Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

Mums ir kopēja asinsrite.Upju dzīslojums.Eiropa.Jānis PetersMāra Bišofa zīm.

AINAKRAUJIETEEs esmu vasara –aizmirsto kaŗavīru kaposik vēja nobraucīto smilšu kopulieku ziediem un papardēm par kāzu gultu sapost,virs kuŗas kamenēm sanētdziesmu, dienvidus bulā kas skanētusaldāk par visas pasaules katedrāļu ērģelēm kopā.Es esmu vasara –starp briestošām vārpām ar zilāmsimts ziedu acīm uz augšu veŗos, kur vēji mākoņuscilā.Piepeši tuvukā mīlētājs steidzīgs smags mākonis pārgulstas druvaiun, negaisa valstīts, zibenim baltamdebesīs plaiksnoties, izlīst par pērkona lietus šalti.Bez stājasilgi vēl ducina citā pusē,bet saule noskalot kājasjau iemērc upē pie vīksnām.Un kamēr zeme, zaļu zīda priekšautu aizsējusies,mazgājas žirgti,par septiņkrāsu varavīksniaugšup paceļos spirgta.No krājuma Es esmu vasara (1963)Caur ūdeniŠķelmīgā vasarasavu mūžam izmainīgo sejudzelmīgos ūdeņos ilgi apbrīnot mīl, –tās narcisms lipīgs –ja kāds par tuvudebess āliņģiem pieliecas,tas labprātīgs tiecas, pats drīz grib,kur ap sauli spīdīgas zivis zibinās –caur ūdeni mūžīgā vasarātuvāk vasaras mūžībai pieietNo krājuma Spoguli, spoguli, atklājies (1986)2

ApmātībaVārti, kas nekur neved –mani vedinanams, kuŗa nav –uz mani gaidaun es ejuspalgu saules trokšņošanu sadzirdot,kur gadsimtu ēnām pilnaspazares cipresēm.IIILūkoju atmostiesnamā, kuŗa navlūkoju mosties, bet grimstuvēl tālāk, vēl dziļāksvešādās telpās un tepiķos –krēslaini,tie mani steidzina: atpūties!atpūties! – it kā maninams tikai uz vienu nakti gribēsun it kā ar draugiem man tikaiuz īsu priecīgu šķiršanās tikšanoste kopā pabūtdzirdu –jau smejas –ai, kā viņi prot priekot uz atvadām! –un sauc arī mani, lai līksmojos,lai jauna esmu, lai vēl nezinuneko, kas notika vēlāk –un es atplēšu rokasiekams viss – visi – un namspazūdnebijis.No krājuma Ne bungas, ne trompētes (1974)Kartografsviņš iezīmēja papīrā ielurūpīgi ieskicēja trīs- un četrstāvu namusdažus tikko salapojušus kokusuzšņāpastabus ar satiksmes ugunīm3

un nedauz graciozākus ielas spuldzēmvēl piešķieba galvu pārskatīdamsvai viss tieši tā kā jābūttad – neticami lielai laimeivai nelaimei pretim –pats aizstaigāja pa šo ieluNo krājuma Spoguli, spoguli, atklājies (1986)*Kad pār saulespuķēm zied mēness,staru tīklots, bet nesapītses uzsāku dzīvot –mēneszīdā slīdukā līdaka,kam dziļumi atveŗas.Ūdens mani sauc un satrauc –aizvien zvīļojoši,aizvien gaidamīklainie nāves un dzīvības spīķeri,un it kā aiz ķēdes vazāts lācis es grīļojoskatrā upē, ezerā, katrā dīķīsavam atspīdumam pretī:tur paslēpies mans līdzinieks,mans mūža īstais gaitnieks.un kā caur apsudrabotiem stikliemuz tāliem ūdensspoguļiemvārīgi kā kristallunakts mani nes,kad pār saulespuķēm zied mēness.*mani mīļie staigā durvīm gaŗām. Es –eju smaidus atraktsvešās sejās unar svešām mistērijām apaugukā ar vīnstīgāmNo krājuma Divas poēmas. „Somnambulists” (1995)4

No spoguļaSpogulīStarp diviem spoguļiem stāvu, seviatkārtodama – līdz bezgalībai,it kā aizgriežoties,it kā steidzoties neviskurp projām, bet cieši aiz muguras sev –aizvien tālāk un tālākno spoguļa spogulī staigādamaspoguļu bezgalībāatkal satiekos ar sevi.No krājuma Spoguli, spoguli, atklājies*„caur tavas mīlestībasskatieniemeju kā caur bīstamiemnāves stariem, –tie negalina, nē,tie bezmiegā ietrenclīdz pat rītausmai, sārtiemcherubiem spiežoties rūtīsun kā saules pārkarsētasāpu un sūrstu.”Bet stikla sieviete?No pēkšņām gaismas maiņāmkā no bezmēra mīlestībasvisa staro – vai tumstit kā zinot:izkusis pērnais sniegs, –pār visām prāta barikādēmcelsies citi elsu, citinopūtu viļņi.Kritīs citi sniegi.Divas poēmas. „Stikla sieviete”Ainas Kraujietes (1923-2007) dzejoļu izlasi sakārtoja Maija Meirāne.5

JURIS ZOMMERSMomenta brīnumsMazs dabas brīnumspavēnī piestāj.Momentabrīnums.Kukainis kā helikopters,bālzaļš ķermenis, tādaspoža lāsīte maza.Viz propelerimugurai pāri.Tas nosēžas tur,īsts seškājainsbrīnumdarbs.Tikaimoments.Spārnu varavīksneaizpūš to, īstineredzētu.2007.12.VIDzejas stundaKādreiz dzejoliatrod kā sīknaudu ielas renstelē. Citreizjāmeklē vārdu džungļos – pacietīgi,nenogurstoši.Šodien laime: skatos Jūsos, jaunos,vecos, kāda te bagātība! Vai pazīstat sevi,zināt, ka katrs esat dzejolis, varbūt vēlneuzrakstīts.Te šai telpā vienkopus esamsimts dvēseles un vēl dažas varbūt,simts molekulu ar vienreizējudzirksti.6

Tas kungs tur labā pusē,domāju balāde, un Jūs, kundze, var sastapttautasdziesmā, mazliet nerātnā –Jāņos.Tā kā neērti, bet nāsīsjūtu arī kaut ko lipīgi saldu, pārcukurotu.Piedodiet, bet jāsvītro!Tagad saskaitīsim,kuriem no Jums vārdi ganās savvaļā, pēcizjūtas, kuri meklē kārtību stingru,kā likums pieprasa.Kāds pirmatnējs spēks –vai jūtat to? – mūs ierakstījis dižāgrāmatā, nebijušā.Ja mēs mācētu izjustmūsu sāpes, sapņus, cerības, pierakstīt,izdzīvot vismaz 100 mūžu, satvert,saturēt katru sirdspukstu, tadlēnām, saudzīgi atvērsiesMŪSU grāmata.Tur katram sava vieta.Caurskatīsim vismaz 100 lappušu, dažaspustukšas, citas sīksīki pierakstītas.Esat aicināti, ir pienācis tas brīdis:mūsu grāmatas atvēršana. Uz vākauzraksts: Dzejas stunda,Rakstnieku cēlienā,Indianapolē.7. jūlijā, 2007. gadā2007.8.VIIJG veidotāju saimes locekļa Juŗa Zommera pirmie dzejoļi iespiestiJG75(1969). 2005. gadā Rīgā Valtera un Rapas apgādā iznāk Juŗadzejkrājums Radību noslēpums.7

Laima KalniņaMANS DRAUGS UN ESEs esmu sirma, veca vecene, un man ir draugsjaunāks par manu dēlu. Es domāju, ka tas irjauki, ja tu pati esi veca, sirma ve cene, un tevir draugs jaunāks par tavu dēlu. Varbūt, tasnebūtu iespējams Latvijā, bet mēs dzīvojamAmerikā, un Amerikā viss ir iespējams. Latvijāmani varbūt pieklājīgi cilvēki sauktu partantuku, bet Amerikā par šā mīlīgā vārdiņalietošanu var atlaist no darba. Kāds varbūtsaskatītu diskriminā ciju pret veciem ļaudīm,un pagalam būtu tava karjera. Tādēļ arīšeit neviens mani par tan tuku nesauc. Beztam es nemaz neesmu mīlīgs tantuks, betdiezgan neganta, ne jauka vecene. Protams,mans draugs saka, ka pat nevienā kauliņāman neesot ne nieka nejaukuma, bet tāpēcjau viņš ir mans draugs, ka viņš man sakaskaistus vārdus. Kaut arī es tiem īsti neticu,patikt man tie patīk ļoti. Piemēram, tagadpat - viņš ma nus kaulus un kauliņus nemazre dzējis nav, bet tomēr apgalvo, ka tajos neesotne kri patiņas nejaukuma.Es arī saku labus vārdus savam draugam, joviņš ir mans draugs, un ko gan sirma, vecavecene var darīt ar savu draugu, kā sacīt tamlabus, mīlīgus vārdus ? Vispār es varu sacīt,ko gribu, jo mani neviens vairs atlaist nevar.Mana brīnišķīgā karjera ir prom un pagalamuz visiem laikiem, un es godīgu darbu vairsnestrādāju. Un es domāju, ka tas ir ļoti jauki,ka man vairs nav jāstrādā godīgs darbs unes varu darīt, ko gribu. Es arī daru, ko gribu,un priecīga skaitu un atkārtoju sen dzirdētupantiņu:Sirds pie nelietības sienas,Nogrimst miesas kārībās.Tādu pantiņu atkārtošanu sauc par citē šanu,un šoreiz es citēju Veco Stenderu. Es citējuviņu un vāru dārzeņu viras savam draugam,kas ir jaunāks par manu dēlu, un kuŗam vēlaizvien ir jāstrādā godīgs darbs. Manamdraugam garšo dārzeņu viras, un viņš tāsēd ar baudu un patiku no sava go dīgādarba pārnācis. Manam draugam pa tīk viņagodīgais darbs, un viņš to dara ar prieku.Man arī patika mans godīgais darbs, kad esvēl nebiju veca, sirma vecene, un es to darījuar prieku.Kādreiz es stāstu savam draugam par savuLaima Kalniņa.darbu, ko es darīju toreiz, senajās dienāsun es tad redzu, ka viņam patīk klausītiesmanus stāstus un viņš dzīvo tiem līdzi. Unes arī klausos sava drauga stāstus par viņagodīgo darbu un domāju, ka viņa darbs irtomēr godīgāks par to darbu, ko savā laikādarīju es. Es nekad neesmu dzirdējusi, kagodīgs darbs ir izprieca, un tādēļ es do māju,diezin vai mans darbs maz bija godīgs darbs,jo dažreiz man šķita, ka mans darbs bijaspēlīte un izprieca.Es domāju, ka godīgs darbs nav nekādaspēlīte, ka tas ir nopietna lieta, un arī mansdraugs savu godīgo darbu dara nopietni,vienalga kādas architektu vai dažādu smalkomākslu komiteju neprātības viņam nākasīstenot. Es esmu ļoti lepna uz savu draugu,kad viņš izdomāja kā uz ķirmju izēstavēsturiskas ēkas pirmā stāva uzcelt otrostāvu, kaut arī vēsturiskais pirmais stāvs jautik tikko vairs turējās uz saviem pamatiem ungatavojās sabrukt un nošļukt uz vēsturiskāsielas visai apkārtnei par ne godu un kaunu.Lūk, kā mans draugs izdomāja saglabātvēsturisko fasādi uz vēsturiskās ielas - viņšvienkārši uzcēla jaunu ēku aiz tās un aiz kāraveco, vēsturisko fasādi tai priekšā kā lupatu.Un, ja jums tas šķiet, ka tas nav go dīgi kārtjaunām ēkām priekšā vecas fasā des, tad esjums teikšu, ka, šo darot, ma nam draugamļoti nopietni nācās pūlēties, un viņš pārnācamājās pavisam noguris un nomocījies, izēdatrīs šķīvjus dārzeņu viras un tūdaļ devāsgulēt, lai rītā atkal celtos agri un dotos piesava nopietnā un godīgā darba.8

Man, protams, nav vairs jāstrādā godīgs unnopietns darbs, ja es vispār to kādreiz esmudarījusi, par ko es pašlaik ļoti šaubos, jo esreti kādreiz klausīju priekšniecību, ja mannetikās to darīt, bet spēlējos uz savu roku,un klausīju priekšniecību tikai tad, kad tā likaman darīt lietas, kas man patika. Man tagadnav vairs jāstrādā nemaz, jo es esmu veca,sirma vecene, un labā valdība man maksāiztikas naudu tādēļ vien, ka viņi domā, kaes reiz strādāju nopietnu un go dīgu darbu.Varbūt, būtu godīgi viņiem pasacīt, ka espati nemaz tik ļoti pārlieci nāta par šo faktuneesmu, bet es, diemžēl, tik godīga neesmu.Kamēr mans draugs ir pie sava nopietnā ungodīgā darba, es esmu mājās viena pati. Esspēlēju rakstnieci un darbojos ar savu da toru,jo man patīk to darīt, un es vienmēr daruun darīju lietas, ko man patīk darīt. Dažreizes mazliet šaubos, vai tas ir godīgi spēlētrakstnieci, vai nebūtu godīgāk sacīt, ka esesmu rakstītāja, jo arī burtu sišanu uz datorasauc par rakstīšanu, bet mans draugs sacīja,ka, ja es tikai rakstītu un ne viens neliktos nezinis par to, tad es tiešām būtu saucama parrakstītāju, bet ja no pietni cilvēki ir iespiedušimanis rakstīto grāmatās vai žurnālos, un vēlciti nopietni cilvēki raksta par manis rakstītorecenzijas, tad es noteikti varu saukties parrakstnieci. Es neesmu gluži pārliecināta, vaitas tiešām tā ir, kā mans draugs saka, bet esnolēmu, ka tas ir ļoti jauki un mīļi, ka viņšdomājas mani esam rakstnieci, un es tādēļizvārīšu viņam vēl vienu katlu dārzeņu virasun sa cīšu arī viņam mīlīgus vārdiņus, jo, ja tuesi veca, sirma vecene, tev galu galā mazlietiņir arī jāpapūlas, lai tavs draugs, kas ir jau nākspar tavu dēlu, sacītu tev labus vārdus.Ir cilvēki, kas saka, ka ar drauga uzslavu vienesot par maz - tā klibojot. Es citēju:Eigenes Lob stinkt,Freundes Lob hinkt.Fremdes Lob klingt.Šis citāts ir vācu valodā, un es to tā arī varētuatstāt netulkotu. Reiz, tas bija pirmskāda laika, es lasīju stāstu Latvijas mēnešrakstā,un tur bija vesela rinda citātu krievuvalodā, kas arī tulkoti nebija. Un kaut ganlaiks tagad ir cits, jaunāks un tādēļ varbūtlabāks, jo laiks nav kā mēs cilvēki, kas kļūstaizvien vecāki un vairāk sagrabējuši, laikskļūst aizvien jaunāks un spožāks. Taču vargadīties, ka vēl aizvien ne jau viss Latvijā irjātulko latviski. Ja tā tiešām būtu, tad arī esvarētu netulkot savus citātus. Es gan do māju,ka godīgāk būtu citātus pārtulkot, lai arī tie,kas svešo valodu nesaprastu, varētu uzzināt,par ko īsti ir runa.Bet laikam jau Latvijā krievu valoda navsveša valoda, kaut arī man nācās satikt turjaunu latviešu puisi, kam bija jāiet kalpotarmijā un kuŗš krievu valodu nemaz neprata.Un tas man šķiet ir diezgan bries mīgi,jo Latvijas armijā kaŗavīri pa laikam mēdzasist viens otru nost tāpat vien, kad viņiemtas ienāca prātā, un jauno un patī kamo puisivarēja nosist tāpat vien viņa krievu valodasnezināšanas dēļ. Taču mani neviens nesitnost, ja es nemāku krievu va lodu, kamēr esdzīvoju Amerikā. Tas varētu gadīties tikai, jaes brauktu uz Latviju, kur droši vien krievuvalodu nesauc par svešu valodu, bet manigan varētu saukt par vienu no tiem svešajiem,kas brauc ciemos pie pareizajiem un īstajiemLatvijas latvie šiem.Latvijas rakstniece krievu valodas pantiņusbija likusi katras nodaļas sākumā, tā norādot,ka iedvesma nodaļai nākusi no šiempantiņiem. Mani ziņkāroja uzzināt, ko pantiņisaka, jo es esmu veca, sirma un ziņkā rīgavecene. Es domāju, ka būtu godīgāk rakstītvisu stāstu krieviski, ja jau iedvesma ir nākusino krievu valodas pantiņiem. Es arī rakstuangliski, kad man gadās angliska iedvesma,un bez tam, ja viss šīs rakstnieces stāsts būturakstīts krieviski, tad es to ne maz nelasītu unman nebūtu jāmocās ar ziņkāri.Tātad, ja Latvijas rakstniece, kas ir labāka parmani - Latvijā viss ir labāks, kas ir jau nāks, unviss nav vairs labs, kas ir kļuvis vecs - varējanetulkot savus citātus, tad es netulkošu arīsavējos, sevišķi tādēļ, ka ne esmu droša, vaineesmu ko saputrojusi un vai citāts nebūtuskaitāms otrādi:Fremdes Lob klingt.Freundes Lob hinkt.Eigenes Lob stinkt.Varbūt man vispār nebūtu labi uz Latvijubraukt, jo Latvijas rakstniece rakstīja, kaLatvijā, kur augsti vērtē visus jaunos unvisu, kas ir jauns, dažkārt esot cilvēki, kasneizturoties labi pret veciem ļaudīm. Var būtman labāk būtu braukt uz Āziju, kur vecuscilvēkus ciena - jo vecāks, jo vairāk ciena.Es jau teicu, ka Latvijā cienīts tiek viss jaunaisun laikam visi jaunie arī, jo esmu dzirdējusisakām, ka vajagot palīdzēt jau najiem,9

jo tiem esot tik ļoti grūti. Es būtu varējusisacīt, ka arī vecajiem ar viņu kaulu unkauliņu sāpēm nemaz tik viegli nav, vienalgavai kaulos nejaukums ir, vai nav, ka vecie,nabadziņi, kļūst mazliet pakurli un nevarlasīt vairs avīzi bez acenēm, un ka tas arī navun nevar būt nekāda izprieca, un ka tādēļviņiem arī derētu mazliet palīdzēt. Taču esneko neteicu, jo nezināju, kādas ir jaunogrūtības, un domāju, ka var būt, ka viņi ciešvēl daudzkārt briesmīgāk. Arī mans jaunaisdraugs, kas ir jaunāks par manu dēlu, manstāsta, cik pamatīgi var apdauzī ties būvvietāun kādi tik negadījumi tur var piemeklēt,un tad es šausminos un domāju, ka var jaubūt, ka jaunie Latvijā ir vēl vairāk apdauzīti,vienalga, vai viņi ir strādājuši būvvietā, vaine, un tad arī man jauno ir žēl.Es gribētu žēlot arī savu jauno draugu, betviņš man to nevēl darīt. Viņš saka, ka viņš irliels zēns un žēlojams vairs nav. Kad mansjaunais draugs no rīta, mazliet klibodams,iet pēc avīzes, jo viņa lauztā un dzelzs tapiņāmsakniedētā labās kājas potīte un nez’kādā negadījumā cietušais kreisais celis vēlielocījušies nav, es saku - neej pēc avīzes, espati vēlāk ienesīšu - bet viņš tikai smejasun nekad mani neklausa, un vienmēr ienesavīzi istabā pirms dodas pie sava godīgā unnopietnā darba.Mans draugs smaida arī tad, kad nogurisvēlā vakarā pārnāk no sava nopietnā ungodīgā darba, ja es viņu sagaidu ar kaut koēdamu. Vai viņš smaida arī tad, ja es viņunesagaidu un esmu jau aizgājusi gulēt, esnezinu, jo viņš otrā dienā man stāsta tikai,ka esot dzēris tēju un lasījis žurnālus, ko manatsūtījusi architektu apvienība.Taču svētdienās mēs dzeram sarkano vīnuun graužam cietos un sausos cepumusar sieru un smejamies abi, jo mums patīksvētdienas, kad mans draugs nestrādā savugodīgo un nopietno darbu. Mēs sēžam piedārza loga un skatāmies putniņus mielojamiesar izlobītām saules puķu sēklām, jošeit Amerikā un vecā Strosneidera kungaveikalā var nopirkt putniņiem izlobītassaules puķu sēklas. Es nezinu, vai tādas varnopirkt arī Latvijā, bet esmu gan dzirdējusi,ka Latvijā agrāk esot bijuši cilvēki, kas grauzušineizlobītas saules puķu sēklas un točaulas spļāvuši uz ielas. Vai tādi grauzēji irvēl tagad Latvijā, es nezinu, redzējusi viņuses neesmu. Es gan pamanu, ka vāveres, kasuz loga palodzes diedelē zemes riekstus,met čaulas uz terasītes plienakmeņiem, kades viņām riekstus pasniedzu un viņas tosgrauž. Es tad dusmojos uz vāverēm un solosviņām riekstus vairs nedot, ja viņas čaulasnesaslaucīs, bet tomēr atkal iedodu, jo manpatīk, ka vāveres uzticīgi ņem riek stus manno rokas un dažreiz vēl uzliek mīkstu ķepiņumanai rokai.Mans draugs saka, ka vāveres nobarojušāstik resnas, ka drīzi velšoties no kokiem. Vēlmans draugs saka, ka viņš esot zviedrs. Esgan viņam īsti neticu, ne vienu, ne otru - neto, ka vāveres velsies no kokiem, ne to, kaviņš ir zviedrs.Kā tu vari būt zviedrs, es viņam saku, ja tavstēvs ir latvietis, bet māte norvēģiete?Es esmu piedzimis Zviedrijā, tādēļ esmuzviedrs, saka mans draugs.Vai tu esi dzirdējis stāstu par zvirbuli, kasizšķīlās no olas zirgu stallī un tādēļ domājāsesam zirgs ? – Es viņam vaicāju. Tad jau drīzākes esmu zviedriete, jo mana tēva senčiir nākuši no Zviedrijas, un fizioterapeitezviedriete, kas mēģināja manu stīvo laboceli pēc operācijas atkal ielocīt, kad to bijaizsituši no eņģēm Atlantijas okeāna viļņi unārstam vajadzēja izņemt no tā dažas bojātasskrimstalas, uzzinājusi par mana tēvasenčiem sacīja, ka arī es esmu zviedriete, jo- once a Swede, always a Swede.Once a Swede, always a Swede - ir citātsun es to varētu netulkot. Kādēļ es citātusvarētu netulkot, to es jau iepriekš izskaid rojuun nebūtu vērts atkārtoties. Taču šo reiz escitātu tomēr tulkošu, jo man gribas, lai visi,kas stāstu lasītu, saprastu, par ko es runāju.Tātad - once a Swede, always a Swede –nozīmē: reiz zviedrs, vienmēr zviedrs.Man un manam draugam šis citāts ļoti patīkun mēs to lietojam, cik bieži vien varam.Mēs šo citātu lietojam tā oriģinālā angļuvalodas versijā, jo latviski mans draugs neprot.Kā gan viņš arī varētu prast, ja mājāsviņa vecāki runājuši pa pusei zviedriski, papusei norvēģiski. Protams, tādēļ arī zviedriskiun norvēģiski mans draugs zin tikai tāpa pusei, un ja nebūtu angļu valodas, koviņš skolā iemācījies, tad mans draugs būtupavisam bez valodas, un tas tad būtu bē dīgi,un viņš nebūtu skolā un augstskolā ieguvislabās atzīmes, kas viņam bijušas, bet varbūtbūtu pavisam izmests no skolas ārā. Protams,daudz jau netrūcis, ka viņš būtu izmests10

ārā no skolas tāpat, bet tas būtu bijis parnerātnībām, ko viņš sastrādā jis, - globusu,ko izmetis ārā pa otrā stāva logu, beigtovardi, ko ievietojis skolotājas galda atvilktnētā, lai bioloģijas stundā uz šķērstā varde lecskolotājai virsū, kad viņa atvērs atvilktni -nevis par valodas nezinā šanu.Man nav iebildumu, ka mans draugs, kaszviedriski zina tik tā pa pusei, sevi sauc parzviedru, jo es pati zviedriski nerunāju ne maz,bet jaukā zviedriete, mana fiziotera peite,mani tomēr pieskaitīja šai tautai, jo, kā jauviņa teica - once a Swede, always a Swede.Vispār es domāju, ka katrs pats var izvēlēties,kas viņš grib būt, kādai zemei un tautaipiederēt. Mani mazbērni, piemēram,saka, ka viņi ir puslatvieši, kaut gan puslatviskinerunā. Viņi runā angliski un nepaliešuvalodā - pali, kad negrib lai pieaugušie viņussaprot. Šo valodu viņi iemācījušies tālajāKatmandū, kad bija pavisam maziņi, undomā, ka tālā Katmandū, Nepālas karaļvalstī,ir viņiem mājas, kaut gan Rīga viņiemšķiet skaista vieta un viņi uzmanīgi pierak stalatviešu valodas vārdus, lai tos iemācī tos unneaizmirstu. Viņi raksta latsis, kad es viņiemuzdāvinu spēļu lācīti, lai neaizmir stu, kā šozvēriņu sauc latviski, bet brauc uzmanīgiviņiem nav jāpieraksta, to viņi ir dzirdējušipieaugušos sakām tik bieži viens otram, kaviņi šo teicienu atceras tāpat. Lielie mazbērnimāk pasacīt tumšais alus un gaišais alus, untas viņiem ir svarīgi, lai Rīgā varētu pasūtītto alu, kas viņiem tīk. Šeit viņi nevar pasūtītnekādu alu, ne tādu, kas viņiem tīk, ne tādu,kas netīk, jo ameri kāņi domā, ka nevienamnenākas dzert alu, kas nav 21 gadu vecs.Bet mans draugs un es, mēs nedzeram alu.Mēs dzeram sarkano vīnu, jo mans draugsdomā, ka sarkanais vīns sargās manu sirdi unes nenomiršu. Es domāju, ka mans draugsmaldās - es nomiršu tik un tā, vai es dzeršusarkano vīnu, vai ne, bet es tomēr viņam pretīnerunāju, jo man tīk svētdienās dzert sarkanovīnu un grauzt sausos un cietos cepumus arsieru un runāties ar manu draugu. Es domāju,ka nebūs arī liela nelaime, ja es nomiršu, joes jau esmu sirma, veca vecene, un nekasšinī pasaulē nedzīvo mūžīgi. Nomirst cilvēkiun nomirst tautas, un tas tā notiek, un parto nevaja dzētu brīnīties un īpaši bēdāties.Svētdienās mans draugs dodas uz tuvējodelikatesu veikalu nopirkt mums sieru, vīnuun sausos cepumus, un šoreiz viņš nopirkaAina Kraujieteun metropoles iedvesmasAinas Kraujietes aiziešanu no mūsu saules, kāpar katra radoša gara īslaicību, mēs atceramiesnožēlu mākti, kam pievienosim arī priekaatziņu, ka esam bijuši privilēģēti vismaz uzbrīdi būt viņas dzīves un darba liecinieki unlīdzgaitnieki. Varbūt visiezīmīgāk būtu ievērot,ka dzejniece ir ņujorkiete, gribētos teikt,lielākā mērā nekā daudzi citi starp viņas likteņbrāļiemun māsām. Viņas dzīves loks pēctēvzemes zaudēšanas ir ietvēris daudzas citaszemes un pilsētas – gan īslaicīgi ceļojumugaitā, gan studiju vai darba ielokos. Ņujorka,ko Kraujiete iemīlēja un nebeidza mīlēt, izliekaspaliekam degpunktā. Kaut kur patāluno pašreizējā pavīd dzimtenes ainavas, gandaba, gan it kā sadzīves ainas, taču ne visaiiedzīvinātas. Arī senā klasiskā pasaule, iedzīvinātaar grieķu un romiešu dievībām unmitoloģiskiem tēliem, pa laikam iznirst nopagātnes. Dzejniece to bieži ietveŗ ironiskunoskaņu anachronismā, kas tuvina tālo, tikbieži apjūsmoto pagātni mūsdienu aktualitāteiun arī vulgaritātei, kas negāja secen dzejniecesvērīgajam skatam. Toties Ņujorka, tāsielas, pieminekļi, raibais pūlis bieži sastāvošsno pašiem necilākajiem, malā nostumtajiemdzīves pabērniem, kuŗi, kā Fransuā Vijonsteica, redz maizi tikai skatlogos, Kraujieteiparādās tuvi un tieši. Tajā pat laikā nav jāapgalvo,ka dzejniece ieslēdzama lielpilsētā,kas ir viņu valdzinājusi gluži kā neskaitāmus_______________________________man arī šokolādi zeltītā kastītē, apsietā arzeltītu diegu. Es domāju, ka tas ir ļoti jauki,ka mans draugs iedomāja, cik ļoti mangaršo šokolāde, un tādēļ to nopirka priekšmanis iesaiņotu zeltītā kastītē, pārsietā arzeltītu auklu. Es šokolādi izēdu un zeltītajākastītē glabāšu pastmarkas, lai katrreiz, kadkādam rakstu, es atcerētos, cik jauks bijamans draugs, kad uzdāvināja man šokolādizeltītā kastītē, pārsietā ar zeltītu aukliņu. Betzeltīto aukliņu es lietošu kā metaforu tiemlaipnajiem zelta pavedieniem, kas raugamūs pasargāt un noturēt šajā pa saulē.Un kas, es domāju, raudzīs pasargāt unnoturēt šajā pasaulē manu tautu un zemi ?Un ar kādu zelta auklu ?o11

citus dzejniekus un politiķus, māksliniekusun uzņēmējus, ielas pārdevējus, baskājus unjaunlaiku rotšildus un rokefelerus. Reti kāds irspējis pamest Ņujorku, atpakaļ neatskatījies.Ņujorka ir lielpilsēta, kas varbūt vairāk nekādaudzas citas ir pievilkusi uzmanību, izbrīnuun nožēlu un vienlaikus rosinājusi uz radību.Kraujiete nav pretojusies šim kārdinājumam,kas piedevis viņas dzejai un dzīvei intensitātiun autentiskumu. Un blakus Ņujorkai lasītājsatradīs dažbrīd dzejnieces iezīmīgi iekrāsotoatstātās dzimtenes dabu, kā arī mēnessērdzībasiedvesmotās rindas, kas atsauc šodienasnarkotikas pārņemtos. Spoguļi var parādītiesgandrīz kā līdzīga apmātība, kas aicina ielūkotiescitā, plašākā realitātē. Kraujieti pievelkvārti, kas nekur neved, un nams, kuŗa nav,mani gaida. Kad kādā aptaujā viņai prasīts,kāpēc viņa raksta gluži kā Robe-Grijē, viņasatbilde bijusi: Es rakstu. Un ne bungu, netrompēšu pavadījumā, aizņemoties šo vārdkopuno viņas dzejkrājuma nosaukuma, betlatviski tāpēc, ka mūsu literatūrai neesotrakstnieku pārpilnība.Kraujiete nav kalpojusi tikai dzejas mūzām.Viņa ir strādājusi zinātnisku darbu, piemēram,vēža pētniecības laboratorijās, kā arīkopā ar dzīvesbiedru, žurnālistu un redaktoruViktoru Neimani, piedalījusies radio programmusastādīšanā un pārraidīšanā tad, kadmūsu kultūrai draudēja iznīcības briesmas.Arī dziesmu svētkus, dzejas dienas – pēcpusdienas,rītus un vakarus un citus literārinozīmīgus sarīkojumus viņa bagātina arsavu piedalīšanos. Taču dzeja bija Kraujietesdzīve un viņas sasniegto mēs baudām arprieku un eleģiskām noskaņām. Dzejniecebija ilggadēja Jaunās Gaitas dzejas nodaļasredaktore. Kā tāda viņa bagātināja žurnāluvarbūt ar pašām nozīmīgākām lappusēm,kas bija kā pretspars varmācībai un nežēlībai.Atļaušos piemetināt, ka viesmīlība un sirsnība,kas mani sagaidīja viņas mājoklī un vienmērdeva ierosmi turpināt, il faut continuer,teica gudrie un apgarotie, kuŗiem atliek tikaipievienoties.Juris SilenieksLiteratūras profesors emeritus Juris Silenieks ir JG redakcijasloceklis.Trimdas dzejnieki (no kr.) Roberts Mūks, Kārlis Zvejnieks, Aina Kraujiete un laikraksta Literatūra un Mākslanodaļas vadītājs, literatūrkritiķis Jānis Čākurs, 1990. gada decembrī, Rīgā.Foto: Gunārs Janaitis12

Uldis BērziņšPAR PĒRNRUDEN LASĪTOVispirms lai dalīti mani prieki – zvana kolēģeNora Kalna un vēsta, ka izdevniecībāZvaigzne ABC iznācis „mazais Korāns” – 17.– 28. sūra Amerikā iepirktā prātniecisku tekstusērijā! Tā man – pirmā sastrādāšanās arredaktoriem un komentāra autoru Dr. phil.Jāni Ešotu. Tad rīt jāzvana un jāmēģina dabūtkādus autoreksemplārus... mēle samežģījās,kas cilvēktulkam par līdzdalību dievišķāAutora mūžīgā Tekstā!Dzejnieka Ulda Bērziņa pērngad Ziemsvētkos rakstītoun JG sūtīto eseju ar mazliet mainītu virsrakstu ievietojampavasara numurā, jo tā sasniedza redakciju pārisnedēļas pēc 2007. gada decembra nr. parādīšanāsdienas gaismā (red.).Taisni par to šoruden šur tur atradu, ko palasīt– nu, piemēram, par Vecās un Jaunāsderības autortiesībām domāts un diskutētsjau gadsimtiem ilgi. Cik lielā mērā tad Dievsvada aizrautīgā pravieša mēli, iedvesmotārakstītāja roku? Vai cilvēks tā īsti maz tiekpie vārda? Dominikāņu mūks Marī-ŽozefsLagranžs, franču Bībeles un arheoloģijasskolas dibinātājs Jeruzalemē (Marie-JosephLagrange, 1885–1938) uzskatīja, ka ...atklāsmeir dievišķa balva, kas ļauj Bībelesautoriem izvēlēties noteiktas idejas (lai kādsbūtu to tiešais avots), saprast un vērtēt tās,un veidot no tām literāru darbu. Tad iznāk,ka Raksti ir pilnībā Dieva radīti un pilnībā arīto autora – cilvēka radīti. Te esmu uzšķīrispopulāro Jauno Jeronīma Bībeles komentāru(The New Jerome Biblical Commentary,1995, p.1030), jo Lagranža viedokļa izklāststajā gandrīz burtiski atbilst visam, ko tūliņno cita avota citēšu par Korāna pētniekaFazlur Rahmāna Malika uzskatiem.Holandietis R. Fernhauts (Rein Fernhout)savā grāmatā Kanoniskie teksti – absolūtasautoritātes objekti: Fazlur Rahmāns uzskata,ka arī jau dzejiskā iedvesmā dzejnieka jūtas,domas un vārdi pilnībā savienojas un kopāveido paši savu realitāti. Kaut ko līdzīgu varvērot attiecībā uz Muhammedu. Viņa „morāliintuitīvā uztvere” sasniedz stāvokli, kad tājau saplūst ar „morālo likumu”, t.i. ar Dievalikumu. Un Vārds ir dots tajā mirklī vienlaikusar iedvesmu – kā skaidrs Dieva Vārds, bet tasnonācis līdz mums caur pravieša sirdi. Kā la-______________________sām viņa vēlākā darbā, nav pat izslēgta iespēja,ka Muhammeds sludina sižetus, ko viņšdzirdējis no citiem – pazīstams Muhammedaoponentu pārmetums. Tādi sižeti „viņa tiešāspieredzes iespaidā” jau ir kļuvuši par atklāsmi.(R. Fernhout, Canonical Texts – Bearersof Absolute Authority, Amsterdam – Atlanta,GA 1994, p.233.)Ko franču mūks Marī–Žozefs Lagranžs sakapar mūsu Svētajiem rakstiem, to pakistānietisFazlur Rahmāns Maliks saka par Korānu.Varbūt izcilais islāmologs iespaidojies nosenākā domātāja darbiem – tieši vai pastarpināti?Nāks jauns pavasaris, kā Korāna lasītājamun tulkotājam man būs interesantiizpētīt Lagranža un Fazlur Rahmāna uzskatusaikni, atrodot un salīdzinot attiecīgus pārspriedumusviņu abu darbos. Šā vai tā, pilnamKorāntekstam līdz ar pirmo zāli jābūtizdevniecībā „Zinātne”! Ja man i neizdodastulkojumā atspoguļot Korāna dievišķo skaistumuun varenību, tad ar cilvēcisko komponentues ceru galā tikt...Kārtējo reizi i šoruden pusbalsī pārlasījuČaka nepabeigto lugu Matīss – kausu bajārs,ko dzejnieks rakstījis 1942. un 1943. gadā.Šī dzejas luga man skaitās Čaka lielākais veikumspēc Mūžības skartajiem, un reizē – lielāstrēlnieku epa parodija Otrā pasaules karabezcerībā. Mūsu nacionālais Dzejnieks tagadnevis rāda – rada mūs, kas „pašnodevušies”,kas viens otru zemnieciskā apņēmībā nodevuši– kam? No divām debespusēm uzklupušiem„impēriju atjaunotājiem”. Bet uz skatuvesceram tomēr „uzvarēt kausā” – nodzertpie zemes i vienus, i otrus! Esmu jūsmā patapgalvojis, ka Matīss esot pirmais latviešuvai bezmaz Eiropas postmodernais gabals,jo tas radot pats i savu lasītāju, i savu autoru,savu (ne)realitāti, kur i lasītājam, i autoramno neizturamās vēstures Realitātes tverties.Izlasīju Līgas Rundānes Leluos atlaidys latgaļurakstu valodā (Rēzekne, 2004), rodamā vuordineicā pārbaudīdams, koesmu vai neesmu latgaliski sapratis. Lūde kaizibsnis sper, / Sylts asnis apsalej ap kryutežu./ Jumprova Marija, par kū? Mini pats, par ko– arī te radīti un rādīti mēs, kas „2. Pasauļakarā” šāvām viens uz otru.Lasu Kipras turku dzejnieka, tagad jau arīprozaiķa Mehmeda Jašina romānu Bezrobežībasstundas (Sınırdışı saatler), kas pirmoreizizdots 2003. gadā. Bija vecajā sultānuTurcijā tādi Karamanas pareizticīgie turki13

