anna Walentynowicz)atlaišana no darba Gdaņskā (1980) signalizē sākumuMaskavas impērijas sabrukumam, Tunisijā 23 gadusilgās Zine el-Abidine ben Ali un ĒĢIPTĒ 29 g. ilgāsHosni Mubaraka diktatūras (iespējams, arī citu Ziemeļāfrikasun Tuvo Austrumu diktatūru) gala sākumsir izmisumā nonākušā bezdarbnieka, 26 g. v. Ali MohamedaBouazizi pašsadedzināšanās (2010.17.XII)Sidi Bouzidā. (re)S T A T I S T I K A – Dn B Nord aptaujā 54% ir pārliecināti,ka, tikpat lielā mērā kā sarūkošā dzimstība,Latviju apdraud pieaugošā ekonomiskā emigrācija.Paaudžu nomaiņai nepieciešamajam bērnu skaitāmjābūt 2,1-2,2. Latvijā tas ir tikai 1,34. Aptuveni2/3 uzskatā bērnu dzimtu vairāk, ja būtu pieejamabezmaksas izglītība un veselības aprūpe. Cerības vieš11% atbilde, ka viņi plānojot bērnus. ••• PiederībuES vismazāk izjūt Latvijas un Lielbritānijas jaunieši,attiecīgi 81% un 82%. ••• Vidusskolu uzsākušoatbirums Latvijā ir 29%. ••• 110 valstu sarakstāvisaugstākā labklājība ir Norvēģijā, Dānijā un Somijā,bet viszemākā Pakistānā un Zimbabvē. Igaunija ieņem35. vietu, Lietuva – 42., bet Latvija – 47. ŽurnālaNewsweek (ASV) dzīves apstākļu novērtējumā 100valstīs Latvija ierindota 36. vietā, divas vietas aiz Lietuvasun četras aiz Igaunijas. 1. vietā – Somija. •••Corruption Perception Index (2010) 178 valstu vidūIgauniju ierindo 26. vietā, Lietuvu – 46., bet Latviju –59. vietā. 1. vietu dala Dānija, Jaunzēlande un Singapūra.ES kontekstā Latvija (kopā ar Slovākiju) aiz sevisatstāj Itāliju, Rumāniju, Bulgāriju, Grieķiju. •••Pēc Reporters sans frontières datiem pērngad nogalināti57, bet pēc Šveicē bazētās Press Emblem Campaign– 105 žurnālisti. (re)Publikāciju sagatavoja Vita Gaiķe (vg), Biruta Sūrmane(bs), Māris Brancis (mb), Jānis Krēsliņš, Sr. (jk), RolfsEkmanis (re).66

JG263 godam pelnījusi Gunara Saliņa vārdu. Tāsir skaistas un dziļas lappuses. Ar interesi turpinulasīt Evas Eglājas-Kristsones pētījumu u.c. apceres.Šoreiz viena balva noteikti pienāktos apcerei „LULFMI lieldarbs baltiešu komparatīvistikā”; cita starpā– par blīvumu. Apceri uzteica arī Irīna. Kā parasti,JG atrodama bagatīga informācija. „Kiberkambara”ķīviņi sauc miņā Rīgas gaisotni, gribas lasītvēl...Imants Auziņš, Rīgā20. gs. pirmajā pusē pasaule izmisīgi slīka informācijasjūrā, otrajā aizsākās solījumi glābt ar elektroniskajiemskaitļotājiem, un nokļuvām līdz datoriemun internetam. Vai esam glābti? Nē, informācijasjūra pārtapusi informācijas okeānā, grimstam vēlbezcerīgāk, bet – atgūstam elpu, pietveroties rakstītamun drukātam vārdam. Johans Gūtenbergsnepadodas. Arī Jaunā Gaita latvietim ir negrimstošsinformētības plosts informācijas Bezgalībā,apstiprinājums nodrukātā nepieciešamībai un paliekamībai.Latvijas Universitātes Literatūras, folklorasun mākslas institūta rakstu krājumā Letonica(2007,15) lasījām Rolfa Ekmaņa kā redaktoraatmiņas par JG. Pēdējā numurā (JG263) viņš akadēmiskiun tomēr ar sirds siltumu dalās pārdomāspar institūta veikumu literatūras komparatīvistikā.Tas viss ir vajadzīgs, jo īpaši tāpēc, ka vietējie autorivēl daudz ko stumj pa ierasto sliedi, ielaiž patgauži elementāras kļūdas kā, piemēram, literatūrzinātnieceBenita Smilktiņa grāmatā Ilūzijas un spēle.Laika zīmes 50.-70. gadu īsprozā (Zinātne, 2005),par kurām manis nule pieminētā Letonica numurāuzrāda Ildze Kronta. Ekmaņa atzinību par ar abāmrokām turamu lieldarbu baltiešu komparatīvistikāatļaušos papildināt ar tālaika praktiskām tulkošanasīpatnībām, viena no tām – kompartijas noteicošāvara; ja romāns saņēma Staļina, vēlāk Valstsprēmiju, tad ne vien autors, bet arī tulkotājs sajutanaudas maka smagumu. Sekmīgas tulkošanas otrsveids bija autora pašiniciatīva, piemēram, VizbulimBērcem un viņa mātei kā buržuāzijas nošautā tēvaun vīra Augusta Bērces pēcnācējiem Jūrmalā piešķīravasarnīcu ar daudzām istabām, un tajās kārojapabūt un izbaudīt kūrorta labumus no visiemPSRS novadiem, Maskavu ieskaitot, vienīgi pateicībābija jātulko Bērces kricelējumi. Viņš izvirzījās kāvistulkotākais latviešu valodā rakstošais autors, patVilim Lācim palika netulkoti darbi. 1965. gada ziemākopā ar dzejnieci Āriju Elksni Maskavā pabijāmdivmēnešu seminārā „Literatūra un zinātne”. Jakutijaspārstāvis tūlīt pievērsa uzmanību ar dimantusauju savā kabatā, aizbrauca gan ar iztukšotu, totiesnoslēgti vairāki līgumi par tulkojumiem. Armēņiemkonjaks, gruzīniem vīni, uzskaiti var turpināt...Man ar pirmo grāmatu nepaveicās. Mūsu Mākslasakadēmijas studenti Hruščova „atkusnī” atjaunojapirmskara masku balles tradīciju. Piezvanīja GunārsCīrulis, pavaicāja, vai būšu ballē un, saņēmisapstiprinājumu, informēja, ka atbraukusi no MaskavasUngārijas Tautas Republikas kompartijas CKsekretāra Bēla Illeša meita, viņa dzīvojusi arī Latvijā,un gribot tulkot krieviski manu pirmo romānu Ēnasgaist. Ejot uz masku balli sievu pabrīdināju par gaidāmoiepazīšanos ar maskavieti. Dejojot pietuvojosCīrulim, apmainījāmies partnerēm. Diemžēl nepaguvupārmīt dažus teikumus, kad mana pareibusīsieva pārtrauca sarunu ar paskaļu jautājumu – Waswollen Sie von meinem Mann? Tā romāns palikanetulkots. Jānis Škapars savā grāmatā Barjerskrējiens(99-100) raksta: Izbraucām pirmdien ar A. Vējānuun vēl Kokorēviču, kas mazliet traucē, jo viņštaču ir vecs čekists. Nikolajs Kokorēvičs nostiprinājaRakstnieku savienību ne tikai kā VDK virsnieksun kompartijas biedrs, legāli viņš bija PSRS RS VissavienībasAutortiesību aizsardzības pārvaldes Latvijasrepublikas nodaļas priekšnieka vietnieks. Joprojāmnezinu, kā mans Degošais pilskalns pēkšņitika izdots ungāru valodā, un kā autors saņēmubonas, par kurām specializētā veikalā nopirku kurpes.Reiz piezvanīja pats Kokorēvičs un palūdza romānaeksemplāru tulkošanai spāniski, turpmākaisman „tumša bilde”. Vēsturisko romānu tetraloģijaspirmie divi – Degošais pilskalns un Krusts virs pilskalna– ir izdoti krievu valodā. Tulkotājiem nopietnasproblēmas radīja leksika, krievu bitenieki 13.gs. nepazina latviešu bitenieku darbarīkus, piemēram,dzeini, tulkošanu pārtrauca. Lietuviešu valodāpārlicējs abus pirmos pabeidza un tie izdoti. Parpēdējiem diviem – Tālajos pilskalnos un Sūrābelepilskalnā – pieprasīja „priekšapmaksu” un, nesaņēmis,pārtrauca pūlēties. Katram tulkojumam ir savavairāk vai mazāk vai pat nezināma vēsture.Laimonis Purs, Zaubes pagasta „Biķerniekos”Sakarā ar rakstu sēriju par starptautiskajiem radioraidījumiemlatviešu valodā Aukstā kara laikā, interesivarētu izraisīt sekojošā rindkopa no AivaraStrangas raksta Latvijas Avīzē (2010.20.VIII): 1931.gadā krievu baltgvards, students V. Kudrjavcevs (..)Rēzeknē, Pils ielā 17, samontēja radiostaciju. Tādarbojās 37 m vilnī un varēja tikt uztverta dienā1200 km, naktī – 2500 km rādiusā. Stacija izmaksāja2000 latu, bet tās uzturēšana prasītu vēl aptuveni300 latu; tā bija liela nauda. Šo staciju varētusaukt par pirmo ārzemju „radiobalsi”, vērstu pretkomunistu režīmu PSRS, taču tās liktenis izrādījāsneveiksmīgs: ideja par radiostaciju bija radusiesne jau pašam „nepieskaitāmajam” Kudrjavcevam,bet gan BRP Berlīnes nodaļas vadītājam A. Kolbergam,OGPU aģentam. Viņš arī bija iedevis tās izveideipirmos 800 latus, ticamāk, pašas OGPU naudu.