You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
vasara / 02 / <strong>2013</strong>
PIRMĀ VĀKA BILDES AUTORSDAUGAVAS GRĪVAS PATRIOTSFotoaparāts: Nikon 330S un Nikon 90Objektīvs: 28–300 mm un 80–400 mmStatīvu un citus palīglīdzekļus neizmantoUz žurnāla 1. vāka – mazais svilpis Carpodacus erythrinus (tēviņš) Vecdaugavā. Mazo svilpju mātītes un jaunietēviņi līdz trīs gadu vecumam ir pelēki.tādēļ, kad priecājaties par sārtajiem flamingiem, ziniet – šo putnu priekštečusno Uzbekistānas atvedis Igors. Viņš ir ceļotājs – pat tualetē iedvesmai stāv mazaispasaules atlants. Padomju laikos smalki iepazīta PSRS teritorija – jo īpašiUzbekistāna un Kazahstāna, tundra, tālākie ceļojumi bijuši uz Argentīnu unKambodžu.Igors Deņisovs ir ne tikai labs putnu pazinējs. Putni viņa mājās ir visapkārt –gleznās un zīmējumos pie dzīvokļa sienām, uz visām krūzītēm un putraimucibiņām, plašajā putnu grāmatu un pastmarku kolekcijā, turklāt agrāk putničivinājuši arī būrīšos. Tik putniskā dzīvoklī nekad nebiju bijusi. Grāmatukolekcijai nupat pievienojies Maskavā izdotais «Krievijas Eiropas daļas putnunoteicējs» – trīs lielas grāmatas, un tajās arī ir Igora Deņisova fotogrāfijas.Igoru Deņisovu pirmo reizi satiku šopavasar Dabasmuzejā – viņš uzvarēja putnu fotokonkursā seniorugrupā (eh, saukt par senioriem piecdesmitgadniekusman šķiet zaimošana). Pirms tam šo vārdubieži redzēju zem putnu fotogrāfijām internetavietnē www.putni.lv, žurnālā «Putni dabā», portālādabasdati.lv bija raksts par to, ka Igors DeņisovsVecmīlgrāvja–Vecdaugavas–Mangaļsalas teritorijāpērn novērojis 180 putnu sugas, un 165 no tāmviņam izdevies arī nofotografēt, bet aizvadīto 35gadu laikā – 230 sugas jeb 65% no visām Latvijākonstatētajām putnu sugām. Kad lūdzu maniaizvest uz mīļāko putnu vērošanas vietu, Igorsnešaubīdamies dodas uz Mangaļsalas molu, joir darbadienas pēcpusdiena un tad tur neesotpārāk daudz cilvēku. Žurnāla pēdējā atvērumā variaplūkot ondatru un pogaino roni, kas nobildētimola galā, te satikta arī Amerikas ūdele ar asarītizobos un rijīgs pelēkais ronis ar milzīgu lasi, ko tambezcerīgi mēģināja atņemt sudrabkaijas.Igors Deņisovs ir rīdzinieks, zvejnieka dēls, unVecmīlgrāvī dzīvo jau 40 gadu. Kopā ar vecākiemviņš bieži devies dabā, ceļojis, makšķerējis un parpirmajiem 100 rubļiem, ko nopelnīja, zooloģiskajādārzā strādājot par plēsīgo putnu kopēju, nopirkagumijas laivu, lai vieglāk būtu doties putnos uzmazajām Daugavas saliņām. Rīgas zooloģiskajādārzā Igors nostrādāja 14 gadus, un jau kā direktoravietnieks viņš bieži devās dažādās ekspedīcijās,Fotografēt dabu Igors sāka jau pusaudža gados, protams, ar «Smenu». Tagadviņš ir t.s. nikonists. Protams, katrs dabas fotogrāfs sapņo par aizvien gaišākiemobjektīviem, taču mēs jau zinām, ka, lai nobildētu labas dzīvnieku fotogrāfijas,tikai 30% no panākumiem dod laba optika, pārējie 70% ir meistarība. Igors irliels staigātājs, statīvus un monopodus nelieto, viņš putnus meklē, nevis sēžuz vietas un gaida, kad tas pats ienāks kadrā. Ekspedīcijās dodas ar tik vieglumugursomu, cik vien iespējams, jo katrs lieks kilograms liedz noiet vismaz 10km. Viņš piedalās arī putnu uzskaitēs un palīdz kolēģiem gredzenot – šopavasarkopā ar Aigaru Kalvānu Žurku salā apgredzenoja pārsimt kaijveidīgo putnu.Niedru lijas Circus aeruginosus Mangaļsalā. Ejot uz molu, takas labajā pusē irniedrājs, un tur ligzdo niedru liju pāris. Šis putns te ligzdo jau vairākus gadus– jaunie tēviņi un mātītes ir tumši brūni. Igors Deņisovs plēsīgos putnus pētījisvairāk nekā citus, un kolēģi ne tikai Latvijā, bet arī Krievijā viņu šajā jomāuzskata par ekspertu – ne velti katru gadu viņš sagatavo publikāciju Maskavaszoodārza plēsīgo putnu un pūču rakstu krājumam.Turpinājums pēdējā lappusē
REDAKTORES SLEJADziesmoti zaļš sveiciens vasarā!Dažreiz ir vērts pāršķirstīt vecās «Vides Vēstis» vai palasīt tīmeklī žurnāla arhīvu. Pirmsčetriem gadiem, 2009. gada septembra numurā (122), publicēta intervija ar jauno Dabasaizsardzības pārvaldes ģenerāldirektoru Jāni Strautnieku, un tās ievadā rakstīts: «Ja JānimStrautniekam izdosies dabas aizsardzībā aizsāktā revolūcija, viņa vārdā droši vien nosauksielu, ja ne – tad... varat paši iedomāties.» Ir pagājuši četri gadi, un 1. jūnijs priekšniekamatkal ir liktenīgs – no šā datuma Strautniekam jāsāk vadīt Latvijas Vides aizsardzības fondaadministrāciju, bet par DAP vadītāju iecelta jeb aizrotēta LVAF administrācijas direktoreSandra Bērziņa. Vienas ministrijas ietvaros rotācija ir normāla parādība, arī JānimStrautniekam ļoti patika rotēt darbiniekus, pārcelt viņus strādāt uz vairāk nekā 100 kmattālām darbavietām. Lūza cilvēku likteņi, daudzi darba nedēļu joprojām pavada kādājumta kambarītī, jo savu darbu mīl un sakostiem zobiem pakļaujas priekšnieka dotajaiiespējai «sekot jauniem izaicinājumiem un pilnveidoties». Tie, kuri ar priekšnieka bosinguun mobingu samierināties nespēja, aizgāja. Arī pasaules līmeņa zinātņu doktori.Tagad Jānis Strautnieks ir ierakumu viņā pusē – vides aizsardzības un reģionālās attīstībasministrs Edmunds Sprūdžs nolēmis viņam piedāvāt jaunu izaicinājumu un citu darbu, uzkuru ceļu mērot nāksies vien no lauku mājām Mālpils novadā. Tāpēc Jānis Strautnieksir informējis valdību un medijus, ka amats, uz kuru viņš pārcelts, neatbilst izglītībai,kvalifikācijai un profesionālajām iemaņām, ministrs ar viņu nav apspriedies, turklāt iraizskartas viņa tiesības uz personīgo dzīvi. Tāpēc no darba atceltais ierēdnis joprojāmdodas uz Dabas aizsardzības pārvaldes ēku Siguldā un gatavo papīrus tiesai, jo rotācijuuzskata par netaisnu. Sprūdža lēmumu toties atbalsta Vides konsultatīvā padome, kurapvienojušās aktīvākās zaļo neformāļu un biologu profesionālās organizācijas, kā arī dabaszinātnieki, jo uzskata, ka Dabas aizsardzības pārvalde lielāko daļu spēku velta nevisdabas un sugu aizsardzībai, bet gan mežizstrādei īpaši aizsargājamās teritorijās untūrisma organizēšanai. Līdzīgi domā daudzi, tikai latviskā tramīgumā klusē. Kā risināsiesšī cīņa par amata krēslu, to rādīs laiks.Bet pa šo laiku ar vērienu tiks svinēta Gaujas nacionālā parka 40 gadu jubileja, pieklusinātāk– Slīteres nacionālā parka 90 gadi. Tu atvilksi elpu no tumšās ziemas, mēs – sagatavosimnākamo žurnālu.AnitraUZMANĪBU 2012. gada žurnāla abonentiem!Ja vēlies, lai arī oktobrī un decembrī tavā pasta kastītē iegulst žurnāls «Vides Vēstis»,abonē to mājaslapā www.videsvestis.lv/abonesanaDivi žurnāla numuri – 3 lati«Vides Vēstis» varat iegādāties ne tikai preses kioskos, bet arī veikalos Rīgā: karšuveikalā «Jāņa sēta» – Elizabetes ielā 83/85, «Gandrā» – Kalnciema ielā 28,«Biotēkas» veikalu tīklā.Žurnāls tapis ar Vides aizsardzības unreģionālās attīstības ministrijaspārraudzītās institūcijasLatvijas Vides aizsardzības fonda unMežu attīstības fonda unDaugavas savienībasfinansiālu atbalstuVides aizsardzības klubažurnāls© Pārpublicēšanasgadījumā lūdzamatsaukties uz žurnālu«Vides Vēstis»Iesniegtos manuskriptusatpakaļ neizsniedzISSN 1407-2939vasara <strong>2013</strong> nr. 2 (<strong>143</strong>)Redakcijas adrese:«Vides Vēstis»Ausekļa iela 1-1Rīga, LV 1010Tālr.: 67814778Fakss: 67814776http://www.videsvestis.lvIznāk reizi divos mēnešosReģ. nr. 000702134Galvenā redaktore:Anitra Toomae-pasts: anitra@vak.lvDirektore:Anete Ķuzee-pasts: anete@vak.lvMakets:Ilze Ramanee-pasts: ilzer@vak.lvIespiests tipogrāfijā «Gandrs».Žurnāla drukāšanaiizmantotas krāsas, kasveidotasuz augu eļļas bāzes.VIDES VĒSTISVASARA/02/<strong>2013</strong> 3
DABAJulita Kluša;autores fotoKĀ ZIEDIPĀRTOP AUGĻOSNokarenā oša Fraxinus excelsior ‘Pendula’ ziedi pārvēršas augļos – spārnuļos.Vai esat ievērojuši to brīdi, kad zieds vairsnav zieds, bet arī auglis vēl īsti pēc augļaneizskatās?Kad es par to aizdomājos, sāk likties, ka arziediem un augļiem ir kā tai Imanta Ziedoņa«Brūnajā pasakā» par vīriņu, kas visu padarabrūnu un gatavu vienā mirklī – čiks, un gatavs!Tikko ābele bija vienos ziedos – un, re, jau sīkiābolīši aizmetušies. Tikko vēl tā puķe ziedēja,paskatos citudien – nē, jau skaidri noformējiesauglītis! Turklāt ziedi un auglīši nereti atšķirastik ļoti, ka jāvaicā: vai starp šīm fāzēm tiešāmnekā vairs nav? Tikai – čiks, un gatavs?Jau tajos senajos laikos, kad par augiem sugulīmenī vēl neinteresējos un priecājos vien parto daiļumu, bija liels pārsteigums pirmoreizieraudzīt mellenes ziedus. Izrādās, tie pēc formasjau atgādina augļus, tikai rozīgi sārtus. Ziedaviducī ir pagarš irbulis – garāks par zieda vainagu.Pagāja vairāki gadi, līdz es ieraudzīju, kādsizskatās zieds pārejas vecumā, tas ir, kad ziedavairs it kā nav, bet arī apaļā augļa vēl nav. Ziniet,kam tas līdzinās? Zvaniņam ar garu, garu mēlīti!Irbulis vēl skatāms, bet no ogas tikai pusoga izaugusi.Ar ko tāda zvaniņa attīstība beidzas, jūs labizināt, jo kurš tad nav redzējis melleņu augļus?!Melleņu ziedi.Pusmellene kā tāds zvaniņš; Vaccinium myrtillus.VIDES VĒSTIS4 VASARA/02/<strong>2013</strong>
DABAMelnodzene sastopama reti, pārsvarā tikailielāko upju ielejās, bet tik skaista ir tāspāreja no zieda uz ogu! Gluži kā meitenebaltiem viļņainiem matiem, draisku zaļganucepurīti galvā.Melnodzenes Silene baccifera zieds pārzied, ogabriest.Arī ziemeļu linneja nav bieži sastopams augs, bet tās sīkie violetiezvaniņi ir ļoti skaisti. Ne mazāk interesanti bija vērotstadiju, kad zieds pārvēršas auglī: ziedlapas nobirst, bet zem toaptverošajām kauslapām piebriest jaunais auglītis, kas, tāpat kāstublājs, ir apmatots.Ziemeļu linneja Linnaea borealis ar auglīti. Vai varbūt putns?Ļoti bieži apstādījumos var redzēt strautusniegogu, kas turklāt visu paspēj vienlaikus– no pumpuriem līdz baltajām ogām. Šādukomplektu man gadījās redzēt pat vēl septembrabeigās, kaut gan sniegoga parastizied jūlijā un augustā.Strautu sniegoga Symphoricarpos albus – nopumpuriem līdz ogām.Bet vai esi kādreiz vērojis ķiršu kokus, kā to baltie ziedi pārvēršaszaļajās ogās? Man bija pārsteigums – zaļa pumpa ar brūniemmatiņiem. Ja nezinātu, nemaz tik viegli neiedomātos, ka tā irtopošā ķiršoga.Ķirsis pārzied, veidojas auglis.VIDES VĒSTIS6 VASARA/02/<strong>2013</strong>
DABAUn kurš tad nav redzējis ievas! Tādas pašas kā ķirši! Neticat?Skatiet paši: kad zieds par augli pārvēršas, izskatāsgauži līdzīgi, ja neņem vērā izmēru atšķirības.Viens ievzieds ceļā uz augli.Ja tev ir pieejams kāds jāņogu krūms, noteikti nepalaidgarām to mirkli jūnija sākumā, kad topošās ogaskā tādas jaunkundzes uz balli pošas – ar skaistu frizūruvai pat kronīti uz galvas, kas veidots no sakrokotāmvecajām ziedlapām. Tām augļi veidojas pavisam citādinekā ķiršiem un ievām – ne starp ziedlapām, bet zemtām.Pierasts, ka ziedi ir auga krāšņums – tas, pēc kā auguviegli atpazīst un ievēro. Bet, izrādās, ir labi zināmiaugi, kam ir labi zināmi augļi, bet no kā tie augļiradušies? Kāds ziedus vispār ir redzējis?Parastā ozola Quercus robur sievišķie ziedi.Sarkanā ozola Quercus rubra ziedi pārziedējuši, aizmetušāsozolzīles.Viens no tādiem augiem ir tik labi zināmais ozols.Nu kurš tad nav redzējis ozolzīli! Bet cik daudzi irredzējuši, no kā tā zīle top? Varbūt atkal – čiks, ungatavs, tā uzreiz, izlaižot ziedēšanu? Izrādās – ziediir. Turklāt divu veidu! Ja rūpīgāk ieskatās ozolos toziedēšanas laikā – maijā –, sākumā var ievērot tikaizaļos ziedus – vīrišķo ziedu spurdzes, kas sāk plauktjau pirms jaunajām lapiņām un zied pāris nedēļu vēltad, kad koks jau kārtīgi salapojis. Un, ja tā ieskatās,to zaļo spurdžu kokā ir tik daudz! Kā tās agrāk varējavispār nepamanīt?! Bet vīrišķo ziedu vietā jau zīlesnerodas, tie tikai apputeksnē, tāpēc arī tos saucpar putekšņlapu ziediem. Jāmeklē ziedi, kas pāraugaugļos, – auglenīcu ziedi. Skatāmies vēl rūpīgāk – jā,starp lapiņām zaru galos var samanīt ko sārtu un sīku.Ja neparādītu – neievērotu. Bet, lai cik neievērojamiun sīki būtu ozola sievišķie ziedi, tieši no tiem veidojasnākamās ļoti labi ievērojamās zīles!Arī riekstkokiem maijā vispirms izplaukst zaļas vīrišķāsspurdzes, kas salīdzinājumā ar ozoliem ir krietniresnākas un iespaidīgākas; vēlāk starp lapām uzziedarī sievišķie koši sarkanie vai dzeltenīgie ziedi, kas arī,salīdzinot ar ozoliem, ir krietni lielāki – atgādina mazaspūkainas mēlītes. Zem šīm mēlītēm var vērot, kāpieaug un attīstās jaunais zaļais auglītis.Tie ir pāris no «čiks, un gatavs» mirkļiem, ko manizdevies noķert un piefiksēt. Bet vēl jau vasara navgalā, un tādas pasakas notiek visu laiku, atliek tikaivērīgāk ieskatīties. Varbūt tev pavisam netālu aug kādste neaprakstīts augs, kas tieši šobrīd top – čiks, un gatavs?Bet varbūt izdodas redzēt arī brūnajam vīriņamlīdzīgu burvi?Mandžūrijas riekstkoka Juglans mandshurica sievišķie ziedi.Plašāk tīmekļa dziedava.lv vērojumu sadaļā.VIDES VĒSTIS7VASARA/02/<strong>2013</strong>
DABASLĪTERES KUKAIŅU NAKTS27. JŪLIJĀKukaiņlampas un kukaiņu gaismošana ir neatņemama Slīteres Kukaiņunakts sastāvdaļa.Slīteres nacionālā parka 90 gadu jubilejas kontekstā Slīteres bākaspiekājē jūlija pēdējā sestdienā notiks nu jau par unikālu tradīcijukļuvusī Kukaiņu nakts, kuru rīko Latvijas Entomoloģijas biedrībasadarbībā ar Dabas aizsardzības pārvaldi, tādēļ programma būsdaudzveidīga un piesātināta. Pasākuma centrālais notikums, kāvienmēr, būs improvizēts gaismas priekšnesums, kad aktieru lomāiejutīsies dažādi lielāki un mazāki seškājaiņi – gan virtuozi lidojoši,gan lēnīgi rāpojoši, gan spilgti, krāsaini un viegli pamanāmi, ganpaslēpes spēlējoši, maskējošos toņos, lācīši, pūcītes, sfingi un vēldaudzi citi. Kukaiņu un gaismas saspēli vienmēr papildina kukaiņumuzicēšana, taču šoreiz to bagātinās arī noskaņu mūzika jaunomūziķu «Cat from Japan» un «Vecpilsētas dziedātāju» izpildījumā.Kukaiņu dzīvesstāsti un bildesSlīteres Kukaiņu nakts sāksies plkst. 21.00 ar kukaiņu pētniekustāstiem par kukaiņu dzīvi un daudzkrāsainām kukaiņbildēm uzSlīteres bākas mājiņas sienas. Kādēļ tieši Slītere ir izvēlēta parKukaiņu nakts norises vietu? Tādēļ, ka Slīteres nacionālais parksdabas daudzveidības ziņā ir viena no interesantākajām vietāmvisā Latvijā, patiesībā – reti kur sastopama tāda dzīvās dabasdažādība kā šeit, Ziemeļkurzemes pašā galā. Cits citam līdzāste sadzīvo gan dienvidnieciskām, gan ziemeļnieciskām zemēmraksturīgi kukaiņi. Tieši šeit, Slīteres bākas piekājē, pirms 90 gadiemtapa Šlīteres dabas piemineklis – viena no vecākajam dabasaizsardzības teritorijām Latvijā, kas laika gaitā pārtapusi parpašreizējo nacionālo parku. Tieši šeit atrodas Zilo kalnu nogāze,kas klāta ar bagātīgiem, cilvēka roku ilgstoši neskartiem mežiem,ko nereti mēdz dēvēt par ziemeļu lietusmežiem. Tas, ka ārkārtīgiFoto: Kristaps Vilks.plaša dzīvās dabas daudzveidība sastopama tropu joslā,zināms ikvienam, taču dažkārt mēs pat iedomāties nevaram,cik daudzveidīga, krāsaina un formu ziņā dažāda irmūsu pašu kukaiņu pasaule Slīteres mežos. Ko jūs teiktu,ja pretī pa meža ceļu nāktu tāds sešus centimetrus garš,vien dzīvei tropu lietusmežos piemērots kukainis? Jā,Slīterē tas ir iespējams, jo viens no mūsu vislielākajiemkukaiņiem – lielais dižkoksngrauzis – savā ziņā ir kļuvispat par Slīteres nacionālā parka simbolu. Slīterē ir interesantikukaiņi, un daudziem šī ir vienīgā mājvieta Latvijā.Improvizēta laboratorijaSugu skaita ziņā kukaiņi ir nozīmīgākā dzīvās dabas daļa,un tie veic dažādus svarīgus uzdevumus: apputeksnē augus,veicina vielu apriti, kalpo par barību citiem, lielākiemdzīvniekiem, palīdz izplatīties mazākiem dzīvniekiem uncitiem organismiem. Kukaiņu mums visapkārt ir tik daudz,ka varētu pat teikt – mēs dzīvojam kukaiņu pasaulē. VidējiLatvijas kukainis nav lielāks par centimetru, liela daļa irtikai dažus milimetrus gari, tādēļ ikdienā kukaiņu pasaulepaliek apslēpta mūsu acīm, vēl jo vairāk tāpēc, ka daudzino tiem, varētu teikt, spēlē paslēpes un to dzīvesveidsir cilvēka acīm slēpts. Lai pēc iespējas labāk varētuiepazīties ar kukaiņu daudzveidību, Slīteres bākas mājiņābūs iekārtota improvizēta laboratorija, kur ikviens varēspaskatīties uz sīkiem kukainīšiem mikroskopā.Kad viss pamazām ieslīgst tumsāPēc saulrieta ikviens varēs uzkāpt Slīteres bākā un vērotnaksnīgo Slīteres mežu ainavu, ko atdzīvinās mazo bākuun kuģu gaismiņas jūras selgā. Tikmēr lejā cita pēc citasiedegsies lielākas un mazākas kukaiņlampas, un, to gaismasvilināti, no Zilo kalnu mežiem un apkārtnes pļavāmsalidos visdažādākie naktskukaiņi. Te zinātnieki pastāstīspar atlidojušajiem dzīvniekiem, bet, tuvojoties pusnaktij,sarunas papildinās neliels nakts pārgājiens, jo nevisi kukaiņi lido uz gaismu – citi labāk izvēlas uzturētiestumsas aizsegā. Tādēļ vēlams līdzi ņemt lukturīti, laivarētu aplūkot arī tos, kas rāpo pa Slīteres taciņām, kokustumbriem un zāles biezokņiem. Tiksimies jūlija pēdējāsestdienā Slīterē!Informācija par Slīteres Kukaiņu nakti īsumā• Kad? 27. jūlijā plkst. 21.00.• Kur? Slīteres nacionālajā parkā, pie Slīteres bākas.• Kas jāņem līdzi? Jāģērbjas vasaras vakarampiemērotā apģērbā, līdzi jāņem sega sēdēšanai zālājā,lukturītis nakts pārgājienam, pretodu līdzeklis, jatraucē odi, un telts, ja ir vēlēšanās palikt līdz rītam.Kristaps Vilks –entomologs,Latvijas Entomoloģijas biedrībasvaldes priekšsēdētājsVIDES VĒSTIS8 VASARA/02/<strong>2013</strong>
DABAGAUJASNACIONĀLAJAMPARKAM DRĪZJUBILEJARita JakovļevaFoto: Mārtiņš Zīverts.Stāvot Gaujas senielejas krastā un vērojot apkārtni,reizēm domāju, cik gan viegli cilvēks var ietekmēttūkstošiem un pat miljoniem gadu laikā veidojušosainavu – ja vien vēlas. Ļauju fantāzijai vaļu uniedomājos, kā būtu, ja parka nebūtu… Ainava pavisamnoteikti būtu citāda. Iespējams, ielejas krastāplestos kāda grandioza tūrisma vai sporta un atpūtasbāze, nogāzes būtu pārveidotas par dažādu izklaižuparku trasēm un gar Gauju nevarētu brīvi pastaigāties,jo visapkārt būtu zīmes – «Privātīpašums», «Iebrauktaizliegts». Senielejā no klusuma un miera nebūtu nemiņas… Bet Gaujas nacionālais parks ir – nu jau 40gadus!Gaujas senielejas – nacionālā parka galvenās stīgas –burvība kā saudzējama un saglabājama ir novērtēta jausen. Taču vien retais zina, ka toreiz, pirms vairāk nekā 40gadiem, gaisā virmoja idejas par Latvijas pirmā nacionālāparka izveidi arī citviet Latvijā. 60.–70. gados radāsdoma, ka arī Latvijā ir jādibina daudzfunkcionāla īpašiaizsargājama dabas teritorija, kas atšķirtos no rezervātuTipiska Gaujas ainava.stingrā aizsardzības režīma, kurā cilvēkam vietas nav. Bijavēlme izveidot teritorijas, kur dabas aizsardzība būtusaskaņota ar tūrisma attīstību, kur cilvēks varētu izjustdabu, baudīt ainavu, gūt mieru un dvēselisku baudījumu.Ungurmuiža.Foto: Leonards Birzmalis.VIDES VĒSTIS9VASARA/02/<strong>2013</strong>
DABAšī teritorija tika noteikta kā Siguldas Tautas parks. Tolaikaizsardzībā jau atradās tādi ļoti nozīmīgi šīs apkārtnes dabasveidojumi kā Krimuldas un Turaidas apkārtne, Gaujasielejas daļa no Braslas ietekas līdz Murjāņu tiltam, Gaujassenielejas posms no Cīrulīšiem (Cēsīs) līdz Līgatnesietekai, Sietiņiezis, Liepas Ellīte, Ērgļu (Ērģeļu) klintis,Gūtmaņala u.c. Tāpēc par vietu pirmā nacionālā parka izveideitika virzīta teritorija no Murjāņiem līdz Valmierai.Padomju varai vārds «nacionālais», protams, nepatika,tāpēc sekoja atteikums pēc atteikuma. Tomēr neatlaidībavainagojās panākumiem, kad toreizējais LPSR AugstākāsPadomes prezidija priekšsēdētājs Jānis Strautmanis atradaĻeņina izdotu dokumentu, kurā bija teikts, ka ievērojamasdabas vietas jāaizsargā un šim nolūkam jāveido vai nu dabasrezervāti, vai nacionālie parki. Ar to pietika, lai tiktusaņemta atļauja dibināt nacionālo parku.Nacionāli romantiskais sākumsFoto: Mārtiņš Zīverts.Gaujas līkums.Toreiz kā Latvijas pirmā nacionālā parka izveidesvieta tika apsvērta arī Piebalgas apkārtne. Gaujasaugštece, mazie purviņi, pauguri un lejas – kas zina,varbūt arī parks sauktos tāpat, taču vieta būtu cita...Uzvarēja argumenti, ka Gaujas ielejas apkārtnē noMurjāņiem līdz Valmierai blīvi koncentrētas daudzaskultūrvēsturiskās vērtības: senās lībiešu apmetnes,kulta vietas, senlatviešu sētas, pilsdrupas, pilskalniun muižas. Toreiz, domājot par pirmā nacionālā parkadibināšanu, kā nozīmīgs aspekts tika ņemtas vērāarī teritorijas kultūrvēsturiskās vērtības. Tās šai vietaideva priekšroku, jo šeit tā visa bija vairāk, blīvāknekā Piebalgā. Otrs aspekts, kas nosliecās par labušai teritorijai, bija senās tūrisma tradīcijas – Siguldasainavas bija iecienījuši jau vācu baroni, un tās tikaiemūžinātas gleznās krietni sen, ne velti šī vieta savaainaviskuma dēļ tika saukta pat par Livonijas Šveici.Starp citu, jau 30. gados apkārtne ap Siguldu, Turaiduun Krimuldu tika dēvēta par Latvijas nacionālo parku.Arī padomju gados Siguldas apkārtne bija atpūtnieku,dabas mīlētāju iecienīta vieta, gandrīz 1000 ha platībāValdīja liels entuziasms, jo viss notika ar vārdu «nacionālais»sirdī. Bija tā pašapziņa, ka parks ir visu latviešu tautuprezentējošs, un tas deva milzīgu pacēlumu. Idejas, kāparkam attīstīties, nāca no malu malām – piemēram, kādsaktīvists ierosināja, ka viss nacionālais parks varētu ietilptvienā administratīvajā teritorijā un saukties par Gaujavu.Dažas no idejām tika arī īstenotas, piemēram, trīsgadus katru piektdienas vakaru no Jāņiem līdz septembrim,tieši saulei rietot, uz Gaujas skanēja mežrags. Laivuairēja neviens cits kā leģendārais vides inspektors MārisMitrevics, bet mežragu pūta Jāzeps Džeriņš – profesionālsmežradznieks no simfoniskā orķestra. Šis pasākums netikareklamēts, bet, padzirdējuši, ka piektdienu vakarospusstundu būs baudāms šis unikālais priekšnesums,Dabas tūrisma infrastruktūra GNP.Foto: Mārtiņš Zīverts.VIDES VĒSTIS10 VASARA/02/<strong>2013</strong>