Eiropas parlamentārietis Aleksandrs Kiršteins undzejnieks Uldis Bērziņš.(karamanlī), vai citā skatījumā – turciski runājošieun rakstošie grieķi. Pirmā Pasauleskara noslēgumā, Turcijas un Grieķijas politiskajiemprojektiem kaujaslaukā saduroties,tie šaudīja līdz – vieni pa labi, otri pa kreisi.Jaunā Turcija izlēma, ka tādu kristīgu turkunevar būt, un sūtīja tos dzīvot Grieķijā unrunāt grieķiski. Vecā paaudze, vai atceraties,bija tāds grieķu premjerministrs Karamanlis– jā, no tiem pašiem. Un tā aizgāja nebūtībāvesela literatūra un avīžniecība, rakstītaturciski, bet grieķu burtiem. Tagad nāk postmodernistsun savā romānā šo aizslaucītorealitāti atjauno. Mehmets Jašins rada tādukā “racionalizētu” Karamanas grieķburtuortogrāfiju un “rada” i Autoru – MihailuOskaru, kuram pats par tulku – nodaļas sākasturciski ar grieķu burtiem, bet turpināsmūsdienu turku latīņrakstā (“tulkojumā”).Postmodernists nebaidās lasītāju nokaitināt,likdams apgūt grieķu burtus... Neiztiekam ibez postmodernas perversijas – tulkam jābūtsievišķīgi padevīgam Autora rokās, undarbastundās Mehmeds ir Maržorija Jašina-Oskara. Jucis! – ņirdz izdevēji. Vai viņš sēžaspie datora brunčos?Foto: Ingrīda BulmaneŠovasar mūžībā aizgājis amerikāņu filozofsRičards Rortijs – paņēmu pārlasīt, kā tadgadu tūkstošos un simtos evolucionē cilvēceslielā kaisle pēc „Patiesības”, lielā kāre ieraudzītsevi un būt Pašam Sev. Postmodernismalaikmetā mēs esot jau nonākuši līdz atziņai,ka visas Patiesības – mitoloģiskie priekšstati,reliģiskās, pēc tam filozofiskās sistēmas,galu galā arī zinātnes patiesības bijušas un ir(un būs) tikai – literatūra... Un cilvēks, to sapratis,vairs nevaicā: kas ir patiess? bet gan– kas ir jauns, oriģināls, agrāk nelasīts? Esbraši turos postmodernisma ideologam līdz.Un padomājiet, padomājiet tik – RičardaRortija metode ļauj man meklēt Patiesību,kur pašam gribas... Man nav jāmeklē „pašaslaikmetīgākās strāvas”, kā darot Rortijs, esmeklēšu to laiku, kad pati zeme vēl bija jauna!Mani postmodernisma šedevri ir: igauņudainas, skaldu dzeja, Edda, mongoļu eps,čuvašu pagānhimnas un raudu dziesmas,Platons – ko vēl jaunāku lai meklēju plauktā?Ķīniešu seno dziesmu grāmatu Ši dzjin,ko Konfūcijs vēl tikai taisās rediģēt saskaņāar nupat apjaustiem sirdsprāta pincipiem?Vēdas? Šumeru dziesmu par Gilgamešu, kasnav vēl pārstāstīta akādiešu valodā un iegrebtaBābeles mālā? Nu, kas ir vēl jaunāks,kas vēl tuvāk Cilvēka un Dieva piedzimšanai?Jā tak – pati Valoda! Valoda ir pats jaunākaismeistardarbs, pati gardākā un „avangardākā”poēma, kā to pirms simts gadiemapjauta krievu dzejnieks futūrists VeļimirsHļebņikovs! Kas To mums uzrakstījis, Kasun kad Valodu mums iedziedājis ausīs, mēsvairs neatceramies, jo paši sen vairs neesamjauni.oKomponists Tālivaldis ĶeniņšERRATA1919.23.IV -- 2008.21.IIepriekšējā nr. (JG251) mums nav paveicies ardrukas velniņu trenkāšanu. 26. lpp. 17. zemtekstapiezīmē jābūt: 1941.12.VI (nevis 1940).40. lpp. rakstā par jaunās paaudzes māksliniekuKrisu Lūisu minētais franču gleznotājs Bugarō(Bougereau) nebija vis kaut kāds „vunderkinds”,kuŗš nolika pindzeli 10 gadu vecumā – viņa pareiziegadi ir: 1825-1905 (nevis 1895-1905). 43.lpp. 1. slejas 9. rindiņā jābūt: JG250:38-41 (nevisJG230). Un 52. lpp. zem fotouzņēmuma jābūt:Laimons Eglītis (nevis Egītis). Bet nr. pirms tam –JG250 42. un 49. lpp. fotouzņēmumos redzamāradiokuģa daiļā jūrniece ir Ruta Brēmane (nevisBūmane), un arī 4. zemteksta piezīmē 48. lpp. viņasuzvārdu slīpētie negantnieki ir sagrozījuši.14

Sarma Muižniece LiepiņaTAUTAPūtiet, taures, skaniet, zvani,saule, plašu gaismu lej!Karogs, sarkanbaltisarkansvējos atraisījies skrej.Skrej pa laukiem, skrej pa klajiem,sauc arvienu dzirdamāk,Lai no mājām, lai no namiem,lai no kapiem ārā nāk.Pildās bargiem tēliem ielas,pildās bālām ēnām gaiss,Un iet mirušais un dzīvais, -kur sauc karogs dīvainais.Celies augstāk, plīvojošais,kur zūd saulē debess jums,Lai redz tevi, kas šo zemikādreiz pārstaigās pēc mums.Skrej pa priekšu pulkiem kaujā,brīvs pats, brīvus dari mūs.Līdz ar sauli, saules mūžutavai tautai dzīvot būs!Tauta. Latviešu tauta. Edvarts Virza (1883-1940)savā spēcīgā un virmojošā dzejolī „Karogs” nekurnemin Latviju vārdā. Dzejoļa uzsvars ir uzTAUTU dzīvu un mirušu, kuŗa plūst mazlietmistiskā, bet ļoti sparīgā un iespaidīgā vilnī palaukiem, pa kapiem, pa pilsētas ielām, sekojotmūsu karogam, sarkanbaltisarkanam. Karogs irjau vējos atraisījies, neviens to netur ciet, nekasto neaiztur no plīvošanas. Karogs patiešām irbrīvs pats! Toties, pašai tautai vēl ir lūgums karogam:Brīvus dari mūs.Kamdēļ tieši šo dzejoli vēl atceros no latviešuskolas gaitām Kalamazū, Mičiganā? Kamdēļ tasvēl spēj uzrunāt latviešus šodien, vienalga, kurtie dzīvotu? Bez tam, kaut man kā desmit gaduvecam bērnam šķita pavisam fantastiski iedomāties,kā pār purviem un siliem un starp Rīgasmūŗiem un ēkām plūst bālas ēnas un kaut kādāveidā savienojušies (vai roku rokā, vai vienkāršiblakus, vai gaŗā rindā?) iet dzīvais un mirušais,ticu, ka dzejoļa paliekošais spēks nāk no tā, kaVirzas uzburtā aina nav saistīta tikai ar Latvijas______________________Šī raksta pamatā ir dzejas un vēl citu mūzu pielūdzējasSarmas Muižnieces Liepiņas Latvijas valsts neatkarībaspasludināšanas 89. gadadienā teiktā runaFiladelfijas Brīvo latvju biedrībā (2007.18.XI). Sarmair Amerikas Latviešu apvienības Kultūras nozares vadītājaun arī ALAs Kultūras fonda priekšniece. Skat.Sarmas dzejoļu kopu JG238(2004).Sarma Muižniece Liepiņa.zemi un Latvijas valsti, bet ar latviešu tautu –visvisās pasaules malās. Ar katru, kuŗš kaut kovēl dziļi izjūt, redzot Latvijas karogu plīvojamgan dienās baltās, gan dienās nebaltās.Šodien un rīt mēs, latviešu tauta ārpus Latvijas,sanākam svinībās, aktos, dievkalpojumos, koncertos,konsulārās pieņemšanās, vakaros unballēs atzīmēt Latvijas valsts dibināšanas dienu– 18. novembri. Tīmekļa portālā ir uzskaitīti 83 sarīkojumi 27 pasaules valstīs.Ja jūs šobrīd nesēdētu Filadelfijas Brīvo latvjubiedrības namā bet Kirgizstānā vai Minskā,Santiago vai Romā, Parīzē, Oslo, Montreālā,Amsterdamā, Adelaidē, Beidžingā, Lisbonā,Sietlā, Šrilankā vai Taškentā, jums būtu iespējaierasties un kopā ar citiem latviešiem apstiprinātto, ka ir vēl Latvija un latviešu tauta. PatDienvidāfrikas Keiptaunā pēc ziņām portalāpiedalīšoties vismaz četri latvieši.Dažās še minētajās vietās bez šaubām šodien irļoti saulains, pat karsts laiks. Silta vēsmiņa, ziedošikrūmi. Uzaugot Latvijai klimatiski līdzīgajāMičiganā un nu dzīvojot pāri par 20 gadiemuz ziemeļiem no Bostonas, man kādreiz grūtiiedomāties, ka ne visur, kur šodien sanāk latvieši,ir tas drēgnais Latvijas dabas 18. novembris.Vēlais rudens. Pelēkums. Slapjdraņķis. Slapjaskurpes. Izmircis mētelis. Saltā vējā saplosīts lietussargs.Vēlā rīta gaisma, agrā vakara krēsla.Tāds tumšs laiks un bāla gaisma, kas liek garamdabīgi mazliet alkt pēc dzejnieka ArturaKaugara izgudrotā vārda „drūmošanas”. Tādsgada laiks, kad, skatoties gaŗāmgājēju sejās,prātā nemanot ieslīd gramatisks vingrinājums:„viņš drūmo, viņa drūmo, viņi, viņas drūmo...”Un, ai cik labi sevišķi latvieši drūmo!Bet nevajag sajaukt drūmošanu ar pesimismuvai cinismu. Un pesimismu un cinismunevajag sajaukt ar nopietnību un pārdomām,kuŗas ir vajadzīgas un pozitīvas, un katramlatvietim ļoti ieteicamas. Latviešiem nav glužilabs tulkojums jēdzienam ASV prezidentaState of the Nation vai ASV štatu gubernatoruState of the State uzrunām. Ja labi saraks-Foto: Juris Žagariņš15

tītas, tad tās ir ne tikai apsveikumi, runas vaivēstījumi, bet apsvērtas un atklātas analīzestautai par visu to, kas štata vai visas valstsdzīvē pašreiz veicas un arī par to, kas neveicas.Tā ir „visu kāršu uzlikšana uz galda”, laine tikai valsts vai organizāciju vadītāji, betvisi varētu redzēt to pašu. Šodien. Nevis pēcdivdesmit gadiem. State of the Nation idejair citādāka nekā uzņēmuma vai nevalstiskasorganizācijas Annual Report (Gada pārskats),jo tajā nav tikai atskaite vispozitīvākā gaismā,kā tas bieži parādās gada pārskatos, bet irarī apraksts par kaktos sen pamesto un manāmisaņurcīto saiņu atvēršanu un ieteikumipar to, ko ar tiem nākošā gadā varētu darīt.Latvieši prot dažādos sabiedriskos saietosskaisti un gaŗi apsveikt, netrūkst arī patriotiskumaun vēstures atskaitīšanās – bieži nonemainīgas perspektīvas, vienalga, kādi jauniarchīvi starplaikā kļuvuši pieejami. Mēs pietā esam pieraduši un varbūt pat nedzirdam,ko sakām, vai neredzam, ko darām. Ieradumsir spēcīgs, bet arī mānīgs. Lai ieradumu mainītu,nebaidīsimies katrs katru gadu nopietnipārdomāt dinamiskos, bet kutelīgos jautājumus:Vai latviešu tauta šodien, 2007. gada18. novembrī Savienotajās Valstīs ir stipra vaiirstoša? Kā ir ar tautu Latvijā? Kādas maiņaslatviešu indivīdu un organizāciju dzīvē ASV irpraktiskas, loģiskas un vēlamas? Kādas maiņasLatvijas valsts dzīvē ir praktiskas, loģiskasun vēlamas? Ko es darīšu, lai nākošgad būtulabāk, interesantāk. Neliesim tikai ūdeni uzuguns, bet metīsim ugunī katrs savu domudzirksti.Pēdējo mēnešu notikumi Latvijā ir ārkārtīgidzirkstoši un interesanti. Pat tādam, kuŗšvarbūt sen ir atmetis Latvijas politikai ar roku,jo tur ir „par daudz partiju, ministri maināspa labi un pa kreisi, un kāds nepārtraukti veidokādu jaunu komiteju”, kuŗa (citēju PBLAbiļetenu): strādās pie nākamās valdības deklarācijasprojekta – vienalga, ko tas nozīmē.Diplomāts Māris Selga no Latvijas Valstsvēstniecības ASV nesenā uzrunā Bostonāmainīgo politisko procesu Latvijā, respektīvivaldības maiņu, nosauca ļoti diplomātiski(un Selgas kungs patiešām ir priekšzīmīgsdiplomāts) par kārtējo demokrātijas izpausmi.Bet pat no ārpuses, no tālās Amerikas skatoties,šķiet, ka tā šoreiz ir kaut kas krietnidziļāks nekā kārtējā demokrātijas izpausme!2007. gada 4. novembŗa Latvijas Avīze ar virsrakstu„Tautas sapulce mudina būt politiskiaktīviem” apraksta ainu Vecrīgā, kas izskatāsgluži kā aina Virzas dzejolī „Karogs”: Jaupusstundu pirms pasākuma sākuma Domalaukuma virzienā plūda gandrīz nerimstošaļaužu straume. Cilvēki nāca gan pa vienam,gan ar ģimenēm, gan organizētos bariņos.Daži nesa karogus un plakātus, kā arī skaļidiskutēja par pēdējiem politiskajiem notikumiemvalstī. Uz tautas sapulci bija ieradušiesgan rīdzinieki, gan dažādu Latvijas rajonuiedzīvotāji. Doma laukums Vecrīgā jau bijapārpilns... Precīzu pasākuma dalībnieku skaitunoteikt bija grūti, jo viņi no slapjā sniegaslēpās zem lietussargiem. Pēc drošības dienestaaplēsēm 3. novembrī Doma laukumābija pulcējušies 8 000 – 9 000 cilvēku.Latviešu tauta šķiet nejūtas vairs īsti brīva,nejūtās atraisīta kā plīvojošie sarkanbaltisarkaniekarogi. Tā jūtas neuzklausīta ikdienāun pārprasta ārzemju skatījumā.Pāris dienu pirms šīs tautas sapulces, 1. novembrī,Vašingtonā ALAs biroja vadītājs RaitsEglītis intervēja drīzumā demisionējošo, betvēl savā amatā strādājošo Latvijas Ministruprezidentu Aigaru Kalvīti. Kalvīša kunga atbildeuz Raita pēdējo jautājumu man šķitaīpaši nospiedoša. Sevišķi pēdējais teikums.Raits vaicāja: Gan tautā Latvijā, gan latviešusabiedrībā šeit ASV jūtama tāda nebijusi pesimismasajūta pret valdību, Saeimu, politiskajiemprocesiem vispār. Vai jūs noslēgumāgribētu pateikt kaut ko pozitīvu, kas ļautušīs intervijas lasītājiem gaišāk paskatīties uzsituāciju Latvijā?Kalvīša kungs atbildēja: Es domāju, ka cilvēkiemir jānoņem tas emocionālais fons unjādomā pragmatiski par lietām. Cilvēkiempragmatiski jāanalizē, kas šo situāciju izsaucis,kāpēc tā ir noticis, vai tiešām viss, kas šobrīdnotiek [Latvijā] ir objektīvi. Es, skatotiesuz visiem šiem notikumiem, vēlreiz tikai varuatkārtot, ka sabiedrība attīstās, ka sabiedrībagrib līdzdarboties, un tas ir pozitīvi. Bet tas,ka daži grib visu noliegt, vietā nepiedāvājotneko, tas ir tas negatīvais. Tāpēc ir tā, ka varnomainīt vienu otru valdību, var nomainītvienu otru politiķi, bet kopumā jau nekasnemainīsies, kurss Latvijai paliks nemainīgs.Katrā ziņā atbilde lasītājiem neiesēj Raita cerētopozitīvo graudu, kas liktu gaišāk paskatītiesuz situāciju Latvijā. Bet no otras pusesuzskatu, un ceru, ka jūs arī uzskatīsiet, kaKalvīša kunga pēdējais deklarējums, ka varnomainīt vienu otru valdību, var nomainīt16

vienu otru politiķi, bet kopumā jau nekasnemainīsies, kurss Latvijai paliks nemainīgs,ir izaicinājums mums pret šādiem neticamidrūmiem valdības nemainības pareģojumiem– vai tas būtu Latvijā, vai ASV – nāktar konkrētām idejām, ar mūsu katra State ofthe Nation pārdomām. Tauta Latvijā ir atkalmanāmi iekustējusies. Vai mēs Amerikā šajos17 jaunās neatkarības gados esam pārāk atsvešinājušies,lai no jauna iesaistītos politiskāprocesā, ar sajūsmu atbalstot inteliģentu unētisku darbību? Vai vieglāk ir akli kritizēt netikai pašreizējo valdību, bet arī pašu tautu,ka tā pati ir pēdējos gados rīkojusies muļķīgi,aizraudamās ar materiālismu, nevis garīgiemmērķiem, bet tai pašā laikā paši priecādamies,paši baudot un ar lepnumu stāstot arīamerikāņu draugiem par tieši tiem pašiemmateriāliem uzlabojumiem Latvijā, par Rīgasjaunajiem restorāniem un viesnīcām, modernolidostu, šarpi ģērbtajiem ļaudīm, sakoptajiemlaukiem un atpūtas bāzēm?Zviedru dziedātāja Jensa Lekmaņa nesen ieskaņotādziesmā skan divdomīgi vārdi: Kasir salūzis, to var vienmēr salabot. Kas ir salabots,vienmēr būs salūzis. Vai tā ir?Kad es šīs vasaras sākumā biju atkal Latvijā,mani pārsteidza, ka visās avīzēs rakstīja, kasen par vēlu kaut ko darīt sakarā ar milzīgoinflāciju un citām ekonomiskām problēmām.Man bieži, šādus virsrakstus redzot, bija atklātijābrīnas: par vēlu?! Kā var tik kategoriskiteikt, ka ir par vēlu jebkādam valstiskamatrisinājumam? Vai Latvijas valsts taisās pēc17 īsiem gadiem pati aizslēgt durvis, aizmestatslēgu un beigt eksistēt, ja kaut kas neietuz pareizo pusi un atrisinājums prasa disciplīnu?Es no visas sirds ceru, ka tā nav unnebūs.Latvieši. Latviešu tauta. Mēs tomēr esam arvienviena tauta. Un bija un būs tikai vienaLatvija. Atbalstīsim to! Neatsvešināsimiesno tās. Pat tad, kad sarakstāmies vai sastrādājamar organizācijām Latvijā, kuŗu titulusnevaram īsti saprast (kā mans mīļākais nesaprotamaisnosaukums: Īpašu uzdevumuministra sabiedrības integrācijas sekretariātsjeb ĪUMSILS), atcerēsimies, ka tur strādādaudz labu, izpalīdzīgu un prātīgu ļaužutāpat kā Filadelfijas Brīvo Latvju Biedrībā vaiAmerikas Latviešu tautiskā savienībā (ALTS)Bostonā, kam arī, skatoties no ārpuses, irārkārtīgi mistiski organizāciju nosaukumi.Neatmetīsim ar roku, ka Latvijas problēmasnav mūsu problēmas. Jo bez brīvas, demokrātiskasLatvijas latviešu tauta ātri izirs– gan te, gan Baltijas jūŗas krastā. Latvija irtomēr tautas mājas. Var izbraukt no Latvijas,var pat izšķirties tur nekad nedzīvot, bet tovienīgi var, ja ir Latvija, uz kurieni var brīvi atgriezties,kad tikai vienkārši tīk, vai kad dziļi,dziļi alkst. Ja nebūs Latvijas, tad 18. novembrisun decembris un janvāris un februārisun visi gada mēneši patiešām būs visiem latviešiempelēki un drūmi, pat vissaulainākāspasaules malās.Ieskatīsimies šodien dziļi mūsu sarkanbaltisarkanākarogā. Izjutīsim bez cinisma unpesimisma šī karoga spēku vienot latviešusdzīvos un mirušos. Ja šis ir tas laiks tautas unLatvijas valsts dzīvē, kad mums jābūt politiskiaktīviem ir nozīmīgi, nenogulēsim to!Nobeigšu uzrunu ar savu dzejoli „LiksimRīgai koka grīdu!”*Tas ir veltījums Rīgai tās 800 gadu jubilejā(2001), bet manuprāt tikpat aktuāls vēl šodien:No gaišiem gludiem dēlīšiemRīgai koka grīdu liksim!Tad nebūs vairs jāminkur trotuārs beidzas.Rīgā vairs negaidīs tramvajus,bet uz stūŗiem dejos!Čībās čāpos uz darbu.Svētdienās zeķēsģimenes slidos.Rīgānebūs nekad no grīdas jāpieceļas,jo nebūs uz kā paklupt!Vēsturniekiem būs jauna ēra:Pirms un Pēc grīdas.Ēra, kad kurpes ir allaž tīras.Krustceļos,kur tagad bieži avārijas,šūpuļkrēslosļaudis atpūtīsies.No muzejiem šļūcotatpakaļ uz skolu,bērni spodrinās Rīgu!Jā!Ieliksim Rīgaijaunu gludu gaišu grīdu.Tad būvēsim Bibliotēku,Kas arī spīd!* Pirmpublicējums JG230(2002):4.o17

Maija AndersoneDZĒŠOT PADOMJU PAGĀTNI.NO LATVIEŠU SARKANO STRĒLNIEKULAUKUMA LĪDZ OKUPĀCIJAS MUZEJAMTas nevienam nav noslēpums, ka cilvēka atmiņair ierobežota. Cilvēks nevar atcerētiesvisu, ko ir dzirdējis, redzējis un pārdzīvojis.Atsevišķi notikumi aizmirstas pavisam, citusvar atsaukt atmiņā tikai ar pūlēm, vēl citusnotikumus mēs it kā atceramies, bet, kad salīdzināmsavas atmiņas ar citu cilvēku atmiņām,atklājam, ka esam pagātni sagrozījušilīdz nepazīšanai. Kā lai izskaidro šīs atmiņasīpatnības? Kas nosaka to, kuŗus notikumusmēs atceramies un kuŗus aizmirstam, betkuŗus pārveidojam?Psichologi uzskata, ka atmiņas sagrozamūsu zemapziņa. Ja kāds vārds vai priekšmetsmums asociējas ar kaut ko nepiedienīguvai nepatīkamu, mūsu psichē tas tiek nospiestszemapziņā un mēs nekādi nespējamto vēlāk atcerēties. Psichoanalītiķi domā, kašādas apspiestas atmiņas var izraisīt psichololoģiskaspataloģijas, piemēram, šizofrēnijuvai dažādas fobijas.Sociologi atmiņas nepilnības skaidro citādi.Līdztekus katra cilvēka personīgajām atmiņāmsociologi norāda uz atmiņām, kas cilvēkamir kopīgas ar citiem. Katrai sociālaigrupai, piemēram, ģimenei, reliģiskai sektai,tautai vai sporta komandai, ir sava pagātne.Grupas biedri apzinās šo kopējo pagātni untikšanās reizēs atgādina viens otram pagātnesnotikumus. Socioloģiskos terminos katraigrupai ir sava kolektīvā atmiņaSociologi uzskata, ka lielāko daļu cilvēka atmiņupatiesībā ir vienas vai otras grupas kolektīvāsatmiņas un ka cilvēks šo informācijuatceras tikmēr, kamēr viņš pieder šīm grupām.Atceros, kā bērnībā reiz apvainojos uzvecākiem, ka viņi nebija ar mieru man iegādātiessuni, un teicu, ka brālim viņi pat govinopirktu. Šis notikums ir daļa no mūsu ģime-Foto: Jānis Nagobadsnes kolektīvās atmiņas. Es atceros šo notikumutāpēc, ka ģimenes saietos tētis to reizēmpārstāsta. Kā 1. ģimnazijas 9. klases skolnieceatceros, ka ķīmijas skolotājai likās, ka esun vēl pāris klasesbiedri dezorganizējot klasi,un manus vecākus izsauca uz pārrunām piedirektora. Tā ir daļa no manas bijušās klaseskolektīvās atmiņas un satiekot savus kādreizējosklasesbiedrus, mēs šo notikumu reizēmpieminam. Daudzus no notikumiem, ko atceros,pati personīgi pat neesmu piedzīvojusi.Kā latviete atceros, ka 1918.gadā deklarētaLatvijas neatkarība. Kā bijušās PadomjuSavienības oktobrēns atceros, ka VladimirsIļjičs Ļeņins baļķi vienmēr nes no resnā gala.Katra mana atmiņa mani saista ar noteiktusociālu grupu – ar manu ģimeni, ar skolu, arlatviešu tautu, ar „padomju” latviešiem.Kopīgas atmiņas, kopīgas pagātnes apziņa irnepieciešama, lai grupas locekļi justos saistītiviens ar otru. Lai radītu šo kopības sajūtu,katrai grupai ir atceres rituāli. Ģimenē tieir radinieku saieti, jubilejas, kāzas un bēres.Skolasbiedriem tie ir klases vakari. Nācijāmtie ir valsts mēroga atceres pasākumi unvalsts svētki. Tāpat kolektīvā atmiņa tiek saglabātafotogrāfijās, grāmatās, laikrakstos,Maija Andersone.Maijas Andersones, socioloģijas doktorantes (TheNew School for Social Research, New York) pastāvīgādzīves vieta ir Latvijā. Raksts pārņemts no AmerikasLatviešu Jaunatnes Apvienības žurnāla Vēja Zvani2006. gada decembra nr. (vejazvani@gmail.com;www.alja.org).18

kapu plāksnēs, muzejos un pieminekļos.Atceres rituāli un atmiņas priekšmeti atgādinavisiem grupai piederošajiem, ka viņiem irkopēja pagātne, kopējas „saknes”.Tāpat kā katra cilvēka personīgās atmiņas,grupas kolektīvās atmiņas nav precīzas pagātneskopijas. Atsevišķi pagātnes notikumitiek uzsvērti, citi noklusēti. Grupas pagātnesinterpretācija tiek pārveidota atkarībā nogrupas šodienas situācijas. Fotogrāfijas tiekplēstas un atkal salīmētas. Pieminekļi tiekcelti un nojaukti. Ielas tiek pārdēvētas, unvēstures grāmatas pārrakstītas. Valstiskā līmenīpolitiskā cīņa par varu nereti nosaka to,kuŗi pagātnes notikumi tiks ierakstīti tautasvēsturē, bet kuri tiks nolemti aizmiršanai.Attiecinot visu iepriekš minēto uz šodienassituāciju Latvijā, jāsaka, ka, manuprāt,Latvijā kopš 90. gadu sākuma ir novērojamimēģinājumi izdzēst padomju pagātni nolatviešu kolektīvās atmiņas. Šo mēģinājumuaizmirst šeit ilustrēšu ar piemēru – Latviešusarkanā strēlnieku laukuma pārtapšanu parRātslaukumu un Latviešu sarkanā strēlniekumuzeja pārtapšanu par Okupācijas muzeju(turpmāk: OM).Droši vien daudziem, kas bijuši RātslaukumāRīgā, ir ienācis prātā, ka šī Vecrīgas daļa izskatāspavisam dīvaini. Košais kruzuļotaisMelngalvju nams līdzās tumšajam askētiskajamOM korpusam izskatās kā putukrējumatorte līdzās vecam sarūsējušam skārda spainim.Arī praktiskā ziņā abas ēkas it kā konkurēpar vietu. Melngalvju nams ir uzcelts tiktuvu OM ēkai, ka lietus laikā notekūdens noMelngalvju nama jumta tek uz OM sienas unbojā ēkas pamatus. Sabiedrības domas dalās.Vieni uzskata, ka OM ēka atspoguļo padomjuokupāciju kā melnu traipu latviešu tautasvēsturē, un tāpēc ēka un muzejs jāsaglabā.Citi uzskata, ka muzeja ēku līdz ar visiem citiempadomju pieminekļiem vajag jaukt nostvai vismaz pārvest uz Pārdaugavu un uztaisītpadomju „kapsētu”. Architekti uzsver ēkasarchitektonisko vērtību. Rīgas domnieki atgādinapar augstajām zemes cenām.Aizpagājušajos Ziemassvētkos biju viesībāsŅūdžersijā pie diriģenta Andreja Jansona.Saruna pievērsās OM un izraisījās strīds starptrimdas latvieti vēsturnieku Jāni Krēsliņuun Padomju Latvijā dzimušo un nesen uzŅujorku atbraukušo Vilni Geidi. Krēsliņš uzsvēra,ka OM ir vieta, kuŗā Rīgā iebraukušietūristi var uzzināt Latvijas neseno vēsturi.Ja muzeju pārceltu uz citām telpām ārpusVecrīgas, tik daudz tūristu to nevarētu apmeklēt.Vilnis Geide savukārt dedzīgi apgalvoja,ka tā ēka ir jāvāc nost. Viņam tā likāspati atbaidošākā ēka Vecrīgā un viņa atmiņāsasociējās ar to, kā no skolas bija reizigadā jāiet obligātajā muzeja apmeklējumā.Lai izprastu, kāpēc Rātslaukuma architektūrair tik dīvaina un kāpēc Krēsliņa un Geidesviedokļi par šo vietu tik būtiski atšķiras, irjāpievēršas muzeja ēkas vēsturei un jāatklājmuzeja ēkas vieta dažādu sabiedrības daļukolektīvajā atmiņā.No Rīgas uzcelšanas līdz 14.gs. vietā, kuršobrīd atrodas Rātslaukums, bija tirguslaukums. Kad laukuma malas apbūvēja unvienā pusē Rīgas rāte uzcēla Rātsnamu, laukumuattiecīgi pārdēvēja par Rātslaukumu.Iepretim Rātslaukumam namu uzcēla neprecētietirgotāji, kuŗi sevi dēvēja parMelngalvjiem. Namu attiecīgi nodēvēja parMelngalvju namu. Līdz pat II Pasaules kaŗamlaukums palika praktiski neskarts. 30. gadosprezidents Kārlis Ulmanis gan plānoja laukumadaļu starp Rātsnamu un Daugavu apbūvēt,uzceļot tur viesnīcu un citas sabiedriskasēkas, bet kaŗa dēļ šie plāni netika realizēti.Kaŗa laikā visas Rātslaukuma ēkas nodegaun 40. gadu beigās padomju valdība novācaēku atliekas. 1965. gadā Padomju Latvijasvaldība pārdēvēja laukumu par Latviešu sarkanostrēlnieku laukumu. Laukuma pārdēvēšana,tāpat kā ielu nosaukumu maiņa tika izmantota,lai simboliski uzsvērtu, ka Latvijassabiedrība tagad dzīvo jaunā sociālistiskālaikmetā un ka tai nav nekā kopīga ar tāsburžuāzisko pagātni. Vēl pēc 5 gadiem brīvālaukuma vidū tika uzbūvēta tagadējā muzejaēka, un ēkā tika iekārtots Latviešu sarkanostrēlnieku muzejs. Sākotnēji tika iecerēts,ka muzeja ēka tiks celta tieši uz Melngalvjunama pamatiem, bet architektiem, kas projektējaēku, izdevās būvi „novirzīt” vairāk uzDaugavas pusi, un Melngalvju nama pamatipalika neskarti. Drīz pēc tam līdzās muzejamDaugavas pusē tika uzcelts piemineklis – uzpaaugstinājuma trīs stalti vīri ar šautenēmun piecstaru zvaigznēm pie cepurēm stāv armuguru pret muguru it kā sardzē. Uz pieminekļaplāksnītes bija lasāms Latviešu sarkaniestrēlnieki. Padomju laikā muzejs kalpojaizglītojošiem un reprezentatīviem mērķiem.Uz muzeju regulāri tika vestas skolēnu unstudentu grupas. Muzeja telpās pirmo klašuskolnieki tika uzņemti oktobrēnos, 4. klašuskolnieki pionieros, bet studenti komjaunie-19

šos. Kad uz Rīgu atbrauca augstas PadomjuSavienības amatpersonas, viņi parasti apmeklējaarī muzeju. Faktu, ka šajā vietā kādreizbijis Rātslaukums, padomju vara neuzsvēraun pamazām bijušais Melngalvju namsun Rātslaukums dzisa no tautas kolektīvāsatmiņas.Laukums palika neskarts līdz 80. gadu beigām,kad Padomju Savienība sāka šķelties.Radās latviešu nacionālistu kustības, kuŗasmēģināja panākt Latvijas Republikas neatkarību.Ar gudru ziņu nacionālisti savuscentienus nosauca par nacionālo „atmodu”,tādējādi uzsverot, ka netiek veidota jaunalatviešu nācijvalsts, bet gan tiek „modināta”tauta un valsts, kuŗa ir pirmskaŗa neatkarīgāsvalsts turpinājums. Padomju laiks tika skatītsvienkārši kā pārtraukums Latvijas vēsturē –nepatīkams un vardarbīgs pārtraukums, atmiņas,par kuŗu latviešu nacionālisti labprātizdzēstu pilnībā no latviešu kolektīvās atmiņas.Šajā nacionālās atmodas kontekstā tikadarīts viss iespējamais, lai atgrieztos atpakaļvēsturē, lai atgrieztos pirmskaŗa neatkarīgajāLatvijā. Tika dziedātas vecās Latvijas laikadziesmas, tika pārizdotas Latvijas laika vēsturesgrāmatas, tika gāzti padomju pieminekļiun restaurēti vēsturiski nami, tika atjaunotaspirmskaŗa latviešu organizācijas un tika mainītiielu nosaukumi tā, lai tie atbilstu pirmskaŗaRīgas ielu nosaukumiem. Tika darīts viss,lai padomju laiks Latvijas vēsturē tiktu aizmirstskā ļauns sapnis.Simboliskā atgriešanās pirmskaŗa Latvijā skāraarī Latviešu sarkano strēlnieku laukumu.Muzeja ēka netika nojaukta, bet, lai izdzēstutās padomju pagātni, vārds „sarkanie” tikadzēsts no laukuma un muzeja nosaukuma.1990. gadā muzeju slēdza financiālu problēmudēļ. Tai pašā laikā nauda atradās, laijaunizveidotā Rīgas izpildkomiteja pieņemtulēmumu atjaunot Rīgas „vēsturisko” centru,šinī gadījumā bijušo Rātslaukumu ar visāmtam piederīgajām ēkām. Laukumu apjozaun uzsāka pamatu atjaunošanu. Muzeja ēkastāvēja tukša un pamesta līdz 1993.14.VI,kad tajā tika izvietota pagaidu ekspozīcijapar „baigo gadu”, kas palika muzeja ēkā pastāvīgi,un muzejs tika pārdēvēts par OM, untāds tas saglabājies līdz šodienai.1999. gadā Rīgas Dome beidzot paziņoja parieceri muzeja ēku nojaukt, un 2000. gadāatklāja jauno Melngalvju namu, identisku„vecā” Melngalvju nama kopiju. Drīz pēc tamtika „atjaunotas”, precīzāk, uzceltas pilnīgino jauna, arī pārējās „vēsturiskās” ēkas. OM,kas ēku bija apsaimniekojis jau 5 gadus, protestējapret domes ieceri pārvietot to uz cituēku. Architekti protestēja pret ēkas nojaukšanu.Sabiedrības domas dalījās. Un dalāsvēl joprojām. Bez architektiem pret ēkas nojaukšanugalvenokārt protestē ārzemēs dzīvojošielatvieši, kuŗi ir arī būtiskākie sponsorimuzeja uzturēšanā. Viņu acīs ēka simbolizēOM, muzeju kas veic būtisku politisku darbu– atgādina tūristiem un jaunajai paaudzei,ka padomju laiks Latvijas vēsturē ir okupācija.Par ēkas nojaukšanu galvenokārt aģitētie nacionāli noskaņotie Latvijas iedzīvotāji,kuŗu acīs tas bija Sarkano strēlnieku muzejs,padomju pagātnes simbols, kas pēc iespējasātrāk jāizdzēš no latviešu pagātnes. Un tikaipavisam nedaudzi atgādina, ka varbūt ēkair jāsaglabā tieši kā padomju pagātnes piemineklis.Vēlme ēku nojaukt ir lieliska ilustrācija tampadomju atmiņu dzēšanas procesam, kas jaukopš atmodas sākuma novērojams Latvijassabiedrībā. Uzskatu, ka tas ir nepareizi. Tāpatkā vairums Latvijas iedzīvotāju – gan latviešu,gan krievu – negribu atgriezties vēsturē, nepirmskaŗa, ne padomju. Gribu dzīvot šodienā,dzīvot mierā un saticībā. Bet uzskatu, kanav iespējams dzīvot mierā un saticībā, noliedzotsavu pagātni. Saliedētai sabiedrībai irnepieciešama sava saliedēta pagātne. Ir nepieciešamsvēstures stāsts, kuŗā katra sabiedrībasdaļa redz savu vietu, redz pamatojumu,kāpēc viņa pieder šai sabiedrībai. Nedrīkstvienkārši izdzēst 50 gadus no Latvijas vēstures.Ar 50 gadu dzēšanu mēs izdzēšammanu vecāku paaudzes bērnību un jaunību.Vēl ļaunāk – ar 50 gadu dzēšanu no latviešuatmiņas, mēs izdzēšam visu, kas krieviski runājošajosLatvijas iedzīvotājus, kuŗi ir dzimušiun auguši Latvijā, saista ar Latvijas valsti.Nosaucot visus šos 50 gadus, vairāk kā pusicilvēka mūža, vienā vārdā „okupācija”, mēsnosaucam visus krieviski runājošos Latvijāpar okupantiem. No vienas puses mēs vēlamies,lai viņi integrētos Latvijas sabiedrībā,lai viņi iegūtu pilsonību, lai viņi justos piederīgi.Bet no otras puses, mēs izdzēšam topagātnes daļu, kas latviešiem un krieviem irkopīga. Manuprāt, mēģinot aizmirst un noliegtsavu padomju pagātni, mēs zāģējamzaru, uz kuŗa paši sēžam.oJG redakcija labprāt uzklausīs lasītāju domaspar šo tematu.20

