lasÄ«tÄju vÄstules - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
lasÄ«tÄju vÄstules - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas lasÄ«tÄju vÄstules - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
nevar aust, nojaucu. Jauns vēl nav uzausts,bet vairāki gaŗi pavedieni jau ir. Un tā mēste ņemsimies un kausēsim viens otru? Viņšaudīs, es došu sava mūža beidzamos spēkusun ārdīšu, un mani papīri, visas nepadarītāslietas...Kā viņš tik ātri var uzaust? Tīkls ir varbūtkādas piecsimt reizes lielāks par viņu pašu.Un plāns, kārtība, kas tur ievēroti, diezganiespaidīgi, kaut kas no ģeometrijas arī turplaiksnās. Diez, kur un kādas zirnekļiem smadzenes?Veidot tik skaistu rakstu, piestiprināttīklu noteiktās vietās pie kadiķa, sienasun jumta, lai turas, taču prasa sajēgu. Gariepavedieni laikam ir kaut kas līdzīgs vispirmsieliekamiem pamatiem. Viņš dara celsmīgudarbu. Un es ārdu ārā. Un Aijas atsūtītajāgrāmatā vēl uzšķiras lapa ar šo: ...zirneklītissagšas auda mazajām māsiņām. Ak, es tačuar visu sirdi pievienojos šādam savu senčuskatījumam, viņi to brīnišķīgi izprata, bet tenevar. Kaimiņi teica, ka viņiem kāds pa pārismēnešiem nākot uzpūst indi. To gan arī negribētos.Kādas reizes vēl nojaukšu, vai tadviņš neapjēgs iet citur.Diez, kāds viņš ir, es viņu neesmu redzējusi.Tas tur ir tā drusku paaugstu, likt kāpnesun rāpties jau nu būtu muļķīgi. Tie prātīgieieteikumi apdrošināšanas biedrības grāmatiņā,kā izvairīties no negadījumiem. Bet būtuinteresanti redzēt, kāds viņš īsti ir. Viņa pavedieniir vieni no smalkākiem, kādi pasaulēir. Un tai pašā laikā pie tiem var noturētiesun mirdzēt rasas lāses. Starp rugājiem brīnumainos,neaizmirstamos rudens rītos.***Naktī lija, tagad saule. Plūmes mazie ziedipilni mirdzošām lāsēm. Kā otra ziedu kārta.Tāds ir pavasaris.***Šodien ieraugu, ka ap mani ir divi acīm redzami,rokām taustāmi aizsargvaļņi. Te iekšāvisapkārt uz sienām ir garīgas dzīvības piesātinātsgleznu un grāmatu valnis. Cilvēki turdevuši savu labāko. Un ārā aiz logiem, tādāpat apņemošā lokā, ir dārza koku un krūmuzaļais valnis. Tas nav bez ietekmes, abi ir pilnilieliskām, spēcīgām lietām.Cik skaidri viņi tur Latvijā uz laukiem jau sento zināja un pateica. Dieviņš taisa zelta sētuapkārt manu augumiņu.Dārzā noliecos kaut ko pacelt no zemes.Atliecoties, gar deniņiem noslīd zara gals.Izjūtu to kā draudzīgumu, tuvību. Gandrīzmīlestību. Kas? No kā? Kāda klātiene atnākusi,ieņēmusi vietu manā tuvumā pa šiemvienpatnības gadiem. Klātiene un arī spēks,kam arvien vairāk uzticos un paļaujos.