(..) Radiostacija vēl nebija paspējusi sākt lāgā raidīt,kad OGPU jau nodeva informāciju par to Latvijaspolitiskajai policijai un tā staciju slēdza.Dainis Mjartāns, RīgāVēsturniekam Tonijam Džadam JG263:62 veltītscieņas un apbrīnas pilns nekrologs. Pats esmu mērenssociāldemokrāts un simpatizēju Viļņa Zaļkalnaun Ata Lejiņa sociāldemokrātismam, un Džadaesejai The New York Review of Books, ko izlasīju,visumā piekrītu. Bet viņa uzskats, ka Izraēlair anahronistiska valsts, dara viņam kaunu un negodu.Izraēla – ar visām nejēdzībām un kļūdām –NAV „grēkā dzimusi”. Šī valsts sentēvu zemē (pēc2000 gadu klaida) ir mūsu tautas vienīgais glābiņšno izzušanas, no izkušanas lielajā jūklī, un vajag tikainovilkt tādas robežas, lai mūsu pusē paliktu, cik67

iespējams, mazāk arābu, lai nebūtu jānes atbildībapar trim-trīsarpus miljoniem, kam sava valsts pienākas,ja tā neapdraudēs mūsu drošību. Līdz tamvēl, šķiet, tālu, daudz ietiepīga fanātisma abos galos,bet Džada kopīgā žīdu un arābu valsts būtumūsu nacionālās – vienīgās pasaulē – valsts NEIZ-BĒGAMS GALS, ņemot vērā demogrāfijas tendences.Vai Latvijai jākļūst par „kopīgu latviešu un krievuvalsti”, divkopienu valsti ar oficiālu divvalodību?Tā nebūtu vairs Latvija, bet Latrussia. Man vienmērriebušies tie žīdu Schöngeister, kuri alkst aplaimotvisu cilvēci, atstājot novārtā pašu tautas vitālās intereses:no Marksa līdz – nujā, līdz Džadam. Mumsšī cilvēces aplaimošanas dziņa bieži vien maksājadaudz asiņu, jo „citi” to „pienācīgi nenovērtēja”.Šeit domāju arī par 1940. gada vasaras noskaņāmmanā dzimtajā Rīgā.Franks Gordons, Telavīvā262. Jaunā Gaita šķiet biezāka par 261. Laikam tāpēc,ka tur iekšā Aigara Bikšes raksts par kapitālismakrīzi. Protams, ka pārmaiņas būs, un nākošāspaaudzes piedzīvos ne to vien. Kapitālisms un demokrātija?Tie abi pastāvēs līdz pastardienai vai arīlīdz tai dienai, kad pilnīgi mākslīgam cilvēkam nevajadzēsne vienu, ne otru. Pilnīgi mākslīgam cilvēkamnevajadzēs arī latvisku pastāvēšanas veidu,un pat amerikānisku ne. Cik labs ir tas laiks, kurādzīvojam...Ainārs Zelčs, SiguldāPriecājos, ka redakcija JG 262 numurā Aigara Bikšesrakstu nav ielikusi Mākslas nodaļā. Tagad redzugan, ka tas ir humora gabals. Par to, īpašs paldies!Es gan pašā sākumā manīju, ka jau raksta pirmaisteikums izceļas ar lielu, jo lielu miglu (Flesch-Kincaid jeb Fog index). Daudzie un garie vārdi! Tieman rāda, ka raksts ir lasāms jautrā garā vai arī jānododkādam gudrākam profesoram. Tālāk manipriecē tas, ka Bikše ir veikli pārcēlis Jāņa Ošlejaskaidrojumu no Latvijas uz visu pasauli. „Univerzums”nu ir mūsu! Un tad par naudu! Tā man ir tikainedroši solījumi ar mainīgu vērtību, bet Bikšemtā ir lielā krāpšanas piramīda, ko raksturo dažādasnaudas plūsmas. Tās brīnišķīgi savijas kopā: mākslīganauda, nesegta nauda, virtuāla nauda, reālanauda! Bikšes humoreskai labi noder arī tēlniekamtik noderīgais, skaistais Poncī modelis. Nav vairs jādomāpar vairāku krīzes iemeslu sagadīšanos, betnaudas lietas ar steigu jānodod mākslinieku rokās.Tad arī viņi aptvers, atmaskos un noraidīs amorālokapitālistu konspirāciju. Laikam ar Poncī parauguviņi radīs jaunu, ētisku un atbildīgu sabiedrībasmodeli. Gaidīsim nākošos uzjautrinošos rakstus unlasījumus!Gundars Ķeniņš, TakomāLai 2011. gads būtu veiksmīgs JG veidotājiem! TagadJG paliek gandrīz vai vienīgais nopietnais humanitārasievirzes žurnāls latviešiem... Ļoti ceru, kakrīze pie mums nebūs mūžīga, bet pagaidām Jumsjātur kanti! Panākumus vēlot -Janīna Kursīte, Rīgāžagariņaprāt...Aigara Bikšes rakstā „Kapitālisma krīze” (JG262:40),liekas, nopietni piesieties iespējams tikai vienamteikumam: Esmu pārliecināts, ka ne tikai apjēgapar sistēmas amorālo dabu, bet arī pasaules resursunepietiekamība drīzumā novedīs pie demokrātijasrevīzijas un iespējamas nomaiņas ar jaunukārtību. Demokrātijas pastāvīga revīzija ir demokrātijasbūtība. Runas par demokrātijas nomaiņuar „jaunu kārtību” drusku atgādina Latvijas vēsturiskoseksperimentus ar autoritārismu. Tāpēc priecājoskopā ar Aināru Zelču par laiku, kurā dzīvojam,un par demokrātijas un kapitālisma pastāvēšanuun cilvēcīgas sejas saglabāšanu paredzamajānākotnē. Demokrātiskas valdības nosargāti unvienlaikus iegrožoti saimnieciski pasākumi ir mūsuvalsts izdzīvošanas labākā cerība – kaut arī, tāpatkā amerikāņu Tea Party republikāņi, Latvijas TPVCK(tie paši vēži citā kulītē) un JVTPK (jaunie vēži taipašā kulītē) demokratisku brīvā tirgus iegrožošanunopeļ kā „zociķismu”, t.i., sociālismu. JG262:68starp grāmatām, kuras vērts izlasīt, minēta finanšuspeciālista Lūisa (Michael Lewis) grāmata The BigShort: Inside the Doomsday Machine (Investīcijaneveiksmē – Skats no pastardienas aparāta, 2010).Tā ieteicama gan Bikšes piekritējiem, gan īpaši nepiekritējiem– lajam saprotamā angļu valodā tāspilgti apgaismo globālo finansu tirgu, kuru pašitirgotāji tīšām samudžinājuši līdz necaurredzamībai.Tā nav ne humora gabals, nedz humoreska,lai gan dažviet skaļi jāsmejas, lai neraudātu. Lasotgūstam labu priekšstatu par Volstrīta institūcijāmun iepazīstamies arī tīri personīgā līmenī ar pusduciļoti interesantu tipu, kas, meistarīgi rotaļājotiesar virtuāliem miljardiem, top neiedomājami bagāti.Izrādās, ka nauda nav vis tikai nedroši solījumi armainīgu vērtību (vārdkopa no prof. Ķeniņa-KingaMatt Taibbi, Rolling Stone68