Jānis Krēsliņš, Sr.NEMIERĪGAIS KURZEMNIEKSNav daudz mūsu dzimtenes ļaužu, kas bijušiEiropas politisko un kulturālo notikumudegpunktā. Viens no tiem ir maz pieminētaiskurzemnieks Kazimirs Ulrichs Bēlendorfs(Casimir Ulrich Boehlendorff). Dzimis Jelgavā(1775), studējis Jēnā Vācijā, devies uz Šveici(1797), kur strādājis par mājskolotāju un turarī pieredzējis lielās Franču revolūcijas atskaņas.Uzrakstījis arī plašāku sacerējumu parrevolūciju Šveicē (Geschichte der helvetischenRevolution, 1802), kas publicēts vairākosatkārtotos izdevumos. Vēlāk devies uzDrēzdeni, Brēmeni, Berlīni u.c. vietām Vācijā,gan studēdams, gan draudzēdamies ar daudziemtā laika spožākiem rakstniekiem, intelektuāļiem.Nozīmīga ir viņa pazīšanās, sarakstear vienu no ievērojamākiem vācu dzejniekiemun filozofiem Helderlīnu (FriedrichHölderlin, 1770-1843). Bet Bēlendorfs nekurnevarēja iesakņoties. Tika teikts, ka viņšvairāk dzīvojis savā fantāziju pasaulē nekāreālā dzīvē. Pēc atgriešanās (1803) viņšbrīžiem strādāja par mājskolotāju Rīgā unRopažos, bet arī savā dzimtenē nespēja noturētiesnevienā vietā. Jāmin, ka viņa brālisHermanis Leopolds (Hermann Leopold) bijadiakons Jelgavas latviešu baznīcā, vēlāk profesorsJelgavas Pētera Akadēmijā (AcademiaPetrina) un Tērbatas Universitātē. Sava mūžapēdējos gadus Kazimirs Ulrichs kā galīgsnabags ar savu grāmatu maisu klaiņojis paKurzemi un Vidzemi. Kad pienāk viņa dzīvesgājuma gals (1825), senie Šveices un Vācijasdraugi viņu sen bija aizmirsuši. Vienīgaisnekrologs par viņu publicēts Latviešu Avīzēs(1825.21.V):...viņš bij labu vecāku bērns, viņa tēvs bij krievukomisārs Jelgavā; jaunumā viņš labi mācījās,it īpaši viņš zināja daudz svešas valodas,bet viņš tapa slinks pie sava prāta, un visurbīdamies, ka cilvēki viņam savu brīvestību[var] atņemt, viņš vairāk kā 20 gadus apkārtstaigāja, daudzreizēm visu Kurzemi un pārisreizes arī Vidzemi kājām izstaigājis. Godīgslasītājs kas zina pats to būs redzējis ar kuļuar grāmatām pa ceļu staigājam. (..) Lai nukapā atron to mieru, ko viņš virs zemes ganvisur meklēja, bet ne kur neatrada._______________________Par Jāni Krēsliņu Sr. skat. Irēnes Avenas (JG241:8-11)un Juŗa Šlesera JG249(2007):21-25 rakstus.Pirms nedaudziem gadiem Bēlendorfa rakstus– vēstules, dzejas, recenzijas un sacerējumuspar vēsturi – trīs lielos sējumos FrīderaŠelhāzes (Frieder Schellhase) rediģējumāizdeva Vācijā: Werke (Fankfurt am Main:Stroemfield, 2000).Bēlendorfs neapšaubāmi labi prata latviešuvalodu. Dažas viņa dzejas publicētas LatviešuAvīzēs, protams, ar mūsdienu mērauklāmvērtējot, archaiskā valodā. Pašu latviešu dzejatad vēl tā pa īstam nemaz nebij uznākusiuz skatuves. Latviešu rakstu pētnieki, šķiet,līdz šim viņam nav veltījuši nekādu vērību.Kazimirs Ulrichs BēlendorfsDZIESMIŅA VECOS JĀŅOS1Jānīti! No druvām, pļavāmTev tā uguns liesma spīd,Devība iekš rokām tavām,Visur kur tavs karogs mīt.Pilnos ziedos mūsu laukiUn no puķēm apriņķs jaukiMežs, dārzs, sējums, ganība,Jāņa dziesmiņ sumina.2Jaukākajā vasar’s dienāTavu daiļu vārdu dod,Lai tev mūsu zeme ciena,Jo tu vairodams mums dodJāņu zāli, Jāņu priekuMēs to ne turam par nieku,Jāņu dziesmas visur skanMājās muižās arīdzan.3Redzi, zaļus zarus nesamPriecīgi no meža mēs,Mēs nu tavi viesi esam,Mājas pušķojam un mies’.Agri, kad tik rītiņš rādās,Tava ziņa mūs apgādās.Vecam grēkam atsakamUn to vairāk negribam.4Meitiņas sāk jauki spēlēt,Vainaciņu atnes klāt. –Kuŗam puišam būs to vēlēt?Kuŗu danci ne atstāt?Lai nu acīm noņem saiti,21

Astrīda Straumane RamrathFIŠBACHAS BĒGĻU NOMETNEVĀCIJĀ______________________Astrīda Straumane Ramrath studē literatūru Bostonā(Northeastern U.). Raksti trimdas periodikā. Nodarbojasar glezniecību, īpaši akvareļa technikā.Līdzās dokumentārkrājumiem Ēbenveilerieši(1992), Hanavas latviešu skola 1945-1949(2004) un Auseklieši no pažobelēm pasaulestālēs 1945-1950: Augsburgas Ausekļa ģimnazijasaudzēkņu atmiņu un rakstu krājums(2004) tagad klajā laista Anša Pommerasakārtotā, rediģētā un paša datormaketētāgrāmata Fišbachas viršos 1945-1950: Dzīve nometnē rakstosun attēlos. Apcere un pārdomas(Los Gatos, Kalifornijā,2007). Ideja par šo darbu radās,šķirstot vecus ģimenesalbūmus ar foto uzņēmumiemno Fišbachas dienām. Gribējāstos sakārtot un aprakstīt, pirmsviss nav izdzisis no atmiņas – tāievadā Ansis Pommers. Ar šopirmo ierosinājuma soli autorsiesāka gaŗu ceļu, vācot informācijuun materiālus no dažādiemavotiem, privātām personām,periodikas (sevišķi izlietojotinformāciju no Fišbachasnometnes laikraksta Vēstis, kāarī Gvīdo Augusta personīgo archīvu unStanforda Universitātes Hūvera Institūtaarchīvu (Hoover Institution Archives). Galaiznākumā ir radusies grāmata ar milzīgu informācijasbagātību, fotogrāfiju klāstu, kasprecīzi un specifiski illustrē Fišbachas nometnesdzīvi un aktivitātes. Turot rokās šo vairāknekā 500 lappušu biezo izdevumu, šķirstotun iepazīstoties ar tekstiem un fotogrāfijām,citādi nemaz nevar, kā just respektu un apbrīnupar autora pavadīto laiku un nesavtīgodarbu šī posma latviešu tautas bēgļu gaitāspasargāšanai no aizmirstības.Grāmatas iesākumā Ansis Pommers pastāstapar nometnes rašanos un savas ģimenes undažu citu bēgļu ierašanos Fišbachā 1945.27.VI amerikāņu armijas kravas mašīnās.Netālu no Nirnbergas pilsētasFišbachas nometnes teritorijā,ko vācieši izlietoja militārāmvajadzībām, atbraucējus sagaidījavecas būdas, netīras barakas,gruvešu kaudzes. Zināmukrāsu un cerību šim drūmajamskatam piedeva viršu plašaislauks starp priežu taisnajiemstāviem. Darba bija pilnas rokas(kas liecina par mūsu labogribu strādāt un glābt no tukšumamūsu trimdas dzīvi), laišais primitīvajos apstākļos ievestukārtību, lai izveidotu labiorganizētu un vadītu latviešuciematu ar visu, kas fiziski ungarīgi atvieglotu bēgļu dzīvi.Jau pirmajā gadā sāka darboties bērnudārzs,pamatskola un Kārļa Skalbes vārdā nosauktāģimnazija. Skolās mācījās skolnieki arī nocitām nometnēm. Nodibinājās apgāds, kuriespieda laikrakstu Vēstis un citas publikācijas,ieskaitot grāmatas. Darbojās bibliotēka,veikals, dažādas darbnīcas arodu apmācībām.Sevišķi labi nostādīta bija dārzkopībasskola. Izveidojās dramatiskā kopa un___________________________________________________________________________________________________Lai nu atzin savu kaiti!Jānītis tas precinieks,Kas ne kādam pārim liegs.5Pušķojiet ar jaunu zāliIzredzētu pulciņu.Pieliekiet ar maiz’ un sāliTēvam, mātei mīlību.Lai tie muzikanti spēlē,Jauniem ļaudīm dančus vēlē.-Mūsu kungu godāšan’Izdosies mums labi gan.6Iekš to lielu augļu kloni,Kur tos graudus izkrata,Vienīgiem par jauku loniNe bez balss ir jāmalda.Brāļiem, māsām veselībuVēlējam, ir bagātību;Draugu žēlo JānītiIenaidību izdeldi.(Latviešu Avīze, 1824.14.VIII)22

Nometnes virtuve Lejasciemā.koŗi. Nodibinājās skautu un gaidu vienības.Iekārtoja ambulanci un vēlāk atvēra slimnīcu.Šo darbīgo un, visādā ziņā, pilnvērtīgo nometnesdzīvi, Pommers rūpīgi un sīki aprakstaun ilustrē ar bagātīgu fotogrāfiju klāstu,identificējot tajās gan cilvēkus, gan vietas unnotikumus.Grāmatu ievada ļoti specifisks satura rādītājs,pa kuŗa pēdām lasītājs var izstaigāt nometnesceļus un iepazīties ar tās vairāk nekāčetru gadu gaŗo vēsturi un ļaudīm, kuŗi šailaikā nometni vadīja, veidoja, kuŗi tur mācījaun mācījās, svinēja svētkus, dziedāja, dejoja,sportoja un strādāja. Daudzās fotogrāfijasparāda nometnes iekārtojumu, ģeogrāfiskopārskatu, ielu nosaukumus, sabiedrisko ēkuun privāto baraku novietojumus. Jāapbrīnolielais darbs, kas ticis ielikts šajās lappusēs!Šķirstot, pārskatot un lasot lapu pa lapai,Fišbachas nometne izaug acu priekšā glužireāla un dzīva. Tur atrodama informācijapar visu, kas saistās ar bēgļu nometni no tāspirmsākuma līdz slēgšanai. Grāmatā ir ievītidaudzi personīgi atmiņu stāsti, apceres, pārdomas.Tie piedod sausajiem faktiem krāsuun iejūtīgumu. Ir labi sajust aiz skaitļiem undiagrammām cilvēkus un viņu dzīves.Uzzinām, ka nometnes sākuma posmā turnebija atļauts apmesties leģionāriem. Šo bijušocīnītāju sajūtas ilustrē kaŗavīrs Roberts,kas spēcīgos vārdos nosoda netaisnīgo lēmumu.Tiek minēti “skrīningi” (no angļu screen,Jēnas ešelons ceļā uz Fišbachu. Jāņa Zuntaka zīmējums.23

Dziesmu svētku gājiens.t.i., izsijāt, pārbaudīt politisko uzticamību),kad UNRRAS un vēlāk arī IRO vadībā nometnētiek meklēti kaŗa noziedznieki. Sākumānometni apciemoja krievu propagandas grupas,kas centās pierunāt bēgļus atgrieztiesdzimtenē, gan bez redzamiem panākumiem.Jau nometnes dibināšanas pašā sākumā ļotisvarīga nozīme tika piešķirta bērnu un jauniešuizglītībai. Skolu dibināšana bija pašāpriekšplānā. Jau 1945.VII nodibināja tautskolu(direktors Pauls Turlejs) un ģimnāziju (prof.Ernests Ābele). Tā kā nometne bija pašā tapšanasstadijā un lielais apkopšanas un celšanasdarbs vēl nebija pat iesākts, skolai nebijapiemērotu telpu – mācības vajadzēja noturētbrīvā dabā. Rudenī skolēni pārvietojās uz divāmlielām barakām ar pienācīgiem soliem,tāfelēm u.c. mācību līdzekļiem. Grūtos apstākļusapraksta skolotāja, rakstniece, vēlākarī JG līdzstrādniece, Marianna Ieviņa. FricisIeviņš savukārt dod izsmeļošu pārskatu parskolu darbību visā to pastāvēšanas laikā uninformē arī par vispārējo izglītības situācijunometnē. Viņš piemin dažāda veida kursus,zinātniska un praktiska rakstura, un uzskata,ka Fišbachas skolas bija vienas no vislabāknostādītām mācību iestādēm visā Vācijā araugstvērtīgiem, labi sagatavotiem skolotājiemun izciliem lektoriem.Garīgā un intelektuālā dzīve bija sevišķi rosīga.Daudzās fotogrāfijas un apraksti at-Fišbachas bēgļu nometnes tautskolas un ģimnazijas skolotāji. 1. rindā no kr. Alīde Kačerovska, FricisIeviņš, māc. Valdemārs Strautmanis, Līna Ratermane, Pauls Turlajs (skolas pārzinis), Ernests Ābele (ģimnazijasdirektors), Erna Strautmane un Eleanora Briede. 2. rindā Elza Nātriņa, Rita Plostiņa-Grīnblate,Eižens Šablovs, Ērika Birnbauma, Elza Strazdiņa, Ausma Reščevska, Rūdolfs Hofmanis un nezināms. 3.rindā Ausma Širmane, Harijs Draviņš, Strautzele, Voldemārs Vārpa, nezināms, Olga Vītiņa.

“Zaļās briesmas” izsniedz “pavāri”Jansonu pāris un Ravkovskis. Rindā no kr. pirmās divas nezināmas,Šūmane, Liesma Jansone, Krams, Velta Egle, Kalniņa.tēlo Kārļa Skalbes ģimnāzijas un tautskolassvētku un svinību norises, izlaidumus, valstssvētku svinības, literārus u.c. sarīkojumus.Pirmā gada (1945) augustā Fišbachā notikaVācijas bēgļu nometņu pirmie Kultūrassvētki, kuŗus ierosināja nometnes vecākais,bijušais Latvijas Nacionālās Operas direktors,komponists Jēkabs Poruks – reprezentatīvsnotikums, kas parādīja sveštautiešiem,sevišķi UNRRAs vadībai, ka latvieši ir kultūrastauta ar skaistām tradicijām un bagātupagātni. Klātesošiem bija iespēja apmeklētgaumīgi iekārtotu daiļamatniecības skati,bagātīgu gleznu izstādi, tautas deju uzvedumu,nometnes koŗa koncertu u.c. Šiemsvētkiem sekoja gaŗa virkne dažāda raksturasarīkojumu, to vidū ikgadēja Latvijas dibināšanasatceres diena, Latvijas Universitātesgada svētki, jauniešu iesvēte ar privātu vaiarī kopīgu svinēšanu. Atsevišķi tiek aplūkotsar chibīskapa Teodora Grīnberga 50 gadudarba atceres dievkalpojums, viņa un katoļubīskapa Jāzepa Rancāna viesošanās Fišbachāun viņu vadītie dievkalpojumi.Ļoti aktīva bija Fišbachas mūzikālā dzīvear daudziem koncertiem un lielisku spēkupiedalīšanos (Herta Lūse, Atis Teichmanis,Ādolfs Kaktiņš, Ksenija Brante, VoldemārsMeļķis, Dubultkvartets Tēvija u.c.). Ārkārtējsnotikums bija Prof. Jāzepa Vītola viesošanāsar viņa kompozīcijām veltītu koncertuElvīras Ārones un Eižena Freimaņa izpildījumā.Jēkabs Poruks, apcerot koncerta nozīmiun dziļāko vērtību, starp citu, raksta: VītolaKārļa Skalbes ģimnazijas 4. klase (1945) pie barakas, kur sākumā notika mācības. 1. rindā no kr. VeltaEgle, Tekla Vītola, Aina Jākabsone, Dzidra Bēmane, Rūta Ezergaile un Astra Auziņa. Stāv Maija Dūce,Andrejs 25 Brože, Maiga Sillere, Ilmārs Dumpis, Jānis Vanags, Gastons Ērglis, Andrejs Avots, Vitolds Gobiņš,Visvaldis Šics, Paulīne Dzene, Ilze Šķipsna un Normunds Krievs.

skaņdarbu koncerts skaidrajā Ārones unFreimaņa priekšnesumā skanēja kā evanģēlijs(..) darīja mūs pašus sev vērtīgākus unbagātākus, pavēra mums, piespiedu dīkdieņiem,atkal trešo – dziļuma dimensiju, devavarbūt nojautu arī par ceturto – mūžību.Izcils notikums Fišbachas viršos bija Dziesmudiena / Dziesmu svētki, rīkota kopā ar tuvējoMercfeldes latviešu nometni (1946.30.VI)– pirmie latviešu dziesmu svētki Vācijā ar13koŗu un vairāk nekā 700 dziedātāju piedalīšanos.Lasot grāmatā ievietotos svētku aprakstusun skatot daudzos uzņēmumus, varizjust un redzēt, kādu pārdzīvojumu un vienotībassajūtu šie svētki radīja no dzimtenesatšķirtajiem ļaudīm, kas ar dziesmas brīnišķospēku tika aizvesti atpakaļ mājās. Noslēgumadziesmu Tev mūžam dzīvot, Latvija! – ikvienassirds patiesu lūgšanu un neapklusināmucerību – bija jāatkārto vairākkārt.Ļoti nozīmīga bija literārā dzīve. Bija savs apgāds,sava spiestuve. Minēto Dziesmu dienuievadīja Rakstnieku stunda, ko atklāja dzejnieceZinaīda Lazda, programmas daļā lasotarī savus dzejoļus. Dzeju lasīja Karola Dāle,prozu Knuts Lesiņš un Jonass Miesnieks.Gadu vēlāk (1947.VII) Fišbachā notika rakstniekusanāksme ar sekojošu rakstnieku vakaru,ko ievadīja Ernesta Aistara referāts“Trimdas lirika”. No citām Vācijas nometnēmbija ieradies paliels literātu pulciņš, kas iepriecinājaklausītājus ar savu darbu lasījumiem.Fišbachas Dramatiskā kopa (A. Valdmaņa, G.Amola un V. Cukura vadībā) izauga no teātŗamākslas mīļotāju Dramatiskās studijasun deva daudz jo daudzus iestudējumus,piemēram, Rūdolfa BlaumaņaSkroderdienas Silmačos,Mār tiņa Zīverta Ķīnasvāze, Elīnas Zālītes MalduMildas sapņojums, EdvardaVulfa Svētki Skangalē u.d.c.Par teātŗa dibināšanu, luguizvēli, režiju, aktieŗiem, parikdienas problēmām u.c.sadzīves un darbības notikumiemsavas domas irizteikusi teātŗa dramaturģe,dzejniece Rūta Skujiņa.Pievienotie uzņēmumi atspoguļoizrāžu skatus, iepazīstinaar aktieŗiem, luguprogrammām un dod arīīsus lugu atreferējumus.26Zinaīda Lazda (1949) .Fišbachu apciemoja teātŗi arī no citām bēgļunometnēm (Eslingenas, Virc burgas, Mērbekas).Nometnes četru gadu pastāvēšanas laikā aktīvidar bojās skautu un gaidu vienības. Bijaregulāras nodarbības, ugunskuri, mītnesvakari, nometņošana un izbraukumi, notikakopnieku kursi, skautu un gaidu vadītājusagatavošanas kursi, arī skautu un gaiduvadītāju sagaitas nometne. Šeit pieminētitikai daži. Iespaidīgākie notikumi bija labvēļusarīkojums ar nometnes mākslinieku piedalīšanos,gadskārtējie publiskie svētki, kāarī skautu un gaidu darbu skate. 1949.VIIIFišbachas nometnes skauti un gaidas pulcējāspie sava atvadu ugunskura.Ļoti aktīvas Fišbachas nometnē bija dažādassporta nodarbības, ieskaitot vieglatlētiku,vingrošanu un baletu. Notika sporta svētki,sacīkstes, sporta propagandas diena, sportademonstrējumi, meistarsacīkstes vieglatlētikā,fiziskās kultūras un plastikas demonstrējumiun galda tenisa turnīrs.Gadu tecējumā vērojot kā rietumu sabiedrotiepieņem un samierinās ar dzelzs priekškarasadalītu Eiropu, bēgļiem bija jādomā parnākotni un jārisina jautājums par pastāvīguapmešanās vietu. IRO lēmums bija slēgt nometnes.Sākās bēgļu izceļošana, galvenokārtuz Kanadu, ASV un Austrāliju. Šīs valstis, ieinteresētaslētā darba spēkā, piedāvāja bēgļiemdarbu un uzturēšanos.Bija pienācis laiks ardievām. Vairāki rakstisniedz ieskatu šī skumjā un savā ziņā traģiskālaika norisē. Četri gadi bija aizvadīti kopīgādarbībā, plānošanā un augšanā, veidojotpēc iespējas bagātu dzīviun nekad neatmetot cerību,ka atkal pavērsies ceļšatpakaļ uz brīvu dzimteniun mājām. Diemžēl šīs bijaveltas cerības. Fišbachasnometne tika slēgta 1949.IX. Maza grupa, apmēram400 atlikušo iedzīvotāju(no sākotnēji 2 000) tikapārvietoti uz pagaidu mājvietuDillingenā.Grāmatas nobeigumā AnsisPommers parāda vēlākugadu nometnes teritorijasuzņēmumus. Fišbachas viršusviņš apciemojis vairākkārt.o

Jānis Kalmīte. Rija. Eļļa uz kartona. 1981. 24 x 35 cm.Par Kalmīti, kuŗš reproducēto gleznu nodēvēja par Svētbildi, skat. Voldemāra Avena rakstu 38. lpp.

Uldis Grasis. Pompejiska divkosība. Fotomontāža.Par dziesmu sacerētāju/komponistu un fotomākslinieku Uldi Grasi skat. JG232(2003):48-54.

Alfreds TauriņšPIRMĀS NEDĒĻAS HOCHFELDĀSākums JG 235:51-54; 236:34-37; 238:40-43;241:29-361945.22.VIII Ierašanās nometnē. Istaba ierādītaFon Richthofena ielā 2, trešā stāvā palabi. Saliekam mantas pa galmā un gaidām,līdz atnāks kāds no dzī vokļa iemītniekiem.Dzīvosim kopā ar Burtnieku ģimeni. Burtnieks– filozofs, lite rāts, senāk J.A.Ozoliņš. MeitaAgnese – mana tagadējā skolniece vidusskolasIV. klasē. Kundze – bijusi skolotāja, tagadstrādā UNRRĀ [United Nati ons Relief andRehabilation Administration – ANO palīdzībasun rehabilitācijas pārvaldē]. Beidzot atnākAgnese. Mēs iekļūstam jaunajā mājoklī.Diena paiet kārtojot nometnes iestādēsapmešanās un uztura atļaujas. No 6. blokavecākā Šneidera dabūju rakstu, ka esmu apmetiesman ierādītā dzīvoklī. Uz šī raksta nometnespriekšnieks Ozoliņš uzliek rezolūcijuieskaitīt mani ar ģimeni pastāvī gos iemītniekosun izsniegt uzturu. Mikīte ar Gigīti pa tolaiku izkrāva drēbes un lie tas. Mikīte izšujmai sus salmiem un glīti uzklāj gultas. Mūsuistaba izskatās skaista, labākā, kāda nometnēvar būt – mums ir magoņkoka pulētaguļamistabas iekārta. Atnāk dzīvokļa bijušāīpašniece [vāciete] apraudzīt jaunos iemītniekusun novēl mums šeit jauku dzīvi.1945.23.VIII Ēdam pirmoreiz nometnespusdienas – vāju, ūdeņainu sarkano biešu,kartupeļu un kā postu zupu. Vakarā mannāzupa, kas ir kā šķidra biezputra. Agri aiz ejamgulēt, jo nav labas gais mas. Sajūta nav visaipriecīga – dzīve nometnē lie kas diezganvienmuļa.1945.24.VIII No rīta līst. Mikīte gribēja iet arbēr niem uz Frīdbergu [Friedberg] pie zobārsta,bet tas jāatliek. Ilze un Gigis do daspirmo dienu uz skolu. Sameklēju viņu klasesbēniņu telpās. Abas varen priecīgas, kareiz sāksies mācības. Diena paiet sīkās rūpēs.Te vakardienas devas saņemšana, te traukumeklēšana, te piena kartes un piena dabūšana.Aizeju pie elektriķa Galenieka, mēģinusarunāt elek trisku plītiņu._________________________Par ķīmijas zinātņu doktoru Alfredu Tauriņu (1904-1986) un viņa dienasgrāmatu skat. JG 235(2003):511945.25.VIII No rīta ar Mikīti aizbrau cam artramu uz pilsētas centru iepirkties. Neko sevišķujau nevar dabūt, pat rakstām papīru unspalvas grūti sameklēt. Mikīte vakar bērnusaizveda pie ārstes, kuŗa izrak stīja slimības zīmes.Šodien tās kopā ar lūgumu virzīju tālāk,un nu mani ar ģimeni ieskaitīja pašgatavotājos.Vakarā plkst. 8.00 bijām barakā dievkalpojumā.Ļaužu pamaz. Prāvests Ķullītis teicaskaistu sprediķi. Mācītāja Dūmiņa lūgšanapēc formas nebija tik pilnīga.1945.26.VII Priekšpusdienā ar Mikīti aizgājāmuz mūsu ģimnazijas pirmo sarī kojumu– “mūzikāli literāru rītu.” Sākumā direktoraAistara referāts „Latviskā mēr aukla daiļdarbuvērtēšanā”, kuŗā viņš norā dīja, ka nevissvešais, internacionālais var būt mūsu mākslaspamatā, bet gan mūsu tautai īpat nējaisun būtiskais. Skolas koris nodziedāja divastautas dziesmas. Sekoja mākslinieku priekšnesumi.Aistari mūs apciemoja jaunajā mītnē,uzkavējās tikai īsu brīdi, aiz vien ietur zināmuvēsu distanci.1945.27.VIII Iegāju Augsburgas Domā.Skaista baznīca, ļoti plaša, milzīga altārtelpa.Balta akmens kolonas, kas trau cas uz augšu.Baznīcā notiek klusa rīta mesa. Apskatīju arīSv. Ulricha baznīcu, bet tā ir mazāka, iekšpusēno vecuma pelēka. Pēcpusdie nā notikaģimnazijas pedagogu konference. Priekšmanis svarīgākais tas, ka, sākot ar 3. klasi,būs reālģimnazijas no zarojums. Skolai ierīkointernātu.1945.28.VIII Esmu pavisam saguris. Pirmostundu skolā no kavēju. Fiziskā nelabsajūtaatstāj iespaidu uz stundas gaitu – ne varukoncentrēties.1945.30.VIII Dienas paiet īpatnējā no metnesatmos fērā bez intensīva darba. Drusku nodarbojosar angļu valodu, gatavoju stundasneorganiskā un organiskā ķīmijā. ArchitektsVladimirs Valdis Zēbauers vakar atgrie ziesno Hanauas nometnes. Atveda vēstu les noradiem. Almiņas vēstule ļoti gara. Tā attēlopēdējās dienas Kurzemē, traģis kās, baigāsdienas frontes tiešā tuvumā, bēgļu gaitasun pēdējo divu mēnešu ilgo ceļojumu noaustrumiem uz rietu miem, arī tagadējo dzīviHanauā: Es raudu atkal prieka asaras, kātoreiz Hennersdorfā, kad zināju esam izglābušosno Drezdenes bum bām …Nedēļu pēcTavas aizbraukšanas no Priedniekiem sabraucavācu kaŗavīri – skro deru un kurpnieku darbnīca.Tad nāca Vaiņodes šturmēšana. Bijadienas, kad pil nīgi bez apstājas viss dārdēja.Tad 31. ok tobrī [1944] pirmie šāviņu sprā-29

dzieni krita rudzu druvā pie akas. Vaivaruģimene arī bija pie mums. Tanī pat dienā aizgājāmuz bunkuru mežā, netālu no dzeramāūdens avotiņa. Vienā bunkurā apmetā miesmēs, otrā Vaivari. Drīz pēc tam atnāca jaunakaŗavīru vienība. Sākās tranšeju rakšana, vispirmsKunča tīrumos, tad mūsu. Mēs bijāmspiesti pāriet uz jaunu bunkuru Priedniekumežā – gravā, pretī rudzu dru vai, netāluno karpu dīķa. Bunkurs bija ierīkots divosstāvos. Vilkām lozes. Mūsu ģimene ieņēmaaugšējo stāvu. Ierīkotas bija visas labierīcības– mēnešiem varējām iztikt neizlīduši nopaze mes. Fricis, sākot ar oktobra vidu, ielīdamežā un bija galvenais bunkura būvētājs,piedaloties Ādol fam, Jānim un dažreiz vēlcitiem. Fronte tomēr neattālinājās. pienācadivu kilometru tu vumā. Pie mūsu bunkurakādu dienu tika izraktas tranšejas, nolaistasgaŗās priedes un egles, mums pašiemnezinot un nedzir dot. Tikai, kad vīri vakarāpārra dās mājās, dabūjām zināt par jaunajiemieraku miem visapkārt. Tā mēs nodzīvojāmlīdz 15. no vembrim, kad paziņoja, ka 16.novembrī jāevaku ējās. Vienīgais zirgs bijaVaronis. Ceļi neizbrau cami. Priedniekos bijakādas vienības štābs, tas deva divus pajūgusno vest mūs līdz Kalvenes staci jai. Ka ceļš varbūt tik neizsakāmi slikts, to gan nevarēju iedomāties.Plkst.12.00 izbraucām, un ar tumsubijām Kalvenes stacijas mežā. No turieneskaŗavīri ar saviem pajūgiem mūs aizveda uzAizputi. Tur tad arī nolēmām: turpmākaisceļš – Vācija. Šī vieta vēstulē, īstenībā vēstulessākums, atstāja uz mani visdziļāko iespaidu.Cik ļoti viņi visi ir tu rēju šies pie savaszemes, pie mīļās Kurze mes, pēdējā latviešuzemes gabaliņa! Kas viss nav bijis Almai uncitiem jāpārcieš, dzī vojot starp ierakumiembunku ros, tiešā frontes tuvumā! Salīdzinotmūsu grūtības un pārdzīvojumus, skaidriredzams, ka tiem, kas palika ilgāku laikuKurzemē, cie šanas ir bijušas daudz lielākas.1945.3.IX Agrā rītā devos uz Untercelli.Aiznesu tukšos maisus. Palīdzēju darbos –līdz pusdienai ārdīju mēslus, pēcpusdienāgriezām kāpostus, vil kām bietes. Vakarā atgriezosmājās vēlu. Mugur somā piena pudele,drusku āboli un saknes. Vēr tība diezganmaza, bet nesamais smags.1945.4.IX Visu dienu braukāju pa Augsburgu.Nopirku bērniem krāsainos zīmuļus,zīmējamo pa pīru, biju pie pulksteņtaisītājaun kurpnieka. Re dzēju vecajā Augsburgāskaistus stūrīšus – Fronhof pie Doma baznīcas,īpatnēju ēku kompleksu ar pagalmiemun dārziem – Regierungsgebäude.1945.5.IX Ar šo nedēļu ģimnazijā sākās mācībaspēc pilna stundu plāna. Bija cerī bas,ka skola dabūs četrus dzīvokļus kla sēm, betnometnes Baltijas ko miteja lat viešu skolaipiešķīrusi tikai divus dzīvokļus. Vispār latviešustāvoklis mūsu nometnē nav labs, joBaltijas komitejas priekšsēdis Ozo liņš turaspie va ras, pateicoties leišiem un igauņiem,un tiem izda bā. 4. ģimnazijas klasē līdz šimesmu atkārtojis neorga niskās ķīmijas pamatus.3. klasē stāstu to pašu, bet esmu ticistikai līdz ele mentu vērtībai. Ar 3. klasi grūtākstrādāt – lielāka un ar mazākām zināšanām.No rīta aizgāju pie docenta Dr. Driļļa, latviešuko mitejas un kultūras komisijas priekšnie-Daļa no Hochfeldas baltiešu bēgļu nometnes (1945).Foto: Eduards Kraucs30

Foto: Rolfs Ekmanis1945.19.IX Ausekļa Latviešu ģimnazijas audzēkņipārceļas no bēniņiem uz jaunām skolas telpām -Hochfeldstrasse 52. 60. gados uzņemtajā attēlāredzama skolas ieeja.ka. Slaida auguma, blonds, pagaru degunu.Gadus 45 – 48 vecs. Bērni lieli – meita studente.Dēls – bijušais kaŗavīrs. Meita bijusinesen Heidelbergā. Tā mani interesē. Kautvarētu tur nokļūt.1945.9.IX Apciemoju Ati. Viņš strādā amerikāņukaŗavīru virtuvē, sa ņem algu un uzturu.Bez tam viņiem ir ārzemnieku kartiņas ar tiesībāmuz 2 000 kalorijām. Pēc ilga laika dzēruīstu kafiju. Melita izaugusi par skaistu meiču.Nākošā gada janvārī viņai būs pilni 17 gadi.Te viņa tiekas ar amerikāņiem un iemācī jusiesangļu valodu. Apciemojām Rozentāla kun dzi,kas arī strādā kopā ar Ati. Jautra kun dze ardivām mei tenēm – jautra, kaut arī zau dējusidivus vīrus – virsniekus. Runā tikai par ballēmun kaŗavīriem, tā, ka paliek ne labi un bēdīgiap sirdi visu to klausoties. Kā cilvēki var pievisa pierast! Lielā klasē stāv devi ņas gultas –te kopā dzīvo trīs ģi menes.1945.13.IX Priekšpusdienā esmu atkalAugsburgā. Kurpnieks salabojis manus garoszābakus un sagā dājis Gigītei zandales.Kādā veikalā dabūju ameri kāņu izde vumusvācu valodā – Die amerikanische Rundschauun Ausblick. Pēcpusdienā aizeju pie ģimnazijasdirektora Aistara, kuŗš nesen atgrieziesno slimnīcas pēc operāci jas. Guļ gultā, bet irdiez gan možs. Runā jam par mūsu cerībāmun neskaid ro nā kotni. Aistars domā, ka angļiun ameri kāņi centīsies Eiropā radīt atkallīdzsvaru pret Krie viju. Tur būšot nozīme arīVācijai. Līdz ar to neatri sināts nepaliks arīBaltijas tautu stāvoklis.1945.19.IX Pirmo reizi stundas notiek jaunajāsskolas telpās – Hochfeldstrasse 52. Nuvairs nav jāsēd bērniem bēniņos.1945.21.IX Jaukas, saulainas dienas, kaut arīno rītiem laiks vēss. Ģimnazijā stundu laikāatceros savu uzturēšanos pa gājušo gaduLiepājā, kur jūŗa bija tik skaista.1945.23.IX Vakar sākās sporta svētkiBavārijas latviešiem. No rīta piedalos pirmoreizi karoga pacelšanas ceremonijā. Plkst.10.00 notiek Latviešu ģimnazijas kultūras rīts,kur svarīgākais ir Dr. Driļļa referāts „Atomubumba”.1945.24.IX Aizejam ar agronomu RūdiOzoliņu, kuŗš atbraucis no Fišbachas [Fischbach]nometnes, uz Augsburgas centru. Viņšiegādājas savai nometnei ābeces. Ēnainoskokos stāv Augsburgas bibliotēka, monumentāladivstāvu ēka. 2. stāvs ļoti augsts.Caur lielajiem logiem var saskatīt platfor masar grāmatām. Bibliotēka patie sībā slēgta,bet UNRRA panākusi, ka tā pie ejama ārzemniekiemtrīs reizes nedēļā. Grāmatas jālasauz vietas. Pirmo dienu iepazinos ar kataloguun tur sameklēju man derīgas desmitgrāmatas – ķīmijā, tech noloģijā un termodinamikā.Pieprasīju B. Naumanna Lehrbuchder Chemie, Tech nologie und Metallurgie.Bibliotē kas la sāmzālē, kur trīs lieli galdi, galosplaukti ar rokasgrāmatām, arī katalogs,valda svētsvi nīgs klusums. Tur var nodotiesstudijām, tikai žēl, ka lasīšanas laiks tik īss.1945.25.IX Esmu slims, sāp galva, temperatūra37,9ºC. Visur ziņas un baumas parmūsu lielākā naidnieka saslimšanu un atkāpšanosno politiskas darbības, runa patpar atentātu un nāvi.1945.28.IXLatvijas Universitātes himna:Līdzīgi saulei tu atnes mums dienu,Gudrību slāpstošiem gariem Tu sniedz.Celdamās pati Tu augšup aizvienCitiem Tu augstāki pacelties liec.Latvijas slava un Latvijas glītums,Mākslām un zinātnēm patvērums drošs.Svešs lai kā ozoliem mūžīgiem vītums31