***Pēdējā laikā bieži skatos uz koku stumbriem,kāds brīnišķīgums viņos ir. Viņu spēks, viņuskaistums, viņu nešaubīgais augšupvirziens.Cik skaidri viņi ar sevi rāda šo celšanos. Manliekas, ka viņi to dara vairāk, noteiktāk nekācitas būtnes, it kā viņi labāk zinātu kādu likumu.Te apkārt ir daudz koku, pat neizejot ārā, tikaipametot skatu pa logu, tie visur redzami.Acis satiekas, domas pašas no sevis piesaistāsviņu skaistajiem veidiem. Nē, ne domas,kaut kas netveramāks, nezināmāks manī irsaziņā ar viņiem. Viņi palīdz, viņi dara labu.Un vēl tāds joks. Vannas istabā esot, ģērbjoties,matus žāvējot, atkārtoti esmu jutusiit kā vieglu nepareizību, traucējumu, trūkumu.Vienu dienu, uzmetot skatu loga matētajamstiklam, atskārstu, kas par vainu. Tasneļauj redzēt dārzu, aizliedz acīm satikties arkokiem un zariem. Esmu pieradusi pie viņuklātienes. Visās citās istabās tie ir, bet te šistrūkums, un to tūliņ jūt.Te ir divas gleznas, tad es paskatos uz tām.Tās arī raida no sevis kaut ko līdzīgu, bet mazākāmērā nekā koki, daba.***Ha, Skujiņš savā romānā kādā vietā radamazu estētisku impulsu, aprakstot dabiskasvajadzības nokārtošanu. Pašlaik neatcerosliteratūrā šo sakarību sastapusi. Gan jaubūs. Valtraute, brien pa lekni sazēlušu pļavu,notupstas. „Acu priekšā līgojas iedzeltenasvīgriezes, madaras, āboliņš. Pa smilgu dūkdamarāpo kamene...” Tādā veidā. Izceļas,patīkams pretmets rupjību un netīrumu piesaukšanai,ar ko daudzi tā aizrāvušies. Pietam, man liekas, ka visā šai lietā ir kaut kaslatvisks, un ne tikai ainavā. Un nevis mazsskaistuma impulss, bet gluži stingrs – tiesaules gaismas aplietie ziedi un stiebri acupriekšā, kad tur tup.***Dārzā zem priedes, zem kadiķiem izlīdušassēnes. Skaistas bērzlapes, gaiši sārtām cepurēm,daudzas. Vienu nogriezu – tīra, vesela,bez neviena tārpa. Un vēl lien ārā, smuki poķīši.Beidzot kā no debesīm pasniedzas tas,kas gadiem gribēts un kā nav bijis. Svaigusēņu mērce. Kā toreiz Ramās, mūs bērnusaizsūtīja uz mazo mežiņu salauzt vakariņāmsēnes. Cik paradīziski tas liekas no šejienes.10
Lejā uz ceļa Džīna, priecīgi pastāstu par savāmsēnēm. Kā ēna pārslīd viņas sejai. Viņapienāk man tuvu klāt, cieši saņem pie elkoņa.Nekādā ziņā neēd. Tu gulēsi beigta. Ciktā jau nav bijis. Lēnām atlaiž manu elkoni,ne pavisam. Saspiež atkal, akmeņainā nopietnībāatkārto: Nekādā ziņā neēd. Tās nevarēst. Tās nav ēdamas.Šie amīši. Ēd tik savas mākslīgi siltumnīcās,laboratorijās saaudzinātās sēnes, atradinājušiesno laba, dabiska ēdiena. Šis punkts tačuman ir desmitreiz skaidrāks par viņas zināšanu,ka tās nevar ēst.Tomēr –Tā īsti jau Amerikas sēnes nepārzinu. Navgadījies te sēņot, ar tām iepazīties. Lai nutā galīgā nomiršana, tā doma jau man navsveša. Bet taisni viegla saindēšanās pašlaiknebūtu vēlama. Vemšana... Šodien vēl neizcepu,muļķīgi. Un kamēr es te svārstīšos,nāks tārpi un bez gudrošanas ēdīs, kas labs.Ak, šī ačgārnību pilnā pasaule tagad!Es zinu, kas te atkal ir. Ja es būtu Latvijā, manpašai no bērna kājas būtu pavisam skaidrs,kuras sēnes ir ēdamas un kuras nav ēdamas,tur tāds stāvoklis vispār nerastos. Laba sēnepati tev pienāk klāt, nē, tu to nedrīksti ēst.Un pie tā atkal ir vainīgi krievi.Un tas nebūt nav joks. Vēl viena no neskaitāmāmnelādzībām, ar ko viņi maitājuši gansavu zemi, gan tās, kuras skāruši. Atšķirt miljoniemcilvēku no viņu mājām, izjaukt viņusvēto piederību savai vietai zemes virsū, nē,mīļie, tas nav joks. Šo nelabo darbu nelabāssekas ceļas augšā visās malās. Izlien no zemesar labu sēni, tu to nedrīksti ēst.Ko lai tagad daru?