Ievads

IevadsEsmu pārliecināts, ka nekas nenotiek bez iemesla.Reizēm pašā notikumu epicentrā nespējam ne izprast,ne apjaust notiekošā iemeslus, tomēr ar laiku, ja esampacietīgi, tie atklājas.Tā tas bija arī Katrīnas gadījumā. Pirmo reizi mēs satikāmies1980. gadā, kad divdesmit septiņus gadus vecāsieviete ieradās pie manis pēc palīdzības, – viņu mocījanemiers, panikas lēkmes un uzmācīgas bailes. Šie simptomibija izpaudušies jau bērnībā, tomēr pēdējā laikāsituācija bija arvien pasliktinājusies. Emocionāli viņajutās sasaistīta un nespēja pilnvērtīgi darboties. Sievietiparalizēja bailes, un viņa, saprotams, jutās nospiesta.Salīdzinājumā ar haosu Katrīnas dzīvē mana ikdienabija rimta. Man bija stabila laulība, divi mazi bērni unplaukstoša karjera.Jau kopš bērnības man šķita, ka ar manu dzīvi vissir kārtībā. Biju uzaudzis mīlošā ģimenē. Mācības manpadevās viegli, un jau otrajā koledžas kursā nolēmu kļūtpar psihiatru.1966. gadā ar izcilību absolvēju Kolumbijas UniversitātiŅujorkā. Pēc tam studēju Jēlas Universitātes

8 Viņpus laika, kur nemirstībaMedicīnas fakultātē, kur 1970. gadā ieguvu medicīnasdoktora grādu. Pēc stažēšanās Ņujorkas Belevjū medicīnascentrā es atgriezos Jēlā, lai pabeigtu aspirantūru psihiatrijā,pēc tam pieņēmu docenta darba piedāvājumuPitsburgas Universitātē. Vēl pēc diviem gadiem kļuvu parPsihiatrijas farmakoloģijas nodaļas vadītāju Maiami Universitātēun guvu plašu ievērību valsts mērogā par sasniegumiembioloģiskajā psihiatrijā un narkotisko vielupārdozēšanas izpētē. Pēc četriem universitātē nostrādātiemgadiem mani paaugstināja par psihiatrijas asociētoprofesoru medicīnas skolā, kā arī iecēla par psihiatrijasnodaļas vadītāju lielā universitātes slimnīcā Maiami. Apto laiku jau biju publicējis trīsdesmit septiņus zinātniskusrakstus savā pētījumu sfērā.Gadiem ilgi strādājot pētniecības laukā, esmu radisdomāt kā zinātnieks un ārsts, neļauju sev atkāpties nodiezgan šaurās konservatīvisma taciņas, ko diktē manaprofesija.Tam, ko nav iespējams pārbaudīt ar tradicionālāmzinātniskām metodēm, es neuzticējos. Biju informētspar pētījumiem parapsiholoģijas jomā, kas veikti dažāsvalsts lielākajās universitātēs, bet manu uzmanību tienesaistīja, jo šķita pārāk neticami.Bet tad mani ceļi krustojās ar Katrīnu. Lai palīdzētusavai pacientei atbrīvoties no traucējošiem simptomiem,es pusotru gadu izmantoju psiholoģijas tradicionālāsārstēšanas metodes. Kad viss bija izmēģināts, bet nebijalīdzējis, ķēros pie hipnozes. Transa stāvoklī Katrīna sākaatcerēties fragmentus no “iepriekšējām dzīvēm”, unatklājās, ka reiz piedzīvotais bija izraisījis viņas pašreizējossimptomus. Turklāt paciente spēja nodot informāciju