ERIKS ĀDAMSONS (1907-1946)JĀNIS KRĒSLIŅŠ SR. ATBILDLITERATŪRZINĀTNIECEI ANDAI KUBULIŅAIPar sevi viegli un gaiši smietUn ļaužu vājībām gribu.Ar skaistumu dzīvē man jāieietUn drusku ar vientiesību.(E.Ā.)Anda Kubuliņa: Pēdējie gadi latviešu kultūrābagāti – rindā vien simtgadnieki: aizpērnAnšlavs Eglītis, Volfgangs Dārziņš, ArvīdsGrigulis, pērngad februārī Mirdza Ķempe.2007. gada 22. jūnijā arī Erikam Ādamsonamapaļš simts. Jūs piederat paaudzei, kamĀdamsons bija literatūrā ienākošais, jaunīblaikaizjūtu izteicējs. Kas jūs viņa dzejoļos,prozā konkrēti saistīja tolaik – trīsdesmitogadu nogalē, kaŗa laikā, arī vēlāk?Jānis Krēsliņš (seniors): Erika Ādamsona dzejuun prozu atklāju un iemīlēju jaunos gadosII Pasaules kaŗa vācu okupācijas laikā. Parspīti daudzajiem cenzūras žņaugiem, parkuŗiem parasti atbildīgi bij literāri analfabēti,tai laikā publicēja arī vērtīgus un nozīmīguslatviešu rakstnieku darbus. Līdzīgi kācitas okupācijas gados. Brīnumainā kārtā arīkrietnu skaitu Erika Ādamsona sacerējumu,kaut gan, ja okupācijas iestādēm būtu bijiszināms rakstnieka dzejolis Vāczemei, kasiespiests Latvijas Sociāldemokrātu partijasizdotā Strādnieks 1934. gadagrāmatā, viņaliktenis būtu bijis apzīmogots. Šai poēmādzejnieks asi nosoda Hitlera režīmu un, kāviņš raksta, Izraēļbērnu vajāšanu un grāmatudedzināšanu. Pirms krājuma Saulespulkstenis klajā laišanas (1941) man parEriks Ādamsonsrakstnieka iepriekšējiem dzejas un prozaskrājumiem nebij ne mazākās jausmas – tāpatkā par daudz ko citu latviešu un cittautuliteratūrā. Latvijas Vērtspapīru spiestuvēiespiestais, Zelta Ābeles izdotais Saulespulkstenis pēc drūmā un nežēlīgā padomjugada, par spīti hitleriskās okupācijas režīmaspaidiem, šķita kā vēsts no citas, neparastitīras, skaistas un latviskas pasaules. Pats krājumsEdgara Slavieša grafiskā ietērpā bij arīgrāmatu mākslas meistardarbs. Droši vienar Saules pulksteni iepazinos tikai pēc 2. izdevumapublicēšanas (1942). Lielu priekuRudolfa Kronberga zīmējums___________________________________________________________________________________________________Visiem, kas mūžīgo uguni kur.(E. Virzas vārdi, J.Vītola mūzika)Latvijas Universitāte dibināta 1919. gada28. sep tembrī. Priekšpusdienā atkal Augsburgasbibli otekā – lasu par metalurģiju, arīdrusku par Augs burgas vēsturi. Pēcpus dienāčetras stundas ģimna zijā visās klasēs. Saucuatbildēt sliktākos skolnie kus, tiem vājas zināšanas.7. oktobrī jaunas vēlēšanas. Arī esesmu uzstādīts par vienu no 24 kandidātiem.Divkārša uzstādīšana – no opozīcijas un pozīcijas.Komitejā būs 11 locekļu.1945.29.IX Priekšpusdienā strādāju drupunovāk šanas darbos nometnē. Atbrī vojām aizbērtosceļus un pagalmus, sasvie žot ķieģeļusun akmeņus uz ēkas būvvietas. Atrodam arīpa logu rāmim un citiem sprunguļiem, kuŗussavācam dedzināšanai. Laiks veselu nedēļurudenīgi nemīlīgs. Pūš auksts vējš no rietumiem,daudz līst, temp. 8 – 10ºC. Istabā vēssun drēgns. Pēcpus diena paiet, sagādā jotpārtiku un stāvot rindā.o__________Publikāciju sagatavoja Ilze (Elsa) Tauriņa Dwyer unRolfs Ekmanis.32

sagādāja arī stāstu krājums Lielais spītnieks,ko arī ar Leonīda Alkšņa apvāku, grafiskoapdari publicēja Miķeļa Gopera Zelta Ābelesapgāds (1942). Jāņa Kadiļa apgāds klajā laidaĀdamsona poēmu Koklētājs Samtabikse(1943) ar Aleksandra Junkera ilustrācijāmkokgrebumā un izcilā grafiskā iekārtojumā.Laikraksts Tēvija, kur literārais redaktors bijKārlis Zariņš, 1943. un 1944. gadā iespiedaĀdamsona romānu Sava ceļa gājējs, ko viņšparakstīja ar pseidonīmu Eriks Rīga. Tajā viņšuzbuŗ 30. gadu Rīgas skolu vidi, apraksta savasun savu vienaudžu pieaugšanas likstas.To lasot, varēju šad tad identificēties ar romānavaroni. Grāmatā romāns dienas gaismupirmo reizi ieraudzīja Stokholmas apgādaDaugava iespiestā, Jāņa Rudzīša rediģētāĀdamsona Rakstu 2. sējumā(1960). Savaceļa gājēju 1944. gada rudenī nelegālā sarīkojumāNacionālā teātrī godalgoja Raiņa unAspazijas Piemiņas fonds brīdī, kad Sarkanāarmija bij pie Rīgas vārtiem un pats dzejnieksslimības dēļ savā godināšanā klāt būt nevarēja.Vācu okupācijas gados Erika Ādamsonadzejas, stāstus un tulkojumus publicējaKārļa Skalbes rediģētais Latvju Mēnešraksts,sākot jau ar pašu pirmo numuru. Te parādījās(1942, 2) arī viņa apcere par vācu liriķiFrīdrihu Helderlīnu (Hölderlin,1770 – 1843),sengrieķu dzejas un kultūras dievinātāju,kuŗa draugi un studiju biedri, viņam mācotiesTibingenas (Tübingen) Universitātē,bij vēlāk slavenie vācu filozofi un literātiGeorgs Hēgelis (Hegel, 1770 – 1831) unAugusts Šlēgelis (Schlegel,1767 – 1845),un pēdējā dzejas tulkojumi. Par HelderlīnuĀdamsons raksta: Sengrieķija viņam noderējakā konkrēts, savam laikam noderīgsideāls, kā cilvēcīgās un mākslinieciskās harmonijasparaugs, un tā, iekausēdams savarakstura pretrunas un dažādības antīkoformu stingrā likumībā, viņš parādās mūsupriekšā kā īsts klasiķis. Ādamsons piemin arīHelderlīna “atēnieti” Zuzeti Gontardu, vācudzejnieka darbu un dvēseles labāko sapratēju,“Diotimu”, kas kļūst viņa ceļa zvaigzne,viņa mūza un daudzu darbu galvenā varone,līdzīgi Dantes Beatričei un Petrarkas Laurai.Platons (apm.428 – 347 pr. Kr.) savā darbāSymposion (Dzīres) raksta, ka Diotima irpriesteriene, no kuŗas Sokrāts ieguvis atziņu,ka mīlestība ir ilgas pēc skaistuma. Pēc savasDiotimas nāves Helderlīns sava mūža beigudekādes, slimības mākts, pavada vientulībāTībingenā vecā pilsētas tornī pie Nekārasupes, netālu no universitātes, kuŗā viņš bijamācījies. Šī vide man ir tik ļoti pazīstama, jo,kad aprima II Pasaules kaŗa vētras un bij laimējiespalikt dzīvam, kopā ar citiem latviešujauniešiem studēju Tībingenas Universitātē,kas tolaik atradās Vācijas franču okupācijaszonā. Ādamsons arī raksta par Helderlīnadraudzību ar kurzemnieku, rakstniekuKazimiru Bēlendorfu (Boehlendorff, 1775 –1825), gan nezinādams, ka Bēlendorfs rakstījaarī latviešu valodā un ka viņa dzejas iespiestas1824. un 1825, gadā Latviešu Avīzēs.Zīmīgas Ādamsona tulkotās HelderlinaJaunība rindas, ko atdzejotājs varēja attiecinātarī uz sevi:Mani uzaudzinājaBiržu žūžoņas labskaņa.Un mīlēt mācījosEs pie puķēm.Es dievu rokās uzaugu liels.(Latvju Mēnešraksts 1943, 1)A.K.: Kādēļ, pēc Latvijas atstāšanas, neapsīkaJūsu interese par Eriku Ādamsonu un viņadarbiem?J.K.: Studiju gados Tībingenā varēju iepazītiesar Ādamsona grāmatām, dzeju norakstiem,kas bij studiju biedrenes Mudītes Austriņasun citu paziņu krājumos, tāpat arī ar to latviešuun citu autoru darbiem, kuŗi bij rosinājušiĀdamsonu. Tā guvu vielu, ko kopā ar pašaatmiņām, varēju izmantot referātam latviešuPEN kluba sarīkojumā 1948.28.XI Eslingenā.Referāta versija iespiesta žurnālā Laiks.Latvju Mēnešraksts (1948, 32), pārspiestamanu Rakstu 1. sējumā (2004). Līdz tamlaikam Latvijā, atskaitot Jāņa Sudrabkalnanekrologu Karogā (1946, 3), nebij publicētsneviens cits raksts par viņu. Sudrabkalnsprata novērtēt Ādamsona talanta spožumu,diemžēl, saistot to ar meslu nomaksu valdošaiideoloģijai. Kopš 1949. gada, kad ieradosASV, blakus citām interesēm allaž mēģinājuvākt liecības un materiālus par Ādamsonu,vienalga kur tās publicētas. Viens no jaukākajiemieguvumiem ir 1937. gadā Rīgā izdotāsSmalkās kaites ar košo Anšlava Eglīšavāka zīmējumu. To Klārai Ozolai, 1905. gadarevolūcijas vadoņa Jāņa Ozola sievai, uz ASVbij sūtījis viņa Latvijā palikušās pirmās sievasdēls ar paša rakstnieka kaligrāfisko ierakstu:Es vēroju rožu dobes, kuras rudenī apsedzskujām, lai vārīgie ziedi neiznīktu. Viss nosenatnes, ko zeme slēpa, uzglabājies, betdaudz, kas palicis virs zemes, gājis bojā.25.I 1940. Eriks Ādamsons. No Jāņa Ozolaieguvu arī latviešu komunistu Maskavā izdotoCeltni, kuŗā (1934, 6) iespiests varbūt33

visnaidīgākais, asākais Ādamsona darbu izvērtējums,ko uzrakstījis ļoti prominentaislatviešu komunists Sīmanis Berģis, kurš savulaiku darbojies arī ASV. Rakstā „Cūcība, kaspārspēj mēru“ Berģis raksta, ka „Balādi parlatgalieti“, kas iespiesta Domās (1934, 1),Ādamsons uzrakstījis laikam Kalniņu Klāraiun citām zocfašistu diždāmām satrepējušojutekļu kairināšanai. Jāpiekrīt rakstniekalaikabiedru domām, ka viņa jaunības laikadzeja ar radikāli kreisām un naturālistiskāmtēmām ir sacerēta Mirdzas Ķempes ietekmē.A.K. Par Ādamsonu runā arī kā par izsmalcinātuaizrobežu literatūras, klasiskās mūzikaszinātāju: viņš spēlē klavieres, zīmē, irvieglprātīgs bohēmietis un dēku aprakstosvēstulēs atklāts, patiess līdz nejēdzībai. Betnekad – rupjš. Pusaugā viņš gandrīz pametskolu, bet studiju gados tieslietas, lai tikai– rakstītu, tātad no zēnības viņu urda rakstīšanasvelns. Īsti laimīgs viņš jūtas, kad varnetraucēts rakstīt un dzīvot ar saviem tēliem,nedomājot, ko sabiedrība par tiem teiks.Šādi brīži ir tie vērtīgākie manā mūžā, un arvienvairāk es sāku domāt par aiziešanu nopasaules uz ilgāku laiku, lai varētu rakstīt unatstāt pasaulei visas tās dīvainās atziņas, koesmu pa šiem vieglprātības gadiem rotaļādamiesieguvis (vēstule Padegai 1943.24.X).J.K.: Jaukas atmiņas, „Visu mūžu līdzās nākbrālis Eriks“, par izglītoto un neproletāriskorīdzinieku vidi, kuŗā savu bērnību un jaunībupavadījis Ādamsons, ir uzrakstījusi viņamāsa Lilija Ādamsone-Vilka (Varavīksne1981). Tanī neapšaubāmi rodami iedīgļi viņaliteratūras un mūzikas mīlestībai. Pieminotrakstnieka nāves 50. gadskārtu, 1996. gadāintervēju viņa seno laiku draugus un paziņas-- trimdiniekus Anšlavu Eglīti, Knutu Lesiņu,Jāni Kadili, Valdu Moru. Daļa vākuma iespiestaLaRAs Lapā (1996, 46/47), arī manuRakstu 1. sējumā. Rakstnieka 80. gadskārtā(1987) nolasīju referātu 2 x 2 nometnēKatskiļos, ko ilustrēju ar daudziem viņadarbu, par viņu rakstīto apceŗu piemēriem.Manu priekšlasījumu ar nozīmīgām atmiņāmpar Eriku Ādamsonu un Mirdzu Ķempirakstnieka pašos pēdējos brīžos bagātinājakultūrvēsturnieks un valodnieks KonstatīnsKarulis. Manuprāt zīmīgi ir Ādamsona astoņdesmitgadeiveltītie literatūrzinātniekaViļņa Eihvalda vārdi rakstā „Cilvēcības unskaistuma slavinātājs“ Padomju Jaunatnes(1987.2.VII): Eriks Ādamsons ir viena nolatviešu pirmspadomju dzejas augstākajāmvirsotnēm un reizē arī viens no visa literārāprocesa mezglpunktiem. Viņa skumīgi daiļā,smalki veidotā daiļrade līdzīgi nemirstīgāMocarta mūzikai uzlūkojama par veiksmīgusintēzi, par visu agrāko laikmetu cildenākohumānistisko tradīciju pārmantotāju un tālākvirzītājuXX gadsimta pirmās puses apstākļos.Daudzos darbos, visnotaļ pēdējosmūža gados rakstītos, Eriks Ādamsons netiešiklāsta arī savus ētiskos uzskatus, kas būtībāir kristīgi. Zinu, ka daudziem šo rinduvarbūtējiem lasītājiem manis teiktais nebūspa prātam. Rezignēti vērodams baigos asiņainosradikālā nacionālisma un šķiru cīņusludinātāju, un ne tikai to, izraisītos asinsplūdus, viņš arkārtoti piemin Labo Ganu, kasdod mieru, un rakstnieks bieži risina Bībelestēmas – un ne jau tikai eksotisko notikumuun personāžu dēļ.A.K.: Viņa dzejas galvenais temats – mīlestība,prozā – katra cilvēka individuālā savādība.Ir viņam kāds 1945. gada dzejolis “Nāveun dziesminieks”, kuŗā liriskais “es” pierunānāvi pagaidīt, jo Es zaļās acīs iemīlējos - /Pēc manis citureizi nāc! un Es mīlot nemirstībugūšu/ Un spēšu tevi atvairīt. NeesmuĀdamsona pielūdzēja, bet šis dzejolis, zinot,ka tas tapis slimnīcā, no kuras viņš mājāsvairs neatgriezās, vienmēr, kad lasu, satriec.Kas jūs visa mūža garumā saistījis pieĀdamsona?J.K.: Dzejā vispirms tā vārda, valodas mīlestība,izcilā ritma izjūta, respekts pret pantmēru,dzejas tradicionālajām formām. Viņa dzeja irpilnīgs pretstats šodienas latviešu postmodernistujaunākās paaudzes literātu rakstītiemdarbiem. Prozā - neparastie, eksotiskietemati un īpatnējie raksturi. Un, protams,vienmēr viņa skumīgais, gudrais, iecietīgaishumora caurstrāvotais skats pašam uz sevi,savu laiku, savu Rīgu un vēsturi. Respektējuarī viņa pasakā Labais vientulis, vilks un avsapslēpto atziņu Elzas Stērstes, VeronikasStrēlertes un Valdemāra Damberga rediģētajāalmanahā Zelta Ābele (1943), ka nekādāgadījumā nav otram jāatņem dzīvība, pat ja,šo prasību īstenojot, pašam jāaiziet bojā. Tārakstīta laikā, kad mūsu dzimtenes likteņusnoteica nežēlīgas, asinkāras lielvaras. Un,protams, apbrīnoju rakstnieka spēju pasmaidītpar sevi:Kad mani vajā neveiksmes,Kā seskam slazdā kad man klājas,Tad paciešos, jo zinu esTas Kungs ar mani rotaļājas.o34

Uldis SiliņšTĀLAVAS TAURĒTĀJS(Radio studija. Intervētājam pretim sēž vīrssenlatviešu tērpā, caunu cepurē, bērza tāšutauri ap kaklu)Intervētājs: Labvakar cienījamie klausītāji!Esiet sveicināti Latvijas Radio raidījumā SenčuPūrs. Šodien mūsu studijā ir neparasts viesis.Varētu teikt leģenda. Tālavas taurētājs! Jūsesat pazīstams kā Tālavas taurētājs?Tālavas taurētājs: Tā ir.I: Kā jūs tikāt pie tāda vārda?Tt: Pavisam vienkārši. Es dzīvoju Tālavā, unes taurēju.I: Kāds bija jūsu tiešais uzdevums?Tt: Tupēt pa nakti eglē un spiegot pēc ienaidnieka.I: Un jūs pa visu nakti ne reizi nenokāpātlejā?Tt: To es neteiktu.I: Kas notiek, kad jūs pamanāt ienaidnieku?Tt: Es pūšu taurē.I: Un tad?Tt: Ņemu vagu! Sirotāji ārkārtīgi neieredzmūzikālus cilvēkus, sevišķi, ja tie tup eglesgalā. Visātrākais veids kā dabūt bultu sēžamvietā.I: Stāstiet, kas notika liktenīgajā naktī!Tt: Nemaz negribas atcerēties.I: Mēģiniet!Tt: Bija nakts.I: Jā?Tt: Mēnesnīca.I: Jūs pēkšņi apakšā dzirdējāt slepenus soļus...Tt: Tā jau bija.I: Kas tad notika?Tt: Es dzirdēju balsis.I: Ko viņi teica?Tt: Ei, du, Trompetenspieler!I: Tie bija vācieši! Tālāk? Ko jūs teicāt?Tt: Es teicu:”Was du wollen?” Tad viņiteica:”Was machst du da, Mensch?” Es teicu,ka es skatos Mēnesī un taisu Eine kleineNacht’s Musik.”I: Ko viņi atbildēja?Tt: Sāka lamāties: „Schweinhund! Los!Absteigen! Machst schnell!“I: Un ko jūs?Tt: Es saucu: “Hei, Ādolf! Bizdings!”(Demonstrē) Parādīju, ka viņiem griežas unsāku tūlīt pūst.I: Ko vācieši?Tt: Man liekas, ka viņiem tas nepatika.I: Kāpēc jūs tā domājat?Tt: Viņi sāka cirst nost egli...I: Bet jūs palikāt sēžot.Tt: Skaidrs, ka paliku. Mēsli kā vienā, tā otrāgalā.I: Jūs bijāt varonis!Tt: Es biju pārbijies!I: Jums solīja zeltu...Tt: Ko?I: Zeltu!Tt: Man?Zīm. Reinis Birzgalis35

Velta SniķerePASKATSNo cikla SavādībiņasAngļi ir nešauboties pārliecināti, ka naviespējams, ka es dzīvoju Anglijā. Kāpēc? –Nezinu. Nevar būt izskata dēļ, jo kas gan tenedzīvo? Gadījumi: – Ierodos Anglijas ostā,eju pie cilvēka, kas stāv pie uzraksta BRITISHPASSPORTS HERE. Attaisu ceļa somu, laiizmakšķerētu pasi; neesmu neko teikusi.Cilvēks, laipni smaidīdams, norāda un saka:Nonbritish passports over there. Saku: Manir britu pase. Viņa uzacis uziet augšup un ļotiizbrīnējies viņš izsauca: Jums!!! Britu pase!Citu reizi, nokavējusies, skrienu uz vilcienu,kas vedīs uz ostu. Skrien arī citi, un man tiešiblakus gadījušies viens melns, viens brūns.Nonākam pie biļešu kontrolieŗa. Viņš man,un tikai man, iespiež rokā kartiņu. Vilcienāapsēdusies, apskatu kartiņu: izpildāma tikainebritu pašu turētājiem. Ne melnais, ne brūnaisviņam neizskatījās kā nebriti.Cits gadījums. Uzmēģinu tērpus lielā veikalā.Saku tuvumā stāvošai pārdevējai: Šis tērpsizskatās labi un būs silts ziemā. Ļoti pārsteigtapārdevēja izsaucas: Vai patiešām jūs būsietšeit ziemā? Lai viņu galīgi nesatrauktu,nesaku, ka šeit dzīvoju: Varbūt būšu, iespējams.Pārdevēja vēl vienmēr satraukta: Lūdzuuzmanāties, šeit top ļoti auksts, ceļi slideni.Apsolu uzmanīties. Diemžēl man šais gadījumosneienāk prātā paprasīt, kas tas ir, kasman neatļautu šeit dzīvot, jo es vienmēr nojauna izbrīnos. Angļi daudzkārt man vaicā:Kad Jūs atbraucāt? Kad jūs brauksiet prom?Vienmēr ļoti laipni un rūpīgi. Kas tas ir, kasmani padara tik galīgi neanglisku. Kādēļ viņiemliekas neiespējams, ka es šeit dzīvoju?Gribētu zināt.Ne visu tautību piederīgie uzskata manipar... jā, par ko? Bet manis nešaubīga pieņemšanapar savējo nav mazāka mistērija.Sirrealistiska. Īri, nešauboties, uzskata manipar īrieti, neraugoties uz manu latvisko, galīgineīrisko akcentu. Tas mani pārsteidz visvairāk.Kad strādāju slimnīcās par fizioterapisti,man vaicāja: Vai brauksiet uz mājāmZiemsvētkos? Uz mājām, kur? – Īriju, protams.Viena paciente: Vai Jums arī ir angļuvīrs? Atbildēju, ka ir. Mums īrietēm ar angļuvīriem ir grūtības.Cits gadījums. Stāstīju draudzenei, kanadietei,par savu „īriskumu.” Viņas reakcija – tasnevar būt, tu tikai to iedomājies. Zināju, kaviņas draugs, kuŗu satikusi vēl nebiju, ir īrs.Liku priekšā eksperimentu – uzlūgt savudraugu un mūs uz vakariņām un neko parmani viņam iepriekš nestāstīt. Paēdām vakariņas.Dzērām kafiju, sarunājāmies. Sarunasgaitā ieprasījos: Uzminiet, no kurienes esesmu? Viņš paskatījās uz mani un pārliecinātiteica: No Kerijas. (apgabals Dienvidīrijā).Draudzenei mute vaļā.___________________________________________________________________________________________________I: Lai jūs kāpjat lejā!Tt: (Atkārto kā transā) Zeltu...lai es kāpjulejā?...Jūs esat pavisam pārliecināts?I: Zeltu, 10 000 amerikāņu dolārus travelčekosun Gastarbeitera pasi uz Reinlandi!Tt: Es nekā nedzirdēju! Es pūtu to sasodītotauri!I: Tas jūs padarīja nemirstīgu!Tt: Sirsnīgs paldies! Man gribas raudāt!Zeltu! Sasisties ir viena lieta, bet būt apdauzītam– pavisam cita! (Prom)I: Mūsu studijā viesojās leģendārais Tālavastaurētājs, kas jau tik īsā laikā ir piesavinājiesvisas modernā latvieša īpašības. oDramaturgs, režisors un žurnālists Uldis Siliņš, viensno Sidnejas Latviešu teātŗa (1951) dibinātājiem, parnopelniem teātŗa mākslā saņem Kr. Barona Prēmiju(1976), arī Spodŗa Klauverta Piemiņas fonda balvu.Lugas un humoristiskie skeči apkopoti krājumosKonservēts latviskums (1969), Letiņi nezudīs(1977) un Kad pārnāksi, bāleliņ (1984), bet bērnulugas – Spēlēsim teātri (1969, divos sējumos kopāar E. Siliņu). JG iespiestas Ulža lugas Aijā žūžū, lāčabērns (207-208, 1996-1997) un Zem dienvidu krusta(210-211, 1997). Izdod novadpētniecisku grāmatuMēs esam carnikavieši. Pastaiga pa novada vēsturi,1211-1944 (Rīgā: Elpa, 2002. 304 lpp. – skat.JG23:116-118). Aptuveni 10 gadus trimdas humoraun satīras žurnāla Rūgtais Apīnis redaktors. Vairākaslugas izrādītas Latvijā. Bēgļu laikā kopā ar vecākiemnonāk Rietumvācija, bet pēc Lielās izklīšanas (1950)dodas uz Austrāliju. Dzīvo Sidneja. Nākošajā JG nr.Ievietosim Ulža Kalnā kāpēju, kur darbojas trīs kraukļi,Antiņš un Saulcerīte.36

No kreisās: gleznotāja Daina Dagnija savā darbnīcā,Rīgā, un dzejnieces Liāna Langa un VeltaSniķere (2007).Pirms dažiem mēnešiem sarunājos ar īrietipar sadzīves lietām. Atvadoties viņa apjautājas:Jūs taču neesat angliete? – Nē. KāJūs domājiet, kas es esmu? – Īriete, protams.Attapos paprasīt kāpēc viņa tā domā.Paskaidrot nevarēja, it kā tas būtu pats parsevi saprotams. Esmu tik neangliska, kanav iespējams, ka es Anglijā dzīvoju. Esmutik īriska, ka mans spilgti neīriskais akcentsnespēlē nekādu lomu. Vēl viens galīgi sirreālsgadījums. Džims un es pērkam kebabusmazbērniem. No ielas pretējās puses manīnolūkojas kāds vīrietis. Nāk ielai pāri, pienākpie manis, paceļ manu roku un to noskūpstaun saka: Es nekad neesmu darījis pāri īrumūķenei. Kebaba pārdevēja palien zem letes,baidoties, kas notiks tālāk. Džims viņu mierina:Ir labi, neuztraucaties, esmu pieradis pietā.Zemes virsū ir vēl viena vieta, kur mani uzskatapar savējo – Indijā, Šrī Lankā. Nodzīvojutur gadu, mācoties indiešu deju. Pirmā ierašanāsdienā gadījās sarunāties ar kādu angļuģimeni, kas sūdzējās, ka viņiem grūti šeit iedzīvoties,kaut gan dzīvo jau desmit gadus.Ar jums ir citādi, viņi turpina, jo jūs šeit uzaugāt.Neko tamlīdzīgu nebiju teikusi, vispārnebiju neko par sevi stāstījusi. Interesanti,ka arī angļiem, Šrī Lankā tikko iebraukusi,izskatījos piederīga. Gadījums. Tirgū pērkuzilu drēbi kleitai. Pārrunāju drēbes mazgājamību,izbalēšanu saulē, sarukšanu mazgājotutt. Laipni smaidīdams, pārdevējs negaidītivaicā: Jūs neesat kristiete? – Nē. Un tas bijaredzams no veida, kā pirku drēbi? Indiešiun singalieši iestājās, ka esmu indiete. Tiešitā. Kad iebildu: Paskatāties uz manu izskatu,ādas, acu krāsu...Viņi negribot atteica: Betangloindiete (t.i. pusindiete) Jūs esat neapšaubāmi.Veikalos bija trīs cenas. Zemākāvietējiem. Vidējā uz vietas dzīvojošiem eiropiešiem.Augstākā tūristiem. Man veikalosvienmēr prasīja zemāko cenu.Pieminēšu spilgtāko no gadījumiem.Sastāvēju indiešu Rama Gopala dejas trupā.Iestudējām indiešu baletu trīs cēlienos – TadžMahāl. Galveno lomu tēlotājām sāka likties,ka pēdējais cēliens pārāk rietumniecisks.Dejotāja Amala, pēc izcelsmes portugāliete,pēc izskata mediterāniete/indiete, vienmērvalkāja sārī, bija pieņēmusi indiešu vārdu unplaši un dziļi pārzināja indiešu kultūru unmākslu, ko bija studējusi. Es vienmēr tērposeiropiski un paturēju savu vārdu. Galvenāsdejotājas pienāca pie manis un vaicāja: Kātev liekas, vai trešais cēliens neizskatās pārākrietumniecisks? Atbildēju: Jā, varbūt, betdiez vai pietiekami zinu, kāpēc nevaicājatAmalai? Viņas: Jā, jā, mēs zinām, ka varamprasīt Amalai, bet gribējām paprasīt indietei.Grūti kaut ko tādu izskaidrot. Trupas dalībniekizināja manu tautību, bet uz ārpusi tābija slēpjama.Trupu financiāli atbalstīja Indijas valdība, untur sastāvēt drīkstēja tikai dejotāji no Āzijas.Rams mani uzskatīja par maskotu. Es unAmala bijām vienīgās neindietes. Mati manbija nokrāsoti melni. Kad dejojām Parīzē,Indijas sūtniecība sarīkoja Ramam un viņatrupai viesības. Sūtniecības sekretārs vaicāja,no kurienes esmu. Biju sprukās. Mēģinājusarunu novadīt uz citiem tematiem, bet viņšvienmēr atgriezās pie: No kurienes Jūs esat?Bija bīstami minēt kādu vietu Indijā, kur nekadneesmu bijusi, jo iespējams, ka viņš tolabi pazītu. Beidzot atbildēju: No Taizemes.– Nu redziet, viņš pavisam priecīgi iesaucas,Turpinājums 44. lpp37

Voldemārs AvensKALMĪTE – GLEZNIECĪBASSIMBOLISTSApjomīgu mākslas monogrāfiju* parsavu tēvu, pazīstamo, latviešutrimdinieku iemīļoto gleznotājuJāni Kalmīti (1907-1996) sarakstījusiun izdevusi māksliniekameita Lelde Kalmīte.Autore arī pati ir gleznotājaun mākslas pedagoģear bakalaures (BFA) unmaģistres (MFA) grādiemdaiļajās mākslās (Fine Arts)no Čikāgas Universitātes(U. of Chicago) un doktoresgrādu mākslas pedagoģijā(Art Education) noMinesotas Universitātes (U. ofMinnesota). Lelde ir darbojusiespar mācībspēku vairākās universitātēs,kā arī bijusi mākslas administratoreASV vidējo rietumu pavalstīs.No 1995. līdz 2001. gadam viņa ir AmerikasLatviešu Mākslinieku apvienības (ALMA) prezidente.Monogrāfijai ir 100 teksta lappušu, kampievienotas 23 lappuses ar gleznu reprodukcijāmkrāsās. Grāmata izdota melnos vākosar tipisku Kalmītes rijas attēlu un māksliniekaparakstu vāka centrā. Uz aizmugurējāvāka reproducēta mākslinieka eļļas glezna„Āboliņa vešana” (1935). Monogrāfijasteksts ir divās valodās. Blakus latviešu valodastekstam pretējā lappusē ir teksts ar topašu saturu angļu valodā. Abos tekstu variantosiestarpināti dažādu laikmetu fotoattēlino mākslinieka dzīves gaitām dzimtenē,bēgļu laikā Vācijā un trimdas turpinājumāSavienotajās Valstīs. Autore, liekas, manuskriptatekstu vispirms rakstījusi angliski, unpēc tam veidots latviešu valodas variants, koveikuši vairāki tulkotāji. Latviešu valodas tulkojumslabs un raits, tikai darba procesā irpalicis diezgan daudz kļūdu – vai nu steiga,vai arī drukas velniņu pastrādāti nedarbi, ko* Lelde Alīda Kalmīte. Jānis Kalmīte. ASV: Autorizdevums,2007. 123 lpp.________________Mākslinieks un dzejnieks Voldemārs Avens ir JG redakcijasloceklis (skat. JG248:4-5).Foto: Rolfs Ekmanisnovērst būtu varējis kāds korektors. Šie negludumitomēr aizmirstas, lasot un izjūtotautores stāstījuma lielo sirsnību, patiesīgumuun cienību pret slaveno latviešu trimdinieku– savu tēvu un latviešu glezniecībassimbolistu, riju meistaru Jāni Kalmīti.Aprakstot tēva labās un arī nelabāsīpašības, autore reizē dod ļotiinteresantu un patiesu citu latviešutrimdinieku dzīvju panorāmu,kāda tā bijusi Kalmīšuģimenes dzīvesvietā, ASVvidienes pilsētā Mineapolēun tās apkārtnē.Lelde raksta, ka jau no agrasbērnības viņa saskārusiesar mākslinieka ģimenesraizēm un rūpēm par dzīveseksistenci, jo būt māksliniekamnav viegli nevienā sabiedrībāvai zemē, bet visgrūtāktas ir Savienotajās Valstīs.Tēvs nekad nav gribējis būt nekascits kā tikai latviešu gleznotājsar latvisku dvēseli, izjūtu un saturu.Kā tādu arī viņa meita atceras tēvu līdzpat viņa otas pēdējam vilcienam uz audekla.Kalmīte ļoti negribējis braukt uz Ameriku, unamerikāņu dzīves veidu viņš kritizējis visurun vienmēr. Viņam dergusies ASV prezidentaRūzvelta sadarbība ar Staļinu, kuŗas dēļlatviešu tautai bija uzlikts šis netaisnais ciešanuceļš. Neskatoties uz visiem grūtumiem,dažreiz arī vilinājumiem, gleznotājs vēlējiesnoturēties latvietības pozīcijās ar izteikti nacionālustāju un mākslu. Lelde atceras, kapat par saviem bērniem viņš šausminājies unteicis: Latvijā bērni pļurkst krieviski, šeit viņipļurkst angliski, bet nekur nerunā latviski...No savas vientulības svešajā zemē JānisKalmīte mēģinājis atbrīvoties, gleznojot savusatmiņu simbolus, un tos viņš gleznojisno rīta līdz vakaram – gan rijas visādos gadaJānis Kalmīte savā trimdas dzīves vietā Mineāpolē(Minneapolis) 1981. gada jūlijā.38

Jānis Kalmīte. Arkls. Jaukta technika. Gads nezināmslaikos, gan pamestus arklus lauka vidū, gansiena žeperus, gan dzimtenes ziemas unvasaras. Latviešu trimdinieku mākslas mīļotājusaime uztvēra mākslinieka izjūtu patiesīgumu,un Kalmīti pirka visi, kam vien bijakāda tukša siena mājā, kur riju pakārt. Beztam mākslinieks par savām gleznām daudzneprasīja. Viņam patika, ka tās aizceļojauz kādu latvisku māju, nevis gulēja kaudzēdarbnīcā. Es pirmo labo Kalmītes riju pamanījujau 1948. gadā latvju mākslas izstādē,kas bija sarīkota Bad Oinhauzenā (BadOeynhausen), Ziemeļvācijā, angļu okupācijasvarai par godu. Nezinu, vai angļu pulkvežiun seržanti daudz ko saprata no izstādes,bet man gan Kalmītes rija varen patika uniespaidoja. Sāku gleznot klēts durvis un pakšus...Jānim Kalmītem bijis daudz draugu gan tuvumā,gan tālumā. Piemēram, tēva archīvā,kā vēstī Lelde, esot ap simts vēstuļu no rakstniekaun gleznotāja Anšlāva Eglīša. Tāpattuvi draugi bijuši rakstnieki Knuts Lesiņš unValentīns Pelēcis. No gleznu pircējiem Leldeatceras vairākus latviešu ārstus – kolekcionārus,kas bieži viesojušies Kalmīšu mājā.Kā vienu no lielākiem sirdsdraugiem meitaatceras gleznotāju un arī rakstnieku, Čikagāmītošo Jāni Strodu, kuŗš bieži braucis uzMineapoli apciemot Kalmīti. Ilgāk padzīvojisSavienotajās Valstīs, Kalmīte tomēr sācisinteresēties par Ņujorku un tur mītošajiemgleznotājiem, sevišķi abstraktiem ekspresionistiem– tādiem kā Villemu de Kūningu(Willem De Kooning), Daugavpilī dzimušoMarku Rotko (Mark Rothko) u.c. Leldes uzskatāšie ņujorkieši sākuši iespaidot arī tēvaglezniecību, jo pēdējā laika Kalmītes gleznasir tuvu abstraktā ekspresionisma stilam.Vairākas lappuses monogrāfijā veltītas tiešišī gleznošanas virziena izskaidrošanai un sakarībaiar Kalmītes glezniecību. Meita atzīst,ka īsti abstraktu gleznu tēvs nekad nav uzgleznojis,vienlaikus pasvītrojot tēva reliģiskodegsmi savu latvisko simbolu tēlošanā.Starp citu, Jānis Kalmīte bija Latvju Dievturusadraudzes loceklis. Dievturu garā notikusiarī viņa izvadīšana mūžībā. Jāpievienojas domām,ko saka monogrāfijas autore par savutēvu: Pārdomājot mana tēva raksturu, dzīvesstāstu un uzskatus, un kā tas viss atspoguļojasviņa paša mākslā, bet arī kā tas attiecasuz plašāko mākslas pasauli, man personīgišķiet, ka Kalmītes māksla pārspēj viņa personībuun viņa mākslas filozofiju. oPAR JĀNI AISTARUDaiļo mākslu bakalaurs (BFA 1963, Art Instituteof Chicago) un maģistrs (MFA 1965,Syracuse University) Jānis Aistars, ilggadējsmācībspēks Kazenovijas (Cazenovia) Koledžasmākslas nodaļā, ko pats vada veselus14 gadus, ar saviem darbiem, visvairāk eļļastechnikā, piedalījies muzeju un galeriju izstādēsŅujorkā, arī latviešu centros SavienotajāsValstīs un Kanadā. Jāņa studiju laikā – 50.39

un 60. gados – ne tikai ASV, bet, kā zināms,visā pasaulē, plaši izplatīts ir abstraktais ekspresionisms.Par saviem darbiem vairākkārtgodalgotais Jānis Aistars gan nepieslejas šimmākslas virzienam, tā teikt, modes dēļ, bet,kā pats uzsver – tādēļ, ka mana garīgā nosliecevienmēr bijusi ekspresionisma virzienā(..) man visa šī kustība likās ļoti saprotamaun maniem glezniecības centieniem simpātiska.(..) Gleznoju ar emocionālu spriegumuun esmu paturējis spontāno krāsu uzlicienu,bieži ar kaligrāfiskiem motīviem un intensīvukrāsu pretstatiem. Nedēļas laikrakstu LatvijaAmerikā (Toronto) un Laiks (Ņujorkā) lasītājiemJānis Aistars ir pazīstams arī ar diviemromāniem, ceļojumu aprakstiem un īsstāstiem.Reproducētā Arizona (42. lpp.) žūrētāizstādē Norvičā (Norwich, NY) saņēmusi 1.godalgu glezniecības kategorijā. (R.E.)LATVIJAS GRĀMATAS IZSTĀDĒŅUJORKĀŅujorkas Publiskā bibliotēkā(ŅPB) bija skatāma (2007.5.X-2008.27.I) izstāde GraphicModernism from the Balticto the Balkans, 1910-1935(Modernisms grafiskā mākslāno Baltijas līdz Balkāniem,1910-1935). Izstādītas galvenokārtgrāmatas ar modernistudarinātiem vākiem.Šīs skates kuratori: prof. S.A.Mansbachs un Siemaskēvičs(W.J. Siemaszkiewicz). Mansbachsir autors loti pamatīgaimonogrāfijai Modern Art inEastern Europe: From the Balticto the Balkans, 1890-1939(Cambridge U. Press, 1999), kuŗā liela vērībaveltīta Latvijas un pārējo Baltijas valstumākslai. Šī varbūt ir pirmā izstāde kādā noizcilākajiem Ņujorkas kultūras institūtiem unmuzejiem, kuŗā redzami starpkaŗu posmaLatvijas mākslinieku darbi. Latviešu māksliniekussvarīgākajos Ņujorkas muzejos ir pārstāvējisGustavs Klucis, bet viņš reprezentējaun reprezentē Padomju Krievijas, nevis Latvijasmākslu.Izstādē bija redzama Nik lava Strunkes ilustrētāRūdolfa Akersa grāmata Dur, cērt, sit(1930), Linarda Laicena Kliedzošie korpusi(1930), Pāvila Vilipa Romantika autobusā(1930) un 21 Dzeja (1930) ar Ernesta Kāļadarinātiem vāka zīmējumiem un Lucijas ZamaičasMīlas kontrabanda (1930) ar MichailaJo ļoti vidbergisko vāka rotājumu. Jāmin,ka izstādē un tās katalogā kļūdaini minēts SigismundsVidbergs kā vāka zīmējuma autors.Žīdu mākslinieks, dekorātors Rīgas Strādnieku,Žīdu un Krievu teātros, Miķelis Jo draudzējāsar Rīgas mākslinieku grupas locekļiem.Eksponātu starpā ir Linarda Laicena dzejukrājums Aziats (1929), kuŗa vāku tipografiskimodernistiski ir darinājis vai nu Kālis vai Vidbergs.Izstādē redzams ir arī Jēkaba Kazakadarinātais plakāts Kultūras svētki (1920).Atskaitot Akersu, pārējie grāmatu autori bijaar izteikti kreisu noslieci. Linards Laicens,kādreizējais latviešu nacionālists, būdamsneapmierināts ar jaundibināto neatkarīgoLatvijas valsti, pārcēlās uz Krieviju, kur to nogalinājalielajos Staļina masveidīgos slepkavošanaspasākumos (1937). Līdzīgs liktenispiemeklēja grafiķi Ernestu Kāli, kuŗš arī pametaLatviju un devās uz Krieviju, tāpat slavenoGustavu Kluci, kurš starpkaŗuposmā dzīvoja Krievijā unsavos darbos cildināja komunismu,Ļeņinu un Staļinu.ŅPB ir publicējusi glīti iekārtotušīs izstādes katalogu ar prof.Mansbacha plašu un pamatīgugrafiskā modernisma aprakstu,kā arī Deivisa (Robert H. Davis,Jr.) un Kasineka (Edward Kasinec)apceri „The Developmentof Baltic, East-Central European,and Southern Slavic Collections”(Baltu, Austrumcentrāleiropasun Dienvidu slāvukolekciju izveidošana).Sakarā ar šo izstādi ŅujorkasPubliskā bibliotekā no 8. līdz 10. nov. bijrīkota (8.-10.XI) konference Meaning ofModernity in Central Europa (Modernismanozīme Centrāleiropā), kur kā novērotājaspiedalījās arī Latvijas Valsts mākslas muzejadirektore Māra Lāce, mākslas vēsturniece unapgāda Neputns un žurnāla Studija galvenāredaktore Laima Slava un mākslas vēsturnieceDace Lamberga, kuŗas plašā monogrāfijapar modernistu Jēkabu Kazaku laista klajāpērngad (skat. JG251:54).Jānis Krēsliņš, Sr.JG lasītājiem labi zināmais mākslinieks un dizainers Ilmārs Rumpēters ir arī izcils fotogrāfs.Pretējā lpp. - viņa darināts fotoattēls Vecā un jaunā Monreāla (Montreal).