DABAFoto: Kristīne Melece. Foto: DAP arhīvs.Foto: DAP arhīvs.GNP jubilejas logo.Gaujas nacionālā parka zīme.Norādes zīme (mūsdienas).sāka rasties arvien vairāk interesentu. Uz Velnalas 30 mgarā podesta cilvēki stāvēja rindām – brauca klausītiesmežraga sasaukšanos ar dabas mieru un klusumu. PretīVelnalai vienmēr tika atskaņota «Tumša nakte, zaļa zāle».Lai skaņa atbalsotos, tauri pūta pret klinti... Vēlāk naudastrūkuma dēļ šis jaukais pasākums tika pārtraukts, tačucilvēku atmiņās tas saglabājās vēl ilgi.1973. gada 14. septembrī apstiprināja Gaujas nacionālāparka nolikumu un ģenerālshēmu, kas tam deva juridiskupamatu. Jaunizveidotajā parkā tika ietvertasgan mazpārveidotas dabas teritorijas, gan vēsturiskiizveidojušās lauku ainavas, gan nozīmīgi senatnespieminekļi. Vairāk nekā 92 tūkstošu hektāru lielas teritorijasnodošanu dabas aizsardzībā cilvēki uztvēra ļoti mierīgi,jo padomju laikos privātīpašuma jēdziens nepastāvēja unvisa zeme piederēja valstij. Parka veidotājiem bija daudzvieglāk nekā tagad, kad parka teritorijā ir daudz privātozemju.Parkā tika noteikta dabas rezervāta, dabisko ainavulieguma, kultūrainavu lieguma, ekstensīvās rekreācijas,intensīvās rekreācijas un neitrālā zona. Četras vērtīgākāsdabas teritorijas – Nurmižu, Roču, Sudas un Inciema –iekļāva rezervātu zonā. 1974. gada 25. aprīlī par parkapirmo direktoru iecēla Gunāru Skribu, veidojās GaujasNP darbinieku kolektīvs. Nauda gan sākumā bija tikaidarbinieku algām, taču tika izveidots Gaujas nacionālāparka fonds, kurā uzņēmumi un kolhozi varēja ziedot,ieskaitot pāri palikušos līdzekļus. Atsaucība bija liela,nauda tika saziedota pietiekami, kā arī entuziasms unaizrautība darbiniekos kūsāja – sākās pirmie darbi. Ļotidaudz tika paveikts ar talcinieku – GNP darbinieku, viņuģimenes locekļu un daudzo parka atbalstītāju – palīdzību.Tapa arī Gaujas nacionālā parka simbolika – 1975. gadāmākslinieks Osvalds Dinvietis izveidoja GNP logotipu –trīs burtus, kas ar savu formu simbolizēja Gaujas līkločutecējumu senielejā. Tika izvēlētas četras parka krāsas, kassimbolizēja četrus gadalaikus: gaiši zaļā krāsa – pavasari,tumši zaļā – vasaru, oranžā – rudeni un baltā – ziemu.Vēlāk Gaujas NP logotipu pilnveidoja māksliniece InetaPerova, attēlā iekļaujot Gaujas līkloču tecējumu, paugurussenielejas krastos, simboliskās krāsas, visu simbolikuietverot rombā, kas latviešu ģeometriskajā ornamentāsimbolizē sauli.Dabas sargāšana uzņem apgriezienusPadomju laikā radās lielas ieceres pie dažiem populāriemobjektiem izbūvēt dažādas sporta un tūrisma būves, tačuparka darbinieki un vietējie iedzīvotāji pret to cīnījās unguva virsroku. Šādi tika atvairīta apbūve pie Ērgļu klintīm,netika pieļauta PSRS akadēmiskās airēšanas bāzes izveideVaidavas ezerā, prestiža apbūve ar valdības bunkuruAmatas ietekā. Arī Siguldas bobslejtrases projektēšanaun būvniecība no sākotnējās ieceres gar Pēteralu unVIDES VĒSTIS 11VASARA/02/<strong>2013</strong>
DABAĒrgļu klintis.Gleznotājkalnu vai pa Paparžu gravu ap Siguldaspilsdrupām tika aizvirzīta uz ainaviski daudz neitrālākoGanu ceļa gravu.Gan likumdošana, gan parka darbinieku diezganasā nostāja veidoja atšķirīgu, dabu nenoplicinošusaimniekošanas sistēmu. Parka teritorijā mežuapsaimniekošanu sāka veikt citādi, pārtrauca kailcirtes,meži pamazām kļuva dabiskāki, jo īpaši rezervātu zonās,kur ciršana nenotika vispār. Parka teritorijā sākumāpilnībā aizliedza medības, atļaujot regulēt tikai todzīvnieku skaitu, kuri rada postījumus mežsaimniecībāun lauksaimniecībā, proti, aļņus un mežacūkas.Jau pirmajā parka vasarā Gaujas krastos tika izvēlētas17 vietas, kur ierīkot ūdenstūrisma apmetnes, lai telšubūvēšana un ugunskuru kurināšana nenotiktu stihiski,kā tas bija līdz šim, un arī atkritumi nebūtu izmētāti, kurpagadās, bet koncentrētos apmetnēs, kur tos vieglāksavākt. Pie populārām skatu vietām izbūvēja skatu platformasun kāpnes, ierīkoja autotūristu apmetnes.Tad sākās audzinošais un izglītojošais darbs: sāka izdotinformatīvos materiālus, parkā tika radītas iespējastūrisma maršrutu plānošanai, sākās arī audzinošais unizglītojošais darbs: sāka izdot informatīvos materiālus,telšu vietas ar ugunskuriem drīkstēja ierīkot tikaiapmetnēs tam paredzētajās vietās, pretēji iecienītajaimodei apmesties, kur pagadās. Sabiedrība tika aicinātaneskrāpēt klintīs uzrakstus, nelauzt kokus un neplūktvisu, kas dabā ieraudzīts, nepiegružot teritoriju. PieFoto: Leonards Birzmalis.apskates objektiem, sekojot Siguldas senajām tūrismatradīcijām, tika ierīkotas laipiņas, tiltiņi, platformas, parkasimboliskajās krāsās ieturēta norāžu un informācijaszīmju sistēma.Domājot par faunas daudzveidību, radās ideja ierīkotLīgatnes parku ar dzīvniekiem, piemēram, mežacūkām,staltbriežiem. Pēdējie savvaļas brieži Gaujas NP teritorijābija iznīkuši pirms vismaz tūkstoš gadiem. Vidzemē arīto nebija. Staltbriežus parka darbinieki Gunāra Skribasvadībā pārveda no Kurzemes. Līgatnē pamazām sāka veidottaciņas, voljērus, kuros ievietoja nebrīvē dzimušusun iedzīvotāju atvestus dzīvniekus. Cepurīšu kalnā tapatornis, no kura pavērās skats uz senieleju. Pamazām šī vietakļuva par iecienītu atpūtas vietu tūristiem.Šādas atpūtas vietas parka teritorijā tika veidotas ganar izglītojošu funkciju, gan arī ar nedaudz maskētustratēģiju, proti, lai cilvēkiem patiktu tur uzturēties unizbaudīt dabu, taču nebūtu vilinājuma spert soli sāņus nolabiekārtotās takas, lai gan tur, mežos, slēpās tie vērtīgākiedārgumi... Ar ierīkotās infrastruktūras palīdzību tūristuplūsmas pamazām tika koncentrētas konkrētās vietās,noņemot spiedienu no vērtīgākajiem dabas nostūriem, tātos saglabājot neskartus.Trepītes GNP.Foto: Mārtiņš Zīverts.VIDES VĒSTIS12 VASARA/02/<strong>2013</strong>
DABAŽogus dabas vērtumiem apkārt nelika, bet pārkāpumi, protams,notika – malumedniecība, zvejniecība... Inspektoriempirmajos gados bija darba pilnas rokas, bet citādinevarēja – sabiedrība bija jāaudzina. Par maluzvejniekuķeršanas piedzīvojumiem Gaujas nacionālajā parkā varētuveselu grāmatu sarakstīt. Sevišķi uzdarbojās tā sauktie«elektriķi» – bandas, kas zivis nekaunīgi sita ar elektrību.Arī klintīs gravētāju netrūka – kā pierādījums tam uzalu sienām vēl joprojām skatāmi neskaitāmie uzraksti«Zģes bil...». Pamazām inspektori kļuva ne tikai par dabassargātājiem, bet arī par izglītotājiem: lasīja lekcijas skolās,organizēja talkas, pavadīja ekskursantu grupas, uzstājāsradio un televīzijā. Pirmajā desmitgadē padarīts tika ļotidaudz. Gaujas nacionālā parka aprises skaidri iezīmējāslatviešu sirdīs un prātos, atraisot tos zaļākas domāšanasvirzienā.Rāmums darbu tecējumāNevar nepieminēt milzīgo triecienu, ko piedzīvoja Gaujasnacionālais parks 1983. gadā – sabrūkot Krimuldasiekaru tiltiņam, gāja bojā seši cilvēki. Direktors G. Skribatika atstādināts no amata, un darbā pieņēma pat divusdrošības inženierus, kas raudzījās, lai infrastruktūravisur būtu kārtībā. Toreiz nojauca ļoti daudz tiltu, kurinebija slikti, bet bija grūti pārbaudāmi, līdz ar to drošībugarantēt nevarēja. Tomēr izdevās saglabāt iekaru tiltu pieZvārtes ieža, kas bija tieši tādas pašas konstrukcijas kāsabrukušais. Šie bija tādi piebremzētie gadi. Gaujas NPdirektore līdz 1990. gadam bija iepriekšējā Gaujas NPdirektora vietniece, pēc izglītības arhitekte Inese Grundule.Parkā strādāja botāniķis, zoologs, etnogrāfs, kurinodarbojās ar pētniecību, inventarizāciju, taču nopietnasinfrastruktūras izveide apstājās.Foto: Leonards Birzmalis.Foto: Valda Indrēvica.Amata rudenī.Gaujas nacionālajā parkā ietilpst Gaujas senielejas krāšņākaisposms 93,5 km garumā no Valmieras līdz Murjāņiem, kur tāplūst pa plašu senieleju. Senielejas platums šeit ir 1–2,5 km,bet maksimālais dziļums pie Siguldas – 85 m. Gaujas senielejasākusi veidoties pirms 370–300 miljoniem gadu, t.i., devonaperiodā. Šajā laikā Gaujas un tās pieteku krastos ir radušiessmilšakmeņi. Lielākie smilšakmens atsegumi ir Sietiņiezis,Ērgļu klintis, Sarkanās klintis, Zvārtes un Ķūķu ieži. Aptuvenipirms miljons gadiem, kad notika ledāju pārvirzīšanās, šeitsanesti laukakmeņi, grants un māls. Pēdējā lielākā pārveidesenielejā notikusi pirms 12–13 tūkstošiem gadu, kad, ledājamatkāpjoties, tā kušanas ūdeņu sanesumi izveidoja pašreizējosenieleju. Tieši iežu atsegumi un reljefa formu dažādībair parka gleznaino ainavu veidotāji. Savukārt bioloģiskāsdaudzveidības uzturētājas ir Gaujas un tās pieteku vecupes arļoti daudzveidīgu floru un faunu.Gaujas nacionālajā parkā atrodas divas trešdaļas no visāmLatvijas alām, kas ir nozīmīgas sikspārņu ziemošanas vietas.Parka ainavu bagātina vairāk nekā 500 kultūras un vēsturespieminekļu – pilskalni, mūra pilis, baznīcas, muižas,ūdensdzirnavas un vējdzirnavas, kā arī citi arheoloģiskie unarhitektūras pieminekļi. Par Gaujas krastu apdzīvotību liecinasenie pilskalni, daudzās apmetnes un kapulauki. Šeit ir lielākaispilskalnu blīvums, kāds zināms Latvijā tik nelielā teritorijā. Kādažas no nozīmīgākajām kultūrvēsturiskajām vērtībām varminēt Krimuldas baznīcu un mācītājmāju, Krimuldas muižu,Turaidas muzejrezervātu, Ungurmuižu un Straupes pili.GNP smilšakmens.Turpinājums žurnāla nākamajā numurā.Gaujas nacionālā parka svētku programma uz 4. vāka!VIDES VĒSTIS 13VASARA/02/<strong>2013</strong>
VĀRDSAnitra Tooma;Viļņa Skujas un GNP arhīva bildesLatvijas vēsturē mežzinātņu doktorsun staltbriežu pētnieks GunārsSkriba ir īpašs cilvēks – viņš ir pirmaisGaujas nacionālā parka direktors.Ciemos pie viņa braucāmpa maziem Līgatnes lauku ceļiemuz bākai līdzīgu mājokli. Kādreizšeit bija staltbriežu dārzs 600ha platībā, un arī tagad no otrāstāva augstumiem mežmalā redzpavīdam kādu rudu brieža muguru,bet mājas ceļa galā ganās baltasgovis. 2011. gadā Valsts prezidentsAndris Bērziņš Gunāram Skribampasniedza sen pelnīto TrijuZvaigžņu ordeni – par staltbriežuizplatības areāla paplašināšanuun ieguldījumu dabas aizsardzībā,medību saimniecības attīstībāun mežzinātnē. Patlaban GunārsSkriba dzīvo samērā noslēgti,sazvanīt viņu nav viegli, tikai arMāra Mitrevica ieteikumu tiekulīdz šai sarunai. Viņš ir reālists,svešus nopelnus sev piedēvētneļauj un arī to, ko paveicis, vērtēpieticīgi.PIRMAIS PIRMĀ NACIONĀLĀ PARKA DIREKTORSKā jūs kļuvāt par pirmo Gaujas nacionālā parka direktoru?Man bieži vien nepelnīti piedēvē to, ka nacionālo parku esmu izveidojises, bet patiesībā manu nopelnu tur maz, vienkārši liktenistā iegrozīja. Es pēc būtības esmu mežkopis un Siguldā nonācunejauši, pat negribot. Runas par to, ka Latvijā vajadzētu veidotnacionālo parku, sākās 70. gadu sākumā. Tolaik es biju Jaunjelgavasmežrūpniecības saimniecības direktora vietnieks. 1973.gada rudenī pēc Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijasikmēneša sanāksmes ministrs Jānis Vanags mani paaicināja savākabinetā un piedāvāja man kaut ko pavisam nesaprotamu: «Vai tunegribi nākt strādāt uz nacionālo parku?» Toreiz mēs, padomjupilsoņi, par tādu nacionālo parku vispār neko nezinājām, tikaipa ausu galam dzirdējuši bijām. Padomju Savienībā bija daudzrezervātu, no Belovežas rezervāta briežus uz Latviju vedām. Betto, kas ir nacionālais parks, neviens tā īsti nezināja. Jāteic, ka patsministrs jau arī diez ko nezināja, sak, pavēlēts dibināt, un viss.Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijai bija uzdots kaut kodarīt, un viņi meklēja kadrus. Es toreiz neko neatbildēju, pārbraucumājās, parunāju ar sievu, un mēs nolēmām, ka nekur projāmno Jaunjelgavas, kur mums ir labs darbs un dzīvoklis, stabilsMRS, neiesim. Tā noklusa visa tā lieta. Kāds pusgadsbija pagājis, kad pēkšņi pie manis uz Jaunjelgavu atbraucagandrīz vai delegācija ar toreizējo Dabas aizsardzībasdaļas vadītāju Aivaru Siliņu priekšgalā un sāka atkal par toparku runāt. Es arī šoreiz vēl neko konkrēti neatbildēju,sak, jābrauc skatīties, kas tur ir. Aizbraucu toreiz uz Siguldu,kad ievas ziedēja, nekā vairāk jau ko redzēt nebija –tikai tas skaistums. Vārdu sakot, pēc otrā piegājiena viņimani pielauza.Kas jūs pievilināja – labāki dzīves apstākļi, lielāka alga,gods?Es nezinu… Gods? Man tagad jāsāk domāt, kas mani varējapievilināt… Vēlāk uzzināju, ka daudziem bija piedāvātsvadīt nacionālo parku, bet nevienu nebija piedabūjuši.Toreiz jau bezdarba nebija, visiem bija sava darbavie-VIDES VĒSTIS14 VASARA/02/<strong>2013</strong>
VĀRDSta. Laikam man vienkārši liktenis stāvēja klāt un neļāvaatkratīties. Ja cits cilvēks būtu piekritis nākt par direktoru,tāpat jau tas parks būtu tapis un citam būtu bijis tas godsvai pienākums būt pirmajam. Un ne jau Meža ministrijaipienākas gods par pirmā nacionālā parka izveidošanu, betgan Pēterim Strautmanim!Kas bija Pēteris Strautmanis?Viņš bija toreizējais Ministru padomes priekšsēdētājs. Jā,komunists viņš bija, tas ir skaidrs, – bija aizgājis 1941.gadā uz Krieviju, dienējis Sarkanajā Armijā, kara beigāsar lidmašīnu iesviests kaut kur Vidzemes mežos, vadījispartizānu grupu. Septiņdesmitajos gados viņš bijaviens no spices vīriem Latvijā, bet viņā dzīvs bija latviskumsun dabas mīlestība, līdzīgi kā ministram Vītolam.Strautmanis draudzējās ar Rīteli, Igaunijas Ministru padomespriekšsēdētāju, bieži brauca pie viņa ciemos unlabi zināja, kas kaimiņos notiek. Igauņiem tolaik darbsar Lāhemā parku ritēja ātrāk vēl nekā latviešiem. PēterisStrautmanis nosprieda, ka Latvijā arī tādu vajadzētu,dabūja atļauju no Maskavas un uzdeva Mežsaimniecībasun mežrūpniecības ministrijai to veidot. Dabūt atļaujuMaskavā bijis ļoti grūti. Sākumā Strautmanim atteica arpamatojumu, ka nacionālie parki Padomju Savienībā navvajadzīgi, jo mums ir rezervāti, tos lai arī dibina. Neviensjau šo parku par nacionālo parku nebūtu uzdrošinājies nosaukt,ja vien Strautmaņa «pušelniekiem» nebūtu izdeviesuzrakt kaut kādu 1922. gadā izdotu Ļeņina dekrētu,kur vadonis teic, ka daba jāsargā, tāpēc jādibina vai nurezervāti, vai nacionālie parki. Kad nu komunisti melns uzbalta izlasījuši Ļeņina ieteikumu, Strautmanis to atļaujudabūja. Lēmuma par nacionālā parka izveidošanu izpildetika uzticēta Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijai,kas rīkojās savu iespēju robežās – apmaksāja štatavietas un iedeva telpas. Bet pirms tam Aija Melluma bijaizstrādājusi Gaujas nacionālā parka ģenerālshēmu. Esatnācu tad, kad vajadzēja sākt strādāt uz vietas.Cik es saprotu, šogad parks svinēs savu 40. gadadienu.Bet mēs, tie vecie kadri, kas vēl dzīvi, šo dienu, 1973. gada14. septembri, neatzīstam par nacionālā parka sākumu.Mēs uzskatām, ka sākums ir 1974. gada 25. aprīlis, kadmežu ministrs Leons Vītols izdeva pavēli, ka jādibinanacionālais parks, un iecēla tā direktoru. Man bija jāsākmeklēt šķipeles un kadri. Bet viss, kas bija pirms tam, – tābija plānošana un domāšana, vai ne?Siliņš jau bija saplānojis, ka Gaujas nacionālajā parkābūs 28 darbinieki: dabas aizsardzības inspektori, direktoravietnieks zinātniskajā darbā, direktora vietniekssaimnieciskajā darbā, zoologs, biologs, etnogrāfs... Tadsākām gudrot, ko tie kadri darīs, rakstījām dienesta instrukcijas.Bet nebija jau viegli izveidot kolektīvu, brīvucilvēku nebija. Mārim Mitrevicam jau tolaik sirds vilka uzdabas aizsardzību, viņš pirmais pieteicās. Tad nāca OttoG. Skriba ar kolēģi E. Rinkus darba gaitās.Lapsa, Lato Lapsas tēvs, viņš arī pats pieteicās. CēsīsMitrevics atrada Krūmiņu, orientieristu sabiedrībā – abusLimbēnus...Kad es atnācu strādāt, ģenerālshēma jau bija izstrādātaun apstiprināta, nu tā bija jāliek lietā. Shēmā bija iezīmētaparka robeža, funkcionālās zonas – rezervāti, dabas liegumi– un neitrālās zonas, bet dabā jau šo robežu nebija.Mēs noslēdzām līgumus ar Zemes ierīcības institūtu, kuršpirmajā vasarā dabā meklēja robežas gan rezervātiem,gan liegumiem. Tad arī kļuva skaidrs, cik liela ir parka īstāplatība – 94 tūkstoši hektāru.Jau toreiz pa Gauju brauca laivinieki, un viņi varēja apmesties,kur vien ienāk prātā. Skaidrs, ka tas vairs nebijapieļaujams, lai krasti netiktu degradēti. Kopā ar AijuMellumu braucām un meklējām, kur ik pa 5 kilometriemvarētu ļaut tiem laiviniekiem apstāties. Tur ierīkojāmūdens tūristu apmetnes. Daļa šo atpūtas vietu, man šķiet,darbojas vēl līdz šim. Mums tolaik bija liela brīvība – ļāvavisu darīt pašiem, izvēlēties un funktierēt, kā labāk.Kā radās Līgatnes dabas takas?Šīs dabas takas ģenerālplānā nebija paredzētas, betradās nejauši. Zūrās viens vīrs kūtiņā turēja mežacūkusivēnus, bet kaimiņš viņu nosūdzēja. Ministrs Vītols likatās cūkas savākt nacionālajam parkam, jo pieradinātuszvērus mežā taču nedrīkst laist. Tad nu mums radās idejauztaisīt aplociņu Līgatnē, kur bija brīvie meži – tos vieglidabūjām savā bilancē. Uzcēlām arī pirmos briežu aplokus,jo es, pirms tiku iecelts par Gaujas nacionālā parka direktoru,pētīju briežus. Tā kā sirds mani joprojām vilka piebriežiem, atvedu tos no Kurzemes piejūras mežiem arīuz šejieni. Neviens jau to nelika, paši uzprasījāmies. Kadlīgatnieši pamanīja, ka te ir neredzēti meža zvēri, sākaVIDES VĒSTIS 15VASARA/02/<strong>2013</strong>
VĀRDStam, kā darbojas rezervāti, nedrīkstējām izslēgt cilvēkuklātbūtni tajā. Valsts rezervātos bija vienkāršāk – padzencilvēku tālāk un sargā tikai dabu. Tas ir daudz vieglākizdarāms. Bet vienlaikus veikt gan dabas aizsardzību,gan veicināt rekreāciju ir ļoti grūti. Te bija jāmeklēceļi, kā to izdarīt, lai visi ir apmierināti. Mēs nolēmāmvisvērtīgākajai nacionālā parka daļai noteikt rezervāta statusu,kur tiešām cilvēku klātbūtne ir izslēgta. Bet, lai tautanesūdzētos, ka nelaižam nacionālajā parkā, mēs radījāmarvien interesantākas tā sauktās aktīvās atpūtas zonas –vietas, kur cilvēku masas atpūtās un, braucot mājās, bijaapmierināti, ka parkā bijuši. Un mēs bijām apmierināti, kaviņi ar to apmierinājušies un nav līduši iekšā tajās tiešāmpasakainajās vietās.Ko tad nacionālais parks deva – vai tikai darbucilvēkiem?Talkojot Turaidas kalnā 1983. gadā (vācot ārā nokaltušos kokus, kurusslimība pievārējusi).nākt tos skatīties. Tā mums radās doma izveidot Līgatnēapskates objektu, kaut plānos kā aktīvās atpūtas zona bijaiezīmēta vien Sigulda un Ērgļu klinšu apkārtne.Kā jūs vērtējat to, kas pašlaik notiek Līgatnes dabastakās?Jāatzīstas, ka es pat lāgā nezinu, kas tur notiek, tāpēc mangrūti atbildēt. Zinu tikai to, ka grūtības ir lielas. Agrākjau naudas netrūka, to deva no valsts budžeta, un tadvarēja saimniekot citādi. Pieraduši jau bija tur ļoti lepnidzīvot, tagad tā vairs nav. Un, visbeidzot, nacionālā parkauzdevums nav uzturēt zooloģisko dārzu. Man pašam ganliekas, ka tādas dabas takas ir vajadzīgas, jo cilvēkiemir jāpazīst vietējās faunas dzīvnieki, jāredz tie plašumāpuslīdz dabīgos apstākļos un jāsaprot, ka tos nedrīkstnest no meža uz mājām.Jūs desmit gadus vadījāt Gaujas nacionālo parku. Koizdevās paveikt?Kaut neziņā taustīdamies, mēs tomēr virzījāmies uzpriekšu pareizi. Mums bija jāsargā daba, bet pretstatāManuprāt, lielākais un paliekošākais devums ir tas, kaizveidojām vairākus rezervātus, kā arī pasargājām Gaujassenleju no dārziņu kooperatīviem un vasarnīcām. Janebūtu nodibināts nacionālais parks, nebūtu radīti četriunikāli dabas rezervāti – Nurmižu gravu rezervāts, Ročulielais rezervāts, Sudas purva un Krimuldas rezervāts. Tieir unikāli dabas kompleksi, kas jau 40 gadu ir paši par sevi,tur daba pati sevi veido, līdzīgi kā Slīteres rezervāts, kamnu jau 90 gadu. Ar katru gadu mūsu rezervāti kļūs tikaivērtīgāki. Nacionālā parka nopelns ir arī tas, ka rezervātusizdevās saglabāt tad, kad atjaunoja privātīpašumus. Mūsurezervāti aizņem 4–5% nacionālā parka teritorijas, bet arīte trešā daļa bija privātīpašumi. Ja privātīpašnieki atgūtuatpakaļ šos mežus un purva daļas, stingro aizsardzībasrežīmu nodrošināt nebūtu iespējams. Mēs devām pretīzemi citur, un rezervāti tika saglabāti. Ja nenāks kādibrīnumi, tad šīm vietām uz mūžīgiem laikiem nodrošinātaaizsardzība.Visvērtīgākie, manuprāt, ir Nurmižu rezervāts un Sudaspurvs. Domāju, ka pēc 100, 200 vai 300 gadiem Latvijā visipurvi būs norakti un kūdra sabāzta puķu podiņos, bet Sudaspurvs ir rezervāts, un tā tas arī paliks. Šī zeme piedervalstij, un es domāju, ka valsts nebūs tik vieglprātīga, laikaut ko mainītu. Daudzi gan noteikti vēl atceras padomjulaiku pēdējos desmit gadus, kad trūka pārtikas produktu,un tad visās upju ielejiņās un meža pļaviņās laida iekšācilvēkus, līdz tās pārvērtās par pilsētiņām. Uz Gaujas ielokiemkā mušas līda virsū… Ja nebūtu nodibināts Gaujasnacionālais parks, visos Gaujas ielokos tagad būtu vienasvienīgas sādžām līdzīgas pilsētiņas, asfaltētas ielas un netuvu tāds dabiskums kā tagad. Tikai pateicoties nacionālāparka statusam, izdevās nosargāt Gaujas senleju. Tolaik pieĒrgļu klintīm jau bija nosprausti pamati, aizvilkts ūdens pievads,lai celtu milzīgu tūrisma bāzi. To arī izdevās nobloķēt.Ungura ezera viens krasts tajā laikā jau bija apbūvēts armājiņām – izskatījās kā krievu sādža. Tomēr tās mājiņasizdevās nojaukt un saglabāt ezera dabiskumu.VIDES VĒSTIS16 VASARA/02/<strong>2013</strong>