***Ziņās stāsta, kā Krievijā tagad iet Kaukāzaļaudīm. Uzbrūk, piekauj, nogalina. Sauc:Krieviju krieviem! Šo cilvēku atrašanās Krievijāir pašu krievu roku darbs. Viņu zemesvarmācīgi pievienoja Krievijai, laika gaitādaudziem dzīvošana sasaistījās ar turieni.Nu dzen projām, atņem darbu, iztiku. Krievijaslielums un sūtība. Vai tiešām tauta, kasdevusi Čehovu, Tolstoju, Rahmaņinovu nespēsno tā atveseļoties? To nevar, negribaspieņemt. Bet šausmīgi ilgi tur velkas šis slimums,sakņodamies, pieaugdams klāt, aplaizdamscitus. Kādu postu tas ir nodarījis unturpina darīt lielā pasaules daļā.***Bišu krūms turpina savas pamācības. Šodienatkal rādīja, kā bite neļauj sevi traucēt.Izlauzdama sakaltušu stiebru, sakustinājuzaru. Bite neko, stingrāk pieķeŗas ziedam.Tikai, kad mana roka nāk tai pavisam tuvuklāt, tikai tad, kā mazliet aizvainota – it kāar vieglu augstākas zināšanas saīgumu parmanu rīcību – viņa lēnām paceļas no zieda,palido drusku tālāk. Tikai mazdrusciņ tālāk.Tūliņ atsāk medus meklēšanu citā ziedā. Līdzbeidzamam viņa neļauj sevi pārtraukt darbā,nevienu sekundi viņa neatdod traucētājam.Vai bitēm varbūt ir augstāka nodošanās spējanekā cilvēkiem – ? Un medus vākšana īpašuuzmanību un uzticību prasošs darbs?Mīļais, vecais bišu krūms! Mēs te dzīvojamlīdzās gadu desmitus, un vienmēr tas parādako jaunu un jauku.***Izgudroju lielisku vasaras saldo ēdienu. Tā,ielej bļodiņā krūzi ledusskapī stāvējušas vēsaspaniņas. Pieliek vienu vai divas tējkarotesmedu, bet nesamaisa. Gatavs. Garšīgs, veselīgs,atsvaidzinošs, bez kādas taisīšanas.Pagatavošanas laiks nepilna minūte, neatraujlaiku no papīriem. Ļoti labs. Pie tam,mīļo Blaumani, skaitās, ka es šīs lietas nemāku.Bet es redzu, ka te ir liela, atzīta vērtība:vienkāršība. To nevar apgāzt.***Tie tauriņi nu gan ir. Kā piedzēruši. Spožasaule, zaļš dārzs, tur viņi klumburo. Vai viņijauž, kur dodas, kurp grib aiztikt? Papūšviegla vēsma, viņš lido uz otru pusi – pilnīgiatdod sevi gadījumam? Tā gluži nevarētubūt.Skaisti jau viņi ir. Kā lielas, gaišā dienas laikāapreibušas ziedlapas. Un gan jau viņizin, gan jau viņi nonāk, kur viņiem jānonāk.Varbūt zilspārnim grūtāk viņus gaisā noķerttaisni šī nevienādā streipulīgā lidojuma dēļ.Bet var arī būt, ka tie viņam diezko negaršo.Un tā viņi te klumburo, un man par viņiemjāpieraksta. Pasaulē brūk kalni, tilti, applūstzemes, ziemeļpols kūst ārā, un man vēl jāpasaka,kā viņi te lidinās. Brīžiem viņi gaisāgandrīz apstājas, kā nevarēdami izšķirties,uz kuru pusi labāk doties. Viss ir tik aicinošs.Vai atkal pēc Gētes, vēl pakavēdamies, vēlneaiziedami no kāda burvīga mirkļa.Pie viņiem var drusku pieturēties. Šajos cilvēkusaspridzināšanas laikos, kas tagad pienākuši.***11