lasītāja vēstules). Tādā brīvā tirgū, kur nav jāatskaitāstautas ievēlētajai valdībai, pērkot par naudu unatkal pārdodot visvisādus pa fiksam sagudrotusvērtspapīrīšus, var pavisam veikli uzpūst milzīgusvirtuālas naudas burbuļus. Volstrītā un – pēc ASVparauga un priekšzīmes visur citur pasaulē, arī Latvijā,kā Bikšes rakstā liecina uzņēmējs Jānis Ošleja –virtuālā nauda kopš 1990. gadiem paātrinātā tempāsavairojusies bez jebkāda seguma lielā burbulījeb piramīdā/Ponzi shēmā – tik lielā, ka tikai „muļķi”to saredzējuši. (Varbūt tomēr pareizāk runāt parburbuļiem, nevis piramīdām, jo burbuļi pārsprāgst,kamēr piramīdas stāv mūžīgi...)*Mūsu līdzstrādniekam Frankam Gordonam nav paprātam žīdi, kuri cenšas aplaimot cilvēci, atstājotnovārtā pašu tautas vitālās intereses. Šajā sakarībānāk prātā žīdu politiķis un militārists Moše Dajans(1915-1981), kurš gan savā mūžā neatstāja novārtāIzraēlu un tās intereses. 1956. gadā viņš jautājaun tūdaļ pats atbildēja: Kādas mums tiesības pārmest[palestīniešiem] viņu nikno naidu pret mums?Jau astoņus gadus viņi nīkst bēgļu nometnēs Gazā,kamēr mēs viņu acu priekšā iekārtojamies zemē,kur viņi un viņu senči dzīvojuši... Mēs esam līdumniekupaaudze (a generation of settlers), un beztērauda ķiveres un šautenes mēs nespēsim šeit iestādītnevienu vienīgu koku, nedz arī uzbūvēt kautvienu māju. Nebaidīsimies izprast naidu, kas ir apmums, kas grauž un ar ko ir piesūkušies simtiemtūkstošiem arābu, kuri nepacietīgi gaida to brīdi,kad varēs savas rokas mērcēt mūsu asinīs. Unpēcāk, 1973. gadā, šķiet, nedaudz pārsteidzīgi: Palestīnasvairs nav. Pagalam! Izraēla nav „grēkā dzimusi”,bet, liekas, nav īsta iemesla, lai novērstosno Tonija Džada, kurš nepavisam negribēja domāspriekšstatīt Izraēlu kā grēkā mirušu. Tiesa, latviešisirmā senatnē bija līdumnieki sumpurņu zemē, betLatvijas salīdzinājums ar Izraēlu nav tas labākais –Izraēla ir pavisam unikāla valsts, nesalīdzināma arnevienu citu.NOTA BENEPateicoties mūsu lasītāju, līdzstrādnieku un labvēļupašaizliedzībai, JG ir spējusi iesoļot 57. gadskārtāun, kopš Dzelzs priekškara sairšanas, pat dāvinātmūsu rakstu krājumu vairākiem desmitiemLatvijas bibliotēku. Pērnruden elektroniskā aptaujāšo bibliotēku darbiniekiem uzdevām trīs jautājumus:1. Vai vērtējat žurnālu pozitīvi un iekļaujatto bibliotēkas fondos? 2. Vai bibliotēkas apmeklētājito lasa? 3. Vai Jūs vēlētos saņemt žurnālu arīelektroniskā formātā, t.i., kā pdf failu? Atbildēja78 bibliotēkas.Atbilde uz pirmo jautājumu bija vienbalsīgs „jā”,lai gan dažas no mazām lauku bibliotēkām varotatļauties plauktos glabāt tikai dažu pēdējo gadulaidienus. Caurmēra atbilde uz otro jautājumu: kopumālasītāju nav pārāk daudz, bet esot labs skaitspastāvīgu lasītāju. Skolnieki un studenti atsaucotiesuz JG savos pētniecības darbos, bet bibliotēkudarbinieki izmanto žurnālu tematiskās izstādēs.Daži piemēri:Aira Stūre no Smiltenes Pilsētas bibliotēkas: Ar žurnālu(..) esam ļoti apmierināti. Žurnālu vērtējam kāļoti visaptverošu, patīk, ka žurnālā tiek publicētidažādu cilvēku uzskati un viedokļi, [tas] veic savumisiju, kalpojot Latvijai un latviešu tautai.Anta Klints no Jēkabpils Galvenās bibliotēkas: Izdevums„Jaunā Gaita” tiek iekļauts mūsu elektroniskākatalogā, izmantojam bieži, piemēram, par VolfganguDārziņu mēs atradām materiālu tikai „JaunajāGaitā”, izmantojām rakstus par Vili Lāci, Raini,Aspaziju, recenzijas.Aija Putniņa no Latvijas Universitātes bibliotēkas:Žurnāls tiek diezgan regulāri izmantots, diemžēlnevaram sniegt sīkāku informāciju par katra numuraizmantojamību, taču kopējā visu numuru izmantojamībapārsniedz trīs simtus elektronisko pasūtījumupēc 2000. gada.Aivija Everte no Latvijas Nacionālās bibliotēkas:„Jauno Gaitu” LNB saņem ilgus gadus un tie visi tiekiekļauti LNB krājumā un ir pieejami ikvienam interesentam.LNB ir divi „Jaunās Gaitas” eksemplārukomplekti: viens eksemplārs, līdzīgi kā citi latviešupreses izdevumi, ir tā sauktais arhīva eksemplārs,kas tiek īpaši saglabāts un izsniegts tikai sevišķosgadījumos; otru eksemplāru izsniedzam lasītājiemikdienas režīmā. Par šo rakstu krājumu lasītāji izsakāspozitīvi, tas tiek pieprasīts samērā bieži. Tāpēcmēs būtu priecīgi to saņemt arī turpmāk. Raksti no„Jaunās Gaitas” (vismaz sākot no 1985. g.) tiek bibliografētiun iekļauti nacionālās bibliogrāfijas datubāzē,kas aptver publikācijas Latvijas un latviešupresē. Piemēram, viegli pēc autora var sameklēt visusRolfa Ekmaņa rakstus, kuri bijuši publicēti žurnālā,sākot ar 1985. g.Visubeidzot, atbildot uz trešo jautājumu – vēlēšanossaņemt žurnālu elektroniskā „pdf” (portabledocument format) veidolā izteica 41 bibliotēka, kamērno žurnāla drukātā varianta atteicās tikai viena.Aptauja un redakcijas darbinieku un vairāku aktīvulīdzstrādnieku ieteikumi mums ļāva secināt, ka jādomāpar drukāšanas un izsūtīšanas maksas samazināšanu,arī par papildus ienākumu avotiem – javēlamies izdot žurnālu četras reizes gadā līdzšinējāsaturiskajā un tehniskajā kvalitātē ar 76-84 lappusēmkatrā numurā un nepārtraucot tā dāvināšanuLatvijas bibliotēkām. Tādēļ arī šis JG numursnav drukāts līdzšinējā spiestuvē Kanādā, bet ganTigerPress (Northampton, Massachusetts), jo tāspiedāvājums, ieskaitot izsūtīšanu, bija izdevīgāks.Nolēmām arī nepaaugstināt abonementa maksu,toties aicinājām lasītājus – katru pēc savām iespējām– kļūt par JG labvēļiem. Abonentu atsaucība irbijusi neparedzēti dāsna. Mūsu darbam tuvākajānākotnē pamats ir nodrošināts. Paldies!Vēl jāpiemetina, ka pamazām tiek veidots JG tekstuun attēlu e-arhīvs (skat. ), kas ir brīvi pieejams visā pasaulē.Lietojot „brauzera” meklētāju, viegli atrodami gandrīzvisi daiļliteratūras darbi un grāmatu recenzijas1955-2010. Līdz šim visā pilnībā arhivēts JG saturs1955-1975. jž69

DABASVIEDAIS,MEŽATRAKAIS,UPESGUDRAISOlafs Gūtmanis. Raksti. 4. sējums.Liepājā: „LiepU”, 2009. 624 lpp.Latvijā neatrast otra tāda dzejnieka un rakstniekakā Olafs Gūtmanis (1927). Ne ar vienunesajaucams, ne ar vienu nesalīdzināms.Latviešiem tik iemīļotās dziesmas, kas pavadījaTrešās atmodas laiku, „Pie pleca plecs kāierindnieki” vārdu autors, LTF Liepājas nodaļasvaldes priekšsēdētājs. Līdz kaulam liepājnieksun līdz katrai sava ķermeņa šūnai dabasdraugs, tās aizstāvis. Savu spalvas brāliAlbertu Cauni Gūtmanis raksturojis ar epitetudabasgudrs. Iespējams, trāpīgi. Taču visprecīzākšis epitets raksturo Olafu Gūtmanipašu. Viņam piestāv arī cita kolēģa – ĒrikaHānberga veltītais epitets mežatraks. Olafadzeja un publicistika ir ciešumā ar mežu unūdeņiem. Taču rakstnieka lūkojumi nav tradicionālidabaszinātniski, bet līriski veldzējoši– tā ievadvārdos Hānbergs (7.lpp.). Autorspats atzīstas, ka dabu izjūtu kā svētnīcu,kā dievnamu (459).Pagājušā gs. 40. gados Gūtmaņu ģimeni piemeklējadaudzu latviešu traģiskais liktenis –1941.14.VI deportācija uz Sibīriju, kur nākamorakstnieku ar viņa māti nometināja Sovetskajasrajona centrā Berjozovkā (18 kmattālumā no Krasnojarskas), šķirot no tēva,kuru savukārt nometināja Vjatkas lēģerī. Ģimenesatikās tikai pēc vairākiem gadiem, kadtēvs atbrauca uz Ustj-Portu Taimiras pussalā,kur Olafs un viņa māte bija pārvesti. 