Untitled - Jura Žagariņa mājas lapas

VOL. LIV, No 1, ISSUE 256MARCH 2009Jaunā Gaita is a Latvian quarterlydevoted to literature, the arts, andthe discussion of ideas.Editor-In-Chief:Rolfs Ekmanis50 Cedar LaneSedona, AZ 86336-5011 USAPhone/Fax: 928-204-9247rekmanis@msn.comrolfs.ekmanis@asu.eduAssociate Editor & Business Manager:Ingrida Bulmane23 Markland DriveToronto, ON M9C 1M8 CanadaPhone: 416-621-0898Fax: 416-621-9717ibulmanis@scom.caJG home page:http://zagarins.net/JGContributing Editors:V. Avens, A. Liepiņa,J. Silenieks, J. Šlesers,B. Sūrmane, L. Zaļkalne,J. ŽagariņšSubscription ratesCanada1 year Can $39.-2 years Can $76.-Single issues $10.-Other countries1 year US $39.-2 years US $76.-Single issues $10.-JG is indexed in MLA (ModernLanguage Association) InternationalBibliography and Latvijas Preses Hronika(Chronicle of Latvian Publications).Copyright 2008 by “Ceļinieks”Chairman of the BoardGuntis Liepiņš Box 21131,150 First St.Orangeville, ON L9W 4S7CanadaPrinted by Greenwood Tamad LtdToronto, CanadaCanada Post Cust. # 02242052Agreement # 40012507ISSN 0448-917954. GADAGĀJUMS, 2009. GADA MARTS1. (256) NUMURSSATURS1 PRĀTULAKārlis Rekevics. Faktu aizmiršana2 Linda Treija. Brokastu kafija3 DZEJA – Kristofers Smārts5 Adrians, Marija un Leons Briedis. Platons17 Juris Mazutis 1940-200818 Eva Eglāja-Kristsone. Latvija un trimda II25 Lelde Kalmīte. Apokaliptiskā vīzija26 Rolfs Ekmanis. Jānis Elsbergs29 Jānis Krēsliņš. Benjamiņš Jēgers31 Juris Žagariņš. Ko darīt?34 ATMIŅAS – Juris Ķeniņš. Par tēvuMāra Celle. Kopsaucējs – Latvija37 VĒSTURE – Franks Gordons. Kļūst skumjiRolfs Ekmanis. Atkal Madridē47 Kārlis Rekevics. Krusteniski balsti48 Kārlis Rekevics. Bastions - Afektācija ?49 MĀKSLA – Voldemārs Avens. Kārlis Rekevics50 Lelde Alīda Kalmīte. Par PLMS izstādi51 Māris Brancis. Jānis Liepiņš52 Linda Treija par sevi53 DAŽOS VĀRDOS – (bs), (re)62 LASĪTĀJU VĒSTULES63 GRĀMATASJānis Elsbergs. Sievietes, sievietesJuris Šlesers. Zvaigžņu archeologsJuris Silenieks. Commedia finita?Anna Žīgure. Vien lustig lasāmviel!Gundars Ķeniņš Kings. Baltiešu mūzikaIvars Antēns. 3x3 nometnes Latvijā71 Rolfs Ekmanis. Voldemārs Irbe72 Rimants Ceplis. Dzejniece Inga GaileIN THIS ISSUEIlmāra Rumpētera vāksDatormaketētājs Juris ŽagariņšJG pateicas par KKF, PBLA & LNAK atbalstu

Pasaule – tā ir milzu grāmata, tāizteicies arābs Ibn al Arabī. Visspasaulē pastāv tāpēc, lai kļūtupar grāmatu, daudzus gadsimtusvēlāk viņam piebalso francūzisStefans Malarmē.No Leona Brieža eseju krājuma Ātra,neesoša daļiņa (2008).Kārlis Rekevics. Mūsu šausmīgā faktu aizmiršana (Our Fearful Forgetfulness of Facts). 2007. Ogle uz papīra. 2,6 x 10,5 m

Linda Treija. Brokastu kafija. 2008. Eļļa uz audekla. 61 x 76 cmPar mākslinieci skat. 52. lpp.

Kristofers Smārts (Christopher Smart)Jubilate Agno(poēmas fragmenti)Par Dievu līksmojiet, mēles; teiciet slavu Kungam un Jēram! Tautas un valodas,un ikkatra Radība, kurā ir Dzīvības dvaša. Lai cilvēks un zvērs kopā parādās Viņapriekšā un kopā godina Viņa vārdu!Lai Nimrods, varenais mednieks, leopardu pie altāra sien un Kungam veltī savušķēpu!Lai Ismaēls tīģeri veltī un cildina brīvību, kurā Kungs ir to laidis!Lai Bileāms ar ēzeli jāj, un svētī lai Kungs viņa ļaudis un lopus mūžīgai algai!Lai Daniēls iznāk ar lauvu un slavina Dievu no visa spēka ticībā Kristum Jēzum!Lai sludina Itamārs ar kalnu kazu un svētī Tā vārdu, kas kailajiem drēbes dod!Lai Jakims un satīrs Dieva svētību izdejo dejā, dejā, dejā, dejā!Lai Dāvids ar lāci svētī uzvaras sākumu Kungam, Kungam nevainojami pilnīgajam!Alleluja, alleluja, alleluja Dieva sirdij un no neatdarināmā mākslinieka rokas, un nodebesu arfas atbalss diženā, spēcīgā mīlībā! Alleluja, alleluja, alleluja!Jo es Džefriju, savu kaķi, uzskatīt vēlos. Jo viņš ir dzīvā Dieva kalps. Pienācīgi ikdienas Tam kalpo. Jo, pirmajai Dieva godības zīmei Austrumos parādoties, viņšpagodina pa savam. Jo dara to, septiņas reizes augumu izlokot eleganti un veikli.Jo zina viņš, ka Dievs – viņa glābējs. Jo Dievs ir svētījis viņu ar kustību bagātību.Jo nav nekā mīlīgāka par Džefrija mieru atpūtā. Jo es esmu pārņemts no kaķa, tāskaistuma lieliskā, tas rosina mani teikt Visvareno Dievu.Jo Pele radība ir, kam izcila drosme piemīt. Jo tiešām tā ir – ja Kaķis peļu mātītitvers, tad tēviņš neaizbēgs vis, bet stāvēs, draudot un izaicinot: jā, palaid meitenivaļā un cīnies ar mani, ja esi tik diženi varens! Jo Pele radība ir, kam izcila drosmepiemīt. Jo Peles raksturs ir labs.Jo puķes ir lielas svētības. Jo puķes ir lielas svētības. Jo puķēm ir savi eņģeļi, patDieva radības vārdi. Jo puķes daudzina Dievu un pretnieku aiztur ar sakni. Jo puķuvaloda pastāv. Jo puķes ir īpaša Kristus dzeja.Jo mani apsūdz tieši tāpat kā Pestītāju, kad sacīts tika, ka Viņš ir bez prāta. Jokārtības sargi ir naidā ar mani un uzraugs dauza mani ar rungu. Jo tas muļķavīrs, muļķa vīrs ir pret mani un nevaid rados ar mani un manu saimi. Jo es esmudivpadsmit grūtībās, bet Viņš, kas no Jaunavas dzimis, atpestīs mani no visām,atpestīs mani no visām.Jo H ir gars un tāpēc tas ir Dievs.Jo K ir karalis un tāpēc tas ir Dievs.Jo L ir labestība un tāpēc tas ir Dievs.Jo M ir mūzika un tāpēc tas ir Dievs.3

Un tāpēc tas ir Dievs.Jo instrumenti nāk ik pēc savas rīmes.Jo obojas rīmes ir smuki buki pēc savas kārtas.Jo obojas rīmes ir mēness sēnes pēc savas kārtas.Jo arfas rīmes skanās, zvanās pēc savas kārtas.Jo arfas rīmes zvanās, manās pēc savas kārtas.Jo šķīvju rīmes ir šķindā, rindā pēc savas kārtas.Jo šķīvju rīmes ir garā, sparā pēc savas kārtas.Jo flautas rīmes ir jaunas laumas pēc savas kārtas.Jo flautas rīmes ir mēmas, lēnas pēc savas kārtas.Jo fagota rīmes ir varenas, garenas pēc savas kārtas.Jo cimboles rīmes ir žēlīgas, vēlīgas pēc savas kārtas.Jo klarnetes rīmes ir ķītras svītras pēc savas kārtas.Jo trompetes rīmes ir skaņas maņas pēc savas kārtas.Jo Dieva trompete svētīts prāts iraid un visi Debesu instrumenti tāpat. Jo Dievs,Tēvs visvarenais, arfu spēlē neizmērojami dižu un melodisku. Jo šajā laikā beidzasviss ļaunums un ir aprimuši pat velni. Jo cilvēks šo laiku samanīt spēj, kad viss irkluss un dvēselē miers.No angļu valodas atdzejojis Jānis Elsbergs. Dzejnieka un tulkotāja jaunākais veikums: Rasela Benksa(Russel Banks) romāna Affliction latviskojums – Sodība (Dienas Grāmata, 2008). Gadu mijā iznāk Jāņapaša dzejas grāmata Panti (apgāds Neputns) un drīzumā arī atdzeju grāmata – ASV pēckara dzejas izlase(apgāds ¼ satori). Skat. Jāņa recenziju “Sievietes, sievietes, sievietes” (63. lpp.).4Kristofers Smārts (Christopher Smart, 1722–1771),viens no sava laika novatoriskākajiem dzejniekiem,pēc atdzejotāja domām uzskatāms par Jāņa Steikagara radinieku angļu dzejas pasaulē. Līdz neprātamapskaidrots Vārda Prieka izdziedātājs. Šeit tulkotosfragmentus Bendžamins Britens (Benjamin Britten)izmantojis kā savas kantātes Rejoice in the Lambtekstu. (J.E.)

Adrians, Marija un Leons BriedisPLATONS UN MARIJA JEBTREŠAIS PRĀTSSākums JG255Ritas Laimas Bērziņas zīmējumiPERSONĀŽIPLATONS (Seno Atēnu politiķis, Valsts idejasautors)SIRAKŪZU VALDNIEKS (Dionīss Pirmais)PRINCIS (Sirakūzu valdnieka dēls – DionīssOtrais)DIONS (Kāds Valdnieka attāls radinieks)SOLLIS un POLLIS (Valdnieka slepenie aģentiun miesassargi)PREMJERS (Mūsu laikā valsts PĀRVALD-NIEKS)PIRMAIS FUNKCIONĀRS (Premjera sekretārsun padomnieks)OTRAIS FUNKCIONĀRS (slepenpolicijaspriekšnieks)SIRMGALVIS (Universitātes profesors, katedrasvadītājs, Premjera sievastēvs)STUDENTS (studentu apvienības līderis, kasir ņēmis kredītu un strādā vairākās vietās,lai varētu izdzīvot)DZEJNIEKSMARIJA (Bērnu nama audzinātāja, organizācijasGlābiet bērnus dibinātāja)JAUNIETE (studente, kas piepelnās organizējotdažādus pasākumus)KLOSTERA MŪKSGARĀMGĀJĒJSBEZPAJUMTNIEKSPREMJERA MIESASSARGI_______________Par autoriem skat. JG255:4. Ritas Laimas Bērziņasilustrācijās grieķu maskas sapludinātas ar latviskiemtipiem.OTRS CĒLIENS„TREŠAIS PRĀTS”V AINATaisnība ir viena, nevis katram savaVisi joprojām sēž uz terases. Neviens negribiet projām. Premjers ir aizmidzis, blakussnauž arī viņa padomnieks. Pārējie turpinadzert kafiju un sarunāties.DZEJNIEKS. Tautas likums novecojas, bet vienotsvalsts likums nepastāv.PREMJERS. (Bija iesnaudies. Pamostoties undzirdot pēdējos vārdus, automātiski atsaucas)Es vienmēr rūpējos... par tautu, sabiedrību...un arī likumiem...DZEJNIEKS. Sabiedrība un tauta pēc šādiemlikumiem izskatās kā raiba govs, kuru varslaukt un manipulēt ar to, kā vien katrs vēlas...PREMJERS. (Pamostas pa īstam) Nu nē, tā nugluži nav...MARIJA. (Premjeram) Jūs runātu citādāk, jadzīvotu kā mēs...PREMJERS. Nav taisnība.MARIJA. Taisnība ir viena, nevis katram sava.PLATONS. Viens likums visiem, kas spētu apvienotsabiedrību.STUDENTS. Bet man visu laiku mēģina iepotēt,ka esmu individualitāte un ka varu lepotiesar to!DZEJNIEKS. Tādu šajā pasaulē ir veseli sešimiljardi.PLATONS. Ir vajadzīgs viens likums visiem,kas ļautu cilvēkiem kļūt vienotiem.MŪKS. Viena liela lūgšana...MARIJA. Ja valsts nenodrošina ne medicīnisko,ne sociālo, ne bērnu aprūpi...SIRMGALVIS. Ne vecumdienas...DZEJNIEKS. Ne kultūru...STUDENTS. Ne manu izglītību...MARIJA. Tad valsts nemaz nav.PREMJERS. Mēs nevaram regulēt tirgus cenas.MARIJA. Blēņas. Jūs nosakāt griestus algām,pensijām un pabalstiem, nosakiet tad arīgriestus cenām. Ja nē, tad tiem ir jāatbilst5

cenu kāpumam.STUDENTS. Nu ko, politiķi, atkal čiks... Algām,pensijām griesti ir, bet cenām nav...PREMJERS. Ē, tad iestātos īsts haoss!..DZEJNIEKS. Un vai tad tāds tagad nav?!MARIJA. Esmu norūpējusies par savu bērnunākotni.DZEJNIEKS. Mums nav nedz pagātnes, nedztagadnes, nedz arī nākotnes...MARIJA. Un kurš, jūsuprāt, gribēs laist bērnustādā pasaulē?DZEJNIEKS. Pasaulē, kurā nekas nav drošsun skaidrs... Un kurā cilvēks nevis dzīvo, betizdzīvo...PLATONS. (Noskumis un saguris) Starp dzīvotun izdzīvot ir pārāk liels attālums.MARIJA. Kā starp zemi un debesīm...PLATONS. Cilvēkam dzīvot nozīmē atrastiesnormālā situācijā, bet izdzīvot – tas nozīmēatrasties ekstremālā situācijā.MARIJA. Tieši tā...DZEJNIEKS. Pasaulē, kurā viss ir nedrošs unnepastāvīgs....PLATONS. Ekstremālā situācijā visu nosakahaoss. Un tāpēc viss notiek pavisam pēc citiemlikumiem nekā parasti.MARIJA. Bet, lai varētu audzināt bērnus, vajagdrošu pamatu zem kājām.DZEJNIEKS. Būdams naivs, es ticēju, ka varēšuizdzīvot ar kultūru...FUNKCIONĀRS. Tur vismaz var nopelnīt kādunaudiņu, nekā ar tukšu prātošanu, kas nekonedod. (Skatās uz Platonu)STUDENTS. Jūs runājat par Platonu?! Javiņa nebūtu, tad mums nebūtu, ko mācītiesaugstskolās...FUNKCIONĀRS. (Šokēts un pārsteigts) Mācītiesno tā, kurš ir dzīvojis pirms mūsuēras?!?PLATONS. Es arī nesapratu, kāpēc tā tas notiek...Beigu beigās nonācu pie secinājuma,ka kopš mūsu ēras sākuma nekas būtiski navmainījies nedz jūsu dzīvē, nedz valsts pārvaldespamatprincipos, nedz arī tās struktūrāsun likumos...PREMJERS. Kā nekas? Mēs... Mēs atcēlām,piemēram, nāves sodu.FUNKCIONĀRS. Mūsdienās jūsu Sokrāts paliktudzīvs...STUDENTS. Dzirdi, Platon, iznāk, ka, ja Sokrātsdzīvotu mūsu laikā, tad viņš paliktudzīvs?..PLATONS. Diezvai...STUDENTS. Kāpēc gan nē?PLATONS. Toreiz viņš tika nogalināts... Tagadviņš vienkārši aizietu bojā pats...SIRMGALVIS. Lūdzu, turpini tālāk.PLATONS. Nekas nav bīstamāks par situāciju,kad cilvēki ir spiesti dzīvot ekstremālos apstākļos,kad nekas nav drošs... Kad nav drošapamata zem kājām.FUNKCIONĀRS. (It kā vēršoties pie visiemklātesošajiem) Jūs taču nedomājat nopietni,ka filozofi zina vairāk nekā mēs... Tā taču irtikai teorija, kurai nav nekā kopīga ar mūsurealitāti.SIRMGALVIS. (Funkcionāram) Visa zinātnebalstās uz pieņēmumiem un teorijām.FUNKCIONĀRS. Nu un?DZEJNIEKS. Taisnība Einšteinam, kad viņš teica,ka tikai divas lietas ir bezgalīgas: visumsun muļķība. Un vēl viņš piebilda: ja par pirmoviņš neesot tik drošs, tad par otro gan.PLATONS. Laiku nav iespējams iedalīt pirmsun pēc mūsu ēras.SIRMGALVIS. Jo, kā Platons teicis, patiesībaizriet no viena veseluma.PLATONS. Cilvēkam ir jābūt apveltītam arskaidru prātu par laiku, likteni, varu, sabiedrībuun valsti...FUNKCIONĀRS. (Mēģina atbrīvoties no domāmkā no mušām) Tā ir tikai tīra teorija...Students ir sašutis par Funkcionāra vārdiemun kā bulta iešaujas krūmos. Pēc kāda brītiņaviņš atgriežas, turot rokā zaļu lapu, uzkuras var redzēt lielu, baltu tārpu.STUDENTS. (Dodas pie Funkcionāra) VaiFunkcionāra kungs nevēlas panašķoties arstudenta vakariņām? (Rādot uz lielo, trekno,balto tārpu, kas snauž uz zaļās lapas, turpina)Tas ir ļoti vērtīgs, liels, trekns un garšīgs...Pie tam daudzi zinātnieki apgalvo, ka pēcvispasaules plūdiem tieši to mēs ieviesīsimsavā ēdienkartē... Nu... ko saki... (Funkcionārssaviebjas. Viņam kļūst slikti un viņš iesteidzaskrūmos, no kuriem nupat bija iznācisstudents)Priekškars6

PLATONS. Laika posmam, kuru jūs saucatpar pasaules beigām. Tas, ko jūs dēvējat parapokalipsi, nav gluži pasaules beigas, jo laikābeigas vienmēr ir jauns sākums.SIRMGALVIS.(Jokojot) Tad jau ar mums visskārtībā, jo mūsdienās vienai apokalipseiseko cita! (Nopietni) Tu gribi teikt, ka, ja laiksir nedalāms, tad pietiek ar vienu prātu, bet,ja laiks ir dalāms, tad katram laika sprīdimvajag savu prātu?STUDENTS. Tas taču ir pilnīgs absurds!..PLATONS. Nebūt nē... Jūs sadalījāt laiku tiksīkās daļiņās, un nu jūs redzat, kas ir iznācis-jūs dzīvojat bezgala sadrumstalotā pasaulē.Ja nedalītais laiks visu apvieno, tad sadalītaislaiks savukārt visu vēl vairāk sadrumstalo.DZEJNIEKS. Tas man atsauc atmiņā Antuānade Sant – Ekziperī vārdus, ka mūsu laiksatgādina vecu pulksteni, no kura izņemtasvisas detaļas, tā kā neviens meistars vairs tonespēj salikt kopā.PLATONS. Ļoti precīzs raksturojums.DZEJNIEKS. Saki, Platon, kas bija tas, kasuzturēja sakaru starp laikiem un kalpoja parlaika vienotības pamatu?PLATONS. Gudrība vienmēr ir tas līdzeklis,kas uztur kopsakaru starp laikiem un kalpopar laika vienotības pamatu.SIRMGALVIS. Ar to nodarbojas filozofija.PLATONS. Tas, ko jūs saucat par filozofiju,mūsu laikā saucās par kosmogoniju, nokuras cilvēki smēlās zināšanas un gudrību.Vai pašlaik filozofija spēj uzturēt kopsakarustarp laikiem un kalpo par laiku vienotībaspamatu?SIRMGALVIS. (Klusē)PLATONS. Noteikti nē, ja reiz tā ir tik saskaldīta.Saskaldīta gudrība nespēj radīt dzīveinepieciešamo enerģiju.SIRMGALVIS. Par dzīves enerģiju kalpo vienīginesaskaldītais laiks...PLATONS. Vienīgi tas spēj uzturēt kopsakarustarp cilvēkiem, pagātni, tagadni un nākotni.FUNKCIONĀRS. Laiks dalās pagātnē, tagadnēun nākotnē, un viss - ko tur daudz teoretizēt?!..STUDENTS. Nav dūšas pateikt Platonam, laiviņš izbeidz muldēt, ko?..PLATONS. (Funkcionāram) Kā jums šķiet, kuršno mums abiem ir dzīvojis pagātnē?FUNKCIONĀRS. Protams, ka tu, Platon...PLATONS. Es?.. (Pasmīn) Es dzīvoju pagātnē?Vai tu vari dzīvot laikā pirms tavas piedzimšanas?Pagātne ir pirms mūsu piedzimšanas,nākotne - pēc mūsu aiziešanas. Bet mēs visidzīvojam vienīgi tagadnē.SIRMGALVIS. Spriežot pēc tevis teiktā, iznāk,ka visa vēsture ir nemitīgas tagadnes virkne?PLATONS. Pagātne ir sākums, un nākotne irtikai tās turpinājums. Bet cilvēks dzīvo vienmērtagadnē. Un, kad jūs runājat par manulaiku, jūs runājat par manu tagadni. Tāpattad, kad es runāju par nākotni, es runāju parjūsu tagadni. Katrs no mums dzīvo vienīgisavā laikā, savā tagadnē, nevis savā pagātnē.Un, ja reiz jūs mani vēl lasāt un meklējat manostekstos atbildes uz tiem pašiem jautājumiem,tas nozīmē, ka laiks nemaz nevirzāsuz priekšu.FUNKCIONĀRS. Pārāk sarežģīti.PLATONS. Nebūt nē. Jo vēsturē pastāv veselavirkne tagadņu, kuras es saucu par Sauliar zelta ķēdīti... Pītagors tās sauca par Zeltaribu vai Zelta trijstūri, citi par mūžīgo tagadni...SIRMGALVIS. (Pārsteigts) Un tie visi ir nedalāmālaika simboli?PLATONS. Jā, tā tas ir! Jo, kā es jau teicu,pastāv vienīgais laiks – mūžīgā tagadne, kassākās sensenos laikos un turpinās vēl šobaltdien...STUDENTS. (It kā atklādams jaunu patiesību)Tad tāpēc pastāv teiciens: „Steidzies nodzīvotšo mirkli, kas paiet tev garām...”.PLATONS. Tas ir maldīgs priekšstats par laiku,jo šis teiciens pareizi skan šādi: „Steidziesnodzīvot šo mūžīgās tagadnes mirkli, kaspaiet tev garām...”FUNKCIONĀRS. No kādas tur vēl mūžības?..PLATONS. No tās pasaules, kas bija vēl pirmsmums un jums...STUDENTS. (Pārsteigts) Bet mums lekcijāsmāca, ka sensenos laikos nekā nav bijis... Atskaitotdinozaurus un mežoņus, kas cēlušiesno pērtiķiem...PLATONS. Iesākumā bija visums, kas pārtapavārdā.MŪKS. (Priecīgs) „Iesākumā bija Vārds, un9

Vārds bija Dievs...”PLATONS. (Piekrītoši pamājot ar galvu, turpina).Kad visums pārtapa vārdā, tas ierakstījāscilvēka prātos ar visiem saviem likumiem unnosacījumiem.SIRMGALVIS. Un kas mums ir jādara?...PLATONS. Pēc ilgām pārdomām es nonācupie secinājuma - ja vēlaties atgūt drošu pamatuzem savām kājām, jums ir jāatgriežaspie pirmsākumiem.SIRMGALVIS. Pie nedalāmā laika... Vai tas iriespējams?PLATONS. Ne tikai iespējams, bet tas ir patļoti nepieciešams.SIRMGALVIS. Vai šais pirmsākumos jūs esatsmēlušies savas zināšanas par dzīvi?FUNKCIONĀRS. Vai tajā laikā notika kaut kastāds, ko mēs varētu šodien nezināt!?...PLATONS. Pirmkārt, tur jūs varat smelties nepieciešamoinformāciju par laiku kopsakarību,kas ļaus jums saprast, kas notiek šodienun kas notiks rīt.SIRMGALVIS. Tur jūs iegūsiet visu nepieciešamoinformāciju.FUNKCIONĀRS. Vai nevarat pateikt konkrētāk,par kādu informāciju ir runa?PLATONS. Protams, ka varu. Piemēram, kāpēccilvēces attīstības gaitā visi priekšstatipamazām ir pārveidojušies un izmainījušiestiktāl, ka pašlaik tie šķiet apvērsti ar kājāmgaisā.DZEJNIEKS. Vai tieši šie priekšstati par dzīvinosaka atsevišķa indivīda un kolektīva likteni?PLATONS. Jā, jo atsevišķa indivīda un kolektīvaliktenis ir nedalāms. Visuma likumi nosakakolektīva likteni, no kura savukārt izriet katracilvēka individuālais liktenis. Tas arī nosakato, kas jums ir jādara.MŪKS. Visuma likums ir vara, griba un gudrība...Pastāv Tēva, Dēla un dievmātes Marijaslikums...PLATONS. Ja reiz mums ir dāvāta tik skaistapasaule, tad tikai tāpēc, lai mēs tajā dzīvotu,nevis izdzīvotu... Izbaudītu gan ķermeņa,gan arī sava prāta un gara augļus...DZEJNIEKS. Un, protams, lai dzīve mumsbūtu drošs pamats zem kājām...STUDENTS. Bet mūsu speciālisti apgalvo, kamūsu zeme nav nemaz tik drošs pamats zemkājām...DZEJNIEKS. Ja nav droša pamata cilvēka prātā,tad nav arī droša pamata dzīvē.PLATONS. Tam nevar nepiekrist.DZEJNIEKS. Pasaule mums ir dota, lai mēsdzīvotu pēc visuma likumiem, nevis izdzīvotupēc kāda ierēdņa iegribām.PLATONS. Bez visuma likumiem nav iespējamsnedz dzīvot, nedz arī valdīt. Dzīvotārpus visuma likumiem nozīmē dzīvot nepareizi.Visuma likumi apveltī cilvēku ar zināšanāmpar visu.SIRMGALVIS. Tu gribi teikt, ka tieši no turienesnāk visas mūsu zināšanas par cilvēces uncivilizācijas vērtībām?PLATONS. Tās ir izcilas zināšanas par dzīvi.Cilvēks nespēj būt izcils, nezinot šos dzīveslikumus.SIRMGALVIS. Gan katrs atsevišķi, gan visikopā.PLATONS. (Mājot ar galvu) Indivīda liktenisizriet no visiem cilvēkiem kopīgā likteņa.STUDENTS. Un kas mums ir jādara, lai mēsātrāk izkļūtu no šīs bedres?MARIJA. Kurš mums pateiks, kā mums jādzīvotālāk?MŪKS. Svēta Marija būs tā, kas mums pateiks,kā mums jādzīvo tālāk!PLATONS. Tiesa, mīti apgalvo, ka šo pasauliir radījis Lielais Tēvs un Lielā Māte. Viņi ir radījušišo skaisto pasauli un uzdāvinājuši tocilvēkiem, lai cilvēki izbaudītu šīs pasaulesaugļus un ievērotu tās likumus. Bet diemžēl,šos likumus nepārzinot, cilvēks pēc sava prātaun priekšstatiem veido pats savus likumus,kas pilnīgi neatbilst pasaules sākotnējiem likumiem.(Uzmetot acis Premjeram, kurš tikkokā ienācis, un Funkcionāram, piebilst). Jatik daudziem cilvēkiem klājas slikti, tad arīvaldniekiem nevar iet labāk...FUNKCIONĀRS. Ar mums viss ir pilnīgā kārtībā.Vienīgi kaut kas nav kārtībā ar mūsu sabiedrību(Pamet skatienu uz Studenta pusi).STUDENTS. (Izliekas, ka nav sapratis šo Funkcionāramājienu, un vēršas pie Platona arnegaidītu jautājumu) Platon, kam savulaikticējāt jūs?PLATONS. Mēs ticējām Liktenim un Delfuorākulam.10

STUDENTS. Ko jums nozīmēja Orākuls?PLATONS. Visu. Leģenda vēsta, ka Apollons,mākslu un deviņu mūzu izgādnis, ieradāsZemes mātes Gejas templī un nokāva čūsku,kas apsargāja ieeju tajā, un šā tempļa drupuvietā uzcēla jaunu templi, ko Apollonampar godu nosauca viņa vārdā. Šis templissimbolizē visuma centru – Zemes mātes varaspāreju mākslu dieva Apollona rīcībā. TāApollons iedibināja Delfu orākulu un kļuvapar mūzu aizgādni - par to, kurš zina patiesībupar nākotni. Bet tā kā katru cilvēkuvaldzina nezināmais, dzīves noslēpumi unmistērijas, tad pie Apollona izzināt patiesībunāca gan sirmgalvji, gan jaunekļi. Apollonasvētnīca, kurā mitinājās deviņas mūzas, kļuvapar dzejnieku, mūziķu, praviešu un valdniekusvētvietu, uz kurieni gan no Helladas,gan arī visām pasaules malām nāca cilvēkiizzināt nākotnes noslēpumus.MŪKS. Cilvēki jūsu laikā daudz labāk apzinājāssavas dzīves garīgo pusi.PLATONS. Apollona mūzām mūslaikos piemitamistisks radīšanas raksturs, ar kura palīdzībuprāts spēja atsvabināties no kļūdāmun maldiem, un tas ļāva cilvēkam kļūt krietnākam,līdzsvarotākam un gudrākam. Tāpēcpašus svarīgākos mūsu dzīves notikumuspavadīja mistērijas, ar kuru palīdzību mēsspējām iniciēties zināšanu noslēpumos, kurasbija pieejamas vienīgi, ņemot talkā Apollonadeviņas mūzas. Visi cilvēki zināja, ka ardeviņu mūzu rīcībā esošajiem līdzekļiem iespējamsnoskaidrot patiesību un panākt šajāpasaulē saskaņu. Šīs deviņas mūzas, citādisakot, ir gluži kā zelta atslēdziņa, ar kuraspalīdzību iespējams noskaidrot evolūcijas uncivilizācijas laiku.MARIJA. Tā, it kā tu runātu par nošu atslēgu,ar kuru atšifrēt mūslaiku notis...PLATONS. Tā ir vienas pašas mūzikas dievesatslēga, kamēr deviņu mūzu zelta atslēgakalpo cilvēka būtības un esības noskaidrošanai,jo pie ieejas Delfu orakulā ar zeltaburtiem bija rakstīts: „Tu esi”. Un blakus šimuzrakstam bija cits uzraksts: „Cilvēk, pazīstipats sevi”.FUNKCIONĀRS. Ja jau tur bija rakstīts „Tu esi”un „Pazīsti pats sevi”, vai tad tu, Platon, neesinonācis pretrunā pats ar sevi?PLATONS. Nekādā gadījumā, jo tās ir tikaimaģiskas formulas, kas attiecas uz deviņāmmūzām, un tās kā šifra atslēgas kalpo gankatram atsevišķam cilvēkam, gan visiemkopā...SIRMGALVIS. (Pārsteigts) Tu gribi teikt, kamums ir maldīgs priekšstats par šo pasauliun pašiem par sevi?PLATONS. Pilnīgi... Jūs palaidāt garām tomirkli, kad visums tika pārlikts vārdā... Sauletaču spīd vienmēr, kamēr pastāv zeme undebesis... bet tā kļuva par laiku un telpu tikaitad, kad visums pārtapa vārdā... Tāpēc jumsir jāatgriežas pirmsākumos, kuros norisinājāspasaules radīšana vārdā.FUNKCIONĀRS. Un ko tas mums dos?PLATONS. Taisnību, kas atbrīvos cilvēka prātuno tā, kas viņam traucē dzīvot.MŪKS. Arī Jēzus Kristus teica. „Izziniet patiesībuun jūs būsiet brīvi!..”Pēkšņi nogrand sprādziens. Pasākuma organizatore,domājot, ka tādējādi sagādāsvisiem patīkamu pārsteigumu, nebrīdinotpar to ne Premjeru, ne Funkcionāru, ne viņamiesassargus, sarīkojusi ezermalā uguņošanu.Tieši tas pašlaik izraisījis lielu jucekli starptiem, kas atrodas kafejnīcā uz terases.MIESASSARGI. (Abi miesassargi metas virsūsaviem priekšniekiem, un, aizsedzot tos arsaviem augumiem, kliedz) Gulties!... Visiemgulties!... Teroristi!.. (Pēc brīža, miesassargiattopas, pieceļas kājās, palīdz piecelties arīsaviem priekšniekiem) Ā....a...a... tie nav visteroristi. Tūlīt noskaidrosim, kas te īsti notiek.Kāpēc neviens mūs nav brīdinājis...Miesassargi aiziet. Premjers un Funkcionārsvēl joprojām nespēj atbrīvoties no pārsteigumaradītā efekta.PREMJERS. (Platonam) Piedodiet, nezināju,ka mums un jums par godu tikusi sagatavotatāda uguņošana...Visi izsteidzas ezera krastā. Ezera otrā pusēgaisā paceļas uguņošanas raķešu spieti. Visiaizgrābti noskatās tajos.PriekškarsVII AINADodiet patvērumu mīlestībaiPlatons sēž viesnīcas istabā pie galda unkaut ko raksta. Pie durvīm kāds klauvē. Platonspieceļas un atver durvis. Istabā ienākJauniete.JAUNIETE. Ko tu dari?PLATONS. Neko sevišķu, rakstu. Ko tu šeitmeklē?11

