lasītāju vēstules - Jura Žagariņa mājas lapas

vairāk. Vēlāk latviešiem izdevās skotu pielauzt, bombardējotviņu ar tortēm un labumiem, un viņa skābesprocents kļuva tā kā mazāks. Reiz, inspicējot nometneslabierīcības, Vorikam iekrita bedrē brilles. Izsaucanometnes administratoru inž. A. Spūrmani, tika savervētadarba komanda un smelts ārā tualetes saturs.Meklēšanā piedalījās arī pats majors, vandoties pamēslu kaudzi ar savu spieķīti. Brilles atradās. Pa tolaiku no Lineburgas jau bija atvests jauns pāris.Grenfels vienmēr bija norūpējies par to, ka nometnēvarētu izcelties kādas sērgas, regulāri inspicējanometni un sagāza krāsniņas un plītiņas, ko pašapgādniekibija uzcēluši tuvējās priedēs. Viņš bijisnometnes komandants vācu Austrumāfrikā pēc IPasaules kara. Nometnē bijuši vācu gūstekņi un civilisti.Izcēlusies epidēmija, daudzi aizgājuši bojā, parko vainots komandants un degradēts par vienkāršuzaldātu. II Pasaules karš viņam bija devis iespēju reabilitēties,bet mēs viņam atsaucām atmiņā vecāstraumas. Lai nu no sākuma kā, bet, savu dienestubeidzot 1946.2.IV, Grenfels šķīrās no mums kā sirsnīgsdraugs.Drīz nometnes vadību pārņem gaisa spēku virsnieksPigots (Piggot). Iespējams, ka viņam bija Wing komandierapakāpe, jo mēs viņu dēvējām par pulkvedi.Majoram Grenfelam bija padots vismaz viens virsnieks– kapteinis Peks (Pack- jāizrunā ar plato e) unseržants. Varbūt, ka bija arī kāds denčiks. Kapteinimbija tulce igauniete, kas, kā varēja manīt, labi apzinājāssavu statusu, jo bija arī viņa brūte. Tādas vismazbija ļaužu runas. Mūsu barakai iznāca ar abiem darīšanatikai vienreiz. Visiem bija jāēd pie kopgalda,barakās ēst vārīt nedrīkstēja, bet kam vajadzīgi noteikumi,ja tos nevar pārkāpt. Liktenīgajā dienā vienasieva kaut ko vārīja uz taupības krāsniņas. Ienākanglis ar igaunieti. Kāpēc netaisot logus vaļā? Sliktsgaiss! Kas tur vārās? Vainīgā atbild, ka vāra zīdainimputriņu. Zīdainim zaļos zirņus? Anglis tīri stulbs nav.Igauniete smīn.No sākuma mēs bijām angļu militārās pārvaldes pārziņā.Bēgļu komandstruktūra sastāvēja no nometneskomandanta (katrai tautībai savs) ar savu administrāciju(latviešiem bija 4 locekļi), revīzijas komisiju,barakas vecākiem, istabas vecākiem, policijas priekšniekuun policistiem. Pie nometnes mājoja arī mazsangļu karavīru kontingents, varbūt 10 vai mazlietvairāk, kas bija nodarbināti pie North German TimberControl. Viņu tiešās funkcijas vairs neviens neatceras.Katrā ziņā viņi tur nebija, lai pasargātu mūs nokrieviem, vai arī paglābtu no vandalisma holandiešumašinēriju, kas bija atvesta spēkstacijas būvei, un kopaši holandieši savāca un aizveda atpakaļ uz savāmmājām pirmajā pēckara vasarā. Angļi bija adoptējušilietuviešu pusaudzi, kas dzīvoja pie viņiem un staigājaapkārt angļu uniformā.Gulēšana barakās ir divstāvu gultiņās. Mums kaimiņosmājo precēts pāris. Vīram guļas vieta augšā,sievai apakšā. Reiz laulātais draugs ir ieskatījies pudelēun pārrodas mājās pilns līdz malām ar mūsutechnologu augstvērtīgo brūvējumu. Pavēls