- Page 5 and 6: Šī zemeŠī zeme ir slima,nevesel
- Page 7 and 8: stressEs vienmēr piekrītu,saku -
- Page 9 and 10: Benita VeisbergaPIERAKSTIZilspārņ
- Page 11: mājvietas lielā nozīme šīs pas
- Page 15 and 16: ne Griguli! Jaunie Rīgas literāti
- Page 18 and 19: ZINTNIECES PAREĢOJUMSNo senislandi
- Page 20 and 21: nodevu nomaksāt,vai visiem dieviem
- Page 22 and 23: 51 Kuģo no austrumiemMuspelas vīr
- Page 24 and 25: Rūta DzenīteASPAZIJAS MIRDZĒŠAN
- Page 26 and 27: ATMIŅASZīm. Eduards DzenisAina Si
- Page 28: Franks GordonsBŪT LATVIETIM BĪSTA
- Page 32 and 33: Uldis SiliņšATSKATĪTIES, PASMAID
- Page 34 and 35: DR. VALDIS MUIŽNIEKS1927.1.XII - 2
- Page 36 and 37: MŪZIKAHelēna GintereGUNDEGA ŠMIT
- Page 38 and 39: MĀKSLALatviešu mākslinieku saiet
- Page 40 and 41: Arņa Balčus fotogrāfija Bez nosa
- Page 42 and 43: Summējot pirmskara un pēckara gad
- Page 44 and 45: LASĪTĀJU VĒSTULESOkupācijas muz
- Page 46: jāpārtiek no Pestīšanas Armijas
- Page 49 and 50: DAŽOS VĀRDOSAfganistānas Kunāra
- Page 51 and 52: u.c. ••• Latviešu mūzikas b
- Page 53 and 54: (Isaak Bashevis Singer) stāstu tea
- Page 55 and 56: Anitas Arbidānes diplomdarbs Dieni
- Page 57 and 58: kā indivīds pret Latvijas kopēj
- Page 59 and 60: man ir ticība, ka arī nākotnē d
- Page 61 and 62: GRĀMATASDZEJA AR PRIEKŠNOSACĪJUM
Lejā uz ceļa Džīna, priecīgi pastāstu par savāmsēnēm. Kā ēna pārslīd viņas sejai. Viņapienāk man tuvu klāt, cieši saņem pie elkoņa.Nekādā ziņā neēd. Tu gulēsi beigta. Ciktā jau nav bijis. Lēnām atlaiž manu elkoni,ne pavisam. Saspiež atkal, akmeņainā nopietnībāatkārto: Nekādā ziņā neēd. Tās nevarēst. Tās nav ēdamas.Šie amīši. Ēd tik savas mākslīgi siltumnīcās,laboratorijās saaudzinātās sēnes, atradinājušiesno laba, dabiska ēdiena. Šis punkts tačuman ir desmitreiz skaidrāks par viņas zināšanu,ka tās nevar ēst.Tomēr –Tā īsti jau Amerikas sēnes nepārzinu. Navgadījies te sēņot, ar tām iepazīties. Lai nutā galīgā nomiršana, tā doma jau man navsveša. Bet taisni viegla saindēšanās pašlaiknebūtu vēlama. Vemšana... Šodien vēl neizcepu,muļķīgi. Un kamēr es te svārstīšos,nāks tārpi un bez gudrošanas ēdīs, kas labs.Ak, šī ačgārnību pilnā pasaule tagad!Es zinu, kas te atkal ir. Ja es būtu Latvijā, manpašai no bērna kājas būtu pavisam skaidrs,kuras sēnes ir ēdamas un kuras nav ēdamas,tur tāds stāvoklis vispār nerastos. Laba sēnepati tev pienāk klāt, nē, tu to nedrīksti ēst.Un pie tā atkal ir vainīgi krievi.Un tas nebūt nav joks. Vēl viena no neskaitāmāmnelādzībām, ar ko viņi maitājuši gansavu zemi, gan tās, kuras skāruši. Atšķirt miljoniemcilvēku no viņu mājām, izjaukt viņusvēto piederību savai vietai zemes virsū, nē,mīļie, tas nav joks. Šo nelabo darbu nelabāssekas ceļas augšā visās malās. Izlien no zemesar labu sēni, tu to nedrīksti ēst.Ko lai tagad daru?