VĀRDSPriecājos, ka 10 m josla gar pašu Gaujas krastu nacionālajāparkā tomēr ir valsts īpašums. Ja nebūtu nacionālā parka,nebūtu izdevies zemes reformas laikā to saglabāt, joUlmaņa laikā tur dažam ir pat puse Gaujas piederējusi. Tadnevarētu vairs gar Gaujas krastu pastaigāties tik vienkārši.Tādi paliekoši darbi ir izdarīti. Un ir pilnīgi skaidrs, ka tāīsti dabu nosargāt var tikai tad, ja šī zeme pieder valstij.Amerikā, ja grib dibināt nacionālo parku, vispirms valstsatpērk zemi.Pērn gatavoju rakstu sēriju par dabas aizsardzībassimtgadi un aizdomājos, ka dabas aizsardzību īstenojamežsaimnieki, tā tas bija arī padomju laikā. Kā jūs vērtējatmežinieku ieguldījumu Latvijas dabas aizsardzībā?Es domāju, ka tajā laikā tas bija vispareizākais gājiens, jo,ja toreiz būtu bijusi tāda Vides aizsardzības ministrija, taibūtu grūti strādāt. Grūti, ja nebūtu savu resursu – zemesun mežu –, nebūtu, kur izvērsties. Tas ir pirmais. Un otrais– ar finansēm saistītais aspekts, proti, toreiz katrai nozareibija jāpilda valsts plāns. Tātad Mežsaimniecības unmežrūpniecības ministrijai bija meži, bija finanses un arītas latviskais gars bija iekšā. Es domāju, ka šī ministrijabija vislatviskākā, visnacionālākā no visām. Visa saziņa,sapulces – viss notika latviešu valodā. Kadri bija tikailatvieši. Nacionālais gars valdīja visos mežiniekos – tasnav pat apšaubāms. Savā sirdī ministrs Leons Vītols bijaviens no īstenākajiem latviešiem. Un es domāju, ka viņanopelni šobrīd vispār netiek novērtēti.Meža ministrijā tobrīd pulcējās īpaši cilvēki! Kaut arī viņibija pakļauti Komunistiskajai partijai, cilvēkiem tomēr bijapietiekami daudz nacionālās pašapziņas, lai savu zemipasargātu arī šādos apstākļos. Pie Meža ministrijas izveidojaDabas pārvaldi Siliņa vadībā, bet Dabas aizsardzībasdaļa uzraudzīja aizsargājamās teritorijas.Pēc talkas darbiem, kad kārtīgi pastrādāts. No kreisās: kāds no ministrijas,G. Skriba, E. Rinkus.Toreiz, kad bija jādibina Gaujas nacionālais parks,atbraucām uz Siguldu, kur faktiski nekā nebija. Jatoreizējais ministrs Vītols nebūtu nācis pretī un atdevismums Siguldas mežniecību ar visu zemi, mežiem, arvisām telpām, tad sākums būtu ļoti grūts. Turklāt Siguldasmežniecība tika nodota nacionālajam parkam bezmeža izstrādes plāniem, un mēs varējām attīstīties, neviscīnīties ar mežu izciršanas plānu izpildi. Ja tolaik būtuVides ministrija, droši vien būtu Rīgā jāsēž… Tajā laikā tasbija vispareizākais gājiens.Vai Gaujas nacionālā parka izveide Meža ministrijai bijaprieks vai apgrūtinājums?Daļēji jau tas bija apgrūtinājums, bet mežinieki labprātdarīja visu, lai parks būtu. Faktiski visā Padomju SavienībāGaujas nacionālais parks bija pirmais. Igauņu Lāhemādabas parks gan tika dibināts divus gadus ātrāk, betviņi nedabūja to vārdu – «nacionālais parks». Bet mēs,Latvijā, uzreiz nosaucām par nacionālo parku. Tad jautā pa ķēdīti aizgāja: brauca pie mums no Azerbaidžānas,Kirgīzijas skatīties, un tad Padomju Savienībā radās arī citinacionālie parki. Bet tas sākums ir Latvijā, un, iespējams,tas bija sākums arī Padomju Savienības sairumam. Protams,mēs nevaram apgalvot, ka nacionālais parks izjaucaPadomju Savienību, bet pilīti atmodai tas iedeva – parkaut ko tādu pirms tam nedrīkstēja pat runāt.Skriba ar «mežiniekiem» apspriež darbus.Pirmajos gados sabiedrības atsaucība bija milzīga. Esvarēju jebkurā ministrijā, jebkurā kolhozā vai sovhozā,kur nebija krievi vien, iet un lūgt atbalstu. Varbūt viņinemaz neaizdomājās, ka dara kaut ko nacionālu, betpretimnākšana bija. Mums vēl grāmata ir saglabājusies,VIDES VĒSTIS 17VASARA/02/<strong>2013</strong>
VĀRDSpanāca, ka var mums atdot šo platību pie Tīmaņu ieža,600 ha iežogojām. Bet tagad te ir privātīpašums, briežidzīvo tikai dažu hektāru platībā.Toreiz, kad tika dibināts nacionālais parks, mums bijaaptuveni astoņi miljoni kubikmetru mežu kopā. Gadāpieaugums bija aptuveni 150 tūkstoši kubikmetru, tātadšie meži visu laiku auga. Pateicoties Vītolam, panācām,ka nacionālajā parkā aizliedza kailcirtes, arī atsveķošanuaizliedza un atļāva izcirst tikai sanitārās cirtes. Respektīvi,nacionālajā parkā izcirta tikai aptuveni 40 tūkstošus kubikmetru,bet pieauga 150 tūkstoši! Pa 10 gadiem krājamežos no astoņiem miljoniem pieauga līdz kādiem 10miljoniem kubikmetru. Un tā būtu turpinājies, ja padomjulaiki būtu turpinājušies. Tagad no tiem astoņiem miljoniemvarbūt puse palikusi. Par privātajiem nerunāsim – tietikai cērt, un liegt to nevaram. Taču arī valsts meži izcirsti,tur mūsdienās parks vairāk ļaunu darīja nekā labu, jo arīpēc Latvijas neatkarības atgūšanas līdzekļus vajadzēja, laiuzturētu kantori un darbiniekus. Jūs paši tagad redzat,kādi ir meži!kur uzskaitīti visi ziedojumi. Principā jau nacionālajamparkam finanses deva Mežsaimniecības ministrija, bettikai tik, lai varētu izmaksāt darba algas. Bet tādi līdzekļi,lai būvētos, netika plānoti valsts plānā. Turklāt ministrijaipar katru rubli bija jāatskaitās Maskavas meža komitejā.Tāpēc tika izveidots Gaujas nacionālā parka fonds, kur visivarēja pārskaitīt naudu. Kādus divus miljonus rubļu mumstā saziedoja – gan kolhozi, gan sovhozi, gan uzņēmumi.Toreiz, kad gads beidzās un ja visi budžeta līdzekļi nebijaiztērēti, zināmu summu varēja pārskaitīt mūsu fondā. Betnaudu ieskaitīja arī cilvēki privāti. Atsaucība toreiz bija ļotiliela. Par to naudu mēs te visu būvējām – gan ūdenstūristuapmetnes, gan dabas takas, gan kantori... Tas viss tapispar tautas saziedotu naudu.Kā vērtējat situāciju Gaujas nacionālajā parkā tagad?Tagad nacionālajā parkā strādāt ir neskaitāmas reizesgrūtāk. Nekad vairs nevarēs izdarīt to, ko savulaik, jo toreizvisa zeme piederēja valstij, kolhoziem un sovhoziem… Nu,kaut vai te, kur mēs pašlaik esam. Te bija Līgatnes sovhozazeme. Nospriedām, ka vedīsim briežus uz nacionāloparku, tāpēc vajadzēja teritoriju, kur viņus audzēt. Vienojosar sovhoza direktoru Bērziņu, un viņš caur ministrijuBet to gan nožēlojis neesmu nevienu brīdi, ka mežiniekosstrādāju, jo mežinieka arods ir viens no labākajiem.Tagad es brīnos par tiem meļiem vai pat blēžiem, kaspa televīziju un radio, mierinot tautu, apgalvo, ka nekonepārcērt, ka mums ir pārauguši meži nezin cik hektāros.Nu galīgi meli, galīgi meli! Nekad nav meži cirsti tā, kātagad cērt. Drīz pienāks brīdis, kad konstatēs, ka nu vairsnav ko cirst – ir tikai jaunaudzes palikušas. Senāk ik pēc10 gadiem gāja taksators un novērtēja, kas tad tai kvartālāir. Tagad to visu pie datoriem rēķina, un iznāk, ka it kā turkaut kam vajadzētu būt, bet būtībā tur ir tukša vieta! Betes neapskaužu šos tā sauktos mežu zinātniekus. Gan jauviņi kaut cik sajēdz, ko runā, un jūt, ka aplami runā. Untad pienāks brīdis, kad sāks meklēt vainīgos, kas ļāva tikdaudz cirst un neko neiebilda. Tas brīdis pienāks, un manpatiesībā žēl to cilvēku.Vai tagadējie parka darbinieki jums kādreiz prasa padomu?Nē. Es esmu tā pa gabalu. (Smejas) Mēs jau veci stagnāti,kuram mūs vajag? Bet žēl, ka daudzas labas lietas nebūtībāaizlaistas. Mēs sākām veidot nacionālā parka bibliotēku,vācām grāmatas un laikrakstus – visu, kur kaut kas pardabas aizsardzību rakstīts.Bet tad nāca citi valdnieki, kas uzskatīja, ka tas navvajadzīgs. Bija zirgu izjādes Līgatnē, lai pievilinātu šaivietai tūristus, – kādi 15 zirgi bija sagādāti. Tad nācapārmaiņas, un zirgi izgaisa – es pat nezinu, kur palika.Daudz kas tāds, kas netika arī līdz galam izdarīts. Tāsreorganizācijas man nekad nav patikušas, mūžīgi kautko reorganizē. Izturas tā, it kā nekā laba agrāk nebūtubijis. Līdzīgi kā ar zinātnisko darbu. Man liekas, ka visāVIDES VĒSTIS18 VASARA/02/<strong>2013</strong>
VĀRDSpasaulē aizsargājamās teritorijas tiek radītas, lai ne tikainosargātu sugas un biotopus, bet arī pētītu izmaiņas unprocesus dabā. Bet es jau esmu vecs stagnāts... (Smejas)Jums bija lemts Gaujas nacionālo parku vadīt desmitgadus.Mazliet vairāk – desmit gadus un dažus mēnešus.Un tad nāca traģiskais notikums – pārtrūka Krimuldasiekaru tilta trose, gāja bojā vairāki cilvēki.Jā.Kā pēc tam veidojās jūsu dzīve?Kāds bija jāsoda, un skaidrs, ka nacionālā parka direktoram,lai nomierinātu sabiedrību, bija jācieš. Nevienu vainottajā nelaimē es nevaru. Pēc tam labu laiku strādāju pardirektora vietnieku zinātniskajā darbā, un 90. gados tāštata vieta tika likvidēta, jo nāca jauns priekšnieks (JānisStrautnieks – A.T.). Tad manā pārziņā bija privātīpašumuatdošanas jautājumi. Daudz tika darīts, lai neprivatizētuparka visvērtīgākās vietas, lai tās varētu mainīt pret valstsmežiem. Un tad 2000. gadā aizgāju pensijā.Pensijas gadi un dienas paiet tik ātri, ka šausmas. Es atceros,kad par ganiņu gāju, tad diena likās tik gara – kātagad gads. Pašlaik es daru svētu lietu – kopju šo zemītiStaltbriežos. Labi, ka man ir kārtīgs mazdēls radies – nopieciem viens. Kārlī saglabājušies vecā tēva zemniekagēni. Mēs audzējam Šarolē gaļas šķirnes govis. Vakaratskrēja balts teliņš – sešpadsmitais ganāmpulka loceklis.Brieži savā nodabā dzīvo tajā meža pudurī, bet uz laukiemganās govis.Jūs esat staltbriežu audzēšanas pamatlicējs Latvijā. Kātas sākās?strādāju Jaunjelgavā un tur no Belovežas ievedu briežus.Vai briežu Latvijā būtu mazāk?Gan jau plašumā viņi būtu gājuši, jo «raugs» muižu laikosbija ielikts. Bet, ja nekas nebūtu darīts, tad, iespējams,Latgale un Vidzeme vēl būtu bez briežiem, jo te viņi visi irievesti. Mūsu meži tomēr būtu daudz nabadzīgāki, ja šisdzīvnieks nebūtu tur ielaists. Tagad staltbriedis ir galvenaisdzīvnieks mežā. Bet uzskats, ka briedis ir izspiedis noteritorijas alni, gan ir pasakas – domāju, ka aļņu mazāk irtāpēc, ka tos pārlieku medīja.Ja būtu jāpasaka, kurš ir tas vērtīgākais darbs Latvijai, koesat savā mūžā paveicis?Kad braucu pa mežniecībām, kur kādreiz esmu strādājis,ar prieku vēroju mežus. Kaut vai Olainē, kur uz Mārupibrauc, – smuks egļu mežs tur tagad piecdesmit gadu vecs,un to stādījis esmu es. Braucu pa Dzelzāmuru – tur, kurizcirtumā sējām priedītes, tagad jau ir vidēja vecuma priežumežs. Jaunjelgavā man bija tas gods vai nelaime strādāt,kad plosījās tās milzīgās vējgāzes. Sākot no Ērberģes, turnogāza tūkstošiem hektāru mežu, pēc tā vēja viss bija kānopļauts. Un es tolaik biju meža atjaunošanas inženieris.Manā vadībā cilvēki iestādīja tūkstošiem hektāru meža.Gaujas nacionālajā parkā… nu, es nezinu... Man te navsevišķi ar ko lielīties. Man bija vienīgi tas gods, ka bijupirmais direktors, bet strādājām kolektīvi.Jūs taču esat zinātnieks un parkam arī devāt tāduzinātnisku ievirzi, kas tagad pagaisusi.Jā, toreiz, padomju laikā, par zinātni domāja vairāk –uzskatīja, ka gan rezervātiem, gan nacionālajiem parkiemir jāveic arī zinātniski pētnieciskais darbs. Tagad Latvijasbrīvvalsts laikā to zinātni vairs nevajag. Tas, ka es arbriežiem esmu noņēmies un kaut ko devis Latvijas dabai,tas arī ir paliekošs, to neviens man nevar atņemt, jā!Jau bērnībā vēroju briežus, kas Iecavas pusē no Dzelzāmuramežiem salnas rītos nāca uz tīruma grauzt cukurbietes.Mežs mani vilināja vairāk nekā zemniecība, kaut vecākipēc skolas beigšanas mani aizsūtīja mācīties uz Saulainestehnikumu. Bet tad mani iesauca armijā. Tur sāku domātar savu galvu un pēc dienesta pa taisno devos uz Aizupesmeža tehnikumu. Tad pabeidzu Mežsaimniecības fakultāti,pēc tam divus gadus nostrādāju Olaines mežsaimniecībāpar mežziņa vietnieku, un pēc tam mani pārcēla uzDzelzāmura mežniecību par mežzini. 1964. gadā Mežaprogrammu institūta direktors Ieviņš piedāvāja mācītiesun strādāt aspirantūrā, jo bija atbrīvojusies viena štatavieta. No sākuma negribēju, bet, tā kā varēju izvēlēties,kādu dzīvnieku gribu pētīt, turklāt brieži Dzelzāmurā jaubija ievesti cara laikā un bija man tuvi, es atbildēju, ka,ja varu ar briežiem ņemties, tad es esmu gatavs pamestmežziņa amatu un sākt darbu aspirantūrā. Pēc aspirantūrasVIDES VĒSTIS 19VASARA/02/<strong>2013</strong>
DABAVilnis Skuja,Slīteres nacionālā parka zoologsĀPŠU DZĪVESAINASDomāju, ka lielākā daļa cilvēku, ieraudzījuši āpsi, uzreiz to atpazītu,jo pat tie, kuri nav šo dzīvnieku redzējuši ne savvaļā, ne zoodārzā,bērnībā droši vien lasījuši pasaku par bezkaunīgo āpsi Fridolīnu.Āpsim ir slēpts dzīvesveids. Aktīvi tie ir krēslas stundās un diennaktstumšajā laikā, savukārt dienu tie pavada pazemē – mītnēs, koveido sazarota alu sistēma ar daudzām izejām, ventilācijas lūkām,dzīvojamajiem kambariem un koplietošanas ejām. Neticami, betpazemē āpšiem ir pat savas tualetes bedres, jo tas taču ir tik ērti,kad nav jāiet uz tualeti ārā. Lielākās mītnes ir gluži kā pazemespilsētiņas. Eiropā lielākajā āpšu mītnē ir saskaitītas 180 ieejas, 50dzīvojamie kambari, un eju garums sasniedz 880 m. Parasti gan šīsmītnes ir mazākas, un Latvijā liela mītne skaitās jau tāda, kurai ir 15ieejas. No tām uz visām pusēm stiepjas taciņas, pa kurām āpši dodassavās ikdienas gaitās. Alās tie atgriežas rīta krēslā, tādēļ nemaznav jābrīnās, ka nofotografēt āpsi ir pagrūti, jo šajā laikā gaismasir samērā maz. Parasti izdodas nobildēt vientuļu āpsi, kurš barībasmeklējumos devies dienas gaismā. Tas parasti notiek vasarā, kadāpšus mājās gaida izsalkuši bērni un mātei jāstaigā apkārt ēdot,cik tik spēj, lai saražotu pietiekami daudz piena. Manos darbapienākumos kādreiz ietilpa āpšu mītņu monitorings jeb izmaiņufiksēšana tajās, tāpēc pārzinu visas lielākās Slīteres nacionālāparka teritorijā esošās āpšu mītnes. Tā sauktās Balkona alas ir ļotistabila un veca āpšu mītne Zilo kalnu kraujā. Jau kopš pirmajāmapmeklējuma reizēm ievēroju, ka šīs mītnes iemītnieki vakarospamet pazemi īpaši agri, tāpēc tos iespējams nofotografēt. Protams,krēsla šajā laikā jau ir pārņēmusi mežu, un, ja nebūtu digitālāskameras ar tās tehniskajām iespējām, nekas prātīgs nesanāktu. Āpšiir uzmanīgi un, saoduši tuvumā cilvēku, ārā no alas nelien, tāpēcnācās kāpt augstu kokā, lai mana smaka tos neaizbaidītu. Lai varētuprecīzi uzzināt kolonijā mītošo āpšu skaitu, dažus vakaruspavadīju kokā iepretī āpšu alām. Centos būt nemanāms unar savu klātbūtni netraucēt āpšu dzīvi, jo, sajutuši cilvēku,tie ārpus alām parādītos vien tumsā, kad fotografēt vairsnav iespējams. Te būs daži iespaidi no šā pavasara āpšufotosesijas.Āpsi viegli atpazīt pēc īpatnējā galvas krāsojuma – uz baltafona divas šauras melnas joslas, kas stiepjas no purnapāri acīm un beidzas pakausī. Pirmā asociācija – gabaliņššlagbomja. Un patiesi – uzdevums, ko šāds krāsojumsveic, ir brīdinājums, sak, apstājies un padomā, pirmsko uzsāc. Ja krāsojums nebūtu efektīvs, āpši izskatītospavisam citādi. Āpša ķepas bruņotas gariem nagiem,kuri galvenokārt domāti tārpu un kāpuru izkasīšanaino zemes, bet tiek izmantoti arī kā efektīgi ieroči, kadjāaizstāv sava dzīvība.VIDES VĒSTIS20 VASARA/02/<strong>2013</strong>
DABAĀpsis ir lielākais Latvijā sastopamais sermuļu dzimtasdzīvnieks, lai arī caunu neatgādina. Tā īsās kājeles radaiespaidu, it kā zvērs būtu neliels, bet rudenī tas var svērtvairāk nekā 20 kg. Lūsis sver aptuveni tikpat. Aizstāvotieslietā tiek likti ilkņi un nagi, tāpēc pat pieredzējuši alu suņino laba prāta tuvcīņā ar āpsi neielaižas. Āpsim ir varenspurna gals, ar kuru tas var šņakarēt zemi gluži kā ruksis.Āpsis ir alu zvērs. Tas vienmēr atgriežas savā mītnē un tikai reizumis,uz īsu brīdi, izmanto kādu vecu, zemē guļoša koka dobumuvai ko tamlīdzīgu. Pazemes mītnes mēdz būt ar daudzām ieejāmun sazarotu eju sistēmu. Mītnes atzaru paplašinājumos ir vismazdaži kambari, kur iekārtotas zvēru migas. Izrakto smilšu daudzumsnetieši liecina par mītnes vecumu. Jo lielākas izraktās zemes terases,jo vecāka mītne.Vienu kambari vienlaikus mēdz izmantot divi trīs āpši, bet izveidotās kompānijas ir nepastāvīgas. Āpši bieži maina istabas un istabasbiedrus. Dzīvojot vairākiem kopā, ir siltāk un droši vien arī jautrāk, bet pastāv risks biežāk sakašķēties. Vakarā, kad āpši iznākno alām, zvēru savstarpējās simpātijas ir acīm redzamas.VIDES VĒSTIS 21VASARA/02/<strong>2013</strong>
DABAPirms iznākšanas no alas āpsis laukā vispirms pabāž vien degungalu un paosta gaisu. Pēc kāda laiciņa ārā parādās arī galva, līdzkāds uzdrīkstas izlīst no vienas izejas, lai tikpat ātri pazustu tuvākajā ieejā. Tā paiet pat pusstunda, līdz āpši saprot, ka briesmasnedraud un var pamest mītni.Izlīduši ārpusē, āpši nodarbojas ar kažoka apkopi – grūmingu. Turpat alas priekšā tie kasās un ieskājas. Reizumis tie ieskā viensotru. Nav jau nekāds brīnums, ka šī nodarbe āpšiem tik svarīga, jo tur, alas smiltīs, ir lieliski apstākļi blusu attīstībai.VIDES VĒSTIS22 VASARA/02/<strong>2013</strong>
DABABeiguši ieskāties, tie pievēršas viens otram un nostiprinasavas pozīcijas mītnes «rangu tabulā». Bieži vien tas notiek,savstarpēji konfliktējot. Āpši viens otru dzenā, grūstaun kožas. Riesta laikā šāda uzvedība novērojama biežāk.Āpšu dzīvē dažādām smaržām ir īpaša nozīme. Āpšiem ir ļoti lielszemastes dziedzeris. Berzējoties viens pret otru ar pakaļgalu, tieiegūst klana kopējo aromātu. Vislielākās tiesības sasmaržināt citusir rangā augstākajam dzīvniekam.Āpšu atejas bedrītes mežā liecina par to, ka tuvumā ir šo dzīvnieku mītne. Šādā paskatā savu mēsliņu deponē tikai āpši.VIDES VĒSTIS 23VASARA/02/<strong>2013</strong>
VIDRŪPEDAUGAVAVIENO UN ŠĶIRRolands Arturs Bebris,VARAM vecākais ekspertsBija laiki, kad bites bija lielākas un medus saldāks. Mūsu ērassākumā senie balti apdzīvoja daudz lielāku Daugavas satecesbaseina daļu, ieskaitot arī tās pašu augšteci, ko apliecinasenie vietvārdi; arī Daugavas augšteces posma pietekas Mežasnosaukums varētu būt baltu izcelsmes vārds. Iespējams, katajos tālajos laikos kāds baltu labietis iecirta savu zobenu upeskrasta zemē un teica: te sākas tā varenā un krāčainā upe, pakuru daļa mūsu cilts jau ir uzsākusi ceļu rietošās saules virzienātuvāk lielajai jūrai! Bet par šiem laikiem mežonīgajos austrumostālu aiz Romas kultūras robežām ir maz rakstisku un vēl mazākneapstrīdamu liecību, tāpēc nekad nerimsies vēsturnieku strīdipar to, kurā brīdī slāvi pamazām sāka izspiest somugru tautasun baltus no Valdaja augstienes. Nav skaidrs, vai seno slāvuDveina un Dvina ir tīri slāviski vārdi vai vikingu Daugavai dotānosaukuma Tūna vēlāks slāviskojums.Šoreiz koncentrēšos uz dabas un ekonomikas mijiedarbībuDaugavas izmantošanas vēsturē, lai, līdzīgi kā lūkojotiesfotogrāfijās ar Staburagu un Liepavotu, nākotnē nenāktosslaucīt acis, skatoties fotogrāfijās ar applūdinātiemDaugavas lokiem. Sabiedrības niecīgās zināšanas parvēsturi diemžēl ļauj dažādiem apšaubāmu projektuattīstītājiem manipulēt tikai ar ieceres pozitīvā pienesumakomponentēm, aizmirstot par riskiem, kādēļ šādi projektitikuši noraidīti agrāk, kaut zināms, ka agrāk par videinodarītajiem zaudējumiem vispār nedomāja.«Upes ir lielākās no mūsu ielām...»Jau sengrieķu dzejnieki apjūsmoja upi Eridānu, ko dažipētnieki asociē ar Daugavu un uzskata, ka argonauti zeltaaunādu uz seno Grieķiju veduši tieši pa Daugavu apkārtvisai Eiropai, nevis pa Po upi uz Vidusjūru. Lai nu kā, jau2. gadsimtā Klaudija Ptolemaja sastādītajā kartē attēlotsRīgas līcis ar tajā ietekošo upi Rubonu, bet attiecībā uzmūsu ēras 98. gadā sarakstītajā romiešu vēsturnieka Tacitadarbā «Germānija» pieminēto dzintara ceļu – tā eksistencenav apstrīdama, strīdēties var tikai par to, vai tajāpieminētie aisti ir mūsu senči vai nav. Līdz ar to varamapgalvot, ka Daugava ir vienojusi un vieno ne tikai tautas,bet pat veselus reģionus. Pastāv uzskats, ka līdz 9.gadsimtam Daugavai ir bijusi pat lielāka nozīme nekāDņepras ūdensceļam. Tomēr dzīve pie Daugavas – svarīgaģeopolitiska un ekonomiska ūdensceļa – bez tirdzniecībasun kultūras bagātināšanas iespējām tās krastos mītošāstautas pakļāva arī aplaupīšanas un iznīcības riskiem, kā arīslimību izplatībai, jo īpaši mēra laikos.No pirmajām rakstiskajām liecībām – skandināvurūnakmeņiem un 12. gadsimtā sarakstītās Nestorahronikas – diezgan droši var secināt, ka vikingu laikosValdaja augstienei bija milzīga ģeopolitiska nozīme –VIDES VĒSTIS24 VASARA/02/<strong>2013</strong>