JAUNIETE. Negribu pa nakti palikt viena. Arītev neklātos būt vienam.PLATONS. (Pārsteigts un samulsis) Esmudzirdējis, ka cilvēki mūsdienās ātri saiet kopā.Bet, ka tas notiek tik ātri, to es netiku gaidījis...Esmu pārsteigts un nesagatavots....JAUNIETE. Man patiktos ar tevi pavadīt šonakti.PLATONS. Tu zini, ka cilvēks nevar dzīvot tikaiar izklaidēm un baudām.JAUNIETE. (Luncinādamās ap Platonu) Bet esvaru... tikai šonakt...PLATONS. Ja tu vari, tad ej citur! Šonakt esgribu būt viens.JAUNIETE. Esi tik labs un nedzen prom sievieti,kas meklē patvērumu...PLATONS. Ja tu meklē patvērumu, tad paliec,bet man ir tikai viena gulta.JAUNIETE. Vienas gultas pietiks mumsabiem.PLATONS. Ja tu meklē patvērumu, tad gulēsimkopā, bet, ja tu meklē piedzīvojumus,tad ej projām.JAUNIETE. Kas tur slikts, ja es meklēju ganmīlestību, gan patvērumu? Un vai tad mīlestībanav piedzīvojums?PLATONS. Dabūsi to pašu, bet kaut kur citur...JAUNIETE. (Iekāpjot gultā) Gulta ir vienīgāvieta, kur es patiešām jūtos labi un no kurienesmani neviens nevar padzīt. (Uzmetmaigu skatienu Platonam) Nāc!.. Nāc manblakus! (Noglāsta ar plaukstu gultas virsmu,norādot uz vietu sev blakus)PLATONS. Kāpēc?JAUNIETE. Nāc! Es tev parādīšu, kāpēc vīrietimun sievietei ir jābūt kopā.PLATONS. Un ko tu man vēlies iemācīt?JAUNIETE. Kā dievi mīlējas!PLATONS. No kurienes tu zini, kā dievi mīlējas?JAUNIETE. Par to rakstīts visās grāmatās...Nu, nāc!... No kā tu baidies, mans draugs?PLATONS. Es nebaidos... Es vienkārši protuapvaldīt savus instinktus...JAUNIETE. Aizmirsti par instinktiem. Šī būsjauka nakts, kura mums nesīs tikai mīlestībuun baudu.PLATONS. Tam nav nekā kopīga ar mīlestību.JAUNIETE. Kā nav? Mīlestība ir bez aizspriedumiem,noteikumiem un robežām... (Vilinoši,maigi) Nu nāc, Plato... Nāc man blakus...Platons automātiski pieceļas kājās un pienākpie gultas.JAUNIETE. (Ņem viņa roku un liek pieskartiessavai sejai, pierei, lūpām, klusi čukstot) Vaijūti, cik karsta un maiga ir mana āda, sejas,lūpas... Es visa degu... Tu to jūti, Platon, kāes degu tavos pieskārienos... zilās liesmās,kas no tevis izstaro. No tava ķermeņa, no tavassirds, no tava prāta...PLATONS. Visdrīzāk no mana neprāta...JAUNIETE. Mīlēsimies bez prāta... Tikai tu unes, un neviena, neviena paša, tikai mēs visāpasaulē... tu un es.PLATONS (Kļūstot arvien maigāks un maigāks,pakļaujas sievietes kustībām) Nē... nē...nē... Ak!...Ārprāts... Jā...jā...jā... (Platons apguļasblakus Jaunietei, viņi apkampjas unskūpstās).PriekškarsVIII AINAZināt daudz nenozīmē zināt to, kas ir nepieciešamsTā pati viesnīcas istaba, gultā guļ Platons, betblakus viņam Jauniete. Jauniete pamostaspirmā, ilgi skatās uz blakus guļošo Platonu,kamēr tas pamostas.JAUNIETE. Zini, Platon, es pēkšņi sapratu, kāpēcatnācu pie tevis. Es gribu bērnu!PLATONS. Un kas viņam mācīs dzīvot?JAUNIETE. Tev šķiet, ka dzemdēt ir mazāksvarīgi, nekā pēc tam bērnam iemācīt dzīvot?PLATONS. Ja neiemācīsi bērnam, kā dzīvot,tad kāda jēga gan viņu dzemdēt?JAUNIETE. Ja nedzemdēsi, tad nebūs, komācīt. Paklau, ko jūs esat mācījuši saviembērniem, jo es neko nesaprotu no jūsu mācībām?PLATONS. Visādas gudrības, kuras daži dēvēpar pārgudrībām.JAUNIETE. Man patīk gudrības un gudri vīrieši...Kaut daudz no tā es vis nesaprotu...12

PLATONS. Kāpēc tad tev patīk?JAUNIETE. Tāpēc, ka jūsu mācībās slēpjaskaut kas tāds, ko nav iespējams līdz galamizskaidrot...PLATONS. Hm...Tev gan ir interesants priekšstatspar gudrību.JAUNIETE. Mums fakultātē māca tik daudzgudru lietu, ka es ar savu prātu visu nespējuaptvert...PLATONS. Bet varbūt nemaz nevajag aptvertvisu? Tikai galveno un nepieciešamo.JAUNIETE. Varbūt, bet kas tā ir par gudrību,kas nepaliek prātā...PLATONS. Zināt daudz vēl nenozīmē zināt to,kas ir nepieciešams.JAUNIETE. Tā izklausās daudz labāk, kautgan es neko nesaprotu.PLATONS. Varbūt ne visu vajag saprast, jodaudz ko var nojaust intuitīvi.JAUNIETE. Varbūt...JAUNIETE. (Mainot pēkšņi tēmu) Saki, vai tumani uzskati par skaistu?PLATONS. Tu esi ļoti skaista...JAUNIETE. Un gudra arī?PLATONS. Arī, var pat iemīlēties.Uzaust rīta gaisma. Jauniete izlec no gultasun ātri apģērbjas. Platons atrodas gultā unklusi skatās, kā Jauniete ģērbjas. Jaunietepienāk pie gultas un noskūpsta Platonu uzlūpam un aiziet.JAUNIETE. (Stāvot uz sliekšņa) Nu man jāiet.Nakts beidzās un patvērums arī. Esi laimīgs...PriekškarsIX AINAMuļķi, toties daudzDarbība norisinās Premjera kabineta priekštelpā.Tajā atrodas Jauniete un Funkcionārs.FUNKCIONĀRS. Saki, ko jaunu tu uzzināji?JAUNIETE. Par ko?FUNKCIONĀRS. Protams, ka par Platonu, parko gan citu?!...JAUNIETE. Ka viņš prot mīlēt.FUNKCIONĀRS. Mani vairāk interesē tas, parko jūs ar viņu runājāt.JAUNIETE. Par mīlestību.FUNKCIONĀRS. Un ko vēl?JAUNIETE. (Jūsmīgi) Un vēl par mīlestību!FUNKCIONĀRS. Un tālāk?...JAUNIETE. Tālāk... mēs mīlējāmies...FUNKCIONĀRS. Neizved mani no pacietības.Nevienu vārdu nav pieminējis?JAUNIETE. Kā nu nē, piemēram vārduSokrāts!FUNKCIONĀRS. Bet Sokrāts jau sen ir miris!JAUNIETE. Platons teica, ka Sokrāts paliks uzmūžīgiem laikiem kopā ar mums.FUNKCIONĀRS. Un ko vēl viņš teica?JAUNIETE. Ka šodien ir daudz vairāk verguun iztapoņu kā viņa laikā un mūsu sabiedrībāvalda vēl lielāka verdzība, nekā tā ir bijusiagrāk...FUNKCIONĀRS. Un ko vēl viņš teica, tavs mīļaisPlatons?JAUNIETE. Ka viņš manī var iemīlēties...FUNKCIONĀRS. (Pārsteigts) Un vairāk neko?JAUNIETE. Vairāk neko... Bet ko tu īsti gribizināt?..FUNKCIONĀRS. Vai viņš rakstīja vai nerakstīja?JAUNIETE. Kad ienācu istabā, Platons sēdējapie galda un kaut ko rakstīja.FUNKCIONĀRS. Un ko viņš rakstīja?JAUNIETE. Ja gribi zināt, ko Platons rakstīja,tad ieskaties Internetā!FUNKCIONĀRS. Mums nav laika lasīt visasPlatona muļķības! Darba līdz kaklam. Pasaki,ko viņš rakstīja!JAUNIETE. Viņš zīmēja kaut kādas zvaigznītes,sauli, vēl kaut kādas figūras un daudzko citu.FUNKCIONĀRS. (Atviegloti) Tad jau viņš nerakstījanekādu manifestu vai partijas programmu!Pa durvīm pabāž galvu laukā Premjers.PREMJERS. (Atvieglots) Paldies Dievam. (Jaunietei)Vari iet.13

JAUNIETE aiziet.Funkcionārs nospiež sakaraparāta pogu unkabinetā ienāk drošības policijas slepenaisaģents.PIRMAIS FUNKCIONĀRS. Paldies Dievam, kaPlatons nesacerēja jaunas partijas programmuvai manifestu! Pavēli izraidīt viņu nomūsu valsts. Ja kāds ko jautās, saki, ka šiscilvēks ir nojūdzies, izliekas par sengrieķu filozofuPlatonu un gvelž visvisādas muļķības.Bez programmas viņš ir nekas, nevienam nevajadzīgs.OTRAIS FUNKCIONĀRS. Tiks izdarīts. Ko, ko...bet šādus scenārijus mēs pieprotam!...PREMJERS. (Jautā abiem funkcionāriem) Nu,kas jauns?PIRMAIS FUNKCIONĀRS. Uzzināju, ka Platonsnav uzrakstījis nedz jaunu manifestu, nedzjaunu partijas programmu.OTRAIS FUNKCIONĀRS. Tik vien kā tās blēņaspar ideālu valsti...PREMJERS. Ar ko tikai nenākas saskarties,esot pie varas...OTRAIS FUNKCIONĀRS. Patiešām...PREMJERS. (pirmajam funkcionāram) Sēdiesun tūlīt uzraksti pavēli, lai nākamā gada budžetātiek pielikti daži lati algām, pensijāmun pabalstiem.PIRMAIS FUNKCIONĀRS. (Neizpratnē) Šiemmuļķiem palielināt algu, pensijas un pabalstus?PREMJERS. (Smīn) Muļķiem? Jā!... Bet totiesviņu ir tik daudz!... Neaizmirsti, ka drīz būsvēlēšanas un mums arī nākamgad tajās jāuzvar...PIRMAIS FUNKCIONĀRS. Tā arī rakstīsim:„Muļķi, toties daudz?”...PREMJERS. Nē, to tu uzraksti sev uz pieres,lai tev tas nekad nepiemirstos!PriekškarsX AINASabiedrība, kurai pastāvīgi tiek melots,degradējas un iet bojāSaulriets. Jūras krasts. Netālu no piestātnesredzams kuģis, kas gatavojas doties ceļā.Netālu no kuģa krastmalā sēž Platons unDzejnieks. Nedaudz atstatus stāv premjeramiesassargi, kas cieši viņus novēro no malas.PLATONS. Paldies, ka atnācāt atvadīties.DZEJNIEKS. Varbūt vēlies mums kaut ko pateiktuz atvadām?PLATONS. Esmu tik daudz runājis, ka tagadvēlos vienīgi klusēt....DZEJNIEKS. Un tomēr, pirms tu aizbrauc, pasakiman, kas tev šķiet šai pasaulē visbīstamākais?...PLATONS. Meli! Tie sagrauj itin visu. Tie pieļaujto, ka ar cilvēka prātu var manipulēt...Tie sagrauj valsti un sabiedrību, liek tai degradētiesun visbeidzot iet bojā.DZEJNIEKS. Kas stāv pāri visam?MŪKS. Dievs...PLATONS. (Klusi) Dzīves patiesība.DZEJNIEKS. Tā ir augstāka par cilvēka gribu?PLATONS. Tā ir visuma avots un likums. Tāir dzīves enerģija. Mūsu laikā to sauca parvisuma alfabētu un šifru.... Tā ir kā visumaalfabēts, kura šifra atslēga ir paslēpta laikupirmsākumos, kad visums pārtapa vārdā.(Platons sniedz Dzejniekam papīra rullīti) Uzmanīgākpalasiet senos avotus... Tur viss jauir pateikts.DZEJNIEKS. (Paņem rullīti un, uzmanīgi to atvērdams,tajā domīgi ieskatās) Saule ar zeltaķēdīti... Pasaules koks... Krusts, trijstūris... Kotas viss nozīmē, Platon?PLATONS. Tas ir visuma alfabēts, ar kura palīdzībucilvēki var izlasīt visu, kas notika, kasnotiek, kas notiks un kas jādara. Tas pastāvējavēl pirms mums, un mūsu laikā to saucapar „Tetras, alfas, betas un omegas” šifru....DZEJNIEKS. Platon, mēs nevaram atgrieztiespagātnē, jo mēs neesam vēl tikuši skaidrībāar tagadni.PLATONS. Te nav runa par atgriešanos pagātnē.Šis alfabēts ir atslēga, ar kuras palīdzībujūs varēsiet atšifrēt visuma likumus, kas jumsļaus ieskatīties pagātnē un tādējādi labāk izprastarī tagadni un nākotni.DZEJNIEKS. Nē, mans mīļais draugs, nekasnesanāks...PLATONS. Sanāks gan, jo viss, kas ir dzīve,nāk no šiem avotiem – no ūdens, uguns,debesīm un zemes , – kurus cilvēks pārlikavārdā. Te ir viss, ko es esmu teicis ar Pindara,Tota un visuma vārdiem... Un šo šifra alfabētutu tagad turi savās rokās.DZEJNIEKS. Bet es viens pats netikšu galā...14

PLATONS. Kas teicis, ka tev viss jāpaveic vienampašam? Ņem talkā Pindaru, Orfeju, Totu,Prometeju, Homēru un daudzus citus. Ungalvenais neaizmirsti ņemt talkā sievieti...DZEJNIEKS. (Pārsteigts) Sievieti?...PLATONS. Jā, sievieti!... Jo daudzus no šiemsimboliem ir radījušas viņas, bet pēc tam tietika izslēgti no civilizācijas aprites, un neviensvairs nespēja tikt klāt pie šiem simboliem.DZEJNIEKS. Par kādiem simboliem tu īstirunā?...PLATONS. Par zelta ābeli... dzīvo un mirušoūdeni, par Trīs Moirām... un daudziem citiemsimboliem, kas mūsu laikā saucās par Lielāsmātes simboliem...DZEJNIEKS. Platon, ja tu esi dzejnieku draugs,nenovel uz maniem pleciem šo vezumu. Estik tikko esmu atlabis no visām savām metafiziskajāmslimībām, un mana sirds ir kļuvusineuzņēmīga pret civilizācijas nebūšanām unnejēdzībām... Man vairs nerūp cilvēces nākotneun tās liktenis. Es negribu atgrieztiestajā pašā grāvī vēlreiz...PLATONS. Un ko tu gribi iesākt tālāk?DZEJNIEKS. Dzīvot mierīgi.PLATONS. Un ko nozīmē dzejniekam dzīvotmierīgi?DZEJNIEKS. Droši vien darīt to pašu, ko visi...Ēst, dzert, mīlēties un priecāties par dzīvi.(Pēc šīs frāzes viņš aizdomājas, tad, šaubupārņemts, turpina) Man gribas vienkārši dzīvot...Nospļauties uz šīs pasaules nebūšanām,ciešanām un nejēdzībām. Es arī vēlos dzīvotmierīgi un baudīt dzīvi...PLATONS. Es visu laiku tevi vēroju un redzēju,ka tu nemaz neproti slēpt savas rūpes unsāpes par cilvēkiem un cilvēci, kas tevī mājo.DZEJNIEKS. Un, proti?...PLATONS. Rūpes ne tikai par saviem bērniemun nākotni, jo tās jau ieliktas dzejā un dzejniekālikteni, un tās izpaužas vienlaikus arvārsmām, metaforām un simboliem. Tā kātev, mans mīļais draugs, lemts to darīt un,lai kā arī tu censtos, tu nekur no tā nespēsiizvairīties, jo no šīs nastas nevienam vēl navizdevies aizbēgt vai paslēpties. Kad visi runā,dzejnieki klusē, bet, kad visi klusē, dzejniekirunā...DZEJNIEKS. (Vēl joprojām šaubās) Es pat nezinu,kā man pašam dzīvot, kur nu vēl mācītcitus, kā to jādara...PLATONS. Dzejniekam piemīt talants, intuīcijaun iedvesma, kas ļauj viņam redzētvairāk par jebkuras citas profesijas pārstāvi.Neaizmirsti, ka sākumā arī es biju dzejnieksun runāju ar simbolu un metaforu palīdzību.Tāpat neaizmirsti, ka pirmās dzīves formas,kuras radīja cilvēki, bija dzejas formas...DZEJNIEKS. Tu runā par tautas dzeju, simboliem,paražām un leģendām?PLATONS. Visa vēsture sākumā izpaudāsmākslinieciskā formā un tikai pēc tam tā kļuvapar zinātni.DZEJNIEKS. Mēs to saucam par kultūras vēsturi...PLATONS. Tieši kultūra ir tā, kas nodrošinanepārtrauktu dialogu starp laikiem, tautām,valstīm... Dzejai šajā ziņā ir dota vienreizējaiespēja.DZEJNIEKS. (Vēl joprojām mēģina atkratītiesvaļā no nastas, kuru Platons tiecas uzkrautuz viņa pleciem) Tik un tā man nekas nesanāks.Daudzi, kas mēģinājuši to darīt un bijušinesalīdzināmi gudrāki par mani, to nav15

spējuši...PLATONS. (Pārtraucot viņu) Dziļi maldies.Cilvēki neko nav darījuši, viņi nav pakustinājušipat mazo pirkstiņu, bet gan visu laikugaidījuši, kad ieradīsies Lielais Glābējs un toizdarīs viņu vietā.DZEJNIEKS. Un iemācīs mums, kā pareizi dzīvot?PLATONS. Arī... Bet patiesība ir tāda: kā cilvēksdarīs, tā arī viņš dzīvos...DZEJNIEKS. (Šaubās) Nu... nezinu... nezinu...PLATONS. Mans mīļais draugs, grūtos brīžosliktenim vienmēr vajag kādu, kurš domā netikai par sevi un savu likteni, bet arī par visascilvēces Lielo likteni... Citādi iznāk, ka mēs,visas iepriekšējās paaudzes, veltīgi cenšamiesnodot mūsu zināšanas tālāk jums, kasesat mūsu pēcteči un kuriem paredzēts viss,ko mēs esam darījuši. Bet to darīt mums liekcilvēces Lielais liktenis, tāpēc, ka mums ir jānodrošinaturpinājums visam, tas, ko vienāvārdā sauc par pēctecību.DZEJNIEKS. Saki, Platon, vai tevis teiktajāslēpjas dzīvības avots un spēks?PLATONS. Visaugtākais...DZEJNIEKS. Bet cilvēkiem neko daudz nevajag...Viņi grib mierīgi dzīvot un baudīt savudzīvi. Neviens man nepiedos, ne bagāts, nenabags, ja es iztraucēšu viņu mieru...PLATONS. Atminies, ko teica Marija? Tik untā reiz notiks liels un radikāls lūzums, kamsekos pamošanās... Cilvēkiem ir bērni, kamarī būs bērni, un arī viņiem būs jādzīvo. Tupar viņiem esi padomājis?DZEJNIEKS. Es domāju par viņiem visu laiku.PLATONS. Tad dari to sava tēva, mātes unbērnu vārdā...Tā, kā tas bija sākumā un kāto pieprasa Lielais liktenis... Tā ir Trešā prātaatslēga, par kuru mēs iepriekš runājām...DZEJNIEKS. Labi... Pamēģināšu...Cits pēc cita uz krastmalu atvadīties noPlatona ierodas Students, Marija, Mūks unSirmgalvis.SIRMGALVIS. (Sasveicinoties) Premjers lūdzatvainot, ka viņš nevarēs atnākt atvadītiesno, kā viņš izteicās, tik izcila ciemiņa.... (klusimurmina pie sevis) Nezinu, kādu ķibeli viņamkā premjeram nākas pārdzīvot šoreiz...PLATONS. Toties abi viņa kalpi parādījās pašipirmie (Norāda uz diviem premjera miesassargiem,kas visu notiekošo vēro no malas).SIRMGALVIS. (Smaidīdams) Pie mums gadāsarī tā: miesas nav klāt, toties miesassargi ir...Krastmalā parādās Jauniete.JAUNIETE. (Apkampj un noskūpsta Platonu)Es visu pārdomāju un nolēmu braukt tev līdzi.PLATONS. (Apmulsis) Uz kurieni?...JAUNIETE. Vai nav vienalga, uz kurieni?!...Tālāk no šejienes. Labāk meklēšu patvērumumīlestībai, nekā kalpošu kādai nesaprotamaivalstij.PLATONS. (Jokodamies) Vai manu „Valsti” tusaproti labāk par savējo?...JAUNIETE. Daudz labāk...PLATONS. (Daudznozīmīgi) Esi pārliecināta?...STUDENTS. (Piepeši viņus pārtraucot) Es arīdošos jums līdzi.PLATONS. (Tikpat pārsteigts) Un uz kurienidosies tu, mans mīļais draugs?STUDENTS. Tālāk no cilvēkiem, kam es neesmuvajadzīgs... Tālāk no meliem... liekulības,prāta izvirtībām...PLATONS. Es tevi labi saprotu... Tā sabiedrība,kurai pastāvīgi tiek melots, degradējas un ietbojā... Tikai tev, mans jaunais draugs, navkur bēgt, jo visur valda viens un tas pats.MŪKS. Es arī braukšu līdzi!PLATONS. (Pārsteigts) Uz kurieni?MŪKS. Kurp acis rāda... Dievs ir teicis, ka ticībaiun mīlestībai visā pasaulē ir patvērums!Negaidīti pie Platona pienāk abi Premjeramiesassargi.SIRMGALVIS. (Kļuvis nemierīgs) Kas šiemprātā... (Bet dzirdot, ko tie saka, viņš no visassirds sāk smieties).SARGI. Platon, ņem arī mūs, lūdzu, sev līdzi.Mēs tevi aizstāvēsim un sargāsim. Jo... jo...mums bija dota tāda pavēle.PLATONS. (Kuru visa šī situācija sāk uzjautrināt)Nu... ja... jums tāda pavēle ir dota... tadkāpiet uz klāja...Tā vien šķiet, ka Sirmgalvis, Dzejnieks, Jaunieteun Miesassargi gatavi drudžaini bēgtprom.SIRMGALVIS. Es arī brauktu līdzi Platonam,16

ja būtu kaut mazdrusku jaunāks.PLATONS. (Marijai) Bet tu?MARIJA. Man ir daudz bērnu... Un mans liktenisir atrasties šajā krastā.DZEJNIEKS. Tāpat kā mans...PLATONS. Labi, mani draugi, pienācis laiksatvadīties. (Pienāk pie Dzejnieka un draudzīgiuzsit viņam pa plecu). Neaizmirsti, mansmīļais draugs, ka Saules atslēga ir tavās rokās...DZEJNIEKS. (Mēģinot vēl pēdējoreiz atsvabinātiesno Platona uzstājības) Kādēļ man uzņemtiesrūpes par pasaules likteni, ja manispaša liktenis ir tik nedrošs? Arī es gribu dzīvot,baudīt dzīvi un būt laimīgs.PLATONS. Tu gribi būt laimīgs pasaulē, nokuras visi bēg?MARIJA. Un kurā dzīvot ir tik nedroši...PLATONS. Tu esi dzejnieks, neaizmirsti to.Dzejnieka liktenis ir šo pasauli mīlēt, just līdzitās ciešanām, uzņemties rūpes par šo pasauli.Tāpēc pasaules liktenis ir arī tavs liktenis.Tu nekad nevarēsi dzīvot citādāk un būtlaimīgs... Es pats esmu izbaudījis šo likteni,atklājot patiesību par šo pasauli...DZEJNIEKS. Labi... darīšu, ko varēšu....PLATONS. (Paspiežot Dzejnieka roku, mēģinaviņu vēl pēdējo reizi iedvesmot) Neaizmirsti,katrs vārds – tā ir laika parole un likteņa atslēga.Tagad atslēga ir tavās rokās.MARIJA. (Atvadoties noskūpsta Platonu) Paldies,ka palīdzēji man.Atvadoties arī no Sirmgalvja, Platons uzkāpjuz kuģa klāja, kur viņu ar nepacietībujau gaida Jauniete, Mūks, Students un diviPremjera miesassargi. Gan aizbraucēji, ganpalicēji krastā māj viens otram ardievas. Kuģisdodas ceļā, droši un lēnām attālinotiesaizvien tālāk no krasta. Pēkšņi nogrand sprādziens,un no kuģa uz visam pusēm debesīsizšaujas krāsainas gaismas vārpas.SIRMGALVIS. Izskatās, ka meitene arī Platonamsagādājusi lielu pārsteigumu ar šīm lielajāmun krāšņajām gaismas vārpām.Beigās skan dziesma, un Koris, gluži kā Platonalaikā, dzied slavas dziesmu dzīvībai unmīlestībai.Izrādes beigasJURIS MAZUTIS1940 – 2008Tumsa nav ārātumsa sēž iekšāTumsa nav vakarātumsa biez priekšāTumsā tu grimstiTu – tumsas kalējsTumsā Tu dzimstiUn tumsā aizejiŠo brīdi dedzinipret tumsu – liesmāCitu Tu nezini:izsvilt Tev dziesmā.JG ilggadējs redakcijas loceklis (1975-1998), literāts, žurnālists, datoru speciālistsJuris Mazutis 1944. gada rudenī, laiizvairītos no otrreizējas padomju okupācijas,kopā ar vecākiem dodas bēgļu gaitāsrietumu virzienā, nokļūst Čechoslovākijā,Austrijā, pēdīgi amerikāņu okupācijaszonā Vācijā, kur beidz pamatskolu Eslingenasbēgļu nometnē. Trimdas gadu turpinājumāKanādā kļūst par elektroinženieri(1962– MacGill U., Montreal), vēlāk iegūstmaģistra grādu uzņēmumu vadībā.Kopš 60. gadu vidus ieņem dažāda rangaposteņus Kanādas valsts TV un radiopārraižutīklā Canadian Broadcasting Corporation(CBC). Klajā laists dzejkrājums Ceļojumi(1971) un Latviešu Rakstnieku apvienības(trim dā) dzejlapa Uz palikšanu (1977).17

Eva Eglāja-KristsoneOKUPĒTĀS LATVIJAS UNLATVIEŠU TRIMDAS SASKARSMEUN DINAMIKA – II DAĻAINTENSĪVO KULTŪRAS SAKARUTAKTIKAS LAIKS (1964-1987)Šis laiks būtisks ar saskarsmju formu dažādībuun intensifikāciju: 1) Komiteja kultūrassakariem ar tautiešiem ārzemēs (KKS) saviembiedriem organizē regulārus braucienusuz ārvalstīm un tikšanos ar trimdas tautiešiem,tāpat arvien biežāka kļūst trimdasintelektuāļu viesošanās Latvijā gan ar KKSgādību, gan bez tās; 2) pieaug sarakstes regularitāteun domu apmaiņa gan trimdas literātustarpā, gan Latvijas un trimdas autoru(un arī oficiozu) starpā; 3) ievērojami palielināslatviešu padomju autoru darbu publicēšanatrimdas periodikā, kā arī šo darbu analīze,savukārt Latvijas lasītājam tiek fragmentāridota iespēja iepazīt vien atsevišķus, atlasītustrimdas (padomju ideoloģijas izpratnē– emigrācijas) autorus un viņu daiļradi.No 60. gadiem Padomju Savienības nacionālāpolitika (sakarā ar 1961. gadā pieņemtoPSKP programmu 1 ) bija vērsta uz PadomjuSavienības nāciju tuvināšanu un nacionālassavrupības atmešanu. Latvijā pakāpeniskinotika latviešu valodas funkcijas sašaurināšanās,ko veicināja ne vien PSKP nacionālāpolitika, bet arī forsēta rūpniecības attīstīšanaun darbaspēka ieceļošana no citām PSRSrepublikām. Latviešu rakstnieki, dzejnieki unmākslinieki ar legāliem līdzekļiem pretojāskompartijas politikai. Nacionālas apdraudētībasapstākļos literatūra un māksla Latvijāpildīja nācijas patvēruma funkciju.Tāpat šajos gados kompartija aktivizēja darbuar emigrantu kopienām. Latvijā, Lietuvā,Igaunijā, Baltkrievijā, Ukrainā, Armēnijā unKabardas-Balkārijas autonomajā republikādarbojās VDK izveidotas ārēji patstāvīgas komitejaskultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs.To slepenais uzdevums bija politiski neitralizētetnisko emigrantu (trimdinieku) vairākumu,vienlaikus izveidojot viņu vidū grupasun organizācijas, kas apzināti vai neapzinātikalpotu padomju ārpolitikas un izlū-1. 1961.gadā XXII PSKP kongress pieņēma programmu– par nāciju tuvināšanos, līdz sasniegta pilnīgavienība.košanas mērķiem. 2 Kultūras sakaru komitejasdarbu plānoja un slepeni vadīja attiecīgāspadomju republikas VDK Izlūkošanas daļa.Oficiāli komiteja strādāja PSKP izvirzīto mērķuun uzdevumu ietvaros, lai veicinātu padomjumiera programmas īstenošanu. 3 Kopš20.gs. 60.gadiem trimdas latviešu sabiedrībāRietumos visasāko strīdu cēlonis bija Latvijaskomiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs.KOMITEJA KULTŪRAS SAKARIEM ARTAUTIEŠIEM ĀRZEMĒS (KKS)1964. gada septembrī formāli tika dibinātaLatvijas KKS (it kā pēc ārzemju latviešu lūguma).Kā dibinātāji minēti Latvijas PSR sabiedriskoorganizāciju un kultūras iestāžu pārstāvji.Reizi trijos gados sasauca komitejasaugstāko vadošo orgānu – konferenci – unapmēram reizi gadā – valdi, tā radot iespaidupar it kā demokrātiski izveidotu sabiedriskuorganizāciju, bet patiesībā tā bija jau no1955. gada darbojusies struktūra ar VDK noteiktiemmērķiem, VDK ieceltiem kadriem unvirsvadību. No 1961. līdz 1964.gadam tāsnosaukums bija Komitejas repatriācijas sekmēšanaiun kultūras sakariem ar tautiešiemārzemēs Latvijas nodaļa. 1964.10.IX sēdē tāsilggadīgais vadītājs Leonīds Rimjans tika ievēlētspar it kā jaunās sabiedriskās organizācijasprezidija priekšsēdētāju. Vecais nosaukumstika mainīts, jo tas pārāk tieši atspoguļojacentralizēto pakļautību Maskavai unto kritizēja vairāki svešatnes latvieši, ciemojotiesRīgā. Tika arī atmests novecojušais unno Maskavas komunistu režīma viedokļa parnevēlamu kļuvušais mērķis – tautiešu repatriācija4 .Savos statūtos komitejas veidotāji izvirzījušivairākus uzdevumus sev, kā arī priekšnosacījumustiem, kas vēlas ar komiteju sadarboties.Tur minētie svarīgākie mērķi ir atbalstītārzemēs dzīvojošo latviešu centienus iepazītiesar Padomju Latvijas kultūru, ekonomiku,vēsturi un sociālistisko dzīves veidu PSRS tautubrālīgajā saimē, kā arī informēt PadomjuLatvijas sabiedrību par ārzemēs dzīvojošolatviešu „progresīvo sniegumu“ kultūras unsabiedriskajā dzīvē. 5 Uzdevumi paredzēja ār-2. Lešinskis, Imants. „Kultūras sakari vai etniskā spiegošana.To kādreizējā veidotāja viedoklis”. LatvijaŠodien 1984,14:111. .3. Ģērmanis, Uldis. Zināšanai. Raksti par mūsu unpadomju lietām. Stokholma, 1986:20.4. Turpat:117.5. Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēsstatūti. Noraksts. Anitas un Gunša Liepiņu privātaisarhīvs Toronto, Kanādā.18