Ievads 9no augsti attīstītiem “gariem” un šādi atklāja daudzusnoslēpumus par dzīvi un nāvi. Dažu mēnešu laikānemiera un baiļu simptomi pazuda, Katrīna atkal spējapriecāties par dzīvi un jutās laimīgāka un līdzsvarotākanekā jebkad agrāk.Ne ar ko tādu iepriekš nebiju saskāries. Notiekošaismani pilnībā pārsteidza.To, ko pieredzējām seansos ar Katrīnu, es nespējuzinātniski pamatot. Cilvēka apziņa nav līdz galam izprotama.Iespējams, hipnozes iespaidā Katrīna spēja piekļūttai zemapziņas daļai, kas glabāja pagājušās dzīvesatmiņas. Varbūt viņa uztvēra to, ko Karls Gustavs Jungsnodēvēja par kolektīvo zemapziņu, enerģijas avotu, kasvirmo mums apkārt un satur visas cilvēces atmiņas.Zinātnieki sāk meklēt atbildes uz šiem jautājumiem.Kā sabiedrība mēs varam daudz iegūt, pētot apziņas,dvēseles un pēcnāves dzīves noslēpumus, to, kā mūsuiepriekšējās dzīves ietekmē pašreizējo izturēšanos. Protams,pētījumu lauks var būt ļoti sazarots – īpaši medicīnas,psihiatrijas, teoloģijas un filozofijas jomā.Nevar noliegt, ka zinātniski precīzi pētījumi šajānozarē vēl ir pašos aizsākumos. Ir sasniegti zināmi rezultāti,lai atklātu šo informāciju, tomēr process ir ļoti lēnsun sastopas ar pretestību kā no zinātnieku, tā arī nonespeciālistu puses.Laika gaitā cilvēki nelabprāt pieņem pārmaiņasun jaunas idejas. Vēstures lappusēs šādu piemēru netrūkst.Galilejs atklāja Jupitera pavadoņus, bet tālaika astronominoraidīja šo ideju un pat atteicās palūkoties uztiem, jo, viņuprāt, šādi pavadoņi neeksistēja.

10 Viņpus laika, kur nemirstībaMūsdienās līdzīgi notiek ar psihiatriem un citunozaru ārstiem, kas atsakās pārbaudīt un novērtēt vērāņemamus pierādījumus par dzīvi pēc nāves un atmiņāmpar iepriekšējām dzīvēm. Viņi tā arī nespēj objektīviuzlūkot šo informāciju.Grāmata ir mans nelielais ieguldījums pašreizējospētījumos parapsiholoģijas jomā, īpaši nozarē, kasizzina mūsu pieredzi pirms dzimšanas un pēc nāves.Viss grāmatā rakstītais ir patiesība. Neesmu nekoizpušķojis vai izlaidis, tikai vietām izvairījies no atkārtošanās.Lai nodrošinātu Katrīnas konfidencialitāti, esmumazliet mainījis viņas identitāti.Man bija nepieciešami četri gadi, lai saņemtu drosmiun uzņemtos risku atklāt šo neparasto informāciju.Kādu vakaru, iedams dušā, es pēkšņi sapratu, kaman jāpieraksta tas, ko esmu piedzīvojis. Mani pārņēmaskaidra apjausma, ka ir pienācis īstais laiks un vairsnedrīkst kavēties ar šīs informācijas atklāšanu. Gūtāmācību stunda nebija domāta tikai manai zināšanai,man bija jādalās ar citiem.Informācija tika iegūta ar Katrīnas palīdzību, unman to vajadzēja nodot tālāk. Zināju, ka gaidāmās sekasnebūs tik iznīcinošas kā tas, ja vēstījumus par nemirstībuun dzīves patieso jēgu neatklāšu citiem.Izsteidzos no vannasistabas un apsēdos pie galda,kur glabājās audiokasetes ar Katrīnas seansu ierakstiem.Agrā rīta gaismiņā es iedomājos par savu ungāru tautībasvectēvu; viņš nomira, kad vēl biju pusaudzis. Jabaidījos kaut kam ķerties klāt un par to pasūrojos vectēvam,viņš mēdza mani sirsnīgi iedrošināt, arvien atkārtodamssavu iemīļotāko teicienu: “Uz priekšu, veco zēn,”viņš teica. “Uz priekšu!”