VIDRŪPEpat lielāka nekā Daugavas grīvai šodien. Tajā laikā upesbija galvenie satiksmes ceļi, un vikingi jeb varjagi ilgulaiku pilnībā kontrolēja Daugavas, Dņepras un Volgasiztekas, kas ļāva tiem doties pa straumi uz leju jaunosun jaunos iekarojumos. Kritušos atpakaļ neveda, bet arlaupījumu pilnās laivas atpakaļ pret straumi vilka vergi– uzvarētie pretinieki. Varjagu jarli jeb grāfi Askolds unDīrs 8. gadsimtā bija galvenie atbildīgie «dispečeri» parlaivu pārstumšanu starp upēm, un viņu izpratnē upes,visticamāk, sākās tur, kur beidzās no apaļkokiem izveidotaispārstumšanas ceļš un laivas atkal tika ielaistasūdenī. Valdaja augstiene kā vikingu atslēga tiem ļāvanodibināt Novgorodas un Kijevas krievu valstis, kā arīdeva iespēju daudzkārt iedvest šausmas dižajai Konstantinopoleiun pat doties laupīšanas karagājienos uz senoPersiju 9. gadsimtā. Kaut arī nav ziņu par vikingu kolonijuatrašanos tieši pie Daugavas krastiem, grūti būtu pieļaut,ka lepnā un bagātā Daugmale, kuras pastāvēšana vairāknekā tūkstoš gadu garumā un plašie sakari Eiropā un patar arābu valstīm pieminēti gan rakstos, gan apstiprinātiarheoloģiskajos izrakumos, vai arī varenā Jersika būtuspējusi nepakļauties šim vikingu diktātam.Krustu atspulgi ūdenīOtrās tūkstošgades sākumā kristietības rēgs nonāca arīEiropas ziemeļu nomalēs, un agrāk lepnie un neuzvaramieklejotāji un karotāji vikingi tika iekļauti jaunizveidotajāsvalstīs un sadalīti pa baznīcu draudzēm, maksāja nodevasvaldniekam un baznīcai, kur svētdienās locīja ceļus. ArīDaugavas augšteces slāvi bija iekļauti centralizētu kristīguNovgorodas un Kijevas krievu valstu sastāvā, nostiprinājasavas robežas ar mūra pilīm un baznīcām. Tomēr lejtecēDaugava joprojām plūda caur pagānu svētozoliem, untajā ietecēja neskaitāmi svētavoti un bira raudošā Staburagaasaras. To nu tā nevarēja atstāt, tāpēc krievu kņazipierobežas letgaļu valstiņām sāka uzlikt nodokļus unlika celt baznīciņas ar Bizantijas stila kupoliem, par kurueksistenci Jersikā saglabājušās pavisam drošas liecībasavotos. Tālākie vēstures avoti piemin Brēmenes kuģi,kas 1158. gadā droši devies augšup pa Daugavu, arī Meinardu,nākamo bīskapu, kurš 1184. gadā ar kuģi dodasaugšup pāri krācēm uz Ikšķili, lai nākamajā gadā atkal atgrieztosun apmestos tur jau uz pastāvīgu dzīvi. Vai nošīs fragmentārās informācijas būtu jāsecina, ka Dauga-VIDES VĒSTIS 25VASARA/02/<strong>2013</strong>
VIDRŪPEvas ūdensceļš gadsimtiem nav ticis izmantots un tikai vācutirgotāju iniciatīva to atgriezusi tirdznieciskajā apritē? Tamgan grūti noticēt, jo jau 1228. gadā Smoļenskas kņazs noslēdzar krustnešiem tirdzniecības līgumu, kas nosaka Daugavasūdensceļa izmantošanas turpmākos noteikumus. Žēl, ka mēsno tā nevaram izdibināt, ko no tā pazaudēja letgaļi un Daugavaslībieši, toties uzskaite par kuģiem un to pārvietotajāmkravām ievērojami uzlabojās.Tūkstošiem strūguNākamais stereotips, kuru jau sen būtu laiks parevidēt, irtā sauktā vācu krustnešu agresija uz austrumiem savas tāsauktās Drang nach Osten politikas pirmsākumā. Starp šiemkrustnešiem dāņi un zviedri bija jo kuplā skaitā, iespējams,ka viņi izpirka senču vikingu laiku grēkus, bet, visticamāk,ka atjaunoja senos tirdzniecības ceļus. Šādai versijaiapstiprinājums ir gan dāņu dibinātā Tallina un pārvaldītāSāmsala, gan arī atsevišķi periodiski dāņu valdījumiKurzemē. Visu tautību krustnešus vienoja zobeni un krustiuz apmetņiem, alkatība un lejasvācu dialekts kā tolaikpiemērotākais starptautiskās saprašanās līdzeklis.Neskatoties uz krusta kariem un vēlākajiem kariempar iegūtā laupījuma pārdalīšanu, Daugava ekonomiskivienoja dažādas pretrunīgas politikas, reliģijasun kultūras. Gan rietumu Krievijas kņazistēm, gan Lietuvaitajā laikā trūka kā ostu, tā labu ceļu, tāpēc Daugavasūdensceļš, neskatoties uz daudzajām krācēm,nodrošināja kažokādu, medus, darvas, potaša, arīlabības, bet jo īpaši kokmateriālu nogādāšanu uzRīgas ostu. Labākajos gados pa Daugavas ūdensceļuRīgā nonāca vairāk nekā 1500 strūgu, galvenokārt notagadējās Baltkrievijas teritorijas. Strūgas Rīgā izjaucaun izmantoja par būvmateriālu. Apmaiņā pret pavasarīlejup novestajām precēm vasarā ar zirgiem gar Daugavaskrastiem uz augšu veda audumus un ieročus, siļķesun vīnus, garšvielas un luksusa preces. Tomēr vairāknekā 10 tūkstošu strūdzinieku un laivinieku mājupceļuveica pārsvarā kājām. Tas ilga vairākas nedēļas, ungarajā ceļā daudz biežāk gadījās apmeklēt krogus nekābaznīcas. Lai šo ceļu atvieglotu, daudzās Livonijaspilsētās tolaik bija arī krievu sētas un krievu baznīcas,kas uzņēmās rūpes par tirgotājiem un strūdziniekiem;radās arī krievu kapi.Dzelzceļš izkonkurē ūdensceļuPēc Latvijas teritorijas iekļaušanas cariskajā KrievijāDaugavas kā ūdensceļa nozīme sasniedza maksimumu,aizvien lielāku nozīmi ieguva koku pludināšanaplostu veidā, tādēļ liela uzmanība tika pievērsta upesgultnes padziļināšanai un bīstamo krāču likvidēšanai.Daugavas gultnes padziļināšanas darbi vairāku gadsimtugarumā sākās ar lielāku akmeņu izcelšanu nogultnes, tad sekoja krāču spridzināšana, bet 1910.gadā daudzu caru ieceres par Daugavas savienošanuar Dņepru un pat ar Volgu jau tika ietvertas Rīgas ostasinženiera A. Pabsta projektā par Rīgas–Hersonasūdensceļu, kurš joprojām rādās sapņos dažiem en-Strūgas Daugavā. (J. K. Broces zīmējums)VIDES VĒSTIS26 VASARA/02/<strong>2013</strong>
VIDRŪPEtad mūsdienās varētu vest pa ūdensceļu no Rīgas uz Hersonunaftas vai ogļu pārvadātāju kuģu tukšajās tilpnēs. Beztam ūdensceļam tagad bez dzelzceļa konkurenci sagādāarī cauruļvadu, auto un aviotransports. Tomēr ekonomistijoprojām mēģina pamatot Daugavas–Dņepras ūdensceļaekonomisko efektivitāti, savos aprēķinos parasti ignorējotekosistēmu pakalpojumu izmaksas un neuzskaitot videinodarītos zaudējumus.Ekosistēmu ekonomiskais novērtējums joprojām ir grūtsuzdevums. Diemžēl tikai zaudējot kādu no izmantošanasiespējām, mēs nonākam pie gala skaitļa. Pēc atsevišķuASV ekspertu aprēķiniem, visa Krievijā saražotā VolgasHES kaskādes elektroenerģija nespēj kompensētzivsaimniecībai nodarītos zaudējumus, kas aprēķināti,balstoties uz neiegūto stores ikru izmaksām pasaulestirgū. Tomēr šie aprēķini nesniedz divas būtiskas atbildes:kādas būtu stores ikru izmaksas pasaules tirgū, ja Volgaszivsaimniecības potenciāls būtu saglabāts pilnībā, kāarī, par kādām cenām un kas būtu Krievijai pārdevis tāduelektroenerģijas daudzumu?Daugavas plostnieki pie Pļaviņām.tuziastiem kā Latvijā, tā Baltkrievijā un Krievijā. Tomērcaram Pēterim I un visiem nākamajiem veicamie darbu apjomiizrādījās pārāk lieli, to izmaksas milzīgas, bet projektaefektivitāte, salīdzinot ar Rietumvalstīs uzbūvētajiemkanāliem, Krievijas reti apdzīvotajās teritorijās likāsapšaubāma. Tomēr lielāko triecienu šiem projektiem devasekmīgā dzelzceļa būvniecība, proti, dzelzceļa līnijasRīga–Daugavpils atklāšana 1861. gadā un līnijas Rīga–Jelgavaatklāšana 1868. gadā. Dzelzceļš pakāpeniski savienojaRīgu ar visu Krievijas Eiropas daļu, un tas bija pavisamkas cits nekā ūdensceļš – pa drošu un arī ziemā izmantojamuceļu preces varēja vest abos virzienos. Tomēr arī tagadno austrumiem uz rietumiem ceļo pārsvarā izejvielas unsmagās kravas, bet uz austrumiem gatavā produkcija, kaspēc apjoma ir daudz mazāka, tādēļ grūti iedomāties, koLīdz Pirmajam pasaules karam Daugava kā pasaulē lielākākoku pludināšanas artērija par pirmo vietu koku apjomaziņā sacentās tikai ar Jukonu Kanādā; kokus ziemā cirtaKrievijas un Baltkrievijas teritorijā, arī Latvijā, pavasarostie tika sastiprināti plostos un pludināti lejup pa straumiuz Rīgu. Daugavas plostnieks bija cienījama un riskantaprofesija, kas prasīja spēku, iemaņas un upes pārzināšanu.Pretstatā strūdziniekiem, plostnieki atceļam varēja izmantotvilcienu.HES iznīcina lielāko lašupiLīdz Ķeguma HES aizsprosta pabeigšanai 1940. gadā Daugavabija arī lielākā lašupe Baltijas jūras baseinā un vienano lielākajām visā Eiropā. Lai gan Daugavas kreisajā krastātika ierīkots arī zivju ceļš, tā efekts bija niecīgs. Būtu in-VIDES VĒSTIS 27VASARA/02/<strong>2013</strong>
VIDRŪPEViļāniRēzekneLudzaK R I E V I J AVeļikije LukiL I E T U V AIlūksteDaugavpilsPreiļiL AT V I J AL AT V I J AKrāslavaDaugavaHlibokajeNeveļaVjerhņadzvinskaNovopolocka PolockaVitebskaDaugavaB A LT K R I E V I J ABešankovičiDaugavaRudņateresanti, ja kāds vismaz aptuveni aprēķinātu Daugavaszivsaimniecībai tolaik nodarītos zaudējumus. Visticamāk,ka Ķeguma HES būvniecības laikā tas Latvijas iedzīvotājusīpaši neinteresēja, jo lašu un nēģu zveja lielākoties bijaDaugavas lejteces zvejnieku privilēģija, kaut laši tikaķerti pat Baltkrievijā. Bet kas tad notika ar plostiemDaugavā? Pēc 1920. gada to pludināšana no Krievijastika pārtraukta, iespējams, tas bija viens no iemesliem,kas Latvijai lika izšķirties par Ķeguma HES būvniecību –joprojām vislielāko projektu, kuru Latvija uzsākusi un pabeigusipēc savas iniciatīvas.20.gadsimta sākumā doma par elektrifikāciju satrauca visuvalstu vadītājus, arī Krievijas caru Nikolaju II, krietni pirmstā saukto Iļjiča spuldzīšu parādīšanās, tādēļ jau 1912. gadātika izvērtēts Daugavas hidrotehniskais potenciāls un ASVeksperti atzina, ka uz Daugavas tikai Latvijas teritorijā vienvarētu uzbūvēt 7–9 HES ar samērā nelielu devumu; Baltkrievijasenerģētiskais potenciāls izrādījās daudz nabadzīgāks.Tomēr šos plānus izjauca Pirmais pasaules karš. Latvijasamērā ātri atkopās, un 1936. gadā tika uzsākta Ķeguma HESbūve, ko pabeidza 1940. gadā, atmetot ideju par kuģošanasslūžām, bet izveidojot augstu un funkcionēt mazspējīgu zivjuceļu, tādējādi lašu populācijas dzīves apstākļi Daugavā tikasabojāti. Tomēr pēdējo triecienu deva Pļaviņu HES darbībasuzsākšana 1968. gadā un Rīgas HES pabeigšana 1975. gadā –nu ceļojošās zivis tālāk par Doles salu vairs netika. Daugavaszivsaimniecībai nodarītie zaudējumi tiek kompensēti ar zivjumazuļu atražošanu, kā arī ar enerģētiķu veiktajām iemaksāmZivju fondā, kaut gan rodas šaubas, vai šos zaudējumusvispār iespējams kompensēt. Bez tam Pļaviņu HES darbībasrezultātā, it īpaši saistībā ar grūti prognozējamiem ledussastrēgumiem, pastiprinājušies plūdu draudi Pļaviņām unJēkabpilij. Savukārt saistībā ar Rīgas HES uzcelšanu liela daļaOgres, Ikšķiles un Salaspils iedzīvotāju tagad dzīvo «mazajāHolandē» – zem HES ūdenskrātuves ūdenslīmeņa –, kurmitruma režīmu polderētajās platībās nodrošina daudzassūkņu stacijas.Vieniem plūdi, citiem miersPēc Daugavas HES kaskādes pabeigšanas Rīgas iedzīvotājusvairs neuztrauc ledus iešana Daugavā un netraucē pavasarapali. Daudzi Ogres iedzīvotāji nav tik priecīgi, kaut gan arīpaši lielā mērā vainīgi, applūstošās un riskiem pakļautāsteritorijās būvējot dzīvojamās mājas, jo zeme dārziņuierīkošanai un nelielu vasarnīcu celšanai parasti tikapiešķirta tieši ganībās vai pat slapjās pļavās, kuras regulāriapplūst. Līdzīga situācija izveidojusies pie Daugavpils, kurdārziņu teritorijās šopavasar cilvēki iepazina īstus plūdus.Dārziņi ierīkoti arī Daugavpils HES kādreizējā būvbedrē,kas astoņdesmito gadu beigās netika līdz galam izrakta.Tāpēc uz jautājumu, vai Daugavas HES kaskāde ir pabeigta,atbilde būtu tikpat izvairīga kā par Rīgu. Jāatzīst, kaarī Latvijā nav līdz galam nomirusi doma par DaugavpilsHES pabeigšanu videi draudzīgākā veidā. Tomēr pret DaugavpilsHES būvniecību ir gan vides, gan ekonomiskie iebildumi.No vides aspektiem tā ir ainavisko Daugavas lokulielā nozīmība, kas nepieļauj to appludināšanu, bet noekonomiskā viedokļa svarīgs arguments pret DaugavpilsHES būvniecību ir HES ūdenskrātuves augšgala iestiepšanāsBaltkrievijas teritorijā; par zaudējumiem Baltkrievijaibūtu jāsniedz adekvāta kompensācija, un tas ievērojamisamazinātu iespējamos HES ekonomiskos ieguvumus.Diez vai Baltkrievija apmierinātos tikai ar jaunizveidotoierobežota garuma kuģu ceļu pāri abu valstu robežai.VIDES VĒSTIS28 VASARA/02/<strong>2013</strong>
VIDRŪPEBaltkrievijas HES plāni Latviju skar nedaudzBaltkrievija enerģiski turpina attīstīt savus plānus par četru hidroelektrostacijubūvniecību uz Daugavas, sākot ar Polockas HES, BešenkovičuHES, Vitebskas HES un beidzot ar Verhņedvinskas HES jau pavisam tuvumūsu robežai. Būvniecība gan diez ko labi neveicas. Bija paredzēts,ka pirmais HES sāks darboties jau 2008. gadā, bet vēl nekā. Visas HESūdenskrātuves sākotnēji tika paredzētas kā gultnes tipa ūdenskrātuvesbez lielu platību appludināšanas un ilgstošas ūdens uzkrāšanas, arī bezkuģu ceļiem. Savukārt pēc projektētās jaudas pats lielākais ir VitebskasHES ar 50 MW – salīdzinot ar Pļaviņu HES, tā ir vairāk nekā 15reizes mazāka jauda. Tomēr pēdējā laikā no Baltkrievijas nav saņemtaaktualizēta informācija par iespējamām projektu parametru izmaiņāmbūvniecības laikā. Atbilstoši Espo konvencijai «Par ietekmes uz vidinovērtējumu» pārrobežu kontekstā tikai Verhņedvinskas HES būvniecībasgadījumā būtu nepieciešama Latvijas iesaiste pārrobežu IVN veikšanā.Kaut arī šo HES būvniecības rezultātā Daugavas ūdens resursiem tiešidraudi nerodas, pastiprināta iztvaikošana no ūdenskrātuvēm, ūdenstemperatūras paaugstināšanās tajās, slikta zivju ceļu darbība un citi faktori,visticamāk, zivju resursus vēl vairāk samazinās, tomēr Baltkrievijair tiesīga savā teritorijā izmantot savu ūdeni, kā vien vēlas, ja nekaitēcitām valstīm, tās informē un uzaicina piedalīties IVN pārrobežas aspektos.Pozitīvi faktori varētu būt ledus iešanas regulēšanas iespējas,samazinot plūdu riskus Daugavpilij, sedimentu plūsmas samazināšanās,arī daļēja piesārņojuma akumulācija HES ūdenskrātuvēs.Desmit gadus neliekas ne zinis par starpvalstuatbildībuKaut arī Latvija ir Eiropas Savienības austrumu robeža, aiz PiedrujasBaltkrievijas teritorijā augstajiem Briseles ierēdņiem pagaidāmnekāda cieņa netiek izrādīta. Latvija, līdzīgi kā Baltkrievija un KrievijasFederācija, pieder pie Centrālās un Austrumeiropasreģiona valstīm, kuras pārrobežu ūdenssaimniecībasjautājumus risina atbilstoši 1990. gada Helsinku konvencijas«Par robežšķērsojošo ūdensteču un starptautiskoezeru izmantošanu un aizsardzību» principiemun instrumentiem. Lai šo instrumentu izmantotu visāpilnībā, jau 2003. gadā tika sagatavots starpvalstulīguma projekts sadarbībai starp Latviju, Baltkrievijuun Krieviju Daugavas izmantošanā un aizsardzībā, kurāparedzēts izveidot pastāvīgi darbojošos starpvalstukomisiju, kā tas jau sen izdarīts attiecībā uz Reinas vaiDonavas aizsardzību. Diemžēl šis juridiskais instrumentsjoprojām nav ratificēts ne Baltkrievijā, nedzKrievijā, līdz ar to nav izveidota starpvalstu komisijašā līguma īstenošanai. Krievijai Daugavas augštece(Zapadnaja Dvina) ir tikai viena no tūkstošiem mazuupīšu. Mūsdienās laivas pa valkiem jeb volokiem(волоком – ‘vilkšus’ krievu valodā; pārvelkamie ceļipa sauszemi) vairs netiek vilktas, tagad svarīgas ir ostaspie neaizsalstošām jūrām, kādēļ gan diskutēt partādu nieka upeli ar Baltkrieviju un vēl Latviju? Nedoddievs, par kaut kādu piesārņojumu uzzinās Briselē!Turklāt starpvaldību komisija prasīs regulāru darbu unlīdzekļus, nāksies veikt monitoringu un apmainīties artā rezultātiem... To mums nevajag!Uz ko mēs Latvijā varam cerēt? Gan uz Briseles atbalstu,gan to, ka Krievijas politikā un vides sektora pārvaldībālielāku nozīmi ar laiku iegūs decentralizācija, kas ļausPleskavas un Smoļenskas gubernatoriem vairāk pašiemlemt par pārrobežu sadarbības vides aspektiem un tosarī risināt – viņu interese par savā teritorijā esošajāmupēm un to aizsardzību, kā arī izmantošanu nākotnēvarētu būt lielāka.VIDES VĒSTIS 29VASARA/02/<strong>2013</strong>
VIDRŪPEPĒTA BALTIJAS JŪRASEKOSISTĒMAS STĀVOKLIElvita Eglīte, Juris Aigars,Latvijas Hidroekoloģijas institūtsOkeānu un jūru ekosistēmās līdzsvars starp fizikālajiem, ķīmiskajiemun bioloģiskajiem faktoriem ir ļoti trausls, bet tas nodrošinaekosistēmu pastāvēšanu un to spēju sniegt naudā neaprēķināmuseko-pakalpojumus, pie kuriem mēs esam pieraduši un uzskatāmpar pašsaprotamiem. Tomēr pēdējo 100 gadu laikā okeānu unjūru ekosistēmas ir pakļautas būtiskām klimata un antropogēnāsiedarbības izmaiņām, kas visskaudrāk izpaužas piekrastes zonās,kur antropogēnā ietekme ir vistiešākā. Tas attiecas arī uz mūsureģionu, jo Baltijas jūras sateces baseina teritorijā dzīvo 85 miljonirelatīvi pārtikušu cilvēku, un tas nozīmē lielu dabas resursupatēriņu un ietekmi uz Baltijas jūru.Visvairāk Baltijas jūras ekosistēmu apdraud jūras transportapieaugums, piesārņojums ar bīstamajām vielām, bioloģiskāsdaudzveidības samazināšanās un invazīvās sugas. Bet galvenaisBaltijas jūras apdraudējums ir barības vielu, t.i., slāpekļa un fosfora,slodzes pieaugums, ko ietekmē cilvēku skaita un resursu patēriņapieaugums, kā arī videi nedraudzīga lauksaimniecības prakse. Tasveicina eitrofikāciju, kas, burtiski tulkojot, nozīmē ‘labi barots’, betšajā gadījumā gan varētu runāt par pārbarošanu. Tās apmērus varraksturot ar aļģēs sastopamā pigmenta hlorofila a koncentrācijuūdenstilpēs. Baltijas jūras zonas ar augstu hlorofila a koncentrācijuir pakļautas skābekļa deficītam, izmaiņām sugu relatīvajā sastāvā unizplatībā, atstājot paliekošu negatīvu ietekmi, un tas ir satraucošine tikai lokālā, bet arī globalā merogā (1. attēls).Pienākumi paģēr tēriņusValstis ap Baltijas jūru ir vienojušās īstenot vides aizsardzībaspasākumus gan starptautisku līgumu, gan ES direktīvu ietvaros.Latvijai nepieciešams veikt investīcijas ūdenssaimniecībasinfrastruktūras objektos aptuveni 695 miljonu latu vērtībā, un šoobjektu uzturēšanai turpmāk vajadzēs aptuveni 100 miljonu latugadā. Tā kā izmaksas ir ļoti lielas, tad, plānojot veicamos pasākumus,būtiski ir uzlabot informācijas ticamību un izmantot pēc iespējasprecīzāku plānošanas instrumentu. Pašlaik pieejamā informācijapar ekonomiskajiem ieguvumiem un zaudējumiem liecina, ka videsinvestīciju un infrastruktūras uzturēšanas izdevumi var atšķirtiespat par 50 miljoniem latu gadā. Šo atšķirību cēlonis ir neprecīzinovērtētās jūras ekosistēmas pašattīrīšanās spējas. Tā rezultātā vainu mēs nepārdomāti veicam pasākumus vides stāvokļa uzlabošanai,bet nesasniedzam nosprausto mērķi, vai arī sasniedzam mērķi,pamatīgi pārmaksājot. Abos gadījumos jātērē vairāk līdzekļu nekānepieciešams, turklāt nereti – pat nesasniedzot mērķi.1. attēls. Hlorofila a koncentrācija Eiropas jūrās.Avots: JRC, http://emis.jrc.ec.europa.euLai lieki nešķērdētu naudu pasākumiem, no kuriem navliela labuma, ir jāuzlabo plānošanas instruments jeb modelis,kas dod iespēju prognozēt ekosistēmas reakciju uzdažādiem vides stāvokļa uzlabošanas pasākumiem, kāarī prognozēt klimata pārmaiņu ietekmi uz šo pasākumuefektivitāti. Tāpēc Latvijas Hidroekoloģijas institūtsERAF programmas ietvaros 2010. gadā uzsāka projektu«Rīgas līča ekosistēmas funkcionālā modeļa izstrādeefektīvas nacionālās politikas Baltijas jūras aizsardzībainodrošināšanai un ilgtspējīgas ekosistēmas izmantošanasveicināšanai» jeb LIMOD. Projekta ietvaros ir plānotsuzlabot 2002. gadā izstrādāto Rīgas līča bioģeoķīmiskomodeli, kā arī iegūt trūkstošo informāciju par nozīmīgākodabas procesu intensitāti Rīgas līcī.Rīgas līcī, līdzīgi kā citās jūru ekosistēmās, ļoti liela nozīmeir ekosistēmas iekšējiem procesiem. Šī modeļa ietvaros tiekanalizēti galvenie procesi, kas nosaka slāpekļa un fosforasavienojumu iekšējo apriti, transformēšanu un izvadīšanuno sistēmas (2. attēls), kā arī šos procesus ietekmējošiefaktori. Jaunais modelis tiek veidots uz iepriekš izstrādātamodeļa bāzes (Savchuk, 2002), būtiski uzlabojot modeļavertikālo izšķirtspēju, jo iepriekš izmantotais modelisizšķīra tikai divus slāņus, kas nedeva iespēju precīziprognozēt izmaiņas procesos, kuru kapacitāte ir atkarīgano skābekļa koncentrācijas, piemēram, denitrifikācijasprocesā. Denitrifikācija ir izšķīdušo neorganisko slāpekļasavienojumu transformācija sedimentos par gāzveidaVIDES VĒSTIS30 VASARA/02/<strong>2013</strong>
VIDRŪPEUz atmosfēruIzēšanaBarības patēriņšAugšanaun/vaiN 2N 2 fiksēšanaDenitrifikācijaN 2CiānobaktērijasA1NH 4NHSedimentosorganiskaisslāpeklis BNDiatomejasA2AsimilācijaNO 3NOMezozooplanktonsBentiskā remineralizācijaSedimentosorganiskaisfosfors BPSedimentēšanāsCits fitoplanktonsA3PO 4POEkskrēcijaSedimentosadsorbētaisfosfors BPadsSlāpeklisdetrītā DNSadalīšanās Fosforsdetrītā DPSedimentēšanāsRespirācijaMirstībasizraisītāsplūsmasSpecifiskadinamiskāaktivitāteEkskrēcijaUrīnaizvadīšanaNārsts2. attēls. Modeļa uzbūves pamatā ir trīs bloki – bioģeoķīmiskā,bioloģiskā un zivju komponente.slāpekli, un šī slāpekļa forma vairs nav izmantojamalielākajai daļai jūras fotosintezējošo organismu.Denitrifikācijas process tiek uzturēts arī notekūdeņuattīrīšanas stacijās, bet patērētājam par to, protams, irjāmaksā. Taču dabā denitrifikācija noris daudz lielākosapjomos, turklāt bez maksas – pagaidām, kamēr mēsneesam noplicinājuši vidi un tā spēj šo funkciju pildīt.Tā kā modelim aprēķinu veikšanai ir nepieciešami izejasdati, tad viens no projekta uzdevumiem ir veikt plašuslauka novērojumus un iegūt trūkstošo informācijutrīs blokos. Galvenā loma ir denitrifikācijas ātrumamērījumiem, jo, kā novērots jaunākajos pētījumos, Baltijasjūrā kopumā denitrifikācijas process spēj pārstrādāt48-73 % no bioloģiski aktīvā slāpekļa, ko ienes upesun citi punktveida vai difūzie avoti. Tas būtu ļoti labsrādītājs, kas liecina, ka Rīgas līča sedimenti strādā ļotiefektīvi. Bet jāatzīst, ka līdz šim Rīgas līcim pieejamādenitrifikācijas ātruma vērtība ir ar lielu nenoteiktību,tāpēc plānoto vides stāvokļa uzlabošanas pasākumuizmaksu precizitāte ir nepieļaujami zema. PagaidāmLIMOD projekta ietvaros izmērītās denitrifikācijasvērtības apstiprina, ka aptuveni 80% no Rīgas līcīpieejamā slāpekļa tiek denitrificēti uz gāzveida formu(3.attēls), turklāt ir izdevies būtiski samazināt modelētoparametru nenoteiktībuJaunizstrādātajā modelī arī tiek izvērsta bioloģiskoprocesu sadaļa, kas ļauj labāk prognozēt bioloģiskāssabiedrības komponentu reakciju uz plānotajiemvides uzlabošanas pasākumiem. Šajā sadaļā būtiskaloma ir fitoplanktonam, kas ir barības ķēdes sākumaposmā un no kura veselības stāvokļa ir atkarīga tālākābarības ķēde, turklāt vairākas fitoplanktona sugas spējpiesaistīt atmosfēras slāpekli, kas ir pretējs processdenitrifikācijai.Bez tam kā papildu novitāte izstrādājamajam modelim3. attēls. Denitrifikācijas ieguldījums (50 X 10 3 tonnas/gadā ) Rīgas līčaslāpekļa budžetā.tiek pievienots zivju modulis. Šī bloka ietvaros tiek iegūta informācijapar zivju barošanos un barības bāzi, jo iepriekšējais modelis neņēmavērā ekosistēmas izmaiņu ietekmi uz zivju populāciju, lai gan tas irbūtisks aspekts ar lielu tautsaimniecības un vides stāvokļa nozīmi.Projekta rezultātā būs izstrādāts tāds modelis, kas būs pielietojams kāpapildu produkts reņģu nozvejas intensitātes plānošanā, optimizējotvalsts zivsaimniecības politiku. No jauna iegūtā informācija vēl irapstrādes stadijā, tāpēc pagaidām nav iespējams novērtēt tās ietekmi.<strong>2013</strong>. gada nogalē notiks šī projekta noslēguma seminārs, kura mērķisbūs iepazīstināt VARAM, citu ieinteresēto institūciju, kā arī NVOpārstāvjus ar projektā sasniegtajiem rezultātiem. Plašāk par projektaaktualitātēm – LIMOD projekta mājaslapā: http://www.lhei.lv/LIMOD/Projekts «Rīgas līča ekosistēmas funkcionālā modeļa izstrāde efektīvasnacionālās politikas Baltijas jūras aizsardzībai nodrošināšanai unilgtspējīgas ekosistēmas izmantošanas veicināšanai» (identifikācijas Nr.2010/0287/2DP/2.1.1.1.0/10/APIA/VIAA/040) tiek īstenots ERAF programmas«Uzņēmējdarbība un inovācijas» aktivitātes 2.1.1.1. «Atbalsts zinātneiun pētniecībai» ietvaros.VIDES VĒSTIS 31VASARA/02/<strong>2013</strong>