zemju tautiešu iepazīstināšanu ar LPSR kultūru,ekonomiku un sociālistisko dzīves veiduPSRS tautu brālīgajā saimē” no vienas pusesun Padomju Latvijas sabiedrības informēšanu,par ārzemēs dzīvojošo latviešu progresīvosniegumu kultūras un sabiedriskajā dzīvēno otras puses.Trimdas laikrakstos 6 ir uzminēti neoficiālieKKS uzdevumi: 1. Trimdas latviešu organizācijuapkarošana. 2. Kara noziedznieku atmaskošana.3. Trimdinieku ietekmēšana padomjusistēmai vēlamā garā. 4. Informācijasizplatīšana par „sasniegumiem“ PadomjuLatvijā. 5. Latvijā radīto „kultūras vērtību“un padomju valdībai vēlamu publikāciju izplatīšanurietumos. 6. Informācijas vākšanatiešā sadarbībā ar VDK jeb KGB.Viens no KKS darbības atklātajiem mērķiem,kas tika regulāri uzsvērts KKS publikācijās,konferencēs un plēnumos, bija trimdastautiešu iesaistīšana starptautiskajā „mieracīņā“, savukārt trimdas latviešu lielākāsorganizācijas dažādi atbalstīja ideoloģisku,ekonomisku un militāru cīņu pret komunismuvisā pasaulē. Neraugoties uz to, ka KKSaktivitātēs iesaistījās daudz trimdas tautiešu,viņu iesaistīšana „miera cīnītāju“ kustībā nekadnetika panākta. 7Kandidātu atlase iesaistīšanai KKS bija sarežģītsprocess. 8 Vispirms konsultējās arRakstnieku savienības, Mākslinieku savienības,Zinātņu akadēmijas partijas komitejusekretāriem, kā arī Latvijas komjaunatnescentrālkomiteju, un tad veidoja sarakstus, kurusiesniedza Latvijas VDK Izlūkdaļai, kas pēcattiecīgas saskaņošanas ar Pretizlūkošanasun Novērošanas daļu vadību tos atsūtīja atpakaļ.Parasti daži kandidāti bija izsvītroti,daži pielikti klāt. Galīgo akceptu Komitejassekciju sastāvam deva LKP CK Ārējo sakarunodaļa. Tikai pēc tam, kad šī saskaņošanabija pabeigta, KKS darbinieki vērsās piekandidātiem un uzaicināja darboties attiecīgāssekcijās (Literatūras, Mākslas, Mūzikas,Jaunatnes, Teātra u.c.). Parasti atteikumunebija. KKS sekciju kadru sarakstā gadu gaitāiezīmējas tā laika oficiālās kultūras dzīvesautoritātes – rakstnieki, mākslinieki, mūziķi,aktieri, režisori. 1965. gadā tika nodibinātaKKS Literatūras sekcija. Pirmo sekcijas dibinātājuvidū bija rakstnieki un dzejnieki – JānisAnerauds, Ilgonis Bērsons, Miervaldis Birze,6. Laiks 1975.5.II; Austrālijas Latvietis Nr.13637. Ģērmanis, Uldis. Zināšanai. Par mūsu un padomjulietām. Stokholmā: Ziemeļzvaigzne, 1986:121.8. Saruna ar Jāni Aneraudu 2004.gada februārī.Pieraksts Evas Eglājas-Kristsones personiskajā arhīvāArvīds Grigulis, Žanis Grīva, Jānis Kalniņš,Mirdza Ķempe, Zigmunds Skujiņš, OjārsVācietis, Andris Vējāns, Imants Ziedonis u.c.Imanta Auziņa apcere „Dažas atmiņstundas”dod ieskatu par sistēmu, kādā tika organizētastrimdas un Latvijas rakstnieku tikšanās.Piemēram, fragments: Vasaras sākumā 9 Rīgāciemojās Anglijā dzīvojošais latviešu prozaiķisGuntis Zariņš. Tas bija pirmreizīgs notikums,jo pie mums no svešatnes atbraucadiezgan pazīstams (ne jau mums) rakstnieks.Man piezvanīja Jānis Anerauds no Kultūrassakaru komitejas: – Guntis Zariņš izteicis vēlēšanostikties ar tevi. Esot lasījis tavu krājumu,gribot parunāties… – Neiešu. Man navpieejama neviena viņa grāmata. Es taču būšumuļķa lomā. Ko es teikšu? – Hm… Grāmatues tev iedošu. Romānu „Mieles“. Viņš atvedisto tev. Tikai pēc tam gan atdod atpakaļ.– Labi. Izlasīju romānu. Tas Guntis neapšaubāmiir rakstnieks, esot vēl piecas grāmatas.Sākumam pietiks. Devos uz viesnīcu „Rīga“.Tikāmies kā veci paziņas – tas bija viesa nopelns.Un nedomāju, ka ciemos iedzertās glāzītestur ko nozīmēja. Guntis bija sirsnīgs cilvēks,dzīvs un kustīgs. Devāmies pusdienās,kur mūs gaidīja Jānis Anerauds un ImantsLešinskis. Pirmo reizi tādā diplomātiskā līmenīnonācis, ar interesi vēroju un klausījos,pats bilzdams pa vārdam. Paēdām, druskuiedzērām. Tikai uz saulainās ielas, kad palikāmdivatā, Guntis pēkšņi teica: – Imant, tājau pulkā neko prātīgu nevar parunāt. Esatbraukšu nākamvasar, tad aizlaidīsim kautkur uz Vidzemes jūrmalu un izrunāsimiespēc sirds patikas… Bet pagaidām lasi manuapceri par latviešu dzeju un taviem „Zilajiemgriestiem“. Tu esi eksistenciālists, vai tas tevpatīk vai ne… 10Kāda no Auziņa atmiņu epizodēm raksturoatbildīgā VDK darbinieka Imanta Lešinskadarba stilu, sadzīviskos apstākļos individuālinovērojot rakstnieka reakcijas un novērtējotpiemērotību KKS darba uzdevumiem.Pēc Gunta Zariņa aiziešanas Lešinskis uzaicinājisAneraudu un Auziņu doties pie viņa uzJūrmalu iedzert šampanieti. Auziņš tajā laikāstrādājis laikrakstā Padomju Jaunatne, untieši tajā laikā laikraksts gatavojās publicētkaut ko no emigrācijas autoriem, tāpēc sarunaar KKS vadītāju būtu tieši laikā. Pie ImantaLešinska viņi nosēdēja gandrīz līdz rītam. Kāatceras Imants Auziņš, redakcijai neko nesadabūju,bet toties nokļuvu karstā diskusijā.Ārēji tā bija diezgan mierīga, jo Lešinskis ru-9. 1965.gada martā10. Auziņš, Imants. „Dažas atmiņstundas”.Varavīksne 199419

nāja kā rūdīts diplomāts. Mazpamazītēm nonācāmlīdz represiju jautājumam. Tajos gadosun vēl ilgi man bija tāda dziņa – visiemdaudzmaz atbildīgiem darbiniekiem pajautātpar neseno gadu masveida represijām,nometnēm, arī Knuta Skujenieka likteni. Tānotika arī šoreiz. Lešinskis dažādi mazinājašo traģēdiju apmērus. Sak, pagājis laiks, tasir nosodīts, cietušie reabilitēti, tas neatkārtosies.Tam nevarēju piekrist. Nometnēs bijamiljoni, to nekad nevar aizmirst. Otrā rītā atvadījāmies.Pēc tam gadus desmit mani neaicinājatikties ar ārzemju latviešu rakstniekiem.Viņi atnāca ciemos paši. Un es apciemojuviņus vai tikāmies Rakstnieku savienībā.11 Šīs atmiņas daļēji apliecina VDK virsniekaImanta Lešinska metodi strādāt individuāliar katru kultūras sakaros iesaistīto vai iesaistāmocilvēku, izzinot viņa ieskatus dažādosjautājumos, vērojot izturēšanos dažādāssituācijās. No Auziņa teiktā izriet, ka, brīvāsarunā ar Lešinski atklāti debatējot par padomjurežīma noziegumiem, dzejnieks ticisuz laiku novērtēts kā iespējami neparedzamskultūras sakaru dalībnieks, kam sekoja lēmumsvai instrukcija neaicināt viņu turpmākuz sarīkojumiem ar trimdas rakstniekiem, tāpatarī nepiedāvājot iespēju doties KKS apmaksātābraucienā uz ārzemēm.1964 – 19671964. gadā padomju Latvijā pirmoreiz tiekizdots trimdas dzejnieka dzejoļu krājums.Latvijas kultūras sakaru komiteja ar tautiešiemārzemēs izdod Austrālijā Adelaidē mītošāRoberta Dambīša dzejoļu krājumu ZemDienvidu krusta, metiens ir 5000 eksemplāru,cena 25 kapeikas, kā redaktors minētsArvīds Skalbe. Sākumā ievietota Dambīša fotogrāfijaun īsi ievadvārdi, kuros autors atklāj,ka pēc Staļina personības kulta uzņēmissakarus ar radiem un draugiem dzimtenēun kopš tā laika ar dziļu interesi vērojis savasmīļās dzimtenes augšupeju. Viņa dzejulaiku pa laikam iespiežot svešatnes latviešuprogresīvie izdevumi, bet sevišķu prieku izjūtot,kad redzot savu dzeju kādā no daudzajiemdzimtenes periodiskajiem izdevumiem.Jāatzīmē, ka Dambītis ir literāri vājšdzejnieks, taču Padomju Latvijā viņš gūstpublicitāti ar KKS gādību. Dambīša uzņēmība,rakstot vēstules uz daudzajiem Latvijasperiodiskajiem izdevumiem, ir apbrīnas vērta,un viņa glaimošanai un neatlaidībai ir arīsekas, proti, dzeja publicēta gan Literatūrāun Mākslā, gan Cīņā, gan Padomju Jaunatnē11. Turpat.un pat žurnālā Lauku Dzīve. Žurnālā LaukuDzīve publicēti divi dzejoļi: „Traktoristam“un „Pinekļi no kājām raisās“, kas rakstīti glužikā pēc socreālisma priekšrakstiem un, tāpatkā pārējā Dambīša dzeja, izceļas ar naivitāti.Pirms šo dzejoļu publikācijas ir nelielsredakcijas ievads, kurā gan citēts fragmentsno Dambīša Lauku Dzīvei rakstītās vēstules 12 ,gan lasītāji tiek informēti, ka šogad piepildījiesdzejnieka ilgi lolotais sapnis – Latvijāizdota Roberta Dambīša pirmā dzejoļu grāmataZem Dienvidu krusta, dzejnieks rakstotlakoniski un skaidri, ne mirkli neaizmirsdamsmīļotās dzimtenes tēlu. 13 Grāmata ZemDienvidu krusta sastāv no divām nodaļām,pirmā, „Svešuma gūstā“, kur, piemēram, ievietotsdzejolis „Dzejniekam svešumā“, otrādaļa – „Dzimtene sauc“, kur lasāmi dzejoļi„Domas par Dzimteni“, „Pazudušais dēls“,„Kas esi, mana Dzimtene“ u.c. Fragments no„Dzejniekam svešumā“ 14 :Svešā zemē, svešos ļaudīsAizplūsti kā vilnis sīks.Vai kāds tavu dzīvi jaudīs,Kad reiz mirsi vientulīgs?Tavām domām, tavām dziesmāmĪstā kvēlē neiekarst.Pelni pārklāj gara liesmas,Rūsa tavu sirdi skar.Tavus sviedrus, tavas rokasSvešinieki vērtē, sver, –Tie nemūžam ilgu mokasTavā vietā neizdzers…Otra Latvijā izdotā trimdas autora dzejasgrāmata ir izdevniecībā „Zvaigzne“ izdotaisAnglijā dzīvojošās Monikas Zariņas krājumsPrievīšu raksti (1965). Monika Zariņaun viņas vīrs rakstnieks Guntis Zariņš ir pirmietrimdas literāti, kas dodas uz Latviju,lai personīgi iepazītu kolēģus rakstniekusun sadarbotos ar viņiem literatūras laukā.Zariņa apmeklē Latviju 1964. gadā kopā ardēliem, Guntis Zariņš – 1965. gadā. PārisZariņas dzejoļi publicēti arī Karogā (1965,6). Prievīšu rakstos sniegtajās obligātajās ziņāspar grāmatu nav minēts redaktors (iespējams,ka tas bija Ojārs Vācietis, kurš tolaikbija laikraksta Dzimtenes Balss pielikumaSvešuma Balss redaktors). Tāpat nav skatāmskatrai grāmatai piešķirtais numurs, var tikai12. Dambītis, Roberts. Lasot Jūsu žurnālu, it kāredzu lielo pārmaiņu starp seno un tagadējo dzīvi.Traktori un darba rosme dzimtenes laukos patīkamisatrauc arī manu sirdi šeit tālajā Austrālijā.13. Roberta Dambīša dzejoļu publikācija. LaukuDzīve 1964,11:31.14. Dambītis, Roberts. Zem Dienvidu krusta, Rīgā,1964:12.20

uzzināt, ka grāmata iespiesta Latvijas PSRMinistru Padomes Valsts preses komitejasPoligrāfiskās rūpniecības pārvaldes tipogrāfijāNr. 1 „Cīņa“ Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40.Savukārt metiens ir 5 000 eksemplāru, kas irneliels, salīdzinot ar Padomju Latvijas dzejniekugrāmatu metieniem. Ievietojot grāmatuLPSR ZA Fundamentālās bibliotēkas krājumā,tai uzspiests zīmogs: Uz mājām neizsniegt.Ir ziņas, ka grāmatnīcās bijusi divējādaatbilde uz pircēju taujāšanu pēc grāmatas:dažās atbildēts, ka neko par tādas grāmatasiznākšanu nezina, citās, ka grāmataizdota speciāliem nolūkiem, ne vietējam patēriņam.15Žurnāla Tilts redakcija, kas gadu garumālīdzpārdzīvoja Zariņu pāra gaitām, ironiskikomentē šo faktu: Ir labi, ka Monika Zariņadabūja redzēt Rīgu un apvārsni ap to, bettā paskumji un reizē drusku ironiski, ka neviens„mirstīgais“ latvietis Rīgā nevarējapar 25 kapeikām nopirkt Monikas Zariņas„Prievīšu rakstu“ apvārsni. Vai tad marksistiski-ļeņiniskāpareizticība tik vāja, ka patRietumos augušas latviešu dzejnieces sievišķīgopieskaršanos nepanes? 16 Grāmataiir anonīms ievads, nav ziņu ne par redaktoru,ne korektoru, ne mākslinieku. Sniedzotziņas par Moniku Zariņu (dzimušu Majori),tur iekļauts gan bēgļu laika bezcerības apraksts,gan fakts, ka kādu laiku dzejniece irpretpadomju žurnāla „Jaunā Gaita“ redaktore17 , bet viņas vīrs rediģē angļu valodā žurnālu„Zintis“ 18 , raksta romānus un literārusapcerējumus. Tiek citēti dzejnieces iespaidi,1964.gada vasarā kopā ar dēliem Klāvuun Kristapu apciemojot Latviju: Tagad, kadmans Latvijas apciemojums ir mūs atbrīvojisno pienākumiem redakcijās, man kaut kāpietrūkst. Latvija, tās zeme un ļaudis manīradīja daudz jaunu iedvesmu, un tās katrs lasītājsvarēs saskatīt „Prievīšu rakstos“. Mansapciemojums ir izsaucis daudz kontraversijuun apvainojumu, bet man kā dzejnieceitas devis milzīgi daudz. Lai cik nepieņemamamana dzeja būtu Latvijā – tā radusies ilgāsun atcerēs par to. 19 Tātad Monika Zariņapieļauj, ka viņas dzeja Latvijā varētu būt „nepieņemama“,tomēr izsaka cerību un vēlmi,lai viņas Prievīšu raksti neatrastu par daudzbargus soģus, jo šis dzejoļu krājums esmu15. Tilts 1966, 76/77:70.16. Turpat.17. Monika Zariņa bija JG redaktore pāris numuriem.18. Zintis iznāca 60.gados angļu valodā, bet īpašupopularitāti neguva.19. Zariņa, Monika. Prievīšu raksti. Rīgā: Zvaigzne,1965:4.es pati, manas domas, jūtas un ilgas pēcLatvijas. Zariņas dzeja ir romantiska, tēlaina,sievišķīga. Savu vēlmi pēc dzīvas, tiešas, nepastarpinātassaskarsmes M.Zariņa izteikusidzejolī „Vajag vārdus“:negribu dzīvicaur tālskati skatīt!Vajag dzīvu sejuun roku, un elpupieskārienus,vajag soļusun vārdus,un skatus –ne atskaņotus skaņu viļņusbet tiešus un īstus,klusus vai priecīgusvajag vārdus! 20 .Kā refleksija pēc kāda Imanta Auziņa dzejoļaizlasīšanas tapis dzejolis „Tērauda sirds“,kas arī izsaka Zariņas izjūtas – nepieciešamībupēc tēraudcietas sirds, jo tad ļaužu vārdosun pieskārienos / nejutīšos tik viena! /Lai nebīstas tā no vēsuma un vienaldzības,/ lai nesalūst no mīlestības!, un kā refrēnsdzejoļa beigās ir labi zināmas tautasdziesmaspārfrāzējums: Rīga dimd, Rīga dimd, kasto Rīgu dimdināj? / Trejdeviņi bāleliņi Rīgaikošu pūru kaļ, -- / Ņemiet manu spožo sirdi,lieciet Rīgas pūriņa! 21Literatūrā un Mākslā (1965.30.X) ievietotaGunāra Selgas recenzija ar nosaukumu„Apvārsnis dzimtenes pusē“ kā pirmā un vienīgāpar Monikas Zariņas krājumu (žurnālsTilts nekavējoši to pārpublicē – 1966, 76/77).Recenzijā īsi pieminēta Zariņas biogrāfija uncitēti viņas izteikumi krājuma ievadā, minētsfakts, ka šā gada sākumā Padomju Latvijuapciemoja viņas vīrs – arī literāts – GuntisZariņš. Šie dzimtenes apciemojumi no reakcionāroemigrantu puses izsauca daudz kontraversijuun apvainojumu. (..) Emigrantunomāktības atmosfērā Guntis Zariņš nupatmiris… 22 . Par jau pieminēto Monikas Zariņasbraucienu uz Latviju plašāks ieskats gūstamsviņas rakstā žurnālā Tilts. Zariņas, kā dzejnieces,aktualizācija Latvijā vēl vērojama arī 80.gadu sākumā, kad parādās vairāki raksti 23 un20. Turpat:27.21. Turpat:20.22. Selga, Gunārs. „Apvārsnis dzimtenes pusē”.Literatūra un Māksla 1965.30.X.23. Skat. Anerauds, Jānis. „Kad pamalē jau dunēja…“Karogs 1982,5:110-111; „Dzeja Latvijas vasarā.Preses namā”. Dzimtenes Balss 1981.16.VII; Vējāns,Andris. „Monikas Zariņas dzeja”. Dzimtenes Balss1986.16.I; Zariņa, Monika. „Brīvdienu piezīmes”.21

dzejas publikācijas presē.Guntis Zariņš, ierodoties Latvijā (1965.III),centās klātienē turpināt JG jau 50. gadu otrajāpusē iesākto, vien uzmanīgiem literatūrasprocesa sekotājiem, vērotājiem nojaušamoun izprotamo dialogu ar Latvijas rakstniekiem.Tā Latvijas dzejnieks Imants Auziņšraksta, ka saruna ar Gunti Zariņu bija plašākadialoga daļa, ko toreiz ar kolēģiem unlasītājiem Latvijā mēģināja uzsākt pazīstamaistrimdas literārais žurnāls Jaunā Gaita,ap kuru pulcējās talantīgākie jauno paaudžurakstnieki. Dialogs esot atbalsojies arīLatvijas dzejā, bet to varētu atklāt tikai intertekstuālāanalīze, jo tieša koleģiāla sarunato gadu presē un grāmatās nebija iespējama.Gan Zariņa „Piezīmes…“, gan dzejasveltījumu eksemplārs, redzams, bija pārrakstītssteigā, pošoties uz Latviju 24 . TiekotiesRīgā, Guntis Zariņš Imantam Auziņam iedevisnelielu dzejoļu ciklu „Vēstules vēl neiepazītiemdraugiem“, kur pa dzejolim veltītsImantam Auziņam, Ojāram Vācietim, VizmaiBelševicai. Kā paskaidro Auziņš, Zariņa veltījumosdialogs risināts, balstoties uz tajos gadosizdoto un periodikā daļēji publicēto dzejoļukrājumu tēliem. 25 Runa ir par BelševicasJūra deg (1966), Vācieša Viņu adrese – taiga(1966), Auziņa Zilie griesti (1963).Pēc ierašanās Rīgā Guntis Zariņš tiek ievestsJēkaba Mediņa jubilejas sarīkojumā operā,pēc tam runā radio tiešraidē (ar AlbertaLiepas gādību). Daudz laika viņš pavada sarunāsar Annu Saksi, Valdi Luksu, Ādolfu Talci,Ojāru Vācieti, Imantu Ziedoni, Mirdzu Ķempi,Viktoru Līvzemnieku, Māri Čaklo, ArvīduSkalbi, Jāni Aneraudu. Ar Vitautu Ļūdēnu,Jeronīmu Stulpānu un Jāni Plotnieku notiekīsas tikšanās. Divi dzejnieki, proti, GunārsSelga un Valdis Rūja, necenšas ar Zariņu runātRīgā, bet brauc satikt viņu Maskavā (atceļā).Tiekoties ar Karoga redaktoru KārliKrauliņu, Guntis Zariņš norunā katru mēnesirakstīt par angļu literatūru. 26 Zariņš ir paņēmislīdzi un visiem dod lasīt savus dzejoļusun rakstu, kurā kā eksistenciālists cenšas vērstiespret totalitārismu.Trimdas presē ažiotāža par Zariņa braucienuuz Latviju nerimās vēl kādu laiku pēc rakst-Dzimtenes Balss 1984.19.IV.24. Auziņš, Imants. „Skaidrojums G.Zariņa dzejoļuciklam „Vēstules vēl neiepazītiem draugiem“.Varavīksne 199425. Turpat.26. Ceplis, Rimands. „Uz naža asmens. Iz kultūrassakaru vēstures. Guntis Zariņš”. Karogs 2001,2:172-200.nieka nāves, piemēram, laikrakstā AustrālijasLatvietis varam lasīt: Tagad noskaidrojies,ka Londonā, Anglijā, 10. septembrī mirušais39 g.v. rakstnieks Guntis Zariņš izdarījispašnāvību. Tā informē Londonas laikraksti.Arī rakstnieka kabatā atrasta zīmīte, kurāizteikts pašnāvības nodoms. G.Zariņa dzīvesbiedre Monika Zariņa norādījusi avīzēm, katās vīrs ilgāku laiku bijis depresijā un ārstējies.Viņš stipri lietojis alkoholu un jau maijāmēģinājis nonāvēties, ieņemdams pārmērīgilielu medikamentu devu. Pēc Dr. R.D.Tīra liecības,kas nāves cēloni izmeklējis, pašnāvībanotikusi dzēruma ietekmē. G.Zariņš kopš pagājušāgada sadarbojās ar Latvijas okupantiemun Rīgas apmeklējumā turienes radiofonāslavēja padomju diktatūru un nonicinājalatviešu darbu rietumos. Iespējams, katuvināšanās ar okupantiem rakstniekiem tomērsagādājusi kādu vilšanos, no kuras tasspējis atbrīvoties tikai ar pašnāvību. Rīgā tagadiznāk mirušā rakstnieka sievas M.Zariņasdzejoļu grāmata. G.Zariņš ar noveļu krājumiem„Dieva mērkaķis“ un „Ceļš uz pasaulesgalu“ un romāniem „Apsūdzēts“, „Varonībasaugstā dziesma“ un „Dvēseļu bojā eja“, bijaizvirzījies mūsu pēckara rakstnieku pirmajāsrindās. 27Sākot ar 60. gadu vidu, vērojamas arī izmaiņasVDK izdoto laikrakstu koncepcijā. 1958.gadā trimdas latvieši atklāja, ka DzimtenesBalss tiek gatavota un drukāta Latvijā, nevisAustrumberlīnē, kā tas bija rakstīts avīzes„galviņā“. Trimdinieki atklāja arī to, kaDzimtenes Balsi nevar nopirkt Latvijā un tānav pieejama izlasīšanai pat Latvijas publiskajāsbibliotēkās. Atrisinājums šai uzticamībasproblēmai tika rasts 60. gadu vidū.Nolēma veidot ne tikai Dzimtenes Balsi (turpmāk– DzB) lasītājiem Latvijā, bet arī izdotatsevišķus pielikumus DzB, kas paredzēti tiešilatviešu lasītājiem ārzemēs. Šie pielikumisaturētu visa veida informāciju par trimdasorganizācijām, preses publikācijām, vadošajāmtrimdas personībām un kultūras eliti, parko parastam padomju latvietim nebija lemtsko zināt. Pielikumi tika sūtīti uz ārzemēmkopā ar kārtējo DzB numuru. Ar 1968.1.IDzimtenes Balss skaitās oficiāli pieejama, izplatītaarī Latvijā. No šī brīža pielikumi pārņēmaDzimtenes Balss ideoloģiskās funkcijasun atlikušajā padomju ēras periodā tie palikastingrā Latvijas VDK un CK uzraudzībā. Šādāveidā VDK pielietoja diferencētās auditorijasmetodi – iknedēļas laikraksts DzimtenesBalss bija pieejams gan Latvijā, gan trimdā,27. Par Gunša Zariņa nāvi. Austrālijas Latvietis1965.15.X:2.22

et pielikumus varēja lasīt tikai emigranti. Šometodi jau iepriekš bija izmēģinājuši un parlabu atzinuši igauņu funkcionāri PadomjuIgaunijā, izdodot Dzimtenes Balss līdziniekulaikrakstu Kodumaa (Dzimtene) ar ikmēnešapielikumu Faktid ja komentarid (Fakti un komentāri)tikai trimdas igauņiem jau sākot ar1960.gadu. Tomēr arī Dzimtenes Balss pielikuminetika akceptēti trimdas lasītāju vidūun to uzticamības pakāpe tika vērtēta vēlzemāk nekā Dzimtenes Balss. Kopumā pielikumostrūka atsauces uz informācijas avotu,nebija minēti konkrētu redaktoru vārdi unredkolēģija. Vairums rakstu bija bez parakstavai tikai ar iniciāļiem, vai rakstīti ar pieņemtiemvārdiem. Literatūrai un kultūrai tika veltītisekojoši Dzimtenes Balss pielikumi: literārimākslinieciskais pielikums Svešuma Balss,kas tika publicēts latviski, un Amberland angliski,abi sākti publicēt 1965.gadā. SvešumaBalss beigta publicēt 1979.gadā, bet pielikumsAmberland, ko 1984.gadā pārdēvējapar Latvia Today, tika publicēts līdz 1989.gadam.1965. gada jūnijā trimdas latvieši saņem jaunalaikraksta Svešuma Balss 1.numuru. Kālaikraksta „galviņā“ teikts, šis laikraksts veltītssvešatnes latviešu literatūrai, mākslai,kultūras dzīvei, tā mērķis sniegt objektīvu,neizskaistinātu, līdz ar to patiesu emigrācijaslatviešu kultūras dzīves atspulgu, anonīmāievadā paskaidrojot, ka Svešuma Balss,atšķirībā no daudziem emigrācijas periodiskajiemizdevumiem, kas dara visu iespējamo,lai apkarotu katru, kas vien cenšas sekmētpozitīvu attīstību dzimtenes un emigrācijasattieksmēs, ir tiešs šīs nepieciešamās un auglīgāssadraudzības rezultāts. Tās redaktori unlīdzstrādnieki dzīvo dažādās Rietumpasaulesvalstīs. (..) Pilnībā sagatavota Rietumos, tā,izmantojot dzimtenes kultūras darbiniekuizpratni un pretimnākšanu, iespiesta dzimtenē.Šis fakts savā ziņā ir simbolisks SvešumaBalss sabiedriskajai jēgai un pamatmērķim– būt vienotājai starp pasaulē izkaisītajiemtautiešiem, viņu kultūras dzīves veidotājiemun starp dzimtenes radošo inteliģenci, kasSvešuma Balss slejās savukārt gūs dziļāku ieskatusvešatnes latviešu literārajā un mākslasjaunradē. 28 Šī pielikuma bāze līdz šaidienai ir neskaidra, un tā priekšvēsture līdzšim nav atklāta. Tikpat kā pilnīgs klusums irLatvijas literārajās aprindās, kas bija saistītasar Svešuma Balsi; tam pamatā, iespējams, irvairāki jūtīgi faktori. Daži no tiem skar latviešutrimdas rakstnieka Gunta Zariņa, kurš bija28. „Būsim pazīstami!” Svešuma Balss 1965,1 (jūnijs).viens no šī pielikuma iniciatoriem, personībastraģēdiju.Padomju Latvijā informācija par SvešumaBalss (turpmāk - SvB) eksistenci, laikrakstu,kas publicēja daudzu trimdas un padomjuLatvijas rakstnieku un mākslinieku darbus,tika ierobežota. Šķiet, ka Padomju Latvijasautoritātes nevēlējās, ka pašmāju lasītājs uzzina,ka trimdas latvieši guvuši literārus unkulturālus sasniegumus ārzemēs un, iespējams,rada vērā ņemamus mākslinieciskusdarbus. Vēl viens klusēšanas iemesls iesaistītopersonu vidū ir tas, ka pašreizējā periodādaudziem latviešu dzejniekiem un rakstniekiemir it kā jāizjūt kauns par savu dalībuSvB, un tiek teikts, ka viņi vēlas latviešupubliku paturēt neziņā par šo savu padomjuokupācijas laika aspektu. Lilitai Zaļkalneistāstīts, ka Svešuma Balss kopijas no LatvijasAkadēmiskās bibliotēkas izvācis bijušais izdevumaredaktors, gan nenorādot kurš,tas arī daļēji izskaidro faktu, kāpēc tikaidivi Svešuma Balss numuri šobrīd atrodamiLatvijas Akadēmiskajā bibliotēkā. 29Svešuma Balss saturs sastāvēja galvenokārtno četru vai piecu trimdas autoru un tikpatLatvijas autoru literāriem darbiem (dzeja vaiīsā proza). Katrā numurā bija arī pārskatipar Padomju Latvijas un trimdas publikācijām,teātru izrādēm, koncertiem, kā arī komentāripar dažiem trimdas kultūras notikumiem.Lielākā daļa numuru ietvēra arī satīraslapu, kur antikomunistiskās trimdas kultūraspersonības vai konkrētas antipadomiskaspublikācijas tika izsmietas. Salīdzinājumāar dinamisko un mākslinieciski augstvērtīgoKanādas žurnālu Jaunā Gaita, kam bija taspats tematiskais loks, Svešuma Balss var tiktvērtēta kā negluds un bieži vien vulgārs laikraksts,kas sastāv no mākslinieciski neizsvērtaaugsta un zema līmeņa literārajiem darbiem.Kā avīzes pirmais redaktors minēts OjārsVācietis. 1966. gadā Vācietim pienāk divasvēstules no atšķirīgas kvalitātes trimdasdzejniekiem. Pirmā - no Roberta DambīšaAustrālijā: Ļoti godātais Ojār Vācieti! Šai vēstuleipievienoju divus savus jaunākos dzejoļusun lūdzu, ja iespējams, ievietot viņus„Svešuma Balsī“. 30 Uz Rakstnieku Savienībaspasta adresi pienāk Ojāram Vācietim adresē-29. Lilitas Zaļkalnes nepublicēts referāts „DzimtenesBalss suplements“, nolasīts AABS (Association forAdvancement of Baltic Studies) konferencē Kanādā,Toronto, 2004.gada jūnijā.30. Roberts Dambītis vēstulē Ojāram Vācietim1966.30.IV RTMM 51876523

ta Valža Krāslavieša vēstule no Ilinoisas, ASV,kurā Krāslavietis stāsta, ka nesen noklausījiesskaņulenti, kurā Vācietis pieteicis vairākuslatviešu dzejniekus un lasījis arī savusdarbus. Krāslavietis komplimentē, ka ierakstuklausījies ar lielu interesi, diemžēl tur bijusigan ļoti laba, gan vāja dzeja, un rezultātāradās doma apmainīties skaņu lentēm,un, ja Jums būtu laiks un interese, arī domām.Mana lente, protams, būtu bez politiskāspiegaršas. Galu galā – tas jau nemaz navtik grūti izdarāms. No nekurienes noiedamiun uz nekurieni iedami, būtu tīrais grēks šoīso brītiņu sagandēt ar politiskām pļāpām. 31Vēl Krāslavietis kautrīgi piedāvājas nosūtītVācietim arī savu dzejoļu grāmatu Ar laikadegli, reizē izteikdams cerību, ka Vācietis jauno tās ir šo to lasījis.Drīz vien Krāslavietis saņem Vācieša atbildesvēstuli, kurā Latvijas dzejnieks, uzrunādamstrimdas dzejnieku par Krāslavieša kungu,ļoti pieklājīgi bilst, ka Krāslavieša idejapar skaņu lentu apmaiņu ir laba un apsveicama,tāpat kā ikviens solis uz savstarpēju viedokļunoskaidrošanu un saprašanos, mudinādamssūtīt drīzāk šīs lentes, tāpat arī grāmatu,piebilstot: Visātrāk saņemšu, ja sūtīsituz mūsu kultūras sakaru komitejas adresi– Rīgā, Galvenajā pastā, p.k. 261. 32 Vēstulešķiet rakstīta oficiāli, iespējams, ar domu, kato var atrādīt. Ojāra Vācieša reālais darbalauksun iesaistītības pakāpe Svešuma Balsstapšanā nav noskaidrota, vien pastāv versijas,gan Imanta Lešinska, gan Jāņa Aneraudaapstiprinātas, ka šim laikrakstam bijis nepieciešamsvien Vācieša kā atpazīstamas personībasvārds.Tajā pašā laikā trimdā 1965. gada sākumāžurnālā Tilts parādās jauna rubrika „Autorudomas“, kuru paredzēts veidot sarakstesveidā ar latviešu autoriem (gan Latvijā, gantrimdā), pārrunājot mūsu tautas vitālos dzīvesjautājumus. 33 Šo sarakstīšanos uzņēmiesValentīns Pelēcis. Vienas no pirmajām irtrimdas mākslinieka un rakstnieka TālivalžaĶiķaukas pārdomas (1965,72/73), savukārtno Latvijas puses kā pirmās publicētas OjāraVācieša pārdomas (1965,74/75). Pēc rakstapublicēšanas Vācietis Pelēcim raksta: Paldiespar visu labo, ko teicāt, un ļoti žēl, ka mansraksts Jums sagādās nepatikšanas. Atklātisakot, no noteiktām emigrācijas aprindām31. Valdis Krāslavietis vēstulē Ojāram Vācietim1966.21.X RTMM KKS Tēvz K35/3, 56150132. Ojārs Vācietis vēstulē Valdim Krāslavietim1966.17.XII1RTMM 56150233. Tilts 1966,78/79:16.citu neko godīgs cilvēks nemaz nevar sagaidīt.Godīgs, negodīgs, bet es, piemēram, negaiduun pat iedomājos vārdus, kādos manigodās. 34 Tātad Pelēcis informējis Vācieti partrimdas sabiedrības viedokļiem par šo rakstu.Tām seko saruna ar trimdā mītošo rakstniekuArnoldu Apsi (1966,78/79), Latvijas dzejnieka,žurnāla Karogs redaktora Andra Vējānaapcere (1967, 82/82), vēlāk (ne vairs zemnosaukuma „Autoru domas“) tiek publicētiLatvijas dzejnieka Bruno Saulīša (1968,92/93),trimdas vislasītākā rakstnieka Anšlava Eglīša(1968,94/95), Latvijas jauno, moderno dzejniekuImanta Ziedoņa (1969,96/97) un MāraČaklā (1970,100/101) iesūtītie raksti. BrunoSaulītis savā rakstā „Vēss prāts un krietna iecietība“parādās kā gana kompetents trimdasliteratūras un sabiedrības pazinējs, Tiltaregulārs lasītājs. Kaut savu rakstu viņš iesākar ironiju gan par neparasto tribīni, t.i., žurnālu,ko lasa viņam ikdienā nesastopami cilvēki,gan par žurnāla lasītājiem atvēlēto apskaužamoiespēju pēc rakstiņa izlasīšanaspublicēt žurnālā vēstules, komentārus, iebildesun piebildes, pierādot, ka cienījamaisdzimtenes rakstnieks kārtējo reizi atkal nodarbojiesar propagandu. 35 Atsaukdamies uzTālivalža Ķiķaukas rakstu, kur iztirzāta arī literatūraPadomju Latvijā un latviešu literatūraspopularizēšanas iespējas pasaulē, Saulītisargumentē ar trimdas dzejas analīzi, atsaukdamiesuz izlasīto trimdas dzejas antoloģijuDzejas un sejas, kas „Grāmatu Drauga“ apgādāiznāca 1962.gadā ASV.1965. gadā pie jaunatnes žurnāla Mēs pastāvošāstudiju grupa izdeva referātu krājumuKaut šķirti, tomēr nešķirami. Tajā ar ViļaLauska ievadu bija ievietots dzejoļu kopojums“Tur un te” – dzejoļi par Rīgas tēmu,ko sarakstījuši gan dzejnieki Latvijā, gan arītrimdā 36 . Kā atzīst Valters Nollendorfs, viensno šīs studiju grupas dalībniekiem, Latvijasokupācijas laiks diemžēl nebija laiks, kadpoētika varēja būt brīva no politikas – ne komunistupārvaldītajā Latvijā, ne Rietumu latviešusabiedrībā. Okupācija obligāti uzspiedasavu zīmogu visam, arī dzejai. Palaikamarī trimdā dzejniekus un viņu darbus vērtēja,vadoties vairāk no patriotiski politiskāmTurpinājums 27. lpp.34. Ojārs Vācietis vēstulē Valentīnam Pelēcim ,1966.05.I OVMM inv.nr. K: 61.35. „Bruno Saulītis stāsta”. Tilts 1968,92/93:8.36. Lausks, Vilis. “Tur un te”. Kaut šķirti, tomērnešķiŗami. Kalamazoo: Studiju grupa, 1965:49–59.Vilis Lausks bija kopīgs pseidonīms ValteramNollendorfam, Aivaram un Valijai Ruņģiem.24

Lelde Kalmīte. Apokaliptiskā vīzija. 2008. Eļļa uz audekla. 61 x 61 cmSkat. mākslas zinātņu doktores L. Kalmītes rakstu 50. lpp.