1947.gadā Gūtmaņiem laimējās atbēgt atpakaļ uzLatviju, taču prieks par atgriešanos bija īss– 1950. gada nogalē ģimeni uz Sibīriju deportējaotrreiz. Šoreiz uz taigas ciematu Čuļsku.Šīs deportācijas laikā,mācoties Tjuthetasrajona krievu vidusskolā,Olafs dzīvojis zemnīcāpie rakstnieces MelānijasVanagas. Pēc otraizsūtījuma Latvijā Gūtmaņiatgriezušies tikai1956. gadā. 13 Sibīrijāpavadītajos gados Gūtmanisstrādājis vairākusfiziski smagus darbus,bijis zvejnieks Jeņisejā,mednieks plašajos taigasmežos, kolhoznieks,tvaika katla kurinātājs. Arī pēc atgriešanāsviņa darba mūžs bijis raibum raibs – transportstrādnieks,korists Liepājas teātra muzikālajātrupā, dispečers zvejnieku kolhozā„Boļševiks”, žurnālists, ugunsdzēsējs, Rakstniekusavienības Liepājas nodaļas vadītājs.Savukārt pēc Trešās atmodas nodevies tikaigarīgajam darbam, ja neskaita rūpes parzvejniekmāju „Šeiriem” – Gūtmaņu īpašumuJūrmalciemā. No apbalvojumiem saņēmis titulu„Goda Liepājnieks” (1995) un Lāčplēšaordeņa medaļu. Neparasti, ka rakstnieks pēcatgriešanās no otras deportācijas uz Sibīrijuturp kopā ar kolēģiem un draugiem ceļojisvēl deviņas reizes, taču pilnīgi brīvprātīgi. Laismeltos iedvesmu un pēcāk radītu.Kopumā Olafa Gūtmaņa radošo daiļradi iecerētsapkopot piecos Rakstu sējumos. ArKurzemes Humanitārā institūta (KHI) profesoraun vadošā pētnieka Edgara Lāma vēlībušo rindu autores rokās nonācis aplūkojamaissējums, kur apkopoti teksti no trim Gūtmaņaiepriekš izdotām grāmatām Dzērvju dejas(2003), Iekoptā Kurzeme (2004), No klaidoņapar svētceļnieku (2005), kā arī agrāk grāmatāsnepublicēti teksti. 5. sējums finanšutrūkuma dēļ vēl nav izdots.4. sējumu var dēvēt par autobiogrāfisku: japotenciālais lasītājs līdz šim Olafa Gūtmaņadarbus nav lasījis, tad šī ir īstā grāmata, laiiepazītos gan ar autora uzskatiem, gan viņadzīvesstāstu.Dzērvju deju tekstu fragmenti šķiet visintīmākie,vispersonīgākie. Še atklāta autorapersonīgā sarakste ar Dzejnieci (autorsšo vārdu konsekventi raksta ar lielo sākumaburtu) Mirdzu Ķempi (nodaļas nosaukums„Dzejniece”) un trimdas dzejnieci no TorontoVeltu Tomu („Nākot iedami ejam…”). Kādivi pretpoli ir šo vēstuļu autores, tāpēc kardināliatšķirīgas arī pašas vēstules: Ķempesekspresīvās, ar iekšēju „uzlādējumu” un Tomasrimtās, dzejniecesdabas vērojumu aprakstiembagātās. Tomu unGūtmani saistījusi īpašicieši šī pieķeršanās dabai,tās norišu vērošanaun saudzējošā attieksmepret visu, kas dzīvs.Īpaši spilgts ir viens VeltasTomas vēstules fragments:Ak, mūsu tautair nolādēta, Olaf! Topašu mana visur, kurmītam, plašajā pasaulē– skaudība, duncītismugurā, aprunāša-70

na; acīs ne mākam, ne gribam teikt, divatā,kon struktīvu kritiku. Un savu vainu atzītjau nepavisam. Un nīst gan, ne mīlēt un runātbez minimālās informācijas, apstākļu izpētes(31).Vēl no šīs rakstu daļas vēlētos pieminēt stāstus„Liepāja” un „Baltijas jūra” – par to, kā šīpilsēta aizvadītā gadsimta laikā mainījusies– skaista, pat aristokrātiska pirms II Pasauleskara, turpretī padomju laikos izcūkota līdznepazīšanai. Lasot, rodas izjūta, ka Gūtmanisrunā par kādu pavisam citu, svešu pilsētu.Vecās Liepājas ainiņas pavīd arī citos stāstos.Rakstnieks vēstī par saviem vaļaspriekiem,kas vairāk atbilstu raksturojumam „smagsdarbs” – zvejošana („Uzvelk baltu zēģelīti…”,„Zveja”), siena novākšana („Div’ pļaviņases nopļāvu”). Vārdam „vaļasprieks” ganatbilst tikai trešā – sēņošana („Sakas un Rīvasmežos”). Vispusīgi vēstīts arī par tādāmkatram latvietim nozīmīgām lietām kā iešanupirtī („Pirts būšanas”) un līgošanu neskaitāmosJāņos neskaitāmās lauku sētās („Pagadskārtu Jānīt’s nāca”). Olafs Gūtmanis neretisavos darbos lieto vārdus, kuru nozīmizvērināti pilsētnieki, bez ieskatīšanās literārāsvalodas vārdnīcā, īsti nezina, piemēram,damaksnis, dūkstis, dumbrs, grīnis, lanka,pūsta, viga, ķienis, krants u.c., arī vēju nosaukumus(rietenis, saksenis, sāmenis u.c.)un ar zvejniecību saistītus vārdus (āmis, jedas,ūdas, ielašēt).Savdabīgā nosaukuma Iekoptā Kurzeme autorsir dzejnieks Māris Čaklais – kurš Gūtmanim50. dzimšanas dienā (1977) veltījisdzejoli „Iekoptā Kurzeme”. Tas skan kā aicinājumsgarīgi iekopt savu dzimto novadu(264). Ikviens ciems, ikviens Latvijas stūrītispelnījis, lai to aprakstītu, iemūžinātu. Tiešito Gūtmanis izdarījis ar Lejaskurzemi. ParJūrmalciemu viņam pat atsevišķa grāmata.Autors atzīst: Esmu Liepājā pietauvojieskā mūža ostā, enkuru izmetis Jūrmalciemā,taču domas aizvien vēl dodas maršrutos paLejaskurzemes plašumiem, sapņi kā „klīstošieholandieši” pa dzimtenes ārēm (189). Lejaskurzemerakstniekam ir tuva un mīļa kopšmazotnes, kad sešas vasaras pavadītas pievectēva Jēkaba Bites Kalvenes „Pavāriņos”,kurus savos stāstījumos autors piemin it bieži.Iekoptajā Kurzemē vēstīts par teju vai 40vietām Lejaskurzemē, par cilvēkiem, kuri tursastapti, ar kuriem veidojušās draudzīgasattiecības (Maigoņu Valdis, skolotājs JānisMežsēta u.c.): ...vieta vien ar savu nosaukumuneko dižu atmiņai nedod. Galvenais tomērir cilvēki, kas piesaista zināmai vietai arsavu līdzdalību dzīvošanā, varētu pat sacīt– šīs vietas liktenī (237). Bieži izmantots vārdusalikums apvidus gars. Vaicāsit, kas tasir? To var dēvēt par fenomenu, kas ar dabasainavu iedarbojas uz cilvēka dvēseli, tāsdziļākajiem slāņiem (281). Katrai no autoraaprakstītajām Lejaskurzemes vietām veltītsne tikai atsevišķs, nereti atmiņu apvīts stāstījums,bet arī vairāki dzejoļi. Taču ne jau apjūsmošanaautoram prātā. Vienlaikus viņšpauž savu sāpi, ka Latvijas laukos sagrautspats būtiskākais – latviešu zemnieka Ulmaņlaikaētiskais kodekss (189).Lai gan visi šai Rakstu sējumā apkopotie tekstiir vairāk vai mazāk autobiogrāfiski, Noklaidoņa par svētceļnieku ir visapcerīgākā,visfilozofiskākā daļa. Gūtmanis vēstī par it kātik ikdienišķām lietām, kā iepirkšanās tirgū(„Tirgus”), iemīļotās grāmatas un to lasīšana(„Grāmatas”), par to, kā viņu uzrunājušaszvanu skaņas („Zvani”), kā svinējis Ziemassvētkuspirmās Latvijas brīvvalsts laikā, Sibīrijā,padomju gados un visbeidzot mūsdienās(„Ziemassvētki”) un daudz ko citu. Atklājasautora attiecības ar dažādiem dzīvniekiem,viņa pietāte pret dzīvo radību un arī ziediem(„Čūskas”, „Kaķi”, „Puķes”). Šeit apkopotieteksti lasītāju uzrunā ar savu vienkāršību,dabiskumu, autora neizlikšanos būt smalkākam,nekā viņš ir patiesībā. Protams, neiztiktbez spilgtiem, bet liriskiem dabas aprakstiem,no kuriem šai brīdī visvairāk uzrunājarudens atainojums Sibīrijā („Lapkritis”).4. sējuma pēdējās 16 lappusēs ievietoti agrāknepublicēti teksti. Arī tie veltīti dabas tematikai– ūdeņiem (Baltijas jūrai, Daugavai,Jeņisejai) un kokiem. Pārsteidz autora plašās,pat enciklopēdiskās zināšanas par katrasšķirnes koku un puķi, viņa smalkie novērojumidabā gadu desmitu garumā. Tās ir lietas,kam lielākā daļa cilvēku ikdienas steigā vienaldzīgipaskrien garām, bet Olafs Gūtmanisne, jo daba ir tā, kas veidojusi viņa pasaulesuztveri, kas saistījusi interesi mūža garumā.Šķiet, autors spētu pastāstīt atsevišķu stāstupar katru Liepājas parkā augošo koku, untie būtu interesanti ikvienam. Un ne tikai parkokiem parkā, bet, protams, arī par „Šeiru”pagalmā kuplojošajiem, pašu aprūpētajiem.Savukārt pēdējos divos stāstiņos lasītājamatklājas pavisam cits Gūtmanis. Darbi „Aveņukalniņš” un „Idille” gan ar nelielu ironiskupiesitienu veltīti mūžīgajai tēmai literatūrāun mākslā – mīlestībai.Lāsma ĢibieteLāsma Ģibiete ir Rietumungārijas U. Filoloģijas fakultātes(NYME SEK, Interkulturalis Tanumányok Interzete)Urālistikas katedras (Uralisztika Tanszek) lektore.71