DABAJAUNIEBALTIJAS JŪRASIEMĪTNIEKISolvita Strāķe,Latvijas Hidroekoloģijas institūtsTo, ka svešo sugu ienākšana ir nopietns apdraudējumsBaltijas jūras bioloģiskajai daudzveidībai, šobrīdneapšauba vairs neviens, tāpēc visas Baltijas jūrasvalstis vienojušās šogad ratificēt «Starptautiskokonvenciju par kuģu balasta ūdens un nosēdumukontroli un pārvaldību», kas regulēs un ierobežossvešo sugu izplatību Baltijas jūrā.2002. gadā daudzu valstu līderi vienojās līdz 2010. gadamapturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos pasaulē,tomēr cerētos rezultātus šis plāns nedeva – jaunākajā«Globālajā bioloģiskās daudzveidības pārskatā» konstatēts,ka bioloģiskās daudzveidības samazināšanās pasaulē šobrīdne tikai nav apturēta, tā ir pat pastiprinājusies, un to ietekmēpieci ļoti stabili spiedieni: 1) dzīvotņu zaudēšana un degradācija;2) klimata pārmaiņas; 3) pārmērīga barības vielu un cita veidapiesārņojuma ieplūde; 4) resursu pārekspluatācija unneilgtspējīga izmantošana; 5) invazīvās sugas.Baltijas jūra ir izveidojusies aptuveni pirms 10 tūkstošiem gadu,un tā ir uzskatāma par ļoti jaunu jūru. Līdz pat mūsdienām Baltijasjūras fauna un flora vēl tikai veidojas, jo, salīdzinot ar blakus esošosāļo Ziemeļjūru, Baltijas jūrā sastopamo organismu skaits nav lielsun tajā vēl ir daudz brīvu vietu, kur dzīvot. Kuras sugas tad varuzskatīt par Baltijas jūras vietējām sugām, kuras – par svešajām?Te jāskatās, vai sugu ienākšana notiek dabisko procesu vai cilvēkaizraisītu darbību rezultātā.Aptuveni pirms 12 tūkstošiem gadu, kūstot Baltijas vairoga ledājam,izveidojās Baltijas ledus ezers, kurš vēlāk savienojās ar Atlantijasokeānu, tā veidojot sākumu mūsdienu Baltijas jūrai. Saldūdensezerā ieplūda sāļš ūdens, un kopā ar to ienāca sugas, no kurāmdaļa vēl šodien apdzīvo Baltijas jūru. Šīs dabisko procesu rezultātāienākušās sugas mēs uzskatām par raksturīgām Baltijas jūrai, jo tās iradaptējušās un pielāgojušās dzīvei šajā ūdenstilpē ilgā laika posmā.Par Baltijas jūrai svešām sugām tiek uzskatītas sugas, kuras cilvēkadarbības rezultātā pārvarējušas līdz šim nepārvaramas bioģeogrāfiskāsbarjeras un sāk veidot dzīvotspējīgas populācijas ārpus savadabiskā izplatības areāla. Šobrīd aptuveni ceturtā daļa no visāmBaltijas jūrā sastopamajām svešajām sugām ir sugas, kuru dabiskaisizplatības areāls ir Ponto-Kaspijas reģions – Kaspijas jūra, AzovasApaļais jūras grundulis Neogobius melanostomus.jūra, Arāla jūra, Melnā jūra. Šīm sugām bez citu palīdzības irgandrīz neiespējami nokļūt līdz Baltijas jūrai, bet ar cilvēkapalīdzību tās relatīvi viegli var ceļot lielus gabalus, un parastitas notiek vai nu kuģu balasta ūdeņos, vai pieķerotiespie kuģa korpusa un enkura ķēdēm. Mūsdienās kuģi patno vistālākā reģiona Baltijas jūru var sasniegt 5-6 nedēļās,tāpēc daudzas sugas spēj izdzīvot. Agrāk kuģu satiksmebija daudz lēnāka, tādēļ daudzi nevēlamie pasažieri līdznākamajai ostai neizdzīvoja.Baltijas jūrā ar cilvēka palīdzību ir ieradušās undzīvotspējīgas populācijas veido aptuveni divas trešdaļasjaunienācēju jeb vairāk nekā 120 svešu sugu. Daudzasir ieradušās tik nemanāmi, ka mēs to pat neesampiefiksējuši, un arī šobrīd tās nerada nozīmīgu kaitējumuvietējām sugām. Nevēlamas ir invazīvās sugas jeb tāssvešās sugas, kas piemērojušās dzīvei jaunās teritorijāsārpus sava dabiskā areāla, iekļāvušās jaunajās ekosistēmāsun rada ekoloģisku vai ekonomisku kaitējumu.Apaļie jūrasgrunduļi Neogobius melanostomus Baltijas jūrāpirmo reizi tika noķerti Gdaņskas līcī pie Polijas krastiem1990. gadā. Pēc dažiem gadiem tie lielā skaitā bija sastopamijau visā līcī un 1995. gadā tika noķerti arī ārpusPolijas ūdeņiem. Desmit gadu laikā apaļais jūrasgrundulislēnām, bet ļoti stabili ir izplatījies visā Baltijas jūrā untagad ir sastopams pilnīgi visur. Pie Latvijas krastiem,Liepājā, makšķernieki pirmoreiz dažus noķēra 2004.gadā. Regulārajos zivju populācijas apsekojumos Liepājaspiekrastē apaļais jūrasgrundulis parādās no 2006. gada,un to skaits nepārtraukti pieaug. Iegūtie rezultāti rāda,ka šobrīd gar Latvijas krastiem atklātās Baltijas jūraspiekrastē uz 1m 2 varētu dzīvot 1–3 apaļie jūrasgrunduļi,kas ir ļoti liels šo zivju blīvums.VIDES VĒSTIS32 VASARA/02/<strong>2013</strong>
DABAApaļais jūrasgrundulis ir vidēji 20–25 cm gara, ēdelīgazivtiņa, kas medī visu – gliemenes, daudzsartārpus, citassīkas zivtiņas un to ikrus. Tas pēc sava dzīvesveida vairākpieskaitāms nometniekiem: pavasaros dodas tuvāk krastamuz seklākiem ūdeņiem, lai nārstotu, pēcāk tēviņivisu vasaru apsargā ligzdas, līdz izšķiļas mazuļi. Šādsdzīvesveids nosaka to, ka apaļais jūrasgrundulis diezganpamatīgi izēd visu savā dzīvesvietā pieejamo barību.Rezultāti rāda, ka pie Latvijas krastiem ir samazinājušāsuz akmeņiem sastopamās gliemeņu kolonijas, iespējams,daļa vainas būs jāuzņemas arī apaļajam jūrasgrundulim.Apaļā jūrasgrunduļa sastopamība un izplatība tiekanalizēta LIFE+ Dabas un bioloģiskās daudzveidības programmasprojekta «Inovatīvas pieejas jūras bioloģiskāsdaudzveidības monitoringam un dabas vērtību aizsardzībasstāvokļa novērtēšanai Baltijas jūrā» (projekta akronīms –MARMONI) ietvaros, kur tiek izstrādāti dažādi bioloģiskāsdaudzveidības indikatori. Šobrīd tiek analizēta unpārbaudīta sakarība starp apaļā jūrasgrunduļa biomasaspieaugumu un vietējo zivju sugu (plekstes, plauži, pliči)biomasas izmaiņām. Iespējams, ka apaļais jūrasgrundulisdaļēji izkonkurēs vietējo zivju sastopamību un samazināsto daudzveidību.Ķīnas cimdiņkrabis Eriocheris sinensis pirmo reizi Eiropāatrasts 1912. gadā Alleras upē Vācijā. Sākot ar 30. gadiem,Ķīnas cimdiņkrabji regulāri konstatēti Baltijas jūrā.Pakāpeniski tie iekaroja visu Baltijas jūras piekrasti, unpašlaik tos katru gadu var manīt gan Latvijas piekrastē,gan jūrā ietekošajās upēs. Ķīnas cimdiņkrabja dzimteneir reģions starp Dienvidķīnu un Vladivastoku, ieskaitotJapānas, Taivānas piekrasti un Dzelteno jūru. Patlaban Baltijasjūras reģionā vislielākās Ķīnas cimdiņkrabja populācijasir konstatētas Vācijas upēs – Elbā un Vēzerā. Domājams,ka arī Ķīnas cimdiņkrabis šeit nokļuvis ar kuģu balastaūdeņiem, bet nav izslēgts, ka tas atrāpojis pa kanāliem, kassavieno vairākas jūras. Lai gan Ķīnas cimdiņkrabja atradumiBaltijas jūras piekrastē kļūst aizvien biežāki, ceram, ka šeitir gandrīz neiespējama tā vairošanās un stabilas populācijasveidošana, jo tam traucē nelielais ūdens sāļums. Visticamāk,Baltijas reģionā notvertie eksemplāri ir aktīvi migrējuši noZiemeļjūras uz Baltijas jūru.Ķīnas cimdiņkrabis Eriocheris sinensis.Ķīnas cimdiņkrabja ēdienkartē ietilpst dažādu veidu augi, aļģes,bezmugurkaulnieki un zivis, tāpēc tas var ietekmēt vietējo bezmugurkaulniekuskaitu un blīvumu. Turklāt krabja ar matiņiem klātāsspīles kalpo par dzīvesvietu mazākiem organismiem – nematodēm,sīkām gliemenēm un gliemežiem, kā rezultātā uz jauniem biotopiemvar tikt pārvietotas citas svešās sugas. Labā ziņa ir tā, ka šokrabi labprāt medī plēsīgās zivis, bridējputni, ūdri un jenotsuņi.Latvijas piekrastē iegūtie dati rāda, ka Ķīnas cimdiņkrabji visaktīvākpārvietojas pavasaros un rudeņos. Iespējams, pavasarī krabjiir aktīvi savos barības meklējumos un tad arī visbiežāk nokļūstzvejnieku tīklos. Savukārt rudens aktivitāte varētu būt saistīta ariespējamo vairošanās periodu, kad mātītes meklē sāļākus jūrasūdeņus.Pieaugušie krabji dzīvo saldūdenī, pārsvarā upju augštecē,bet veiksmīga vairošanās iespējama tikai sāļā ūdenī, tādējādi irizskaidrojama Ķīnas cimdiņkrabja aktīvā parvietošanās uz jūru.Latvijas piekrastē noķertie krabji ir aptuveni 100–250 g smagi,savukārt Vācijā to ir tik daudz, ka jau iekļauti restorānu piedāvātajāēdienkartē.Jūras zīle Balanus improvisus.Jūras zīle Balanus improvisus ir vēžveidīgo klases pārstāve. Baltijasjūrā sastopama tikai viena suga, kas pie mums droši vien atkļuvusino Ziemeļamerikas un pirmoreiz konstatēta 19. gadsimta vidū.Tagad tā sastopama faktiski visā Baltijas jūras piekrastē līdz pat6 m dziļumam. Šie vēzīši dzīvo, piestiprinājušies pie akmeņiem,tiltu konstrukcijām, lielām aļģēm, gliemenēm, kuģu korpusiem.Pieaugušās jūras zīles ir labi aizsargātas ar biezu kaļķa čaulu un visumūžu pavada vienā vietā. Dzīves pirmajās trīs nedēļās kāpuri brīvipeld un meklē dzīvesvietu. Pētījumi liecina, ka Baltijas jūrā jūraszīļu kāpuri ceļo aptuveni no jūlija vidus līdz augusta sākumam, kadto attīstībai ir labvēlīga ūdens temperatūra, un tad, kā liecina arījūrnieku novērojumi, ir «pienācis laiks tīrīt kuģa korpusu». Viens noļoti uzskatāmiem invazīvo sugu izraisītiem zaudējumu piemēriemir cīņa ar kuģu korpusu apaugumiem. Kad jūras zīles vēl ir jaunasun kuģu, laivu vai jahtu korpusam tikko piestiprinājušās, vēzīšusvar diezgan viegli noberzt ar birsti vai notriekt ar augstspiedienaūdens strūklu. Ja tas netiek izdarīts dažu nedēļu laikā, jūras zīles uzkorpusa saaug biezā kolonijā, tādējādi samazinot ūdens transportalīdzekļu ātrumu un palielinot degvielas patēriņu.VIDES VĒSTIS 33VASARA/02/<strong>2013</strong>
VIDRŪPELāsma Ozola, «Zemes draugi»NĀVĪGAISRAUNDAPSFebruāra beigās respektablā zinātniskajā žurnālā «Toxicology»tika publicēts pētījums par glifosātu saturošo herbicīdu toksiskoiedarbību uz cilvēka šūnām. Franču zinātnieki atklājuši, kaglifosāts nav vienīgā toksiskā viela, kas atrodama glifosātu saturošoherbicīdu sastāvā. Tie satur arī palīgvielu, sauktu par POE-15, kasir vēl kaitīgāka nekā pats glifosāts. Šīs palīgvielas klātbūtne parastinav norādīta uz marķējuma, jo pilns herbicīdu sastāva uzskaitījumstiek uzskatīts par konfidenciālu informāciju. Tieši palīgviela POE-15ir tā, kas veicina šūnas apvalka caurlaidību, ļaujot glifosātam labākiefiltrēties jebkurā dzīvā šūnā. Kāpēc šis atklājums ir tik nozīmīgs?Tāpēc, ka norāda, cik nepilnīga ir bijusi procedūra, saņemot atļaujulaist apgrozībā glifosātu saturošos herbicīdus. Līdz šim glifosātusaturošo herbicīdu lietošanas atļaujas tika izsniegtas, pamatojotiesvienīgi uz galvenās herbicīda sastāvdaļas – glifosāta – īstermiņa unilgtermiņa ietekmes novērtējumu, bet nav veikts glifosāta un tampievienoto palīgvielu ietekmes novērtējums. Pētījuma autori secina,ka, tā kā palīgvielas pastiprina glifosāta iedarbību, tad šobrīdnoteiktais maksimāli pieļaujamais glifosāta atlieku daudzumsdabā, lopbarībā un pārtikā ir kļūdains un to nepieciešams pārskatīt.Pirms pusgada franču zinātnieki jau sacēla skandālu ar pētījumupar raundapa* un tam tolerantas ģenētiski modificētas kukurūzasilgtermiņa toksicitāti, metot ēnu uz atbildīgo iestāžu pielietotajāmmetodēm un procedūrām atļauju piešķiršanai. Šajā pētījumā pirmoreizi tika vērtēta ģenētiski modificētas kukurūzas un raundapailgtermiņa ietekme uz žurku veselību. Līdz šim veiktie eksperimentiar žurkām netika veikti ilgāk par 90 dienām, taču šis pētījumsnorisinājās divus gadus. Tā ietvaros atsevišķas žurku grupas tikabarotas ar ģenētiski modificētu kukurūzu, citas saņēma parastubarību, taču tika dzirdītas ar ūdeni, kuram dažādās devās pievienotsraundaps. Pētījumā tika noskaidrots, ka to žurku grupās, kas tikabarotas ar ģenētiski modificētu kukurūzu, un grupās, kas saņēma arraundapu «bagātinātu» ūdeni, tika novērota daudz lielāka mirstība un2–3 reizes biežāk attīstījās audzēji. Mātītes visvairāk slimoja ar krūšudziedzeru audzējiem, turklāt audzēji veidojās pat to grupu žurkām,kuru ūdenim tika pievienots raundaps visniecīgākajās devās. Kopumāpētījuma rezultāti pārsteidz ar to, ka, lai gan raundapa piejaukumsūdenim nevienā no izmēģinājuma grupām nepārsniedza maksimālipieļaujamo glifosāta atlieku daudzumu dzeramajā ūdenī un barībā,audzēju un mirstības gadījumu, kā arī aknu un nieru bojājumu skaitsbija ļoti augsts.* «Roundup» – visvairāk izplatītā glifosātu saturošo herbicīdu preču zīme, ko ražokompānija «Monsanto».Glifosāts ir pasaulē visvairāk pārdotais nezāļuiznīcināšanas līdzeklis. Pasaulē glifosātu saturošieherbicīdi visvairāk tiek lietoti pret tiem izturīguģenētiski modificētu augu, proti, sojas, kukurūzas,kokvilnas, cukurbiešu, rapša un lucernas, audzēšanai.Eiropā vēl neaudzē pret raundapu izturīgus ģenētiskimodificētus kultūraugus, taču arī pie mums herbicīditiek lietoti cīņā ar nezālēm un pirms ražas novākšanaskultūraugu žāvēšanai. Turklāt glifosātu saturošosherbicīdus smidzina uz sliežu ceļiem, uz bruģētiemceliņiem un ceļmalām pilsētās, kā arī skolu unbērnudārzos pagalmos,lai cīnītos pret nezālēm. Tovar brīvi nopirkt saimniecības preču veikalos un lietotmazdārziņos.Glifosāts tika izgudrots 1950. gadā Šveicē. 1976.gadā «Monsanto», pasaulē lielākā sēklu un ģenētiskimodificēto organismu ražotāja, to patentēja un laidaapgrozībā ar nosaukumu «Roundup» un ražoja vienapati līdz 2000. gadam. Tagad šo indi ražo arī «Syngenta»,«Bayer», «Nufarm» un «Dow AgroSciences».Visi raundapa ražotāji apgalvo, ka šis herbicīds navtoksisks ne cilvēkiem, ne dzīvniekiem, jo glifosātsiedarbojas uz enzīmu EPSPS, kas ir sastopams tikaiaugos, sēnēs un baktērijās.Glifosātu atliekas ir visurEiropas Savienībā glifosāta drošums bija atkārtoti jāvērtējau 2012. gadā, taču tas tika atlikts uz 2015. gadu. Kamēratbildīgās iestādes vilcinās, glifosāts uzskrājas augsnē unūdeņos. Tas atrodams gan lopbarībā, gan mūsu pārtikā unVIDES VĒSTIS34 VASARA/02/<strong>2013</strong>
VIDRŪPEcaur to nonāk arī mūsu organismā. Nesen Eiropas Zemesdraugi veica urīna analīzes brīvprātīgajiem 16 Eiropas valstīs,kā arī Gruzijā un Maķedonijā un vidēji 45% paraugos atradaglifosāta paliekas. Arī urīna analīzēs no Latvijas tikaatrastas glifosāta paliekas, turklāt vairāk nekā vidēji citāsEiropas valstīs. Dānijā veiktajā gruntsūdeņu monitoringāglifosāts atrasts ūdens paraugos, kas ņemti pat 60 mdziļumā. Francijā konstatēts, ka 3/4 Vidusjūras baseinaupju ūdeņos ir atrodams glifosāts. Pārtikai un lopbarībaiir noteikti maksimāli pieļaujamie glifosātu atlieku daudzumi,taču to apjomi ir apšaubāmi. Piemēram, 1997.gadā – tieši gadu pēc pret glifosātu izturīgas ģenētiskimodificētas sojas palaišanas tirgū – pieļaujamais glifosātaatlieku daudzums sojā tika palielināts par 200 reizēm! Tasrada pamatu aizdomām, ka pieļaujamais glifosāta atliekudaudzums tiek noteikts nevis izvērtējot to no drošumaviedokļa, bet gan pieskaņots agroindustrijas vēlmēm.Pētījumi par glifosātu ietekmi uzcilvēku veselībuLai arī līdz šim veikto industrijas pasūtīto pētījumu parglifosāta iedarbību uz vidi, dzīvniekiem un cilvēkiemrezultāti ir bijuši pārsvarā labvēlīgi herbicīdu ražotājiem,neatkarīgi pētījumi jau iepriekš norādījuši uz glifosātusaturošo herbicīdu toksiskumu, taču pievērsuši vienvides un patērētāju aizsardzības organizāciju uzmanību.Pētot raundapa ietekmi uz cilvēka šūnām, konstatēts, kašis herbicīds izraisa endokrīnās sistēmas traucējumus,tas ir toksisks aknu šūnām un bojā DNS. Glifosāts traucēhormonu un enzīmu darbību, kavē augļa attīstību unizrausa iedzimtus defektus. Zinātnieki, testējot glifosātaiedarbību uz vardēm un vistām, kuru mazuļu embriji ir ļotilīdzīgi cilvēku embrijiem, ir atklājuši, ka glifosāts izraisakroplības mazuļu embrijos.saistība starp glifosātu lietošanu un ne-Hodžkina limfomas, kā arīmultiplās mielomas (vēža paveids) biežumu.«Monsanto» meliKādreiz uz raundapa iepakojuma bija rakstīts, ka tas bioloģiskinorādās un ir videi draudzīgs. 1996. gadā Ņujorkas tiesa «Monsanto»aizliedza uz marķējuma norādīt, ka raundaps «bioloģiskinoārdās» vai ir «videi draudzīgs». 2007. gadā Francijā tiesa piesprieda«Monsanto» 15 000 eiro soda naudu par raundapa reklamēšanukā produktu, kas «bioloģiski noārdās». Šobrīd «Monsanto» nekaunasuz raundapa etiķetes norādīt «bio», tādējādi maldinot patērētājupar tā nekaitīgumu un dabiskumu.Kad «Monsanto» sāka izplatīt raundapu, tika solīts, ka ar laikusamazināsies herbicīdu lietošanas nepieciešamība. Šobrīd ASV zemniekiemaizvien biežāk nākas cīnīties ar nezālēm, kas ir izturīgaspret raundapu. Lai izvairītos no šo supernezāļu savairošanās,Vācijas speciālisti iesaka zemniekiem atgriezties pie vecajām nezāļuapkarošanas metodēm – augsekas, rušināšanas un ravēšanas.Glifosātu lietošana LatvijāLatvijā ir atļauts tirgot 30 dažādus glifosātu saturošus herbicīduproduktus. Tos lieto ne tikai nezāļu apkarošanai, bet arī smidzinapirms graudaugu un rapšu ražas novākšanas, lai augi ātri unvienlaikus nokalstu. Latvijā reti tiek veiktas pārbaudes, tāpēc navzināms, cik daudz glifosātu atlieku atrodams mūsu maizē un citosgraudaugu produktos. Kamēr atbildīgās iestādes nav aizliegušasglifosāta lietošanu, neviens nevar piespiest zemniekus to nelietot,taču mums, pircējiem, der atcerēties, ka mums ir tiesības zināt unizvēlēties, ko mēs ēdam.Dienvidamerikas bēdīgā pieredzeTādās valstīs kā Argentīna un Paragvaja, kur izplatīta pretraundapu izturīgas ģenētiski modificētas sojas audzēšana,šis herbicīds uz laukiem tiek izsmidzināts no gaisa arlidmašīnām. Epidemioloģiskajos pētījumos Paragvajākonstatēts, ka grūtnieces, kas tikušas pakļautas herbicīduiedarbībai, dzemdēja bērnus ar iedzimtiem defektiem,it īpaši ar samazinātu galvu, smadzeņu daļas iztrūkumuun galvaskausa deformācijām. Leonesā (pilsēta Argentīnā),kas atrodas apgabalā, kur intensīvi tiek audzēta pret raundapuizturīga soja un rīsi, no 2000. līdz 2009. gadam bērnusaslimstība ar vēzi ir trīskāršojusies. Turklāt visā Čakoprovincē, kur atrodas arī Leonesa, četras reizes palielinājiesiedzimtu kroplību skaits. Ontario provincē Kanādā zemniekuģimenēs, kuras lieto dažādus pesticīdus, to skaitāglifosātu saturošus herbicīdus, tika novērots palielinātspriekšlaicīgu dzemdību un spontāno abortu skaits. Tepatkaimiņos, Zviedrijā, epidemioloģiskajos pētījumos atklātaVIDES VĒSTIS 35VASARA/02/<strong>2013</strong>
VIDRŪPEIneta Eglīte, veterinārārsteKĀPĒCBITESSAJŪKPRĀTĀ?Šā gada 24. maijā Eiropas Komisija beidzot pieņēmalēmumu par trīs neonikotinoīdu grupas insekticīdulietošanas aizliegšanu Eiropas Savienībā no 1. decembrauz diviem gadiem, kad šis aizliegums tiks atkārtotiizvērtēts. Aizliegtās vielas klotianidīnu, imidakloprīduun tiametoksamu satur divu firmu – «Bayer» un «Syngenta»– ražotie produkti augu kaitēkļu iznīcināšanai.Neonikotinoīdi ir sintētiski savienojumi, kas līdzīgi tabakaslapu pulverim; tā ir inde, kas iedarbojas uz kukaiņanervu sistēmu – tas zaudē orientēšanos, tiek paralizētsun mirst. Neonikotinīdi, tāpat kā citi insekticīdi, ir radīti,lai iznīcinātu kukaiņus, un arī bite ir kukainis. Tātadvisi insekticīdi ir kaitīgi arī bitēm un citiem dabīgiemapputeksnētājiem. Neonikotinoīdi ir tā sauktie sistēmasiedarbības vielas, kas, nokļūstot uz auga, iesūcas tajā unizplatās pa vadaudu sistēmu.Bites un citi kukaiņi apputeksnētāji, kas ēd augu nektāruun putekšņus, no neonikotinoīdiem var ciest divos veidos:1) sēklas kodinot, indi satur gutācijas rezultātā izdalītieūdens pilieni uz augu lapām, nektārs, ziedputekšņi; 2) tiešiapsmidzinot. Sēklu kodnes sastāvā esošās indīgās vielasnodrošina to, ka jaunais augs jau dīgstot satur šo indi,un tādā veidā, piemēram, no spradžiem, tiek pasargātaspirmās rapšu dīgļlapas. Daudzi teiks, nu kas gan slikts nokodnes lietošanas, ja zināms, ka dīgļlapas taču nektāruneražo! Taču ir konstatēta bišu saindēšanās ar tā sauktogutācijas ūdeni, kas izskatās kā rasas pilieni. Taču tā navrasa, bet gan ūdens, kas diennakts temperatūru svārstībudēļ izspiežas no auga. Ja augs ir dīdzis no kodinātāssēklas, tā izdalītais ūdens satur indi. Rietumeiropā irpētīti vairāki gadījumi, kad bites pavasarī saindējušās,meklējot ūdeni nesen sadīgušas kodinātas kukurūzaslaukā. Tāpēc insekticīdus saturoša kodne ir bīstama bitēmpat neatkarīgi no tā, kāda kultūra ir kodināta. Latvijāgan nav informācijas par šādiem gadījumiem, bet pilnīgiiespējams, ka tādi ir bijuši, tikai neviens tam nav pievērsisuzmanību. Indīgā viela ļoti nelielā daudzumā saglabājasaugā arī tad, kad tas uzzied, izdala nektāru un kaisaziedputekšņus. Bites vāc ziedputekšņus, ēd tos pašas unbaro cirmeņus, kuri, kā jau bērni, ir daudz jutīgāki prettoksiskām vielām. Ja bites visu vasaru ēd šādus indīgusziedputekšņus un baro jauno paaudzi – vai tās spēs sagatavotiesziemošanas laikam, būs spēcīgas un stipras vai,pavasari nesagaidījušas, ies bojā? Jau kādu laiku ir skaidrs,ka vistiešāk un visbīstamāk šīs vielas ietekmē tieši bites uncitus apputeksnētājus (nektāra un putekšņu ēdājus), jo tāir kukaiņu inde. Lielākas radības tā neietekmē tik drama-VIDES VĒSTIS36 VASARA/02/<strong>2013</strong>
