lasītāju vēstules - Jura Žagariņa mājas lapas

nevar aust, nojaucu. Jauns vēl nav uzausts,bet vairāki gaŗi pavedieni jau ir. Un tā mēste ņemsimies un kausēsim viens otru? Viņšaudīs, es došu sava mūža beidzamos spēkusun ārdīšu, un mani papīri, visas nepadarītāslietas...Kā viņš tik ātri var uzaust? Tīkls ir varbūtkādas piecsimt reizes lielāks par viņu pašu.Un plāns, kārtība, kas tur ievēroti, diezganiespaidīgi, kaut kas no ģeometrijas arī turplaiksnās. Diez, kur un kādas zirnekļiem smadzenes?Veidot tik skaistu rakstu, piestiprināttīklu noteiktās vietās pie kadiķa, sienasun jumta, lai turas, taču prasa sajēgu. Gariepavedieni laikam ir kaut kas līdzīgs vispirmsieliekamiem pamatiem. Viņš dara celsmīgudarbu. Un es ārdu ārā. Un Aijas atsūtītajāgrāmatā vēl uzšķiras lapa ar šo: ...zirneklītissagšas auda mazajām māsiņām. Ak, es tačuar visu sirdi pievienojos šādam savu senčuskatījumam, viņi to brīnišķīgi izprata, bet tenevar. Kaimiņi teica, ka viņiem kāds pa pārismēnešiem nākot uzpūst indi. To gan arī negribētos.Kādas reizes vēl nojaukšu, vai tadviņš neapjēgs iet citur.Diez, kāds viņš ir, es viņu neesmu redzējusi.Tas tur ir tā drusku paaugstu, likt kāpnesun rāpties jau nu būtu muļķīgi. Tie prātīgieieteikumi apdrošināšanas biedrības grāmatiņā,kā izvairīties no negadījumiem. Bet būtuinteresanti redzēt, kāds viņš īsti ir. Viņa pavedieniir vieni no smalkākiem, kādi pasaulēir. Un tai pašā laikā pie tiem var noturētiesun mirdzēt rasas lāses. Starp rugājiem brīnumainos,neaizmirstamos rudens rītos.***Naktī lija, tagad saule. Plūmes mazie ziedipilni mirdzošām lāsēm. Kā otra ziedu kārta.Tāds ir pavasaris.***Šodien ieraugu, ka ap mani ir divi acīm redzami,rokām taustāmi aizsargvaļņi. Te iekšāvisapkārt uz sienām ir garīgas dzīvības piesātinātsgleznu un grāmatu valnis. Cilvēki turdevuši savu labāko. Un ārā aiz logiem, tādāpat apņemošā lokā, ir dārza koku un krūmuzaļais valnis. Tas nav bez ietekmes, abi ir pilnilieliskām, spēcīgām lietām.Cik skaidri viņi tur Latvijā uz laukiem jau sento zināja un pateica. Dieviņš taisa zelta sētuapkārt manu augumiņu.Dārzā noliecos kaut ko pacelt no zemes.Atliecoties, gar deniņiem noslīd zara gals.Izjūtu to kā draudzīgumu, tuvību. Gandrīzmīlestību. Kas? No kā? Kāda klātiene atnākusi,ieņēmusi vietu manā tuvumā pa šiemvienpatnības gadiem. Klātiene un arī spēks,kam arvien vairāk uzticos un paļaujos.***Pēdējā laikā bieži skatos uz koku stumbriem,kāds brīnišķīgums viņos ir. Viņu spēks, viņuskaistums, viņu nešaubīgais augšupvirziens.Cik skaidri viņi ar sevi rāda šo celšanos. Manliekas, ka viņi to dara vairāk, noteiktāk nekācitas būtnes, it kā viņi labāk zinātu kādu likumu.Te apkārt ir daudz koku, pat neizejot ārā, tikaipametot skatu pa logu, tie visur redzami.Acis satiekas, domas pašas no sevis piesaistāsviņu skaistajiem veidiem. Nē, ne domas,kaut kas netveramāks, nezināmāks manī irsaziņā ar viņiem. Viņi palīdz, viņi dara labu.Un vēl tāds joks. Vannas istabā esot, ģērbjoties,matus žāvējot, atkārtoti esmu jutusiit kā vieglu nepareizību, traucējumu, trūkumu.Vienu dienu, uzmetot skatu loga matētajamstiklam, atskārstu, kas par vainu. Tasneļauj redzēt dārzu, aizliedz acīm satikties arkokiem un zariem. Esmu pieradusi pie viņuklātienes. Visās citās istabās tie ir, bet te šistrūkums, un to tūliņ jūt.Te ir divas gleznas, tad es paskatos uz tām.Tās arī raida no sevis kaut ko līdzīgu, bet mazākāmērā nekā koki, daba.***Ha, Skujiņš savā romānā kādā vietā radamazu estētisku impulsu, aprakstot dabiskasvajadzības nokārtošanu. Pašlaik neatcerosliteratūrā šo sakarību sastapusi. Gan jaubūs. Valtraute, brien pa lekni sazēlušu pļavu,notupstas. „Acu priekšā līgojas iedzeltenasvīgriezes, madaras, āboliņš. Pa smilgu dūkdamarāpo kamene...” Tādā veidā. Izceļas,patīkams pretmets rupjību un netīrumu piesaukšanai,ar ko daudzi tā aizrāvušies. Pietam, man liekas, ka visā šai lietā ir kaut kaslatvisks, un ne tikai ainavā. Un nevis mazsskaistuma impulss, bet gluži stingrs – tiesaules gaismas aplietie ziedi un stiebri acupriekšā, kad tur tup.***Dārzā zem priedes, zem kadiķiem izlīdušassēnes. Skaistas bērzlapes, gaiši sārtām cepurēm,daudzas. Vienu nogriezu – tīra, vesela,bez neviena tārpa. Un vēl lien ārā, smuki poķīši.Beidzot kā no debesīm pasniedzas tas,kas gadiem gribēts un kā nav bijis. Svaigusēņu mērce. Kā toreiz Ramās, mūs bērnusaizsūtīja uz mazo mežiņu salauzt vakariņāmsēnes. Cik paradīziski tas liekas no šejienes.10