DZEJNIECE PAR SEVIVelta Sniķere. Savādībiņas. Rīgā:Valters un Rapa, 2009. 89 lpp.Velta Sniķere savā laikā tikusi dēvēta par latviešumodernās dzejas māti ar plašu intelektuāloamplitūdu. Citviet minēts, ka viņasdzeja sakņojas maģijas un simbola poētikā,dažkārt tuvojoties sirreālistiskam izteiksmesveidam. Aplūkojamā grāmatiņā autores vēstījumsir prozā, taču, to lasot, minētie raksturojumivisnotaļ paturami prātā.Savādībiņas ar apakšvirsraksta paskaidrojumu,ka notika tieši tā, nekas nav grozīts vaipielikts, ir īsi, dažkārt pat strupi prozas fragmenti,kurus kopumā varētu raksturot kā autobiogrāfiskas„atklāsmītes”, kurās autoreizklāsta, kā apkārtējā pasaule viņu redz unnovērtē. Atklājas fakti par autores dzīvi, zināšanāmun darbību, kas dažam labam latviešuliteratūras lasītājam varētu būt nezināmi.Tos tomēr šeit neuzskaitīsim, jo šo izziņukatrs pats var grāmatiņā izlasīt. Neatstāsimgan nepieminētu nodaļu par autores svētīgodarbošanos PEN klubā, kura kongresos unkonferencēs viņa drosmīgi un sekmīgi aizstāvējusivairāku toreizējā padomju bloka tautunacionālās intereses, izpelnīdamās pretiniekuraksturojumu par visbriesmīgāko kādreizsastapto sievieti.Autores piezīmes aptver laika posmu no Rīgas„toreiz” līdz mūsdienām. Starplaiks pavadīts,dzīvojot Anglijā, ceļojot Eiropā, Šrilankāun Indijā, un iepazīstot dažādu tautībupārstāvjus un to īpatnējās rakstura īpašības.Ap pašu autori it kā plīvo kāda dīvaina aura,kas citiem liek viņā saskatīt kaut ko, kas nebūtneatbilst īstenībai – viņu dažkārt noturgan par īrieti (pat paši īri), gan anglieti, ganpat par indieti. Arī Londonas latvieši netiekīsti gudri par Sniķeres īsto būtību un iebraucējiemapgalvo, ka viņa dzīvo kā eremīts unnevēlas nevienu satikt. Patiesība ir tieši otrāda,grāmatiņā paskaidro autore.Savu sveci Velta Sniķere nebūt netur zempūra. Viņai izcili paveicies daudz un dažādāsjomās, un par to viņa vaļsirdīgi ziņo lasītājam.Kur beidzas vaļsirdība un sākas lielīšanās?Šī lasītāja sastomījās, lasot par indiešudejotāju Ramu Gopalu, kurš teicis, ka pasaulēir tikai trīs skaistas sievietes – viņa māte,Greta Garbo un Velta Sniķere. Taču, itin kāparedzēdama, ka viņas stāstījumu varētu novērtētpar pārāk egocentrisku, autore atzīstas,ka Savādībiņas palīdzējis sarakstīt kaķēnsŠnuris, un viņa vairs nemaz nezin, kokurš uzrakstījis. Šā vai tā, grāmatiņu var lasītar interesi, un daudzi fragmenti ir kā prozasepigrammas, pie kuru izbaudīšanas var atgrieztiesatkārtoti. Tāda ir mūsu Velta Sniķere.Biruta SūrmaneRecenzente ir JG redakcijas locekle. Fragmenti no VeltasSniķeres Savādībiņām lasāmi šajā JG nr. („Ačgārnības”)un JG252 („Paskats”).MONOGRĀFIJAPAR GUNUIKONU-KRŪMIŅUMāris Brancis. Lidojums: gleznojumiun zīmējumi. Rīgā: Mansards, 2010.112 lpp.Līdzīgā izveidnē, kā mākslas kritiķis MārisBrancis sastādīja Kanādā ilgus gadus mītošāgleznotāja Edgara Krūmiņa monogrāfiju(skat. JG162:73), ir arī viņa grāmata pargleznotāju, dzejnieci, Krūmiņa dzīvesbiedriGunu Ikonu-Krūmiņu. Jau ievadā autors brīdina,ka Guna nav vienkārša, viegli aprakstāmapersonība – viņa ir daudzplākšņaina ardaudzām interesēm un savdabīgām idejām.Arī viņas māksla nav viegli raksturojama. Autorsievadvārdos Ikonu-Krūmiņu raksturo arviņas pašas dzejrindām: Cilvēks ir apslēptais/kontinents, ar dūņu auglības/ upēm un ledainiemstrautiem…, kam seko Branča jautājums:Un kas īsti viņa ir – dzejniece, māksliniece,redaktrise, skolotāja… un nez, kasvēl? Viņa nedodas rokā nevienam. Bet, jāsaka,ka Brancim tomēr izdevies viņu notvert.Viņš apciemo mākslinieci viņas mītnes zemēKanādā, kur iespēja skatīt viņas darbus oriģinālā,viņu iztaujāt un dokumentēt gan viņasdzīves ceļus, gan viņas mākslas un dzejasīpatnos labirintus. Šķiet, informāciju papildinājušasarī pašas Gunas Ikonas-Krūmiņas atmiņugrāmatas Bērnības zvaigznāji un Cēlieun citi.1922. gadā dzimusī māksliniece krustamzīmēsaucās Izolde Mirdza Hertele. Vēlāk pieņemtsdzejnieces/mākslinieces vārds – GunaIkona. Viņas senči nāk no uzņēmīgas, izglītotasun arī romantiskas dzimtas – īpašības,kuras piemīt arī viņai pašai. Zinātkāra, strauja,sabiedriska un ar saviem stingriem uzskatiem.Arī liela Latvijas patriote. Gunai jau nopašas jaunības ir skaidrs, ka viņa būs dzejniece,bet, mācoties Draudziņa ģimnāzijā,mākslas pasniedzējs, gleznotājs Ārijs Skridesaskata audzēknē mākslinieces potenciālu.Skolotāja atzinība dod viņai pirmo impulsu72

interesēties par zīmēšanas mākslu, par glezniecību.Kādu laiku viņa apmeklē gleznotājaLeo Svempa privātstudiju, paralēli apmeklējotbioloģijas lekcijas Latvijas Universitātē.Nonākot trimdā, nopietnāka pievēršanāsglezniecībai sākas Vācijā, Eslingenas bēgļunometnē, kur viņa iestājas tur nodibinātajāMākslas skolā. Tās pasniedzējs Ludolfs Libertsslavē jauno māk slinieci par labu krāsutoņu izjūtu un portretisko līdzību. 