Dzejnieks un tulkotājs Jānis Elsbergs. Rīgā, 2008.Par Jaņi Elsbergu skat. lpp. 3-4, 63-64. Foto: Rolfs Ekmanis.

Pārnesums no 24. lpp.mērauklām nekā no mākslinieciskās vērtības.Kritizēja un no publiskās aprites centās izslēgtdzejniekus, kuri bija atraduši kontaktusLatvijā. Tai pašā laikā uzslavēja dzejniekusLatvijā, kuri bija nonākuši Komunistiskāspartijas ideologu uzmanības lokā. Tas, protams,viņiem nevarēja nākt par labu. Vai bijapareizi dot papildu iemeslu partijas ideologiemun čekai apklusināt dzejas balsi? Vaitomēr vērtēt dzeju kā dzeju un nemeklēt tajātikai un vienīgi politiskus zemtekstus?” 37Kā spilgts intelektuāls cīniņš turpinās jau 60.gadu pirmajā pusē iesāktā sarakste starpKKS vadītāju Leonīdu Rimjanu un ASV dzīvojošolatviešu trimdas literatūrzinātniekuun sovjetologu Rolfu Ekmani. Ekmanis arvienatklātāk un kritiskāk izsaka savas pārdomas:Apsveicama bija Monikas Zariņas dzejupublicēšana „Karogā“ un atsevišķā grāmatelē.Protams, katram ir skaidrs, ka, tāpatkā Austrālijas Dambīša nedzeju publicēšanā,šajā rīcībā, Jūsu vārdiem izsakoties, „slēpjaspa apslēptam sprungulim“. Tomēr, ar vaibez sprunguļiem, varētu turpināt tādā patgarā. Bez tam, ja izdevniecība „Liesma“ pārdrukātu,piemēram, Tauna „Laulības ar pilsētu“,jeb Kraujietes dzeju krājumu „No aizpirktāsparadīzes“, jeb Soduma pirmklasīgitulkoto Džeimsa Džoisa „Ulisu“, jeb IndrasGubiņas romānu „Gandrīz karaliene“, varusaderēt, ka šīs grāmatas pazustu no veikaluplauktiem tikpat ātri, ja ne ātrāk, kāZiedoņa „Motocikls“, Eglona „Kāpj dūmustabi“, Laganovska „Kad vēji šalc“, Heislera„Kāda būsi sirds?“. (..) Liels solis kultūras sakarulabā tiktu sperts, ja Latvijā pieļautu saņemttrimdā sarakstīto beletristiku tikpatbrīvi kā šeit var saņemt kuru katru daiļliteratūrasdarbu (un pat vispropagandistiskākobrošūru) no PSRS. Arizonas valsts universitātesbibliotēkā, piemēra dēļ, katram ir pieejamine tikai „Pravda“, „Izvestija“, „Trud“,„Ļiteraturnaja Gazeta“, „Krokodil“, „Zvezda“,„Novij Mir“, „Moskva“, „Kuļtura i žizņ“ undaudzi citi krievu izdevumi, bet arī „Cīņa“,„Zvaigzne“, „LPSR ZA Vēstis“ un „SovetskajaLatvija“.“ 38Savās vēstulēs Leonīdam Rimjanam RolfsEkmanis atklāti pauž arī savus uzskatus parliteratūru Latvijā, kas nozīmīgi gan tā laika,gan šodienas izpratnei par skatījumu „no37. Nollendorfs, Valters. „Vizma Belševica dvēseleiun garam”. Referāts nolasīts Vizmai Belševicai veltītākonferencē 2006.27.X, Rīgā.38. Rolfa Ekmaņa vēstulē Leonīdam Rimjanam 1966.gada jūlijā. RTMM 558862malas“ uz Padomju Latvijas literārajiem procesiem.Ja šie trāpīgie redzējumi brīvi ieplūstuLatvijas literatūrkritiskajā domā, tie iegūturespektu un konstruktīvu pielietojumu, tačutieši tas bija nevēlamākais rezultāts padomjuoficiālajiem literārā procesa uzraudzītājiem.Kādā vēstulē Ekmanis ironiski priecājas,ka no komitejas puses tiek izrādīta interesepar svešatnes latviešu domām sakarāar jauno dzimtenes latviešu literātu darbusaturu un formu. Taču, izsakot aizdomas,ka komitejas interese ir vairāk „kroņa“ interese,Ekmanis atzīst, ka personīgi pēdējogadu ražojumos nav bijis laika sistemātiskiiedziļināties, bet domājot drīzumā to darīt(to Rolfs Ekmanis augstā līmenī paveica gansavā disertācijā un uz tās bāzes sarakstītajāgrāmatā angļu valodā Latvian Literatureunder the Soviets: 1940-1975 – ASV,1978,gan daudzajās publikācijās trimdas periodikā).Vēstulē Ekmanis pauž gandarījumu, kaarī paši Padomju Latvijas autori ieinteresētitrimdas kritiķu (Leonīds Rimjans trimdiniekuslielākoties vērtē kā cilvēkus, kas pārdevušisavu dzimteni un tautu) spriedumos, tātadtas ir skaidrs pierādījums tam, ka Ziedonis,Vācietis, Eglons, Brīdaka, Čaklais u.c. latviešuintelektuāļi nebūtu gatavi pievienoties Jūsudomām par „dzimtenes un tautas pārdošanu“!Skaidrs ir arī tas, ka daudzi no viņiem –ja tikai to pieļautu – labprāt pasūtinātu vai citādāveidā iepazītos ar „Jauno Gaitu“, „Tiltu“,„Brīvību“, „Akadēmisko dzīvi“, „Laiku“ u.c.trimdas publikācijām. Domāju, ka ImantamZiedonim, piemēram, nekas nebūtu pretī izlasītGunara Gravas rakstu „Novators, kamapvāršņi par tuvu“ (JG, Nr.57). 39Savu personisko nostāju Rolfs Ekmanis deklarēsekojoši: Tāpat kā simtiem citu latviešu,vēlos sekot iezīmēm mūsdienu kultūras gaitāgan trimdā, gan dzimtenē. Esmu viens notiem, kas aizstāv garīgas koeksistences uzturēšanustarp visiem latviešiem, lai arī kur tieneatrastos. Protams, tai jābūt īstai, neviltotaikoeksistencei un ne tik vienpusīgai, kā tastiek bazūnēts „Dzimtenes balsī“. Sajūsmārauju cepuri nost dzimtenes latviešu sasniegumupriekšā dzejā, valodniecībā, mūzikā.Atzinību pelnījuši pēdējos gados tādi talantīgidzejdari kā Ziedonis, Vācietis, Belševica,Čaklais; lai arī retāk, izcēlušies arī daži prozasrakstnieki – Vilks, Eglons, Zigmonte, Brīdaka,Purs, Skujiņš. Drāma un literatūrkritika vēlvienmēr ždanovisma laiku līmenī – krievubiedri Maskavā un Ļeņingradā šajās nozarēsizrādījušies daudz „progresīvāki“. Daži pozitīvimomenti vērojami arī priekšpadomju li-39. Turpat.27

teratūras (klasiskā mantojuma) un kultūrasizvērtēšanā, pārvērtēšanā, etc. 40Leonīda Rimjana reakcija uz šiem Ekmaņa atklātībasun izaicinājuma pilnajiem uzskatiemun priekšlikumiem ir iecietīga: Manuprāt,visnopietnākais no Jūsu izteiktajiem priekšlikumiemir ierosinājums rīkot jauno literātusimpoziju „Karogā“ vai „Jaunajā Gaitā“. Jā,„Karogs“ vai jaunatnes žurnāls ievietotu nesagrozītussvešatnes latviešu literātu darbus,arī izdevniecības saprastu emigrācijas literātudabisko tieksmi pēc plašākas latviešu lasītājuauditorijas. Bet vai kaut viens no Jūsunosauktās autoru virknes ir meklējis iespējupublicēties dzimtenē, iesniedzis mūsu izdevniecībāmsavus manuskriptus? Vai Jūs varatnosaukt kādu, kas to vēlētos, vai „JaunāGaita“ kādu ir skubinājusi to darīt? Līdz šim,cik zināms, emigrācijas konservatīvā preseun prettautisko organizāciju vadība visnotaļapkaroja jebkādus sakarus ar dzimteni.Būtu tiešām iepriecinoši, ja šis aizliegumsvairs nepastāvētu. Tad varētu šo domu apmaiņuturpināt un vērst plašumā, un varbūttiešām rastos kāds atrisinājums. Tikaibrīdinu – Jums jāņem vērā, ka koeksistenceideoloģijas jautājumos nav tik vienkāršs jēdziens,kā Jūs iedomājaties. Vairāku emigrācijasorganizāciju mērķis, kā liecina jūsuprese, ir gāzt tautas varu dzimtenē. Vai tadmums būtu jāpiepalīdz šo mērķu īstenošanā?(..) Dabiski, ka emigrācijas literāti, svešāun bieži vien Padomju Latvijai, tās tautainaidīgā vidē dzīvodami, ir uzsūkuši daudz komums (ceru, ka Jūs neuztversiet šo „mums“pēc savas iegribas, bet tā, kā tas ir domāts, --mums, latviešiem dzimtenē) svešu, nepieņemamu.Nerunāšu te par tādiem vecākās paaudzesliterātu darbiem kā V.Pelēča grāmatu„Sieksta“, kad lasot sametas žēl – kam ganšķiests talanta laiks! – bet par, piemēram, tādāmparādībām, kā Gunāra Irbes rakstījumu„Göteborgs Tidningen“ š.g. 11.maija numurā,ko pat ar lielāko piespiešanos nevar nosauktpar recenziju. Šādu „recenzentu“ gara bērniviegli definējami: prettautiska propaganda,kas godīgam kultūras darbiniekam liek notās novērsties sašutumā. Irbes kungs pat navpapūlējies būt oriģināls, gandrīz vārdu vārdāizmantodams J.Dzirkaļa brošūrā „Kāpēcviņi bēga?“ fiksēto faktu par savu studijuapmaksu. Tādēļ vēlreiz atgādinu – ideoloģiskosjautājumos kompromisu nav un nebūs.Tas fakts, ka „Laiks“ iespieda Ēvalda Vilka„Vienpadsmit 41 kilometrus“, nav nekāds kritērijs– Jūs, Ekmaņa kungs, noteikti labāk zināsiet,kādēļ un kā šādos gadījumos notiek40. Turpat.41. Patiesībā - „Divpadsmit kilometri“daiļdarbu atlase, ko tajos meklē un par katrucenu grib saskatīt. 42Rimjana vēstulē neprecīzi minētais ĒvaldaVilka garstāsts „Divpadsmit kilometri“ trimdaspresē 43 tika drukāts tā centrālās problēmasdēļ: kara laika noziegumos vainojamigan tie cilvēki, kas mīt rietumos, gan austrumos.Tāpat Vilks izvirza jautājumu, kāpēc padomjurežīmam ir tik daudz oponentu ganpašā savienībā, gan aiz tās robežām. Trimdasliteratūrzinātnieks Juris Silenieks 1974.gadāĒvaldu Vilku raksturojis kā vienu no visgodīgākajiemLatvijas rakstniekiem, uzsverot,ka Vilkam nepiemīt klišejiskums, viņš parāda,kā cilvēks, kad tiek apklusināti un paslēptipolitiskie un ideoloģiskie lozungi, paliekviens un bezpalīdzīgs radījums – vienlaicīginegodīgās politiskās sistēmas upuris un līdzvainīgais44 .Turpinās arī padomju diplomātu darbs latviešutrimdas zemēs. 1967.22.V ŽanisZakenfelds ziņo, ka Stokholmā viņu apmeklējisdramaturgs Mārtiņš Zīverts, lai informētupar savu plānoto braucienu uz Latviju.Viņš arī stāstījis, ka ekstrēmisti no latviešuPEN kluba Stokholmā nolēmuši izslēgtUldi Ģērmani par viņa rakstiem Brīvībā, kurviņš aprakstījis savu braucienu uz Latviju, kāarī par viņa publicēto stāstu Literatūrā unMākslā. No savas puses Zakenfelds ziņo, kaZīverta plānotais Latvijas apmeklējums izsaucisapjukumu trimdas aprindās un viņi steidzīgiorganizējuši rakstniekam braucienu uzASV, garantējot honorāru par tur izrādītajāmlugām 45 .60. gadu vidū Latvijā bijusi iecere izdot literatūrasantoloģiju, kur būtu iekļauti arītrimdas („emigrācijas”) autori. Sastādītājuvidū arī Ojārs Vācietis un Imants Ziedonis.Tā 1967.gadā vēstulē Vācietis lūdz MonikuZariņu izteikt savas domas par 10 antoloģijāiekļaujamiem trimdas dzejniekiem: Pasakiman, lūdzu, ko tu par katru domā. Domātiir apmēram desmit: Tauns, Saliņš, Stumbrs,Zemdega, Bičole, Krāslavietiis un Ķiķauka.Man ir ļoti svarīgi zināt tavas domas. Mēs savējāste jau esam sastiķējuši. 46 Šāda antoloģijagan netiek izdota. oTurpinājums sekos42. Leonīda Rimjana vēstulē Rolfam Ekmanim1966.28.X. RTMM 55886243. Vilks, Ēvalds. „Divpadsmit kilometri”. Laiks 1966.44. Silenieks, Juris. Books Abroad 48/4 (Autumn1974): 823.45. Diplomāta dienasgrāmata LVA fonds Nr.1051.46. Ojāra Vācieša vēstulē Monikai Zariņai , 1967.10.XII. OVMM inv.nr. K:143.28

Jānis Krēsliņš, vecākaisVALODNIEKS UN BIBLIOGRĀFSBENJAMIŅŠ JĒGERSĻoti novēloti nācis zināms, ka, latviešu sabiedrībasnepamanīts, jau 2005.5.V ASVHiliardas pilsētiņā Ohaio (Ohio) pavalstī mirisprofesors Benjamiņš Jēgers, viens no izcilākajiem20.gs. latviešu kultūras darbiniekiem.Nepamanīts daļēji arī tādēļ, ka Benjamiņšbija liels vientuļnieks, bez mazākās interesespiedalīties sabiedriskos pasākumos, zinātniskāskonferencēs un reklamēt sevi ar savā ļotiražīgā mūžā paveikto. Traģisks bija arī apstāklis,ka sava mūža pēdējos gadus viņšpavadīja aprūpē kādā amerikāņuģimenē, kas bieži mainīja dzīvesvietu un centās nojaukt pēdaspar savu un Benjamiņa Jēgeradzīvesvietu. Tikai ar grūtībāmbija iespējams noskaidrotviņa miršanas datumu.Benjamiņš Jēgers dzimis1915.16.I Jelgavā. Savubērnību un agrīnos skolasgadus viņš pavadīja Liepājā.Tēvs – Haralds Georgs Jēgers(1880-1946), māte – Olga,dz. Melnalksne. Viņa sen mirusīsieva Margarita, dz. Ramane,bija romāņu valoduspeciāliste. Interesants cilvēksbija arī Benjamiņa tēvs, grāmatuizdevējs, literāts, žurnālists, draugsslavenajam krievu gleznotājam Repinam,ko Benjamiņš 12 gadu vecumā kopā ar savutēvu apmeklēja Somijā, kur gleznotājs dzīvoja,izbēdzis no boļševistiskās Krievijas. Benjamiņatēvs ar segvārdu Mednieks ilgus gadusdarbojās žurnālā Zeltene, kur ievietotasdaudzas viņa intervijas ar pazīstamām latviešurakstniecēm un māksliniecēm. BenjamiņšJēgers uzskatīja, ka tēva nozīmīgākais darbsir rakstu krājums Latwijas walsts pasludinaschana18. nowembri 1918. gadā, ko izplatīja20 000 eksemplāros, kad Latvijas lielā daļabija svešu varu okupēta.20. gadu beigās Jēgeru ģimene pārcēlās uz______________________Par Jāni Krēsliņu skat. JG255:3. Drīzumā ievietosimapskatu par viņa Kopotu rakstu 3. sēj. Laikmeta liecības(Rīgā: Valters un Rapa, 2008). Skat. arī RolfaEkmaņa rakstu „Exegi monumentum: BenjamiņaJēgera dāvana savai tautai”. JG211(1997):44-52.Jēgera portretu zīm. māksliniece Silvija Šteinere.Rīgu, kur Benjamiņš dzīvoja līdz laikam, kaddevās trimdā. Benjamiņš pabeidza Rīgas pilsētas32. pamatskolu Torņkalnā (1929) unRīgas pilsētas 2. ģimnāzijas humanitāro novirzi(1933). Viņa klases biedru vidū bija vēlākaisvēsturnieks Uldis Ģērmanis, zooloģijasprofesors Jānis Rācenis, architekti Alfs Kundziņšun Uga Alberts. Benjamiņš Jēgers sākastudēt ģermāņu valodniecību Latvijas Universitātē(1934) un ieguva mag. phil. grādu(1944). Viņa maģistra darbs”: Glika Bībelestulkojuma salīdzinājums ar Vulfilas darbu.Bīskaps Vulfils (311-383) sastādīja gotu alfabētuun pārtulkoja gotu valodā Bībeli. Jēgersrakstījis: Šis darbs mani ievadīja veco latviešurakstu pētīšanā, kam esmu veltījis labu daļuno savas dzīves. Pieaugot manai intereseipar latviešu vecajiem rakstiem, izšķīrosstudēt baltu valodniecību un iestājosLU Filoloģijas un filozofijas fakultātesBaltu filoloģijas nodaļasvalodniecības nozarē. Tā tapuEndzelīna skolnieks. Jēgersapbrīnojis Endzelīna kārtībasmīlestību un mācījies no viņasavos rakstos neminēt nekolieku, bet tikai nepieciešamo.Viņš arī rakstīja, ka daudz mācījiesno latviešu valodas docentesEdītes Hauzenbergas-Šturmas, ka apbrīnojis viņaslieliskās latviešu valodas zināšanasun smalko valodas izjūtu.Nonācis trimdā, Jēgers jau 1945.gadā turpina iesāktās baltu valodasstudijas Getingenas (Göttingen) Universitātē,kur iegūst Dr. philol. grādu baltufiloloģijā, sanskritā un somugru filoloģijā(1949). 1953. gadā Jēgers iegūst maģistragrādu bibliotekāru zinībās Kolumbijasuniversitātē (Columbia U.) Ņujorkā un strādāpar bibliotekāru Midlberijas (Middlebury)Koledžā Vermontā un Jeilas (Yale) UniversitātēKonektikutā. No 1961. līdz 1962. gadamJēgers ir viesprofesors baltu valodniecībāLundas Universitātē Zviedrijā, tad vācuvalodas un literatūras profesors (1963-1968)Kentukī Centra Koledžā (Centre College ofKentucky) Denvilā (Danville) un līdz aiziešanaipensijā (1968-1985) vācu valodas unvācu vecās literatūras profesors ZiemeļilinoisasUniversitātē (Northern Illinois University)Dekalbā (DeKalb).Taču blakus savam maizes darbam Jēgers arapbrīnojamu mērķtiecību sarakstīja un publicējalielu skaitu ļoti nozīmīgu un izcilu darbuvalodniecībā, vecākās latviešu rakstniecībaspieminekļu pētniecībā un bibliogrāfijā.29

No viņa nozīmīgākajām publikācijām minēšusekojošās: Getingenas universitātes disertācijaVerkannte Bedeutungsverwandschaftenbaltischer Wörter (1949), ko pārstrādātāun uzlabotā versijā vispirms iespieda žurnālsZeitschrift für vergleichende Sprachforschung,bet vēlāk kā grāmatu Vācijas apgādsVandenhoeck & Ruprecht (1966); Čikāgasbaltu filologu kopas izdoto un Edītes Hauzenbergas-Šturmasrediģēto Jāņa Endzelīna85 gadu dzimšanas dienai veltīto krājumuIn honorem Endzelini (1960), ko ievadaJēgera raksts „Verzeichnis der Schriften J.Endzelins.” Šai krājumā ietilpināts arī Jēgeraraksts „Baltische Etymologien”; Mutona(Mouton) apgāds (Hague - Paris) publicējaprofesora Šmālstīga (William Schmahlstieg)un Benjamiņa Jēgera angļu valodā tulkotoJāņa Endzelīna monogrāfiju Baltu valoduskaņas un formas (1948) ar virsrakstu ComparativePhonology and Morphology of theBaltic languages (1971).Benjamiņam Jēgeram ir vadoša loma arī vecākāslatviešu literatūras agrāk nezināmopieminekļu apzināšanā un jaunatklāšanāRietumu pasaules archīvos un bibliotēkās.Jau 1960. gadā viņš žurnālā Zeitschrift fürOstforschung publicēja sarakstu „Verzeichnisder lettischen Drucke des 16. und 17.Jahrhunderts” (16. un 17.gs. latviešu iespieddarbusaraksts). Viens no sensacionālākajiemBenjamiņa Jēgera atradumiem bija par senpazudušu uzskatītais Jāņa Reitera (JohannesReuter) Bībeles tulkojuma paraugs UpsalasUniversitātes bibliotēkā, kas iespiests Rīgā1675. gadā pirms Glika Bībeles tulkojumapublicēšanas. Šī krājuma faksimilizdevumuar Jēgera izcilu ievadu un ļoti pamatīgiemkomentāriem latviešu un vācu valodā izdevaDaugavas apgāds Stokholmā (1975).Benjamiņam Jēgeram ir arī virkne publikācijupar neparasti košo personību mācītāju,ārstu, varbūt arī juristu, Jāni Reiteru, kurāsizmantota Rietumu pasaules archīvos atrastādokumentālā informācija. Jēgers arī min,ka joprojām nav īstu ziņu par Jāņa Reiteratautību, kaut arī pēc savas nostājas viņš bijislatvietis (skat. Jēgera rakstu „Ziņas parJāņa Reitera tautību” rakstu krājuma Ceļi13. burtnīcā). Reitera darbu apzināšanā lielanozīme ir arī Jēgera atrastajam Reitera kopototēvreižu krājumam, kurā atrodami latviešu,igauņu un citu valodu teksti. Šī krājumaRostokas 1675.gada izdevumu ar atradējaievadu ļoti glītā faksimilizdevumā klajā laida(1954) „Imantas” apgāds Dānijā. No citiemJēgera nozīmīgajiem veco latviešu valodaspieminekļu atradumiem, par kuriem viņamdaudz publikāciju, jāmin KopenhāgenasUniversitātes bibliotēkā atrastā Jelgavā iespiestāMežmuižas un Kukuru draudžu dziesmugrāmatiņa, kuŗā simts it jaunu un latviskāvalodā nekad redzētu dziesmu (1714). Nošī izdevuma, kurā burts „r” tiek mīkstināts, irzināms tikai viens saglabājies eksemplārs.Sākot ar 1987. gadu Jēgers bija akadēmiskāsorganizācijas „Ramave” rakstu krājuma Ceļiredaktors.Ja arī Benjamiņa Jēgera darbi valodniecībā unlatviešu senāko rakstu pētniecībā ir svarīgi,nemirstīgu slavu viņš ir ieguvis kā bibliogrāfs.Viņa mūža lielais veikums ir Latviešu trimdasizdevumu bibliogrāfija / Bibliography ofLatvian Publications Published Outside Latviapiecos sējumos, ko no 1968. gada līdz 1996.gadam izcilā tipogrāfiskā iekārtojumā izdevaDaugavas apgāds Stokholmā (pēdējo sējumuiespieda Rīgā) un kas aptver laika posmu no1940. gada vidus, kad beidza pastāvēt neatkarīgāLatvija, līdz 1991. gadam, kad LatvijasRepublikas Augstākā Padome deklarēja, kaLatvija ir atkal neatkarīga, demokrātiska republika.Šie sējumi apraksta trimdā izdotāslatviešu grāmatas, brošūras, periodiskos izdevumus,notis, kartes un nozīmīgāko sarīkojumuizdevumus (programmas un katalogus),tāpat cittautu apgādu publikācijas, jatās ir latviešu darbi svešvalodās. Publicētiesējumi aptver 11 250 nosaukumu, no kuriemliels skaits sastāv no daudziem sējumiem vaiilggadīgiem periodisko rakstu izdevumiem.Bibliogrāfiskā informācija šajā izdevumā iraugstākā mērā precīza un informatīva. Jēgersarī piemin visus daudzos palīgus, kuri viņampalīdzējuši sameklēt vajadzīgos izdevumus,jo sevišķi cildinot savas galvenās palīdzesLiliju Dunsdorfu un Magdalēnu Rozentāli,kas 30 gadus viņam nesavtīgi nākušas talkābez jebkādas atlīdzības. Sējumiem klāt irpievienoti ievadi un priekšvārdi latviešu unangļu valodā un lietu, izdošanas vietu, izdevēju,iestāžu un sarīkojumu, personu un nosaukumurādītāji. Latviešu trimdas izdevumubibliogrāfija 1940-1991 dokumentē plašolatviešu trimdu visdažādākajās sabiedriskās,politiskās, literārās un kulturālās dzīves jomās.Jāmin, ka trimdā savus darbus publicējane tikai daudzas neatkarīgās Latvijassabiedriskās, kulturālās, politiskās, literārāsun mākslinieciskās dzīves personības, bet arīpersonas, kas publicēja savus rakstus un aprakstījasavu pieredzi pirms I Pasaules karaun zem dažādu lielvaru okupācijām. Trimdāsavus darbus publicēja pat vēl daži 19.gs.tautiskās atmodas un 1905.gada Revolūcijasnotikumu vadoši līdzdalībnieki. Latvijas unlatviešu trimdas vēsturiskās atmiņas sagla-30

Juris ŽagariņšKO DARĪT?Brīdī, kad pierakstu šīs rindiņas, zemeslodegriežas un ripo kā vienmēr savā mūžīgajāriņķu dejā ap sauli, bet mēs, tās cilvēcīgieiedzīvotāji, elpu ierāvuši un bažu nomākti,raugāmies nākotnē, kas sola smagus pārbaudījumus.Globālā saimniecība grīļojas uzkatastrofāla krituma robežas, globālais terorismstikai vairojas un stiprinās, pateicotiesglobālo pretterora karakungu centieniemto ar spārnotām sprāgstvielām iznīdēt Irākā,Afganistānā un Palestīnā, un globālā politikaslīgst cinismā, korupcijā, ideoloģiskā tukšvalodībā.Vai mums, kā pašapzinīgiem pilsoņiem,nebūtu vienkārši galvas jāierok smiltīs,lai vēl kādu laiciņu padzīvotu normālu dzīvi?Taču, tāpat kā zemeslodes ceļš ap sauli,tā arī cilvēku vēsture ir riņķveidīga, un daudzino mums atceras pat vēl baigākus laikusun mēs zinām, ka tiem mēdz pienākt gals.No pieredzes zinām, ka ziemai seko pavasaris,karam miers un liesiem gadiem – trekniegadi. Bet vai nav iespējams arī kaut ko darīt,lai šie cikli nebūtu gluži tik ārdoši, arvien ārdošāki?Ko darīt, lai eiforiskām augšupejāmnesekotu baigas lejupejas? Ko darīt?Gan ekonomikā, gan starptautiskajās attiecībās,gan politikā esam pieraduši domāšanukārtot starp diviem cikliski pārmaiņus dominējošiempretpoliem jeb „spārniem” – kreisāun labējā jeb liberālā un konservatīvā. Liberāliepolitiķi pauž savu gatavību gādāt par tautasvairākuma labklājību, kurpretī konservatīviepiedāvā brīvību ļaudīm pašiem rūpētiespar savu labklājību. Praksē liberālā politikasludina valdības iejaukšanos saimnieciskajosprocesos, kamēr konservatīvā politika sludinaminimālu valdību, paļaudamās uz lieluzņēmējuun finansistu lēmumiem, dodot tiembrīvas rokas rīkoties un solot pārējai tautaibāšana bez Benjamiņa Jēgera sakopotās bibliogrāfijasnemaz nebūtu iespējama.Pats Jēgers, apzinādamies savas bibliogrāfijasnozīmi, ir rakstījis ka par to varot teikt tospašus vārdus, ko Arveds Švābe kādreiz teicispar savu rediģēto Latviešu konversācijasvārdnīcu: Pieminiet manus vārdus, pēc simtsgadiem šī grāmatu grāmata ar savu nekurcitur vairs neatrodamo faktu un materiālukrājumu būs daudz vērtīgāka, nekā tā likāslaika biedriem. olejuppilošus labumus (angliski - trickle-downbenefits). Starptautiskajās attiecībās liberālieparasti retorisku uzsvaru liek uz diplomātiju,bet konservatīvie – uz militārismu, tačupraksē viņi daudz neatšķiras viens no otra.Piemēra pēc ieskatīsimies ASV nesenajā vēsturē– nevis tikai tāpēc, ka šo rindiņu rakstītājsgadījuma pēc ir latviešu izcelsmes amerikānis,bet galvenokārt tāpēc, ka mēs visi gribotnegribot, apzināti vai neapzināti esamSavienoto Valstu liktenim pakļauti. Tātad, zināšanai– amerikāņiem ir tikai divas konkurētspējīgaspartijas – Demokrātiskā (ar noslieciuz liberālismu) un Republikāniskā (ar noslieciuz konservatīvismu). Prezidents DžonsKenedijs (John Kennedy), kuru amerikāņi ievēlēja1960. gadā, bija Demokrātiskās partijasliberālis. Viņš solīja valdību, kas rūpētospar tautas vairākuma labklājību un smalkjūtīguattieksmi pret ārpasauli. Viņa pilnvaraspārtrauca atentāts, un viņa administrācijadaudz neko vairāk par Vjetnamas kara deklarēšanunepanāca. 1964. gada vēlēšanās ASVprezidenta kandidāts Berijs Goldvaters (republikānisBarry Goldwater) pavisam skaidripiedāvāja konservatīvo programmu – valdībasneiejaukšanos biznesā, krasi militāru nostājupret nepaklausīgām valstīm, kā arī toreizASV jau eksistējošo sociālās labklājībasgarantiju likvidēšanu. Viņš cieta vienu novissmagākajām sakāvēm visā Savienoto Valstuprezidentūras vēsturē, un viņa pretkandidātsno Demokrātiskās partijas, LindonsDžonsons (Lyndon Johnson), ievadīja milzuapmēra sociālās labklājības garantiju paplašināšanu,t.s. Medicare / Medicaid programmuun plašu valdības atbildības uzņemšanosbiznesa un finanšu regulēšanā. Vjetnamaskaru viņš, kā zināms, novadīja tik nožēlojami,ka diez vai pat Goldvaters to būtu izdarījissliktāk. Bet Džonsona liberālā politikā pamatotāsiniciatīvas palika spēkā un pat vēl31

paplašinājās divās sekojošās Republikāniskāspartijas prezidentu administrācijās – Niksona(Richard Nixon) un Forda (Gerald Ford).Pēdējā pavisam tiešā veidā mēģināja pārvaldītjeb kontrolēt piedāvājuma/pieprasījumamehānismu iekšzemes tirdzniecībā. PrezidentsNiksons pats savukārt atzina: Nu mēsvisi esam keinsisti! Ekonomists Keinss (JohnMaynard Keynes), viens no Starptautiskā valūtufonda (SVF) dibinātājiem pēc II Pasauleskara, pastāvēja uz nepieciešamību valstu valdībāmspēlēt noteicošu lomu naudas lietāsun nepaļauties uz t.s. „brīvo tirgu”.Taču Berija Goldvatera konservatīvie domubiedri neuzdeva cīņu pēc sava kandidāta sakāves1964. gadā. Veidojās konservatīvo idejuinkubātori (think tanks), kas laida klajā kritiskusrakstus un runas, lai pierādītu, ka sabiedriskāslabklājības programmas tikai vājinājušasSavienoto Valstu saimniecību. Viensno veiksmīgākiem šādas kritikas paudējiembija bijušais filmaktieris, Kalifornijas gubernatorsRonalds Reigans (Ronald Reagan). 20gadus pēc Kenedija viņš tika ievēlēts par prezidentuun Republikāniskā partija līdz ar viņuguva pārsvaru kongresā, ievadot nu jau 28gadus ilgstošo konservatīvisma ideoloģijasuzplaukuma laikmetu. Arī demokrāti Kārters(Jimmy Carter) un Klintons (Bill Clinton) piekļāvāsdominējošajai finanšu un tirdzniecībasderegulācijas un samazināta valdības aparātaideoloģijai jeb „reiganomikai”. Šādu piekļaušanospretējās partijas ideoloģijai mēdzdēvēt par „divpartejiskumu” (bipartisanship).Līdz pat pēdējām nule novadītajām vēlēšanāmmēs amerikāņi pārsvarā uzskatāmto par vēlamu. Divpartejiskums turklāt ir allažraksturojis amerikāņu ārpolitiku, it īpašikara apstākļos.Pēdējo astoņu gadu vēsturi, kopš Bilu Klintonuatvietoja Bušs juniors (George W. Bush),neatstāstīšu, jo to mēs visi labi zinām, vienalgavai dzīvojam Springfieldā, vai Lundā, vaiSidnejā, vai Dublinā, vai Varakļānos, vai Siguldā.Tāpat visiem ir skaidrs, ka „konservatīvā”prezidenta Buša bezsaules noriets ir iezīmējiskonservatīvisma ideju atmešanu nevistikai no lojālās divpartejiskās opozīcijaspuses, bet arī no Buša administrācijas ministriempašiem, kuri pieprasījuši Kongresamapstiprināt privāto finanšu iestāžu unražošanas uzņēmumu uzpirkšanu (nacionalizēšanu)par tuvu pie (ja ne jau krietni pāripar) apaļu vienu triljonu dolāru. Arī DžonsMekeins (republikānis John McCain) pēdējāsASV prezidenta vēlēšanās apsviedīgi piekļāvāssava oponenta Obamas (Barack Obama)piedāvātai „totālas pārmaiņas” idejai (RealChange!), vienlaikus gan cenšoties izpatiktkonservatīvajiem sabiedriskās domas veidotājiemar ne sevišķi pārliecinošās Peilina kundzes(Sarah Palin) iecelšanu par savu vietnieci.Viens no Buša administrācijas konsekventākiemkritiķiem, pērngada Nobela prēmijaslaureāts ekonomikā, Pauls Krugmans (PaulKrugman), The New York Review of Books(2008.18.XII) zem virsraksta „What to do?”raksta: Pat ja finanšu sistēmai veiksies atdzīvinātkredīta tirgu, mums tomēr priekšāvēl rēgosies globālais pagrimums, kas uzņemarvien straujāku tempu. Ko darīt? Varētunešaubīgi teikt, ka atbilde ir vecā labāKeinsa izgudrotais fiskālais stimuls... jāturpinaun jāvairo valstiskie izdevumi – jādodnauda štatu un lokālām pašvaldībām ceļuun tiltu būvniecībai, kā arī citiem uzlabojumiemsaimnieciskā infrastruktūrā... Un tikaipēc atveseļošanās iestāšanās varēsim domātpar to, kas būtu jādara, lai šāda krīze nekadvairs neatkārtotos... Bet mēs nekad nenonāksimpie skaidrības, janespēsim kritiski domātpar mūsu problēmām unsekot mūsu domām, laiarī kur tās mūs novestu.Daži saka, ka mūsu ekonomikasproblēmas irstrukturālas un neārstējamas,bet manā uzskatāvienīgais strukturālaisšķērslis pasaules labklājībaiir novecojušas doktrīnas,kas ļaužu prātos atvietodomāšanu.Nobela prēmijas ir guvuši,protams, arī citi ekonomisti– 1990. gados32