VIDRŪPEtiski, taču arī tas vēl nav skaidri zināms. Kā ierasts, turīgāspesticīdu ražotājfirmas apgalvo, ka to ražotā kukaiņu indekaitē tikai kaitēkļiem un ir absolūti nekaitīga bitēm. Tāpēcbišu ziemošanas problēmas un citas likstas esot skaidrojamasvien ar biškopju neizglītotību un nespēju tikt galāar bišu slimībām.Bišu skaits sarūk par 30% gadā!Kā norādīts Eiropas Komisijas pētījumā, «dati liecina,ka Eiropā kopš 2007. gada bišu skaits samazinājies par30% ik gadu, un zinātnieki atzinuši, ka tieši klotianidīns,imidakloprīds un tiametoksams var būt viens no faktoriem,ar ko ir izskaidrojama šī bišu populācijas samazināšanās».Šis atzinums skan sausi, bet aiz tā vīd bažas, ka ne tikaibites sajūk prātā un nespēj atrast ceļu uz dzimto stropu,bet tiek apdraudēta arī citu dzīvnieku un pat cilvēkuveselība.Latvijas biškopju sabiedrību EK lēmums par trīsneonikotinoīdu grupas insekticīdu lietošanas aizliegšanuiepriecina, lai gan ne tikai Zemkopības, bet arī Videsaizsardzības un reģionālās attīstības ministrija šo aizliegumunevēlējās atbalstīt, aizbildinoties, ka nekas jau tāīsti nav izpētīts, ka tā ir tikai konkurentu cīņa par ietekmeszonām... Tomēr daudzviet Eiropā ir veikti nopietnizinātniski pētījumi šajā jomā, un arī EK aizliegums balstāsuz Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EFSA) pētījumarezultātiem. Latvijā nav pētījumu, lai varētu apgalvot, kamūsu bites ir cietušas tieši no šo insekticīdu lietošanas.Tomēr novērojumi par bišu saimju sliktāku ziemošanu unnovārgšanu satrauc mūsu dravniekus, tāpēc jebkādu videiindīgu vielu lietošanas ierobežošana un aizliegšana nākpar labu videi un līdz ar to arī bitēm.Dažu plaši lietotu insekticīdu LD 50 devas uz biti.(LD 50 – letālā deva jeb indīgās vielas deva, pie kuras 50% īpatņu iet bojā)Citi insekticīdiNeonikotinoīdiLindane 125,0 µg/g Thiacloprid 17,32 µg/gCarbaryl 1,4 µg/g Acetamiprid 7,1 µg/gDimethoate 0,79 µg/g Imidacloprid 0,007 µg/gParathion-methyl 0,26 µg/g Thiamethoxam 0,005 µg/gCypermethrin 0,035 µg/g Clothianidin 0,004 µg/gIndes nekur nepazūdNeonikotinoīdu grupas vielas ir salīdzinoši jauns produkts auguaizsardzībā – pazīstamas aptuveni 20 gadu. Pirmie eksperimentitika veikti kompānijā «Shell» pēc 1980. gada, «Bayer» turpinājapētījumus pēc 1990. gada un radīja pirmos produktus, kuru aktīvāviela bija imidakloprīds. Tiem sekoja klotianidīns un tiametoksams.Klotianidīns ir viens no bitēm viskaitīgākajiem savienojumiem.Pēc uzbūves un iedarbības šīs vielas ir līdzīgas tām, ko saturtabakas Nicotiana glauca augs. Lauksaimniecībā un dārzkopībājau sen ir zināma augu aizsardzība ar sasmalcinātu tabakas pulverivai apsmidzināšana ar tās izvilkumu vai novārījumu. Dabīgāsizcelsmes vielas dabā parasti diezgan ātri noārdās, līdz ar tozaudē savu kaitīgumu un arī efektivitāti. No tabakas arī atvasinātsneonikotinoīdu nosaukums – jaunie nikotinoīdi, tikai šie, protams,tiek iegūti sintētiski. Par neonikotinoīdu noārdīšanos dabāir pretrunīgi pētījumi. Tiek norādīts, ka saules un aktīvas mikroorganismudarbības rezultātā to pusnoārdīšanās periods ir 34 dienas,taču, ja trūkst gaismas un mikroorganismu iedarbība ir nepietiekama,tie nenoārdās pat teju četrus gadus.Barības ķēdē visi ir saistītiKo iegūst daba, bites un apputeksnētāji, ja tiek aizliegtas trīsneonikotinoīdu grupas vielas? Visupirms jau mazāk indes dabā.Un nevajag aizmirst, ka kukaiņi ir ļoti nozīmīga barības ķēdessastāvdaļa, jo ar tiem barojas putni, ķirzakas, vardes, krupji u.c.Ēdot saindētos kukaiņus, indīgās vielas izplatās aizvien tālāk pabarības ķēdi. Ornitologi novērojuši, ka vietās, kur dāsni lietoinsekticīdus, putnēni aiziet bojā jau embrija stadijā, savukārt, jamazuļi tomēr izšķiļas un vecāki tos baro ar pusdzīviem miglotiemkukaiņiem, jaunie putni neattīstās pietiekami spēcīgi.Taču zemkopjiem sirds mierīgāka, turoties pie pārliecības, ka videsprasības ir pārspīlētas un izgudrotas vien tāpēc, lai traucētu viņu darbam.Mums taču Latvijā zaļuma vēl gana, vakaros odi kož kā traki,un sīc tūkstošiem maijvaboļu. Jā, mūsu zeme vēl nav galīgi noindēta,ir liela bioloģiskā daudzveidība, un bitēm ir izvēle, kurp doties pēcnektāra. Vācijā, Dānijā intensīvas, videi nedraudzīgas lauksaimnieciskāssaimniekošanas apstākļos bites ir ļoti atkarīgas no rapša nektāra, jonekā cita vietām īsti nemaz nav. Droši vien tāpēc Dānija un Vācija ir tovalstu vidū, kas balsoja par neonikotinoīdu aizliegumu. Mūsu uzdevumsir nesabojāt dabas līdzsvaru un saglabāt to, kas vēl ir mūsubagātība, un galvenais apzināties, ka tā ir bagātība.VIDES VĒSTIS 37VASARA/02/<strong>2013</strong>
CEĻOJUMSLāsma Ozola;autores unDimitrija Vanhama fotoPARADĪZESMEKLĒJUMOS.KOSTARIKATamarindo pludmale.Pagājušajā gadā 10 mēnešus nodzīvoju Centrālamerikāun astoņus no tiem ceļoju pa Kostariku. Iepazinu šozemi un veidoju videomateriālu par alternatīvām pārtikasražošanas iniciatīvām un pašpietiekamu dzīvesveidu. Pirmsbraukšanas uz Kostariku es zināju vien pašus populārākosfaktus par šo zemi – to, ka Kostarika ir maza valstiņaCentrālamerikā un ka vienā pusē tai atrodas Karību jūra,bet otrā – Klusais okeāns. Daba šeit ir unikāla. Kostarikāir pilnīgi viss: kalni, vulkāni, ielejas, džungļi, daudzveidīgaspludmales un ūdenskritumi. Aptuveni 20% dabas teritorijuir aizsargājamo teritoriju statuss, un tās ir īsti, dzīvības pilnidžungļi, kur mīt aptuveni 5% pasaules sugu.Kostarikas iedzīvotāji esot laimīgākie cilvēki pasaulē, undažos šās valsts apgabalos cilvēku dzīves ilgums esotviens no lielākajiem pasaulē. Neskatoties uz grūtībāmun nabadzību, tikas (spāņu val. tico – tā sevi sauc vietējieiedzīvotāji) nesūkstās par dzīvi. Sasveicinoties tik biežidzirdams «pura vida!», kas spāņu valodā nozīmē ‘īstadzīve’. Tā tikas visbiežāk atbild uz jautājumu «kā iet?».Bieži vien pie sevis nodomāju, ka to mēs, latvieši, varētuno viņiem pamācīties – negausties par dzīvi. Var jau teikt,ka, salīdzinot ar Latviju, viņiem nav iemesla sūdzētiesvismaz par sliktajiem laika apstākļiem, jo vidējā gaisatemperatūra šeit vienmēr ir no +21 līdz +27 grādi.Bambusu mežs. Bambuss ir plaši izmantots materiāls permakultūrassaimniecībās, jo ātri aug.VIDES VĒSTIS38 VASARA/02/<strong>2013</strong>
CEĻOJUMSKostarikas ēna – ķimizētā lauksaimniecībaIndijas govis.Tipisks tūrists Kostarikā apmeklē tikai dabas parkus,kalnus un pludmales, tāpēc ir pārliecināts, ka atradisparadīzi zemes virsū. Taču, padzīvojot šeit ilgāk unpabraukājot tālāk par tūristiem paredzētajiem apskatesobjektiem, nav iespējams nepamanīt palmu, banānu unananasu plantācijas, virs kurām regulāri lido lidmašīnas,kas izmidzina agroķimikālijas. Plantācijas nav izolētasteritorijas, tāpēc pesticīdi nonāk ne tikai gruntsūdeņos;aprēķināts, ka aptuveni 85% izsmidzināto ķimikālijunenonāk vis uz lauka, bet uz cilvēkiem, pagalmos, pašudārzos... Piemēram, brīnišķīgo Puertovieho (spāņu valodā– Puerto Viejo) pilsētiņu ieskauj dabas parki, un turpatKostarikā ir tropu klimats un pastāv tikai divas sezonas:slapjā (no jūnija līdz novembrim) un sausā (no decembralīdz maijam).Tūristu ceļvežos rakstīts, ka Kostarika ir ceļošanai drošākāno Centrālamerikas valstīm, jo nabadzība šeit ir mazākanekā citās. Komunikācijā ar tikām bieži radās pārpratumi,jo viņiem nav pieņemts runāt tieši un atbildēt uz jautājumunoliedzoši. Tikas ir ārkārtīgi diplomāti un sarunu partnerimpretī nerunās. Varbūt tieši tiku miermīlīgās dabas dēļKostarikai nav savas armijas.Kostarikas apelsīni. Tie nav tik koši oranži kā mēs esam pieraduši redzētveikalos, taču garšo lieliski.blakus ir banānu plantācijas. Pesticīdi nonāk ūdeņos,iznīcina zivis un citas ūdenī dzīvojošās radības, to skaitākoraļļu rifus, kas ir tik krāšņi Kostarikas Karību jūras krastos.Atsevišķos apgabalos vietējie iedzīvotāji, kas mītplantāciju tuvumā, piesārņojuma dēļ vairs nevar lietotūdeni no vietējiem ūdens krājumiem. Banānu plantācijasrada arī masīvus atkritumu kalnus, jo katrs ķekars tiek ietītsplastikāta plēvē, kas pēc izmešanas sāk ceļu uz okeānuvai tiek sadedzināta. Sirds sažņaudzas, iedomājoties, kanākamās paaudzes koraļļu rifus šeit vairs neredzēs.Banāna ķekars no plantācijas.Augļu eksporta rūpals Kostarikā pieder pasaulē lielākajāmtransnacionālajām šās industrijas kompānijām – «Dole»,«Chiquita», «Fiffes» un «Del Monte», un dažkārt tāsnekautrējas izmanto pat «Rainforest» logo, lai savuprodukciju reklamētu kā videi draudzīgu. Kostarikāpiedzīvotais man lika aizdomāties par to, cik ļoti mēsvisi – pat neapzinoties – piedalāmies ciešanu radīšanā.Sarunājoties ar plantāciju strādniekiem, uzzināju, kadarbs šeit ir slikti apmaksāts, bez sociālajām garantijām,VIDES VĒSTIS 39
CEĻOJUMSPapaijas augļi.daudzi cieš no ķīmiskiem ādas apdegumiem un citāmķimikāliju izraisītām slimībām. Pesticīdu lietošanas ziņāKostarika ar 51,2 kg dažādu ķimikāliju uz vienu hektāruierindojas pirmajā vietā pasaulē! Un tas viss augļu eksportadēļ. Eiropas valstīs pesticīdu lietošanas rādītājsnav augstāks par 3 kg/ha. Mēs Eiropā, pērkot banānusun domājot, ka ēdīsim ko veselīgu, savu naudu atdodamtransnacionālajām kompānijām, kas indē gan dabu unplantāciju strādniekus, gan arī šās produkcijas pircējus.Atgriezusies no Kostarikas, banānus un ananasus, kas navmarķēti ar ekosertifikātu, neesmu pirkusi. Dažkārt liekas,ka tikām pietrūkst nikaragviešu vai meksikāņu dumpīguma,kas viņiem liktu pretoties amerikāņu kapitālisma agresijai.Lielveikalos labu pārtiku nopirkt nevarPārtikas tirdzniecībā Kostarikā dominē lielās Amerikaslielveikalu ķēdes, un arī šeit vietējiem produktiemjākonkurē ar daudz lētākajiem augļiem un dārzeņiem, kasieplūst no Nikaragvas vai Meksikas, kopš Kostarika pievienojusiesPasaules Tirdzniecības organizācijai. Turklātaugļi un dārzeņi izskatās tik uzblīduši no pārmērīgāsminerālmēslu lietošanas, ka negribas tos nemaz rokāsturēt, kur nu vēl ēst. Lielveikalu ķēdes stipri uzspiež savuamerikānisko pārtikas izvēli. Šķiet, ka te produktu vērtībunosaka tas, vai sastāvs papildināts ar sintētiskajiemvitamīniem. Bija gandrīz neiespējami atrast miltus, ma-Uzraksts Lauksaimniecības universitātē Kartago vēsta: «Bīstami! Augi un augļi, kas apstrādāti ar ķimikālijām, var izraisīt nāvi!»Šeit uz augļu kokiem tiek izmēģināti dažādi ķīmiski līdzekļi.VIDES VĒSTIS40 VASARA/02/<strong>2013</strong>
CEĻOJUMSkaronus vai rīsus, kas nav «bagātināti» (tā tas norādītsuz iepakojuma) ar kaut ko. Kostarikā es pirmo reiziuzzināju, ka kviešu miltu baltā krāsa tiek iegūta balinot.Ļoti daudziem pārtikas produktiem pievienots nātrijaglutamāts jeb E621, kas ir garšas pastiprinātājs. Eiropāšī pārtikas piedeva nav tik izplatīta, bet to bagātīgi lietoķīniešu virtuvē. E621 ir veselībai kaitīgs – tas var izraisītpat smadzeņu bojājumus. Tāpat nav iespējams uzzināt,vai produkts satur ģenētiski modificētus organismus, kātas ir Eiropā. Lielveikalos pieejama galvenokārt sojas,kukurūzas un rapšu eļļa, kuru izcelsme nav zināma. Daudzgrūtāk ir atrast kokosriekstu, olīveļļu vai saulespuķu eļļu,kas nav ģenētiski modificēta. Tieši ģenētiski modificētoeļļu dēļ centos izvairīties no sabiedriskās ēdināšanasiestāžu apmeklēšanas, jo tur ēdienu gatavo, izmantojotvisplašāk pieejamās lētās sojas vai kukurūzas eļļas.Pateicoties sabiedrisko organizāciju protestiem, Kostarikāvismaz «uz papīra» neaudzē ģenētiski modificētus augus.Viena no spilgtākajām personām, kas aktīvi darbojas pretģenētiski modificētu augu audzēšanu Kostarikā, ir FabiansPačeko – profesors Valsts mācību institūtā (InstitutoNacional de Aprendizaje), kur viņš vada dažādus bioloģiskāslauksaimniecības kursus.Kakao koks permakultūras pārtikas mežā.Institūts atrodas ļoti nozīmīgā vietā – Kartago (Cartago).Kartago ir vulkānu ieskauts reģions, kur audzē lielākodaļu vietējam tirgum paredzētās pārtikas. Vulkāniskieieži nodrošina augsnes auglību un 1400 m augstums –pateicīgu klimatu dārzeņu audzēšanai. Par nelaimi, arīKostarikā kopš tā sauktās zaļās revolūcijas plaši izplatītaminerālmēslu un pesticīdu lietošana. Lai arī tas nav tiešipierādīts, Kartago ir reģions, kur konstatēta viena noaugstākajām saslimstībām ar gastrītu un gremošanas traktaorgānu vēzi pasaulē. Vietējie iedzīvotāji mums biežinorādīja uz kādu no kaimiņu mājām, kur kāds miris novēža. Lai arī tieši to nav iespējams pierādīt, kuņģa vēžadramatisko izplatību saista ar agroķimikāliju lietošanu.Tāpēc Valsts mācību institūtā gan jaunieši, gan arī jaupieredzējuši zemnieki tiek informēti un apmācīti saimniekotar bioloģiskās saimniecības metodēm, tā cenšotiessamazināt saslimstības ar vēzi skaitu.Augļu koks permakultūras pārtikas mežā.Prof. Fabians Pačeko (pa kreisi) kopā ar manu ceļojuma partneri,fotogrāfu Dimitriju Vanhamu (pa labi).VIDES VĒSTIS 41VASARA/02/<strong>2013</strong>
CEĻOJUMSAtbrauc un paliekEkotūrisms pievilina daudzus. Kostarikā mēs sastapāmdaudz cilvēku, kas, atbraukuši atpūsties, šeit tā arīpalikuši. Kostarika vienkārši apbur ar brīnišķīgo dabu,daudzajiem dabas parkiem un klimatu. Šeit satiekas cilvēkino Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas. Šeit modernākultūra harmoniski saplūst ar seno civilizāciju mantojumu.Kostarikā, protams, ir arī daudz tādu komercializētu untūristu iecienītu vietu, kurām mēs braucām garām ar lielulīkumu, jo arī uz šo valsti milzīgas tūristu masas braucvienkārši atpūsties «par lētu naudu», meklējot tādu pašukomfortu un ierasto virtuvi kā jebkurā citā valstī, tāpēc arīšeit lielākajās pilsētās ir gan Makdonaldi, gan Hesburgeri.Nosargāt sargājamoMans ceļojuma mērķis bija iepazīt Centrālamerikasalternatīvās pārtikas ražošanas iniciatīvas. Tāpēc es sastaposar daudziem aktīviem jauniešiem, kas beigušibioloģiskās lauksaimniecības kursus Kartago institūtāun aktīvi darbojas alternatīvajās pārtikas ķēdēs gan kāpārtikas ražotāji, gan kā bioloģisko produktu izplatītājizemnieku tirgos.Par laimi, daudzās Kostarikas pilsētās tiek organizētiiknedēļas tirgi, kuros biozemnieki tirgo vietējo produkciju,tādējādi es varēju nogaršot daždažādus līdz šimnebaudītus tropu brīnumus, turklāt audzētus bezpesticīdiem. Daudzus no šiem augļiem nemaz naviespējams citur nopirkt, jo tie ir pārāk trausli, lai pārciestugaro ceļojumu līdz lielveikalu plauktiem.Šķiet, tieši iebraucēji, kas apmetušies šeit uz dzīvi, irtie, kas visvairāk novērtē Kostarikas vietējos bioloģiskiaudzētos augļus un dārzeņus. Iebraucēji ir arī tie, kasorganizē tiešās tirdzniecības grupas, iepērkot produktusKokosriekstu vākšana.bez starpnieku palīdzības no biozemniekiem. Jāpiemin,ka Kostarikā nepastāv nacionālā bioloģisko saimniecībusertifikācijas sistēma, tāpēc pircēju uzticēšanās irbalstīta uz ciešu sadarbību ar zemnieku. Ikviens var aizbrauktciemos pie zemnieka un apskatīties, kas notiekviņa saimniecībā. Arī tirgotāji apvienojas grupās, lainodrošinātu savstarpēju uzraudzību.Vietējās kukurūzas šķirnes sēklu bankā.VIDES VĒSTIS42 VASARA/02/<strong>2013</strong>
CEĻOJUMSTradicionālā zemnieku saimniecība Loroco, kurā saimnieko trīs paaudžu pārstāvji.Karību jūras krastsMan paveicās, jo kādu laiku dzīvoju nelielā privātmājā Puertoviehopilsētiņā Karību jūras krastā. Piemājas dārziņā varējumieloties ar kokosriekstiem, citrusaugļiem, ananasiem,spinātiem, karambolu un dažādiem garšaugiem, kas lieliskipapildināja tirgū no vietējā zemnieka iegādātos brīnumus.Dienu iesāku ar maltīti no vēl negatava kokosrieksta (spāņuvalodā tos sauc par pipa). Pipas no ārpuses ir zaļas, un toiekšpusē tikpat kā nav ierastā cietā kokosrieksta baltumavai arī tas ir mīksts un ēdams ar karoti. Viss kokosriekstaspēks un veselīgums slēpjas tā sulā, ko varētu salīdzināt arLatvijā tik populāro svaigo bērzu sulu. Tā sauktais kokosriekstupiens satur visas nepieciešamās vielas, lai cilvēks varētupārtikt tikai no kokosriekstiem vien. Kostarikā atrodama tādaaugļu pārbagātība, ka nemanot tapu par svaigēdāju. Manasiemīļotākās brokastis bija papaijas, banāna un ananasa salāti,kas pārkaisīti ar īstu 100% šokolādi.Permakultūra – modernais dzīvesveidsDaudzi iebraucēji, kas apmetušies Kostarikā uz palikšanu,ir aizrāvušies ar permakultūru, lai nodrošinātu pēciespējas lielāku pašpietiekamību un ilgtspējīgu dzīvošanu.Manuprāt, tieši mīlestība pret dabu ir tā, kas visvairāk vienojaunos permakultūristus ar vietējiem zemniekiem. Vietējieiedzīvotāji vislabāk zina par vietējiem augiem, klimataietekmi un kaitēkļu apkarošanu, savukārt permakultūraspārstāvji spēj efektīvāk plānot saules enerģijas un ūdensresursu plūsmas saimniecībā un ir pilni ar izcilām idejāmpašpietiekamības nodrošināšanai.Viens no permakultūras pamatprincipiem – atdarināt dabāesošās ekosistēmas – ļoti labi piemērots Kostarikas klimatiskajiemapstākļiem. Tropu klimata dēļ augsnes auglīgākā daļa jebhumuss ir ļoti plāns, tādēļ, izcērtot džungļus, auglīgā virskārta ātrinoārdās, tādējādi izraisot zemes eroziju. To var novērot it visur, kurnogāzēs izcirsti džungļi, lai zemi piemērotu lopu ganībām. Lietussezonā šīs nogāzes pakļautas augsnes nobrukumiem.Alternatīva un ilgtspējīga saimniekošanas metode, ko piekopjpermakultūristi, ir tā saukto pārtikas mežu veidošana, proti,imitējot džungļu sistēmu, tiek stādītas pārtikai derīgo augļu unaugu kultūras. Veidojot pārtikas mežus, tiek domāts arī par augiem,kas patīk kaitēkļiem, tādējādi atvairot tos no augiem, kas paredzēticilvēkiem. Tā vietā, lai apkarotu dzīvās radības ienākšanu dārzā,cilvēki sadzīvo ar dabu.Arī vietējo zemnieku vidū vēl sastopami cilvēki, kas saimnieko artradicionālajām metodēm. Es satiku tādus zemniekus, kas daraļoti nozīmīgu darbu – veido un uztur vietējo, pamazām izzūdošoaugu sēklu bankas. Šīs sēklas ir daudz labāk piemērotas vietējiemapstākļiem un ir izturīgākas pret kaitēkļiem nekā ievestās. Zemniekidalās ar tām un apmāca arī citu saimniecību saimniekus pareiziizvēlēties un uzglabāt sēklas, lai viņi būtu mazāk atkarīgi notirgū pieejamajām hibrīdsēklām.Permakultūras pārstāvju un vietējo zemnieku dārzos tiek audzētiarī ārstniecības augi, kas nodrošina tādas kā alternatīvās mājasaptieciņas. Kostarikā labi aug daudzi ārstniecības augi, kam piemītspēcīga ārstnieciskā iedarbība pat cīņā pret vēzi. Tikai daži no šiemaugiem mums ir pazīstami, piemēram, ingvers, kurkuma un alveja.Kostarikā pieredzētais manī vēl jo vairāk nostiprināja pārliecību, cikļoti nozīmīgi ir pretoties agrobiznesa diktātam, veidojot alternatīvassistēmas. Kaut arī sākumā es biju ieplānojusi Kostarikā pavadīttikai vienu mēnesi un iepazīt arī citas Centrālamerikas valstis, turnodzīvoju astoņus mēnešus un ar skumjām braucu prom.VIDES VĒSTIS 43VASARA/02/<strong>2013</strong>
DARBIFoto: Evija Sidraba.SARUNAS AR ZIRGIEMCilvēka sadarbība ar zirgu ir veidojusies daudzu gadsimtugaitā, taču, šķiet, tikai mūsdienās vairāk nekā jebkad agrākšīs savstarpējās attiecības ir kļuvušas godīgas un brīvas,jo zirgus (vairs) tikpat kā neizmanto ne lauksaimniecībā,ne karadarbībā, ne arī par transporta līdzekli. Zirgu varuztvert kā dzīvnieku, kurš darbojas instinktu, refleksu uniemācītu atbildes reakciju līmenī, taču ar zirgu var veidotsaikni un sarunāties arī intelektuālā, enerģētiskā unpat garīgā līmenī. Ikviena mūsu nodarbe, treniņš, spēle,kopīga pastaiga un ikdienas saskarsme var būt kā sarunadivu ķermeņu, prātu un dvēseļu starpā. Lai darbošanāsar zirgu nebūtu virspusēja, t.i., balstīta tikai uz jāšanasnodarbībām vai zirga izmantošanu sportā vai lauku darbos,bet lai ar zirgu veidotu sarunu, nepieciešams kasvairāk par spēju noturēties seglos, apgūtu zirga vadīšanastehniku un labi piemeklētu inventāru. Jāšana ir tikai vienano kopā būšanas pieredzes daļām, kas turklāt nebūt navobligāta saskarsmē ar zirgiem.Mans ceļš pie zirgiem sākās diezgan ierasti – ar izjādi zirgunomā. Tobrīd zirgi šķita skaisti, gudri dzīvnieki, bet nebiju īpašiaizdomājusies par cilvēka un zirga saskarsmi, taču diezganātri aptvēru, ka ar fiziskām prasmēm vien būs par maz, jo patpacietīgie un labi audzinātie nomas zirgi, kuriem it kā taču būtupadevīgi jāklausa ikviena jātnieka norādēm, katru reizi sniedzavielu pārdomām par sevi, savu attieksmi un rīcību. Man paveicāsar zirgiem un cilvēkiem, kurus sastapu un kuri man parādīja, kādavar būt sadarbība ar šiem dzīvniekiem. Mācījos uzklausīt zirguviedokli, uzņemties atbildību par kļūmēm mūsu komunikācijā unsāku meklēt iespējas citādai saskarsmei ar šiem dzīvniekiem nekālīdz šim.Zirgu apmācībā un treniņos izmanto dažādas metodes, skolas unpieejas, kuras nosacīti var iedalīt klasiskajās, tradicionālajās unnetradicionālajās. Pie tā sauktajām netradicionālajām metodēmpieder dabīgā zirgu apmācība (Natural Horsemanship), kā arīvairākas citas apmācību pieejas, kas krietni atšķiras no tradicionāliVIDES VĒSTIS44 VASARA/02/<strong>2013</strong>