Jānis Aistars. Arizona. Eļļa uz audekla. 2001. 42 x 52 cm.Par mākslinieku skat. 39. lpp.

Lai arī turpmāk JG veicina jaunas domas un ceļu uzsaskaņu pretrunu plosītajā pasaulē!Irīna un Imants, Rīgā***Ainas Siksnas raksts „Sēras un radošs darbs” ļoti interesants!Austra Reine, Springfield, MO***Paldies par varen feino JG251! ŽagariņaKiberkambaris ļāva iepazīties ar Grūtupu un viņaīpatnējo loģiku un Ekmanis iepildīja par trimdas1960. gadiem, kad pats šīm lietām daudz uzmanībasneveltīju.Lasītājs Bostonā***Patīkami saņemt atzinību par JG sūtīšanu draugiem.Atjaunojiet abonementu arī turpmāk uz diviem gadiem[minēti pieci cilvēki]. Nosūtu samaksu par visiempieciem – Kanadas 450 dolārus.Jūlija Baumane, Mount Brydges***Nepartam, protams, pareizi novērojumi. Krievijaspārāk lielā ietekme mūsu valstī rada lielāko daļu notagadnes sarežģījumiem. Uz demokrātisku Krievijuneceru. Sadalījusies Krievija, – jā. Bet tad lielas jukas.Lai ir. Vienīgais – ka tikai kapitālistu apmautie tautiešinesāk vēl vairāk mukt no savas zemes uz plastikas(nedzīvas) un ģenētikas (Frankenstein food) paradīzēm.Lai nāk kas nākdams – austrumu robežu šajāreizē mēs noturēsim!Lasītājs Siguldā***Rolfa Ekmaņa recenzijā (JG251:66) un acīmredzot arīKalvāna grāmatā teikts, ka Augusts Kirchenšteins parizcilo darbību Latvijas Kultūras tuvināšanās biedrībāar PSRS tautām (patiesībā Latvijas un PSRS tautu kultūrastuvināšanās biedrībā), kuŗas pēdējais priekšsēdētājsviņš bijis, saņēmis no prezidenta Kārļa Ulmaņa3. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Šī tuvināšanāsbiedrība tika nodibināta 1929. gadā, bet AugustsKirchenšteins TZO 3. šķiru saņēma jau 1929. gadāpar nopelniem, darbodamies kā Latvijas universitāteslauksaimniecības fakultātes profesors. Par akadēmiskiemnopelniem Kirchenšteins saņēma TZO IV šķiru1926. gadā (skat. Oskara Gerta rediģēto sējumuTriju Zvaigžņu gaismā. Pirmā grāmata, 1924-1940.Rīgā: Latvijas Vēstnesis, 1977:677 lpp.). Jāmin arī, kaAugusts Kirchenšteins nekad nebij Latvijas un PSRStautu kultūras tuvināšanās biedrības priekšsēdētājs.Pēdējais šīs biedrības priekšsēdētājs bij Arvīds Kalniņš(no 1940. gada februāra līdz 1940. gada 30. novembrim).Pirmais priekšsēdētājs bij Rainis, pēc tam OttoSkulme, Pāvils Rozītis, Jānis Jaunsudrabiņš, EduardsSmilģis. Vērts pieminēt, ka Augusta Kirchenšteinabrālis bij ievērojams Padomju Savienības militārsdarbinieks un izlūkošanas daļu vadītājs (skat. LatvijasPSR Mazā Enciklopēdija, 1968), kuŗš tika nošauts1938.gadā vienlaicīgi ar daudziem citiem PadomjuSavienības latviešu komunistiem.Jānis Krēsliņš, vecākais, Ņujorkā***Franks Gordons savā, kā vienmēr, interesantajā uninformatīvajā rakstā „Ienaida negaisi” (JG251) min,ka mūsu (t.i., Izraēlas) tauta visumā gatava teritoriālamkompromisam ar palestīniešiem. Varbūt tauta,bet valdība diez vai? Sarunu laikā par mieru VidējoAustrumu reģionā, otrdien, 2007. gada 27. novembrī,Annapolisā, ASV, kur piedalījās pārstāvji no 50valstīm, ieskaitot Mahmudu Abbas, Ehudu Olmertuun, protams, namatēvu Bušu, kā raksta informācijasmedijos, trīs dienu laikā, no 25. līdz 27. novembrim,Izraēlas specdienestu aģenti nolaupījuši (kidnapped)un aizveduši uz Ofer cietumu Birzeit Universitātesstudentu padomes prezidentu Fadi Hamadu, kuršbraucis automašīnā no kādas palestīniešu bēgļu nometnesuz Rietumkrasta pilsētu Ramallu; trīs palestīniešilīdzīgā veidā nolaupīti Al-Ram pilsētiņā ziemeļosno Jeruzalemes, bet Nabulus pilsētā šāds liktenispiemeklējis veselus 14 palestīniešus; Izraēlas karavīrulodes šajā laika posmā nogalinājušas mazākais 6 unievainojušas ap 50 palestīniešu, galvenokārt civiliedzīvotājus;par katru Kassam (Qassam) pretestībaskustības Izraēlas virzienā raidītu pašdarinātu raķešušāviņu Izraēla turpinājusi sodīt kolektīvi visu pusotrumiljonu Gāzas joslas palestīniešu ar elektrības noslēgšanuun noliegumu pārdot viņiem degvielu; izraēliešiuzsākuši plaša blokmāju (ar 250 dzīvokļiem) kompleksabūvdarbus palestīniešu Austrumjeruzalemē;atklātībā pārrunāts Izraēlas bruņoto spēku pastāvīgasnovietnes būvprojekts palestīniešu Rietumkrastā;un Izraēlas valdības pārstāvji noraidījuši jebkādustermiņus sarunās ar palestīniešiem. Šie tikai trīs dienunotikumi konferences laikā un īsi pirms tās nepārliecinapar Izraēlas līderu gatavību ne teritoriāliem,ne arī citiem kompromisiem ar palestīniešiem.(Ap to pašu laiku Izraēlas līderi izteica neuzticībuvisu 16 amerikāņu izlūkdienestu kopnovērtējumam– National Intelligence Estimate, ka jau 2003. gadāIrāna pārtraukusi priekšdarbus kodolieroču pilnveidošanai,uz ko jau vairākus gadus netieši norādījaASV Baltā nama un arī Izraēlas vadošo aprindu noniecinātaisStarptautiskās atomenerģijas aģentūras– International Atomic Energy Agency jeb IAEA – vadītājs,ar Nobela Miera prēmiju (2005) apbalvotaisēģiptiešu jurists Mohameds el Baradejs.)Lasītājs Zviedrijā43

Pārnesums no 37. lpp.es nemaz nebiju tik ļoti kļūdījies, domāju, kano Indoķīnas.Vēl viens paskata aspekts. Mani uzskata unatceras. Pie Vulvorsa pērku Ziemas svētkudekorācijas. Kaut ko izvēlos. Pārdevēja ieinteresēta:Pagājušo gadu jūs nopirkāt to. Vaijums tas nepatika? Man nebija jausmu, kopirku iepriekšējā gadā, ne arī, ka būtu šo sievietikādreiz redzējusi.Par izskatu vispār. Man tēvs bija teicis: paskatiesspogulī, redzēsi, cik esi neglīta. Nebijaiemesls neticēt. Mans brālis bija augstāsdomās par mani, stāstīja saviem draugiem,cik ātri varu paskriet un cik vispār esmu brīnišķīga.Gadījums. Man bija izrauti gudrībaszobi, sāpēja smaganas, no sāpēm raudāju.Tēvs apsmērēja smaganas ar melnu ziedi,ko vēlāk bija grūti dabūt nost, bet sāpesatņēma. Tā sēdēju istabā noraudājusies, armelnu muti. Ienāk brālis. Nupat atbraucisviens viņa draugs, grib ar mani iepazīties.Paskaties uz mani, es taču neesmu cilvēkiemrādāma. – Bet viņš ļoti grib tevi satikt, atbraucistālu ceļu. Nu labi. Šis cilvēks uzskatījamani, iemīlējās, atsauca savu saderināšanos.Labvēlīgais blakus produkts man: saprašana,ka izskatam maz nozīmes.Vēl viens paskata aspekts. Ērika Romāne,gleznojot manu portretu 30. gadu beigās,piezīmēja: Tevi ļoti grūti gleznot, tavs izskatsvisu laiku mainās, pat tavs deguns. Ko katrsredz?___________________________________________________________________________________________________***R. Staprāna kungs atbildē manam rakstam (JG251:59)uzskata, ka mēs bijuši laikabiedri Latvijā tanī laikā.Liekas, ka tas tā nav, jo 1934.g. maijā viņam bijušitikai 8 gadi. Viņš varēja būt beidzis pamatskolas1. klasi vai arī to uzsācis tikai rudenī. Es tanī laikābiju Juridiskās nodaļas 2. kursa students LU. Diemžēl,tāpēc mūsu saprašana un laika novērtēšana radikāliatšķiras. Viņš mani uzskata par vienvaldības aizstāvi,bet tāds es neesmu, lai gan pieminēju dažus vēsturiskusfaktus izņēmuma gadījumiem. Tanī laikā Latvijastauta un arī es nebijām nobīdījušies no Ulmaņa apvērsuma,jo ar to viņš neiznīcināja demokrātiju, tikai toapturēja uz īsu laiku, lai rastu uzlabojumus SatversmēReiz pēc kāda dzejas lasījuma man pienāksieviete un pārmet: Ko Jūs esat izdarījusi arsaviem matiem? Kāpēc jums tagad ir gaŗimelni mati? – Man nav gaŗi melni mati. Jā,bet es redzēju. – Paskataties. Negribot viņaibija jāatzīst, ka man nav gaŗi melnimati. Un vēl viens gadījums – kad dzīvojāmHempstedā, mājām priekšā bija mazi dārziņiar zemu mūri visapkārt. Karstā vasaras dienāvīrs un es dārziņā darbojāmies, es valkājubikīnī. Blakus mājā dzīvoja divi mazi zēni arsaviem vecākiem. Tai dienā viņi spēlējās savādārziņā un varēja mūs pāri mūrītim redzēt.Pēkšņi viņi uzrunā manu vīru: Vai tu esi viņastēvs? Vai viņa var nākt spēlēties ar mums?Zēniem bija kādi četri, pieci gadi. Ko viņi redzēja?Mazu meitenīti?Rīgā „toreiz” darbojās pazīstama šuvējaRozenberga jaunkundze. Kādu dienu manamāte un es ejam pa ielu. Pretējā pusē pastaigājasRozenberga jaunkundze kopīgi arvienu savu klienti. Šī dāma ierauga maniun izsaucas: Kāpēc jūs tādu kostīmu nekadneesat uzšuvusi man? Rozenberga neteicaneko, jo dāmai mugurā bija identisks kostīmsmanējam.Stāvu Londonā pie autobusa piestātnes.Pienāk sieviete, paskatās uz manu tērpu unizsaucas: Kāda skaista kleita! Kur jūs to pirkāt?Nosaucu veikalu, bet noklusēju faktu,ka viņai mugurā bija tā pati kleita. oun Saeimas darbā. Iepriekšējā rakstā es nepieminējuUlmaņa laika pozitīvos rezultātus, kad Latvijas labklājībabija viena no augstākām Eiropā (šodien ir otrādi).Liela vērība tika piegriezta latviskai gaisotnei unpatriotismam. To labi veicināja Mazpulku attīstība netikai laukos, bet arī pilsētās. „Draudzīgais aicinājums”atrada tautā lielu atsaucību dāvinājumiem skolās.Saimnieciskā laukā uzcēla Ķeguma spēkstaciju, vairākasievērojamas celtnes un daudzas lauku skolas.Sevišķi lielu materiālu palīdzību deva arī Latgalei, laitā kā trešā zvaigzne mirdzētu līdzīgi.E. Lejiņš, Toronto, KanadāZīm. Gvido Augusts44

Ziņas un neziņas no tīkliem un tīmekļiemZVIEDRU FEMINISTES NORAUJKRĀNIŅU ARMIJAS ĢERBONIMTad jāpieliek vismaz pupi, citādi galīgs bezdzimumaērms tur sanāk. Un jānokrāso mells, lai afrolauvasneapvainojas. Ja jau politkorektums, tad politkorektums.RumpisBrīvības pieminekli arī bez sievišķības atribūtiem.Mildai krūtis nost!!!Aivis Bikernieks Šodienas ziņās (17.XII.2007) ziņu portālā (“Mazācilvēka ziņu aģentūra” ) atrodamasekojošā ziņa:Pēc feministu protestiem, kā arī prasības iesniegšanasEiropas Tiesā, zviedri ir padevušies un pārzīmējušiģerboņa lauvu, kas tiek šūta uz “Nordic Battlegroup”armijas formām. Tobiš, aizkrāsojuši stāvošo lauvaskrāniņu. Lai arī viss ir jau nogriezts, zīmotnes mākslinieksir bēdīgs: “Ģerboņa lauva ir varena un stabilafigūra ar veselām ģenitālijām un es neatbalstu šīs izmaiņas.Tur armijā trūkst zināšanu par ģerboņiem.Un tur nu māksliniekam jāpiekrīt, jo izrādās, ka šādiģerboņi, uz kuriem attēlota lauva bez krāniņa, tikapiešķirti tiem, kas piekrāpuši vai nodevuši karali.Rumpis Interesanti. Un Latvijas heraldikā kā? Latvijas ģerbonīne grifam, ne lauvai nav nekādu redzamu ģenitāliju.Vai tas nozīmē, ka tās ir mātītes? Nevienu karali nodevušimēs taču neesam...Juris Žagariņš Juri! Lauvu tēvaiņi ir vairāk seksīgi nekā kauslīgi.Katrā ziņā pat izrūnīts lauva neizskatās pēc lauvu mātītes.Aizej uz zvēru darzu, apskaties pats. Pie vienaapskati arī grifa tēviņu un mātīti!Gundar King Brīvības piemineklis nav pielīdzināms. Ģerbonī navcilvēks, tikai lauva ar vairākkārtīgi uzsvērtām vīriešuseksualitātes pazīmēm (izsliets krāniņš, zobens,krēpes). Kā tāds tas nepārstāv sievietes, kas, lai arīmazumā, tomēr tagad tāpat kā senos laikos agresīvipiedalījušās valsts aizstāvēšanā.AijaAija, es saprotu, ka ne jau Tu to maiņas pieprasījumuiesniedzi, bet tomēr – tieši kādā veidā tai ģerbonī attēlotaislauvas krāniņš diskriminēja varonīgās zviedruarmijas sievietes? Tagad humora pēc vajadzētu pieprasītpielikt krāniņu atpakaļ, lai nediskriminētu pretarmijas vīriešiem!zzz Izsliets krāniņš kaŗa apstākļos vai stipras patriarchijasapstākļos nav tas pats, kas izsliets krāniņš starpabpusēji piekrītošiem mīlniekiem. Tās ir diametrālipretējas lietas. Feministu pamatiebildums ir seksuāloattiecību pazemināšana uz izvarošanu. Tas, ka iebildumsnācis no sievietēm, kas dienē bruņotos spēkos,arī liek atcerēties, ka joprojām pārāk bieži dienējošassievietes tiek pakļautas seksuālam teroram vai patielogotas “matraču meiteņu” lomā. Zviedru ģerbonīlauvas krēpes nav tik izteiktas, ka figūra jāsaprotviennozīmīgi kā viens vai otrs dzimums. Lai būtu kābūdams, mēs latvieši varam no malas paust savu attiecību,bet zviedri paši lems par savu simboliku. Mēsvaram būt apmierināti, ka latviešu valsts heraldikamums līdzīgas galvassāpes nesagādā.AijaTribīnei var pārmest pavāju žurnalismu, ne tikai seksismu.Neminēja, ka ģerbonis tika mainīts, lai tas nediskriminētupret zviedru bruņoto spēku sievietēm.Maiņu pieprasītājas nebija mistiskas “feministes”,bet zviedru bruņoto spēku sievietes. Runa ir nevispar krāniņa noraušanu, bet par valsts aizsargātāju jēdzienapaplašināšanu. Simbolu uztveri lielā mērā nosakazināšana par parasto attieksmi, kas veidojusiesno kopīgi uzkrātas pieredzes. Dinamiskā sabiedrībāsimboli arvien tiek pārvērtēti, lai katram tie būtu pareizisaprotami. Bez tam, lauva bez agresīvi attēlotakrāniņa obligāti nav jāiztulko kā rūnīta lauva.Aija Veldre Beldavs

Marianna IeviņaŠĪS ZEMES GAITAS IZBEIDZ dzejniece, vairāk nekā20 gadus (1976-1997) JG dzejas nodaļas redaktore,Radio Brīvā Eiropa latviešu redakcijas līdzstrādniecekultūras jomā, Aina Kraujiete (1923-2007). 1944.g. beigās, pirms krievu otrreizējās okupācijas, dodasbēgļu gaitās, nonāk Vācijā (Veimārā, Hanavā, Frankfurtēpie Mainas), kur studē medicīnu, tad Kanadā.Ņujorkā (kopš 1953) strādā vēža pētniecības institūtā.Izdod dzejkrājumus Es esmu vasara (1963; Z. Lazdasbalva), No aizpirktās paradīzes (1966), Kristallsun māls (1970), Ne bungas, ne trompetes (1974; Kultūrasfonda balva), Spoguli, spoguli, atklājies (1986;KF balva), poēmas Somnambulists un Stikla sieviete(abas 1995), izlase Jau čūsku ritulis ris (1998).Skat. Intas Ezergailes „Debess sākas pie zemes: AinasKraujietes dzeja” JG237(2004):11-17 un Jura Sileniekarakstu šī nr. 11. lpp. *** Rakstniece unpubliciste, Brāļu Kaudzīšu dzimtas atvase MariannaIeviņa (1922-2007). Bēgļu gaitās 1944. g. otrā pusēnonāk Plauenā pieLeipcigas, tad Fišbachasbēgļu nometnē(1946-1949), pēcākSirakūzās (Syracuse),Ņujorkas pavalstī, vēlākpārceļas uz Bostonu.Bez daudziemrakstiem trimdas periodikāpublicē stāstugrāmatas Kas kaitējanedzīvot (1990;Kārļa Goppera Fondabalva, 1991), Skola irmaza valsts (1991 un2001; PBLA KF Kr. BaronaPrēmija, 1992),Rudenī brauksim mājās(2000; KGF balva). Kultūrvēsturiska nozīme ir viņasatmiņām par dzejnieku Aleksandru Pelēci JG241-245 (2005-2006). *** JG līdzstrādniece LiaŠmita (1927-2007)studijas iesāk Vācijā(Karlsruhe), turpinaZiemeļkarolainā (NorthCarolina) un Ņujorkasštatā, kur SirakūzuU. kļūst dubultmaģistre– vācu filoloģijāun bibliotēku zinātnē.Kopš 1968. g. galvenāizziņas bibliotekāre Konektikutasštatā (NewCanaan, Con necticut),ASV. *** Literāte,folkloriste, skolotāja,kultūras darbinieceMargarita Biezaite(1921-2007). Kopā arLia Šmitavīru Ēriku (1911- 1994)Adelaidē, Austrālijā, izveido no aptuveni 45 000 vie-Margarita Biezaitenībām sastāvošu Latviešumūzikas krātuvi,kas kopā ar turienesLatviešu muzejaliteratūras, teātraun tēlotājas mākslasma teriāliem un plašupersonisko archīvu,Biezaitei pārceļotiesuz Rīgu (1996), nonākRakstniecības, teātraun mūzikas muzejā.*** Teatrurežisors Andris Blekte(1923-2007) iegūstzviedru teatrāļuuzmanību ar Beketa(Samuel Beckett) Finde partie (Beigu spēle, 1957) iestudējumu. StrādāMalmes pilsētas teātrī par režisoru, augstskolā paraktiermeistarības pedagogu un vienlaikus bagātinatrimdas teātri ar daudzu lugu iestudējumiem – KaudzīšuMērnieku laikiem (1959), Brigaderes Sievu kaŗiar Belcebulu (1989 – Eiropas Latviešu dziesmu svētkos)u.c. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ievedDailes teātra starmešu gaismā līdz tam nepazīstamusRietumeiropas dramaturgu darbus – Keselringa(Joseph Kesselring) Arsenic and Old Lace (Arsēnsun vecas mežģīnes), Fedō (Georges Feydeau) Tailleurpor dames (Dāmu šuvējs) u.c. *** AkvarelisteMaija Bērziņa (1932-2007), ilggadējā AmerikasLatviešu mākslas apvienības biedre, mākslas galerijasThe Blue Sky Gallery vadītāja Kolumbusā, Ohaio štatā(Columbus, Ohio). *** Satiksmes negadījumābojā iet literatūrzinātnieks Harijs Hiršs (1937-2007),ilggadējs ZA Valodas unliteratūras institūta līdzstrādnieks,Kritika un polemika(1978), Autorapozicija romānā (1980),Prozas poētika (1989)u.c. grāmatu autors vailīdzautors. Studiju laikābezmazvai izslēgts noLVU Vēstures un filoloģijasfakultātes par Brīvībaspieminekļa fotografēšanu.*** Viens no20.gs. mūzikas milžiem,elektroniskās mūzikaspionieris, oriģinālais unietekmīgais vācu komponistsKarlheincs Štokhauzens(Karlheinz Stockhausen,1928-2007),kuŗa kontā ir 362 visnotaļintelektuāli augsta līmeņakompozīcijas. (re)Karlheincs Štokhauzens46

G R Ā M A T A SDZEJA. Pievienojamies dzejniekaImanta Auziņa ticībai, ka dzejapaliks viena no galvenajāmmākslām arī 21.gs., jo nekur citursirds un prāts nav tik nesaraujamikopā. Bez viņa paša krājuma Arspoetica, kur iekļauti pēdējos 10gados radīti dzejdarbi, no pēdējomēnešu devuma par šo nesaraujamībulabu liecību dod Ledenes,ar kurām var sagriezt mēli (¼Satori), kuŗu autore Ingmāra Balode(skat. JG250 un 251) nebūtnav kaut kāda valšķīga lolita, kasrozā topiņā izaicinoši sūkā ledenes,bet gan jauna sieviete, kasjau iemācījusies pakļaut valodu,likdama tai tecēt itin grodā pavedienā(Kārlis Vērdiņš), gan arī, parspīti ne vienai vien grūti atšifrējamainoskaņai, Ievas Rupenheites2. krājums Melnās krelles (Neputns),Ingas Gailes 3. krājums Kūku Marija (Orbita),kas dižojas ar Dzejas dienas balvu, gan arī paša Vērdiņabērniem domātie 17 dzejoļi Burtiņu zupa (Lielsun mazs), no kuŗas var pasmelt tīri labus gardumus,piem., māmiņas atzīšanās: no rīta līdz pēcpusdienai/ es strādāju pilnu slodzi / un mazā kambarī sēžu / arto riebīgo odzi.ORIĢINĀLPROZAS devumā sevišķs svars jāpiešķirLatviešu literatūras vēstures (1999) autora GuntaBereļa Ugunīgiem vēršiem ar zelta ragiem. Romānuraksturo sulīgi raksturi, dažbrīd baisi notikumi plusdivas galvenās līnijas sižētā – par literatūru un parmākslu. Vairāk nekā 30 lpp. garšfragments publicēts Karogā(2007, 4).LATVIEŠU IZDEVUMIEM CITVA-LODĀS pievienojas Valda Rūmniekaun Andreja Miglas žurnālaKarogs un R. Gerkena konkursāgodalgotie Kuršu vikingi (1998)lietuviski – Kuršiu vikingai(Vaga), kā arī vēsturnieka un publicistaUlda Ģērmaņa Latviešutautas piedzīvojumi angļu valodā– The Latvian Saga (Atēna; tulk.Kārlis Streips). Iepriekš grāmataizdota lietuviski un piedzīvo veselus10 izdevumus latviski. Labadaļa pirmpublicēta turpinājumosmūsu lappusēs – JG8(1957)-21(1959).LITERATŪRZINĀTNES jomā jāapsveicstrukturālista Kalera (JonathanCuller) Literatūras teorijas(Literary Theory: A Very ShortIntroduction, 2006) Haralda Matuļalatviskojums, ko laiž klajā „¼Satori”. Pasaulslavenajai zviedrurakstniecei veltīta Mudītes TreimanesAstridas Lindgrēnes darbiun nedarbi (Zvaigzne ABC).LITERĀRĀ MANTOJUMĀ iekļaujamsAndreja Eglīša, Lūcijas Garutasun Rīgas kamerkora „Ave sol”dzejas-mūzikas izdevums Dievs,Tava zeme deg! (Valters un Rapa)un Intas Čaklās sastādītā MāraMelgalva (1957-2005) Dejas virsbezizejas (Tapals) ar darbiem novisiem četriem dzejnieka mūžāiznākušajiem krājumiem. VairākiMāra pirmpublicējumi iespiestiJG lappusēs – 233(2003):3-6 un241(2005):12.TULKOJUMI bieži vien pārspēj oriģinālprozu,piem., latīņamerikāņulieliskie maģiskā reālisma šedevri – Huana (Juan)Rulfo (1918-1986) Pedro Paramo (1994; Atēna, tulk.no spāņu Guntis Valujevs), kas stipri ietekmē citusrakstniekus, un ne tikai Latīņamerikā, un meksikāņaFuentesa (Carlos Fuentes, 1928) Artēmio Krusanāve (La muerte de Artemio Cruz, 1962; tulk. VoldemārsMeļinovskis). Tad vēl Nobela Prēmijas literatūrā(2001) un angļu Bukera balvas (Booker Prize 1971)laureāta, Trinadidā dzimušā Naipola (Sir VidiadharSurajprasad Naipaul, 1932) romāns Burvju sēklas(Magic Seeds, 2004; tulk. no angļu Zane Rozenberga)un obligāti izlasāmais vai pārlasāmais rakstniekaJāņa Ezeriņa jau 20. gadu pašā sākumā pārtulkotaisStendāla (Stendhal, īst. v. Henri-Marie Beyle, 1783-1842) romānsSarkanais un melnais (Le rouge etle noir, 1831).VĒSTURES jomā, īpaši 20.gadsimta,arī pēdējos mēnešos laistaklajā vesela rinda vērtīgu un vajadzīgudarbu. Jau agrāk izdotajaigrāmatai Aizvestie. 1941. gada 14.jūnijs pievienojas Latvijas Valstsarhīva vēsturnieku Ivetas Šķiņķes,Jāņa Riekstiņa un Aijas Kalnciemasdivsējumu Aizvestie. 1949.gada 25. marts – diena, kad noLatvijas specnometinājumā uzOmskas, Tomskas un Amūras apgabaliemdeportē 44 271 cilvēku.Pirmā krievu gada (1940-1941)upuriem Liepājas novadā veltītaAinas Burijas Mūžīgā sāpe (Mantojums),bet Dienasgrāmatā:Kara zēna atmiņas, 1944.18.47

VIII-1946.13.III (Dzīvesstāsts) aculiecinieks LaimonisUpmalis veltījis daudz lappušu pie Māras dīķa Nometņuielā 16 (bij. Holmsa tekstilfabrikas korpusos)krievu bombardēšanā (1944.19.IX) bojā gājušajiem,tikko 17 gadus sasniegušajiem vairāk nekā 40 gaisaspēku izpalīgiem. Luftwaffenhelfer vienībās mobilizē4 000 1927. g. dzimušos, kamēr brīvprātīgi piesa kās560 1928. g. dzimušie latviešu zēni. 16 jauni pētījumiatrodami Vēsturnieku komisijas rakstu 21. sēj.Latvijas vēsture 20.gadsimta 40.-90. gados – arīpar latviešu pretestības kustību un trimdas izdevumucenzūru. Nav noslēpums, ka holokausta ēnā, neraugotiesuz daudzkārt lielāku upuru skaitu, līdz šim palicisKremļa īstenotais genocīds. To no dāņu valodaspārtulkotajā Lielais Gulags: Krievijas traģēdija unRietumu atmiņas zudums XX gadsimtā (Atēna)uzsver vēstures profesors Bents Jensens. Pieminētiarī latvieši. Kādā slepenā mītiņā (1930.II) Molotovsjautājis: Ko iesākt ar kulakiem? Nošaut vai deportēt(..) Uz kurieni viņus vest? (..) Uz koncentrācijas nometnēm(..) ja tās ir pie Eihes, tad pie Eihes. 1933.g.politbiroja loceklis Rudzutaks parakstījis pavēli deportētuz Sibīriju un Kazachstānu 426 000 zemnieku.Kā zināms, abus augsta ranga „padomju valsts unkompartijas darbiniekus” vēlāk Maskavas drošībasspēki likvidē – Jāni Rudzutaku 1938., bet Robertu Eihi1940. g. Vēstures kategorijā nosacīti ietilpstošā PāvelaŠirova Čečenija: Terorisma inscenēšanas rokasgrāmata(Dienas Grāmata) iesākas ar vēlīno Gorbačovalaiku un beidzas mūsdienās. 1999. g. tiek atrastasjau krietnu laiku pirms tam mirušās leģendārā krievumūka Grigorija Rasputina meitas Matrjonas atmiņas,kas tagad pieejamas arī latviski – Rasputins Kāpēc?(Dienas Grāmata). Agrāk vienuviet nepublicēti materiālino 19.gs. otras puses un 20.gs. 20. gadiem iekļautiAndreja Grāpja Augusts Dombrovskis. Mūžsun veikums (Index).DAŽĀDA SATURA. Valerija Belokoņa apgādā iznākLatvijas enciklopēdijas 4. sējums. Archeologa unkultūrvēsturnieka Jura Urtāna pētnieciskajā darbāDaugavas kultūrvēsturiskie akmeņi (Nordik) daudzucitu bezgala saistošu faktu vidū uzzinām, kapazīstamā teika par velnu, kas nes akmeni, radusies15.gs. Ievas Akurāteres, Amandas Aizpurietes unDaigas Mazvērsītes Manai tautai: Ieva Akurātere(Pētergailis) ir par leģendāro „latvju tautas Baltomāti” un grupas Pērkons „trakojošo rokdīvu”, kuŗasbalss spējot pat dziedināt Kuŗas tad īsti ir Zigfrīdatrīs Annas (Jumava)? – To uzzinām Jāņa Ūdra biogrāfiskajāromānā – pirmā ir Zigfrīda Meierovica māte,kas nomirst 12 dienas pēc dēla piedzimšanas, otrāir pats Zigfrīds, kam tēvs dod otru krustāmvārdu sievaspiemiņai, bet trešā – Zigfrīda māsica, vienlaikuspirmā sieva un visu trīs bērnu (arī pērngad mirušāGunara Meierovica) māte Anna Filholde. Ventiņudialektā sacerētās un humoristiski ievirzītās KuražKriša prozas izlasi Pasrouges un pasmaid radījis unizdevis pats autors, diasporā pazīstamais rakstnieksun ārsts Kārlis Zvejnieks. (re)Jau 2007.16.V par jauno Latvijas Universitātesrektoru ievēlētais Fizikas un matemātikas fakultātesdekāns, prof. Mārcis Auziņš, zināmu laiku pavadījisvairākās Rietumu universitātēs, to vidū Kalifornijas U.Berklijā (Berkeley), kur varējis pieņemt darbu, bet nolēmis,ka negrib dzīvot nekur citur kā Latvijā. Arī viņameita Anse, kuŗa iestājusies kādā amerikāņu universitātēun spēlējusi tās volejbola komandā, pametusiturnejā Austrijā esošo komandu (un universitāti) unatgriezusies Latvijā, jo amerikāņu kultūra un mentalitāteviņai bijusi nepieņemama. Tiem, kas uzsāks mācībasLU 2008./2009. gadā, augstā inflācijas līmeņadēļ mācību cena paaugstināta par 800 līdz 1 800latiem gadā. LV valodas aģentūras darbiniece IneseVasuļjeva, kas pati pirms nepilna gada atgriezusiesno Ungārijas, kur mācījusi latviešu valodu divās universitātēs,ziņo, ka, bez Ungārijas, Latviešu valoduuniversitāšu studiju programmu ietvaros ārzemēsiespējams apgūt Lietuvā, Igaunijā, Somijā, Čechijā,Polijā, Krievijā, Francijā, Vācijā, Šveicē, Zviedrijā,Norvēģijā un ASV. Ārvalstu lektorātiem vislielākoproblēmu sagādājot vārdnīcu trūkums un novecojušimācību materiāli. Valodas aģentūra finansiāli atbalstaPrāgas Kārļa U. latviešu valodas lektorātu un algolektoru Vašingtonas U. Sietlā, ASV. Pie Krievijā mītošajiemlatviešiem Augšbebros Krasnojarskas apgabalā,Baškīrijā, Smoļenskā, Kurzemes Ozolainē, Pleskavāun Maskavā devušies pēc ļoti stingriem kritērijiemizraudzīti 7 jauni latviešu valodas skolotāji, pareizāk,tautas skolotāji, jo viņi vada visu vietējo latviešukultūras un sabiedrisko dzīvi, pārstāv Latviju – tāKrievijas Latviešu kongresa vadītāja un PBLA valdeslocekle Lauma Vlasova. Sakarā ar Eiropas Valodasdienas konferenci LU 2007.X Latgales Studentucentra valdes loceklis Mareks Gabrišs mudina beidzotpieņemt faktu, ka latvieši ir viena tauta, bet ardivām atšķirīgām valodām – latviešu un latgaliešu.Abas dod ieguldījumu Eiropas kultūras bagātību untradīciju saglabāšanā un attīstībā. Pēc Centrālās statistikaspārvaldes datiem 2006. g. Latvijā uz vienuiedzīvotāju nodrukātas divas grāmatas – 2 427dažādu nosaukumu publikācijas (visvairāk daiļliteratūras)ar 4,69 milj. kopējās tirāžas. Jaunais Latvijasbibliotēku portāls un LatvijasNacionālās bibliotēkas mājaslapa (epastsieteikumiem: portals@lnb.lv) arī JG lasītājiemun veidotājiem nodrošinās ātru piekļuvi ne tikai katalogiem,bet arī konsultācijai. Savukārt nesen LatvijasValsts vēstures arhīva atklātajā interneta vietnē iespējams izzināt un izpētītsavu izcelšanos, savas dzimtas vēsturi, etc. (re)2007. gada konference (6.-8.X) par Kamī (AlbertCamus, 1913-1960), kas ikgadus notiek Lurmarenā(Lourmarin), kur atrodas rakstnieka kaps, veltītaviņa darbu izplatībai Maskavas pārvaldītajāsAustrumeiropas zemēs pēc II Pasaules kaŗa. Ar referātiemtur piedalās filoloģijas zinātņu doktoreIzabella Cielēna un rakstniece Gundega Repše.Zviedrijā mītošā JG līdzstrādniece Cielēna pievēršas48