to piešķīra t.s. Black-Sholes formulas izgudrotājiem,kas ar datora palīdzību izrēķināja,ka tādi finanšu sistēmas sabrukumi kā 1998.gadā un nu jau atkal pastiprinātā veidā 2008.gadā, varētu notikt tikai reizi pa četriem miljoniemgadu. Ir ekonomisti, kas atzīst vēsturesmācību ekonomiskā zinātnē, tās riņķveidīgoatkārtošanos, bet ir arī ideologi, kas tic(ar datorizētas matemātikas palīdzību!), kaīsteni „brīvā tirgū” lieli, sprāgstoši investīcijuvērtību „burbuļi” vispār nav iespējami, jo aizcilvēku izdarību šķietamām nekārtībām kautkur cilvēka kodolā slēpjoties perfekta kārtība– matemātiski atklājams platonisks ideāls.Pats Dž.M.Keinss, kura idejas tika sirdīgiapsmietas nule norietējušā konservatīvismauzplaukuma laikmetā, esejā „Ekonomikasiespējamības mūsu mazbērniem” (EconomicPossibilities for Our Grandchildren,1930) rakstīja, ka viņš varot iedomāties nākotni,kad turība un brīvība būs nodrošināta,un ļaudīm nekas cits nebūs vairs jādara,kā tikai jānododas ērtai dzīvošanai un mākslai.Taču ir noticis tā, ka Keinsa mazbērniemdraud tikpat katastrofāls ekonomijas pagrimumskā tas, kas noveda pie II Pasaules kara– un nu ekonomists Pauls Krugmans un arīASV jaunievēlētais prezidents Obama (tāpatkā Dž.V.Bušs) piesauc Keinsu kā glābēju. Vēlbēdīgāk – cerībā, ka globālais pagrimumstāpat kā toreiz nepārvērtīsies par pasauleskaru, mūsu jaunievēlētais vadonis diplomātiskiklusē, kamēr Izraēla kārtējo reizi ar savasvalsts robežās ietilpstošo kaimiņtautu izrēķināsnesaudzīgi brutāli, uz laiku pārtraucottās lēno, sistemātisko mērdēšanu, lai jauatkal to apstrādātu ar amerikāņu ražotiemmasu iznīcināšanas ieročiem. Tikmēr prezidentsBušs savas pilnvaru pēdējās dienās apvainopalestīniešus Izraēlas Lebensraum pārkāpšanāun aicina izbeigt pretošanos.The New YorkerKo darīt? ir virsraksts arī V.I.Ļeņina traktātam,kurā viņš piedāvā Marksa/Engelsa platoniskoideālu – komunismu, elementāras matemātikasceļā atklājamu un revolūcijas ceļā sasniedzamu.Šai JG numurā (skat. 5-17) Briežuģimene uzbur Platona paša vārdus. MūslaikuRīgā ciemos atbraucis, Platons stāsta, kodarīt: Visuma likumi nosaka kolektīva likteni,no kura savukārt izriet katra cilvēka individuālaisliktenis. Tas arī nosaka to, kas jumsir jādara. Nu nez’ vai! Vai nebūtu pēdējaislaiks mums atmest šādu platonisku domāšanu?Varbūt tas būtu tas labākais, ko mēsvarētu darīt. Tas nenozīmētu galvu iebāztsmiltīs, lai vēl kādu laiciņu normāli padzīvotu,bet gan uzņemties elementāru pilsonisku,teiksim skaidri – buržujisku pašatbildībupar pašu tautas sabiedriskās domas veidošanu,respektīvi, mācīšanos, eksperimentēšanu,zināšanu, debatēšanu, vienam otra pārliecināšanu.Tas nozīmētu, kā Krugmans raksta,sekot mūsu domām, kur vien tās mūs noved,atmest jebkādu politikāņu piedāvātu novecojušudoktrīnu vai sapņainu ideālu.Gribu nobeigt ar pozitīvāku atbildi uz jautājumu„Ko darīt?”. Būdams ne tikai latviešuizcelsmes amerikānis, bet tai pašā reizē arīASV dzīvojošs latvietis, aicinu šo rindiņu lasītājusnevis rīkot grautiņus un lūgt Zatlerakungu atlaist Saeimu cerībā, ka nākošā būslabāka, bet gan gādāt par to, lai nākošajāsun turpmākās Saeimas vēlēšanās būtu nodrošinātareģionālas reprezentācijas saitestarp vēlētājiem un deputātiem – prasīt Latvijaspolitiskām partijām katra deputāta kandidātavārdu ierakstīt tikai vienā vienīgā vēlēšanuapgabala sarakstā tā, kā tas ir noteiktsSatversmē. Ja mēs katrs to pieprasītu, mēsto panāktu. Nenotiktu nekādi brīnumi, neizceltosnekāda platoniska utopija, bet ganjau tad arī rastos tautas kalpi, kas paklausītutautas balsij. Varbūt ar laiku izveidotoslatviešu politika ar diviem spārniem – ne tikaivienu labo, bet arī otru kreiso, kas, atbilstošiLielajam Visuma likumam augšup, lejupcilājoties, mūsu likteņus lidinātu pāri visāmamerikāņu izraisītām globālām krīzēm. Inženierzinātņu profesors Juris Žagariņš ir JG redakcijasloceklis un datormaketētājs, arī izdevuma KasJauns Latvijā? (http://zagarins.net/kjl) redaktors.33

ATMIŅASJuris ĶeniņšTĀLIVALDIS ĶENIŅŠDĒLA ATMIŅĀSLatvijas Mūzikas akadēmijas profesors Oļģerts Grāvītisreiz man parādīja profesora Jāzepa Vītola kontrapunktaklases mājasdarbu (no apmēram 1940. gada).Atzīme – pieci ar mīnusu. Autors – Tālivaldis Ķeniņš,mans tēvs. Vītola kabinets bija avots, no kura iztecējatēva radošā dzīve. Atradu arī laikam tēva pirmokompozīciju Valsis, kas bija veltīta viņa tēvam, dzejniekamun politiķim Atim Ķeniņam. Daudzi ir pētījušitēva radošo darbu, viņa muzikālās kompozīcijas– gan Oļģerts Grāvītis, gan Makmastera (McMaster)U. profesors Paulis Rapoports, gan vesela rinda maģistrantuun doktorandu savās tēzēs un disertācijās.Norvēģijas dižākā komponista Edvarda Grīga uzskatābez cilvēka nevar būt nekādas mākslas jeb cilvēksir svarīgākā mākslas sastāvdaļa. Lai saprastu tēvamākslu, arī viņš ir jāiepazīst kā cilvēks.Tālivaldis Ķeniņš bija ne tikai komponists, pianists,ērģeļnieks, diriģents, profesors, lektors, rakstnieks,starptautisku mūzikas žūriju loceklis, administrators,kritiķis, radio komentators u.c., bet arī kaislīgs tenisistsun slēpotājs, dabas un dzīvnieku mīlētājs, humorists,ceļotājs, vīnu eksperts un vilcienu entuziasts.Viņš un diriģents Alfrēds Štrombergs kopīgi varējastundām ilgi iedziļināties Eiropas vilcienu sarakstos,pat 70 vai vairāk gadu vecos. Slēpot tēvs iemācījās,būdams skolnieks Ecole Champollion, Grenoblē,Francijas Alpos, kad viņa māte strādāja Latvijas sūtniecībāParīzē. Sākumgados Kanādā tēvs visbiežākpiedalījās tenisa dubultspēlēs ar Johannu Benjāmiņu,Ingrīdu Vīksnu un Gastonu Koruli. Kā jau kārtīgsKanādas iemītnieks, viņš kļūst arī par hokeja cienītāju,īpaši pēc spēlēm (1972) ar Padomju Savienībaskomandu. Jau tūdaļ pēc ierašanās no Parīzes Kanādā(1951) tē vs saņēma darba piedāvājumu no TorontoUniversitātes mūzikas fakultātes, kur arī paliek parmācībspēku 32 gadus.Starp draugiem kā tuvākie jāmin Jānis un AinaZemdegi. Aina – topošā mūziķe un dzejniece -- kāpirmā papildinās tēva klavieru studijā. Vēlāk, nobeidzotToronto Karalisko konservatoriju, viņa atver savuklavierstudiju, kur „cīnījos” es ar brāli, kamēr viņasbērni mocījās tēva klavierstudijā. Vēlākos gados pārcēlāmiesZemdegiem kaimiņos akmeņainajā, mežonīgajāBrūsas pussalā, kur, pārbūvējot pieticīgu būdiņu,tikām pie vasarnīcas ar varen plašu skatu uz milzīgoun vētraino līci. Tur pavadījām nākamās 35 vasaras.Tieši šeit tēvam rodas vislielākā radoša iedvesma unšeit arī radusies krietna daļa viņa kompozīciju, sunimNero sēžot pie tēva kājām un gaudojot garās, plūstošāsfrāzēs. Tā kā studiju gados, kad šad un tad uzturējosvasarnīcā, man vienmēr līdzi bija čells, kopāar tēvu spēlējām mūsu iemīļotās Bēthovena piecasčello/klavieru sonātes – tēvs pie „švakām” klavierēm,čells pie līdzīgi „švaka” izpildītāja un solists Nero pavidu. Vasarnīcā bieži pulcējas draugi, galvenokārtkultūras cilvēki – Arturs Jansons, Alberts Jērums, IvarsFoto: Juris KrieviņšLindbergs, Arturs Ozoliņš, Aleksandrs Okolo-Kulaks,Arvīds Purvs, Alfrēds Štrombergs, Edīte Timermane,Ingrīda Vīksna, Aina Zemdega u.c. Risinājās garaspārrunas par mūziku un citām kultūras jomām.Vasarnīca nebija apkurināma. Rezultātā pastāvīgimainīgas temperatūras dēļ, īpaši ziemas mēnešos,lēti pirktās lietotās klavieres kļuva arvien „švakākas”.Tēvs iegādājās elektroniskās, pie kurām komponējaar klausuļiem. Pilsētā tika lietots vecais 1930. gadaNordheimera flīģelis.Tēvs bija aktīvs arī citās atšķirīgās mūzikas nozarēs.No tām vienīgais amats, ko personīgi nepieredzēju,bija latviešu koru vadīšana – tūlīt pēc kara frančuokupācijas zonā, vēlāk diriģējot Sv. Andreja draudzeskori Toronto.Atskatoties tālāk pagātnē, Rīgā, pēc atgriešanās noFrancijas, tēvs neizturēja Latvijas Konservatorijas klavieruklases iestāšanās eksāmenu. Tēva māte AnnaRūmane-Ķeniņa griezās pie konservatorijas dibinātājaun toreiz rektora Jāzepa Vītola, kurš, ieskatījieskādā agrā tēva kompozīcijā, esot teicis: Daudz nošu,bet putra, putra (..) Es viņu savā klasē uzņemt nevaru,bet, ja profesors Ābels apņemas, es nepretošos.Daudz labāk negāja pie profesora Ādolfa Ābeles,kurš sakarā ar tēva vājo harmonijas pārzināšanu sarkastiskiizsaucies: Jūs jau esat tāds speciāls gadījums!Tomēr pieci ar mīnusu Vītola klasē liecināja, ka akadēmiskāgada beigās kaut kas no mūzikas teorijas,harmonijas, kontrapunkta, etc. bija apgūts.Pēdējā publiskā uzstāšanās tēvam bija X Latviešudziesmu svētkos Kanādā, kad viņš lūdza, lai sēžublakus un pāršķirstu nošu lapas, kamēr tēvs atskaņosavas Šūmaņa Parafrāzes pēdējo daļu Atvadas. JutosTālivaldis Ķeniņš referē studentiem LatvijasMūzikas akadēmijā (1989).34

ļoti pagodināts. No improvizētajām Aijā, žūžū piedevāmkļuva skaidrs, ka komponists patiešām atvadās.Tēvs bija arī izcils lektors, referē gan par latviešu mūzikuun tās vietu pasaulē, gan arī par Kanādas mūziku– ne tikai studentiem, bet arī Kanādas radiofonā. Pēcradiofona franču valodas nodaļas CJBC nodibināšanasToronto, viņa rīcībā tiek nodota pašam sava glužisaistoša un veselīga humora piesātināta programma– Ici Tali Kenins avec le carnet des arts (mākslasgroziņš). Humora izjūta izpaužas arī mūzikā, piemēram,kad Kanādas Nacionālais radiofons (CanadianBroadcasting Corporation) pasūta Luterāņu korāļupartitu, kā pēdējās trīs notis viņš piekabina do-si-do,t.i., C-B-C, kā arī Aleksandram Zemdegam dāvinātajāsklavieru variācijās par Aijā, žūžū pēkšņi uzrodas O,Canada pirmās divas taktis.Daudz laika tēvs pavada, apmācot jauniešus, arī veltījotkompozīcijas topošajiem mūziķiem – 2x2 nometnēs,mūzikas nometnēs Mauntorfordā (Mt. Orford),arī vispasaules latviešu kongresos. Piemēram, klavierusonāte veltīta Arturam Ozoliņam. Arī dēliem tieksīki klavieru skaņdarbiņi audzēkņu gados. Man personīgiveltīti lieliski darbi čellam, pēdējo – ColloquensPatriae (Sarunas ar dzimteni) mums kopīgi atskaņojotjubilejas koncertā (1989). Arī mazbērniem ir veltījumi,no kuriem visspožākais ir humoristiskās DziesmiņasAmandai. Tēvs apmācīja arī topošos Kanādas komponistus,ieskaitot mūsu pašu Imantu Ramiņu, uzsverotvisvairāk stingrus formas un struktūras pamatus.Vēl jāpiebilst, ka tēvs ļoti godināja savus vecākus,piemēram, izkārtojot publicēšanai mātes Annas Rūmanes-Ķeniņasbiogrāfiju un tēva Ata Ķeniņa vairākusdzejoļu krājumus. Dzīves biedre Valda ir mūziķabalsts jau no tiem vakariem, kad viņš bungāja klavieresMontmartrā, Francijā, līdz pat pēdējiem mūžagadiem Kanādā.Atskatoties uz kopā pavadītajiem gadiem, tēva ietekmegan mūzikā, gan arī dzīvē man palikusi neizdzēšama.Savā pēdējā uzstāšanās reizē tēvs lūdza, lai sēžuviņam līdzās un pāršķirstu nošu lapas. Tagad viņš irtas, kurš man „šķirsta lapas”, vienalga kur esmu unko daru. oERRATAEvas Eglājas-Kristsones rakstā “Dzelzs priekškars,aukstais karš un latviešu literatūrasvēsture (JG254) nosaukuma British Foreign Office(18. lpp.) latviskojumam jābūt: Britu Ārlietuministrija (nevis britu Ārzemju birojs) un Čerčila1946.5.III Vestminsteres koledžā Fultonā, ASV,teiktās runas nosaukums (16. lpp.) ir The Sinewsof Peace (nevis The Sinews Peace).Māra CelleKOPSAUCĒJS – LATVIJAŽurnālistu pāris Māra un Ojārs Celle nu jau daudzusgadus dzīvo Latvijā, iemantotā īpašumā RīgasMežaparkā, bet laiku pa laikam apciemo ASV – savutrimdas zemi, ar ko saites grūti saraut, jo tur pavadītsbezmaz pusgadsimts. Pērngad latviešu saietāPriedainē, Ņudžersijā (New Jersey), Māra, rakstniekuRūtas Skujiņas un Jūlija Lāča meita (skat. JG254:11-14), teic ievērības vērtus 18.novembrim veltītusvārdus – prieku un gandarījumu par pusgadsimtuilgā sapņa, t.i., Latvijas brīvības un neatkarības piepildīšanospirms 17 gadiem un pārdomas par garobēgļu laiku. Publicējam Māras runu mazliet saīsinātu.(Red.)(..) Vai atceraties, kā mēs atzīmējām 18. novembripirmajos trimdas gados, bēgļu nometnēs Vācijā?Toreiz šī diena bija skumja, bet tomēr vēl cerību pilna.Katru gadu latvieši turpināja viens otram apliecināt:nākamgad pulcēsimies Latvijā, būsim atkal mājās.Pagāja pieci, seši gadi. Beidzās nometņu laiki un mēsizklīdām pa mītnes zemēm visā pasaulē, jo atpakaļceļšuz dzimteni palika slēgts. Vienalga, kur nonācām,varbūt pat tādā vietā, kur tuvumā nebija nevienascitas latviešu ģimenes, mēs tās tomēr meklējām.Tas bija liels un priecīgs notikums – satikt latviešus.Lielākos centros vēl kādu laiku pat notika 18. novembraballes. Bet drīz vairs ne. Drīz 18. novembra atzīmēšanakļuva par skumju piemiņas dienu, pat sērudienu. Tā tas turpinājās turpat 50 gadus. (..) Manapaaudze, kas šodien esam ap 70 gadu veci, Amerikāiebraucām kā bērni. Mēs šeit ieguvām izglītību, atradāmdzīves draugu, izveidojām ģimeni. Mūsu bērniizauga un apprecējās. Piedzima mazbērni. Un visstas notika šeit – tālu prom no Latvijas. Sekojošās paaudzesLatviju vairs nevar dēvēt par savu dzimteni,bet tā ir viņu tēvu zeme. Ir tie, kas dzimuši jau pirmsbrīvās Latvijas dibināšanas, kam šogad arī piepildās90 un vēl vairāk gadu, ir tie, kas paspēja sākt skolasgaitas un pat studijas vēl brīvajā Latvijā, no Latvijasdevās bēgļu gaitās kā jauni, spēka pilni cilvēki. Šiet.d. Latvijas brīvības paaudzei piederošie, var sevi uzskatītpar tiešām laimīgu, izredzētu paaudzi, jo tikskaista, kā Latvija bija toreiz, tā nekad vairs nav bijusi,un tāds patriotisms, kādu jaunieši turēja godā toreiz,šodien ir retums. Mūsu vidū ir arī tie, kuri paspējapiedzimt Latvijā, bet viņus kā zīdaiņus aizveda svešumāun viņiem no brīvās Latvijas nav nekādu atmiņu.Manai paaudzei, kaut miglainas, tomēr ir atmiņaspar mūsu dzimto zemi. Visi pārējie, kas ir jaunākipar 64 gadiem, ir dzimuši ārpus Latvijas. Izņemot tos,kuri ārzemēs nonākuši pēdējos apmēram 20 gados, –ne vairs kā bēgļi, bet kā ekonomiskie emigranti, ganbērnība, gan arī jaunība saistīta ar Latviju, bet tā bijacita Latvija – Padomju Latvija. Un tomēr – Latvija.Tātad vienīgais kopsaucējs mums, kas esam šodiensapulcējušies, ir Latvija. Ko mums katram nozīmēLatvija? Vai varētu būt sava taisnība senās dziesmasvārdiem: Tie, kas tālu aizklīst pasaulē, / Dzimto zemikarstāk iemīlē?35

Bēgļu gaitās mēs glabājām latviskumu kā īpašudārgumu, nebaidījāmies, ka mūs varētu dēvēt parpatriotiem vai tautiskiem latviešiem. Šodien Latvijāno tādiem apzīmējumiem mēdz izvairīties. Kur nuvēl vārds „nacionāls” – tas ir ieguvis pavisam greizupieskaņu. (..) Kā radās mūsu patriotiskā, emocijupārpilnā attieksme pret Latviju? Vai tā sākās taibrīdī, kad mēs 1944. gada rudenī uzkāpām uz kuģaun redzējām miglā pazūdam Kurzemes krastu? Vaibija kāds kuģis ar bēgļiem, kuri šai brīdī spontāninedziedāja Dievs, svētī Latviju? Neziņas pilnie bēgļunometņu gadi mūsu patriotismu stiprināja. Kautsvešā zemē bez savām mājām, bez mantības, bezpastāvīga darba, ar provizoriskām ikdienas ērtībām,mēs tomēr šos nometņu gadus pavadījām savās mazāslatvijās, kur mums netrūka mūsu kultūras, jo armums kopā no Latvijas bija izbrauksi lielā daļa mūsumākslinieku, rakstnieku, skolotāju, mācītāju. Mumsneviens neliedza svinēt savus svētkus, pieminēt savusvaroņus, dziedāt savas dziesmas, un gaidīt unpat ticēt, ka mēs drīz tomēr brauksim mājās. Tā bijaneizmērojami liela ticība, kas mūs turēja kopā, kasmums neļāva šaubīties, ka mēs jebkad varētu pazustsavai tautai un savai Latvijai. Šis spēks, ko ieguvāmbēgļu gaitas uzsākot, ir bijis pamatā mūsu nu jauvairāk nekā 60 gadu ilgajai sabiedriskai dzīvei ārpusLatvijas. Lai arī asimilācija neizbēgami ir darījusi savu,tas, ka ievērojams skaits latviešu regulāri vēl arvienpulcējas savos svētkos un sarīkojumos svešumā, šķietbrīnums. Vēl lielāks brīnums ir tas, ka mēs pa šiemgadiem, blakus maizes darbam, esam sarakstījušiun izdevuši tūkstošiem latviešu grāmatu, publicējušiavīzes, žurnālus un vietējos biļetenus, iestudējušilugas, rīkojuši dziesmu svētkus, noorganizējuši latviešuskoliņas un vasaras nometnes, mācījuši saviembērniem latviešu valodu. Par to brīnās arī mūsu tautiešiLatvijā, kuri tikai pamazām sāk saprast, ka tasmums bija iespējams galvenokārt tikai tāpēc, ka mēsto darījām no sirds un brīvprātīgi, ka mēs nesagaidījām,ka par sabiedrisku darbu kāds maksās. 50 padomjuokupācijas gadi šādu personisko ziedošanāsprincipu ir mūsu tautā Latvijā tikpat kā iznīcinājuši.Vēl arvien lielā mērā tie ir Rietumu latvieši, kas ziedolīdzekļus Okupācijas muzejam, Brīvības pieminekļaun Brāļu kapu uzkopšanai, bāreņu namiem, baznīcuatjaunošanai, studentu stipendijām, kas ziedojanaudu, lai Rīgā uzstādītu pieminekli Kārlim Ulmanimun Oskaram Kalpakam, kas sūtīja neskaitāmas kastesar trimdā izdotām latviešu grāmatām Latvijas skolāmun bibliotēkām. Latviešu Fonda piešķīrumi tagadvisvairāk tiek doti projektiem Latvijā, kaut arī tikpatkā visi ziedotāji dzīvo ārzemēs. Varbūt tieši tā Dievsto bija nolēmis. Ja mēs 1944. gadā nebūtu atstājušiLatviju, trimdinieku lielas daļas kauliņi jau sen būtuizbalējuši Sibīrijas klajumos. Latvijai no mums nebūtubijis nekāda labuma. Mēs Latvijai esam bijuši vajadzīgitieši tādā veidā, kā tas ir noticis.Otrs moments, ko mēs tikpat kā visi esam piedzīvojuši,ir pirmā ciemošanās Latvijā. Dažam tā notikapēc 25 gadu prombūtnes, citi gaidīja ilgāk. EsLatviju atstāju sešu gadu vecumā, bet mana interese,pat ziņkārība par šo tālo, mistiskā skaistuma apvītozemi vienmēr bija un palika liela. Kaut man bijamaz atmiņu par savām mājām Mežaparkā un patvienu gadu bērnudārzā, man daudzus gadus Latvijatomēr likās kā sapnis. Pa reizēm pat māca šaubas,vai tik to visu nav izdomājusi mana mamma un viņaspaaudze. Nevarēdama vairs ilgāk sagaidīt, jau1970. gadā, kad reti kāds trimdinieks devās otrpusdzelzs priekškaram, pieteicos grupas ceļojumam uzPadomju Latviju. Pēc atgriešanās ASV sacerēju rakstu„Dzīvot ar sapni vai īstenību”, ko iespieda žurnāls Tilts(1971). Citēšu rindkopu no tā, ko es pārdzīvoju pirmoreizi savu sapņu zemi atkal ieraugot: Pirmo reizisēžu padomju lidmašīnā. Iljūšin-18 viegli atraujas nozemes un šņākdama traucas līdzi pievakara vasarassaulei. Stuardese piesaka lidojuma informāciju krievuun angļu valodās. Latviski, man par vilšanos, nerunā.Lidojums ilgst pusotras stundas. Es vēroju zemi – vaivarētu jau būt Latgale? Meži, ezeri, maz apdzīvots.Sirds un domas ir pārslogotas. Nākam zemāk un cilvēki,pie lidmašīnas loga rūtīm sejas piespieduši, mindažādu Rīgas apkārtnes vietu nosaukumus. Es nekāšeit nepazīstu, un tomēr, nekas neliekas svešs. Pēkšņilidmašīna paceļ labo spārnu un ar plašu loku laižaspāri Daugavai – ūdens vizuļo, baznīcu torņi spīd saulrietā,Vecrīgas panorāma izkāpusi no pastkartītes. Arskaudru vēzienu tiek pāršķelta 26 gadu sapņu migla –un manā priekšā izslienas senā Rīga – skaista, varenaun īsta. Lidmašīnas riteņi skar zemi – esam nolaidušiesRumbulas lidlaukā. Apkārt šalc priedes, smaržopļavas. Pie apvāršņa saule – milzu sarkana kvēlojošabumba. Es speru soli uz zemes – savas dzimtās zemes.Aiz reliņa, pie lidostas ēkas viļņo ļaužu un ziedujūra. Mēs ejam sagaidītājiem pretī. Viņu puķu klēpjiieslīgst mūsu rokās, sen nedzirdētas balsis mūs sveic.Nekur citur NAV šādu ziedu, nekur tādu balsu unsmaržīgā, vieglā vasaras vakara vēsma – nekur citur.Kāpēc 26 gadus bija jādzīvo bez tā? Sarkanā saulevēl rēgojas pie apvāršņa – bez vārda, bez smaida. Espieglaužu vaigu margrietiņu, rudzupuķu klēpim; vissausīs dzied un gavilē un sauc; zem kājām nenoliedzami,stingri un noteikti stāv zeme. Mana dzimtā zeme.Latvija nav sapnis.Šodien došanās ciemos uz Latviju vairs nav nekas neparasts.Daudzi brauc bieži, bet pirmās reizes emocijasnav iespējams atkārtot. Šodien viss ir citādāk.Nav vairs jādrebinās gaidot uz muitas pārbaudi, navjādzīvo Intūrista viesnīcā, nav jābaidās, ka kāds jūsizseko vai noklausās telefona vai pat personīgās sarunascaur kādā mēbelē iebūvētu mikrofonu. Rīgasielās neviens jūs vairs nesazīmēs kā ārzemnieku, vadotiespēc jūsu apģērba, un nebrīnīsies par to, kaesat atbraukuši no tās otras pasaules. Tajā pat laikāvēl arvien mūs var sazīmēt kā mazliet citādākus - pēcmūsu manierēm, runas veida, pēc vispārējās uzvedības.Ir bijušas reizes, kad man kāda pārdevēja vai tirgussieva saka: jūs jau esat viena no tām – un mumsabām ir skaidrs, ko viņa ar to domā. Man pat ir teikts,ka es labi runājot latviski. Un ja man kādam krievamnākas atbildēt, ka nesaprotu krieviski, viņš man patiešāmarī tic.Ja esmu pieskārusies Latvijas tēmai no nostalģiskā36

VĒSTUREFranks GordonsLASOT KĻŪST SKUMJIRECENZIJA AR ATKĀPĒMVēsturnieks Aivars Stranga, LU profesors,grāmatā Ebreji Baltijā: No ienākšanas pirmsākumiemlīdz holokaustam – 14.gadsimts– 1945. gads* savācis un izvērtējis patiešāmkolosālu avotu gūzmu, paveicis milzu darbu,par ko viņam paldies teiks ne tikai manitautieši jeb ciltsbrāļi, bet arī jebkurš latviskilasošs zinātkārs cilvēks, kam pietiks pacietībasizlasīt šo pabiezo monogrāfiju un būsvēlme pārdomāt šai grāmatā klāstīto.Strangas pētījums sastāv no trim nevienlīdzīgāmdaļām: stāsts par ebrejiem (1) Lietuvā(9-213), (2) Igaunijā (214-291) un (3)par manas dzimtenes Latvijas ebreju likteņgaitām(292-577). Katrai nodaļai pievienotieskaidrojumi reizumis satur patiešām aizraujošuinformāciju, kas lasās pat ar lielāku interesinekā attiecīgās vietas pamattekstā. Vēsturniekadiždarbu caurauž attieksme, kasvislabāk raksturojama ar vārdu empathy, unkas nav ne mazākā pretrunā ar stingri zinātnisko,objektīvo pieeju faktiem, bet piešķirizklāstam zināmu siltumu.Igaunijas jūdu (jūdi – aizguvums no vācu valodas)kopiena nekad nav bijusi liela, attiecīgāgrāmatas nodaļa ir īsa un, nākas atzīt, esto izlasīju, meklējot informāciju, bez īpašāmemocijām.Toties Lietuva! Te pasteigšos norādīt, ka runair nevis par Lietuvas Republiku tās patreizējāsrobežās, bet par Lietuvas lielkņazisti, kasaptvēra visu tagadējo Lietuvu un Baltkrieviju,kas veidoja kompaktu teritoriālu vienībulīdz 1772. gadam, t.i., līdz Polijas un Lietuvaskopvalsts (Rzeczpospolita Obojga Narodow)pirmajai dalīšanai. Autors uzsver, ka šai teritorijāapmetušies žīdi (Zhydzi, zhidai) veidojašīs tautas īpatnēju zaru. Tie bija tā dēvētielitvaki, kas daudzējādā ziņā atšķīrās no saviemciltsbrāļiem galicjaner.Profesors Stranga piemin bezgala daudz faktu,kas liecina, ka mani tautieši Viļņu pamatotidēvēja par Lietuvas Jeruzalemi (Yerushalaimde Lita), jo tur izveidojās gan reliģiskās(rabīniskās), gan laicīgās žīdu kultūras unviedokļa, tas nenozīmē, ka neredzu un nesaprotu šodienasLatvijas skarbo īstenību. Ne vienu reizi vien irbijis jādzird visai drūmas atziņas: Latvijā ir visaugstākāinflācija un vismazākās pensijas Eiropas Savienībasvalstu vidū. Latvijai draud ekonomiskā sagrāve.Latvijā ir vissliktākie un visdārgākie ceļi, tilti un patceļa zīmes. Latvijā ir viskorumpētākā valdība. Latvijāir visvairāk bērnu pašnāvību un visaugstākā mirstībano sirds un asinsvadu slimībām. Jaundzimušo vidējaisparedzamais mūža ilgums Latvijā ir viens nozemākajiem rādītājiem starp ES dalībvalstīm. Latvijālielā mērā ir panīkusi rūpniecība, lauksaimniecībaun zivsaimniecība. Ekonomisku iemeslu dēļ Latviju irpametuši daudzi tās pilsoņi. Mūsdienu Latvija ir lielupretrunu zeme, kur varam atrast visas minētās negācijas.Varam pukoties par Latvijā iepludinātajiemsvešinieku bariem. Varam kritizēt mūsu valstsvīrus unsūdzēties, ka Latvijā daudz kas vēl nav savests kārtībā.Bet, protams, tas nav viss, ko šodien atradīsimLatvijā. Savā dižumā un latviskumā nekas nevar pārspētdziesmu un deju svētkus. Kad Rīgas ielas svētkulaikā piepildās ar līksmiem, latviešu valodā čalojošiemjauniešiem, atdzimst lepnums un pārliecība, kamūsu tauta vēl ilgi dzīvos.Reti kāda Eiropas vecpilsēta ir tik maza un kompakta,bet tomēr tik vēsturiski autentiska, savā mazumā tikmīļa un, jā, arī tik sakopta kā mūsu Vecrīga. Un kurnu vēl Latvijas mazpilsētas, kas saglabājušas vecāskoka ēkas un no laukakmeņiem celtos senos kro-gus – arī tās ir vērtības, kas kļuvušas par retumu citāsEiropas valstīs. Lauku tirgos un arī Rīgas ielās pārdoddzintara rotas, linu galdautus, rakstainus dūraiņusun siltas ziemas zeķes, strīpainas gultas segas, rudenīgostoņos darinātas keramikas vāzes un krūkas. Unvēl daudz ko citu izteikti latvisku, ko neatradīsit nekurcitur pasaulē. Padomājiet par Latvijas laukiem. KāVidzemes lielceļi aizvijas starp lēzenajiem pakalniem,gar bērzu birztalām un liepu gatvēm. Kā Kurzemēšalc tumšie egļu sili. Kā Zemgalē viļņo labību laukiun Latgalē spīguļo zilie ezeri. Un kur nu vēl mākoņi.Patiešām, tik skaisti mākoņi kā Latvijas vasarā nav nekurcitur pasaulē. Visu to mums der atcerēties, kaduznāk skumjas par to, ka Latvijā viss vēl nav kārtībā.Mēs taču esam stipra tauta, kura, par spīti neskaitāmām,gadu simteņu ilgām grūtībām, vienmēr irspējusi ieraudzīt zelta maliņu ap katru mākoni. Mūsukaravīri ir varonīgi cīnījušies, lai aizstāvētu SAVU tēvuzemi, nevis lai iekarotu kādu citu. Visgrūtākajos laikos,kad mūsu mātes un vecmāmiņas izvadīja savusvīrus, dēlus un brāļus kara gaitās, viņas turpinājakopt zemi, cept maizi, gādāt par saviem bērniem.Viņas bija stipras un varenas sievas. Un, pateicotiesviņām, mēs, latvieši, vēl arvien eksistējam. Manuprāt,šodien vairs nav svarīgi, kurā pasaules malā mēs dzīvojam.To Latviju, kuru mēs nesam savās sirdīs, mumsneviens neatņems. Rainis ir rakstījis apmēram tā: Kurmirdz viens saules puteksnīts, tur arī saule pati. Kurmīt viens latvju bārenīts, tur arī Latvija pati. o37