1. nodaļaPirmo reizi sastapu Katrīnu, kad viņa, tērpusiesspilgtā tumšsarkanā kleitā, acīmredzami satraukta, šķirstījažurnālu mana kabineta uzgaidāmajā telpā. Pēdējāsdivdesmit minūtes jaunā sieviete bija staigājusi šurputurpu pa psihiatrijas nodaļas gaiteni, mēģinot sevi piespiestneatcelt vizīti un neaizbēgt.Izgāju uzgaidāmajā telpā sasveicināties, un mēs sarokojāmies.Ievēroju viņas aukstās un mitrās plaukstas,kas liecināja par nemieru. Lai saņemtos norunāt vizītipie manis, viņai bija vajadzīgi divi mēneši, kaut gan tonoteikti bija ieteikuši divi ārsti, kam viņa uzticējās. Beidzotviņa tomēr bija ieradusies.Katrīna ir ļoti pievilcīga sieviete, vidēja garuma blondiemmatiem un gaiši brūnām acīm. Tolaik viņa strādājapar laboranti slimnīcā, kur biju Psihiatrijas nodaļas vadītājs,un piepelnījās, demonstrējot peldkostīmus.Ievedu viņu savā kabinetā, garām kušetei līdz lielamādas krēslam. Mēs apsēdāmies viens otram pretim,mūs šķīra pusapaļš galds. Katrīna ieslīga krēslā un klusēja,nezinādama, ar ko sākt. Es nogaidīju, gribēdams,lai viņa sāk runāt, tomēr pēc pāris minūtēm sāku uzdot

12 Viņpus laika, kur nemirstībajautājumus par viņas pagātni. Pirmajā tikšanās reizēmēs sākām šķetināt to, kas viņa ir un kāpēc ir ieradusiesvizītē pie manis.Atbildot uz maniem jautājumiem, Katrīna atklājasavu dzīves stāstu. Viņa bija vidējais bērns konservatīvākatoļu ģimenē nelielā Masačūsetsas štata pilsētiņā. Brālisbija trīs gadus vecāks, ļoti sportisks un baudīja tādubrīvību, kāda viņai nekad netika dota. Savukārt jaunākāmāsa bija abu vecāku mīlule.Sākot runāt par saviem simptomiem, Katrīna manāmisaspringa un uztraucās. Viņa runāja ātri un pieliecāsuz priekšu, ar elkoņiem atbalstoties pret galdu. Jaunāssievietes dzīvi vienmēr bija pavadījušas bailes. Viņabaidījās no ūdens, no aizrīšanās, baidījās pat tik ļoti, kanevarēja norīt tabletes, baidījās no lidošanas, no tumsas,un viņu ļoti biedēja nāve. Pēdējā laikā šīs bailes bijapieņēmušās spēkā. Pirms aizmigšanas sieviete parastidivas trīs stundas mocījās ar bezmiegu. Miegs bijatrausls un saraustīts, viņa bieži modās. Atkal atgriezāsbērnībā piedzīvotie murgi un mēnessērdzība. Bailesun citi simptomi viņu paralizēja arvien vairāk, un viņakļuva arvien nomāktāka.Katrīnai runājot, es sajutu, cik dziļi viņa cieš. Daudzugadu laikā biju palīdzējis neskaitāmiem tādiem pacientiemkā Katrīna tikt galā ar baiļu lēkmēm, un biju pārliecināts,ka varēšu palīdzēt arī viņai. Nolēmu, ka sāksimar iedziļināšanos sievietes bērnībā, meklējot tur šo problēmuaizmetņus. Parasti šāds ieskats palīdz atbrīvotiesno nemiera. Ja tas būtu nepieciešams un Katrīna spētunorīt tabletes, es piedāvātu viņai vieglas, nomierinošaszāles. Tādi ir ierastie mācību grāmatu padomi Katrīnas