Albina Grinūte (Lietuva). Saulainie vērotāji. No Foto Kvartāla (2007.IX)galvenokārt vairākkārt apcietinātās „franču grupas”dalībnieces Maijas Silmales lomai Kamī darbu izplatīšanāLatvijā. Kaut arī Silmale pārtulko visus galvenosdarbus, iespiest (1969) atļauj tikai Mēri (La Peste,1947), jo padomju kultūruzraugu uzskatā NobelaPrēmijas laureāts bijis „cilvēces progresa ienaidnieks.”UNESCO un The World Press Freedom Committee organizētajākonferencē The Press Freedom DimensionParīzē par masu informācijas ziņu avotiem Baltijasvalstīs savukārt referē (2007.II) viens no laikrakstaDiena redaktoriem, Indianas U. maģistrs (1998) PaulsRaudseps. Attiecībā uz preses brīvību nedrīkst palaistgarām respektablās starptautiskās organizācijasReporters sans frontières (Reportieri bez robežām,angl. Reporters without Borders) novērtējumupar 2007. gadu – no 169 valstīm Latvija (kopa arHolandi) ierindojas 12. vietā. Salīdzinājumam preseir visbrīvākā Islandē, Igaunija (kopā ar Slovākiju) ierindojas3. vietā, Zviedrija (kopā ar Somiju un Beļģiju)– 5., Šveice – 11., Čechija – 14., Kanada – 18., Vācija– 20., Anglija – 24., Lietuva – 27., Austrālija – 28., ASV– 48., Gambija – 130., Krievija – 144., Ķīna – 163.,Turkmenistāna – 167. un Eritreja – 169. vietā. (re)Pateicoties ārzemju latviešu organizācijām un privātpersonām,LV vēstniecībām Vācijā, Zviedrijā, Šveicēun Taivanā, spoži un vērienīgi noslēdzies ZentasMauriņas gads – tā vēstī augstākās pilotāžas latviešusabiedrisku pasākumu veicinātāja Eiropā AijaEbdena, izsakot īpaši dedzīgu atzinību spēcīgajaisponsoru komandiņai, proti, bijušajiem MinsteresLatviešu ģimnazijas absolventiem. Sacensībās piedalījušies160 jauniešu, kuŗu labākie darbi tikšot ietilpinātiEiropas Komisijas izdotā publikācijā. (re)par Eiropas Padomes vadītāju un ES jaundibinātajāThink tank jeb Pārdomu vai Viedu vīru/sievu komandā– par tās vadītāja vietnieci. *** RietumeiropasĒtikas un kultūras fonda (Western European Ethicsand Culture Foundation) Šveicē balva SandraiKalnietei un Okupācijas muzejam. *** AnšlavaEglīša un Veronikas Janelsiņas Fonda balva (ASV$20 000) dzejniekam un latviešu literatūras tulkotājamzviedru valodā Jurim Kronbergam, bet atzinībasbalva – šachistam Valdemāram Zemītimpar ASV pašizdoto grāmatu Anšlavs Eglītis – rakstnieks,alpīnists, šachists. *** PBLA Gada balvaAnglijā mītošajam Jānim Frišvaldam par pašaizliedzīgu,daudzpusīgu sabiedrisko darbu un nesalaužamuuzticību sarkanbaltsarkanam karogam unlatviešu tautas brīvības ideāliem. Par PBLA KF unRaistera Fonda laureāti, dzejnieci Maiju Meirāni,skat. JG251:16-17. *** ALAs atzinības rakstusaņem Jogita Jurevska, kuŗas daudzo nopelnuvidū izceļama latviskās izglītības un kultūras veicināšanagan Ziemeļkalifornijas latviešu kopienā,gan arī nu jau daudzus gadus ASV RietumkrastaVasaras vidusskolā „Kursa” (Vašingtonas štatā), ar„Kursas” labais gariņš Jogita Jurevska ar absolventi(2007) Indru EkmaniBALVAS, BALVAS, ATZINĪBA (2007)! Vairai Vīķei-Freibergai goda doktores grāds (14.XII) no TrinitīKoledžas (Trinity College) Īrijas galvaspilsētā Dublinā,turklāt LV eksprezidente ievēlēta (15.X) uz 4 gadiem

ko Jogita ir pilnībā saaugusi (pirmā rītos un pēdējāvakaros) un kuŗas audzēkņi nespētu iedomāties savulatviešu vidusskolu bez tās „labā gariņa.” ***Veidenbauma Prēmija dzejniekam un atdzejotājamKnutam Skujeniekam par grāmatu Mūsu dzīve nokalpotā.*** Čaka balva Andrim Žeberampar dzejgrāmatu Šņabji/Blaknes, kur, kā paziņo žūrija,turpināts Čaka huligānisms postpadomiskā Rīgasmērcē, arī komponistam Uldim Stabulniekam parČaka dzejas popularizēšanu smeldzīgās dziesmāsun TV raidījumu cikla Ielas garumā autorei LilitaiEglītei. *** Gaismas balva mākslas fotogrāfamun pedagogam Andrejam Grantam. ***Olivereto Prēmija Trubadūrs uz ēzeļa dzejniekamKārlim Vērdiņam. *** 1. vieta ASV mītošajamVašingtonas U. (U. of Washington), Sietlā, studentamBrettam Ozoliņam pētniecisko darbu konkursāpar Rīgas satiksmes problēmu risinājumiem. ***Johannas Benjamiņas Piemiņas stipendija GuntaiDreifeldei par sekmīgu darbu operu tekstu jeb t.s.virstitru tulkošanā vairāk nekā 100 operām no dažādāmvalodām Latvijas Nacionālās operas vajadzībām.*** 1. vieta (+ 15 000 eiro) soprānei MarinaiRebekai Bertelsmana Fonda (sadarbībā ar Vācijasradio un TV) konkursā, kur dalību ņem vairāk nekā1 000 dalībnieku no 66 valstīm. *** ZviedrijasKaraliskās akadēmijas Nobela Balva literatūrā 88gadus vecajai britu rakstniecei Dorisai Lesingai (DorisLessing), kuŗa bijusi visai pārsteigta, jo piespriedēji ilgusgadus viņas literāro veikumu ignorējuši. Lesingudēvē par feminisma cīnītāju barvedi, kaut gan viņapati šādam raksturojumam nepievienojas. Viņas pazīstamākāgrāmata ir romāns The Golden Notebook(Zelta piezīmju grāmata), kuŗas galveno personuAnnu Vulfu (Wulf) mēdz uzskatīt par Lesingas alterego. Apbalvotā rakstniece sacerējusi 14 romānus,ieskaitot zinātnisko fantastiku, 5 stāstu un noveļukrājumus u.c. *** Bukera Prēmija īrietei Enraitai(Anne Enright) par mistikas piesātināto romānu TheGathering (Sanākšana). *** Revolveris atvadāmbij. ministru prezidentam Kalvītim no LV prezidentaValda Zatlera, kaut arī daudz veselīgāka dāvana visādāziņā būtu bijusi kultūrai un brīvai domai veltītāsJG abonements. (bs) (re)FILMA. Nacionālajā filmu festvālā Lielais Kristapspar labāko pilnmetrāžas spēlfilmu atzīta Vogelfrei– režisoru Annas Vidulejas, Jāņa Kalēja, Gata Šmita,Jāņa Putniņa kopdarbs; dokumentālo filmu kategorijā– Ināras Kolmanes Mans vīrs Andrejs Saharovs,bet no īsmetrāžas filmām – Teodors un Ūdens. ***Septembrī Baltijas jūras valstu dokumentālo filmuforumā Filmas izrādīta Andreja Ņekrasova Mansdraugs Saša – par Londonā ar poloniju noindēto(2006) Aleksandru Ļitviņenko (skat. JG240:23-24).*** Austrijas, Lielbritānijas un Latvijas kopražojums,bufonāde Jāņu nakts (rež. Aleksandrs Hāns) visvairākizceļas ar tādu dzeršanu, pēc kuŗas pat suns vairsģīmi nelaiza, un, protams, pliku meitiešu dibenu apjūsmošanu.(re)FOTOGRĀFIJA. Pievilcīgā apdarē veidotajā žurnālāFoto Kvartāls (2007, 2) redaktore Alise Tīfentālerakstā „Amerika ārpus Holivudas” 8 lappusēs iepazīstinalasītājus ar JG ne reizi vien reproducēto fotogrāfuUlvi Albertu un viņa darbiem. Alberta plašu ievērībuguvušā fotoalbūma Poker Face (1981), kas jau senkļuvis par bibliogrāfisku retumu, turpinājums PokerFace 2 – ar vairāk nekā 300 melnbaltiem uzņēmumiem,kas atspoguļo dažādu leģendu un personībupārpilno ASV pokera subkultūru – iznāk Latvijā 2 000eksemplāru tirāžā. Katram Foto Kvartālam pievienotiemazāka formāta gandrīz 40 lpp. biezie Pielikumilielā mērā veltīti jaunajiem talantiem. (re)The New York Times politisko norišu komentētājsElliks (Adam B. Ellick) rakstā „As It Rises, RussiaStirs Baltic Fears” (2007.11.X) uzsver Krievijas ietekmeslielo pieaugšanu Baltijas valstīs, protams,iestarpinot laikrakstam ierasto klišeju par baltiešukolaborāciju ar nacistiem žīdu likvidēšanā, vienlaikuspiemirstot norādīt, ka tas notika vācu okupācijaspirmajās dienās Hitlera SD (Sicherheitsdienst)Einsatzkomandu u.c. vācu iestāžu un bruņoto spēkuvadībā. Tajā pat laikā autors informē, ka Lietuvā unLatvijā publicēts liels skaits faktos balstītu pētījumupar nacistu noziegumiem pret pamatiedzīvotājiem,ieskaitot žīdu tautības pilsoņus. Daudz informācijasvarot atrast Latvijas Okupācijas muzejā. Elliks arī atklājis,ka lietuvieši vārdu „genocīds” attiecina tikai uzkrievu noziegumiem pret baltiešiem, nevis uz nacistuun vietējo kolaborantu noziegumiem pret žīdiem. Šejāpiebilst, ka genocidālu noziegumu jomā ietilpst arīvācu un padomju režīma izvestās nelegālās piespiedumobilizācijas un latviešu, arī igauņu, izmantošanapar lielgabalu barību. Kā zināms, vācu bruņotosspēkos bojā aizgāja gandrīz 100 000 latviešu. Rakstanoslēgumā Elliks citē kādu lietuviešu žurnālisti: Mēskļuvām par NATO un ES locekļiem cerībā, ka līdz aršo brīdi tiksim aizstāvēti. Tagad mēs atkal baidāmiesno Krievijas. Baidāmies, ka atkal esam palikuši vieni,Rietumu partneru neaizsargāti... Attiecībā uz KrievijuRietumu runasvīru stāvokļa novērtējums ir gaužāmnaivs. (jk)The New York Times (2007.21.X) tūrismam veltītajāslappusēs atrodams ieteikums kā pavadīt 36 stundasRīgā – noteikti jāiepazīstoties ar Melngalvjunamu Vecrīgā, Rīgas pirtīm, jugendstila architektūruAlberta ielā, Mārtiņa Rītiņa restoranu Vincents unCentrāltirgu. (bs)Latvju Dievtuŗu sadraudzes uz 5 gadiem jaunievēlētaisvadītājs Spuŗu Ričs silu mēneša (septembra)otrajā dienā Dievsētā Rāmava: Atcerēsimies,ka latvju tautas dzīves ziņa, par kuŗas kopējiemun tālāk nesējiem ir sevi pieteikuši dievtuŗi, ir izteiktidemokrātiska, jo tā nav kāda pravieša vaiDieva aicināta indivīda radīta, bet latvju tautas izauklētaun dainās atklāta (Zīle 2007,21:1). (re)50

BBC World Service, tāpat kā katru gadu, pārraidījaZiemsvētku dievkalpojumu no Kembridžas U.(Cambridge U.) Kinga Koledžas (King’s College)kapelas ar 9 lasījumiem no Svētajiem rakstiem un 9dziedājumiem, ko izpildīja slavenais Koledžas zēnukoris. Pirmo reizi dievkalpojuma vēsturē viens nodziedājumiem bija latviešu valodā – nezināma latviešukomponista komponēts ar Valdas Moras dzejoļa„Šai svētā naktī” tekstu. Koledžas Mūzikas nodaļasvadītājs un zēnu kora diriģents Dr. Kleburijs(Stephen Cleobury) pērngada vasarā, kad koris bijakoncertturnejā Baltijas valstīs, Okupācijas muzejāRīgā ieraudzīja šīs dziesmas partitūru, uzrakstītu uzkartītes, ko piederīgie bija kādreiz sūtījuši MartaiZaļaiskalns uz lēģeri Sibīrijā, kur viņa pavadīja 10 gadus.Kembridžas U. Corpus Christi docētāja Dr. MāraKalniņa zēnu kori konsultēja latviešu valodā un dzejuiztulkoja angliski. Šādā veidā tika pieminētas tāsdvēseles un sirdis visā pasaulē, kas izcietušas lēģerupazemojumu un 2007.g. Ziemsvētku vakarā svinējacilvēka gara izturību un spēku. (sa)MŪZIKAS jomā radošās potences turpina mutuļotuz nebēdu. Gadu mijā atskan Artura Maskata autorkoncertisakarā ar komponista, divkārtēja Lielāsmūzikas balvas laureāta 50 gadu jubileju gan RīgasLatviešu biedrībā, gan Dailes teātrī, gan arī viņa bērnībaspilsētiņā Strenčos. *** Latviešu kultūrascienītāji Japānā iemīļojuši komponistes LūcijasGarūtas skaņdarbus. 2003.g. Tokijā notiek kantātesDievs, Tava zeme deg! pirmatskaņojums Japānā, kolatviešu valodā dzied īpaši izveidots koris. 2005.g.pirmatskaņojumu piedzīvo Garūtas Klavieru trio, betpērngada oktobrī Jokohamā komponistes simfoniskoteiku Zelta zirgs atskaņo Ensemble Roca diriģentaJuta Takahaši vadībā. *** Vēsturiskajā Viktorijaszālē Hanlejā (Stoke-on-Trent), Anglijas grāfistēStefordširā (Staffordshire) Vestarda Šimkus izpildītoRahmaņinova Trešo klavierkoncertu Andra Nelsonadiriģētā Mančestras BBC filharmoniskā orķestra pavadībāparasti bezemocionālie angļi sveikuši ar gaviļpilnusajūsmu. Iemetiet jaunuli Hanlejas ūdenī, un,ja viņš tur iepatiksies, tad viņš patiks visai pasaulei!Mums iepatikās... – tāds ir Stoke and Stafforshire kritiķaKrisa Ramsdena vērtējums. *** Šimkus iegūst1. vietu vienā no visgrūtākajiem pianistu konkursiem– 5. Pasaules klavieru olimpiādē Bad Kissingenā,Vācijā. *** Operzvaigzne Maija Kovaļevskapēc panākumiem Ņujorkas Metropolitāna operāun Zalcburgas Festivālā dodas uz Tokijas Jauno nacionāloteātri, kur uzstājas grāfienes Rozīnas lomāMocarta operā Figaro kāzas. *** Jaunās jeblaikmetīgās mūzikas festivāls Arēna 2007 novembrī,Rīgā, cita vidū dod klausītājiem iespēju iepazītsomu komponistu Magnusu Lindbergu, arī viņa domubiedru,ievērojamo čellistu Ansi Kartunenu, unmūsu pašu komponistes Gundegas Šmites opusuIsochasma. *** Britu laikraksta The Herald mūzikaskritiķis Tameltijs (Michael Tumelty) 2007.17.X veltījisvisai atzinīgus vārdus Gidonam Krēmeram unGidons Krēmersviņa vadītajam stīgu ansamblim Kremerata Baltica:Sāksim no beigām un bez aplinkiem. Latviešu vijolnieksGidons Krēmers ar savu apbrīnojamo baltiešustīgu ansambli burtiski uzvandīja klausītāju saimiPilsētas zālē ar pārsteidzošo argentīniešu komponistaPjacollas (Astor Piazzolla) piedevu (bez nosaukuma),kam piemita visi trauksmainie, neparastie latīņu ritmiun modulācijas, kādas mēs pazīstam Pjacollas mūzikā,kopā ar improvizācijas tiešumu un disciplinēto spēlesveidu, kāds raksturīgs šai grupai, kas ir tik labi noslīpēta,ka viņu integritāte aizrauj elpu. Vibrofonāsolists (arī vārdā neminēts) bija gluži it kā ne no šīspasaules. Šis bija nepārspējams ievads KaraliskāsKoncertzāles/Pilsētas zāles Starptautiskajai klasiskajaisezonai. Programma iesākās ar Arvo Pērta (Pärt)kristallskaidro „Pasakalju” stīgām un vibrofonam unkulminēja ar pilnasinīgu Čaikovska izcilā „Souvenirde Florence” izpildījumu, kuŗa lēnajā daļā dzirdējāmaizkustinoši liegu pirmās vijoles un čella duetu. Nebamazāk interesants bija Bēthovena „Stīgu kvarteta Mibemolā,op. 127” izpildījums. Kvartets rakstīts pilnamstīgu sastāvam, un Krēmers ar savu ansambli tosniedza ar ārkārtīgi pievilcīgu intimitāti, kas mazlietatkāpās no grandiozitātes, kādu stīgu ansambļi parastiizšķērdīgi piešķir vienam no Bethovena plašākajiemmūzikālajiem sākuma teikumiem. Un Krēmerarokās arī Mendelsona „Re minora Koncerts” pavērasvaigu skatu uz ģenialitāti, kas caurstrāvoja jauneklīgokomponistu. Vakara nagla? – Kad Krēmers parādījapriekšzīmi visiem citiem priekšniekiem un patsizčibēja aizkulisēs, lai atļautu ansamblim brīvu vaļuar Čaikovski. Lieliski! (bs)TEĀTRIS. 2007.23.XI „Spēlmaņu naktī” par Gada izrādiatzīta Karalis Līrs Valmieras Drāmas teātrī (rež.Oļģerts Kroders). Labākā aktrise – Guna Zariņa. ***Horeogrāfs Boriss Eifmans par sevis iestudēto baletuAnna Kareņina, kur izmantota Čaikovska mūzika:...nemēģināju burtiski tulkot Tolstoja tekstu. Drīzākietērpu horeogrāfijā savas idejas un jūtas, kas manīraisījās, lasot romānu. *** Jaunā Rīgas Teātramākslinieciskais vadītājs un režisors, Rietumeiropasvalstīs slavu ieguvušais Alvis Hermanis Lāčplēša dienā(11.XI) neierodas uz TZO pasniegšanas ceremo-51

Bobs Dilans (Dylan). Ģitārists, 2007niju Rīgas pils Ģērboņu zālē – man nav nekas pretordeni, bet ir daži cilvēki, kuriem es roku negribētuspiest. Labāk, lai ordeni man atsūta pa pastu uzmājām vai teātri (..) vairs galīgi nav skaidrs, kas irlabi un kas nav labi, jo kukuļi saucās par pateicībām,demokrātijas iznīcināšana saucās par pozitīvismakampaņām, bet cilvēki, kuriem ir lielas problēmas arkriminālkodeksu, pārvalda valsti. (..) Latvijas valsts irmorāli bankrotējusi. (..) Latvieši nav izmantojuši toiespēju, kas viņiem tika dota pēdējo 15 gadu laikā.Viņi praktiski to ir saķēzījuši. (re)MĀKSLA. Metu konkursā par krievu okupācijas upurupiemiņas memoriāla iekārtošanu pie LOM uzvarējismākslinieka Kristapa Ģelža, architektes IlzesMiķelsones un komponista-sonologa VoldemāraJohansona kopdarbs Vēstures taktīla. Memoriālamjāremdē represiju upuru sāpes, cik vien tas vispāriespējams (..) jāvēsta tagadējai un nākamajām paaudzēmpar to, kas bijis, un jārisina ārkārtīgi sarežģītapilsētbūvnieciska rakstura situācija – pasvītrožūrijas vadītāja, kultūras ministre Helēna Demakova.*** 52. Venēcijas biennālē Zelta lauvu saņem sociopolitiskiievirzītais mākslas zinātnieks BenjaminsBuchlohs (ASV) un ungāru nacionālais paviljons,bet jauno mākslinieku pulkā palestīniete EmīlijaJasira (Jacir) par arābu-Izraēlas konflikta upuriemveltītu darbu. Papildus atzinību saņem Gediminasun Nameida Urboni par multimediālo instalācijuVilla Lituania – ēka Romā, ap kuŗu video, objektuun instalāciju valodā tiek stāstīta padomjlaikavēsture. *** Ārzemju mākslas muzejā, Rīgā,izstādē Kibernētiskā glezniecība redzams trimdāmirušā Sigurda Vīdzirkstes archetipiskais melnais –Ņujorkas glezniecības radikālākā izpausme, kas pēcKazimira Maļeviča Melnā kvadrāta vairs neuzdod jautājumupar gājiena pirmdzimtību – melnas gleznasrada gan Roberts Raušenbergs un Marks Rotko, ganFranks Stella un Eds Reunhards (Anita Vanaga). ***Leģendārais mūziķis un pretkaŗa aktīvists pag.gs. 60.un 70. gados Bobs Dilans (Dylan) mākslas muzejusnosauc par „kapsētām”. Tagad viņa paša „vizuālādienasgrāmata” – 170 akvareļi un guaša gleznojumi– pirmoreiz parādās atklātībā bijušās Austrumvācijaspilsētā Kemnicā (Chemnitz). (re)2007.14. XII Maskavā, Marinas Cvetajevas muzejā,notika Imanta Auziņa septiņdesmitgades sarīkojums.Vakaru vadīja dzejnieks Aleksandrs Senkevičs. Viņšraksturoja jubilāra veikumu dzejā un atdzejā, kurliela vieta krievu dzejas klasiķiem. Klausītājus uzrunājaLR vēstnieks kaimiņzemē Andris Teikmanis, uzsverotkultūras spēju pārvarēt robežas. Proziste unlatviešu literatūras tulkotāja Irīna Cigaļska, ImantaAuziņa dzīves biedre, pastāstīja un nolasīja atmiņugrāmatas fragmentu par savu vecvecāku saskari armāsām Cvetajevām un vairākiem citiem izciliem krievudzejniekiem pilsoņkara gados. Auziņš, viens nopirmajiem Cvetajevas atdzejotājiem latviski, iepazīstinājaklausītājus ar „Dzejoļi dēlam” fragmentu oriģinālāun atdzejojumā. Maskava – aiz Rīgas – ir otrāmanas jaunības un radošā mūža pilsētām, – sacījajubilārs. Jauni atdzejojumi skanēja Maskavas dzejniekuĻubovas Turbinas, Olgas Harlamovas, MihailaSiņeļņikova, kā arī Irinas Cigaļskas atdzejojumā. Vienano Maskavas rakstnieku organizācijas vadītājiem LolaZvonarjova atgādināja, ka Auziņš par atdzejojumiemapbalvots (2005) ar Ļermontova 190-gades medaļu,un pavēstīja, ka nesen nedēļas laikraksts RusskajaAmerika (ASV), konsultējoties ar latviešu literatūraszinātājiem, nolēmis piešķirt latviešu dzejniekam diplomupar A. Senkeviča krājuma Priekšvēsts atdzejojumiemkā labākajiem šajā jomā 2007. gadā. Pēc šīsziņas izskanēja Senkeviča dzejolis autora oriģinālāun atdzejotāja interpretācijā. Apsveicēju vidū bijavairāki Maskavas dzejnieki, kultūras darbinieki, kāarī Maskavas latviešu biedrības pārstāvji. Saviļņojošsbija brīdis, kad kaimiņzemes metropoles latviete lasījajubilāra dzejoli „Aizdod man smaidu!” no pirmākrājuma (1961). Ap 80 vietu lielajā zālē brīvu vietunebija. Sarīkojumā un saviesīgajā daļā pēc tā valdījadzīvs dialogs, savstarpēja interese par literatūras,dzejas šodienas gaitām abās zemēs. Par otro divvalodukrājumu „Priekšvēsts” (Rīgā, 2007) Senkevičskļuvis par vienu no Ivana Buņina Prēmijas laureātiem.Krievu valodā līdz šim izdotas piecas Imanta Auziņadzejas grāmatas. Radās iespaids, ka jaunie atdzejojumi,kuri pirmoreiz izskanēja Maskavā, kopā ar rīdziniekuveikumu iezīmē jauna krājuma aprises. (ic)Apes kapsētā piemiņas plāksnes nacionālajiem partizāniematklāšanā (2007.VIII) Laimonis Karlsons,kam laimējas palikt dzīvam, intervijā pauž dibinātusarūgtinājumu par to, ka Latvijas Nacionālo partizānuapvienības (LNPA) pieteikumu Ordeņa kapitulampar Viestura ordeņa piešķiršanu 26 kandidātiemValsts prezidenta kancleja noraidījusi, sīkāk nekonepaskaidrojot. Dzejniece Māra Zālīte apsvērusi iespējupastāstīt, kādēļ tas tā, bet tikai pēc gadiem...*** Nav noslēpums, ka nedaudzus gadus pēc tam,kad Baltijas valstis tiek iztirgotas Berlīnē un Maskavā(1939), ASV un Lielbritānija īsteno tieši to pašu Teherānā(1943) un Jaltā (1945). Neraugoties uz to, sakarā52

ar Vašingtonā izveidoto memoriālu „komunistu upuriem”Latvijas Politiski represēto apvienības (LPRA)pārstāvji novembra sākumā piešķir pateicības rakstuASV kongresam, tautai un ASV prezidentam DžordžamBušam. Nāk atmiņā vārdkopa no Grobiņas mācītājaDr. K. fon der Launica sprediķa dzimtsbūšanasatcelšanas laikā Kurzemē un Vidzemē (1817-1819):Jūs visi, brīvi būdami, nepieņemiet lepnību jeb rupjusvārdus un nebēdīgu valodu. Rupjš cilvēks ir riebeklis,bet cepure rokā iziet visur (skat. Uldis Ģērmanis.Zināšanai. Stokholmā: Ziemeļzvaigzne, 1986:4).*** Izstāde „Atskatoties uz sarkano teroru” (2007.XRīgā, Rūpniecības ielā 10), kur centrā novietots JuraDimitera pazīstamais plakāts ar sarkano zvaigzni kālodes mērķi cietumnieka pakausī, veltīta galvenokārtPadomju Savienībā pag.gs. 30. gados valsts nāvēbojā gājušajiem latviešiem – vienai no visvairāk cietušajāmetniskām kopienām. Izstādes apmeklētājs,piem., uzzina, ka vienā dienā, 1938.1.II, Buhovā nošaujlatviešu teātra „Skatuve” direktoru, divus režisorus,sešas aktrises un deviņus aktierus. *** RadioBrīvā Eiropa latviešu redakcijas darbinieks 80. un 90.gados Dainis Mjartāns bilst, ka Madonā vēl šodieneksistējot Martas Riekstas vārdā nosaukta iela, kautarī viņa bijusi sadistiska padomju diversante, miličuoperatīvās grupas organizētāja, kas īsi pirms vācuokupācijas (1941.VI) personīgi nošāvusi kādu sagūstītunacionālo partizānu... (re)Latvija un Krievija ir valstis ar līdzīgu vēsturi un kultūru.Mūsu tautas viena otru labi pazīst, saprotun ciena – tā pērnruden sveic Krievijas AndrejaPervozvanova vārdā nosauktā sabiedriskā fonda delegātusRīgā tolaik premjers Kalvītis, kas izsauc zinīgākuvīru visai asu reakciju. LU Vēstures un filozofijasfakultātes Latvijas vēstures katedras vadītājs prof.Aivars Stranga: Mūsu nācijai galvenais bija Livonijaslaikmets; tas, ka netika ievesti kolonisti un mēs neizšķīdāmun neasimilējāmies; Rietumu tipa kristietībaspieņemšana; Hanza – viduslaiku ES; SilvestrsTegetmeijers – reformācijas tēvs Latvijā; gramatikaspamatlicēji Mancelis un Stenders; Gliks, kas mūspadarīja par īstiem kristiešiem. Kultūra tā ir ticība,valoda, rakstība, grāmatas – tas viss Latvijā ienāca norietumiem vai ziemeļiem. Bībeles tulkojums latviskibija veltīts Zviedrijas karalim. Hernhūtiešu – brāļudraudžu loma nācijas izveidē arī ir liela un arī navnākusi no Krievijas. Diemžēl latīņu drukas aizliegumsun latgaliešu kultūras apspiešana 1865.-1904.gadā– tā gan ienāca no carisma. Valoda, grāmatas, skolas– viss bija pirms 1709. gada, vēl pirms Vidzemenonāca Krievijas pakļautībā. Un tās pašas fakultātesRietumeiropas un Amerikas jauno un jaunāko laikuvēstures katedras vadītājs prof. Inesis Feldmanis:Nedomāju, ka agresoram varētu būt kopīga vēsturear agresijas upuri, bet tas, ka latvieši un krievi kātautas attīstījušās dažādās kultūras tradīcijās, zināmsjebkuram skolniekam. (re)Amerikāņu okupētajā Irākā Polijas armijas ģenerālštābapriekšnieks 2007.8.X izsaka pateicību kopā arpoļiem stacionētajiem latviešu karavīriem par lieliskosadarbību stabilizācijas operācijas laikā un nobeidzsavu uzrunu ar aizvadītajā gs. daudzu nodrāztās unbezjēdzīgās klišejas variantu, proti, Irākā kritušie latviešiziedojuši dzīvību, lai mēs visi pārējie varētu dzīvotmierā. *** Latviešu misija Irākā 2006. un2007. gadā izmaksājusi 8,86 milj. latu. 2008. gadātur palikšot tikai trīs latvieši, toties nepilns simts novietotiAfganistānā, kas LV izmaksāšot vairāk nekāIrāka. *** ASV bruņoto spēku vajadzībām speciālisagatavotā pētījumā par stāvokli Irākā norādīts,ka visu irākiešu uzskatā – neatkarīgi no reliģiskā novirzienavai etniskās izcelsmes – amerikāņu invāzija2003. gada martā un tai sekojošā okupācija ir patsgalvenais iemesls vardarbībai starp šiitu un suni musulmaņiem(Center for American Progress – www.americanprogressaction.org, 2007.19.XII). Der atcerēties,ka Irānas-Irākas kaŗā (1980-1988) dažādu reliģiskuuzskatu grupu pārstāvji cīnījās plecu pie pleca.*** Vairāki neatkarīgi avoti vēstī, ka ASV oficiālajiemdatiem par bojāgājušajiem irākiešiem amerikāņuokupācijas laikā – parasti stipri zem 100 000-- neesot sakara ar īstenību. Jau 2006.g. Hopkinsa U.zinātniski pētniecisks darbs min 655 000 bojāgājušos(Washington Post 2006.11.X). Tagad InformationClearing House vēstī (2007.12.XII), ka līdz šim invāzijasdēļ dzīvību zaudējuši 1 130 689 irākieši. ***Jūlija beigās tūkstošiem Irākas un Afganistānas veterānuiesūdz tiesā ASV valdību par nepietiekamasmedicīniskas un finansiālas palīdzības sniegšanu ievainotiemamerikāņu zaldātiem – ja nekas nemainīsies,valstij jārēķinoties ar izjukušām ģimenēm, jaunuveterānu bezdarbnieku un bezpajumtnieku paaudzi,alkoholiķu un narkotikas lietotāju skaita krasu pieaugšanuetc. *** Vadoties pēc BBC aptaujas,39% cilvēku 22 valstīs uzskata, ka amerikāņu okupācijasspēkiem jāizvācas no Irākas nekavējoties, 28%-- pakāpeniski, bet 23% -- pēc stāvokļa nostabilizēšanās.Musulmaņu valstīs caurmērā ap 70% iedzī-Poļu virsnieks apbalvo okupācijas spēku latviešukaujiniekus Irākā (2007).53

Ar atvainošanos māksliniekam Pablo Pikaso (Picasso) un viņa slavenajam darbam GuernicaKevins Moors (Moore)votāju pieprasa tūlītēju ASV bruņoto spēku izvešanu.*** Kenterberijas Archibīskaps Viljams (RowanWilliam) intervijā musulmaņu žurnālam Emel dzēlīgivēršas pret ASV eksistējošo mītu, ka SavienotāsValstis ir svaidīta un valdīšanai augsti celta valsts, kurasikvienai izdarībai vai to kopumam ir tiešs sakarsar Dieva nolemtību cilvēces labā (The Sunday Times2007.25.XI). (re)KRIEVIJĀ KGB pēcteča Federālās drošības dienestavadītājs Nikolajs Petruševs vēsta (19.XII), ka 2007.gadā ārvalstu specdienestu darbība attiecībā uzKrieviju izcēlās ar paaugstinātu aktivitāti, pirmkārt,no Baltijas valstu puses. *** Krievu vēsturnieksAleksandrs Djukovs grāmatā Mif o genoside:Repressii sovetskih vlastei v Estonii, 1940-1953 (Mītspar genocīdu: Padomju varas represijas Igaunijā,1940-1953) (Moskva: Jevropa, 2007) mēģina mīkstinātMaskavas noziegumus, apgalvodams, ka,pretēji igauņu Baltajā grāmatā norādītajiem faktiempar 60 400 bojāgājušajiem igauņiem laika posmā nopirmā krievu okupācijas gada līdz Staļina nāvei, nonāvētitikai 9 450. *** Slepenā Kremļa pavēle(1940.5.III) apcietināt 22 500 poļu virsniekus (ieskaitotzināmu skaitu policistu, garīdznieku, inteliģencespārstāvju) „bez paskaidrojuma un tuvākas izmeklēšanas”faktiski čekas terminoloģijā nozīmējusi „nāvinošaujot” – kā kādā citā dokumentā norādījis nevienscits kā pats Berija. Tieši tā tas notiek Katinā (Katyna).Līdz pat 1951./1952. gadam Savienotajās Valstīs spēkāpaliek Ruzvelta uzskats, ka slaktiņš Katinā neesotnekas cits kā vācu propagandas triks. Arī Čerčils vienāangļu mierā paskaidrojis, ka Katinai neesot „absolūtinekādas praktiskas nozīmes.” Angļi atzīst savu„cinisko pragmatismu” tikai pēc tam, kad Gorbačovsnožēlo pāridarījumus poļu tautai (1990.X). VaršavasPakta valstīs un pat Rietumvācijā minēt padomjuvalsts noziegumus, ieskaitot Katinu, nogremdētovācu pasažiertvaikoni Wilhelm Gustloff ar vismaz 6000 bēgļiem (skat. Jura Silenieka „Gotenhafenas elēģijas”– JG231-232, 2002-2003) u.d.c., ilgus gadusskaitās tabū. Tikai pērngad slavenais poļu režisorsVajda (Andrzej Wajda) izveido filmu, kam pamatāKatinas noziegums. Kad 2007.21.IX filmu sāk izrādīt,jau pirmajās dienās to noskatās 250 000 cilvēku, unPolijas aizsardzības ministrs izdod pavēli visiem kareivjiemun virsniekiem apmeklēt filmu „nacionālāsapziņas veicināšanai.” Vācu valodā savukārt pērngadaotrā pusē laiž klajā no itāļu valodas tulkotokrievu izcelsmes Zaslavska (Viktor Zaslavsky) grāmatuKlassensäuberung: das Massaker von Katyn(Wagenbach Verlag). (re)Šajā JG nr. prof. Gundara Ķeniņa Kinga un MaritasGrunts aplūkotajai Londonas U. prof. NormanaDeivisa (Davies) lielu ievērību guvušajai grāmataiEurope at War 1939-1945:No Simple Victory (ASVizdota kā No Simple Victory: World War II in Europe,1939-1945) labi pieslēdzas pērngada beigās apgāda„Dienas Grāmata” klajā laistā Ņujorkas U. Eiropas studijuinstitūta vadītāja (kopš 1995) Džada (Tony Judt)Pēc kara: Eiropas vēsture pēc 1945. gada (Postwar:A History of Europe Since 1945; latviski tulk. MārtiņšPomahs). Še daži citāti no Arta Sveces recenzijasDienā (2007.24.XI): Džads pēc tautības ir ebrejs,kura senči nākuši no Austrumeiropas (..) Viņš 1967.gadā esot pat devies uz Izraēlu, lai saviem tautiešiempalīdzētu laikā, kad notika konflikts ar Ēģipti, kas,54