literatūras centrs. 20.gs. starpkaru periodā,kad Viļņa piederēja Polijai, tur darbojās slavenaisYIVO - jidiša grāmatniecības, vēsturesun kultūras pētniecības institūts.Mana dzimta cēlusies no Lietuvas, un taspats sakāms par daudzām Latvijas žīdu ģimenēm.Mātes Rechas vectēvs – Mozus Izraelits(1838 - 1891) dzīvoja Grodņas guberņasmiestā Djatlovā (žīdu tautas toponimikā– Žetl), bet mātes agrā bērnība pagāja miestāŠakai (Šakiai) pie pašām prūšu robežām. Notēva puses mani senči – Gordoni mita miestāPumpiany (Pumpenai), pusceļā no Paņevežasuz Bausku. Radu raksti sniedzas līdzjau pieminētajai pirmajai Polijas dalīšanai,kad tur galvenais rabīns bija Chaims Gordons,kura mazmazdēls Hiršs piedzima Pumpjanos1856. gadā un kopā ar tēvu 19.gs. 80.gados pārcēlās uz Rīgu. Tasbija mans vectēvs. II Pasauleskara priekšvakarā viņš armani dalījās savās bērnībasatmiņās:1863, gadā, kadKrievijas rietumu guberņaspāršalca t.s. Poļu dumpis, nemierniekijāšus drāzās cauriPumpjaniem, vicinot zobenus...Raibas bija Lielās Lietuvasžīdu likteņgaitas – Lietuvasdižkunigaišu un Polijas karaļudotās privilēģijas mijās argan reliģiski, gan sociāli motivētāmvajāšanām un grautiņiem.Saimnieciskā mijiedarbībamijās ar sīvu konkurenci,kam bija milzu nozīme 1905.gada revolūcijas laikā (arīLatvijā) un starpkaru periodā(īpaši Polijā).Aivars Stranga, protams, pieskaras arī sāpīgajamjautājumam – Lietuvas kreisāk noskaņotožīdu rīcībai 1940. gada vasarā, sākotiespadomju okupācijai. Te nu atļaušosmazu atkāpi: Telavivā manas mājas kaimiņšbija zobu techniķis Bencions Shlomovitshs,dzimis 1914. gadā. Viņš uzauga Plungesmiestā un man stāstīja, ka 1940. gadavasarā bija tas, kurš uzvilka sarkano karoguvirs Plunges...Kā zināms, LAF (Lietuvas Aktīvistu frontes)kaujinieki sacēlās pret padomju okupantiem1941. gada 22. jūnijā, tai pašā brīdī,kad Lielvācijas vērmachts pārgāja “Molotova-Ribentropa”robežu.Lietuvā žīdu īpatsvars bija lielāks nekā Lat vijā.Sarkanā karoga vicinātāju viņu vidū bijavairāk: pirmskara saimnieciskā konkurence,archaiski aizspriedumi, skaudība, sarūgtinājumslika sevi manīt, un lietuviešu pašpasludinātoatriebēju rosība, palīdzot nacistiskajiemokupantiem īstenot žīdu jautājumagalīgo atrisinājumu (Endlösung), bija krietnivien mežonīgāka nekā tamlīdzīgas izdarībasLatvijā. Cik man zināms, Pumpjanos 1939.gadā vēl dzīvoja ap 300 žīdu. Viņus nogādājauz tuvējo apriņķa pilsētu, lai tur nošautu.Kad es ar dēlu Eli 2008. gada jūlijā no Rīgasdevos uz Pumpjaniem, turienes žīdu kapsētabija galīgi pazudusi zālē un brikšņos. Labivēl, ka pēcpadomju administrācija saskatījadažus puslīdz saglabājušos pirmskara kapakmeņuslielceļa malā un uzstādīja granītaplāksni ar uzrakstu lietuviešu valodā un ivritā– Miers viņu pīšļiem. Kadjautājām sakņu dārzā strādājošaipajaunai lietuvietei,kas palicis pāri no sinagogas,viņa atbildēja, ka karā esotsabumbota. Mēs ar dēlu saskatījāmiesun rūgti pasmaidījām.Sakarā ar Edvīna Šnores filmuThe Soviet Story mangribētos pievērst uzmanībuAivara Strangas grāmatas129. lappusei, kur teikts:uz jaunās Vācijas - PSRS robežas,kuru abi agresori bijaizveidojuši pēc Polijas iznīcināšanas,ebreju bēgļi piedzīvojaneaprakstāmas pārestības.Kāds aculiecinieks tāsaprakstīja sekojoši: ”1939.- 1940. gada ziemā gar visuBugas upes tecējumu risinājāsneiedomājamas scenas...Vāci neaizturēja bēgļus (ebrejus),bet ar stekiem un šauteņu laidenēmdeva viņiem līdzi ceļā pēdējo savu rasu mītaparaugstundu, bet demarkācijas līnijas otrāpusē garos aitādas kažokos, ar smaiļgalu budjonovkāmgalvā un atkailinātiem durkļiemkaujas gatavībā stāvēja šķiru mīta sargkareivji,apsveicot klīstošos, kas bēga uz apsolītozemi, ar no siksnas vaļā palaistiem aitu suņiemvai ar rokas ložmetēja uguni...”Grāmatas plašākā nodaļa, kā jau teikts, veltītažīdiem tagadējās Latvijas teritorijā. Interesanti,ka latviešu ekonomists un publicistsKārlis Balodis (1864-1931) jau 1896.gadā latviešu presē publicēja sešus rakstuspar Palestīnu, atbalstot ebreju ieceļošanuPalestīnā. Aivars Stranga citā vietā arī pie-38

min šo Kārļa Baloža viedokli, kad viņš atradāsBerlīnē 1918. gadā, par ko plašāk klāstītsmanā grāmatā Latvieši un žīdi spīlēs starpVāciju un Krieviju.**Profesors Stranga pieskaras Pētera Stučkaslielinieku valdības (etniski pilnīgi latviskās)režīmam 1919. gada pirmajā pusē.Te nu mans vectēvs, kam toreiz piederējaādas izstrādājumu veikals Maskavas ielā79 stāstīja: Komisārs nostādīja mūs, buržujus,garā rindā un pateica, ka esam norīkotismagos spaidu darbos. Tūlīt korī atbildējām –„Wir sind krank” [mēs esam slimi]. Tad komisārsnorēca: Ak tā! Tad nu visus pie sienas [Kstenke, t.i. nošaut]. Un mēs korī attraucām –„Wir sind gesund” [mēs esam veseli]. Lūk, tā.Grāmatas autors plaši apraksta žīdu reliģiskāsun kultūras dzīves, žīdu preses un sabiedriskoaktivitāšu plauksmi starpkaru Latvijā.Cita vidū viņš piemin Ludzu kā ievērojamužīdu centru. Te nu atkal maza atkāpe– viesodamies puspagraba dzīvoklītī kanālmalā,kur opaps mitinājās vecumdienās, esieraudzīju nupat kā no bandroles izsaiņotupabiezu sējumu, kas vēl smaržoja pēc drukaskrāsas. Vectēvs paskaidroja: To man nupatatsūtīja no Ludzas. Tas bija jūdu reliģiskopriekšrakstu kanons – Shulchan aruch, kasizdots un iespiests Ludzā.1939. gada 1. septembrī sākās II Pasauleskarš. Latvija pasludināja sevi par neitrālu. Atceros,ka 1940. gada maijā vectēvs sēdēja uzierastā soliņa Strēlnieku dārzā, tērzējot ar tādiempašiem žīdu sirmgalvjiem. Sarunas tematsbija (jidišā): Ojb es veln kumen di bolschevikenun alc aveknemn? Un: vos vet machnRuzvelt? (Vai atnāks boļševiki un visu atņems?Un ko darīs Ruzvelts?).Nu ko, boļševiki atnāca, 1941. gada 14 jūnijādeportēja citu starpā pāri par tūkstoti žīdu,un tā paša gada nogalē mans vectēvs tikanošauts ceļā uz Rumbulu.Grāmatā pieminēti tie latviešu inteliģencespārstāvji un sabiedriskie darbinieki, kasstarpkaru gados izcēlās ar savu antisemītismu.Par Franci Trasunu es nebrīnos, jo šī ievērojamāLatgales atmodas censoņa nostājāacīmredzot izpaudās viduslaicīgais katoliskaisantijūdisms, kaut gan, kā atzīmēju savāgrāmatiņā, 1905. gada nogalē Latgales katoļuzemnieki neļāva melnsimtniekiem sarīkotgrautiņu Ludzā.Sāpīgāk man bija uzzināt (458-459), ka lieliskaisgrafiķis Richards Zariņš 1920. gadā atjaunotajāsatīriskajā žurnālā Svari čakli zīmējaantisemītiskas karikatūras, kam līdzāsparādījās pantiņi: Kā spradži un kā zemesblusas pa malu malām žīdi lien. Bet es tačusavā diplomdarbā Latviešu satīriskie žurnāli1905. gada revolūcijas periodā ar patiesuprieku aprakstīju gan tā laika pirmos Svarus,gan lieliskos Richarda Zariņa zīmējumus...Leonīds Breikšs sacerēja lieliskas patriotiskasvārsmas, un viņa “Lūgšana” (Kungs, kaszāles čukstus dzirdi...) patiešām aizkustina.Diemžēl, kā mūs informē Aivars Stranga, LeonīdsBreikšs bija Ugunskrusta / Pērkoņkrustaaktīvists un sūrojās, ka mūsu zemē dienuno dienas nostiprinās Mazāzijas izdzimumamodernie pēcnācēji. Citur es reiz izlasīju, kaBreikšs pat aicināja rīkoties pret žīdiem ar tēraudazobenu vai tamlīdzīgi.Tā nu tas bija, un tur neko nevar darīt.Noslēgumā vēlreiz teikšu: Aivara Strangasgrāmata ir vērtīgs informatīvs pētījums, rosinauz pārdomām. Ir salikuma kļūdas, dažaspaviršības un 9. lappusē pieminētā pilsēta,ko žīdi sauca par Brisk de Lita, nav visGrodņa, bet Brestlitovska. Teksta izkārtojumsir ļoti blīvs, grūti lasīt milzīgās rindkopas. Vainebija iespējams tās drusciņ saskaldīt?Lasot šo grāmatu, man kļūst skumji. Un secinu:Izraēlas valsts ar visiem tās grēkiem unvainām ir vienīgais mūžsenā žīdu jautājumaatrisinājums. o_______________* Rīgā: LU žurnāla Latvijas Vēsture fonds, 2008.592 lpp.** Stokholmā: Memento, 1994. Angļu valodā:Latvians and Jews between Germany and Russia.Stockholm-Rīga-Toronto: Memento / DaugavasVanagi, 2001.Viļņā 20. gs. sākumā.

Rolfs EkmanisSTARPTAUTISKIE RAIDĪJUMILATVIEŠU VALODĀ 20.GS. OTRĀPUSĒSākums JG235(2003), 237(2004), 238(2004),248(2007), 250(2007)-255(2008).LATVIEŠU BALSIS ATKAL MADRIDĒ1969–19721969. gada vasarā Igaunijas sūtnis Spānijāun arī Radio Nacional de España igauņu redakcijasvadītājs Dr. Villibalds Rauds informēno Madrides ALAs priekšsēdētāju Dr. PēteriLejiņu par iespējamo baltiešu raidījumu atsākšanu,kas varētu notikt jau 15. septembrī.30. augustā Lejiņš ALAs vārdā izsaka priekupar šo vēsti Spānijas Informācijas un tūrismaministrijas 1 starptautisko radioraidījumu nodaļas2 vadītājam Luisam de Andresam (Luisde Andres), vienlaicīgi nosūtot telegrammuVilim Skultānam ar lūgumu turpināt latviešuraidījumu vadīšanu Madridē.Skultāns ir ar mieru, bet tikaiuz trim mēnešiem darba apstākļudēļ 3 , un jau 1969.12.IX izlidono Frankfurtes uz Madridi ar sievuLiliju Skultāni, kura, kaut arī lielaraidījumu atbalstītāja, par darbaturpināšanu redakcijā nav sajūsmināta:Vilis mani liek pie darba,un tas mani ne visai sajūsmina.Mikrofons mani iritē, tad jaulabāk runāt publikai 4 .Piecas dienas pēc paredzētā laika,1969. gada 20. septembrī, diktoreIvonna Muktāne piesaka – pēcvairāk nekā četru gadu pārtraukuma– atjaunotos latviešu raidījumus: Šieir raidījumi latviešu tēvzemei un brīvībai noSpānijas Nacionālā radiofona Madridē. Mēsraidām katru dienu no pulksten 21.15 līdz21.30 pēc Latvijas laika 32,04 metru īsviļņosar diviem atkārtojumiem no pulksten 10.15līdz 10.30 priekšpusdienā pēc Latvijas laika30,7 metru īsviļņos un no pulksten 15.45līdz 16.00 pēcpusdienā 30,7 metru īsviļņos.Lūdzu informējiet par mūsu raidījumulaikiem un viļņu garumu savus draugus unuzticamos pazīstamos, lai arī viņi varētu noklausītiesmūsu programmas! Un programmasatteikums: Šis bija raidījums latviešutēvzemei un brīvībai no Spānijas nacionālāradiofona Madridē. Lai dzīvo brīvā Latvija!Tajā pašā dienā Skultāns raksta Miķelim Lizdikamuz Brīvo Latviešu Balsi Frankfurtē par40Ilgvars Spilnerssavām pirmajām dienām atkal Spānijas metropolē:Esmu še laimīgi ieradies un konstatējis,ka dzīves iesākšana Madridē ir aplam grūta.Visa pilsēta ir pilna ar dullajiem amīšiem,vāciešiem un skandināviem (..) Kā tas nu arīnebūtu, esmu tomēr vienu caurumu atradis5 , kas nekādā gadījumā neatbilst vāciešudzīves standartam. Viss ļurkājas un šķobas –gan durvis un logi, gan gulta un skapis… 6Sakarā ar paredzamajām pārmaiņām Spānijasvalsts aparātā Skultāns dod padomuAmerikas Latviešu apvienības darbiniekamSilvestram Lambergam (dz. 1929), 7 neliktvisu uz vienas kārts – tas ir, nesaistīt visascerības ar Madrides raidījumiem, kas var arīpārtrūkt pēkšņi un negaidīti, tāpat kā pirmoreizi – 1965. gada maijā. Esmu bijis vistiešākaisliecinieks raidījumu nožņaugšanai divasreizes: 1958. gadā Minchenē un l965. gadāMadridē. Abas reizes šī rīcība vissmagāk skāratieši baltiešus, it sevišķi tāpēc, ka viņu radioraidījumutik maz, un nav nekādas citasalternatīvas. Mēs esam ārkārtīgi pūlējušiesšādu alternatīvu atrast – un tā ir „Brīvā LatviešuBalss”. (..) Negribu būt ļauns pareģis,bet man liekas, ka „Brīvā LatviešuBalss” [Frankfurtē] skanēs ilgākpar Madridi. Tāpēc nevajadzētutagad apieties ar „Brīvo LatviešuBalsi” kā ar ārlaulības bērnu vaibārenīti! Ar BLB raidījumu lietuun visu, kas ar to sakarā, katrs irvarējis iepazīties. Un tas, kurš vēlir pilns aizspriedumiem, tāds paliksarī turpmāk, jo vienkārši navgribējis patiesību redzēt un saskatīt.Bet tādu cilvēku netrūkstnekad un nekur, ne lielās, ne mazāslietās! 8Tiklīdz no Madrides pienāk ziņapar baltiešu raidījumu atjaunošanu,ALA, pareizāk sakot tās Informācijas birojs(IB), ko tolaik vada ķīmijas zinātņu doktorsIlgvars Spilners, sāk intensīvi plānot latviešuraidījumu pakļaušanu totālai ALAskontrolei. Par ALAs IB nozares Radio raidījumivadītāju kļūst Lambergs – tirgzinis kādādzīvības apdrošināšanas un nekustamo īpašumupārdošanas sabiedrībā, arī aktierisBostonas latviešu teātrī. Zināšanas radio untelevīzijas jomā viņš ir apguvis kādā speciālāamerikāņu mācībiestādē 9 un no 1956. līdz1959. gadam vada latviešu radio pusstunduBostonā, vēlāk turpat Latviskā Mantojumafonda (LMF) raidījumu Spotlight on Latvia(Starmetis uz Latviju) angļu valodā, bet arlatviešu mūziku.No ALAs galvenās mītnes Vašingtonā Skul-

tāns saņem direktīvu par radio darbu Madridēatskaitīties Lambergam. Sastrādāšanāsir veiksmīga un drīz viņu starpā nodibināsdraudzīgas attiecības. Atskaitē Spilneram 10Lambergs ziņo par jaundibinātās ALAs nozaresInformācija uz Latviju ieteikumu neuzliktSkultānam stingras un noteiktas vadlīnijasraidījumu dienas programmas sadalē.PALĪGU VERVĒŠANA NEVEDASJau pirms raidījumu uzsākšanas Spilners steidzīgikompilē un nosūta 11 Lambergam sarakstuar to cilvēku vārdiem un adresēm, kurivarētu palīdzēt ar materiālu sagādi raidījumiemar piekodinājumu jau pirmajā dienālaist ēterā ALAs priekšsēža Lejiņa lentē ierunātusievadvārdus, lai tādējādi jau pašā sākumāMadrides raidījumiem uzliktu ALAs zīmogu.Par tekstu rakstītāju un ielasītāju reliģiskiemraidījumiem Spilners iesaka pašuarchibīskapu Arnoldu Lūsi (1908-1993); parapstākļiem Latvijā – bijušo sabiedrisko lietuministru Kārļa Ulmaņa valdībā Alfredu Bērziņu,kā arī Latviešu leģiona majoru,trimdā pazīstamo politisko darbiniekuVili Hāzneru (1905-1989);par BATUN darbību un Molotova-RibentropaPakta 30 gadu atceresdemonstrāciju pie ANO mītnesŅujorkā (1969) – Dr. DzintaruPaegli 12 ; par jauniešu 2 x 2 nometnēm– ķīmijas zinātņu doktoru ĢirtuKaugaru (dz. 1938); par LatviešuStudentu centrālās savienības(LSCS) darbību – Rutu Priedkalni;par trimdas latviešu sporta aktivitātēm– Arvīdu Zāģeri; par literatūruun mūziku – ģermānistikasdoktori, dzejnieci Valdu Dreimani-Melngaili (1932-1994). Tad vēl kāteicamus lenšu ieskaņotājus un debašu speciālistusSpilners min tolaik politoloģijas pasniedzējuJāni Peniķi un sabiedrisko darbiniekuar zināmu pieredzi radiodarbā Minesotaspavalsts metropolē Mineapolē Ēriku Dunduru(dz. 1922).Andris TrapānsLambergs pēc savas iniciatīvas jaunatnesprogrammu gatavošanai mēģina savervēttoreizējo Amerikas Latviešu jaunatnes apvienības(ALJA) valdes priekšsēdētāju IngriduKarlsoni, skautu priekšnieku Frici Sīpolu(dz. 1921) un gaidu priekšnieci Morellu Vilku,kā arī „latviešu zēniem un meitenēm visāpasaulē” veltītā mēnešraksta Mazputniņš redakciju,ko tajā laikā vada ķīmiķis un publicistsLaimonis Streips (1931-2003) 13 . Pašipalīdzību piedāvā dzejniece Astrīde Ivaska(dz.1926), vēsturnieks Dr. Nikolajs Vīksniņš(1893-1976) un pretpadomju aktīvists ViktorsVīksniņš (1923-1981), kā arī ne pārākilgu laiku pirms tam Frankfurtes BLB un tāsdarbinieku noniecinātāja Latviešu NacionālāApvienība Kanadā (LNAK) 14 . Bet ieteikts, tāpatkā solīts, makā nekrīt. Lambergs vēstulēSkultānam 15 sūdzas, ka ļoti daudzi cilvēki irapsolījuši savu palīdzību tekstu sagatavošanāraidījumiem, bet līdz šim, ar dažiem izņēmumiem,nav vēl ne justs, ne matīts nošiem patriotiem, arī ne no “ALA zīmoga” uzlicējaprofesora Pētera Lejiņa.Arī Ilgvars Spilners personīgi kontaktē vairākus,viņprāt, speciālistus. Viens no tiem,ekonomikas zinātņu doktors Andris Trapāns(1936-2002) kategoriski atsakās no līdzdalībasraidījumu gatavošanā (mans laiks ir absolūtiizsmelts!), toties ir gatavs dot veselurindu padomu, no kuriem gan labākos, cikzināms, ALAs IB neņem vērā, piemēram, ieteikumugriezties pie tiem (..), kas apstākļusLatvijā ne tikai vispār pārzin, bet kamilgāku gadu laikā bijusi regulāra saskarsmear cilvēkiem no viņas puses,e.g., Bruno Kalniņa, Ādolfa Šildes,Ulda Ģērmaņa u.c. 16 Daudzi vērtīgiun raidījumu izmantošanai derīgimateriāli iekļauti tādos izdevumos,kā sociāldemokrātu mēnešrakstāBrīvība un ne no vienapolitiska grupējuma neatkarīgajārakstu krājumā Jaunā Gaita, betar šo un vēl dažu citu izdevumuredaktoriem un līdzstrādniekiemtrimdas centrālo organizācijukonservatīvie vadītāji “ideoloģisku”iemeslu dēļ atsakās sadarboties.Raidmateriālu gatavošanā visumācītīgi sāk līdzdarboties prāvestaNorberta Trepšas vadītā BA-TUN organizācija 17 .1969. gada beigās rūpēties par reliģiskiemraidījumiem apņemas Vilis Vārsbergs(dz.1929), bet gadu vēlāk 18 Lambergs žēlojasSkultānam: …ar tiem mācītājiem ir trakums!Visas reliģiskās lietas ir mācītāja Vārsbergapārziņā, bet no viņa pēdējā laikā neesmusaņēmis pat atbildi saviem atkārtotiempieprasījumiem (..) Sazvanīt arī nevaru: esotļoti aizņemts. Un nepilnus piecus mēnešusvēlāk 19 : Man ar Ilgvaru [Spilneru] nelaimējāsmūsu raidījumu lietās. Tad, kad domājām, kaesam sarunājuši lielāku pastāvīgu korespondentugrupu, pēc nedēļas vai divām, kad vajadzētusākt saņemt kādus rakstus, izrādās,ka raksti ar visiem rakstītājiem atkal kaut kurpazuduši…cilvēku kūtrums un vienaldzība41

ir nepārspējama!!! Varbūt baidās rakstīt tādēļ,ka grib drīzumā apmeklēt Latviju?! (..)Esmu vairākas reizes oficiāli uzaicinājis Madridesraidījumos piedalīties skautus, gaidasun mūsu redzamākos jaunatnes vadītājus.Bieži neesmu saņēmis pat atbildi, kur nu vēlkādu rakstu…Tikai no Divreizdivi nometnespag. g. tika atsūtītas pāris skaņu lentes (..) Tāvien liekas, ka latvieši ļoti paguruši, vai arī –pēdējā laika notikumi pasaules politikā viņusstipri satriec. Kur tik skaties, visi, liekas, sākklanīties sarkano priekšā! Tagad trakā Kanādaatzinusi sarkano Ķīnu! Vai nav dulli?! Ciktad vēl ilgi (pāris gadus, varbūt), kad arī ASVpasniegs sarkanai Ķīnai zelta paplāti! Un iespējams,ka tie, kuri vēl gribēja saredzēt kautvai mazu cerības stariņu Latvijas labā, tagadvīlušies, visam atmet ar roku…No ALAs kasierim piesūtītā 20 rēķina uzzinām,ka ārštata korespondentiem ALAs IB maksāne vairāk kā $8 par vienu raidījuma tekstu.1971. gada maijā un jūnijā samaksāti kopā$72 – Niklasam Lazdiņam $32, Austrai Liepiņai$16 un Ojāram Rozītim, Veltai Rulliņaiun Dr. Andrīvam Nāmsonam – katram pa $8.IB atkārtoti aicina līdzstrādniekus ziedot savustekstus. Minētajos divos mēnešos pa tekstamDV vārdā ziedo Jānis Bērziņš, AmerikasLatviešu republikāņu apvienības vārdā – vēsturesprofesors Aleksandrs Berķis un latviešuskautu vārdā kopīgi veidotu tekstu – IntsRupners un A. Ozols. IB vadītājs Spilners vairākusrakstus nepieņem kā nepiemērotus. Parpaša sacerētiem sešiem rakstiem viņš atsakāsno samaksas, bet iekasē no ALAs $14,33par rakstāmmateriāliem, pasta izdevumiemun pārrakstīšanu uz mašīnas.IB PIEVELK GROŽUSPirmajos mēnešos Vilis Skultāns izrāda visailielu centību raidījumu norakstu piesūtīšanāSpilneram un Lambergam, bet drīz vienMadrides darbinieki, ne tikai juzdamies, betarī būdami krietni kvalificētāki par ALAs norādījumudevējiem, piegriež arvien mazākuvērību IB direktīvām un pieprasītajām atskaitēm.Jau kopš 1970. gada sākuma birokrātiskiievirzītie un pieaugošu aizdomu un neuzticībaspārņemtie IB darbinieki pukojas parIB direktīvu ignorēšanu no Madrides latviešuredakcijas puses 21 . Speciāli sasauktā IB sanāksmē(1971.18.-19.X) Pitsburgā (Pittsburgh)tiek nolemts pievilkt grožus stingrāk, uzdodotSilvestram Lambergam iespējami cieširaudzīties uz to, lai Skultāns nenovirzītosno turpat sagatavotā visai detalizētā desmitpunktu latviešu programmu tematiskā plāna22 . Katrai tematiskai nozarei jāatrodot piemērotsvadītājs, kurš savukārt uzņemtos atbildībupar kvalificētu līdzstrādnieku sameklēšanu.Piedevām Lambergam jāizvērtējotvisi materiāli, pirms to nosūtīšanas uz Madridi.Tāpat kā pirmajā Madrides un pēcāk BLBFrankfurtes posmā laiku pa laikam labākosraidījumu tekstus iespiež trimdas avīzēs arautora vārdu. Tagad ALAs vadība stingri pastāvuz to, ka publicēšanai piesūtītos raidījumutekstus jāapzīmē kā „ALAs radioraidījumusno Madrides uz okupēto Latviju,” neidentificējotautorus 23 .KAS AIZSTĀS SKULTĀNU?Tā kā Skultāns sākotnēji apņemas vadīt Madrideslatviešu raidījumus tikai uz trim mēnešiem,sākas drudžaina viņa atvietotāja meklēšana,bet bez sekmēm, jo ALA nespēj atrastkvalificētu cilvēku, kam šāda veida darbsbūtu sirdslieta. Visbiežāk tiek minēts Lielbritānijāmītošais rakstnieks un literatūrkritiķisPēteris Aigars (īst. vārdā Herberts Tērmanis,1904-1971); Ženevā mītošais Imants Alksnis(dz. 1932), kurš būtu ar mieru braukt uzMadridi katru nedēļas nogali, bet ALAi neesotpa spēkam maksāt ceļa izdevumus; laikrakstaLatvija Londonas redaktore, jurisprudencesmaģistre Austra Liepiņa (1913-1998),bet ir šaubas par viņas balss piemērotību raidījumiem;un pēdīgi – enerģiskais, krietnsspāņu valodas zinātājs un flamenko ģitāristsAndris Kārkliņš (dz. 1942), bet arī viņšizkrīt cauri, jo, būdams pārāk jauns, nemācēšotlietas nostādīt pareizā gaismā… 24 Skultānamneatliek nekas cits, kā arī pēc paredzētāsaiziešanas no redakcijas vadītāja posteņa(1969.20.XII) turpināt Madrides raidījumuredaktora darbu neklātienē un piedevāmsagatavot trīs programmas nedēļā.ALA UN LATGAĻU PROGRAMMASMadrides raidījumu pirmajā posmā (1955-1965) 25 ēterā neregulāri laiž programmas arīlatgaliski. Vladislavs Lōcis (1912-1984), kuršMinchenē vada visai plašu latgaļu grāmatuun periodisko izdevumu apgādu, īsi pēc raidījumuatsākšanas atgādina Skultānam nosūtītāvēstulē 26 , ka nesenā ALAs sapulcē Pitsburgā27 dota piekrišana vienu dienu nedēļāveltīt latgaliešu raidījumiem; arī to, ka, pateicotiesAndryva Jurdža Fonda ASV vadītājaJōna Trūpa (1924-1989) izkārtojumam, JūlijsDzenis, būdams atvaļinājumā Rietumvācijāno Tanzānijas, jau esot pasteidzies sagatavotprogrammu sākuma un beigu signālus,42

kam pamatā tautasdziesmas Lobs ar lobusasatyka melodija, iespēlēta uz Minsteršvarcahas(Münsterschwarzach) klostera kriptaskapellas ērģēlēm. Nekāda finansiāla palīdzībano ALAs latgaļiem neesot vajadzīga,jo viņu trimdas kopiena pati segšot visus izdevumus,kas saistīti ar latgaliešu programmām.Pret pēdējo punktu ALAs vadītāju viedoklisir totāli negatīvs, jo tas novedīšot piekontroles zaudēšanas: ... ja tiek maksātanauda par pārraides laiku, vai tad ALAi būstiesības kontrolēt saturu un kvalitāti? – rakstaLambergs 28 . Pēc pāris nedēļām 29 , atsaucotiesuz ALAs sēdē Ņujorkā pieņemtu lēmumu,Lambergs nosūta Skultānam norādījumu:kungus Trōpu un Lōci pie vārda katrunedēļu nelaist. Ja viņi vēlas, tad var Jums vaiman atsūtīt kādu rakstu par latgaliešu kultūrasjautājumiem un problēmām vidus dialektā(visiem latviešiem saprotamā valodā), bettas arī ir viss.RADIO NACIONAL DE ESPAÑA KAPRĪZESNezināmu iemeslu dēļ Radio Nacional deEspaña vairākas reizes izziņo sava veida ierobežojumusattiecībā uz baltiešu raidījumiem,kurus gan ātri vien atceļ. Piemēram, 1970.gada februāra pēdējās trīs nedēļās tiek norādītsiekļaut informāciju baltiešu programmāstikai no spāņu oficiāliem avotiem, izņemotreliģisku programmu segmentos svētdienās.ALAs IB vadītājs Ilgvars Spilners dodas uzMadridi, kur sarunās (1970.7.IV) ar starptautiskoraidījumu vadītāju de Luisu un arī Spānijasradio un televīzijas direktoru Gonzalesunoskaidro, ka spāņu rīkojumam bijis tikai gadījumaraksturs un latvieši bez bažām varotatkal pilnā mērā noteikt paši savu programmusaturu. Ierobežojumi, kuru iemesls palieknezināms, nav bijuši vērsti speciāli pret baltiešiemun tie nav arī radušies baltiešu vainasdēļ. (..) Pašreizējā radio vadība ir ļoti pozitīvinoskaņota iepretim baltiešiem – tā ziņo Spilnerspēc atgriešanās ASV 30 . Jaunieceltais RadioNacional starptautisko raidījumu nodaļasvadītājs, atsaukdamies uz Spānijas ārlietuministra Lopesa (Lopez) Bravo memorandu(1970.13.V) par Baltijas valstu inkorporācijasPadomju Savienībā neatzīšanu de iure, norāda,ka tas vien ir vislabākais iemesls, kādēļbez ierunas baltiešiem dodama pilnīgabrīvība raidījumu tematikas izvēlē. Bet 1971.gada augustā spāņi atkal izziņo uz mata tāduspat ierobežojumus kā iepriekšējā gadafebruārī. Šoreiz gan tas izrādās par nelaimīgumisēkli – atvaļinājumu mēnesī Madridesradio vadītāja aizstājējs vienkārši nav bijis lietaskursā. Pēc Dr. Villibalda Rauda sarunāmar vadību, jau 1971.6.IX var atkal sākt laistgaisā iepriekš ieskaņotas lentes bez atsaukšanāsuz “oficiāliem spāņu avotiem,” un mēnesivēlāk Spānijas ārlietu ministra iepriekšējāgadā sacīto par Baltijas valstu okupācijasneatzīšanu apstiprina jaunieceltais radiovadītājs Huans de Rohas (Juan de Rojas) 31 .Neraugoties uz to, 1972. gada janvāra otrāpusē, atkal, protams, bez jebkāda paskaidrojuma,baltiešu redakcijas saņem direktīvu lietotraidījumos vienīgi spāņu avotus, ko pēc11 dienām (3. februārī) atceļ.KO DZIRD MADRIDES RADIO KLAUSĪTĀJIĪslaicīgās un, šķiet, ar augstākām instancēmnekoordinētās spāņu birokrātu prasības mudinaMadrides radio latviešu redakcijas darbinieciElzu Grigāni ieskaņot lentēs priekšdienāmlielu daudzumu materiālu, kas ņemtigalvenokārt no trimdas latviešu preses – parAntona Rupaiņa darbiem, Fraternitas Lataviensisjubileju, Kanādas labvēlīgo politikupret etniskiem grupējumiem valstī, LatviešuNacionālo padomi Lielbritānijā un tās sadarbībuar citu Austrum- un Viduseiropas apspiestotautu organizācijām, par DV darbuZiemeļamerikā un Rietumeiropā un vēl pardaudziem citiem tematiem.Sakarā ar krievu rakstnieka un literārā mēnešrakstaNovyj mir redaktora Aleksandra Tvardovskanāvi (1971.XII) citēts tiek AleksandrsSolžeņicins: Ir dažādi veidi kā nokaut dzejnieku.Tvardovskim nolemtais veids bija nolaupītviņa lolojumu, viņa kaislību, viņa žurnālu.16 apvainojumiem pilni gadi, kurus šisdrosmīgais cilvēks padevīgi izturēja. Pats svarīgākaisviņa dzīvē bija žurnāla un rakstniecībasizdzīvošana, iespējas došana cilvēkiempublicēties un lasīt. Bet tad viņi [padomju režīms]sāka mest karstas ogles uz viņa galvas,raidīja pret viņu iznīcību un zaimus, un sešosmēnešos šīs ogles aprija Tvardovski. Protams,ēterā secen nepaiet vēsts par 1970. gadākļuvušo Nobela Prēmijas literatūrā laureātuSolžeņīcinu, par oficiālo padomju kritiķu nepārtrauktajiemuzbrukumiem rakstniekamun viņa darbiem. 1972. gada martā no Vīnesneatkarīgās avīzes Die Presse Skultāns atreferēinterviju ar dienvidslāvu politisko domātāju,Jaunās šķiras (1957) un Neveiksmīgāssabiedrības (1969) autoru Milovanu Džilasu(Djilas), kurš pareģo PSRS un arī Dienvidslāvijassairšanu, kas īstenojas pēc aptuveni divāmdekādēm.Ļoti sīki raidījumos aprakstītas atbalsis Rietumupresē sakarā ar “Septiņpadsmit latviešukomunistu vēstuli”, piemēram, ietekmīgajā43