1. nodaļa 13simptomu gadījumā, un parasti es nebiju vilcinājiesizmantot trankvilizatorus vai pat antidepresantus, laiārstētu hroniskas, dziļas bailes un nemieru. Pašlaik espie šiem medikamentiem ķeros daudz retāk un tikai īslaicīgi,ja vispār tos parakstu. Neviens medikaments nespējaizsniegt šo simptomu dziļās saknes. To pierādījusi pieredzear Katrīnu un citiem pacientiem. Tagad zinu to,ka šādus simptomus var izārstēt, ne tikai apspiest vainoslēpt.Mūsu pirmā seansa laikā es uzmanīgi mēģināju pievērstKatrīnu bērnībā piedzīvotajam. Sieviete atcerējāspārsteidzoši maz gadījumu no savas bērnības, un esnolēmu izmantot ārstēšanu ar hipnozi, lai palīdzētu piekļūtatmiņām. Viņa nespēja atcerēties kādus traumatiskusatgadījumus no bērnības, kas izskaidrotu baiļu klātbūtniviņas dzīvē.Sasprindzināti pūloties kaut ko atcerēties, Katrīnaapjauta atsevišķus atmiņu fragmentus. Apmēram piecugadu vecumā viņa bija ārkārtīgi izbijusies, kad kāds viņugribēja nogrūst no tramplīna baseinā. Viņa piebilda, kaarī pirms šī atgadījuma nekad nav labi jutusies ūdenī.Kad Katrīnai bija vienpadsmit gadu, viņas māte saslimaar smagu depresiju. Māte dīvainā kārtā attālinājās noģimenes, bija nepieciešami psihiatra apmeklējumi, kamsekoja elektrošoka procedūras. Pēc šīm procedūrām mātedaudz ko mēdza aizmirst. Šī pieredze Katrīnu biedēja,bet, mātei atveseļojoties un “atgūstot sevi”, Katrīnas bailesmazinājās. Viņas tēvs ilgus gadus bija alkohola varā,un dažkārt Katrīnas brālim bija jāved tēvs mājās no vietējābāra. Tēva dzeršana noveda pie biežiem strīdiem armāti, tādos gadījumos viņa kļuva viegli aizvainojama un

14 Viņpus laika, kur nemirstībanoslēgta. Tomēr Katrīnai tas šķita pieņemams ģimenesmodelis.Ārpus mājas viņai klājās labāk. Vidusskolas laikāviņa gāja uz randiņiem un viegli sapratās ar draugiem,ar kuriem lielākoties bija pazīstama jau daudzus gadus.Tomēr uzticēties cilvēkiem, īpaši tiem, kas bija ārpusšaurā draugu loka, Katrīnai bija grūti.Manas pacientes reliģiskie uzskati bija vienkārši, unviņa tos neapstrīdēja. Uzaudzināta katoliskā garā, viņanekad pa īstam neapšaubīja, cik patiesa un pamatotair viņas ticība. Katrīna ticēja: ja esi labs katolis, ievēroticību un tās rituālus, tad tiksi atalgots ar mājvietudebesīs, ja ne, – nonāksi šķīstītavā vai ellē. Galavārdspieder patriarhālam Dievam un Viņa Dēlam. Vēlāk uzzināju,ka Katrīna netic reinkarnācijai; viņa ļoti maz zinājapar šo jēdzienu, lai gan bija šo to lasījusi par hinduismu.Ideja par reinkarnāciju bija pretēja viņas audzināšanaiun domāšanai. Viņa nekad nebija lasījusi literatūru parmetafiziku vai okultismu, jo par to neinteresējās. Savāticībā sieviete jutās droša.Pēc vidusskolas Katrīna pabeidza divus gadus ilgu mācībukursu un kļuva par laboranti. Ieguvusi profesiju uniedvesmojusies no brāļa lēmuma pārcelties uz Tampu,Katrīna iekārtojās darbā lielā mācību slimnīcā, kas bijapievienota Maiami medicīnas skolai. 1974. gada pavasarīdivdesmit viena gada vecumā viņa pārcēlās uz Maiami.Dzīve Maiami izvērtās grūtāka nekā mazajā miestiņā,tomēr Katrīna priecājās, ka tikusi prom no ģimenesproblēmām.Pirmo gadu dzīvojot Maiami, Katrīna satika Stjuartu.Precējies divu bērnu tēvs, turklāt ebrejs, viņš ļoti atšķīrās