DARBIpielietotām metodēm. Šīs citādās pieejas pārstāv PatsParelli (Pat Parelli), Ingela Larsone Smita (Ingela LarssonSmith), Honza Blaha (Honza Bláha), Marks Rašids (MarkRashid), Montijs Robertss (Monty Roberts), Klauss FerdinandsHempflings (Klaus Ferdinand Hempfling), AleksandrsŅevzorovs (Александр Невзоров), Linda Kohanova (LindaKohanov) un daudzi citi. Netradicionālās pieejas balstāsuz zirga uzvedības, psiholoģijas, ķermeņa valodas, kāarī intelekta un dvēseles izpratni. Lielākā daļa šo mācībuuzsver nepieciešamību cilvēkam kļūt par zirga uzticamulīderi, skolotāju vai pozitīvo piemēru. Viens no veidiemir pietuvināt savu rīcību un izpausmi zirgu savstarpējaikomunikācijai barā, apgūstot zirgu barā esošo līderuuzvedību. Savukārt citas pieejas necenšas piemērotcilvēka uzvedību zirgu bara dzīves likumiem, uzskatot, kacilvēks ir pārāk atšķirīga būtne, lai veiksmīgi imitētu zirguuzvedību.Esi vadošais zirgsIzvēloties kļūt par zirga līderi, cilvēks var pielietotdominantā līdera pieeju, kad galvenais uzsvars tiek likts uzhierarhiskām attiecībām zirga un cilvēka starpā, un cilvēksmācās imitēt dominantā zirga uzvedību. Otra izvēle būtubara vadošās ķēves pieeja, kad cilvēks savā komunikācijācenšas līdzināties bara galvenās ķēves uzvedībai. Šādamskatījumam par pamatu tiek ņemtas dabiskos zirgu barosnovērotās vadošās ķēves, galvenā dominantā ērzeļa unpārējo bara dzīvnieku dominējošās vai pasīvās lomas. Šiezirgu tipi ir iedzimti, un dzīves laikā mainās tikai konkrētātipa izteiksmes pakāpe. Vadošā tipa zirgi ir salīdzinošireti, jo barā nav nepieciešami vairāki vadoņi. Bieži kādano vadošās ķēves meitām arī būs vadošā tipa zirgs, kurumāte apmācīs būt par nākamo bara vadoni.Katram zirgu tipam barā ir savi pienākumi un intereses.Vadošais zirgs radīs idejas un nodomus – domās par barakopējo labsajūtu, drošību, ierosinās, kur baroties, kuratpūsties. Vadonim ir svarīga kopības sajūta, citu zirguspēja viņu sadzirdēt un atsaukties viņa idejām. Dominantāzirga uzdevums ir pārraudzīt baru, sekot, vai pārējie izpildavadošā zirga norādījumus, uzturēt barā hierarhiskokārtību. Šim zirgam svarīga ir hierarhija un citu zirgukustību kontrole. Savukārt pasīvais zirgs labprāt seko cituzirgu idejām un norādījumiem un parasti savu iniciatīvuneizrāda. Citu zirgu konsekventā vadība un norādījumiviņam sniedz skaidrību, komfortu un drošības sajūtu.Cilvēkam atliek izvēlēties, kuru no šiem zirgu uzvedībastipiem pieņemt par savu izpausmes veidu. Jāatzīmēgan, ka pasīvā zirga uzvedība lielākoties nav piemērotaveiksmīgai komunikācijai, jo šādā gadījumā atbildība parrīcību un lēmumu pieņemšanu tiek uzvelta zirgam, un tāne vienmēr ir drošākā un piemērotākā izvēle, atrodotiescilvēku veidotā un pārvaldītā vidē, kas zirgam ne vienmērir skaidri izprotama.Dzīvo šeit un tagadZirgu bara savstarpējo attiecību iepazīšana dod arī iespējusaprast, kā zirgi uztver viens otru un apkārtni. Zirgi ir sabiedriskibara dzīvnieki. Viņiem ir dabiski būt daļai no kaut kā lielāka,būt piederīgiem, meklēt saikni un kontaktu ar apkārtējiem, tostarp– ar cilvēkiem. Zirgi nav tendēti būt individualitātes ar izteiktu«Es» sajūtu, kā tas ir cilvēkiem. Viņiem svarīgāka ir «Mēs»sajūta – apziņa, ka viņi ir daļa no ģimenes. Līdz ar to saskarsmēar zirgu cilvēkam noderētu šīs kopīgās «Mēs» sajūtas izkopšanasevī un apzināšanās, ka arī cilvēks ir daļa no kaut kā lielāka, daļano dabas un Visuma. Būdami daļa no lielāka veseluma, zirgi ļotilabi apzinās ne tikai savu fizisko ķermeni, bet arī apkārtējo telpu– kā savu personīgo, tā arī pārējo zirgu personīgās telpas un visabara kopējo telpu. Komunicējot ar zirgu, cilvēkam būtu jākļūsttik jutīgam, lai apzinātos, sajustu un varētu darboties gan ar savupersonīgo, gan ar zirga un cilvēka izveidotā «bara» kopējo telpu.Vēl cilvēki no zirgiem varētu pamācīties, kā dzīvot «šeit un tagad».Zirgi vienmēr apzinās konkrētajā brīdī notiekošo, viņi bezmērķīgineklejo pagātnes vai nākotnes notikumu apcerēs. Esot kopā ar zirgu,cilvēkam būtu jāspēj dzīvot tieši konkrētajā brīdī un veltīt visuuzmanību un sajūtas esošā brīža pieredzei.Spicas ausis un sakrustotas rokasVeiksmīgai sarunai ar citu dzīvu būtni ir nepieciešama kopēja,abiem saprotama valoda. Visuzskatāmākā un šķietami visvieglākapgūstamā ir ķermeņa valoda, kas arī ir pamatā lielākajai daļaikomunikācijas metožu. Zirgi spēj lieliski komunicēt, izmantojotķermeņa valodu. Jebkurš ar zirgiem saistīts cilvēks ar laiku iemācāsatpazīt zirga sniegto informāciju: atglaustas vai saspicētas ausis,astes vicināšana, augstu pacelta vai zemu nolaista galvu, ķermeņapozas un saspringums – tas viss dod iespēju izprast dzīvniekanoskaņojumu, nolūkus un paredzēt viņa rīcību. Tieši tāpat cilvēksar savu ķermeni nodod informāciju zirgam par savu noskaņojumu,nodomiem un rīcību.Foto: Evija Sidraba.Zirgam tiek lūgts apgulties. Ir vairāki paņēmieni, kā apguldīt zirgu, bet,lai apgulšanās nebūtu tikai iemācīts triks, nepieciešama abpusēja cilvēkaun zirga uzticība un sapratne.VIDES VĒSTIS 45VASARA/02/<strong>2013</strong>
DARBIDaba šiem dzīvniekiem ir devusi nepieciešamību nepārtraukti«lasīt» citu būtņu ķermeņa valodu, un cilvēka interesēs ir,lai viņa ķermeņa valoda būtu apzināta, kontrolēta un nodotuzirgam skaidri saprotamu informāciju. Atstājot visupašplūsmā, mēs nereti varam izraisīt zirgā apjukumu unneizpratni vai nodot viņam savu satraukumu, nervozitāti unbailes. Netradicionālās pieejas caur spēlēm, vingrinājumiemun uzdevumiem cilvēkam māca būt konsekventam, ievērotsavu darbību ritmu un intensitāti, laicīgi iesākt un pārtrauktprasības, apzināties sava ķermeņa valodu un izveidot jaunuskustību un rīcības paradums.Foto: Evija Sidraba.Daļa no metodēm spēj sniegt labu tehniku, kā darboties unpielietot savu ķermeni, atbilstošu inventāru un psiholoģiskuspaņēmienus, lai veiksmīgi veidotu sadarbību gandrīz arjebkuru zirgu. Ja attiecības ar zirgu balstās galvenokārt uzkoleģiālu sadarbību, nereti ar šādu saskarsmes līmeni arī irpietiekami, lai cilvēkam un zirgam veidotos labas attiecības.Taču ir reizes, kad rodas vēlme pēc dziļākām un patiesiizprotošām attiecībām ar zirgu, pēc saskarsmes ne tikaiķermeņa valodas, bet arī domu un enerģijas līmenī, kad arperfektu darba tehniku, pareizo inventāru un psiholoģiskupieeju izmantošanu vairs nepietiek.Dvēseļu saskarsmeKad sāku apgūt dabīgās metodes, izplatītākā bija dominantālīdera pieeja. Caur to apguvu zirga psiholoģijas īpatnības,mācījos izkopt savu ķermeņa valodu, mainīt attieksmi, uzskatusun dažas rakstura īpašības. Arvien vairāk esot kopā ar zirgiem,apjautu, ka vēlos vēl ko vairāk, un, iepazīstot vadošāzirga principus, izvēlējos tos par pamatu savai komunikācijai,jo šī pieeja deva iespēju dziļākai un izjustākai saskarsmei.Pamazām mainījās kā manas ārējās darbības un izpausmes,tā arī iekšējā nostāja, izpratne un sajūtas.Kad cilvēks ir gatavs atvērt sevi sapratnei par to, kas unkāds īsti ir zirgs, gribot negribot ir jāmaina skatījums uz ļotidaudzām tradicionāli pierastām lietām, kā arī pašam uz sevi,savu personību, raksturu un dvēseli. Lielākā daļa ar zirgiemsaistīto cilvēku atzīs, kas šie dzīvnieki ir gudri un saprātīgi,kā arī daudzi piekritīs domai, ka zirgiem, tāpat kā citiemdzīvniekiem, ir dvēsele. Taču ne vienmēr cilvēki apjauš, cikļoti saprātīgi zirgi spēj būt, cik smalka, enerģētiska un patgarīga komunikācija ar viņiem ir iespējama un ka zirgs varbūt lielisks skolotājs, patiess draugs, ceļvedis un «spogulis»cilvēka iekšējai pasaulei, pašizaugsmei un arī saskarsmei ardievišķo – vienalga, kādā vārdā un veidolā mēs katrs to uztveram.Patiesas saiknes izveidošanai ir nepieciešama divubūtņu dvēseļu saskarsme un saruna, savukārt veiksmīgaikomunikācijai ir nepieciešama šo dvēseļu atvērtība un patiesamīlestība. Patiesi mīlēt mēs varam to, ko patiešām pazīstam.Darbošanās ar zirgu kļūst par darbu pašam ar sevi – savaspersonības un rakstura iepazīšanu un apzināšanos, dvēselesSaruna ar zirgu par kustību kopīgā enerģijā un telpā. Cilvēka unzirga ķermenis ir saskaņoti vienotā darbībā.un gara izzināšanu. Iespējams, kādam vēlme pēc patiesi atvērtasun dziļas saskarsmes ar zirgu ir pirmais pamudinājums beidzotiepazīt sevi, aprunāties ar savu dvēseli un varbūt arī pārdomātsavu attieksmi pret garīgām vērtībām.Saskaroties ar zirgiem, cilvēkam jābūt gatavam mācīties unstrādāt pašam ar sevi, mainīt raksturu, lauzt paradumus,domāšanas un rīcības modeļus. Agrāk vai vēlāk zirgi cilvēkamuzrāda viņā mītošās bailes, dusmas, nervozitāti, saspringumu,nepārliecinātību, noslēgtību. Ja vien ir vēlme iedziļināties ungodīgi sevi pētīt, atklājas arī dažādas iemācītas uzvedības reakcijas,saskarsmes problēmas, kas rodas ar līdzcilvēkiem, patpagātnes traumas, attiecību veidošanas pieredzes kļūmes unaizvainojumi. Zirgi cilvēkam godīgi parāda viņa būtību un viņasirds un dvēseles negludumus. Šie dzīvnieki ir patiesi un konsekventi,viņi vienmēr ārēji izpauž to, ko jūt iekšēji, – viņi neizliekas,nemānās, nemelo un netēlo, tādēļ cilvēks no zirga vienmērsaņem godīgu atbildi un situācijas atainojumu. Izvēlotieskomunicēt ar zirgu augstākā līmenī, vairs nav iespējams ignorētvai apiet šos sarunas laikā uzrādītos negludumus. Tikai izzinotsevi un apzināti strādājot ar sevi un savām iekšējām problēmām,dzīves pieredzi, rakstura īpašībām un emocijām, cilvēks vargūt iespēju patiesai un ciešai saskarsmei ar zirgu, viņa dvēseliun garu. Savukārt, ja cilvēks neizvēlas tik apzinātu un dziļusarunu, paliekot pie saskarsmes ķermeņa valodas līmenī, zirgspiemērosies cilvēka noteiktajam komunikācijas uzstādījumamun, visticamāk, pretī sniegs tikai ķermenisko, dzīvnieciskosaskarsmi. Jebkurš zirgs, ja vien viņam nav bijusi negatīvaVIDES VĒSTIS46 VASARA/02/<strong>2013</strong>
DARBIpieredze ar cilvēkiem, vienmēr būs atvērts komunikācijai.Tā ir cilvēka izvēle un atbildība – atvērt sevi sarunai unuzaicināt zirgu piedalīties šajā kopā būšanas pieredzē.Gadās, ka cilvēki, paši to nemanot, ir iemācījuši zirgam«aizvērties» un vairs nemeklēt ciešāku saikni ar cilvēku,tāpat kā mēs paši nereti esam sevi aizvēruši un noslēgušipatiesi dziļām un atklātām attiecībām citam ar citu.Ja cilvēks ir sasniedzis saskarsmi ar zirgu dvēseles līmenīun mentāli un emocionāli ir kļuvis par vērā ņemamu unuzticamu sarunu biedru zirga vērtējumā, viņam ir viss,ko vajag. Pārējais vairs ir tikai saruna, kuras laikā ar zirgudalāmies kopīgajā telpā, laikā, enerģijās, emocijāsun domās un veidojam katru reizi unikālu un brīnišķīgukopā būšanas pieredzi. Savukārt, jo vairāk negludumuun nepilnību ir palicis cilvēka sirdī, personībā un arīkomunikācijas prasmēs, jo vairāk viņš ir atkarīgs nopātagas, laužņiem un piešiem.Jau vairākus gadus man ir savs zirgs – gudrs un prasīgsskolotājs, kurš parāda, ka mehāniska divu indivīdukomunikācija viņam nav vajadzīga, taču viņš jebkurā brīdīir gatavs atvērtai, dvēseliskai sarunai un kopīgās «Mēs»sajūtas pieredzei. Joprojām katra saruna man sniedz jaunasatklāsmes un zināšanas gan par zirgu, gan arī pašaipar sevi un dod iedvesmu turpināt sevis izzināšanu unattīstību. Zirgs ir kļuvis ne tikai par izjādes vai spēļu biedru,bet arī par pavadoni savas dvēseles, apkārtējo cilvēkuun pasaules iepazīšanā.Meklējot saskaņu un dabiskumu komunikācijā ar zirgu,man arvien izteiktāka kļūst vajadzība pēc harmonijas undabiskuma arī zirga turēšanā un kopšanā. Redzot, cik zirgiir sabiedriskas, inteliģentas un emocionālas būtnes, manvairs nav pieņemama zirga turēšana ierobežotā, nelielātelpā, izolēti no saskarsmes ar citiem zirgiem, atrauti no iespējasbrīvi pārvietoties un izvēlēties savu ēšanas, atpūtas, rotaļu un cituikdienas nodarbju ritmu. Apjaušot šo dzīvnieku apbrīnojamo jutībuuz vissmalkākajām enerģijas un ķermeņa valodas niansēm, arvienmazāk redzu pamatojumu izmantot tik ierastos un daudz pielietotoskomunikācijas palīglīdzekļus – trenzes, laužņus, piešus u.c. Vienmanas vēl pilnībā neizkoptās sarunas prasmes rada nepieciešamībuizmantot dažus palīglīdzekļus – apaušus, pavadas un vieglusteku. Uzzinot arvien vairāk par zirga anatomiju, fizioloģiju, viņabioloģisko, dabas noteikto dzīvesveidu un uzvedības paradumiem,ir radusies izpratne par to, kāda aprūpe, barošana un kopšanašim dzīvniekam būtu vispiemērotākā un cik kļūdaini cilvēciskuapsvērumu un ērtību, kā arī vēsturiski veidojušos tradīciju unpārpratumu vadīti ir daudzi tradicionāli pieņemtie zirgu turēšanasparadumi.Zirga ienākšana cilvēka dzīvē nenoliedzami maina ne tikai cilvēkadzīves ritmu un paradumus, bet arī pasaules skatījumu un uztveri.Cilvēkam atliek vien tam ļauties un atvērt sevi sarunai. Jo vairākmēs būsim gatavi ieklausīties, sadzirdēt un saredzēt, jo skaistākaun pilnvērtīgāka kļūs mūsu saskarsme ar šiem dzīvniekiem unbagātāka mūsu dzīves un dvēseles pieredze.Agrita ŽunnaPublicējas portālā zirgam.lvRaksts tapis sadarbībā ar Jauno jātnieku skolu www.latvianhorses.lvJauno jātnieku skolas sporta centrā Inčukalnā 20. un 21.jūlijā notiks Vislatvijas zirgu dienas, kur būs iespējamsiepazīt zirgus kā draugus, komandas biedrus, palīgusārstnieciskajā terapijā, kā arī vērot dažādas jāšanassporta disciplīnas (konkūrs, iejāde, pajūgu braukšana)un daudzveidīgās zirgu šķirnes.Foto: Māra Grēve.Pastaiga Kolkas pludmalē.VIDES VĒSTIS 47VASARA/02/<strong>2013</strong>
DARBIKristīne Sēnele,Baltijas Vides forumsLAIREMONTSNEKAITĒ VESELĪBAIJa Rīgā uz ielas vienkāršam garāmgājējam pajautātu, kur,viņaprāt, gaiss ir sliktāks – mājās vai uz ielas –, atbilde,visticamāk, būtu, ka ārā, uz ielas. Dažs labs vēl piebilstu,ka logu vispār vaļā netaisa, lai neielaistu telpās slikto āragaisu. Jā, par āra gaisa sliktumu esam dzirdējuši daudz.Zinām, cik kaitīgas ir auto un rūpnīcu izplūdes gāzes.Turpretī diezin vai iedomājamies, ka, saskaņā ar Veselībasinspekcijas datiem, savā mājoklī cilvēks ir pakļauts aptuveni100 dažādu bīstamu vielu ietekmei 170 stundas nedēļā!Savukārt ASV Vides aizsardzības aģentūra aprēķinājusi, kaiekštelpās gaiss var būt pat 2–5 reizes piesārņotāks nekāārā. Bet pēc tādiem remontdarbiem kā krāsošana daudzaskaitīgās vielas mājokļa gaisā ir pat tūkstoškārt vairāk.Smaržu un arī lielu daļu nosaukto veselības problēmugalvenokārt sarūpē vielas, ko dēvē par gaistošajiem organiskajiemsavienojumiem jeb GOS. Tie ir organiski ķīmiskisavienojumi, kuru sastāvs ļauj tiem izdalīties pat istabastemperatūrā. Lūk, daži no dzirdētākajiem: formaldehīds,toluols, ksilols, vaitspirts. ASV Vides aizsardzības aģentūraaplēsusi, ka krāsas un citi līdzīgi pārklājuma materiāli ieņemgodpilno otro vietu pēc autotransporta GOS izmešu ziņā.Visas krāsas izdala GOS, atšķiras tikai tas, ka vienas todara vairāk, citas – mazāk. Rekordistes ir tā dēvētās eļļaskrāsas (krāsas uz organisko šķīdinātāju bāzes), kas saturpat 500 g/l GOS jeb pusi no visa krāsas sastāva. Tiklīdzkrāsa nonāk uz sienām, griestiem un grīdas, gaistošiesavienojumi izdalās telpā. Visvairāk, protams, krāsošanasun krāsas žūšanas laikā, taču nelielos daudzumos vēl pārisgadu pēc tam. Daži aprēķini liecina, ka tikai puse GOSizdalās pirmajā gadā.Piezemes ozona radītājiVēl viens gaistošo organisko savienojumu sliktais darbs irpiezemes ozona radīšana. Ozons pasargā Zemi no sauleskaitīgā starojuma. Tomēr ozons gaisa slānī, ko elpojam,nebūt nav labs. Tas kairina elpceļus, apgrūtina plaušudarbību, palielina uzņēmību pret infekciju slimībām un varsaasināt astmas lēkmes. Pasaules Veselības organizācijaaprēķinājusi, ka ik gadu tas ir cēlonis 21 tūkstotimpriekšlaicīgu nāves gadījumu Eiropā. Gaistošie savienojumi,arī tie, kas izdalās no krāsām, rada piezemes ozonu,reaģējot ar saules gaismu. Protams, lauvas tiesa rodas ārā,piemēram, tur, kur ir daudz autotransporta un izplūdesgāzes. Iekštelpās ozona ir aptuveni divas reizes mazāk,tomēr šāds kaimiņš arī mazās devās nav vajadzīgs.Ko izvēlēties, lai «nesmaržo» pēc remonta?Kaut arī krāsās ir kaitīgas vielas, eksperti iesaka izvēlētieskrāsot sienas virsmas, nevis, piemēram, mazgājamāstapetes. Tās indes izdalīs vēl vairāk un ilgāk. Bet, rūpīgiizvēloties, ko krāsot uz sienas, griestiem vai grīdas, re-Gaistošie kaitnieki GOSRemontsezonas iecienītākais produkts krāsas, kasizvēlētas, domājot tikai par lētumu, spīdīgumu, košumuu.tml., var sarūpēt remonta «smaržu», kuru romantizētgan nevajadzētu. Patiesībā šī smaka liecina, ka kaut kas,visbiežāk kaitīgs, no krāsas izgarojis un ar katru ieelpunonāk arī mājinieku organismā. Ne vienam vien būsgadījies remontdarbu laikā piedzīvot, ka kaut kas kož acīs,kņudina kaklā, bet varbūt pat piemetas nelabums un galvasreiboņi. Tās ir remonta «smaržas» vieglākās blaknes.Krāsotājiem ar laiku var rasties pat centrālās nervusistēmas, nieru un aknu bojājumi.VIDES VĒSTIS48 VASARA/02/<strong>2013</strong>
DARBIīstenotāji – Baltijas Vides forums –, izmantojot Eiropas unZiemeļvalstu ekomarķējuma kritērijus. «Atlasītās krāsas mēs laboratoriskinepētījām. Izmantojām ražotāju sniegto informāciju parto, kas tad ir konkrētā produkta sastāvā. Ceram, ka visai pieticīgāekomarķēto krāsu klāsta dēļ mūsu cenas zīmes palīdzēs pircējamorientēties veikala piedāvājumā,» skaidro Baltijas Vides foruma ekspertsValters Toropovs.Noderīgie atklājumi uz krāsu bundžasNesen veiktā «Eurobarometer» pētījumā atklāts, ka tikai ceturtādaļa iedzīvotāju, pērkot krāsu, domā, vai tās sastāvs nekaitēsveselībai un videi. Sak’, ķīmija paliek ķīmija, nav ko lieki laiku tērēt,pētot etiķetes. Tā viss nav – vienmēr vērts pārliecināties, ko pērc.Un krāsa nav izņēmums. Ko var atrast uz iepakojuma, meklējotnekaitīgāku krāsu?monts nepārtaps ķīmiskā uzbrukumā paša miteklim. Lūk,dažas izvēles iespējas!Ekomarķētās krāsas. Ja būvniecības preču veiklos to būtuvairāk, krāsu pirkšanai nebūtu jāvelta tik daudz pūļu. Tāsgan nav dabiskas krāsas, bet kaitīguma tajās ir mazāk, jomarķējuma piešķīrēji ir prasīgāki nekā mūsu likumi, kasattiecas uz visu, kas atrodams veikalos. Ja labi pameklē,lielākajos būvmateriālu veikalos var atrast griestu unsienu krāsas ar ekomarķējumu, piemēram, Ziemeļvalstuekomarķējumu «Zaļais gulbis» vai Vācijas ekoloģiskopreču marķējumu videi draudzīgiem ražojumiem un pakalpojumiem«Zilais eņģelis». Ražotāju daudzsološajiemuzrakstiem «bio» vai «eko» gan nevajadzētu akli uzticēties.Oficiāli atzītam ekomarķējumam ir skaidri un pārbaudāmikritēriji, taču ražotājam – tikai pašpasludināts zaļums.Bīstamības simboli. Beigta zivs, krusts vai izsaukuma zīme – tie visiliecina par nejauku vielu esamību produktā. Ja ieraugi oranžo kvadrātuvai balto rombu uz iepakojuma, labāk neliec to iepirkumu grozā.Gaistošo organisko savienojumu saturs. Jā, jā – to pašu, par kuriemnupat brīdinājām. Likums nosaka – tam jābūt norādītam uz visāmkrāsām. Uz etiķetes krāsu bundžas aizmugurē tas parādās kā šifrētapiezīme, piemēram, >30 g/l (grami uz litru). Katram krāsu veidamir savs atļautais GOS saturs. Atcerēties šos skaitļus būs grūti, betgalvā jāpatur – jo skaitlis mazāks, jo labāk.Brīdinājumi. Tāpat kā zāļu lietošanas instrukciju, arī krāsas iepakojumaaizmugurējo etiķeti tiešām vērts papētīt. Ja tur sīkiem burtiemrakstīts sarežģīts vielas nosaukums un līdzās arī brīdinājumi parkaitējumiem veselībai, skaidrs – tā ir īpaši kaitīga viela un to nunoteikti nav vērts nest uz mājām.Krāsas uz ūdens bāzes. Ja nu neizdodas atrast ekomarķētukrāsu, der atcerēties, ka produkti uz ūdens bāzes noteiktibūs drošāka izvēle nekā tie, kas sajaukti ar šķīdinātājiem.Krāsu uz ūdens bāzes var atrast faktiski visiem krāsošanasmērķiem, turklāt tas ir novecojis mīts, ka tikai kārtīgismirdoša krāsa (lasi – uz šķīdinātāju bāzes) arī ilgi kalpos.Krāsas ar cenas zīmi «Drošāka izvēle – mazāk bīstamovielu». No maija visos «K-Rauta» veikalos notiek kampaņa«Padomā, pirms pērc». Ļoti steidzīgiem pircējiem, kamnetīk pētīt etiķetes, tas būs špikeris drošakai izvēlei.Krāsas, kuras pelnījušas zaļu cenas zīmi, atlasīja kampaņasTIKPAT SVARĪGI!• Atceries par vēdināšanu! Loga atvēršana patiesi darabrīnumus. Aukstā laikā divas reizes dienā uz piecām minūtēm,siltā un arī krāsojot – kaut visu dienu.• Nepērc krāsas uz dullo – internetā pieejami neskaitāmikalkulatori, kur samērā precīzi var aprēķināt nepieciešamodaudzumu. Jo mazāk krāsas paliks pāri, jo mazāk atkritumu.Starp citu, Rīgā ir seši BAO bīstamo atkritumu pieņemšanaspunkti, kur var godam nodot arī krāsu pārpalikumus.• Neeksperimentē, krāsojot guļamistabas grīdu ar āra teraseiparedzēto krāsu. Ne velti veikalos iekšdarbu un ārdarbu krāsaskatra ir savā plauktā.VIDES VĒSTIS 49VASARA/02/<strong>2013</strong>