vakars.Uguns vēl nav nodzēsta. Sieva ņemas savu otropusi slānīt ne pa jokam. Vīrs ieveļas augšējā gultā,bet sieva nerimstas. Vīrs pārliecas pāri malai, gribko teikt, pazaudē līdzsvaru un nolido uz galvas lejā.Blākš! Šokējošs klusums. Vīrs guļ uz grīdas šķietaminesamaņā. Sunīšana pārtrūkst. Visa baraka gaidaar aizturētu elpu, kas būs tālāk? – Mīļo vīriņ, mīļovīriņ.... saki kaut ko!... Klusums. Vīriņ mīļais , sakiko!... Beidzot balss no grīdas: Liec man mieru! Mēsuzelpojam. Dzīvs! – Ak tu, plencis tāds!... Viss sākasatkal no gala. Ja viņš nedzēris būtu nogāzieslejā, būtu nolauzis kaklu. Viņam nebija ne skrambas!Locekļi veseli. Alkohols kaitīgs? Amerikāņi sacītu: Tellit to the Marines! Latviski tas būtu: Ej un stāsti to kādamcitam! Viņa glāzītes biedrs, armijas kapteinis jaugados, pēc vienas tādas iemešanas mūs pārsteidzaar vairāku minūšu garu monologu latīniski. Otrā rītāpats brīnījās un negribēja mums ticēt. Nekā no latiņuvalodas vairs neatceroties.Par debesvalstību zemes virsū rūpējās divi mācītāji:Jānis Vilperts Lazda un Kārlis Sautiņš. Lazdas sprediķibija filozofiska rakstura, kamēr Sautiņa skats bijavairāk vērsts uz zemes lietām, kā es to piedzīvoju. Ardievkalpojumiem viņi mainījās – viens vienu svētdienu,otrs – otru. Kad sprediķoja Lazda, Sautiņš sitaElbas malā kārtis. Mans skolas biedrs Celles Ojārsatceras kādu Lazdas un Sautiņa konfrontāciju ar kafijaskannām rokās pie nometnes ēdamzāles durvīm.Lazda: Man kā vecākam amata brālim ir jāaizrādatev, cik mūsu stāvoklim nepiedienīga ir dzeršanaun karšu spēlēšana tādu cilvēku sabiedrībā, kādā tubiji vakar vakarā. Sautiņš : ??? Lazda: Es tevi brīdinu,ka tam var būt nopietnas sekas. – Ej taču tu galīgidirst! – atcirtis Sautiņš un iegājis zālē. Lazda apjucisstāvējis kādu brīdi, tad, laikam aizmirsis sava nācienaprimāro nolūku, devies atpakaļ ar tukšu traukupie sievas un bērniem. (Par dialoga saturu verbatimOjārs negalvo.)Sautiņš man labi palicis atmiņā. Es kā mazgadīgs(kā man riebās šis vārds!) cigarešu devu nesaņēmu,pietrūka līdz 16 gadiem kādi mēneši. Tas man, IIPasaules kara [skat. JG257 – red.] veterānam, bija apvainojums.Bija jāpērk smēķi par šokolādi vai jābičo.Reiz, ejot pa nometnes celiņu, ieraugu zemē garukončiku. Tas ir mans! Bet pretim nāk mācītājs Sautiņš.Cits nekas neatliek, kā iet končikam garām un tadSautiņam aiz muguras pievākt. Kad es apgriežos, irjau par vēlu. Končiks ir pārvietojies Tā Kunga ganaskārda kastītē, kurā viņš glabā tabakas izstrādājumus.Kā mācītājs var kaut ko tādu nodarīt savam draudzesloceklim? Velti tu, mīļais ganītāj, gaidīsi savu avi baznīcā!Ja esmu remdens kristietis, tad tur savi nopelniir arī Sautiņam.Bet arī Lazda nebija noturējies, neiekodis grēkaābolā. Vācijā gar ceļa malām bija sastādītas ābeles.Nokritušos ābolus varēja ņemt katrs, bet nedrīkstējaābeles purināt. Draudzes locekļi bija noskatījušies,kā mācītājs birdina lejā aizliegtos augļus. Lazdu ģimeneibija dēls Paulis, toreiz vēl mazs puika, šodienievērojams vēsturnieks. o31