ATSTARI UN CITI STARI AVOTUDZĪLĒSLidija Dombrovska. Atstari avotu acīs. Rīga:Sol Vita, 2007.Gleznotāja, rakstniece, māksliniece, dzejniece...par Lidiju Dombrovsku jāteic – viņair viena no mūsu radošo klaida latviešu nelielādārza krāšņākajām rotām. Kopš pē dējāgadu desmitā radusies izdevība lasīt viņasmozaīkromānus, esejas par mākslu, skatītilustrācijas – daudz kas neredzēts atklājies.Ar dzeju gan līdz šim tik gludi negāja, kautgan zināju – autorei iznākušas dzejas grāmatas(arī bērniem) Dānijā un dāniski, viena arvaren rosinošu nosaukumu – Ar medus zobenu,tomēr pantus līdz šim nebija izdeviesnekur atrast.Un lūk, tagad – laikā, kad (pretēji gaidītajamun cerētajam) nebūt netopam lutinātiar trimdas latviešu darbiem, iznākusi veselaizlase, turklāt apjomīga un lielu laikposmu(1956-2007) aptveŗoša.Neesmu lasījusi Pētera Zeiles monogrāfijupar Lidiju Dombrovsku-Larsenu, tāpēc nebīstos,ka varētu ietekmēties, ja nu vienīgino pēcgaršas, viņas gleznas un kaleidoskopiskosprozas darbus atceroties. Ar interesiķeŗos pie pētīšanas un redzu – arī šajā žanrāviņa veidojusi mozaīkas: Es esmu krājusipriekus, / Gan uzdzirkstienus, gan niekus(16. lpp.).Un – protams, protams, ir un paliek gleznotāja– mirkļu tēlotāja. Viņas šķirkļi nav vārdugrēdās, bet ainās – ainavās, pat ne no šīs pasaules:es samiedzu acis saulēun redzu visas spektra krāsas,ne tādas kā no mana dārza,bet citas, daudz košākas... (17)No aizapvāršņu dārza. Literatūras dobē viņaienāca ar krāsainu vizmu – uzplaiksnī jumiemstāstos – un dzejā ir tāpat. Tur gaisma grodugrodiem, kuŗa spēj savažot. Un par autorijāsaka – viņa gribot negribot ir gaismas savaņģota– šajā laikmetā, kad daļu dzejniekuvairāk par apkārtējām nori sēm aizrauj pašuorgāni, bet veikali grēdām pieslānīti ar amatieŗumīļpantiņiem – pielie tojamo daiļradiapsveikumu rakstītājiem, šis ir patīkams izņēmums.Gaisma ir visur – kaut vai no sveces kā vecmeistaruaudeklos. Un ir arī kaut kas glužipasakaini tveŗams – skats no sapņa vai teiksmas:Mēness malējssavā maltuvēsudrabu maļ.Izmaļ un izkaisaJūrā, upēs, ezerosUn cilvēkos.Naktīs mēs esambaltsudraboti –daži kā eņģeļi,citi kā lāsmainaslāstekas. (21)Uzdvesmo kaut kas etnogrāfisks, folklorisks,lai gan nekā tāda taustāma nav, tikaispoža gleznas virsma. Un lūk – jau nā kamā:Zaļskuju vīri, / kristālstikla sievas, / bērni kā___________________________________________________________________________________________________kā zināms, beidzās ar Sešu dienu kaŗu un Ēģiptessakāvi. Toties [2003.23.X] „The New York Reviewof Books” publicētajā rakstā „Izraēla: alternatīva”viņš kritizēja Izraēlas politiku okupētajās teritorijāsun Amerikas politiku attiecībā uz Izraēlu. Savukārt2006. gadā viņš avīzē „The New York Times” atbalstījaDžonu Miersheimeru [John Mearsheimer] unStīvenu Voltu [Stephen Walt], kurus Amerikas ebrejupārstāvji apvainoja antisemitismā, jo abi politologibija uzrakstījuši rakstu par Izraēlas lobija nozīmi ASVārpolitikā. (..) liela vieta ierādīta arī sociālajai vēsturei(patērētāju sabiedrība, amerikāņu popkultūrasienākšana Eiropā, attieksme pret seksu, baznīca,mediji, hipiji un panki, angļu valodas dominēšana,multikulturālisms, antisemītisms utt.) (..) Mums varētubūt svarīgi tas, ka Džada skatījumā tas nozīmēintegrēt Austrumeiropas vēsturi kopējā Eiropas vēsturē.Katrā ziņā Austrumeiropai grāmatā atvēlētaneparasti liela vieta, turklāt Džads cenšas tās vēsturinenodalīt no pārējās Eiropas vēstures... – tā ArtisSvece, LU Vēstures un filozofijas fakultātes mācībspēks.(re)Man kā dārzkopim slikti palika ieraugot to visu barbarismu,kā tur izcirstas ābeles (,,) tas dārzs taču irbērnunama bērnu stādīts – tā par totāli visu ābeļu nociršanu,neraugoties uz ābolu pilnajiem zariem, ASVvēstniecībai piederošā zemesgabalā Rīgā, Kalnciemaielā, kur tapšot jaunā amerikāņu vēstniecības ēka, izsaucasRīgas domes priekšsēdētāja vietnieks AndrisĀrgalis. (re)__________________Materiālus sagatavoja Biruta Sūrmane, Sigma Ankrava,Jānis Krēsliņš Sr., Rolfs Ekmanis.55

staraini – spīdekļi. / Zilzaļi, iesārti atspīdumi(26).Arī dzejā Lidija Dombrovska ir moderniste– tāpat kā glezniecībā. Baltais pants ar lauzījumiem,apcirtumiem, negaidītiem atklājumiem:Es esmu atklājusipazarēs slēptu eju,dziļi zem zariem,kur valda klusumskopš nomadu laikiem. (31)Gluži kā Pikaso meklējumos – iešana uz priekšunozīmē iedziļināšanos senajā primi tīvajā.Forma nav viegla un raita, dzīve ne tik.Plakstiņi smagi, / smagi kā slapjš sniegs: / unmiega māte roku neuzliek (40).Atkal kāda etnogrāfija, no kuŗas nav iespējamsaiziet pat lietus mežā, pie reizes uzla sotkādu valodniecisku atradumu:Dziļoksnēs valgāsMiglas māte vērpjplīvuri smalku. (41)No sevis neviens nevar aizbēgt, lai cik tālubūtu devies. Pat līdz Austrālijai. Un allaž:Svētdienas rīts uzrunā manimana novada valodā. (45)Šajā ziņā gluži simboliskas ir grāmatas beigurindas: Tu esi, kas esi (307).Pārsteidzošā kārtā Lidijas Dombrovskas koškrāsuziedi drūmajās debesīs,akvareļaini maigā gaisma,pērļainā jūra, kurgojošiebaloži (atkal Pikaso?)un citi greznumi, ku ŗosnetrūkst arī trimdas valodairaksturīgā, šķiet nacionālākietonēti nekā dažam visumūžu Latvijā dzīvojošam.Tāda neizbē gama likumsakarība,kas ne vienmēr irspēkā. Bet gaisma gan. Jostari sukā ko kiem matus,tāpēc tuvība pastāv. Unsie viete ir skaista kā auglis(Sezans?), ar sar kanu tintivar pierakstīt sensenu zinti,ota kā šķirgata šmaugapār audeklu lodā. Kaut kurparādās arī Munks, Matiss,Modlijani... Brīžiem žēl, kadzejoļiem nav pievienotigadi – mūža gaita taptu skaidrāka. Bet meklēšanasprieks neplok – var ieraudzīt arī kautko no japāņu glezniecības: Gārnis savi cinaspārnus / un izplīvo ārā pa logu (72).Kritikas labad jāsaka: neesmu svešvārdu undaudzu atkārtojumu piekritēja, jebšu zinu,no kuŗienes tie nākuši – no angļvalodīgovidē pavadītajiem gadiem. Esmu tos redzējusiangliski, franciski un citvalodīgi tapušādzejā. Tur tie netraucē, jo ir savā vidē. Kāpēcteikt „neeksistē,” ja var sacīt „nepa stāv”?Uzslavas labad, savukārt – atkailināts askētiskumsvaldzina. Piemēram:Dievaiņu dārzosbriest augu tempļizilgani blāvi.Ik rītu eju tos apsveikt.Sēklu mūķenes ir kalsnasun nerunīgas. (80)Tāpat kā neapvaldīta iztēle un fantāzijas spēles:Atspulgi izkāpj no ūdeņu plauk stām, /ieņem vasaras karaļa mājokli (81).Profesonāli runājot – būtu gribējies stingrākuatlasi, lai izvairītos no tēmu pārklāšanās,jau dzirdētiem motīviem (citā kul tūrādzīvojot, tos nevar pārzināt). Taču šī vainašādā vai tādā veidā parasti ir gandrīz visāmlielajām un jubileju izlasēm. Šis un tas reizumissanāk par gaŗu. Vai – vesels dzejolissatilpst pāris rindiņās. Kaut vai: Čaukst ēnas/ mijkrēslī rumulējas (87).Dažs tāds šķiet gluži citējams– kā aforisms (tietagadiņ modē): Greizajosspoguļos / pagātnes vaibsti/ rādās brīnumskaisti (120).Vai: Arī cilvēka dienas / virszemes šīs / nav garākas par/ Laika mātes haiku (127).Vai: Pasaule ir kaķis / arzvaigžņu utīm (161). Unprotams: Kaut kā jāievingrināsmīlēt / visu gadalaikumainīgās gaismas.Manuprāt, dzejoļgleznotājaipiestāv mini mālisms.Viņa – kā pašas attēlotaistrimdi nieks perlamutra tornī– gleznojusi pati savudzīvesstāstu no sākuma līdzgalam, ar savu iekšējo aciskatot svētajās birzīs baltosbērzus. Un – kā Čaplins,56

spieķīti vicinot, iet savu ceļu, par ko atliektikai priecāties.Dagnija DreikaLVU Svešvalodas fakultātes Franču valodas un literatūrasnodaļu beigušā Dagnija Dreika ir turpat 20dzejas un prozas krājumu autore, kam pievienojasvismaz 30 tulkojumu grāmatas – no franču, angļu,zviedru, poļu, serbokroātu, bulgāru, abhāzu val.EMOCIJAS, KAM NAV NOILGUMATālis Vaidars. Katram sava. Rīga: Madris,2007. 368 lpp.Grāmatā apkopotie 32 stāsti sarakstīti no1954. līdz 1972. gadam, bet deviņi no tiemte publicēti pirmoreiz (desmit – ja skaita nepabeigtā,rokrakstā atstātā stāsta reprodukciju;šis stāsts devis nosaukumu visai grāmatai).Tātad stāsti tapuši laikā, par kuŗu JānisČākurs grāmatas pēcvārdā raksta: autoricenšas rādīt savus tēlus darba vidē, piesaistītsociālajiem apstākļiem. Laikā, kad pats galvenais,kas nomāca autorus un kropļoja viņudarbus, bija neiespējamība pateikt pilnupatiesību. Tāļa Vaidara darbos, protams, atsevišķielementi ļauj atpazīt tālaika dzīvi uncilvēku domāšanu, taču Vaidars tos izmantoļoti skopi. Tomēr šis laiks te ir klāt. GrāmataKatram sava ir kaut kas vairāk nekā tikai stāstukrājums. Autora ieraksti dienasgrāmatāun Ilgoņa Bērsona komentāri ļauj iepazītiesar šķēršļiem, ko nācies pārvarēt jaunajam autoram.Komentāri ir it kā vēl viens stāsts, untā varoņi ir reālas personas – padomju laikalaikrakstu, žurnālu un grāmatu izdevniecībudarbinieki, Rakstnieku Savienības konsultanti,Tāļa Vaidara kolēģi rakstnieki.Pārsteidz motīvi, argumenti, kāpēc stāsti tieknoraidīti. Dažreiz, liekas, pamatā ir nedrošība,bailes, bet reizēm izskatās, ka vainīga nekompetence.Recenzējamā grāmata, atspoguļojotfaktus, kas attiecas uz Tāļa Vaidaraliterāro darbību, tai pašā laikā parāda gaisotni,kādā bija spiesti strādāt literāti, un irspilgta liecība tam, kā tika „taisīta” padomjuliteratūra.Vaidara darbiem adresēto pārmetumu amplitūdair visai plaša, sākot ar pesimisma unromantisma nosodījumu ( Ēvalds Vilks par„Ievziedu balli”), pārmetumiem par uzbūveshaotiskumu (Astrīda Skurbe par „Draugi unpaziņas”) un beidzot ar nopietnu apvainojumu,ka stāstā „Karuselis ar portjerām” esot„fašistiskas idejas” (šo Minnas KarlovnasZiemeles vērtējumu arī Tālis Vaidars uzskatījapar „šaušalīgu”).Nav reti gadījumi, kad stāstu iesaka uzlabot,atsakoties no kaut kā būtiska, no tā, kas tajāir galvenais. Stāstā „Ragu mūzika” esot, neskaidranelaiķa būtība (atzinusi Vita Vīksna).Bet stāsta galvenā tēma taču ir politika – politiskieuzskati, to maiņa, pielāgošanās dažādāmpolitiskām situācijām kā izdzīvošanasiespēja. (Ja tāds stāsts, pilnīgi nesamērojamsar padomiskās domāšanas kanoniem, būtupublicēts toreiz, tas tiešām būtu bijis brīnums.)Vērtējot 1969. gadā uzrakstīto stāstu „Spīķeruielas pietura,” mulsinājis ebreju jautājumsun politiskais moments. Tas gan nav īstisaprotams. „Spīķeru ielas pietura” ir viensno emocionālākajiem, labāk izstrādātajiemstāstiem. Arī cilvēciskā un politiskā aspektā,manuprāt, neapstrīdams un nepretrunīgs.Tāļa Vaidara stāstos ļoti bieži varoņu dzīvi vaiemocionālo pasauli kardināli maina atsevišķibūtiski mirkļi, neparedzēti, nenovēršami notikumivai rīcība, nepareizi lēmumi, kā rezultātādzīve pēc tam jau ir citāda nekā pirms.Šajā stāstā tramvaja vadītājs piedzīvo tādumirkli. Viņš apstājas pieturā (kaut gan pareizākbūtu bijis, pārkāpjot noteikumus, braukttālāk) – un kāds ebreju pāris tādēļ zaudēdzīvību. Un kopš tā mirkļa stāsta varonimvāts niez. Un arvien no jauna jāaiztiek. Nebūsmiera, es zinu. Līdz asinīm saplēsīšu, unneviens vairs neārstēs. Tādējādi šī pietura irne tikai robeža starp tramvaja līnijas diviemposmiem, tā simbolizē arī svarīgu robežustāsta varoņa dzīvē.Tāļa Vaidara stāsti noteikti nav viegla lasāmviela.Viņa varoņi bieži piedzīvo šādus liktenīgusbrīžus. Stāstā „Krūze jūras ūdens” tasir zēns (lasītājs gan ierauga viņu jau pieaugušu),kuŗa rīcības dēļ iet bojā viņa māte, betaizdomu ēna sagandē attiecības ar tēvu.Vēl viņa stāstos sastop jaunu māti, kas atteikusiesno sava bērna un kādu citu māti,kas zvērīga niknuma uzplūdā sakropļo savumeitiņu. Te ir cilvēki, kuŗi pēkšņi uzzina, kaviņu rīcība nesusi citiem nelaimi, vai saskatakāda īsto dabu tikai tad, kad jau ir par vēlu.Te nav atrisinājuma, nav piedošanas, un lasī-57

tājs paliek viens ar bezcerību, naidu, žēlumu.Tādi stāsti dažkārt sāp kā dzīve.Grāmatā ir daudz ilustrāciju, bet grāmatassastādītāja Anta Rugāte uzskatījusi, ka parcilvēku, īpaši par radošu cilvēku daudz vairāknekā bērnības vai skolas gadu sejas vai vecākukāzu foto var pastāstīt lietas ap viņu, viņa„darbarīki,” arī viņa rokraksts. Šajā grāmatāir fotogrāfijas, ka liecina par dzīvi PadomjuSavienībā, par ko skopi runāts Vaidara stāstos.Atrodamas dažādu dokumentu ilustrācijas,piemēram, Tāļa Vaidara (Tālivalža Sīļa)darba grāmatiņas lappuse, žurnālistu savienībasbiedra karte, iesniegums Rakstniekusavienībai; Operas un baleta teātra sabiedriskoorganizāciju pateicība par labu darbu,adresēta „biedram Silis”; ārzemju raidstacijusaraksts, kuŗas par spīti traucējumiem centāsnoklausīties, utt. Tieši par Tāli Vaidaru kāpar personību, radošu cilvēku stāsta fotogrāfijas,kurās redzama viņa vijole, viņa pildspalvasun zīmuļi, rakstāmmašīna un... vecsčemodāns ar dažādiem vīrieša darbarīkiem– tādiem kā āmurs, knaibles, ēvele u.tml.,bet grāmatas lappuses ir noformētas tā, kanekas neizskatās necils un pelēcīgs. Ar TāļaVaidara rokrakstu iepazīstina daudzas pierakstulapiņas, bet galvenokārt – iesāktā, betnepabeigtā stāsta 16 lappuses. Vēl 1972.13.VI viņš tajā kaut ko labojis un, dodoties uzslimnīcu, no kuŗas vairs neatgriezās, atstājisuz rakstāmgalda.Šajā stāstā ir vārdi, ko varētu uzskatīt parviņa viedu novēlējumu, testamentu: tu patnejūti vairs, ka sāp, viņš raksta, domādamsvai nu par sevi vai par savu varoni, vai abiem:Tu skaties tumsā vai zilajās loga rūtīs un runā– ar sevi, ar viņiem visiem. Daudzus tu nožēlo,daudzus ienīsti, bet visiem pasaki patiesību.Arī tiem, kuŗus esi iemīlējis.Ruta VeidemaneValodniece, literatūras zinātniece un kritiķe RutaVeidemane daudzus gadus ir Zinātņu akadēmijasValodas un literatūras institūta zinātniskā līdzstrādniece.Neraugoties uz savā laikā „obligāto” sociālistiskāreālisma metodi, Veidemane (un arī viņas kolēģeDzidra Kalniņa, 1927-1984) pag. gs. 60. gadu otrāpusē un 70. gados sāk analizēt literārus tekstus kāmākslas darbus, piem., izcilajā dzejas vērtējumu grāmatāIzteikt neizsakāmo. Lingvistiskā poētika (1977).DIVI VIEDOKĻINorman Davies. Europe at War 1939-1945:No Simple Victory. London: Macmillan, 2006.544. lpp.Kaŗa beigu svinības 2005.9.V Maskavā pierādīja,ka pēc 60 gadiem Uzvaras diena irkļuvusi par traipu pasaulei -- vecās brūcesnav sadzijušas, toreizējie strīda jautājumipalikuši neatrisināti. Kaŗa beigās Eiropa tieksadalīta divās daļās - Austrumu un Rietumu.Austrum- un arī Viduseiropas iedzīvotājiemšī sadalīšana kļūst par sodu, par okupāciju,kas ilgst vairākas paaudzes, arī par vienuno iemesliem Aukstajam kaŗam. Kaŗa beiguvienošanās process tiek iesaldēts un svītrapārvilkta tautu pašnoteikšanās iespējām.Krievijas Federācijas prezidents ValdimirsPutins izmanto Uzvaras dienu apgalvojumam,ka Padomju armija viena pati sakāvusinacistu bruņotos spēkus. Aplūkojamās grāmatasautors Deiviss, liekas, piekrīt Putinateiktajam: mēs neuzvarējām kaŗu (..) Krievijauzvarēja – tā viņš apgalvo kādā SundayTimes rakstā.Deiviss (dz.1939, Boltonā, Lankašīrā) ir Velsasizcelmes angļu vēsturnieks, ievērojams ar saviemdarbiem par Eiropu, Poliju, Britu salām.Kopš 1972. gada publicējis 13 grāmatas.Grāmatā Kaŗš Eiropā 1939-1945: Uzvara navtik vienkārša autors, cenšoties noskaidrot,kuŗš īsti uzvarēja II Pasaules kaŗu, atzīst, kauzvara esot daudz sarežgītāka nekā to attēloRietumos, it sevišķi filmās un skolas vēsturesgrāmatās. Krieviem turpretim esot skaidrākspar skaidru, ka galvenā loma uzvarā pārVāciju bijusi viņiem, angļu un amerikāņu kaŗasasniegumus atstājot otrā vietā. Uzskatus,kur tas ir apšaubīts, krievi uzlūko par totālinepieņemamiem. Vēsturnieka Deivisa nolūksir sagraut joprojām eksistējošus mītus, piemēram,ka Anglija bijusi vienīgā valsts, kascīnījusies pret Hitleru 1940. gadā, pilnīgiaizmirstot poļu, grieķu un citu pretošanosvācu okupācijai. Grāmatas centrālais temats-- Rietumu sadarbošanās ar Staļinu un šīs sadarbošanāsizraisītās sekas.Grāmatas četrās nodaļās aplūkotas 1) militārāskampaņas, 2) politiskās norises pirmskaŗa, kaŗa laikā un arī pēc kaŗa, 3) kaŗavīrulikteņi no kaŗa sākuma līdz pat kapam un4) civīliedzīvotāju pārdzīvojumi un bojāeja.Angļu laikraksta Sunday Times recenzentsHjū Stračnans (Hew Strachnan) grāmatā sa-58

skata vēl divus svarīgus tematus -- morālāsnormas un morālo līdzvērtību. Deiviss, piemēram,salīdzina nogalināto skaitu padomjunāves nometnēs un vācu koncentrācijas nometnēs.Secinājums: Vācijai un tās sabiedrotajiemnepiederot ļaunuma monopols.Salīdzināšanai viņš izmanto arī Sabiedrotogaisa bombardēšanas stratēģiju -- 650 000vācu pilsētu civīliedzīvotāju gājuši bojā angloamerikāņugaisa uzbrukumos. Savāda, laineteiktu vairāk, liekas līdzināšanās zīmes novietošanastarp amerikāņu unbritu Francijas okupēšanu pēcinvāzijas 1944. gadā un Vācijas-PadomjuSavienības Polijasokupēšanu 1939. gadā.Vēsturnieki, filmu režisori,rakstnieki, žurnālisti u.c. vēljoprojām apejoties ar kaŗalaika posmu Eiropā kā ar diviematsevišķiem konfliktiem-- rietumos un austrumos. Reizēmšķiet, ka arī Deiviss pārākzemu novērtē angļu un amerikāņudevumu uzvaras izcīnīšanā.Viņš uzskata, ka lendlīzes(lend-lease) palīdzība bijusinenozīmīga -- tā sastādījusitikai vienu piekto daļu no PadomjuSavienības ražošanaskoeficienta (it kā 20% būtunieka lieta?!).Galveno uzmanību pievēršot zemēm austrumosno Vācijas -- Balkāniem, Ukrainai,Baltkrievijai, II Pasaules kaŗu autors redz kāmilzīgu cīņu starp nacionālsociālismu un komunismu,cīņu, kuŗā uzvaras lauri pienākasPadomju armijai. Tajā pat laikā apgalvojums,ka Staļins cīnījies par taisnību un demokrātiju,esot tukša fantāzija. Neesot viegli nošķirtfaktus no mīta un propagandas. Vēlgrūtāk esot pārvarēt maldīgo priekšstatu, kaPadomju Savienība it kā bijusi neitrāla pirmsVācijas Operation Barbarossa (1941.22.VI).Krievi, kaŗam iesākoties, pēkšņi aizmirsušiStaļina pirmskaŗa politiskās un militārās intrīgas.Kaŗš pret vāciešiem viņiem patiešāmbijis Lielais Tēvijas kaŗš. Arī Rietumi ieturējušilīdzīgu viedokli, kaunēdamies, ka Hitlerabijušais partneris kļuvis par demokrātiskoRietumu sabiedroto. Kaŗa pirmajos 22 mēnešosvērmachts okupējis astoņas valstis, betSarkanarmija -- piecas. Baltijas valstu aneksija1940. gadā Staļinam neesot bijusi nekādaaizsardzības stiprināšana vai robežu sakārtošana,bet gan brutāla trīs suverēnu Eiropasvalstu okupēšana un iznīcināšana. Rezultātāšīs valstis zaudējušas turpat ceturto daļu noiedzīvotājiem. Molotova-Ribentropa Pakts(1939) devis Staļinam tiesības postīt visu, kasatradies Padomju Savienībai iedalītajā sfērā,tāpat kā Hitlers to darījis Vācijas ietekmessfērā. Baltijas valstis esot vienīgās, kas piedzīvojušastrīs okupācijas - padomju (1940-1941), vācu (1941-1944) un atkal padomju,bet, vai nu autora uztverē, vai arī kļūdas dēļ,otrreizējā padomju okupācijailgusi tikai gadu, proti, no1944. līdz 1945. gadam, nevisno 1944./1945. gada līdz1991. gadam (formāli krievukaŗavīri atstāja Latviju 1993.gadā). Bet arī tabulā Ārzemjuokupācijas Eiropā otrreizējākrievu okupācija Baltijas valstīsvispār neparādās... (293).Ja ticam Deivisam, gaisa uzbrukumāDrezdenei bojāgājuši 40 000 civīliedzīvotāju(299). Iemesli Drēzdenesbumbošanai bijuši 1) aizturētvācu transportu kustībuuz Austrumfronti un2) parādīt krieviem, ko spējveikt Sabiedroto bumbvedēji.Drēzdenes stratēģiskābombardēšana bijusi bumbvedējuvislielākais sasniegums visā kaŗā.Pavisam citu versiju par šo bombardēšanusniedz zviedru vēsturnieks Lindkvists (SvenLindqvist) grāmatā A History of Bombing(2002), kamēr aculiecinieks, rakstnieks KurtsVonnegūts, to apraksta šādi: Temperatūracēlās pāri 1 800 grādiem pēc Fārenheita.Apmēram 100 000 civiliedzīvotāju gāja bojā- precīzu skaitli nav iespējams aprēķināt, daudzusnevarēja identificēt, jo tie bija sakusušiar citiem tādā kā pusšķidrā masā… Kā kaŗagūsteknis Vonneguts pārcietis bumbošanuDrēzdenē un palīdzējis vāciešiem savākt līķus.*Populārais uzskats, ka koncentrācijas no-______________________* Kaut arī precīzs nogalināto skaits gaisa teroruzbrukumāDrezdenei 1945. gada naktī no 13. uz 14. februārinav un arī nekad nekļūs zināms, pašu vāciešufaktos balstītas liecības vēstī, ka nogalināto skaitsdrīzāk pārsniedz 250 000. Viņu vidū bijis nenosakāmsskaits bēgļu no Vācijas austrumu apgabaliem, arī noIgaunijas, Latvijas un Lietuvas (JG red.).59

metnes ievedusi vācu nacionālsociālistiskāpartija (NSAPD), esot maldīgs - campos dereconcentracion pirmoreiz pielietojusi spāņuadministrācija Kubā (1890), un arī angļiembijušas savas koncentrācijas nometnes Būrukaŗā Dienvidafrikā. II Pasaules kaŗš nav bijusipirmā reize, kad ārsti izmantojuši gūstekņusmedicīnas eksperimentiem -- tas jaudarīts vācu kolonijās Afrikā (1905), kur Dr.Gērings (Göring) bijis komisārs. 30 gadusvēlāk Hermans Gērings sekojis tēva pēdāsVācijā. Arī angļiem bijušas koncentrācijasnometnes Daglasā (Douglas - Isle of Man)jau 1914. gadā. Gulaga sākums, pateicotiesTrockim un Ļeņinam, meklējams 1920. gadāpilsoņkaŗa laikā. Vācijā pirmā koncentrācijasnometne dibināta Dachauā (1933). Rietumikoncentrācijas nometnes uzskata par kaunatraipu un izvairās par tām runāt, īpaši attiecībāuz PSRS -- viņu II Pasaules kaŗa sabiedroto.Priekšpēdējā nodaļā Deiviss pievēršas kaŗaatspoguļojumiem filmās, literatūrā, vēsturesgrāmatās, internetā, muzejos u.c. - tie visi,lai arī kur tas nebūtu, esot sadrumstaloti,nepilnīgi, vienpusīgi, reizēm pat aizspriedumaini.Kamēr Eiropas muzejos vācu okupācijaatspoguļota pareizi, krievu okupācija tikainesen kļuvusi atcerēšanās vērta. Okupācijasmuzejam Vilņā veltīts tikai viens teikums(475), kamēr Latvijas Okupācijas muzejs navpat pieminēts.Grāmatas noslēgumā autora nepārliecinošs,neizšķirts vērtējums. Deiviss vai nu nevēlas,vai arī baidās skaidri pateikt, kas tad īsti uzvarējamieru?Marita V. GruntsMarita V. Grunts, pēc profesijas diplomēta bibliotekāre,kopš 1983. gada vada latviešu bibliotēku Londonā.Raksta latviešu diasporas presei. Dzīvo Anglijā.* * *Beidzot varam lasīt grāmatu, kur nav nepārspīlēto un nepilnīgo Rietumu sabiedroto,ne krievu pašmīlīgo un melīgo slavinājumu.Kaŗš Eiropā pārskatāms samērā neitrāli.Esam tādu jau ilgi gaidījuši. Citi nav bijušitik pacietīgi. Stāsta, ka britu aktieris MaiklsKēns (Michael Cain), noskaities par to, kaviņa bērniem amerikāņu skolmeistari spītīgimāca II Pasaules kaŗa sākumu ar 1941. gadu.Noskaities, un bērnus nosūtījis skoloties atpakaļuz Lielbritāniju. Trūkumi nešaubīgi būsarī tur mācītajai vielai par kaŗu! Salīdzinotar pazīstamiem rietumnieku darbiem, kaŗadarbība Austrumeiropā (tikai nedaudzIekškrievijā pašā) šajā grāmatā ir parādītadaudz pareizāk nekā līdz šim, arī pietiekamiplaši. Īpaši Staļina un Padomju Savienības lomastvertas plašāk un dziļāk – gan atzinīgi,gan arī ļoti kritiski.Emeritētais Londonas Universitātes profesorsDeiviss iesāk ar virzību no veciem konfliktiemuz jaunu kaŗu jau tūlīt pēc VersaļasMiera līguma. Savus izlīdzinātos uzskatuspar kaŗu Eiropā viņš sācis veidot pēc tam,kad viņa sievas tēvs mocīts vispirms gestapo,bet vēlāk čekā. Deivisa pieeja kaŗa vēsturei irlīdzīga vācu stratēģista Kārļa fon Klauzevica(Carl von Clausewitz) uzskatiem –par kaŗu kāpolitisku un diplomātisku cīņu turpinājumu.Tāpēc arī profesora skats ir plašs. Tas iekļaujpriekškaŗa un kaŗa apskatā gan ideoloģiskos,gan politiskos konfliktus, gan arī saimnieciskoun bruņoto spēku sagatavotību un iesaisti.Grāmatas pirmajās trīs nodaļās autors vērovēlāko „auksto kaŗu” kā ļoti sarežģītu attiecībuun konfliktu turpinājumu. Lielākā grāmatasdaļa veltīta kaŗavīru un civīliedzīvotājulikteņiem. Kaŗa norisi Deiviss sāk nevisar Molotova-Ribentropa Paktu, uzbrukumuPolijai un Austrumeiropas sadalīšanu, betar Itālijas iebrukumu Abesīnijā un Albānijā.Ievērojama vieta ierādīta krievu-somu Ziemaskaŗam. Baltijas valstis, gan ar dažām neskaidrībām,pieminētas samērā bieži. Vienā nolabi atlasītajām ilustrācijām redzama Latvijasdelegācija Maskavā 1940. gadā ar ģenerāliRobertu Dambīti pilnā Latvijas uniformā.Attiecībā uz Latviju, Deiviss pārspīlē pavisamnedaudzo vietējo komunistu lomu varaspārņemšanā un neatkarības iznīcināšanā.Manuprāt, valdības pakļāvīgā nostājapēc padomju aģentu un Sarkanās armijasiebrukuma vairāk atgādina prinča Otto fonBismarka teikto par cilvēku, kuŗa bailes nonāves bijušas tik milzīgas, ka viņš izdarījispašnāvību. Autors gluži pareizi norāda uz 10rietumnieku kļūdu iemesliem rakstos par IIPasaules kaŗu, to vidū – politiskā propaganda,personiskas dabas aizspriedumi, sava veida“pagastīgi” uzskati un stereotipi, apšaubāmastatistika, kļūmīgas pētniecības metodes,dažu grupu speciālās intereses, uzvarētāju(un zaudētāju) īpatnējās un ierobežotās vēs-60

tures koncepcijas, kā arī atšķirīgie ētiskie unmorāliskie spriedumi. Tas viss radījis mītus --par Atlantikas sabiedroto vienotību, „antifašisma”uzvaru Eiropā, Eiropas sadalījumu jaukaŗa laikā divās iespaida sfērās, arī par gaužāmromantiski iekrāsoto Krievijas vēsturi.Profesors Deiviss atsaucas uz daudziem pavisamretiem, tikai viņa rīcībā esošiem faktuavotiem. Daļa, piemēram, Ziemas kaŗākritušo somu skaits, neesot vairs noskaidrojams.Autors savos spriedumos nebaidāsno nepietiekamas informācijas un ir pārliecinātspar savas zinātniskās pieejas pareizībuun noderību. Kaŗaspēka iesaiste Dānijasun Norvēģijas okupācijas cīņās visumā bijusimaznozīmīga, arī Polijas ātrā iekaŗošana,kamēr somu-krievu kaŗš prasījis vismaztādu pašu iesaisti, kāda vēlāk vērojama vācu1940. gada Rietumu ofensīvā. Milzīgā, nepiedzīvotiintensīvā un ilgstošā kaŗa darbībaun kaujas Austrumos aizēno visu pārējo. Laiarī autora simpātijas pieder atsevišķo kaŗavīruun civīlistu traģiskajiem likteņiem, viņššo stāstījuma daļu ir veidojis ar neskaitāmām,dažkārt ļoti interesantām anekdotiskām piezīmēm.Tās veido saistošu lasāmvielu, betatstāj neorganizēta pētījuma un nevajadzīgipiebārstīta satura iespaidu. Tā kā konfliktiturpinās vēl šodien, autors izvairās sniegtlasītājiem pavisam noteiktu viedokli gan parII Pasaules kaŗu Eiropā, gan arī par nākotnēgaidāmajām norisēm. Viņš izvēlas savusbeigu vārdus saukt par “neslēdzieniem” jebinconclusions.Ar visām tās nedaudzajām kļūdām un nepilnībām,aplūkojamā grāmata (Eiropā tā izdotakā Europe at War 1939-1945: No SimpleVictory. London: Macmillan, 2006; skat. nākošoapskatu) ir vērtīgs un svaigs ieskats IIPasaules kaŗa vēsturē, ieskats bez Rietumuun arī Maskavas aizspriedumiem un sagrozījumiem.Savus pārsteigumus tur atradīs arīlatviešu vēsturnieki, piemēram, 15. divīzijaskaŗavīri neesot izdoti krieviem tāpēc, ka neesotbijis informācijas par šīs vienības iesaistinoziedzīgā darbībā...Gundars Ķeniņš-KingsDr. Gundars Ķeniņš-Kings ir emeritēts ekonomikasprofesors un dekāns (Pacific Lutheran U.).20 NOPIETNI RAKSTI UN NE TIKAILetonica. Humanitāro zinātņu žurnāls. Literatūra.Folklora. Māksla. Rīgā: Latvijas UniversitātesLiteratūras, folkloras un mākslasinstitūts, 2007. Nr.15. 291 lpp.Aplūkojamā sējumā ievietoti 20 nopietniraksti un recenzijas, kā arī informācija parzinātnes dzīvi, konferencēm, zinātniekiem.Paužot rūpes par latviešu literatūrzinātnesnākotni, Viktors Hausmanis atskatās uz 50gadu okupācijas periodu, kad, neskatotiesuz ierobežojumiem, iznākuši nozīmīgi darbi:Raiņa Kopotu rakstu akadēmisks izdevums,prozas teorijas sējumi, pētījumi par atsevišķiemautoriem. Atjaunotās neatkarībasposmā izdota Latviešu literatūras vēsturetrīs sējumos, kā arī Gunša Bereļa pētījumsar tādu pašu nosaukumu, informātīvaisizdevums Latviešu rakstniecība biogrāfijās(1992, 2003), sērija Latviešu rakstniekuportreti. Ar 2003. gadu iedzīvināta monogrāfijusērija Personība un daiļrade. Līdzatmodas laikam tikpat kā nezināmo trimdasliteratūru un literāros procesus sākušiapskatīt un dokumentēt Inguna Daukste-Silasproģe, Viktors Hausmanis, Dace Lūse,Anita Rožkalne. Publicētas plašākas apcerespar noveli un drāmu. Norit salīdzināmās literatūraspētniecība, kam pievērsušies ganlatviešu, gan cittautu zinātnieki, piem., parliterāriem sakariem ar Ungāriju darbu publicējusiBiruta Gudriķe, par Somiju – ArnoJundze, par Ibsenu – Benedikts Kalnačs, parKrieviju – Ludmila Sproģe un Vera Vāvere,par Slovākiju – Jana Tesaržova, par Čechiju– Pavels Štolls.Dace Lūse ieskicē Latvijas 20.gs. 20. gadupolitisko vēsturi , par pamatu ņemot ErnestaBlanka apcerējumu “Latvijas demokratija unviņas vadoņi.” Autore uzskaita daļu to gadukritiska sabiedrības vērtējuma prozas, tuvākapskatot Kārļa Zariņa romānus Brāļu dēli(1922), Pelnu viesulis (1928) un Spīganaspurvā (1929). Edgars Lāms apskata telpassabrukuma atspoguļojumu mūsdienu latviešuliteratūrā, apcerot destabilizēto cilvēkudestabilizētā pasaules struktūrā. Par vienuno vienādotās, atsvešinātās telpas galveniemiemesliem Lāms min Latvijas 50 gaduokupāciju. Jaunākajos latviešu literārajosdarbos atspoguļota tradicionālās dzīves telpaszaudēšana, atstāšana, nacionālās telpaskritiska sašaurināšanās, atmiršana, sabruk-61