***Ziņās stāsta, kā Krievijā tagad iet Kaukāzaļaudīm. Uzbrūk, piekauj, nogalina. Sauc:Krieviju krieviem! Šo cilvēku atrašanās Krievijāir pašu krievu roku darbs. Viņu zemesvarmācīgi pievienoja Krievijai, laika gaitādaudziem dzīvošana sasaistījās ar turieni.Nu dzen projām, atņem darbu, iztiku. Krievijaslielums un sūtība. Vai tiešām tauta, kasdevusi Čehovu, Tolstoju, Rahmaņinovu nespēsno tā atveseļoties? To nevar, negribaspieņemt. Bet šausmīgi ilgi tur velkas šis slimums,sakņodamies, pieaugdams klāt, aplaizdamscitus. Kādu postu tas ir nodarījis unturpina darīt lielā pasaules daļā.***Bišu krūms turpina savas pamācības. Šodienatkal rādīja, kā bite neļauj sevi traucēt.Izlauzdama sakaltušu stiebru, sakustinājuzaru. Bite neko, stingrāk pieķeŗas ziedam.Tikai, kad mana roka nāk tai pavisam tuvuklāt, tikai tad, kā mazliet aizvainota – it kāar vieglu augstākas zināšanas saīgumu parmanu rīcību – viņa lēnām paceļas no zieda,palido drusku tālāk. Tikai mazdrusciņ tālāk.Tūliņ atsāk medus meklēšanu citā ziedā. Līdzbeidzamam viņa neļauj sevi pārtraukt darbā,nevienu sekundi viņa neatdod traucētājam.Vai bitēm varbūt ir augstāka nodošanās spējanekā cilvēkiem – ? Un medus vākšana īpašuuzmanību un uzticību prasošs darbs?Mīļais, vecais bišu krūms! Mēs te dzīvojamlīdzās gadu desmitus, un vienmēr tas parādako jaunu un jauku.***Izgudroju lielisku vasaras saldo ēdienu. Tā,ielej bļodiņā krūzi ledusskapī stāvējušas vēsaspaniņas. Pieliek vienu vai divas tējkarotesmedu, bet nesamaisa. Gatavs. Garšīgs, veselīgs,atsvaidzinošs, bez kādas taisīšanas.Pagatavošanas laiks nepilna minūte, neatraujlaiku no papīriem. Ļoti labs. Pie tam,mīļo Blaumani, skaitās, ka es šīs lietas nemāku.Bet es redzu, ka te ir liela, atzīta vērtība:vienkāršība. To nevar apgāzt.***Tie tauriņi nu gan ir. Kā piedzēruši. Spožasaule, zaļš dārzs, tur viņi klumburo. Vai viņijauž, kur dodas, kurp grib aiztikt? Papūšviegla vēsma, viņš lido uz otru pusi – pilnīgiatdod sevi gadījumam? Tā gluži nevarētubūt.Skaisti jau viņi ir. Kā lielas, gaišā dienas laikāapreibušas zied<strong>lapas</strong>. Un gan jau viņizin, gan jau viņi nonāk, kur viņiem jānonāk.Varbūt zilspārnim grūtāk viņus gaisā noķerttaisni šī nevienādā streipulīgā lidojuma dēļ.Bet var arī būt, ka tie viņam diezko negaršo.Un tā viņi te klumburo, un man par viņiemjāpieraksta. Pasaulē brūk kalni, tilti, applūstzemes, ziemeļpols kūst ārā, un man vēl jāpasaka,kā viņi te lidinās. Brīžiem viņi gaisāgandrīz apstājas, kā nevarēdami izšķirties,uz kuru pusi labāk doties. Viss ir tik aicinošs.Vai atkal pēc Gētes, vēl pakavēdamies, vēlneaiziedami no kāda burvīga mirkļa.Pie viņiem var drusku pieturēties. Šajos cilvēkusaspridzināšanas laikos, kas tagad pienākuši.***11
Change language