Parīzes avīzē Le Monde (1972.8.III), kur rakstaautors Bernars Ferons (Bernard Féron) pēcvēstules galveno punktu uzskaitīšanas, pievēršasopozicionārām tieksmēm arī citās nekrievurepublikās, piemēram, Ukrainā, kur ļeņiniskātautību politika īstenībā tiek izmantotakā aizsegs lielkrievu šovinismam. Šī pašaiemesla dēļ, kā uzsver Ferons, arī latviešu komunistiprotestējot pret Kremļa mērķtiecīgiīstenoto pārkrievošanas politiku Baltijas republikāsun citos Padomju Savienībā iekļautajosnekrievu reģionos.ALA UZGRIEŽ MUGURU MADRIDEISkultānam pašam, bez saņemto materiālurediģēšanas un piemērošanas laišanai ēterā,ļoti daudz laika un enerģijas aizņem nemitīgākaulēšanās un cīkstēšanās ar ALAs vadību.Par laimi Madridē viņam ir divas krietnas palīdzes– Ivonna Muktāne, kuŗai ļoti piemērotabalss tekstu ielasīšanai ēterā, un ļoti čaklā unpašaizliedzīgā Elza Grigāne De Miguel. Skultānsizmisīgi cīnās par līdzdarbinieku skaitapalielināšanu, arī par līdzstrādnieku honorārupaaugstināšanu, kas varētu pamudinātuz aktīvāku līdzdalību 32 . Bet veltīgi. Kaut arīALAs piešķirtā alga Grigānei un Muktānei irsmieklīgi maza ($100 mēnesī), ALAs vadībataupības nolūkā drīz vien uzdod Skultānamatlaist vienu no darbiniecēm. Negaidot Skultānaatbildi, ALA izbeidz algu izmaksas – vispirmsMuktānei, pēcāk arī Grigānei, kurastomēr, patriotiskas pienākuma sajūtas mudinātas,turpina ielasīt tekstus un veikt administratīvusdarbu bez jebkāda atalgojuma.Jaunajam ALAs priekšsēdim Uldim Gravamnosūtītā memorandā Skultāns pauž pārliecību,ka Madrides latviešu raidījumi būtu uzturamispēkā par katru cenu (..) tik ilgi, cikvien tie mums pieejami. (..) Lai veicinātu šosakaru līdzekli ar tautu Latvijā, kas ir visiedarbīgākaisun ietver vismazāko risku, varētupēc manām domām pat sašaurināt izdevumuscitās vietās. (..) Līdz šim mēs esam varējušiar Madrides raidījumu palīdzību sniegtlatviešiem Latvijā visus savus nacionālpolitiskosapcerējumus, vēstījumus, informāciju,sekojot mūsu galvenajam principam – palīdzētmūsu tautas kodolam grūtajā cīņā partālāk pastāvēšanu un neatkarību. To darījusiarī “Brīvā Latviešu Balss” pati ar savu iniciatīvuun visiem ļauniem kavēkļiem spītēdama.(..) Ja vispār kādreiz vietā bijis latviešusakāmvārds “labāk zīle rokā, nekā medniskokā”, tad tas ir šim gadījumam 33 .Neraugoties uz Radio Nacional de España atkārtotiuzsvērto labvēlību iepretim baltiešuraidījumiem, ko atzīst arī Ilgvars Spilners pēcbrauciena uz Madridi 1970. gada pavasarī,neraugoties uz Viļa Skultāna memorandiempar latviešu raidījumiem kā svarīgu cīņas līdzeklipret okupācijas varu Latvijā, ALAs runasvīrinospriež, ka šajos apstākļos (..) raidījumosieliktos līdzekļus un pūles var izlietotcitos nacionālistiskos pasākumos, nepasakotgan -- kādos. Tiek izziņots lēmums sākotar 1971.1.XI izbeigt jebkuru atbalstu Madridesradio latviešu valodas raidījumiem spāņucenzūras dēļ (kam ar patiesību maz sakara);arī tādēļ, ka spāņu radio vadība neesot reaģējusiuz Spilneram it kā solīto raidītāja jaudaspaaugstināšanu, kam seko parastais unvāji nopamatotais apgalvojums, ka padomjutraucētāju dēļ raidījumus Baltijas republikāsnevarot dzirdēt tik un tā 34 . Nepieciešamomateriālu sūtīšanu uz Madridi ALA pārtraucjau mēnesi pirms paziņotā datuma. Žēl gan,ka tie mūsu amerikāņi tā nolēmuši. (..) Viņigan aizbildinās ar škēršļiem no spāņu puses,bet paši ir tie, kas visu izbeidz – tā Elza Grigānevēstulē Skultānam 35 , un nedēļas trīs vēlāk:Nesaprotu, kāpēc Dr. Spilners vēl arvienbalstās uz tā, kas notika augustā 36 . Mēs viņamabas pavēstījām, ka viss ir kārtībā (..)jau septembra sākumā. (..) Tiešām jāpabrīnas!37 Vēstuļu izmaiņā minētie “amerikāņi,”citkārt arī “amerikāņu misteri,” konkrētajāgadījumā attiecas uz ALAs vadību.Savu grūti izprotamo soli ALAs vadība nepacenšaskoordinēt ar trimdā esošiem igauņiemun lietuviešiem, kuru organizācijas turpinafinansēt Madrides raidījumus. Igauņu redakcijasvadītājs Villibalds Rauds ir bezgala sašutispar latviešu rīcību: ALA vadītāji, protams,nezina, ko viņi dara! – īpaši, ņemot vērā, kaatjaunotie raidījumi iekrita viņiem klēpī bezpirksta pakustināšanas 38 . Jāpiebilst, ka parbaltiešu raidījumu atjaunošanu 1969. gadaseptembrī visvairāk jāpateicas Raudam, kuraieskatā ALAs vadībā ieperinājušies baltiešuienaidnieki, pie kam Dr. S. [t.i., Spilners] esotpilnīgi pārpratis Spānijas radio vadītāja Luisade Andresa sacīto. Arī jautājums par it kādotiem spāņu “solījumiem” palielināt jauduuz 100 kilovatiem nekad neticis pārrunāts 39 .Un, ja raidījumus nevar sadzirdēt, kādēļ tadkrievi pieprasa to izbeigšanu? – jautā Raudsvēstulē Pēterim Lejiņam 40 .SKULTĀNS TURPINA CĪNIŅUPar patieso stāvokli raidījumu jomā Skultānscenšas apgaismot un sacelt kājās citu latviešutrimdas organizāciju vadītājus un arī sūtniecībupārstāvjus, vienlaikus dedzīgi vēršotiespie visas latviešu trimdas sabiedrības ar44

aicinājumu nākt talkā, lai netraucēti varētuturpināties šis nacionālais pasākums – uzturētnekontrolētus sakarus ar mūsu tautudzimtenē. Palīdzēsim visi! Un par ALAs atsāktokampaņu pret latviešu balsīm ēterā– šoreiz Madridē: Ļaunie vārdi un uzbrukumipret šo pasākumu pēdējā laikā ir tipisksmūsu ienaidnieka dezinformācijas, dezorientācijasun demoralizēšanas darbs, kas aizviennes labus augļus trimdinieku vidū. Tanī pašālaikā man ir liecības no Latvijas apmeklētājiemšinī vasarā, kas pilnīgi apgāž pret Madridesraidījumiem vērsto propagandu. Manārīcībā arī ir lielāks skaits uz lentas uztvertuMadrides raidījumu, kas liecina tiklab par tosaturu, kā arī dzirdamību 41 .1971.24.X Skultāns griežas pie Latvijas chargèd’affaires, politisko zinātņu doktora 42 AnatolaDinberga: Kā tāds, kas pie Madrides raidījumiemstrādājis vairākus gadus un upurējistiem daudz laika un pūļu, laipni lūdzu Jūsrūpēties un likt lietā Jūsu autoritāti un iespējas,lai šie raidījumi tiktu arī turpmāk atbalstīti,kā tas ir lietuviešu un igauņu gadījumā(..) nepieciešamības gadījumā piešķirot tiemmūsu valsts naudu. Nesaskatu par šo svarīgākuun nozīmīgāku uzdevumu, kam pārpalikušievalsts līdzekļi varētu kalpot, proti –nekontrolētiem sakariem ar mūsu tautu okupētajāLatvijā. Tā lūdzu Jūs netikvien kā Madridesraidījumu līdzšinējais redaktors, bet arīkā nodokļu maksātājs neatkarīgajā Latvijā.Apmēram nedēļu vēlāk Dinbergs savā atbildesvēstulē 43 piekrīt, ka raidījumi no Madridesprincipā ir vēlami un būtu pēc iespējasuzturami, bet saskaņā ar ASV Kongresā pieņemtiemnoteikumiem, sūtniecībai neesotiespējams atbloķēt līdzekļus šādiem pasākumiem,turklāt sūtniecība no savas puses arvienir centusies atbalstīt ALA pasākumus unviņam neesot nekādas dokumentācijas, karaidījumi Latvijā kļuvuši populāri.Arī pašas ALAs vadības aprindās atsevišķiemindivīdiem nav īsti pa prātam lēmums pārtrauktatbalstu Madrides latviešu raidījumiem.Silvestra Lamberga uzskatā viss jautājumsir kārtots diezgan nepatīkamā garā.1971.16.XI Uldis Grava, Anatols Dinbergs unLambergs veselas piecas stundas spriež pardomstarpību izlīdzināšanu raidījumu lietā.Kā kuriozu varētu minēt faktu, ka ne Grava,nedz arī Lambergs nespējuši pārliecināt sūtniDinbergu iecelt diplomātiskā kapacitātē mirušāLatvijas pārstāvja Spānijā Roberta Kampusavietā kādu citu, kas tad darbotos līdzīgiizdarīgajam igaunim Villibaldam Raudam.Dinberga deklarētais iemesls: latviešiem, lūk,neesot kvalificētu aizvietotāju – Latvijas lai-ka diplomāts Voldemārs Kreicbergs (1912-1987) atsacījies braukt uz Madridi, bet otramiespējamam kandidātam, kurš arī kādreizbijis Latvijas ārlietu ministrijas dienestā,Paulam Reinhardam (1903-1990), esot Lielbritānijas,nevis Latvijas pavalstniecība.FINIS1971. gada decembrī ALAs valde Ņujorkāvienojas par Ilgvara Spilnera rezolūciju, kuraskopiju ar ALAs priekšsēža Ulža Gravasun ģenerālsekretāra Bruno Albata parakstiemZiemsvētku trešajā dienā nosūta 44 noVašingtonas (kur Ziemsvētki ilgst tikai vienudienu) Skultānam: ALA ir pārtraukusi savasfinanciālās, redakcijas un darba atbildībassaistības ar latviešu valodas raidījumiem noSpānijas Nacionālā radiofona Madridē, sākotar š.g. 1. novembri. Ja nākotnē Spānijas Nacionālaisradiofons dotu iespēju raidīt latviešuprogrammu ar lielāku jaudu kā līdz šim,ALAs valde noteikti apsvērs iespēju atjaunotsavu financiālo un vadības atbalstu. Līdz tamlaikam ALA simpatizē dažādiem personīgiemun organizāciju pasākumiem, kas palīdz paturētlatviešu valodas raidījumu laiku Madridesradiofonā. ALA turpinās piesūtīt Madrideslatviešu radio darbiniecēm laikrakstusun literatūru.Līdzšinējās adreses vietā radio klausītājiemLatvijā šajā laikā norāda kontaktēt latviešuMadrides redakciju, ja ir vēlēšanās, rakstotuz Postbox 11026, 75011 Uppsala, Sverige,kas ir Latvijas Nacionālā fonda adrese Zviedrijā.Vēstulē 45 ALAs vicepriekšsēdim GunaramMeierovicam Skultāns ziņo, ka Radio Nacionalde España tuvākos mēnešos solās ievērojamipalielināt raidījumu jaudu (no 50 uz 100kilovatiem). To pašu Villibalds Rauds pavēstaPēterim Lejiņam, vienlaikus lūdzot, ja nekocitu, tad vismaz atalgot Grigāni un Muktāni,kā arī izkārtot drukas darbu piesūtīšanulatviešu redakcijai 46 . Lejiņš uz igauņu diplomātaun redakcijas vadītāja vēstuli vienkāršineatbild. Abas pašaizliedzīgās darbiniecesbez jebkādas atlīdzības turpina likt kopā unlaist ēterā latviešu programmas: … kamērspāņi mūs ar rungu ārā nedzīs, prom neiešu,nekādā ziņā nedrīkstam vietu zaudēt unuzdot – raksta Grigāne 47 Skultānam, kurš savukārtpēc dažiem mēnešiem kontaktē 48 GunaruMeierovicu: … par spīti ļaunām vēstīmno Rietumu puslodes [Grigāne], kuŗas materiālieapstākļi ir visai nespoži, (..) izturēja unvairākus mēnešus no vietas, tā sakot, peldējapret straumi un nepadevās pānikai. Viņai45

mēs esam parādā to, ka latviešu valodas raidījumijoprojām var turpināties.Daudzo vēstuļu izmaiņā vienā no pēdējāmSkultāns griežas 49 pie ALAs priekšsēža UlžaGravas: Ja Elza Grigāne nāks pie pārliecības,ka latviešu sabiedrībā par viņas upuriem pastāvpilnīga dezinterese, tad, dabīgi, viņasavu darbu pārtrauks. Tas nozīmētu, ka latviešuvalodas raidījumi no Madrides uz visiemlaikiem būs izbeigušies. Atpakaļ mumstos dabūt vairs nebūs iespējams. Igauņi unlietuvieši turpretim šos raidījumus turpina(..) materiāli atbalstīt. Latviešu redakcija nevaratļauties abonēt raidījumiem nepieciešamotrimdas periodiku. Lūgumi izdevējiem unorganizācijām piesūtīt savus publicējumus argaisa pastu parasti krīt uz nedzirdīgām ausīm.ALA uz īsu laiku atsāk sūtīt uz Madridiatsevišķus izdevumus, lielākoties gan tikai izgriezumusno avīzēm Laiks, Latvija Amerikāun Londonas Avīze. Ņujorkas pavalsts Ročestraspilsētas DV nodaļa 1971. gada Vecgadavakarā saziedo raidījumu atbalstīšanai veselus$25. Skultāns tos nosūta Grigānei…1972. gada 14. jūnijā Grigāne lūdz Skultānupamēģināt atrast kādu cilvēku, kas gribētuatbraukt uz Madridi lasīt pie mikrofonaprogrammu tekstus, jo Ivonna Muktānedodas uz Venecuēlu, kur palikšot līdz vēlamrudenim – gaida bērnu un vēlas, lai tas turpiedzimtu un tādējādi iegūtu Venecuēlas pilsonību.Redziet, kā lietuvieši labi sastrādājas,mācītājs [lietuvju redakcijas darbinieks]ir prom, un viņa vietā atkal ir atbraukusi vienano meičām – tā vēstules nobeigumā ElzaGrigāne. Cik zināms, viņas cerības uz latviešupalīgu paliek nepiepildītas. Kamēr lietuviešiun igauņi turpina raidījumus pilnā sparā, latviešuradiobalsīm no Madrides drīz vien tiekpielikts punkts. Uz visiem laikiem.VĒRES1. Ministerio de Información y Turismo.2. El Jefe de Programas para el Exterior.3. Vēstulē Lejiņam 1969.31.VIII.4. Vēstulē Lizdikam 1969.17.X.5. Hostal Marlasca, Calla de la Cruze 14, Madrid12, España.6. Vēstulē1969.20.IX.7. Vēstulē 1969.7.XI.8. Par raidījumu „nožņaugšanu” Minchenē(1958) skat. JG237(2004):44, 55 un Madridē –JG253(2008):24-30.9. Norm Prescott School of Radio and TV.10. 1969.23.X.11. 1969.30.VIII.12. Savā laikā Dzintars Paegle ziedo daudz enerģijasradiokuģa idejai – skat. JG(2007):250-251.13. Lambergs vēstulē Skultānam 1969.28.IX.14. Skat. JG254:34-36.15. 1969.9.XI.16. Andris Trapāns vēstulē Ilgvaram Spilneram1969.22.IX.17. Skat. JG250:42-49; 251:29-35.18. Vēstulē1970.19.X.19. 1971.21.II.20. 1971.25.VI.21. Lambergs 1970.8.III.22. 1. Politiski komentāri. 2. Trimdas jaunatne untās nacionālie centieni. 3.Kultūra – a) latviešu,b) internacionālā (pasaules), c) citi temati parkultūru un tās tagadējo attīstību. 4. Sieviešuorganizāciju vai apvienību darbība. 5. Latviešuvalodas izlokšņu raidījumi. 6. Filatēlija. 7. Filozofijaun ideoloģija. 8. Sabiedriskā dzīve brīvajāpasaulē – a) latviešu vide plašākā skatījumā, b)šo notikumu izcelsme un sekas. 9. Reliģija – a)dievkalpojumi vai svētceres, b) reliģiski sacerējumi,c) visu konfesiju piedalīšanās. 10. Kultūrasun nacionālie notikumi Latvijā – a) reaģēt un atspēkotnepatiesības, b) iztulkot un mēģināt saprastizcelsmi, kādēļ kaut kas notiek23. Skat. piemēram, “Padomju Savienība Solžeņicinaapgaismojumā” (Latvija Amerikā 1971.17.I),kas, spriežot pēc stila, nāk no Skultāna spalvas.24. Lambergs vēstulē Skultānam 1969.23.XI.25. Skat. JG248:31-38, 42-43.26. 1969.28.X.27. 1969.19.X.28. 1969.23.XI.29. 1969.9.XII.30. Laiks 1970.29.IV.31. Rauds Skultānam 1971.20.X.32. 1971.7.VI vēstulē jaunieceltajam ALAs priekšsēdimUldim Gravam (dz. 1938).33. Turpat.34. Laiks 1971.3.XI.35. 1971.21.X.36. Runa ir par 1970. gada augustu, kad spāņu vadītājaaizstājēja ierēdņa nekompetences dēļ izziņoprasību vairākas nedēļas lietot raidījumostikai spāņu avotus.37. 1971.9.XI.38. Vēstulē Skultānam 1971.20.X.39. Vēstulē 1971.8.XI.40. Vēstulē 1972.17.II.41. Laiks 1971.3.XI.42. Georgetown University, Washington, D.C.43. 1971.1.XI.44. 1971.27.XII.45. 1972.10.II.46. Rauds vēstulē Lejiņam 1972.17.II.47. 1971.21.X.48. 1972.10.II.49. 1972.10.V.Kārlis Rekevics. Krusteniski balsti (Cross Support). 2006. Ogle uz papīra. 4 x 3 m

Kārlis Rekevics. Bastions-Afektācija-Diferences? (Bastion, Affectation,Differences?). 2008. Ģipša java. 3,3 x 12 x 12 mPar mākslinieku skat. nākošo lpp.

MĀKSLAVoldemārs AvensSKULPTORS KĀRLIS REKEVICS2008. gada gadskārtējā Amerikas LatviešuMākslinieku Apvienības (ALMA) saieta programmā(Ņujorkas pavalsts Katskiļu kalnos)bija izdevība iepazīties ar latviešu sabiedrībāmaz manītu, bet ASV mākslas panorāmā jauievērotu uzlecošu zvaigzni – skulptoru un instalācijumākslinieku Kārli Rekevicu. Viņš dzimis1963. gadā, Harogetā (Harrogate), Anglijā,dzīvojis divus gadus Itālijā un tikpat ilgiIrākā. Viņa pašreizējā dzīves vieta ir Ņujorkasdaļa, saukta par Bruklinu (Brooklyn). Savusdarbus viņš izstādījis dažādās amerikāņu pilsētāsun universitātēs. Ieguvis divus bakalauragrādus (Bachelor of Art) Sietlas Universitātē(Seattle University) – humanitārās zinātnēs(1984) un tēlojošā mākslā (1986). Mākslasstudijas turpina piecusgadus (1992-1997) Ņujorkā(New York StudioSchool of Drawing, Paintingand Sculpture). Rekevicsar saviem darbiempiedalās izstādēs, sākot ar1998. gadu. 2006. gadāviņa dabīgā lielumā atveidotāsdzelzs siju un balstuģipša konstrukcijas izstādītasslavenajā Vitnija(Whitney) muzejā – Altriatelpā. Tā kā darbu formātiir pārāk lieli, lai tos nogādātuizstāžu telpās padurvīm, mākslinieks toskonstruē izstādāmā telpāuz vietas. Rekevica skulptūrāmjeb konstrukcijāmmūžs nav ilgs. Izlietotosmateriālus (ģipša nolējumi,plāksnes, koka ribasu.c.) pēc instalācijas pabeigšanasun nofotografēšanas māksliniekspats demontē – vai nu iznīcina, vai pārvēršbūvgružos. Svarīgākais viņam ir pats darbaprocess, kura laikā daudz kas var mainītiesneparedzētā virzienā. Bieži vien viņš pats navdrošs par nolemtā projekta gala rezultātu.Idejas saviem darbiem mākslinieks aizņemasno ļoti parastām, kaut kur redzētām vai atrastāmarchitektoniskām būvformām.Par gadskārtējā starptautiskā multimediju iz-_____________________Mākslinieka un dzejnieka Voldemāra Avena pārziņā irJG tēlotājas mākslas nodaļa.Foto: Ingrīda BulmaneKārlis Rekevics gadskārtējā latviešumākslinieku saietā Katskiļos, Ņujorkasštatā (2008)stādē Sculpture Key West 2008 (Floridā) eksponētoKārļa Rekevica darbu Bastion, Affectation,Differences? mākslas kritiķe KarinaVilkina (Karen Wilkin) pazīstamajā mākslasžurnālā Art in America (2008. gada septembralaidienā) raksta: Rekevics pamazām kļūstpazīstams ar savām divdabīgajām architektūrasfragmentu improvizācijām. Iietilpīgāsģipša nolējuma dažādu elementu konstrukcijasreprezentē atsevišķas, visai neievērojamasarchitektūras detaļas, iznīcinot attiecībustarp telpu un apjomu. Viņa enigmātiskinosauktais darbs „Bastions. Afektācija. Diferences?”(2008) pavirši citē kādu pazīstamuKīvest [Key West, Florida] celtni, bet šī referencejau ir pakārtota jaunai struktūrai, koreizē var lasīt kā paspārni, paviljonu, architektūrasfantāziju vai vārtus uz pasauli. Raugotiesno dažām pusēm, tā it kā aicina iekšā,no citām – šķiet kā no zemes izaugusi.Jau tādēļ vien, ka ŅujorkāRekevics koncentrējas uzpilsētas auduma raupjākoelementu izvērtēšanu,ir fascinējoši vērot viņareakciju uz Kīvest – šoidillisko semitropisko saluFloridas dienvidos. Mākslaskritiķu ieskatā asociācijāmbagātā instalācija„Bastions - Afektācija - Diference?”ar savām bālajām,pavedinošajām virsmāmun disorientējošāmformām kļūst par visievērojamāko,visiedarbīgākoeksponātu izstādē SculptureKey West 2008.Rekevics ir ne tikai vērāņemams skulptors. Viņamākslinieciskās darbībasļoti svarīga sastāvdaļair arī zīmēšana. Kārļadarbnīcas sienas no vienas vietas ir noklātasar patiešām iespaidīgiem pabeigtiem vaipuspabeigtiem prāvu izmēru ogles vai tušastechnikā darinātiem zīmējumiem, kas biežiattēlo kādu pilsētas apbūvi, ielu krustojumudetaļu u.tml. (skat. 1. un 47. lpp.). Atsevišķidarbi dabā ir 3 x 13 metru lieli!Rekevics is someone to watch with attention.Grūti nepievienoties šim mākslas kritiķesun redaktores Karinas Vilkinas spriedumam,proti, Kārļa Rekevica daudzsološajaimākslinieciskai darbībai ir vērts sekot ar vislielākouzmanību. o49

Lelde Alīda KalmītePASAULES LATVIEŠU MĀKSLASIZSTĀDEPēc II Pasaules kara un tā traģiskajām sekāmliels skaits latviešu, starp tiem daudzi mākslinieki,bija spiesti atstāt Latviju kā politiskibēgļi. Apmetoties citās zemēs un kontinentos,šie mākslinieki centās pielāgoties svešāmkultūrām un valodām, tajā pašā laikāsaglabājot savu etnisko identitāti. Ar trimdaslatviešu sabiedrības atbalstu viņi turpinājasavu māksliniecisko darbību, dibinājamākslinieku organizācijas; tajā skaitā Kanādaslatviešu mākslinieku apvienību LAT-VIS, Amerikas latviešu mākslinieku apvienībuALMA un Austrālijas latviešu mākslinieku apvienībuALMA.50Foto: Ingrīda BulmaneLelde Kalmīte Katskiļos (2008)2004. gadā Ilinoisas pavalstī(ASV), nodibināja Pasauleslatviešu mākslas savienību kāASV bezpeļņas organizāciju armērķi saglabāt latviešu māksluno visas pasaules un izveidotpasaules latviešu mākslascentru Latvijā. Par tā izveidipie Valmieras novadpētniecībasmuzeja 2007. gada nogalēnobalsoja Valmieras pilsētasDome. Centrs pētīs latviešumākslinieku darbību visā pasaulē,veidos unikālu mākslasdarbu oriģinālkolekciju, kā arīelektronisko katalogu. Centrātiks izveidota atklātā krātuveoriģināldarbiem, iespēja digitālāformā iepazīties ar latviešumākslas darbiem un mākslas aktivitātēmārpus Latvijas. Par pasaules latviešu mākslascentra kolekcijas pirmo pamatkrājumukļūs 94 ārzemēs dzīvojošo mākslinieku darbi.Izstādē (2008-2010) eksponēti 60 ASV, 15Kanādā, 15 Austrālijā un 4 Eiropā dzīvojošomākslinieku darbi. Izstādē nav pārstāvētitie trimdas latviešu mākslinieki, kas aizgājušimūžībā kopš II Pasaules kara: Augusts Annus,Jānis Cīrulis, Evalds Dajevskis, Anna Dārziņa,Eduards Dzenis, Egils Hermanovskis, JānisKalmīte, Skaidrīte Kocēna, Leonīds Linauts,Fridrichs Milts, Kārlis Neilis, Arnolds Nulītis,Juris Soikāns, Edvīns Strautmanis, NiklāvsStrunke, Arnolds Treibergs, Ardis Vinklers,Jānis Zuntaks, Reinis Zusters un daudzi citi.Dāvinātā kolekcija nav visaptverošs latviešudiasporas mākslas vēstures pārskats, bet ieskatsmūsdienu latviešu izcelsmes māksliniekuradošajā darbā ārpus Latvijas. Izstādē iekļautidažu mākslinieku darbi, kuri aizgājušimūžībā pēdējos piecos gados.Saskaņā ar mūsdienu moderno, kā arī postmodernomākslu, izstādē eksponētā darbukolekcija ir stilistiski internacionāla un daudzveidīga.Arī Latvijā mūsdienu mākslinieki irpieņēmuši provokatīvāku avangarda mākslaspieeju. Nav brīnums, ka izstādē būs grūtiatrast vietējas vai nacionālas stilistiskas iezīmes,kas atšķirtu mākslinieku darbus no dažādāmzemēm vai kontinentiem. Ojārs ŠteinersČikāgā glezno abstraktā ekspresionismastilā, tā glezno arī Juris Ceriņš Austrālijā unIla Kellermane Kanādā. Austrālieša Ulda Āboliņaliriskais akvarelis ir radniecisks ViestartaAistara darbam, kamēr Ilgas Leimanes portretsatrod atbalsi kanādietes Gitas Kārkliņasdarbā. Ir arī skaidrs, ka darbi nav specifiskiidentificējami kā latviešu mākslinieku darbi.Tikai Vilnis Ātrens un MairaReinberga tieši izmanto latviešurakstu zīmju motīvus.Daži mākslinieki – Ilze Arāja,Ilga Reke Andersone un ArvīdsSodums nereti izmantojušifolkloras elementus, betgandrīz vienmēr tie tiek pētītino kāda mūsdienu internacionālamākslas viedokļa.Interesanti, kā divas jaunāsmākslinieces – Māra Pelēceun Sibila Savage strādā ar fotogrāfiju.Viņu darbi ir vienino latviskākajiem izstādē. Pelēcedarbojas arī video nozarē,lai pētītu savu senču dzīvesun latviešu diasporas pārdzīvojumus.Arī vecākās paaudzes mākslinieki nepiedalāsizstādē ar nostalģiskām dzimtenes atmiņuainavām, bet tāpat kā jaunā paaudze radadarbus, kuros redzama mūsdienu vide. ValdaZobena glezno tālo ziemeļu Arktikas leduskalnus,Arvīds Sodums zīmējumos rādaĀfrikas pirmiedzīvotājus, kurus viņš novērojis,dzīvojot 20 gadus Dienvidāfrikā. GunārsStumbris glezno Ziemeļviskonsinas ainavas,no Raimonda Gunāra Slaidiņa un RaimondaStaprāna gleznām staro Kalifornijas košāskrāsas un spilgtā saules gaisma. Ģirts Puriņšmīlēja attēlot Amerikas Dienvidrietumutuksnesi. Arī pēckara Vācijā latviešu bēgļumākslinieki savos darbos attēloja nometnesdzīvi, Vācijas dabas un pilsētu ainavas. Gandrīzpuse darbu ir abstrakti, kamēr 20 rādasamērā tradicionālu reālismu un 30 varēturaksturot kā jauktu žanru darbus. Vairums irdarināti tradicionāli – glezniecībā, skulptūrā

un grafikā, bet ir arī fotogrāfijas, kas šodienir viena no populārākajām mākslas izpausmēm.Ceļojošajā izstādē salīdzinoši maz trīsdimensijudarbu, ko noteikušas transportēšanasun technisko iespēju robežas.Lai labāk saprastu izstādē eksponētos darbus,jāatceras modernās mākslas attīstībaārpus Latvijas kopš II Pasaules kara beigām.Mākslas kustību, ko šodien dēvējam par modernismuun kas radās Eiropā 19. gadsimtabeigās, sākumā pilnīgi noraidīja ASV. PateicotiesEiropas mākslinieku (De Kooning, Hoffman,Gorky, Rothko u.c.) ieplūšanai Amerikā,kā arī eksplozīvajam pēckara ekonomiskajampieaugumam, tur sāka attīstītiesmodernā māksla ar abstrakto ekspresionismupriekšgalā. Iegūstot dominējošu lomumākslas pasaulē un pasaules mākslas tirgū,modernās mākslas kustības ātri pārņēmavisas Rietumu zemes, ieskaitot Austrāliju,un ar laiku modernisms parādījās arī Āzijāun Āfrikā. ASV valdība reklamēja abstraktoekspresionismu, to lietojot kā ieroci Aukstajākarā pret Padomju Savienību, pasniedzotto kā Rietumos atļautas brīvības un individualitātesvizuālu manifestāciju (Vitauts Sīmanis– „Māksla ir brīvības izpausme”), kākontrastu sociālistiskā reālisma tradīcijai, koprasīja padomju režīms. Modernisma, postmodernismapamatfilozofijā valda avangardisms,kurā mākslas robežas un definīcija nepārtrauktipaplašinājās. Modernisms necentāsmākslas un kultūras vērtības apliecinātun proklamēt, bet drīzāk tās iztaujāt. 1980.gados amerikāņu konceptuālists Joseph Kosuthapgalvoja, ka mākslas esences apšaubīšanair kļuvusi par galveno tematiku. 1969.gadā viņš proklamēja konceptuālās mākslaspriekšnoteikumu, ka katra mākslinieka vērtību,kas strādā pēc franču mākslinieka MarcelDuchamp, var noteikt pēc tā, cik daudz viņšiztaujā mākslas darba raksturu.Šajā gadsimtā mākslinieki nodarbojas ar filozofiskujautājumu pētīšanu, lielāku uzmanībupievēršot mākslas procesiem nekā galaproduktiem, ar nejaušībām un individuālomākslinieku psicholoģiju un zemapziņas iespaidu.Kā saka Lelde Vintere Ore: Nejaušībakādreiz ir labākais elements gleznā. Esmuatvērta spontanitātei, ļaujos pārsteigumam.Mūsdienu māksla var arī tuvoties literatūrai,nevis tekstuālā saturā, bet tās struktūrāun vizuālajā izskatā, ko var redzēt Jāņa RūdolfaNedēļas darbā. Slaidiņa un Hermanovskadarbus stipri ietekmē architektūras jēdzieni.Arī sociālā kritika ir svarīgs elements– Imants Krūmiņš un Ilga Leimane pēta jautājumus,kas saistīti ar internetu. Krūmiņa digitālāsfotogrāfijas izraisa jautājumus par autortiesībām,kamēr Leimanes interneta drauguportāla inspirētie portreti analizē šī fenomenaīsto sabiedrisko nozīmi. DaumantsŠnore glezno Rīgas torņus, bet ar unikālupieeju, jo gleznā Rīgas torņu priekšplānā redzamamākslinieka roka ar otu. Daži mākslinieciskonodarbību uzskata galvenokārt parpsicholoģisku jautājumu. Indra Avena cenšasveidot mainīgo ainavu, kas ir cilvēka iekšējādzīve.Mūsdienu māksla no skatītāja prasa vairāknekā tradicionālais reālisms, ko varējām vērtētrelatīvi vienkārši – temats un izpildījums.Nebūtu pareizi izslēgt iespējamību cienītmākslas darbu tādēļ, ka tas izraisa interesantusjautājumus, piedāvā kaut ko pārsteidzošuvai pat nepatīkamu. Mūsdienu mākslasgalvenais uzdevums ir izraisīt pārdomas parmākslas un dzīves dziļāko nozīmi. oMāris BrancisJĀNIS LIEPIŅŠ GALERIJĀ„MŪRNIEKS”(2008.26.XI – 30.XII)Gleznotājs Jānis Liepiņš (1894-1964) ir viensno pašiem nozīmīgākajiem un ievērojamākajiemmāksliniekiem latviešu 20.gs. mākslā.Viņš ne vienmēr ir guvis tādu atzinību kā citiviņa laikabiedri, taču bez viņa mūsu glezniecībaskopaina vairs nav iedomājama. Viņšir atstājis neizdzēšamas pēdas kā vienaudžu,tā – jo vairāk – savu audzēkņu daiļradē.1931. gadā viņš kļūst par Kultūras fonda laureātu,bet 1935. gadā KF atzīmē viņa gleznuZvejnieku osta.Dzimis Pārdaugavā ne visai turīgā dzelzceļniekaģimenē un uzsūcis sevī vienkāršo cilvēkumateriālā ziņā visai ierobežoto ikdienu unsadzīvi, arī mākslā Jānis Liepiņš pirmais latviešuglezniecībā pievērsies zvejnieku ostasun strādnieku dzīves tēlojumam. Zvejniekudošanās jūrā vai acumirklīga piestāšanās pielaivām pirms un pēc tam, sūcot pīpi un pārmijotpāris vārdus ar kaimiņiem, loma šķirošana,kartupeļu rakšana, arī siena un labībasnovākšana un vakarā īsa atpūta pēc smaga_______________________Mākslas zinātņu maģistrs Māris Brancis, kura kontāir vesels klāsts publikāciju mūsu mākslas mantojumajomā, ir Latvijas Valsts arhīva Personu fondu un trimdasdokumentu daļas vadītājs,51