DARBIJELGAVĀ ATKLĀTA BALTIJAS VALSTĪSVIENĪGĀ AUGSTAS KVALITĀTESPET GRANULU RAŽOTNEŠā gada 12. jūnijā Jelgavas biznesaparkā Latvijas pilna cikla atkritumuapsaimniekošanas un pārstrādesuzņēmums AS «Eco Baltia» atklājaBaltijā vienīgo augstas kvalitātesPET granulu ražotni «Eko PET».Rūpnīcas projekts tapis, pateicotiesLatvijas Investīciju un attīstībasaģentūras līdzfinansējumam, untajā investēti 3,7 miljoni latu.Jaunā «Eko PET» ražotne ir tehniskisarežģītākā un modernākā plastmasasatkritumu pārstrādes rūpnīcaBaltijā.Reizēm cilvēki šaubās, vai vajadzētu sevi apgrūtināt un PET pudelesnest uz šķiroto atkritumu konteineru, tādēļ gribu ikvienu iedrošināt– tagad vēl jo vairāk katra PET pudele ir mūsu nacionālā bagātībaun vietējā naftas atradne! Kā tā? Ceru, ka nu jau visi zina to, kaplastmasu, arī PET, ražo no naftas. Kad krava ar PET pudelēm vaito sagatavēm šķērso Latvijas robežu, pie mums netieši ieved kravuar naftu. Pašlaik pārstrādei nonāk tikai katra desmitā PET pudele,pārējās mētājas dabā vai tiek apglabātas atkritumu poligonos. Stulbi,vai ne? Jo īpaši tāpēc, ka Latvijā ir radīti visi priekšnoteikumitam, lai no PET pudelēm bez apstājas varētu ražot jaunu iepakojumuvai poliestera tekstilšķiedru.Fakts: šā gada maijā iedzīvotāji pārstrādei taras punktos nodevuši73 tūkstošus PET pudeļu jeb aptuveni 2,8 t plastmasas.PET pudeles no iedzīvotājiem par vienu santīmu gabalā tiekpieņemtas SIA «ARGOTON» taras punktos.Rīgā: Āgenskalnā, Nometņu ielā 64, Mangaļsalā, Vitrupesielā 5, Čiekurkalna 3. šķērslīnijā 22, Iļģuciemā, Baltā ielā 1,Ķengaragā, Prūšu ielā 3, k-9.Ja izdzerto PET pudeli iemetīsi šķiroto atkritumu konteinerā vai nodosiPET pieņemšanas punktā, tā nonāks PET pārslu ražotnē Jelgavā – šīrūpnīca tika atklāta pirms sešiem gadiem.Latvijā: Ogrē, Skolas ielā 18 a; Siguldā, Rūdolfa Blaumaņaielā 2; Talsos, Krišjāņa Valdemāra ielā 16; Rūjienā, Centralaukumā 6; Valmierā, Rīgas ielā 13, Valkā, Raiņa iela 32 a.Pudeles ne tikai drīkst, bet tās vajag placināt!VIDES VĒSTIS50 VASARA/02/<strong>2013</strong>
DARBIVisas PET pudeles tiek sapresētas ķīpās un nogādātas Jelgavā, kurtās pāršķiro, sakapā pārslās, nomazgā un sadala pa plastmasasveidiem – PET pārslas un korķu plastmasa.PET pārslas lielos, baltos maisos tiek nogādātas uz granulurūpnīcu, kas atrodas turpat blakus. Pārslas ar dažādiempaņēmieniem izžāvē 100% sausas un tad izkausē šķidramedus konsistencē, caur filtru atdala cietos piemaisījumusun spiež cauri tādai kā gaļas mašīnai. Ūdens vidē plastmasaatdziest un saraujas pelēcīgās grūbu lieluma granulās.Tagad blakus PET pārslu rūpnīcai atrodas PET granulu rūpnīca.Tad šīs granulas sešas stundas notur 180°C karstumā, lai iztvaikokaitīgie savienojumi, un materiāls ir gatavs ceļam uz Lietuvu, kurno tā ražos PET pudeļu sagataves. Šīs sagataves iepērk dzērienuražotāji un no tām izpūš savam dzērienam raksturīgo pudeli. Jaiztukšotā pudele atkal nonāks šķiroto atkritumu konteinerā,atsāksies tās mūžīgais pārstrādes ceļš.«Eko PET» ražotnes jauda ir 8,5 tūkstoši tonnu PET granulugadā. No šī apjoma var saražot aptuveni 270 miljonus PETpudeļu, savukārt gada laikā Latvijā izmanto aptuveni 160miljonus PET pudeļu. Tas nozīmē, ka ar «Eko PET» saražotogranulu daudzumu var nodrošināt visu Latvijas un Igaunijastirgu, tādējādi kļūstot arī par lielāko šāda veida ražotni visāsBaltijas valstīs. Uzņēmuma «Eko PET» galvenais sadarbībaspartneris un PET pārslu piegādātājs ir tā līdzīpašnieks AS«PET Baltija», kas ir lielākais PET atkritumu pārstrādātājsBaltijā ar 10 gadu pieredzi tirgū.«Eco Baltia» grupas uzņēmumu valdes priekšsēdētājs Artūrs Skroderis(griež lentīti), atklājot rūpnīcu, saka: «Jaunā «Eko PET» rūpnīcair apliecinājums tam, ka, izmantojot modernās tehnoloģijas,pašmāju uzņēmums spēj izveidot augstas pievienotās vērtībasražotni. «PET Baltija» un «Eko PET» resursi ļaus pārstrādātvisās Baltijas valstīs savāktās PET pudeles. Salīdzinot ar mūsukaimiņvalstīm, tā ir ļoti liela priekšrocība. Jaunās rūpnīcas mērķisir nodrošināt ne tikai visu Baltijas reģionu ar izejvielām, proti, PETgranulām, jaunu pudeļu ražošanai, bet arī konkurēt ar šo produktustarptautiskajos tirgos. Tas sniegs iespēju PET pudeļu ražošanāBaltijā vairs neizmantot neatjaunojamos dabas resursus – naftasproduktus – un ražot PET pudeles no otrreizējām izejvielām.»Attēlā no labās: Andris Rāviņš, Jelgavas Domes priekšsēdētājs,Jānis Ozoliņš, Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides unreģionālās politikas komisijas priekšsēdētājs, un Artūrs Skroderis,«Eco Baltija» grupas valdes priekšsēdētājsVIDES VĒSTIS 51VASARA/02/<strong>2013</strong>
DARBIPĻAUŠANAI SPĒKUNEVAJAGEs nesaprotu cilvēku apsēstību ar zāles apkarošanu,bet nu labi – katram savs uzskats par to, kas ir skaisti.Taču to, ka cilvēki neizmanto iespēju, pļaujot ar izkapti,izkustēties svaigā gaisā, toties it visur rēc trimmeri un citizāles īsināšanas rīki, gan es uzskatu par vislielāko stulbību– piesārņot vidi ne tikai ar izplūdes gāzēm, bet arī troksni,pakļaut augumu vibrācijām, nedzirdēt ne putnus, nevaržu kori! Nemitīgi pļaujot zāli, tiek mazināta bioloģiskādaudzveidība – pie mājām nezied ne savvaļas puķītes,ne krupjiem un vardēm ir kur paslēpties, angļu mauriņāneredzēsi arī tauriņus un krāšņas vabolītes. Kad esmulaukos, katru dienu ņemu rokās izkapti un vairākas reizesdienā kādu stundu pļauju zāli.Ja esi jau atradis sērkociņus, neliec tos vēl kabatā. Paņemdivus sērkociņus un ievieto izkapts muguriņas locījumā.Ar otro sērkociņu viegli bīdi uz priekšu pirmo: ja tas leckā sienāzis, tērauda kausējums nav labs, ja iestumtaissērkociņš laideni slīd, izkapts materiāls ir labs.Un vēl viena gudrība... Uzliec sulīgu siekalu punktiņu uz izkaptsmuguriņas locījuma, slapjumā ieliec vieglu salmiņu untad vēro, kā tas uzvedīsies: ja salmiņš stāv kā nolikts, izkaptsnebūs liels palīgs, bet, ja salmiņš lēnām griežas kā kompasaadatiņa, šī izkapts kā tāda burvju nūjiņa pati guldīs zāli.Kad esi atradis īsto izkapti, kas izturēja visas viltīgāspārbaudes, tad nu uz cenu daudz nevajadzētu bolīties.Laba izkapts nereti pārdzīvo pašu pļāvēju un uzticami kalpoviņa bērniem.Kā nopirkt labu izkaptiPirmais sasniegums būs, ja atradīsi saimniecības prečuveikalu, kur izkaptis ir patiešām nopērkamas. Ja ir izvēle,tad jāsāk domāt, cik garš darbarīks vajadzīgs. Mūsdienāsizkaptis mēra centimetros, bet tautas valodā tās mērarokās jeb dūrēs, t.i., ar cik saujām var izmērīt asmensgarumu. Bērni un sievietes labprātāk gribētu piecroku izkapti,t.i., aptuveni 50 cm garu, – vāls būs šaurāks, totieslabāk varēs izpļaut zāli ap krūmiem. Vīri, kas gatavojasar kapināmo laktiņu pār plecu doties pļaut līdzenu pļavu,izvēlēsies septiņroku vai pat deviņroku izkapti.Pirms pirkšanas izkapts jāpārbauda. Vispirms pārliecinies,ka tā kalta no laba tērauda: paņem izkapti divos pirkstosaiz pēdas un piesit asmenim ar nagu, naglu vai kādu citumetāla priekšmetu – kā glāzes saskandinot. Jo dzidrākaskaņa, jo cietāks tērauds. Ja izkapts pieskandināšanai atbildar tumšu toni, liec to labāk nost un meklē citu.Izkapts aso galu var piesist arī pie veikala grīdas – ja tāatbild ar dzidru sanoņu, ņem ciet. Vispirms gan ar izjūtuuzspied uz izkapts pēdas, asmens galu turot uz grīdas, unraugi, vai asmens vietumis nemet lokus – tur tērauds irmīkstāks un ātrāk izstrīķēsies līkums.Tagad jāpārbauda, vai tērauda sastāvs visa asmens garumāir augstvērtīgs. Uz asmens gala, vidus un sākuma uzliecsulīgu siekalu punktiņu un tajā ieliec uz pusēm pārlauztusērkociņu – kā tādu kāsīti 90° leņķī. Ja kāsītis veras vaļā,tas nozīmē, ka izkapts materiāls nav sevišķi labs.Izkapts kātam jābūt tikpat garam cik pļāvējs, pa virsu«uzlaižot» vēl dūres tiesu. Attālums no izkapts pēdas līdzpirmajam rokturim ir līdz gurna kaulam un nabai. Augšējaisrokturis ir paduses augstumā.VIDES VĒSTIS52 VASARA/02/<strong>2013</strong>
DARBIIzkapts pēdaiun smaileijābūt vienādāattālumā no kātagala. Apakšējaisrokturis ir90 grādu leņķī noizkapts asmens,augšējais –vienā līmenī arasmeni. Labaizkapts pati skrienpa zāli – pļaušanainav jālīdzināskādam no spēkasporta veidiem,bet mākslai.Varbūt kādā pažobelē atrodi aiz jumta latiņām aizbāztu vecuizkapti. Ja vien to nav sagrauzusi rūsa, šī izkapts tev būs labulabais palīgs un sveiciens no tiem laikiem, kad ikviens laucinieksprata pļaut, bet veikalos pārdeva izkaptis no lieliskatērauda.Smirģelēt vai kapinātJaunas izkapts asmens ir par biezu, taču ar strīķēšanu vienneko nepanāksi. Mūsdienu biezo izkapšu asmeņus iesakasmirģelēt. Smirģelēšanu, tāpat kā kapināšanu, veic tikai novirspuses.Lielāka prasme nepieciešama kapinot. Kapināšanas laktiņuiestiprina aptuveni metru garā 10 cm diametra egles mietā.Vēl kapināšanai nepieciešams mazs, aptuveni 5–7 cm garšāmuriņš un izjūta, jo spēka lietošana jāaizmirst. Izkapts asmeniuzliek uz latiņas un ļauj āmuriņam uz izkapts zoba kristar savu svaru. Un tā lēni, ar izjūtu velk zobu uz sevi visā izkaptsgarumā.Ja jāpļauj mīksta zālīte, izkapti visas dienas garumā varēsiasināt tikai strīķējot, bet, ja dodies uz ciņainu un brikšņainupļavu, tad līdzi ieteicams ņemt kapināšanas laktiņu.Izkapts kāts katram savsTāpat kā svētdienas braucēji, ir redzēti arī svētdienaspļāvēji, kas, deviņos līkumos sagriezušies, mēģina nokapātkādu strēķīti zāles ar sev nepiemērotu izkapti. Te vēlreizjāatgādina, ka izkaptij pa zāli jāslīd bez spēka lietošanas.Tādēļ izkapts kātu cenšas gatavot no viegla koka – egles vaiapses resgaļa. Latvijas austrumdaļā lielākoties pļauj ar vienroci,proti, izkaptij ir tikai viens, zemākais, rokturis. Vidzemniekiun kurzemnieki vairāk atzīst izkaptis ar diviem rokturiem,kas atrodas četru dūru jeb krūšu platumā viens no otra.Daudzi galdnieki izkapts rokturus kātā iestiprina,izkaļot kātā caurumus. Stiprinieki parasti šādus kātusātri vien salauž. Tiem, kas pļauj vairāk ar spēku nekāar izjūtu, apakšējo rokturi gatavo no aptuveni 35 cmgaras mīkstas lazdas maikstes 3 cm diametrā. Vidū tonošķeļ plānāku, apliec ap izkapts kātu un abus galussavelk kopā ar stingru saiti. Ja izkapts maina saimnieku,šādu rokturi vieglāk pabīdīt uz augšu vai leju.Apakšējo rokturi tur ar labo roku, tas novietots pļāvējagūžas vai nabas augstumā. Kreisās rokas rokturis irgarāks, ar īpašo satveramo daļu. Tas tāpēc, ka lielākuinerci var panākt, atvēzienā pilnīgi iztaisnojot laboroku. Augšējais rokturis būs īsti vietā, ja stāvus noliktaiizkaptij tas ieguls pļāvēja padusē.Griešana un strīķēšanaJa gadās iepļaut paresnā atvasē vai trāpīt pa akmeni,izlocīsies izkapts zobs. Kārtīgs pļāvējs uz pļavu līdziņem arī izkapts griežamo – plakanu vīli. Izkapti noliekzemē, pats nometas uz labā ceļgala, izkapts asmenipiespiež pie kreisā ceļgala un prātīgi izgriež negludumuzobā. Pirms izkapts griešanas noteikti uzliecbrilles – tas, kam kaut reizi acī ielēkusi smalkā dzelzsskaidiņa, mūžam neaizmirsīs pretīgās izjūtas.Izkapts strīķēšana no malas izskatās kā tīrā bērnuspēlīte. Tomēr gandrīz katrs pļāvējs var palepoties arrētu rokā, ko ieguvis, neveikli strīķējot izkapti. Izkaptskāts jāpaņem kreisajā padusē, un kāta gals stingrijāiespiež zemē. Vispirms ar zāles vīkšķi izkaptinoslauka. Tad labajā rokā paņem strīķi un, laižot toparalēli asmenim, strīķē no abām pusēm, sākot noaugšas un pakāpeniski tuvojoties galiņam. Ja strīķēsiieslīpi, norausi izkapts zobu, un visi iepriekš veiktiesagatavošanas darbi būs velti.PļaušanaPaņem rokās kātu, atvēzējies pa labi un maigi laid izkaptizālē tā, lai galiņš mazliet uz augšu, bet pēda slīdpa zemi un pabeidz kustību kreisajā sānā. Paej pēdastiesu uz priekšu un pļauj tālāk. Sāc ar gārsu un nātrupļaušanu – tā ir viena vienīga izprieca, vēlāk jau glītiizdosies arī smalkās zālītes pļaušana. Man liekas, kapret zāli nav jācīnās ar tādu niknumu, kā tagad ierasts.Pilnīgi pietiks, ja to nopļausi ap Jāņiem un rudens pusē,lai kūla nesaguļas. Tikai tad nenopļauj augus ar gardāmsēkliņām – tās noderēs putniņiem ziemā. Nopļauto zālivari kompostēt, ja sienu nevajag, vai saliec uz koku unkrūmu saknēm par mulču, bet vālu zemē gan neatstāj –nākamreiz būs grūtāk pļaut.Anitra ToomaVIDES VĒSTIS 53VASARA/02/<strong>2013</strong>
GRĀMATU APSKATS«Apceres par Latvijas pilskalniem»Juris UrtānsIzdevniecība «Nordik», <strong>2013</strong>; 224 lpp.VIDES VĒSTIS54 VASARA/02/<strong>2013</strong>Izcila grāmata, kas īpaši patiks tiem, kuri katrā stāvākā kalnā ar plakanu virsmu mēģina atpazītagrāk nezināmu pilskalnu. Juris Urtāns ir mūsdienu izcilākais pilskalnu pētnieks, turklātapskaužami ražīgs autors – viņš sarakstījis jau septiņas grāmatas par šo tēmu, un šovasarizdota arī grāmata par Slates pilskalnu. «Apceres par Latvijas pilskalniem» ir visaptverošagrāmata, kurā apskatīti dažādu pilskalnu likteņi līdz pat mūsdienām, kad pa tiem aizvienbiežāk siro mantrači, kas pamanījušies daudzus pilskalnus izrakņāt, bet vienu pat nostūmušiar buldozeru! Šajā grāmatā Juris Urtāns ievietojis agrāk pa dažādiem izdevumiem izkaisītusun tagad papildinātus rakstus, kā arī tādus, kas iepriekš nav bijuši publicēti. Lielākā daļa, t.i.,18, aprakstīto pilskalnu atrodas Latgalē, kas autoram ir mīļākais novads, vēl viņa uzmanībuizpelnījušies četri pilskalni Vidzemē, četri Kurzemē un viens Zemgalē.«Megalīti. Pasaule. Latvija»Valdis Segliņš«LU akadēmiskais apgāds», 2012; 440 lpp.LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes profesors, ģeologs, daudzu ekspedīcijudalībnieks Valdis Segliņš apjomīgajā pētījumā «Megalīti. Pasaule. Latvija» skaidromegalītu jēdzienu, apraksta visā pasaulē konstatēto megalītisko objektu un būvju veidus,kā arī reģionālās atšķirības.Par megalītiem (no grieķu megaz liqoi – lielie akmeņi) dēvē ievērojama izmēra akmeņukrāvumus, akmeņus un to grupas, kuru izcelsme lielākajā daļā gadījumu šķiet mākslīga,bet tieši nav noskaidrota. Kā senie cilvēki kaut ko tādu spējuši paveikt – tas joprojāmnav neapstrīdami noskaidrots.Grāmatai ir trīs daļas: pirmā iepazīstina ar liecībām par pašu senāko kultūru un akmensapstrādi, otrā izseko cilvēku migrācijām un megalītu attīstībai, kā arī sniedz ieskatumegalītu atšķirībās, daudzveidībā un savdabībās, bet trešā daļa veltīta megalītiemLatvijā. Valda Segliņa sarakstītā grāmata akmeņu pētnieku aprindās Latvijā tiek vērtētaļoti kritiski. Oponenti saka, ka vismaz trešajā nodaļā 90% rakstītā ir muļķības. Pats autors 15.nodaļu par megalītiemLatvijā, kā juzdams, sāk ar vārdiem: «Tas, protams, ir pilnīgs neprāts mēģināt rakstīt par megalītiem Latvijā, neizsaucotiznīcinošu kritiku vai līdzcietīgu klusēšanu.» Lai nu kā – šis izdevums iecerēts gan kā pārdomas un diskusijas raisošsmateriāls vēsturniekiem, dabas un novadu pētniekiem, kā arī visiem, kas interesējas par aizvēsturi un tās pieminekļiem,gan kā atbalsts turpmākos šādu pieminekļu meklēšanas un atpazīšanas pētījumos.«Cilvēks un daba: Engures ekoreģions»Māra Kļaviņa un Viestura Meleča redakcijā«LU Akadēmiskais apgāds», <strong>2013</strong>; 423 lpp.Vai zināji, ka, lai izmērītu jūras ūdens piesārņojumu, pēta divvāku gliemeņu sirds ritmu,vai to, ka govju gatves varētu iekļaut kultūrvēstures taku maršrutos? Šī ir ļoti interesantaun daudzpusīga grāmata, kuras mērķis ir izvērtēt Engures ekoreģiona (teritorija ap Enguresezeru no jūras līdz pat Vandzenei, Laucienei, Cērei rietumos) dabas daudzveidībuun nākotnes perspektīvas, apkopojot neatkarīgus, tostarp ilgstoši veiktus pētījumus.Grāmatā ievietoti dažādu autoru raksti par dažādām tēmām, piemēram, ekoreģionaģeoloģisko uzbūvi, augiem, kukaiņiem, zivīm, putniem, mežiem, zālājiem, ūdeņiem u.c.Atsevišķi aplūkota Engures jūrskolas un Engures muižas vēsture un ietekme uz reģionaattīstību. Šī nebūs viegla, populārzinātniska lasāmviela, bet nopietnu, zinātnisku rakstuapkopojums šās jomas speciālistiem, tomēr klāt pievienotie grafiki, diagrammas,kartes, sugu saraksti, apkopotie secinājumi ļaus daudz ko jaunu uzzināt arī «parastam»cilvēkam saprotamā valodā. Grāmatā aprakstītas dažādas pētniecības metodes, kasvarētu būt interesantas jebkuram dabas mīļotājam. Arī attiecīgā reģiona iedzīvotājam vaidabas draugam šis varētu būt gana saistošs materiāls savu zināšanu papildināšanai. Topošajiem ģeogrāfijas, ģeoloģijasun jo īpaši bioloģijas speciālistiem grāmata varētu būt noderīga, jo satur konkrētus faktus par konkrētām vietām.Grāmatas lasīja: Julita Kluša un Anitra Tooma.
GRĀMATU APSKATSMonogrāfija «Cilvēks un darbs Latvijas laukos»Agnese Cimdiņa, Ieva RaubiškoApgāds «Zinātne», 2012; 192 lpp.Rakstu krājums «Dzīve. Attīstība. Labbūtība Latvijas laukos»Krājuma sastādītājas: Agnese Cimdiņa, Ieva RaubiškoApgāds «Zinātne», 2012; 260 lpp.Vai esi aizdomājies, ka laucinieku Latvijā kļūst aizvien mazāk? Izzūd tradicionālaisdzīvesveids, un mūs aizvien ciešāk uzmana globālais bizness, kur lauku pašpietiekamajiemcilvēkiem patiesībā nemaz nav vietas. Izrādās, grāmatu autores divus gadus kā tādiBarontēvi apstaigājušas Latvijas laukus, runājušās ar dažādiem cilvēkiem. Svešvārdā to saucpar sociālantropoloģiju. Ko viņas sadzirdējušas? Ne tikai bezcerību, nolemtību, bet arī lieludzīves gudrību un skaidrību par ilgtspējīgu lauku nākotni. Es nekad nebiju aizdomājusiespar t.s. neredzamo darbu. No pilsētas mūriem raugoties, liekas, ka daudzi cilvēki laukosnestrādā, tikai slinko, dzer un slamstās apkārt. Taču nevajag mērīt ar savu olekti – arī šādiļaudis daudz strādā, tikai šo darbu neviens ekonomists savos sausajos aprēķinos neiekļauj,tāpat kā manu un tavu rosīšanos mājsaimniecības darbos. Šie nav tikai vienkārši stāsti pardažādiem cilvēkiem laukos. Uzklausīto un redzēto analizē divas ļoti gudras sievietes – AgneseCimdiņa doktora grādu ieguvusi Bergenas Universitātē Norvēģijā, bet Ieva Raubiško– Oksfordas Universitātē Lielbritānijā. Protams, es nebiju laimīga, otrajā grāmatā lasot parlauku cilvēku noraidošo attieksmi pret vides aizsardzību un «Natura 2000» teritorijām: «Tāvide mūs ēd nost,» teikusi kāda Vidzemes pagasta vadītāja.Grāmatas izdotas ESF projekta «Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes – Latvijas laukuiedzīvotāju attīstības stratēģijas un kultūrvides pārmaiņas» ietvaros, tāpēc ceru, ka tāsuzmanīgi izlasīs ne tikai laucinieki, bet arī tie, kuri tur augšā vieglu roku no kartēmizdzēš pagastus un ciemus.«Visuvarenais ķiploks»Nataša Edvardsa«Jāņa Rozes apgāds», <strong>2013</strong>; 160 lpp.Grāmatas autore zināšanas par ķiplokiem mantojusi no savas ģimenes, kas no Francijasatvestos ķiplokus Vaitas salā sāka audzēt pirms gadiem sešdesmit. Viņa apkopojusi netikai iedvesmojošas receptes, bet ikvienu iedrošina apēst katru dienu vismaz divas ķiplokadaiviņas. Ja jūs mulsina smārds, kas apņem katru ķiploku ēdāju, mieriniet sevi ar domu,ka tas turēs pa gabalu arī dažādus kukaiņus un ērces. Bet, lai no jums nevairītos cilvēki,iedrošiniet arī viņus ēst ķiplokus – tad aromāts jūs vienos un netraucēs. Lai jūs stiprinaatklāsme, ka tiem, kuri regulāri ēd ķiplokus, samazinās sliktā holesterīna līmenis unsirdslēkmju risks. Ķiploki stiprina imūnsistēmu un mazina risku saslimt ar ļaundabīgiemaudzējiem, kā arī mazina smago metālu kaitīgo ietekmi uz organismu. Grāmatā apkopotasarī dažādas ēdienu receptes. Ja gribat, lai ēdienam ir asa ķiploku garša, daiviņasvajag sasmalcināt, bet maigāka garša būs tad, ja ēdienā ieliksiet veselu ķiploku. Šīs ir tikaidažas atziņas no grāmatas, kuru novēlu izlasīt katram no vāka līdz vākam.«Zaļi un Veselīgi»Anitra Tooma«Latvijas Avīzes» tematiskais izdevums, <strong>2013</strong>; 64 lpp.Šajā žurnāla formāta, bet grāmatas ietilpības izdevumā autore dalās ar piecpadsmit gadosgūto pieredzi par to, kā un kāpēc izvēlēties preces un pārtikas produktus, kas nekaitētu necilvēka veselībai, ne planētai. Puse izdevuma veltīta tam, ko ēdam un dzeram, otra daļa –kosmētikai, sadzīves ķīmijai, energoefektivitātei, degvielas taupīšanai, mājokļa iekārtošanai,apģērba izvēlei un attieksmei pret atkritumiem. Iedvesmai: zaļās iepirkšanās pamatprincipi,bīstamāko produktu saraksti, ieteikumi, kā analizēt produktu sastāvu, kā nenoticēt tirgotājumeliem. Pirmo reizi Latvijā tik lielā tirāžā un bez projektu naudas sagatavots izdevums, kasnemaksā pat latu.VIDES VĒSTIS 55VASARA/02/<strong>2013</strong>
PIRMĀ VĀKA BILDES AUTORSTurpinājums no 2. vākaZiemeļu sullas Morus bassanus Besrokā (Bass rock) Skotijā. Uz šīsnelielās klinšainās salas Ziemeļjūrā mīt aptuveni 100 tūkstošisullu pāru.Javas marabu Leptoptilos javanicus fotografēti Kamodžā. Šī ir retaun izzūdoša putnu suga. Kā jau maitēdājiem, Javas maribu ir plikagalva un kakls – tas palīdz nenoziesties ar ēdamo. Pēc smirdīgāsmaltītes marabu kādu laiku dezinficē spalvas, stāvot saulē izplestiemspārniem, līdzīgi kā mūsu jūras kraukļi.Mūku papagailis Myiopsitta monachus Argentīnas pampās. Šiepapagaiļi vij milzīgas žagaru ligzdas kā tādus midzeņus nelielas istabaslielumā. Te mitinās aptuveni 100 putnu, kas saceļ milzīgu brēku.Turpat netālu – simtiem rozā karošknābju Ajaia ajaja, kas bradā palāmām kopā ar lopiem, gārņiem un karakarām, bet ligzdo krūmugalotnēs. Jo vecāks karošknābis, jo košāks tā apspalvojums.VIDES VĒSTIS56 VASARA/02/<strong>2013</strong>
Dzeltenā cielava Motacilla flava flava Vecadaugavā. Igors Deņisovsatzīst, ka lielu putnu nobildēt nav grūti, daudz piņķerīgāk ir dabūtlabu mazputniņa fotogrāfiju.Ondatra Ondatra zibethicus. Neticēsit, bet šis kāmju dzimtaszvēriņš fotografēts Mangaļsalas bākas pakājē – starp akmeņiemsaskalotajās niedrēs un žagaros.Pogainais ronis Pusa hispida. 2012. gadā Baltijas jūrā bija maz ledusun Mangaļsalas tuvumā varēja novērot simtiem roņu.Čemurziežu dižtauriņš Papilio machaon ir viens no lielākajiemEiropas tauriņiem. Igors atzīst, ka putnu un kukaiņu bildēšana irgrūti savienojama nodarbe, jo putnos jāiet, lūkojoties uz augšu, betkukaiņos – vērojot zāli.
Change language