1. nodaļa 15no tiem vīriešiem, ar kuriem viņa agrāk bija satikusies.Stjuarts bija veiksmīgs ārsts, uzstājīgs un agresīvs. Starpviņiem valdīja nepārprotama vilkme, tomēr romāns bijanepastāvīgs un vētrains. Kaut kas šajā vīrietī raisījaKatrīnas aizrautību un lika viņai justies tā, it kā viņš tobūtu apbūris. Kad Katrīna uzsāka terapiju, viņa ar Stjuartujau bija tikusies sešus gadus, un, lai gan neveselīgs,šis romāns tomēr bija ļoti dzīvotspējīgs. Katrīna nespējaatvairīt Stjuartu, kaut gan viņš izturējās slikti, un sievietisaniknoja viņa meli, neturētie solījumi un manipulācijas.Vairākus mēnešus pirms tikšanās ar mani Katrīnaibija nepieciešama balss saišu operācija, lai likvidētu labdabīgumezglveida izaugumu. Jau pirms operācijas viņabija uztraukusies, bet pēc tam slimnīcas palātā sievietibija pārņēmusi īsta panika. Vairākas stundas medicīnaspersonāls mēģināja viņu nomierināt. Pēc atveseļošanāsslimnīcā viņa uzmeklēja dakteri Edvardu Pūli. Eds bijaiejūtīgs pediatrs, Katrīna ar viņu iepazinās, kad strādājaslimnīcā. Viņi acumirklī izjuta simpātijas viens pret otru,un tās izvērtās ciešā draudzībā. Katrīna atklāti runāja arEdu, stāstot par savām bailēm, attiecībām ar Stjuartu unpar izjūtu, ka zaudē kontroli pār savu dzīvi. Viņš uzstāja,lai Katrīna apmeklē tikai un vienīgi mani, nevis kādu nomaniem kolēģiem psihiatriem. Kad Eds man piezvanīja,lai pastāstītu par savu aizbilstamo, viņš paskaidroja,ka kaut kādu iemeslu dēļ uzskata, ka tikai es varot paīstam izprast Katrīnu, lai gan arī pārējie psihiatri bija lieliskiprofesionāļi un prasmīgi ārsti. Tomēr Katrīna mannepiezvanīja.Aizritēja astoņas nedēļas. Aizņemts psihiatrijas nodaļasvadītāja darbā, es piemirsu par Eda zvanu. Katrīnas

16 Viņpus laika, kur nemirstībabailes un fobijas pieņēmās spēkā. Dr. Frenks Akers,Ķirurģijas nodaļas vadītājs, bija pavirši pazinis Katrīnujau vairākus gadus, un ikreiz, kad vien Frenks iegriezāslaboratorijā, viņi viens otru paķircināja. Viņš bija ievērojis,ka Katrīna pēdējā laikā ir nomākta un saspringta.Vairākas reizes Frenks bija gribējis viņai ko teikt, tomēratturējies. Kādu pēcpusdienu viņš savā automašīnādevās uz attālu, mazu slimnīcu, lai nolasītu lekciju. CeļāFrenks ieraudzīja Katrīnu braucam mājās un impulsīviviņai pamāja. “Tev noteikti tūlīt jāapmeklē dakterisVeiss!” viņš piebremzēja un sauca ārā pa mašīnas logu.“Nekavējies!” Lai gan ķirurgiem raksturīga ātra rīcībakritiskās situācijās, tomēr Frenks pats bija pārsteigts parsavu impulsivitāti.Katrīnas nemiers un panikas lēkmes kļuva arvienbiežākas un ilgākas. Divi nakts murgi atkārtojās regulāri.Vienā no tiem viņa ar auto brauca pāri tiltam, un tassabruka. Automašīna grima ūdenī, sieviete bija iesprostotaun slīka. Otrajā sapnī viņa bija ieslēgta piķa melnātelpā un, klūpot un ķeroties aiz mantām, nespēja atrastizeju. Beigu beigās viņa ieradās vizītē pie manis.Pirmā seansa laikā ar Katrīnu es nespēju iedomāties,ka mana dzīve drīz vien apgriezīsies kājām gaisā, kabaiļu pārņemtā, apjukusī sieviete otrpus manam galdambūs šī procesa katalizators un es vairs nekad nebūšutāds kā agrāk.