šana, latviešu gatavība iztirgotsavu zemi svešiniekam īslaicīgalabuma iegūšanai, īsredzīgavalsts politika, zaudējot kontroliun pozicijas tautsaimniecībassektorā utt. (Andra Neiburga,Egils Ermanovskis, Nora Ikstena,Inga Ābele). Lāms uzskata, kašāds vienpusējs, sastrēdzinātsnegatīvisms grauj kultūras telpuun līdz ar to destabilizē visudzīves telpu.Ilga Šuplinska apcer dzejas untās adresāta problemātiku. Iezīmējusiteksta komunikātīvo funkciju dažāduteorētiķu skatījumā, autore pievēršas četru20.gs. beigu un 21.gs. debitantu dzejaskrājumiem: Līgas Rundānes Leluos atlaidys(2004), Ronalda Brieža Asaru gāze (2004),Agitas Dragunes Prāts (2004) un ValentīnaLukaševica Kuozynda (2005). Rakstu pavadadzejas analīzes tabulas. Māra Grudule apskataGlika mītu latviešu kultūrā. Trīs iespaidīgisimboli: lielā Grāmata, Bībeles valodaun Glika ozoli, kā arī pats Gliks, turpina rastatspoguļojumu pētījumos un literatūrā. Grudulepakavējas pie Aleksandra Grīna, PilsoņuJēkaba un Kārļa Zariņa romāniem, VirzasStraumēniem, Virzas un Ādamsona dzejaslīdz 1970. gadu Ulža Bērziņa, Māŗa Čaklā,Leona Brieža, Lijas Brīdakas dzejoļiem.Rakstu “Krišjānis Valdemārs latviešu literatūrā”Zigrīda Frīde sāk ar apskatu par Kr.Valdemāra sabiedrisko, saimniecisko, politiskoun publicistisko darbību. ApcerēdamaValdemāra laika latviešu inteliģences pārvācošanos,viņa norāda, ka arī Valdemārssavus literāros darbus rakstījis galvenokārtvācu valodā, tāpat vāciskā ģimenē ritējusiviņa dzīve. Plašākais literārais darbs latviešuvalodā ir 300 stāsti, smiekļu stāstiņi etc.etc. un mīklas, ar ko jaunekļiem un pieaugušiemlusti no grāmatām vairot gribējis C.Woldemar (1853), kuŗa pamatā Valdemārapaša veiktie tulkojumi, stāstiņi un dzejoļi.Ārpus šī krājuma publicēti nedaudzi stāstiņiun tēlojumi. Kaut Valdemāra latviešu tautainozīmīgie raksti ir publicistikā, tautsaimniecībāutt., viņam bijusi pārliecība, ka arī mazutautu valodā reiz celsies īsta literatūra.Par spēlēm ar pērlēm un gliemežnīcām ĒrikaĀdamsona prozā raksta Anta Lazareva, attīstottezi, ka, kombinējot baroka un rokokoelementus, Ādamsons radījis savu idiostilu.Apcerējusi baroka un rokoko izcelsmi unskaidrojumus, Lazareva pievēršasto iezīmēm Ādamsonaprozā un secina, ka dominēpēdējās. Saistošā stāstījumāVera Vāvere paveŗ lappusesViktora Eglīša, Edvarta Virzasun Marijas Eglītes personībās,raksturos un savstarpējās attiecībās,kā arī aplūko Eglīšaun Virzas 25 gadu draudzībasiziruma iemeslus. Ko skatījās,ko apjūsmoja, ko pieņēma vainepieņēma filmu apmeklētājiLatvijā no 1930. līdz 1936.gadam, par to raksta IngaPērkone-Redoviča.Sadaļā “Arhīvi, dokumenti, fakti” BenitaSmilktiņa publicējusi fragmentus no rakstniekaJāņa Plauža piezīmēm “Ceļojums” laikāno 1941.26.VI līdz 10.VII, dokumentējotPlauža, Ērika Ādamsona un Aleksandra Čakapabēgšanu no Rīgas chaotiskajā okupācijasspēku starpposmā. Rakstā ietilpināti AnšlavaEglīša vēstuļu fragmenti Plauža meitai Baibai(1989) un Jānim Aneraudam (1973), kā arīEgila Plauža dzejolis “Par tēti” (Manai māsiņaiBaibai, 1980). Plašā atskatā “JaunāsGaitas redaktora pieraksti” Rolfs Ekmanisiezīmē Jaunās Gaitas nebūt ne gludo gaitustarp uzbrukumiem kā no trimdas “stingrāsstājas turētājiem”, tā no padomju režīma ruporiem,akcentēdams savu lomu JG sabiedriskipolītiskā virziena veidošanā. 53 gadosno pieticīga jaunatnes žurnāla JG ir kļuvusipar atzītu kultūras izdevumu kā trimdā, tāLatvijā. Plaša informācija par bagātīgo autoruklāstu, kas iekļauj gan svešumā rakstītsākušos, gan jau Latvijā publicējušos, ganLatvijā mītošos rodama rakstu nobeigumanodaļā “Neatkarīgi no struktūrām”.Ilze Lecinska iepazīstina ar 19.gs. celtāsStāmerienes muižas un pils vēsturi, bet galvenokārtar to iemītnieku likteņiem, par koautore savākusi vērā ņemamu informāciju.Kā intriģējošu pavedienu autore risina romānaGepards (The Leopard) autora DžusepesTomazi di Lampedūzas saikni ar Latviju unStāmerienu.“Jaunākās literātūras apskatā” Ildze Krontaapskata Benitas Smilktiņas Ilūzijas un spēles:Laika zīmes 50.-70. gadu īsprozā, RaimondsBriedis – Alīnas Romanovskas sakārtotorakstu krājumu Antons Austriņš – pazīstamaisun nezināmais, Lita Silova – AstrīdasSkurbes monogrāfiju Andris Kolbergs seri-62

jā “Personība un daiļrade”. Maija Burimasumina Daugavpils Universitātes jaunās filoloģijasdoktores literatūrzinātnē IngrīduKupšāni un Alīnu Romanovsku, IngunaDaukste-Silasproģe apskata Underes unTuglasa literatūras centra rīkoto seminārupar igauņu un latviešu literatūru Eiropaskontekstā 20.gs. sākumā. Sveikti jubilāri –Viktors Hausmanis, Zigrīda Frīde. Apcerētasdivas zinātniskās konferences: “NeredzīgāIndriķa un Jura Alunāna dziesmiņām veltīta”,ar kuŗu sakarā Māras Grudules un IevasKalniņas gādībā izdoti abu autoru grāmatujaunizdevumi, un LU Filoloģijas fakultātesLatviešu literatūras katedras sadarbībā ar LUTeoloģijas fakultātes Baznīcas vēstures katedruorganizētā “Latviešu literatūra un reliģija”.Lasāmi Viktora Hausmaņa atvadvārdiBirutai Gudriķei (1928-2006). Bagātīgais undaudzveidīgais krājums nobeidzas ar ietilpīguliterātūrzinātnes, folkloristikas un teātŗazinātnes notikumu chroniku.Lalita MuižnieceDzejniece Dr. Lalita Muižniece ir arī literatūras unfolk loras profesore.PROFESORA ADAMOVIČA DARBUUZSKAITEAija Freimane & Jouko Talonen. Bibliographyof Ludvigs Adamovičs. Helsinki: Suomenkirkkohistoriallinen seura / Societas historiaeecclesiasticae Fennica, 2005. 136 lpp.Dundagā dzimušais Ludvigs Adamovičs(1884-1942) beidz Rīgas Aleksandra ģimnaziju(ar zelta medaļu) un Tērbatas Universitātiar teoloģijas kandidāta grādu (1909), strādāpar skolotāju Rīgas 1. valstsģimnazijā, Tailovas Sieviešuģimnazijā, Rīgas Skolotāju institūtā.I Pasaules kaŗa laikāiesaukts, vada strēlnieku kaŗaslimnīcas kantīni, pēc ordinēšanasir strēlnieku rezerves pulkakapelāns. Ievēlēts LatvijasUniversitātē par docentu baznīcasvēsturē (1922), pēc teoloģijasdoktora grāda iegūšanasLU (1929) paaugstināts parprofesoru. Vēlāk ieņem LU prorektora,fakultātes dekāna, LURakstu techniskā redaktora u.c.amatus. Viens no Latviešu un somu biedrībasdibinātājiem (1931). Kā Kārļa Ulmaņaautoritārās valdības pirmais izglītības ministrsparaksta vairāk nekā 70 likumus vairīkojumus, kas visi, šķiet, ietilpināti aplūkojamābibliogrāfijā, piemēram, par apcietinātopersonu ģīmetņu noņemšanu no skolu telpusienām un Ulmaņa portreta novietošanuskolas telpās, par studentu-brīvības cīņu dalībniekuatbrīvošanu no lekciju naudas maksasaugstskolās, par žīdu tautas valodu u.c.1935.10.VII pēc nesaskaņām ar prezidentuAdamovičs atkāpjas no ministra posteņa.Neskaitot Adamoviča parakstītos likumus unrīkojumus, bibliogrāfijā, kuŗas publicēšanaifinansiālu atbalstu devusi Latviešu evaņģēliskiluteriskā baznīca Amerikā (LELBA), iekļautainformācija par 947 publikācijām (arīvācu, franču, angļu, zviedru un slovāku valodā),visvairāk žurnālistiska un kompilatīvarakstura (Ceļā, Ceļa Biedrā, Latvijas Kareivī,Universitas, Druvā, Burtniekā, IzglītībasMinistrijas Mēnešrakstā u.c.), ieskaitot apmēram200 šķirkļus Latviešu Konversācijasvārdnīcā. Viņa pamatīgākais zinātniskaisdarbs ir papildinātā un publicētā doktora disertācijaVidzemes baznīca un latviešu zemnieks1710-1740 (Rīgā, 1933. 659 lpp.; 2.izd. Mineapolē, ASV, 1964), kam pievienojasatsevišķi pētījumi par hernhūtiešu kustībuLatvijā un Igaunijā, par latviešu Brāļu draudzēm,kā arī 32 lpp. brošūra Kārlis Mīlenbahs.Latviešu zinātnieka izglītības gaita. Dzīve unmūža darbs (1927). Adamovičs ir rediģējisvairākus LU izdevumus – Zinātne tēvzemei20 gados (1938), Latvijas Universitāte 20 gados,1919-1939 (1939) u.c.Var droši teikt, ka vispaliekošākā nozīme irAdamoviča pētījumiem par latviešu folkloru,mitoloģiju, par senlatviešu reliģiju, kāarī saucas viena no viņa publikācijāmsērijā Vēstures atziņasun tēlojumi (1937). Vadotiespēc folkloristes un reliģijasvēsturnieces Lienes Neulandesgrāmatas Jumis senlatviešu reliģijā(2001), Adamovičs savālaikā bijis visrosīgākais Jumjujeb dabas auglības un briedumaspēku iemiesojumu pētītājs.Ievērības vērta ir arī viņaiedziļināšanās māšu saimessazarošanās jeb diferenciācijasprocesos senlatviešu mitoloģijā– senā latviešu un indoeiropiešu63

Zemesmāte bijusi sakne, no kuŗas izaudzisvesels pulks dabas māšu – no Nakts-, Ūdens-,Vēja-, Meža-, Lauku- un Ugunsmātes līdzVeļu-, Kapu- un Smilšumātei. Minētajāmmātēm savukārt var būt citi atzarojumi, piemēram,Ūdensmātei – Jūŗas-, Upes-, Miglasunvēl citas mātes. Ap Mežamāti, citu vidū,var grupēties Krūmu-, Lapu-, Ziedu-, Ogu-.Ganu-, Bišu- un Briežumāte, bet Laukumāteilīdzās var tecēt Ceru-, Miežu-, Rudzu- un patMēslumāte.Viens no teologa mērķiem ir latviskā momentalomas palielināšana reliģijā, konkrēti,dievkalpojumu latviskošana, „latviskā kristietība”.Nesen aizsaulē aizgājušais ValdemārsAncītis rakstam par Adamoviču virsrakstāliek: „Teologs par un pret latviešu reliģiju”(Senču kalendārs 2000) – īpašības, kas atbalsojasAdamoviča rakstos par senlatviešureliģijas saistību ar dievturību.Pirmajā krievu okupācijas gadā LU Teoloģijasfakultāte tiek likvidēta (1940), profesors pieprasapensiju, bet jaunais varas aparāts tonoraida. Lai eņģeļi maksā viņam pensiju – tākāds ierēdnis uzrakstījis uz lūguma. Sekoapcietināšana 1941.14.VI, deportēšana lopuvagonā uz Krieviju, atdalīšana no pārējiemģimenes locekļiem (sievas, meitas – vēsturesmaģistres – un dēla), nonākšana Salikomskaslēģerī, kur Adamoviču notiesā uz nāvi nošaujot,kā vēsta archīvmateriāli, par 1) piederībubiedrībai Reliģijas zinātne (laikam domātadarbība LU Teoloģijas fakultātē), 2) par piederībunacionālajai biedrībai Latviešu biedrība(domāta Rīgas Latviešu biedrība) un 3)par reliģiski nacionālas politikas realizēšanuizglītības ministra postenī (1934-1935).Darbu pie bibliogrāfijas, kam pamatā AijasFreimanes (1958-1998) diplomdarbs (1993)LU Filoloģijas fakultātes Bibliotēkzinātnesun informācijas katedrā, turpina un nobeidzHelsinku U. Teoloģijas fakultātes profesorsJouko Talonens. Pirmās septiņas lappuses(angļu valodā, kas varēja būt idiomātiskāka)veltītas Adamoviča mūža aprakstam.Visgrūtāk gājis ar apmēram tā paša materiālalatviskojumu bibliogrāfijas beigās, parkuŗa pārlasīšanu Talonens izsaka sirsnīgu pateicībukādam LU maģistram, diemžēl, galīginepelnīti, jo, nemaz nerunājot par mūsudiakritisko zīmju nepareizo izvietošanu, kopsavilkumsčum un mudž no tādiem stila ziediemkā: grafizkais zimējums par Adamovičarakstiem no gadiem 1907-1941 paradas viņaaktivitātes (..) Apmēram 70% no viņa literaraproduktiem ir no gadiem 1932-1941 (133).Nav arī skaidrs, vai Daugavpils 1. ģimnazijasabiturients, kuŗš 1940. gadā sācis strādātčekas stūŗa ēkā Rīgā, aizbēdzis uz Krieviju(1941) un bijis pats galvenais Adamovičapratinātājs, ir S. Radušs vai S. Rudušs. Tekstālietoti abi vārdi. Fotogrāfiju, kur redzamsprofesors kopā ar saviem LU Teoloģijas fakultāteskolēģiem pag.gs. 20. gadu otrā pusē,uzņēmis Akmentiņš 1994. gadā.... Utt., utjpr.Pašā bibliogrāfijā kļūdu ir maz.Rolfs EkmanisVĒRTĪGS DEVUMS ČAKIĀNAIAleksandra Čaka gadagrāmata. Rīgā: Pils,2007. 204 lpp.Ar Valsts Kultūrkapitāla fonda un Rīgas domesKultūras departamenta atbalstu klajālaistās Aleksandra Čaka gadagrāmatas zinātniskaisredaktors ir Valdis Rūmnieks, bet sastādītāja– Čaka memoriālā dzīvokļa vadītājaAndra Konste.* Ne uz vāka, nedz arī titullapādiemžēl nav nekādas norādes, ka šis ir jaugadagrāmatas ceturtais laidiens. Pirmie trīssējumi iznāk 2001., 2002. un 2004. gadāSakopoti 11 autoru darbi. Ievadā dzejnieks,atdzejotājs un esejists Uldis Bērziņš pievēršas„manīgajam lūša motīvam”, kas Čakam (1901-1950) un latviešiem vispār bijis nepieciešams,lai izdzīvotu visas okupācijas. Grāmata tuvinatrimdā un Latvijā rakstītos darbus parČaku, piemēram, Valda Rūmnieka un RolfaEkmaņa, kas ir saskanīgi dažādos laikos unpolitiskās sistēmās. Ekmaņa rakstā, kas pārspiestsno Jaunās Gaitas [154(1985):23-25un 155(1984):28-31, 36], teikts: Jāpiemetina,ka nav pilnīgas Čaka darbu bibliogrāfijas...(12.lpp.). Toreiz nebija. Tagad Čaka darbuuzskaite pieejama viņa Kopoto rakstu akadēmiskāizdevuma sešos sējumos (1991-2007,Valda Rūmnieka redakcijā), un arī aplūkojamāgadagrāmatā par laika posmu no 1940.gada jūlija līdz 1949. gadam. Bibliogrāfijaskompilētāja Māra Izvestnija iekļāvusi arī literatūrupar rakstnieku. Īpašas ievērības vērtsir šķirklis Nr. 1283: Mūžības skartie: dzejaspar latviešu strēlniekiem. Hektografēts izd. –[Eutina] (Vācijā): [b.i], 1949. – 346, [2] lpp.:il.:21 cm. – Ar roku rakstīts teksts. – 2 JāzepaGrosvalda un 2 Niklāva Strunkes gleznu ko-64

pijas. – 22 numurēti eks. – Eks.N. 7 ieraksts: „Tekstu ar rokupārrakstījis Aivars Ruņģis, ilustrācijaspēc oriģinālzīmējumiempārkopējis Laimonis Pilpe.” Tasbija laiks, kad cilvēki sajuta vajadzībuto darīt.Respektējams darbs, bet kālasāmviela nebaudāms, ir literatūrzinātniekaRaimondaBrieža sastādītā „AleksandraČaka dzejas atskaņu vārdnīca.Nobeigums” (109-143). Še jāņemvērā paša autora ieteikums: Īsteni Čakaatskaņu meistarību var ieraudzīt, tikai lasotdzejas tekstu... (110). Daudzi ievietotieraksti apskata Čaku sakarā ar citiem rakstniekiemun ar 20.gs. mākslas un literatūrasvirzieniem. Autori cenšas iegriezt Čaku savalaikmeta grīstē. Ievietotie foto uzņēmumiaptveŗ laika posmu no 1918. līdz pat 2005.gadam. Cilvēcīgu dzirksti iešķiļ četri Čakarokraksta faksimili Grēviņu ģimenes viesugrāmatā (1944-1949), piemēram: Un tā nukopā esam mēs / Šais ļoti jaukās atsvētēs/ No skaistām glāzēm dzeram šņabi / Unmums ir lab...i – Rīgā, 12. XII 45.g.Anita Liepiņa* Skat Andras Konstes rakstu par Čaku „Pār visiemcilvēkiem es sāku mīlēt lietas”, JG223(2000):19-21.GRĀMATA, GRAĶENE, GRĀMATIŅAJanīna Kursīte. Neakadēmiskā latviešu valodasvārdnīca, jeb novadu Vārdene. Rīgā:Madris, 2007.Tā nesen sēdējām mūsu literatūras grupāČikagā, pārrunājām Annas Brigaderes Dievs,Daba, Darbs. Te uzreiz jautājums: kas tas pūtelistāds ir? Var noprast, ka tas tak jau laikamir kaut kas ēdams vai dzeŗams, tomēr īstasskaidrības nav. Bet apskaidrošana nāk, jookeāna pārbraucēji jau allažiņ arī atved uz šokrastu kaut ko jaunu un labu. Knikš, knakš,tiek atvērta kāda grāmatu somiņa, parādāsVārdene, un tad jau 259. lappusē var skaidriredzēt, kas tas pūtelis ir par zvēru un ko tasziemā ēd.Parasti jau ļaudis vārdnīcas un telefonu grāmatastā neko ar lielu sajūsmu nelasa, bet tenu jāsaka, ka Vārdene ir pavisam cita lieta.To var ar prieku lasīt pat ja navkāds speciāls vārds jāuzlūko.Šķirstot lapas un lasot gandrīzvai katrā lapā atradīsies kāds„ahā” piedzīvojums. Paši vārdi,piemēri, kā šos vārdus lieto, irtik spilgti, pārsteidzoši, smaiduizrosinoši. Var lasīt lapupēc lapas, un no garlaicībasne vēsts.Manuprāt Vārdene ir viena no2007. gada galvenajām naglām.Nu, ir jau vēl arī citas naglas,gan zelta, gan sudraba, tomēr Vārdeneimanā domāšanā pienākas tāda kā galvenāsnaglas vieta.Iedomājos, cik gan būtu jauki, ja varētu būtkādā Janīnas Kursītes vadītā seminārā vai sanāksmēun tad jautājumu un pārrunu daļāpavaicāt, kā tad ir ar klamzas un mumļakabūtību. Kā tās lietas īsti ir? Vai mumļaks varētubūt tas pats kas klamza vai varbūt turvarētu būt kāda zināma noteikta atšķirība?Liekas, gan bagāts, gan nabags varētu būtklamza un arī mumļaks, bet tad atkal vēl iršļubraks. Nu, klamza un mumļaks varētu būtglīti tērpies, bet to nu gan nevarētu teikt paršļubraku. Tomēr, varbūt ar centību šļubraksvarētu tikt atbrīvots no savas šlubracībasun pat tikt par štokarellī dendiju ar cigarillotrauslā rokā un štoka spieķi padusē. Untad jau vēl par starpību starp spurslām unņuņņām.Janīnai Kursītei noteikti pienākas ordenis vaimedaļa nevien par visu darbu, bet arī pardrošsirdību šajā darbā iekļaut tādus vārdus,par kuŗu lietošanu mums kādreiz jaunībā irtikusi mute mazgāta, un dzirdētāji ir teikušifui! par šādu vārdu ”brūķēšanu.”Jā, tur ir iekšā visi tie vārdi, nu tie, kuŗus zinavai visi puikas un vīrieši – ar sieviešiem ir tā,ka zināt jau laikam zina gan, bet saka, kanezin, un melo acīs skatīdamās. Kursīte ganzina un pasaka arī. Muti viņai nemazgāsim,jo tagad jau šur tur drukā redz tos vārdus,lietas tiek nosauktas īstajos vārdos, nu kautvai tajā pašā Karogā. Aizvadītā gada augustanr. Juŗa Zvirgzdiņa rakstā (Karalis Purkšķis)bija minēts īstenais vēdera gāzu nosaukums(viņš gan pieteica klāt, par piedošan’). Tāpatfebruāŗa nr. (2007) bija gan raksti un dzejas(galvenokārt trimdinieka Andreja Iksena darbāKramu cilts) pilni ar šiem ilggadīgi slēptajiemķermeņa lejupdaļas miesas gabalu no-65

saukumiem, un ko nu tās miesas daļas daratā īsteni tautiski.Tā paša gada marta Karogā bija sveicieniJanīnas Kursītes 55. gadadienā. Tā nu arī nosavas puses vēlu viņai piedzīvot vēl otros 55gadus ar tik pat gaišu galvu un ražīgumu kāšodien.Ivars AntēnsPar Ivaru Antēnu skat. JG248;62PASKAIDROJUMS PAR LEEdgars Andersons, red. Latvju enciklopēdija:1962-1982. 5. sējums – Šn – Ž. Rockville, MDASV: Amerikas Latviešu apvienības Latviešuinstitūts, 2006. 527 lpp.Jāpaskaidro, ka LE manuskripts no A līdz Zpabeigts ar nosaukumu Latvju Enciklopēdija1962 – 1982 un jau 1983. gada sākumātika nodots Amerikas Latviešu apvienībasLatviešu institūtam izdošanai. Lielais darbsiesākās 1975. gada rudenī, kad oktobrīvēsturnieks Dr. Edgars Andersons uzņēmāsgalvenā redaktora pienākumus, bet es sākuredakcijas sekretāra darbu. Mazliet vairāknekā septiņos gados manuskripts tika pabeigts.Apgalvojums avīzē Laiks (2007, 28),ka 1989. gadā, traģiskā katastrofā ejot bojā,profesors Andersons nebūtu pabeidzis 4. un5. sējumu, neatbilst patiesībai. Tos arī pabeidzajau 1982. gadā. Problēma radās, kadALAS Latviešu institūtam bija citas prioritātesun sējumu izdošana ieilga: 1. sējums iznāca1983. gadā, 2. sējums – 1985. gadā, 3.sējums – 1987. gadā, 4. sējums – tikai 1990.gadā. Vilcinoties ar katra nākošā sējuma izdošanu,informācija novecoja un radās vajadzībato pakāpeniski atsvaidzināt. To EdgarsAndersons arī centās darīt, kamēr vēl bijadzīvs.Piekto sējumu, kas iznāca 2006. gadā, jāuzskatapar oriģinālā manuskripta daudz vēlākpārstrādātu versiju. Priekšvārdos ArvīdsBļodnieks paskaidro, kāpēc pēdējais sējumstik ilgi ir kavējies. Kā jau tas notiek ar datētumateriālu, arī Latvju Enciklopēdijas1962-1982 gausās izdošanas process(1983-2006!) nenāca par labu ne tās saturam,ne viengabalainībai. 1982. gadā okupētāLatvijā sāka iznākt padomju propagandaspiesātinātā Latvijas Padomju enciklopēdija10 sējumos. Pirmais sējums iznāca 1982.gadā, laikā, kad tika pabeigts LE 1962-1982manuskripts. Dr. Andersona iecere daļēji bijaizdot mūsu enciklopēdiju kā nacionālās latviešukopības atbildi padomju ražojumam.Ojārs CelleKalifornijas U. Ģeoloģijas fakultāti beigušais (1959)Ojārs Celle ilgus gadus vada ZiemeļkalifornijasLatviešu biedrību un ir Ziemeļkalifornijas Apskatagalvenais redaktors. Pēc atgriešanās Latvijā – avīzesLaiks pastāvīgs līdzstrādnieks.ATSKATI, UZSKATI, IESKATIGundars Ķeniņš Kings. Raksti veiksmīgiemcilvēkiem: Atskati, uzskati un ieskati nākotnei.Rīgā: Biznesa Partneri, 2007.Atzīšos uzreiz – esmu pieskaitāma Gundararakstu darbu cienītāju saimei, jo nav daudzlatviešu, kas prastu tik loģiski, vienkārši unsaistoši rakstīt. Arī vispusīgu zināšanu unpieredzes retajam ir tik daudz, bet vēl mazākir to, kas grib un var savu pieredzi nesavtīgicitiem nodot. Mans „rāmis” – padomjuLatvijā uzaugusi četrdesmitgadniece, bet arrietumu izglītību ekonomikā, mācībspēksaugstskolā. Tātad – no sava, savu bērnu unstudentu skatupunkta mēģināšu lūkoties, savasdomas sagrupēt, nepārstāstot, protams,rakstu saturu.Pats labākais – grāmatu var lasīt ikviens.Iepriekšējas zināšanas mikro vai makroekonomikānav nepieciešamas – uzrakstīts saprotamiun interesanti. Un tas ir ļoti būtiskiLatvijā, kur liela daļa grāmatu ir un joprojāmtiek rakstītas ļoti smagnējā un garlaicīgā stilā,īpaši lietišķo un zinātnisko darbu jomā.Grāmatas, kuŗas no brīva prāta neviens nelasa.Ērts ir principiālais dalījums: atskati, uzskatiun skati nākotnei. Lasītājiem visā pasaulēvērtīgi būs tie raksti, kuŗos salīdzinātas dažādās„pasaules” – pirms un pēcpadomjulaika Latvijas, patreizējā Latvijas un Rietumupieredze. Atskatu daļa ir interesanta, ja irlaiks mierīgi lasīt un par bijušo padomāt,paralēles vilkt un likumsakarības meklēt. Arnākotnes skatiem jau vispār tā ir, kā dziesmādzied: kā pa miglu. Šis laiks ir dīvains, unmaz varam saskatīt īstā laikā. Globālais gangrauj, gan nebijušos augstumos paceļ indivi-66

duālo. Lielražotāji apvienojas,bet plaukst arī nišas biznesi,sajaucas mentālās un nacionālāstradicijas. Daļa pēc būtībassasaucas ar jau iepriekšējāsnodaļās lasīto. Vienā ziņāesmu ar profesoru GundaruĶeniņu Kingu vienisprātis –jātur acis vaļā un jācenšaspārņemt noderīgo.Man, un iespējams arī ļotidaudziem citiem Latvijā, nošīs grāmatas patlaban vissvarīgākiešķiet „praktiskieraksti”, kas visvairāk attaisnos šīs grāmatasiegādi.Cenas ceļas – ar vieglu smaidu, bet nopietniun pamatoti par procesiem, kas Latvijā dzīvojošajiemnav patīkami un biedē, jo sveši– nav iepriekš piedzīvoti, taču ir pasaulē zināmi.Katram sava taisnība – par sava un visukopējā labuma līdzsvarošanu. Labi uzrakstītspar problēmām ar taisnīguma un atbildībasizpratni Latvijā (tik labi, ka brīžam pat sāpīgilasīt). Tās ir lietas, kas vienā dienā nemainās.Bet – ja par tām nedomā un nerunā, tad netik nemainās. Nodrošināt savu nākotni –pēc būtības loģisks un ļoti praktisks turpinājumsabiem iepriekš minētajiem. Skaidri unkonkrēti par to, ka katrs pats ir atbildīgs parsavu nākotni. Latvijā šī doma vēl nav populāraun pārdomāti uzkrājumi veidojas daudzlēnāk, nekā aug materiālā labklājība. Arī manapkārt ir ne mazums cilvēku, kuŗi dzīvo tikaišodienai, bet pēc tam, droši vien valdību unko tik vēl vainos – kad pensijas būs mazas...Pats labākais – raksts nāk īstajā brīdī, kaddažādi savas nākotnes nodrošināšanas veidiLatvijā kļūst pieejami, to reklāmas uzbāzīgas,bet mums pašiem te vēl nav ne īsti zināšanu,ne pieredzes. Dekāna piezīmes – tiem,kuŗi grib labāk izprast augstākās izglītībassistēmu. Labs pārskats gan par būtību, ganASV pieredzi. Noderēs gan potenciālajiemstudentiem, gan jau esošiem mācībspēkiemun administratoriem. Kopējais vērtējums –nešaubīgi pozitīvs, bet ir arī dažas lietas (ungaužām prozaiskas), kas būtu pārdomu vairīcības vērtas uz priekšu raugoties – tālab jauarī es savu pārdomu virsrakstā liku Gundaragrāmatas nosaukuma otro daļu. Tāpēc es šogrāmatu gribu vēl un vēl lasīt, bet (1) skatosGundara Latvijā jau iznākušo grāmatu kaudzītiun domāju divējas domas – no vienaspuses – ir patīkami rokā turēt labu iesējumucietos vākos, no otras – tasbūtiski paaugstina cenu, untad gribas ko vairāk pretī, netikai pēc būtības labu saturu.Mīkstie vāki būtu lētāki. (2)Kaut esmu ideāliste un grāmatapēc būtības man ļoti patīk,mēģinu skatīties arī praktiskiun tāpēc baidos, ka tieši cenasdēļ Latvijā daudzi to nenopirks(ap Ls10 nav ierasta cena grāmataiLatvijā). Un otrādi – tie,kas nopirks, var būt nemierāar prozaiskajām ķibelēm, proti,nezinu, kā tapa raksti, betšķiet, ka vietumis pietrūkst „redaktora stingrāsrokas” – ne visur doma skaidri līdz galamformulēta, ir vietas un lietas, kas atkārtojas.It kā jau rakstu krājumā tas ir pieļaujams, bettomēr – apjomu varēja uz pusi vai vismaz partrešdaļu samazināt. Piedevām vēl viena nodevasteigai – drukas velniņi brīvībā tikuši vaikorektoram roku raustījuši – kļūdu un kļūdiņuir vairāk nekā gribētos cietvāku grāmatāredzēt.Ir jau tā, kā Gundars pats sākumā norāda –tā nav mācību grāmata. Tā nesatur receptesvai formulas. Tās ir viņa pārdomas, kas vardot jaunas, vērtīgas idejas un rosināt lasītājupārdomas. Viena lieta man ir skaidra – turpināšuik pa brīdim šķirstīt pati un likšu arīcitiem lasīt.Ieva KalveDr. Ieva Kalve (kalve@apollo.lv) ir populāra lektoreun pazīstama konsultante uzņēmumu vadībaslietās Biznesa augstskolā “Turība”, šimbrīžam Fulbraita(Fulbright) stipendiāte Savienotajās Valstīs.GANDRĪZ TIKAI LATVIEŠIEM!Journal of Baltic Studies (JBS), XXXVIII/3(September 2007). The Association for theAdvancement of Baltic Studies, Inc., Šoreiz pļaujas svētki latviešiem! Ja Jūsu vietējāsuniversitātes bibliotēkā JBS vēl nav, laiksuzstāties, lai to pasūtina: T & F CustomerS, T&F Informa UK Ltd, Sheepen Place,Colchester, Essex, CO3 3LP, UK.Iekļautajos rakstos var iepazīties ar Latvijāagrāk maz ievērotām Rietumu zinātniskāmnormām un standartiem. Tos ievērojot, lat-67

viešiem jāceļ sava zinātnisko veikumu kvalitātejau tagad, īpaši laikā, kad jaunais rektorsMārcis Auziņš vēlas izveidot LatvijasUniversitāti par pasaulē respektējamu Rietumuparauga pētniecības iestādi. Autoru unlasītāju dialogu veicināšanai šīm piezīmēmpievienoju autoru e-pasta adreses.Moles (Richard Mole, U. College London) raksts raksturīgs mūsdienāsakadēmiskos žurnālos publicētajiem darbiem.Lakoniskums norāda, ka raksts varētubūt autora doktora disertācijas kopsavilkums.Temats: latviešu uzskati par krieviem un krievu– par latviešiem. Pieņemt Moles secinājumusir viegli, un no viņa metodikas varammācīties rietumnieku jaunāko pieeju sociālāmzinātnēm. Skaidrojumi tomēr neapmierināstos, kuŗi šīs metodes vēlēsies izmantotsaviem darbiem. Šoreiz man nepietiek tikaiar statistiķu gudrību.Otru rakstu, vadoties pēc tradicionālāmvēsturnieku metodēm, sastādījusi RovanaU. (Rowan U. New Jersey) lektore Ieva Zaķe(). Temats: autoritārouzskatu veidošanās latviešu inteliģencē pirmsun pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma. Pēc iedziļināšanāsvairāk nekā 450 labi pazīstamās nacionālistupublikācijās, autore secina, ka šātipa cilvēki jau no sākta gala bijuši labvēlīginoskaņoti autoritārai valsts vadības sistēmai.Tā sauktie nacionālie rakstnieki un intelektuāļivisumā vai vismaz to vairākums atbalstījaun stiprināja Ulmaņa politiskos uzskatus.Taču autores pieejai ir īpatnēji metodikastrūkumi. Tāpat kā no grāmatām vai rakstiemnevar spriest par to autoru patieso pārliecībupadomju okupācijas laikā, nevar formulētrakstnieku politisko pārliecību no Ulmaņadiktatūras laika publikācijām. Šo problēmupadziļina dažu intelektuāļu svarīgu uzskatumaiņa laika gaitā. Nacionāldemokrāti JānisAkurāters un Linards Laicēns katrs aizietsavu ceļu. Atis Ķeniņš un Kārlis Skalbe palīdzveidot arvien populārāko demokrātisko centru.Parlamentārās Latvijas prezidenti JānisČakste un Gustavs Zemgals ir šai pārliecībairaksturīgi demokrāti. Zaķe itin pareizi aprakstavadonīgā “zemes saimnieka” Ulmaņaun viņa favorītu vienvaldības slavināšanu,bet nemaz neizskaidro, kur palika tā lielā inteliģencesdaļa, kas bija nacionāli noskaņotidemokrāti. Te nu Zaķei būtu noderējis pievērstiesarī citiem nopietniem avotiem vai toizlasei. Viņas darbā man pietrūkst statistiķunostiprinātas pētniecības dimensijas.Indianas U. (Indiana U.) profesores IntasGāles Kārpenteres (Carpenter) apjomīgaisraksts par mūziklu Eslingena sniedz mumsdaudz vairāk nekā tikai šī kultūras ziņā nozīmīgāpasākuma aprakstu un vērtējumu. Dr.Kārpentere, pieredzējusi mūsdienu folkloraspētniece un lieliska latviešu kultūras pazinēja,priekšzīmīgi izskaidro savu zinātnisko pieejuun, piedevām, viņas tekstā lietoto jaunvārduizcelsmes loģiku. Viņas metode ir līdzīgatai, ko bieži sastopam literatūras, medicīnas,saimniecisko un sociālo zinātņu fakultātēs,un pats pētījums uzskatāms par zinātniskarakstura analītisku notikuma aprakstu (caseanalysis). Tas ir godam veikts darbs, vērtīgssava pamatīguma un saturīguma dēļ. Ja irkāda kļūda, tad pavisam nenozīmīga. Laiarī mēdz teikt, ka sociologi mākot vienkāršaslietas izteikt ļoti smalkā valodā, rakstsir izglītojošs un piesaista lasītāja interesi.Kārpenteres sniegums rāda, ko var sasniegtar rūpīgu analītisku pieeju un ko mums vardot nopietnas folkloras studijas.Tartu U. žurnālistikas lektores Anu Masso(anu.masso@ut.ee) pētījums ir par attiecībāmstarp igauņiem un zviedriem, pievēršotiesarī tuvākiem un tālākiem kaimiņiem, untā metodika ir nevainojama – lielisks paraugstiem baltiešiem, kas nākotnē rakstīs savas,Rietumu prasībām atbilstošas un pašu vajadzībāmnoderīgas disertācijas. Vēl jānorādauz interdisciplināro pieeju, kas, manuprāt,visvairāk bagātina baltiešu zinātni un apgaismomūsu attīstības procesus.Par to, cik nopietni ņemamas ir mūsdienuprasības pētniecībā, liecina arī grāmatu recenzijas.Jurista Īva Plaserō (Yves Plasseraud)Les États baltiques. Des sociétés gigognes (2.izd.) norāda uz autora zināmu attieksmesmaiņu. Baltijas valstis viņam nav vairs baltu,bet baltiešu vai baltiskas valstis. Recenzents(Matthieu Chillaud, Tartu U.) grāmatu raksturokā viegli lasāmu, franču valodas pratējiemnozīmīgu darbu. Agita Lūse (LU) pozitīvi novērtēmodernā ģeogrāfa Edmunda BunkšesGeography and the Art of Life (izdota arīlatviski). Toties Kotts (Matthew Kott, OsloU.) visai negatīvi vērtē vācu lietu speciālistaValda Lūmana Latvia in World War II. Darbsesot novecojis, izceļas ar nekritisku pieejupadomju avotiem, kam pievienojas daudzāskļūdas vācu īpašvārdu rakstībā.Gundars Ķeniņš KingsPacifika Luterāņu U.68