1948.gadā trimdas gaitu turpinājums Kanādā, kurmākslas studijām nav laika, jo jāpelna dienišķāiztika. Tikai 20 gadus vēlāk (1968) rodasiespēja atstāt nogurdinošo sekretāres darbuun piepildīt savu dzīves sapni – dzejot, rakstītsavu atmiņu stāstus, gleznot un zīmēt, kā arīiesaistīties daudzos latviešu trimdas sabiedriskospasākumos.Par pirmo dzejas grāmatu Kodols (1972) tieksaņemta Daugavas Vanagu Globālā godalga.Pēc apprecēšanās (1976) ar māksliniekuKrūmiņu, viņa kļūst Guna Ikona-Krūmiņa.Sākas profesionāla pievēršanās gleznošanai.Tiek radīti saistoši darbi, kurus raksturo iztēlesun izdomu fantāzija. Bieži tie ir jauktāstehnikās uz papīra pamata – gan abstrakti,gan arī patapināti no dabā sastopamām formām,augiem, puķēm, kokiem, arī dzīvniekuatveidiem. Formu dažādība ir apbrīnojama.Dažas gleznas atgādina it kā palielinātus,mikroskopā skatītus šūnu vai vīrusu nobildējumus,kuros, iespējams, meklējama māksliniecesbioloģijas studiju ietekme. Viņas darbivirmo un ir it kā nemitīgā kustībā. Krāsusalikumi paraibi, bet harmoniski. Viena krāsaotru nenogalina.Māris Brancis ir labi iedziļinājies Gunas Ikonas-Krūmiņasgleznu sižetos. Tādēļ arī tie aprakstītiar lielu precizitāti. „Mansarda” apgādaizdevums ir slavējams ar labas kvalitātesreprodukcijām. Slavējama ir arī autora pievēršanāsGunas Ikonas dzeju pasaulei, iekļaujottekstā daudzas viņas dzejrindas, kas palīdzizprast un iedziļināties mākslinieces dzīvesun mākslas uztverē. Jāpiebilst, ka savā dienugājumā un lielajā aizņemtībā daudz laikaun pūļu viņa veltījusi jaunatnes audzināšanaiun latviešu kopienas sabiedriskajam darbam– žurnāla Sīkumi redaktrise, līdzdalība akadēmiskajāvienībā Ramave (kopš 1975), Kanādasdzejnieku apvienībā u.c. Personība, kuraneliecas izpatikt, bet ir ar dziļuma sakni piedzimusi...tonevar ielikt kādā plauktiņā (..) viņaiir sava vieta latviešu mākslas vēsturē – tāsavu vērtējumu nobeidz Māris Brancis. Monogrāfijair latviešu un angļu valodā.Voldemārs AvensMākslinieks un dzejnieks Voldemārs Avens ir JGredakcijas loceklis.CIEMOS UNNECIEMOS PIEĻAUDĪM UNNEĻAUDĪMJānis Einfelds. Meļu dzīres. Rīgā:Dienas Grāmata, 2009. 232 lpp.Grāmatas virsraksts, šķiet, pievilks visus tos,kas atceras Minhauzena fantastiskos stāstījumusvai Rablē (François Rabelais) milžaPantagruela varoņdarbus, kur dzērājs unstāstītājs ir gandrīz identiski dvīņi, kas viensotru papildina un iejūsmina lasītāju. Autorsjau labi iemanījies rakstu darbos ar sešāmiepriekšējām grāmatām. Grāmatas virsrakstampiekabināts paskaidrojums: Jaunā gadsimtapasakas. Taču nav īsti zināms, vai lasītājiemtāds aizrādījums ir pa prātam. Tasvarētu pat likties visai aizdomīgs. Pēc „Prologa,”ko sacerējis „Galma Dzīru Rīmkalis,”lasītājs iepazīstas ar „Kinomāni,” kurš figurēkā sava veida stāstītāja Doppelgänger visossešos dzīru nakts tēlojumos. Varētu tūlītpiebilst, ka autora lietotajiem apzīmējumiemir vienmēr kāda jauna neparasta pieskaņa,kas varbūt ir tas iezīmīgais „einfeldiskums.”„Dzīru naktis” nav tematiski vai kauzālicieši sasaistītas. Jāatceras, ka šīs taču ir„Meļu dzīres.” Šajā sakarībā, ja tāda te ir, varētuminēt Žanu Koktō (Jean Cocteau), kuršpa laikam tiek raksturots gan kā sirreālismaklauns, gan arī kā sirreālisma pravietis. Viņuatceramies arī sakarā ar šķietami paradoksālodeklarāciju: māksla ir meli, kas saka patiesību.Un ja nu melotājs dzīro, patiesība varbūtaizmaldās vēl tālāk no pieņemtās realitātes,kas gan arī var nebūt visai stabila.„Prologam” sekojošās sešas dzīru naktis nobeidzas,kā pieņemts rakstniecībā, visai loģiski– ar „Epilogu.” Stāstītājs pa laikam iraizvainots, jo jūtas kā piemirsts dzīru dalībnieks.Kad visiem piedāvā vīnu, viņš atgādina:arī man. (Protams es, necils skriblers, arīgribētu savu lāsīti, ja kas paliek pāri un redaktorsto pieļauj.) Darbības maldās pa pasauli,krogu un kapsētu, vietumis arī pa „nepasauli,”ko citviet varētu nosaukt par elliar velniņiem, sēra smaku un citiem šīs vietas(vai, varbūt, „nevietas?”) pienācīgiematribūtiem. Mēslu kastes ar precīziem tuvskatiemun papildinājumiem par atkritumusmaržām un smirdoņām it labi kontrastē arkaraļu un citu augstdzimušo mitekļiem. Darbībaslaiks (precīzāk, varbūt, „nelaiks”) ir73

diezgan nenoteikts. Stāstījumos figurē karaļi,prinči, kņazi, bruņinieki, muižnieki, tādi kāvelnēni un, protams, neprivilēģētie, kas maisāsmūslaiku dīkdieņiem, neliešiem un dzērājiempa vidu, un to starpā visu laiku nemainīgiecilvēces tipi. Blakus mūsdienu realitātēm,piemēram, policijas pratināšanas skatiem,pieslienas stāstījumi par kurzemniekuun vidzemnieku karakuģu kaujām. Un, protams,ir vēl daudz citu kuriozu, vēsturiski nepatiesu,taču visai pieņemamu scenāriju, kasliek domāt par Dievzemītes likteņgaitām,negribētām un nepelnītām, vēstures absurditātesiesmērētām. Vienviet minēts Gorbačovalaiks. Bet visumā jāatceras, ka Einfeldsnevēlas būt ne hronists, ne vēsturnieks, betgan rakstnieks, kurš negrib darbu atraut nosava laikmeta notikumiem.Vienlaikus jāuzsver, ka vispārinājumi Einfeldamlāga nepatīk un arī nepiestāv. Sociālaisreālisms, kas aplūkojamā sējumā bieži pasludinātspar mūsu rakstniecības iezīmību, izplēn.Par to gan nebūtu jābrīnās, jo kā nekādzīres turpinās – stāstītāji vai viņu pārstāvjiturpina iesāktās nodarbības, ne drusku neatvelkotelpu no raibajiem notikumiem. Jaupašā sākumā varbūt būtu atskāršams, ka Einfeldspats nav nodevies kādam rokās saķeramamideālam. Tas darbiņš paliek lasītājam.Juris SilenieksProf. emeritus Juris Silenieks ir JG redakcijas loceklis.ZAUDĒTS UN ATGŪTSTULKOJUMĀ UN CITOSPROCESOSVaira Vīķe-Freiberga. Logique dela poésie: Structure et poétique desdainas lettones. William Blake et Co.Edit, 2007. 297 lpp.Šīs iespaidīgās grāmatas virsraksts varbūtvarētu pārsteigt tos, kuri savā laikā mācījās,ka dzeja un loģika pieder pie divām nesaliedējamāmkultūras kategorijām. Mūsdienāsnopietni pētnieki šādus norobežojumus ganvairs neņem vērā kā nepārkāpjamus. Grāmatasievadvārdos un pateicības apliecinājumostiem, kuri ir stāvējuši kūmās pie šī nozīmīgādarba tapšanas, minēts arī bijušais Francijasprezidents Žaks Širaks (Jacques Chirac) – nepieciešamsdiplomātisks žests un vienlaikuslabs apliecinājums grāmatas izcilībai.Ievērojamās valodnieces, Latvijas eksprezidentesVairas Vīķes-Freibergas grāmata sastāvno 14 nodaļām, kam pievienota 10 lappušugara bibliogrāfija franču, angļu, latviešu,vācu u.c. valodās. Galvenais teksts iesākasar vēsturisku, sociopolitisku pārskatu parBaltijas teritoriju, uzsverot mutvārdu tautastradīcijas un to attīstību, un norādot uz grūtībām,pat neiespējamībām, pārstādīt pirmsvairākiem gadsimtiem izteikti agrārā kultūrāradušos folkloras devumu tādā sabiedriskāvidē, par kuru mūsdienu grāmatu lasītājiem– cik nu tādi būtu palikuši – ir maz zināšanu.Autore apsveicami ir izšķīrusies grāmatastekstā paturēt apzīmējumu dainas, šī terminanozīmi izklāstot no dažādiem viedokļiem.Kā zināms, valodnieki ir dažādi pūlējušies totulkot, taču vienmēr bez pieņemamiem rezultātiem,ar ko būtu jāsamierinās pat ievērībascienīgu apkārtceļu lietotājiem. Dainu dažādoizteiksmes formu aplūkojumus pavadaaksiomātiskais pieņēmums, ka dzeja, it sevišķifolkloras piesātinātās dainas, nepadodastulkošanai, t.i., teksta pārcelšanai citāvalodnieciskā vidē, tādējādi apstiprinot RobertaFrosta slaveno un bieži citēto atziņu,ka tieši dzeja pazūd tulkojumā.Un tomēr daudzējādi apzīmētā un reti slavinātātulkošana ir nepieciešama. Daži piemērino Vīķes-Freibergas mēģinājumiem būtupieminami, piemēram, īstās nozīmes atrašanutulkojumā tādiem vārdiem kā tautu meita,vainadziņš un vēl daudziem citiem, kas tālaika kultūrā piebrieduši ar ētiski/estētiskāmnozīmēm, ar mūsdienu kultūrā maznozīmīgiemizteiksmes greznojumiem. Autore arzinātnieces neatlaidību neatstāt neko neizskaidrotu,analizē sarežģītus izteiksmes veidus,metaforas, tropus, kam jāatrod līdzvērtībasšodienas valodā.Apbrīnojama ir zinātnieces nenogurstošā iedziļināšanāsikvienā neskaidrā situācijā, nokuras viņai vienmēr izdodas paglābties sveikaiun veselai. Viņas franču valoda, lieki teikt,ir izteiksmīga, slīpēta, precīza, bez liekiemretoriskiem greznojumiem. To varētu sauktpar mūsdienīgu klasiskumu.Juris Silenieks74

