lasītāju vēstules - Jura Žagariņa mājas lapas

kurienes nāk „šī baltā gaisma”? Viena atbildevarētu būt – dzejnieces atturība vest savasdziļākās izjūtas pārdošanai uz tirgu. NoIvaskas dzejas būtu neiespējami izlobīt viņasbiogrāfiju. Un ne jau tāpēc, ka dzejniecebūtu mitusi ieslēgta virs pūļa drūzmas „ziloņkaulatornī,” kā mēdz teikt par tiem, kasatsakās piedalīties debatēs par rakstniecībasnozīmi un uzdevumiem. Trimdas lielāko daļudzejniece ir pavadījusi kopā ar dzīvesbiedruIvaru Ivasku – igauņu dzejnieku, māksliniekuun aktīvu žurnāla World Literature Today redaktoru.Tas Astrīdei deva iespēju būt kopāar ievērojamākiem mūsdienu kultūras, īpaširakstniecības vadītājiem un veidotājiem. Notrimdinieka šaurības un noslēgtības izkristalizējāsiezīmīgs trimdas bagātināts kultūrasmantojums. Ivasks savā dzeju ciklā„Verandas grāmata” (Astrīdes atdzejojumā)ar tādu kā paradoksāli rotaļīgu noskaņu visaiautobiogrāfiski apraksta savas trimdassākumus: Marburgā nav grūti iemīlēties, /iemīlēties Marburgā ir viegli, kad esi jaunsun beidzies karš. / Bez dzimtenes tu apkārtklīsti, / tik rietumos stāv pasaule vēl vaļā / kāKolumbam, tā tev. / Tu dzīvs no elles izkļuvis(400).Astrīdes Ivaskas dzejā arī pavīd pa laikamtrimdas paradoksālā daudznozīmība 20.gs.ielokā, ko mēdz dēvēt par brutālāko laikucilvēces vēsturē. Jāatceras, ka dzejniece nerakstahroniku. Tikai šad un tad visai surdinētipavīd pa frāzei par mūsdienu vēsturē vēlnepiedzīvotām traģēdijām un absurditātēm.Ēdeniskas noskaņas var pārvērsties draudos,piemēram, dzejolī „Pieskāriens”: piliens nodzīvības straumes ... prieka palēciens krūtīs... lietus lāse uz vaiga ... asins garša uz lūpām(53). Ceļojumu iedvesmotie dzejoļi pārplūstar momenta iespaidiem, kas var strauji mainīties– Somijas liriskās ainavas blakus vēršucīņām Spānijā piedāvā iespaidu kontrastus.Toties ik frāze Ivaskas atsauktā ainavā vaipārdzīvojums vedina uz zemi, kas reiz bijaliegta, kas tāla, taču neatdalāma no dzejniecesizjūtām. Vārdi mani mīļie veļi, vārdi, kasviņai ir līdzi viņas tālākajās trimdas gaitās.Varbūt vārdi ir Ivaskas dzimtene, vārdi, kasrasti ar apdomu un slīpējumu, nezaudējotto izteiksmes spēku. Piemēram, dzejniecenevairās lietot atskaņas un bagātas aliterācijas,kuras savā laikā franču simbolisti nosaucapar vulgāriem, lētiem greznojumiem(bijoux d’un sou). Daudzajiem mūsdienudzejniekiem, kas ir izteikti verlibristi, Ivaskapievienojas tikai daļēji. Sējumā ir atdzejojumino sešām valodām (angļu, spāņu, krievu,somu, igauņu, lietuviešu), neieskaitot vācuun franču, kuras dzejniece pārvalda kopšskolas gadiem. Būtu nepieklājīgi atsauktatmiņā jau diezgan nomocīto itāļu teicienutraduttore, traditore (tulkotājs, nodevējs), joIvaskas atdzejojumi ir dzeja bez jebkādāmpazīmēm, ka kāds ir niekojies ap urtekstu,apstiprinot vecu veco pieņēmumu, ka tikaidzejnieks var pārcelt dzeju citā valodas sistēmā.Šis sējums ir valdzinošs.Juris SilenieksZīm. Pēteris MartinsonsMĀJĀS, MĀJUP, BŪT TUR, KURJĀBŪTAina Zemdega. Raksti I. Sastād. PāvilsVasariņš. Rīga: Nordic, 2008. 631 lpp.Masīvais 1. sējums, ko lietpratīgi sastādījisun papildinājis ar paskaidrojumiem Dr. PāvilsVasariņš, kam pieredze un autoritāte kā autoreslīdzgaitniekam, pieturas pie hronoloģiskassecības, iestarpinot, kur vajadzīgs, pabiogrāfiskai piezīmei. Rakstā „Ainas Zemdegasliterārā biogrāfija” ieskicēti biogrāfiskierobežpunkti: agrā bērnība un jaunība (1924-1950); ierašanās un dzīve ar vīru Jāni ZemdeguKanādā (1950-1970); pirmais dzejukrājums Basām kājām (1970-1980); tiesībuatgūšana uz dzimtas īpašumu – Lubes dzirnavām(1980-1990); dzirnavu atjaunošana(1990-2000); un līdztekus ļoti aktīva literārādarbība gan pie rakstāmgalda, gan stājotiespublikas priekšā; pēdējais posms (2000-2006), kad dažādu ieceru īstenošanas laikāvisai pēkšņi dzejniece aizsaukta no dzīves.Pirmais lielākais prozas darbs Toreiz Lubesdzirnavās, autores vārdiem, „sapnis par īstenību”ir sava veida daudzbalsīga teiksma parautores dzimtas sākuma gadiem, kas pavadītisapņainās bērnības gaisotnē. Stāstītājasbalss reizēm it kā nāk no mazas meitenes,60