KRIEVI NĀKJournal of Baltic Studies (JBS), XLI/3September 2010, The Association forthe Advancement of Baltic Studies(www.balticstudies-aabs.org).Vai politiskas tolerances princips prasa pieļautvisus viedokļus? Vai iespēja brīvi izteiktiesdodama arī brīvības ienaidniekiem? Cikvietas, mācot Latvijas vēsturi, jāierāda padomjuiekārtas aizstāvjiem? Interesanti, kašie jautājumi paceļas laikā, kad krievu zinātniekiBaltijas valstīs runā par krievu minoritātesintegrāciju Latvijā, par „cilvēktiesībām”krieviem. Kaut arī šādiem jautājumiem viņipietuvojas visai uzmanīgi, latviskās identitātessargi krievu atainojumā izceļas ar tolerancestrūkumu, toties par krievu vienpusīgajiemvēstures iztulkojumiem dzirdam vainu daudz mazāk, vai pat nemaz. Tā kā nekadagrāk nebiju manījis JBS lappusēs šādasdiskusijas no krievu zinātnieku puses, aicinulasītājus īpaši uzmanīgi iepazīties ar MarijasGolubevas rakstu, arī ar LU mācībspēka VitasZelčes recenziju par rīdzinieka D. Hanova,daugavpilietes M. Laicānes un rēzeknieša I.J.Mihailova grāmatām un Denisa Hanova apskatupar plašo Timofeja Agarina darbu angļuvalodā.Aplūkojamā JBS numurā pardemokrātisku sabiedrību veidošanosBaltijas valstīs, ko sagatavojusiviesredaktore, TartuU. vecākā pētniece Eva KlaritaOnkena (), uzsvērta atmiņu politiskāloma – sabiedrības spēks,kas ar vienkāršotām emocijāmstiprina kolektīvus mītus. Jāsecina,ka Onkenas pieeja nav labvēlīgamums pazīstamākai prakseivākt atmiņu stāstus vēsturestulkojumiem un dokumentācijai.Miami U. antropoloģijas palīgprofesoreNeringa Klumbīte(Klumbytė ) norāda uz nevienādu atmiņuveidotām pārliecībām, kas no vienaspuses pozitīvi raksturo padomju varas laiku,bet no otras – uzsver negatīvo šīsdienas Lietuvā.Minētā Golubeva (), vecākā politikas jautājumu pētniece RīgasProvidus centrā un Kembridžas vēsturesdoktore, atsaucoties uz aptaujām krievu audzēkņuvidū Igaunijas un Latvijas skolās – viņiemneesot pieņemama tur mācītā vēsturebez „netaisno likumu” un minoritāšu tiesībuizklāsta – norāda, ka šāda pieeja nevarot iedarbotiespozitīvi uz dažādu kopienu integrēšanu.Vienlaikus autore pauž it kā vēlamībumācīt divas atšķirīgas pieejas vēsturei divāsdažādās skolu sistēmās. ASV Džordžijas(Georgia) štata Gvinetas koledžas (GwinnettCollege) asociētās politisko zinātņu profesoreBudrīte (Dovilė Budrytė () konstatē, ka lietuviešu deportēto atmiņustāstos dominē sieviešu pieredze. MeikeVulfa (Wulf – U. of Maastricht ) un Pertti Grēnholma(Grönholm – Turku U. ) pamatīgajā koppētījumā salīdzinaigauņu vadošo vēsturnieku viedokļus –starpkaru Igaunijā un „veco boļševiku”, karalaika paaudzes un pēdīgi – „brīvības bērnu”.Tallinas U. pārstāves Siobhanas Kattago() pētījumā par atmiņudaudzveidību, cita vidū, izteikta pasaulslavenoautoritāšu Isajas Berlina un Ralfa Dārendorfa(Dahrendorf) doma, ka revolūcijas rosinauz atklātām un tolerantām attiecībām.Grāmatu sadaļā recenzētas: Allan V. Murray.The Clash of Cultures on the Medieval BalticFrontier (William Urban); Ralph Tuchtenhagen.Zentralstaat und Provinz im frühneuzeitlichenNordosteuropa (Andres Andresen& Enn Küng); Leonidas Donskis. A LitmusTest of Modernity: Examining ModernSensibilities and the PublicDomain in the Baltic States atthe Turn of the Century (TimofeyAgarin); D. Hanovs. Atcerēties,aizmirst, izdomāt: Kultūruun identitāšu biogrāfijas 18.-21.gs. Latvijā + D. Hanovs, M. Laicāne,I.J. Mihailovs. Dažādībasvadība multietniskā vidē (VitaZelče); Timofey Agarin & MalteBrosig. Minority Integration inCentral Eastern Europe: EthnicDiversity and Equality (DennissHanovs); Marko Joas, DetleffJahn, Kristine Kern. Governinga Common Sea: EnvironmentalPolicies in the Baltic Sea Region(Lars Rydén).Arī šajā JBS laidienā, tāpat kā pārāk daudzosiepriekšējos, diemžēl manāms latviešu pētniekudarbu trūkums.Gundars Ķeniņš KingsPacifika Luterāņu Universitāte75

Jaunās GaitaslabvēļiVendīgs auga ozoliņšVendīgā kalniņā:Vara saknes, zelta zariSudrabiņa lapiņām.LD 34 066, 12Z E L T AAmerikas Latviešu apvienībaSigurds BrīvkalnsŠellija EkmaneRita GāleDr. Andrejs ĶīsisAndrejs OzoliņšDr. Jautrīte SaliņaIlgvars ŠteinsKārlis VasarājsANONĪMS – 1S U D R A B AVoldemārs un Irēne AvensAndrejs BaidiņšDr. Nikolajs BalabkinsDr. Maija BišmanisDr. Uldis BluķisJānis BrežinskisIngrīda un Nikolajs BulmaņiOļģerts CakarsLaila un Pāvils CakuliVija CelmiņšDr. Juris CilnisDr. Aina DravnieksRita DroneJānis EglītisRichards GrigorsLolita GulbisIngrīda JākobsoneLaima KalniņaFred A. KeireDace ĶezbersEgīls KronlinsKazimirs LaursDr. Aija MedenisModris MednisDr. Lalita MuižnieceSarma Muižniece LiepiņaGuna MundheimArturs NepartsDr. Jānis PeniķisJuris PetričeksJānis J. PirktiņšIlze PlaudisVilis M. PlinteAstra un Andris RozeAlfreds R. SemeiksMaija un Juris ŠleseriIlona un Raimonds StaprānsRuta StraumanisTupešu JānisLauma Upelnieks KatisDagmāra VallensDr. Pāvils VasariņšRasma VītolsModris un Gita ZandbergsANONĪMI – 2B R O N Z A SIvars AntēnsRitvars AsbergsEdīte FranklinLigita GaldiņaTija KārkleIndulis LācisDr. Jānis LanginsIeva LiepkaulaLilija PencisIna PurviņaAusma RabeDzidra Razevska-UpāneMarga ReinholdsJānis M. RiekstiņšHelmi RožankovskaSilvija RūtenbergaLinda TreijaLeo TrinkunsDr. Juris Vīksniņš76

Galvenais redaktors: Rolfs Ekmanis50 Cedar LaneSedona, AZ 86336-5011 USATelefons/telefakss: 928-204-9247rekmanis@msn.comrolfs.ekmanis@asu.eduGalvenā redaktora vietnieks: Juris Žagariņš121 Harvard StreetSpringfield, MA 01109-3821 USATelefons: 413-732-3803juris.zagarins@gmail.comRedaktori:Voldemārs Avens, Vita Gaiķe, Anita Liepiņa,Juris Silenieks, Juris Šlesers, Biruta Sūrmane,Linda Treija, Lilita ZaļkalneKonsultanti:Līga Gaide, Tija Kārkle, Uldis MatīssDatormaketētājs: Juris ŽagariņšJG mājas lapa: Saimniecības vadītāja: Ingrīda Bulmane23 Markland DriveToronto, ON M9C 1M8 CanadaTelefons 416-621-0898Telefakss 416-621-9717ibulmanis@scom.caAr autora vārdu, segvārdu vai iniciāļiemparakstītajos rakstos izteiktie uzskati nevienmēr atbilst redakcijas viedoklim.Atzīdama demokratiskās valstīs valdošos presesbrīvības principus, Jaunā Gaita sekmē dažāduuzskatu publicēšanu.Adrešu maiņas un pastā vai spiestuvē bojātuseksemplārus lūdzam pieteikt JG saimniecībā.JG SATURA RĀDĪTĀJINr. 100-150 Kanādā Kan. $7,-Citās valstīs: ASV $7,-Nr. 151-175 Kanādā Kan. $5,-Citās valstīs: ASV $5,-Nr. 176-200 Kanādā Kan. $5,-Citās valstīs: ASV $5,-Nr. 201-230 Kanādā Kan. $8,-Citās valstīs: ASV $8,-Satura rādītāji pasūtināmi no JG saimniecības.Jaunās Gaitas abonements maksā:Kanādā – 1 gads $39,-2 gadi $76,-Atsevišķa numura cena $10,-Citās valstīs –1 gads ASV $39,- (Kan. $45,-)2 gadi ASV $76,- (Kan. $88,-)Atsevišķa numura cena: $10,- (Kan. $10,-)Krājumā ir arī vairums agrāko JG numuru.Sarakstu un cenas var pieprasīt no JGsaimniecības.JAUNO GAITU VAR IEGĀDĀTIES:ANGLIJĀE.D. Rusovs, 2 Wellington TerraceBasingstoke, Hants. RG 23 8HJAUSTRĀLIJĀLatviešu biedrība RietumaustrālijāValdis Auziņš, 179 Alexander Dr.Dianella, W.A. 6059Sidnejas latviešu biedrības grāmatnīcaA. Priedīte-Rīga, 32 Parnell St.Strathfield, N.S.W. 2135Latvian BooksBox 1287, G.P.O.Adelaide, S.A. 5001KANĀDĀLetts Shop – dāvanu veikalsKanādas Latviešu centrs Toronto4 Credit Union DrToronto ON M4A 2N8LATVIJĀA/S „Danske Bank”,Lāčplēša ielā 75, Rīga LV 1011IBAN – LV61MARA00002028 26000Ingrīda Bulmane (JG žurnāla abonēšana)1 gads (4 numuri) Ls14,-Tuvāka informācija – Ilze Dzelme 67-289619Latvijas Okupācijas muzeja grāmatgaldā(Strēlnieku laukumā 1, Rīga LV-1050) un„Satori” grāmatnīcā (Lāčplēša ielā 31, RīgaLV-1011).

LETTERS AND THE VISUAL ARTS. Poet IngaGaile addresses Latvians who are fleeingthe economic crisis in Latvia: You think youare special, you emigrate to the Mediterranean./ You would also be special if youstayed put and sought / Your mission in thislanguage, in this land, among this grudging,jealous, singing, thieving crowd. UldisGrasis’ five poems include a similar appeal:Take a deep breath, / Cross yourself / Andhead for the barricades / But do not give up.Imants Auziņš reflects on the legacy of poetOlafs Stumbrs (1931-1996), who was reinterredin Rīga last year. In a poem, Auziņšrecounts an amusing misunderstanding inCalifornia in 1983. ••• As she has donefrom time to time since the very beginningsof our magazine, Benita Veisberga contributesliterary “notations” in a simple, unaffectedstyle, letting the reader pleasurablyimagine being her guest at home. •••Dainis Mjartāns describes how Latvians, despitemany hardships, managed to cultivatethe visual arts in post-WWII Displaced Personscamps in Germany. ••• Linda Treijaand Ilze Nāgela introduce Imants Tillers, apainter who has been at the forefront ofAustralian contemporary art for over threedecades. Color reproductions of two of hissignature arrays of canvasboards explore migration,displacement and diaspora. Treijaalso introduces Rīga-based artist Zane Lūse,two of whose paintings − illustrations fromfantastic stories begging to be told − arepresented in color. The photographic art ofJānis Buls and Gunārs Birkmanis commemoratesthe rebirth of the independent Latvianstate twenty years ago. Seven photographsfrom Modris Rubenis’ series of portraits ofordinary citizens of the town of Kuldīgaare a continuation from the last issue. Thecover design is by our contributing editorVoldemārs Avens.LITERARY COMMENT. In part IX of her studyof Latvian cultural contacts across the IronCurtain during the Cold War, Eva Eglāja-Kristsone focuses on the exile community’sconflicted attitudes toward cultural contactswith Soviet occupied Latvia. ••• FranksGordons, reflecting on his personal connectionswith theater directors Ādolfs Šapiro,Asja Lāce and Bernhard Reich, is moved toexclaim: Latvians, Jews and Germans, all entwinedtogether − art and persecution, passionand disillusionment. ••• Juris Šlesersrecommends a book about China’s inroadson the nation of Tibet, by Chinese-Americanauthor Canyon Sam, Sky Train: TibetanWomen on the Edge of History. Šlesersconcludes that the example of Tibet’s powerfuland enduring emigré society is one forLatvians to emulate in our own aspirationsfor national survival. ••• Poet Uldis Bērziņš,who, three years ago, completed his translationof the Koran in the Latvian language,offers some poetic examples of islamic ideasof divine love. ••• Guntars Godiņš paystribute to the monthly literary magazineAvots, a powerful voice in Latvian cultureduring a tumultuous time of national reawakening,1987-1992. ••• Rolfs Ekmaniswelcomes a newly born quarterly literarypublication, Latvju Teksti, edited by GuntarsGodiņš, not as a competitor to Jaunā Gaita,but as a partner in common cause.HISTORY, MEMORIES, ACTUALITIES. JānisKrēsliņš, Sr. details the siege of Sidney Streetand other Latvian anarchist activities inLondon 100 years ago. ••• Jānis Liepiņšhighlights some glimpses on the life of FricisMenders, one of the leaders of the LatvianSocial Democratic Party after WorldWar I. ••• Velta Sniķere’s anecdotal recollectionsof random moments in her life aretitled “Absurdities”. ••• The online discussionin Kiberkambaris addresses a distressingstatistic showing that the populationof Latvia is one of the most impoverishedin the entire EU. ••• In laconic and factladenstyle as always, Marginalia providesa single source of information all culturallyaware Latvians ought to command: who haspassed on, who has won awards, new publications,music, theater, visual arts, education,strange happenings, important eventsin and around Latvia, in the diaspora andelsewhere in the geopolitical arena. •••Associate editor Juris Žagariņš announcesthat our fund drive last fall was a big success.In the foreseeable future Jaunā Gaitawill maintain its present format and qualityand continue to send gift copies to librariesin Latvia without raising subscription rates.BOOK REVIEWS. Volume 4 of Olafs Gūtmanis’Raksti (Collected works) − reviewedby Lāsma Ģibiete • Velta Sniķere’s reminiscencesSavādībiņas (Absurdities) − BirutaSūrmane • Māris Brancis’ monographon artist Guna Ikona-Krūmiņa, Lidojums:gleznojumi un zīmējumi (A flight: paintingsand drawings) – Voldemārs Avens • VairaVīķe-Freiberga’s Logique de la poésie: Structureet poétique des dainas lettones andJānis Eifelds’ à la Rabelais novel Meļu dzīres(An orgy of liars) − both reviewed by JurisSilenieks • Journal of Baltic Studies (September2010) − Gundars Ķeniņš Kings.jž