darba pie alus kausa krogū draugu pulkā,pakoķetējot ar apteksnēm – šādi ir galveniesižeti mākslinieka gleznās. Tomēr gleznas saturastāstījums parasti nav izvērsts. Sižets irtikai iemesls, lai gleznotu. Māksliniekaprāt,forma ir galvenā mākslas darbā, sižets ir taipakārtots – gleznā jāvalda krāsai.Ļoti ekspresīvais krāsu uzlikums, brīvais, šķietamipaviršais krāsu kārtojums rada iespaidu,ka glezna tapusi vienā acumirklī tajā brīdī,kad iedvesma autoru ir pārņēmusi savā varāun cits nekas vairs uz pasaules neeksistē.Taču šāds pieņēmums ir maldīgs. Daudzieuzmetumi, skices, figūru zīmējumi liecinapar pretējo. Jānis Liepiņš ar ārkārtīgu rūpībuun pamatīgumu pēta katru detaļu – ēkuizvietojumu jūras tuvumā, ikvienu cilvēkakustību un žestu, pat to, kur atrasties kartupeļumaisam vai spainim. Mākslinieks izmēģinaneskaitāmus gleznas kompozīcijasvariantus, līdz nonāk pie pēdējās versijas,kas visprecīzāk izteic viņa domu, viņa ideju,viņa emocionālo iespaidu. Viņš neko neizdomā,bet stingri vadās no dabas, no redzētā.Jānis Liepiņš kārtīgi pieraksta krāsas, kādās irzvejnieču vai zemnieču brunči un priekšauti,kādi ir kāpu smilšu notoņi vakara saulrietā.Gleznotājs nepieļauj jebkādu nejaušību. Vissir sīki un labi pārdomāts. Kad materiāls irsavākts un simtām reižu galvā pārlikts, topglezna.Mākslinieka kaislība ir jūra. Ar draugu gleznotājuAlbertu Filku (1891-1938) viņš mēģinauzbūvēt laivu, ar kuru apceļot piekrasteszvejniekus. 20.gs. 30.gados viņš kopā arkolēģiem Niklāvu Strunki (1894-1966) unEduardu Kalniņu (1904-1988) lielāko daļuvasaru pavada Kaugurciemā, skicējot ungleznojot. Tādēļ arī viena no izstādes tēmāmir jūra. Otra – kartupeļu lasītāji. Kā liecinaskices un zīmējumi, šī zemniekiem raksturīgānodarbošanās „izaugusi” no zvejnieku tēmas.Mākslinieka archīva materiālos ir daudzJānis Liepiņš. Krogus skats (1929). LVMM.zīmējumu, kas rāda kartupeļu lasītājus piezvejnieku mājām jūras krastā. Vēlāk kartupeļunovākšana ieguvusi pastāvīgu risinājumueļļas darbos. Un trešā izraudzītā tēma– krogus. Tā Jāņa Liepiņa daiļradē ienāk jau1920.gadā, kad tapušas vairākas gleznas arvientuļiem dzērājiem. Vēlākajos gados tēmapaplašinās ar izvērstākiem krogus skatiemun uzdzīvotājiem. Arī krogus ainas ir tikpatrūpīgi pētītas un skicētas kā zvejnieku unzemnieku dzīves tēlojumi.Diemžēl neviena no skicēm nav datēta. Toaptuveno rašanos var konstatēt no zināmāmgleznām, bet arī tās var būt visai maldinošas,jo no uzmetumiem var rasties vairākasgleznas dažādos laikos. Nereti, šķiet, tēmair pētīta tālāk jau pēc kādas gleznas rašanās.Tādēļ izstādē zīmējumiem un skicēm uzrādītitikai iespējamie gadu desmiti.Tas, ka Jāņa Liepiņa gleznām ir doti ļoti lakoniskinosaukumi – Vakars, Zvejniekciemā,Laivā, norāda uz to, ka māksliniekam, varbūtpašam to vārdos nenoformulējot, ir bijusi vēlēšanāsparādīt zvejnieku vai zemnieku dzīvitās pamatīgumā, pirmatnīgajā spēkā. Zveja,lauku kopšana ir neatņemama dzīves, pasaulesmūžīgā rituma sastāvdaļa, kam pakārtojasarī parupjās, vienkāršās izklaides. JāņaLiepiņa daiļrade un ieskatīšanās viņa darbnīcā,viņa gleznu tapšanas procesā liecina,ka iedvesma rodas pēc rūpīga, mērķtiecīga,pamatīga darba. Pēc tam top šedevri, kādusmūsu mākslā atstājis gleznotājs Jānis Liepiņš.Darbs ir panākumu pirmsākums. Šī atziņa laiir jaunāko mākslinieka paaudžu ceļa spieķis.oLINDA TREIJA PAR SEVIMana saskare ar mākslu sākās jau agrā bērnībā.Dzīvojot starp vectētiņu (gleznotāji –Fricis Zandbergs un Arvīds Galeviuss) gleznām,redzot māsas uzsāktās mācības JaņaRozentāla mākslas vidusskolā, man nebijacitu domu kā iet pa mākslas ceļu. StudējuMonumentālās glezniecības darbnīcā pieprof. Induļa Zariņa. Latvijas Mākslas akadēmijubeidzu 1997. gadā. Tajā pašā gadā ieguvumaģistra grādu mākslā. Jau 11 gadusdzīvoju ASV. Šajā laikā daudz iznācis strādātlatviešu sabiedrībā – veidojot scenogrāfijuizrādēm un pasākumiem, plakātus, zīmolus,ilustrācijas un arī darbojoties izglītības jomā– tas man ir ļāvis paplašināt redzesloku un izmēģinātsavas spējas dažādās ar mākslu saistītāsjomās. Glezniecībā tomēr dodu priekšrokueļļas krāsām. Reizēm pielietoju kolāžu,audumus, pastas, lai bagātinātu audekla52

DAŽOS VĀRDOSDEBESU RIJĀ ieiet teātra leģenda Ņina Melbārde(1912-2008) – aktrise Nacionālajā teātrī, pēc došanāsbēgļu gaitās (1944) slavenajā Mērbekas trupā Vācijā(1945-1950), vēlāk Osvalda Uršteina Amerikas latviešuteātra Ņujorkas ansamblī. Darbojas arī par režisori.Izcilākās lomas: Mirdza Aspazijas Vaidelotē, AuceBlaumaņa Saldenā pudelē, Paija Brigaderes Maijā unPaijā, Viola Šekspīra Divpadsmitajā naktī, Luīze ŠilleraDonā Karlosā, Helga Fredgrēna Purvenieka meitā, arīAnita latviešu pirmajā lielfilmā Zvejnieka dēls. •••Viens no visietekmīgākajiem savas paaudzes dramaturgiem,„baismu un biedu komēdiju” (comedies ofmenace) autors, Londonas ziemeļaustrumu daļā žīdustrādnieku ģimenē dzimušais Nobela Prēmijas laureāts(2005) Harolds Pinters. Savos pilsoniski ievirzītajosrakstos viņš izceļas kā cīnītājs par cilvēktiesībām,ieņem drosmīgu un izaicinošu viedokli pret ASV unAnglijas valdības ārpolitiku, īpaši pēc iebrukuma Irākā(skat. JG244:18-21). (re)BALVAS, BALVAS, BALVAS.Eiro par la men tāriete Inese Vaideresaņem no Ukrainas prezidentaViktora Juščenko apbalvojumupar personīgo ieguldījumu, informējotpasauli par Maskavas izraisītomākslīgo badu jeb golodomorUkrainā (1932-1933), noziegumu,kas atbilst genocīda definīcijai.••• Tēlotājas mākslasjomā kā pati pirmā jāmin VijaCelmiņa, var droši teikt, pasaulesmērogā vispazīstamākā latviešumāksliniece, kuras mākslinieciskajaigaitai JG ir sekojusi jau kopšpagājušā gs. 80. gadiem –132(1981): 2-6; 242(2005): 30-Vija Celmiņa31; 250(2007): 36; 255(2008): 57. Pērngad augustāRozvitas Haftmanes Fonds (Roswitha-Haftmann-Stiftung) Šveicē paziņo, ka tāda paša nosaukumavirsmu. Ainavas un klusās dabas ar cilvēkaklātbūtni ir tēmas ar kurām parasti strādāju.Gleznu kompozīcijās lielu lomu spēlē līnijaun forma. Esmu vairāk tonālajās attiecībāsdomājoša māksliniece, kaut gan pēdējālaikā manās gleznās parādās ļoti spilgtaskrāsas. Mani aizrauj aizvadītā gs. 20. un 30.gadu māksla Latvijā. Ir interesanti vērot kālatviešu mākslinieki, pat veidojot savus darbuskubistiskā manierē, paliek uzticīgi savai„latviešu“ reālistiskajai formas izjūtai, tāpēcarī daudzās manās gleznās var pamanīt atsaucesuz tādiem māksliniekiem kā RomansSuta, Aleksandra Beļcova, Kārlis Padegs u.c.No vēlāka laika māksliniekiem sevišķi tuvi irBoriss Bērziņš un Biruta Baumane. Manas attiecībasar glezniecību ir vienkāršas – manpatīk to darīt, es jūtos droša un laimīga gleznojot.obalva (R-H-Preis 2009), kas ir visaugstāk dotētaismākslas apbalvojums Eiropā (150 000 Šveices franku= ap 92 000 eiro), piešķirta Vijai Celmiņai. Žūrijas komisijā– Bernes un Bāzeles (Basel) mākslas muzeju, Cīriches(Zürich) Mākslas centra un Ķelnes Ludviga muzeja(Ludwig Museum Köln) vadītāji. Pēc Cīriches galeristesRozvitas Haftmanes (1927-1998) norādījuma,ar iespaidīgu naudas summu (namhafter Betrag) pagodināms(ik gadu vai arī ik pa diviem vai trim gadiem)mākslinieks, kura darbiem ir izcila nozīme. Celmiņair trešā laureāte – pirms viņas balvu saņemmākslinieces Lasniga (Maria Lassnig) un Mona Hatuma(Hatoum). Un līdzšinējie laureāti: kanādiešu fotogrāfsVōls (Jeff Wall), skotu videomākslinieks DaglessGordons un šveiciešu mākslinieki Fišlī (Peter Fischli)un Veiss (David Weiss). Fonda paziņojumā teikts, kaRīgā dzimusī latviešu māksliniece kopš 1981. gadastrādā Ņujorkā, galvenokārt ar eļļas krāsām uz audeklaun ogli uz papīra. Nereti paejot vairāki mēnešilīdz gleznas nobeigšanai. Aizvadītā gs. 60. gadu darbosatspoguļojas kara un iekšpolitiskuagresiju rezultātā destabilizētapasaule (piem., pistoleizstieptā rokā, liesmās ieskautsvīrs, kas lec no degošas automašīnas).Toties pēdējos gadu desmitosradītie darbi – zvaigžņotasdebesis, zirnekļu tīkli tuvskatāu.c. – izrauj vērotāju no ikdienastrauksmainības, atdod tam uzielām un zem masu mediju spiedienazaudēto laiku un mieru.••• Baltijas Asamblejas balvuliteratūrā (5 000 eiro apjomā)2008.4.XII svinīgā ceremonijā Vīlandē,Igaunijā, saņem LZA godaloceklis, dzejnieks, atdzejotājs,kritiķis Knuts Skujenieks par savu Rakstu pamatīgajiem8 sējumiem (2002-2008). ••• PBLA Kultūrasfonds rakstniecības/humanitāro zinātņu jomā visaugstākāsgodalgas (2008) piešķir trim jaungaitniekiem– Goda balvu Gunaram Saliņam (2 000 ASV$) par viņa Rakstu 1. sēj., kur, bez agrāk izdotām grāmatām,iekļauts nepublicētais (apm.100 lpp.) dzejkrājumsNo zila gaisa (2006), Krišjāņa Barona prēmiju($1 000) Martai Landmanei par dzejkrājumuVēl vilni vel (2006; skat. JG248:63-64) un Jurim Rozītimpar sērijā Acta Universitatis Stockholmiensispublicēto literatūrkritisko darbu Displaced Literature:Images of Time and Space in Latvian Novels Depictingthe First Years of the Latvian Postwar Exile(2005; skat. JG250:64-65). JG veidošanā piedalījušiesarī vairāki PBLA KF Goda diplomu vai Atzinības rakstusaņēmēji tēlotājas mākslas jomā – Lelde Kalmīte,Guna Mundheima un Daumants Pēteris Šnore. ParPBLA balvas 2008 laureātu izraudzīts bij. PBLA valdespriekšsēdis, inženierzinātņu maģistrs Jānis Kukainis.••• Anšlava Eglīša un Veronikas JanelsiņasFonda balva (2008) 20 000 ASV dolāru apmērāpiešķirta Sanfrancisko mītošajam gleznotājam undramaturgam, jaungaitniekam Raimondam Staprānam.Fonda paskaidrojumā teikts: būdams izcils kolorists,Staprāns savos darbos panāk harmonisku un53

54Emīlija Jasira (Emily Jacir)intensīvu krāsu saliedējumu. No [viņa] gleznām izstaroapburošs klusums un gaisma, kas ar savu dzidrumuun krāsu intensitāti pārsteidz. Ainavas un klusāsdabas mirdz tīras it kā nupat nomazgātas! Tā ir meistarība,kādu mēs atrodam, piemēram, holandiešuvecmeistara Vermēra darbos. (..) Staprāns ir atkārtotiizraisījis polemiku latviešu trimdas presē ar saviemuzskatiem par moderno un īpaši, t.s., „latvisko” glezniecību.Viņš sarakstījis arī virkni kontrversālu lugu,kurās risināti Latvijas vēstures traģiskie notikumi. Savosmākslas izstāžu prospektos un intervijās Staprānsnekad neizmirst pieminēt, ka viņa dzimtene ir Latvija.Tie, kas viņu pazīst, droši apgalvos, ka viņš ir latviešugleznotājs Amerikā, nevis latviešu izcelsmes amerikāņugleznotājs. ••• Eglīša/Janelsiņas Fonda otrubalvu 10 000 dolāru apmērā iegūst mākslas vēsturnieksun Latvijas Valsts arhīva Personu fonda un trimdasdokumentu daļas vadītājs, mākslas maģistrs MārisBrancis, mākslai veltītu vairāk nekā 400 rakstu unreportāžu autors, arī autors vai līdzautors vismaz 10mākslas grāmatām – par Jāni Bīni, Jāni Robertu Tillbergu,„Cimdu Jetiņu”, Jāni Miesnieku, Jāni Zuntakuu.c. ••• Starptautisko balvu Swedbank Art Award(10 000 eiro) izcīna Miks Mitrēvics, kurš savā mākslācenšas noskaidrot, kas mēs esam un kā mēs uztverampasauli. ••• Teātra zinātnieceLīvija Akurātere un baleta mākslinieksHaralds Ritenbergs saņemgadskārtējo Spēlmaņu nakts teātrabalvu par mūža ieguldījumu. ••• Par2008. gada „rīdzinieku” izraudzītskora Kamēr... diriģents un vadītājs,Latvijas Mūzikas akadēmijas profesorsMāris Sirmais, par projektu PasaulesSaules dziesmas (skat. JG253:51 un 254:50-51). ••• RīgasStradiņa U. koris Rīga pērn novembrabeigās izcīna Grand Prix Petra Ebenastarptautiskajā koru konkursāPrāgā. ••• Bostonas Latviskā Mantojumafonda gadskārtējā Oskarabalva ($1 000) piešķirta pianistam,pašlaik Jeilas (Yale) U. maģistrantam Reinim Zariņam.••• Valsts valodas centra (VVC) balvuValsts valodai draudzīga vide iegūst Latvijas Avīzeun tās žurnālistes Dace Kokareviča un Ināra Mūrniece,kā arī bijusī „Narvesen” darbiniece Dace Kalniņa,kuras nepāriešana uz krievu valodu, apkalpojotpērngad kādu vietējo krievvalodīgo, izraisa veselutraci Rīgas plašsaziņas avotos. Par balvu esmu priecīga,taču ir nožēlojami, ka par tik pašsaprotamu lietukā latviešu valodas lietošanu ikdienā ir jāpiešķir īpašaatzinība – tā Dace (LA 2008.11.XI). ••• RaimondsPauls Sanktpēterburgas Ermitāžas teātrī saņem(21.X) prēmiju Baltijas Zvaigzne (dib. 2004) par Baltijasreģiona valstu humanitāro sakaru attīstību unveicināšanu. To saņem arī lietuviešu dzejnieks un literatūrzinātnieksTomass Venclova un krievu rakstnieksDaņiils Graņins. Iepriekšējo gadu laureāti – komponistsKšištofs (Krzysztof) Pendereckis, kinorežisori AndžejsVajda, Aki Kaurasmäki, Aleksandrs Sokurovs,choreogrāfs Džons Noimeiers u.c. ••• BukeraPrēmiju (Booker Prize 2008) literatūrā (50 000 sterliņumārciņas) iegūst indiešu izcelsmes rakstnieksAravinds Adiga par savu pirmo romānu The WhiteTiger (Baltais tīģeris). ••• Francijas augstākā literārābalva – Gonkūra Prēmija (Prix Goncourt) piešķirtatrimdiniekam Rahiminam (Afiq Rahimin) parviņa pirmo romānu franciski – Synque Sabour / Pierrede patience (Pacietības akmens). Pēc izbēgšanas nokrievu okupētās Afganistānas 80. gados, Rahiminsnonāk Pakistānā, tad Parīzē, kur Sorbonnas U. iegūstdoktora grādu. Gonkūra prēmijas iesācēju balvu PrixRenaudot saņem Gvinejā dzimušais Tierno Monénembopar Le roi de Kahel (Kahelas karalis). Ar nevienuno šīm prēmijām iedzīvoties naudā nav iespējams– tās nepārsniedz piecus latus, toties slava unlīdz ar to grāmatu noiets garantēts. ••• SolomonaR. Gugenheima administrēto Hugo Boss balvu($100 000) par sasniegumiem laikmetīgajā mākslāsaņem ASV izglītību ieguvušā palestīniešu māksliniece,Bētlemē dzimušā Emīlija Jasira, kura savos darbosbieži ataino palestīniešu un izraēliešu konfliktus– atklāti un brutāli. 52. Venēcijas biennālē (2007) viņaipiešķir Zelta lauvas balvu jauno mākslinieku kategorijā.••• Pazīstamais Polijas žīdu cilmes vāculiteratūrkritiķis Marsels Reichs-Raņickis (Marcel Reich-Ranicki;skat. Aijas Priedītes-Janelsiņas apceriJG232:30-33, 60) atteicies no vācu TVbalvas par mūža ieguldījumu literatūrā.Iemesls – Vācijas TV programmu zemākvalitāte. Šo rindiņu rakstītājs savos„Vācijas gados” (astoņdesmitajos un deviņdesmitajos),arī pēcāk, toties ir vienmērnopriecājies par vācu TV izglītojošoun kultūrai veltīto pārraižu krietno skaitu,īpaši salīdzinājumā ar nožēlojamoraidījumu līmeni ASV, kur televizoriemne par velti dota iesauka „idiotu kastes”.(re) (bs)VĒSTURE. Latvijas Okupācijas muzejapaspārnē klajā laists vēsturnieka HeinrihaStroda sastādītais un apkomentētaisdokumentu krājums PSRS atklātajosiespieddarbos, radio un televīzijasraidījumos publicēšanai aizliegto datu saraksts(2008) – par to kā homo soveticus no kaitīgām ietekmēmsargājušas trīs dzelzs slotas – Valsts drošībaskomiteja (VDK jeb KGB), Iekšlietu ministrija unMinistru padomes Galvenā literatūras pārvalde jebGlavļit (no krievu Glavnoje ļiteraturnoje upravļeņije).••• Grāmatā Nevardarbīgā pretošanās: Latvijasneatkarības atgūšanas ceļš (1945-1991) savukārtievietots prof. Stroda pamatīgs pētījums par kultūrasdarbinieku un baznīcas pretošanos padomju varai vaiarī politisku nesadarbošanos ar šo varu. Pārējie vērtīgajārakstu krājumā ievietoto pētījumu autori: TālavsJundze, Valdis Blūzma, Jānis Riekstiņš un amerikāņuprof. Šarps (Gene Sharp), daudzu grāmatu autors nevardarbīgāspretestības jomā. Zīmīga ir Tālava Jundzesizteiktā pārliecība, ka tieši Baltijas republikas radījušastādus apstākļus un vidi, kas būtiski ietekmēpadomju totalitārā režīma sabrukšanu – bez Baltijasvalstu palīdzības diez vai Padomju Savienība būtu sagruvusi.(re)

LATVIEŠU LITERATŪRA CITVALO DĀS.ANGĻU VALODĀ – Vairāk nekā 400 dzejoļu antoloģijāNew European Poets („Graywolf Press”, 2008)Latviju pārstāv Liāna Langa (skat. Lalitas Muižniecesapceri JG255), Inga Ābele, Inga Gaile un RonaldsBriedis. Atdzejotājas: Margita Gailītis, Ināra Cedriņa,Dž. K. Toda. ••• Dzejas antoloģijā The BalticQuintet (Wolsak & Wynn Publishers Ltd., Canada) iekļauti20 mūsdienu zviedru, somu un baltiešu autorudzejoļi – no Latvijas Inga Ābele, Amanda Aizpuriete,Andris Akmentiņš, Pēters Brūveris (atdzej. InāraCedriņa). ••• Pieci Pētera Brūvera darbi, InārasCedriņas atdzejoti, antoloģijā Beacons:Anthology ofLiterary Translation (2007,10). ••• World LiteratureToday (2008.XI/XII) sadaļā „Jaunā Baltijas dzeja”Ingas Ābeles un Eduarda Aivara dzejoļi, InārasCedriņas atdzejoti. WLT marta nr. publicēti Bruveradzejojumi. ••• Noras Ikstenas stāsts „Svēto izpriecas”antoloģijā The Third Shore (2007 – Trešaiskrasts). ••• Ģermāņu un salīdzināmās literatūrasprofesorei Kornela (Cornell) U. un JG redakcijasloceklei Intai Miškei Ezergailei (1932-2005), grāmatasNostalgia and Beyond (par 11 latviešu dzejniecēm)autorei, ar viņas dzīvesbiedra, vēsturniekaAndrieva Ezergaiļa gādību klajā laisti trīs dzejkrājumiangļu valodā – Inta’s Poems I-III. ••• Pēdējosgados publicēta vesela virkne Bitītes Vinkleres tulkojumuangļu valodā – Vizmas Belševicas stāsti noBille dzīvo tālāk (The Dirty Goat, 17, 2007.IX), KnutaSkujenieka dzejoļi no Sēkla sniegā (International PoetryReview, 33/2, 2007 Fall), Imanta Ziedoņa Epifānijas(1971-1994) (Seneca Review, 34/2, 2004 Fall;The Paris Review, 172, 2004 Winter; CircumferencePoetry in Translation, 3/2, 2007 Autumn; DenverQuarterly 42/2, 2008), Imanta Ziedoņa Epifānijas unKrāsainās pasakas (Fairy Tale Review, 2008 Fall), Dainas(Words Without Borders: The Online Magazinefor International Literature, 2005.VI; Two Lines XIV.World Writing in Translation, 2007). ••• VĀCU– Astrīdas Beināres Kaupo und der Heilige Gral (Kaupoun Svētais grāls, 2007). ••• Kritiķe Toiča(Katharina Teutsch) recenzijā „Nicht alle sind giftig”par Laimas Muktupāvelas Das Champignonvermächtnis(2008 – Šampinjonu Derību) laikrakstā FrankfurterAllgemeine Zeitung cita vidū raksta: Valsti, kurasimttūkstoš cilvēku reiz zaudējusi Sibīrijas darba nometnēs,kura piedzīvojusi etnisko vācu tautības iedzīvotājurepatriāciju un ebreju vajāšanu, saimnieciskāmigrācija skar īpaši smagi. Tā noteikti ir sāpīganācijai, kuras saimniecība aug tik strauji, ka daudzilatvieši vairs nevar atļauties palikt dzīvot Latvijā. Pārsvarāmazkvalificēts darbaspēks straumēm vien plūstuz Rietumeiropu uz „darba algas Eldorado” (www.faz.net). ••• LIETUVIEŠU – Zentas MauriņasTremties tragizimas (Trimdas traģika). ••• FRAN-ČU – Antoloģijā Bienvenue à Z. et autres nouvellesde l’Est Erika Ādamsona novele „Lielās spodrībasgaismā”. ••• Ingas Ābeles luga Les Cerfs noirs(Tumšie brieži – Éditions Theatrales). ••• Latviešu,franču (tulk. Rose-Marie François) un vācu (tulk.Rüdiger Fischer) valodā Dagnijas Dreikas dzejas Atainojumi/ Miroitements / Spiegelungen („Verlag imWald”), bet Foundation for Bulgarian Literature bulgāruval. publicē dzejnieces Zaklinanija (Vārdojumi).Un vēl viena spalva pie Dreikas cepures – Starptautiskajādzejas festivālā Pineto, Itālijā, iegūta MarioDell’Agata balva. ••• DĀŅU – Daces RukšānesEn lille affære (Romāniņš – Aarhus: Husets Forlag,2007) un Ingas Ābeles romāns Ilden vækker ingess(Uguns nemodina, 2007). ••• SLOVĒŅU valodāsērijā Euroman (www.euroman.si) – Ingas Ābelesstāsti Tihožitje z granatnim jabolkom (Klusā daba argranātābolu – Ljubljana: Modrijan). ••• KRIE-VU – mūsdienu prozas antoloģija Ženščina v jantare(Sieviete dzintarā – Moskva: Vagrius). ••• SOMU– Sandras Kalnietes Tanssikengissä Siperiaan (Ar balleskurpēm Sibīrijas sniegos, kas līdz šim tulkota 9valodās). ••• TURKU – latviešu dzejas antoloģijaUģursuz 13’ler (Velna ducis). ••• UKRAIŅU –Māras Zālītes traģikomēdija Zemes nodoklis izrādītaKijevas Ivana Franko Nacionālajā teātrī (tulk. ukraiņudramaturgs Aleksandrs Irvaņecs). Pēdējos divos gadosluga uzvesta arī Igaunijā, Lietuvā, Vācijā, Slovēnijā,bet latviski – Zviedrijā, Austrālijā un mazajā teātrīsanfrancisko. Tā tulkota arī angļu un krievu valodā.••• ARMĒŅU – Knuta Skujenieka tagad es esmualeksandrs (skat. JG255:69). ••• Jura Kronbergadzejoļu izlase Tagadnes. ••• CURIOSA – Angļupublicista Palmera (Allan Palmer) Northern Shores:A History of the Baltic Sea and Its Peoples (2007), kasšogad iznāk kā Baltijas jūras valstu un tautu vēsture(tulk. Pauls Prauliņš), cita vidū vēstīts, ka Rīga esotdīvains Sanktpēterburgas, Hamburgas un Vīnes sajaukums,un, lai gan pag.gs.30. gados baltiešu diktatūrasbijušas nebargas, tomēr drīz vien tās pārvērtušāspar pusfašistiskiem un izteiktāk nacionālistiskiemrežīmiem, par ko liecinot fakts, ka dziesmu svētkosdziedātāji uzstājās tautastērpos (skat. Ed. Silkalnaapskatu – Brīvā Latvija 2008,30). (re)CITTAUTU LITERATŪRA LATVISKI.SENGREĶU – Augusta Ģiezena Aristoteļa (384-322pr.Kr.) Poētika, ko mazliet modernizējuši speciālistiInāra Ķemere un Ojārs Lāms. ••• FRANČU – filozofaRenē Dekarta (Descartes, 1596-1650) Meditācijaspar pirmo filozofiju, kurās tiek pierādīta Dieva pastāvēšanaun cilvēka dvēseles izšķirība no ķermeņa(1642-1647) – ar paralēltekstu franču un latīņu valodā– latviskojis un izdevis Arnis Rītups. ••• Mītspar Sīsifu (Le Mythe de Sisyphe, 1942; tulk. SkaidrīteJaunarāja) – nobelista Albera Kamī (Albert Camus,1913-1960) saruna par absurdu domāšanu (piem.,absurds ir reliģiski izprastā mūžība un tās laicīgieaizstājēji). ••• Aleksis jeb traktāts par veltīgucīņu (Alexis ou le traité du vain combat, 1929; tulk.Gita Grīnberga) nāk no Beļģijā dzimušās Jursenāras(Marguerite Yourcenar, 1903-1987) spalvas, pirmāsAcadémie française ievēlētās (1980) sievietes. •••SPĀŅU – Romānā Pilsēta un suņi (La ciudad y los perros,1963; tulk. Zane Karpenko) Peru rakstnieks Ljosa(Mario Vargas Llosa, 1936) apraksta armijas „brālību”,kas balstās uz spēku un varu ••• AN-GLO-AMERIKĀŅU – Nobela Prēmijas laureāta Rasela(Bertrand Russell, 1872-1970) agrīnais darbs Filosofijasproblēmas (The Problems of Philosophy, 1912;55

tulk. Ivars Ijabs). ••• Nobela Prēmijas laureāta(1962) Steinbeka (John Steinbeck) romāns Par pelēmun cilvēkiem (Mice and Men, 1937) ••• Vulfas(Virginia Woolf, 1882-1941) atmiņu grāmata Esībasmirkļi (tulk. Ingūna Beķere). ••• Mērdokas(Dame Jean Iris Murdoch) romāns Labais māceklis(The Good Apprentice, 1985). ••• Atkinsones(Kate Atkinson) romāns Kur ir, tur rodas (tulkotājaSilvija Brice: tur asprātība mijas ar smeldzi, bailesar smiekliem, nolemtība uzdod jautājumus). •••Darela (Lawrence Durrell, 1912-1990) tolaik eksperimentālāsromānu tetraloģijas Aleksandrijas kvartets(The Alexandria Quartet, 1957-1960) 1. grāmataJustīne (tulk. Māra Rūmniece). ••• Angļa Votsona(Ian Watson) fantastikas romāns Bābeles maukas(Whores of Babylon, 1988), kā darbība noris „jaunajāBābelē”, t.i., ASV. ••• Apdaika (John Updike)romāns Īstvikas raganas (The Witches of Eastwick,1984). ••• Tad vēl divi izcili Ievas Kolmanestulkojumi – Beketa (Samuel Beckett, 1906-1989) romānsMērfijs (Murphy, 1938) un Sontāgas (SusanSontag, 1933-2004; skat. JG241:55) literāri filozofiskaisintelektuāļu kulta teksts Par fotogrāfiju (On Photography,1977). ••• VĀCU – Grasa (GünterGrass) kontrversālās bērnības un jaunības atmiņasLobot sīpolu (Beim Häuten der Zwiebel, 2006; tulk.Silvija Brice). ••• ZVIED-RU – Klāsa Estergrēna (KlasŐstergren) romāns Džentlmeņi(Gentlemen; tulk. RuteLediņa) – par dažādām dramatiskāmnorisēm Stokholmasbohēmiešu vidē – zviedrito uzskata par savu veiksmīgākoromānu, kopš 20.gs. 80.gadiem. ••• KRIEVU –19.gs. klasiķa Ivana Turgeņevaromāns Priekšvakarā (Nakanuņe,1860). ••• POĻU– par sensāciju kļuvušais Ložiņska(Mikołaj Loziński) debijasromāns Reisefieber (tulk.dzejniece un polofīle IngmāraBalode, skat. JG250-251). ••• TURKU – SerdaraOzkana debijas romāns Rizes balss, tulkots turpat30 valodās – domāts lasītājiem, kuri esot kontaktā arsavu dvēseli, nevis intelektuāli/literāri ievirzītiem ļautiņiem– tā pats autors. (re)56PAR KRITIKU UN DZEJOĻIEM. Latviešu literatūrkritikā,kā izsakās Reinis Tukišs ¼ satori literatūrasun filosofijas portālā, esot lērums tekstu, kas paužviedokļus un atzinumus kā ir sarakstīts konkrētais literāraisdarbs, nevis – kas tas ir, kā to varētu saprastun ko no tā varētu secināt. Šās tendences lielākāproblēma ir pārliekā aizraušanās ar valodniecībuun līdz ar to lasītājiem, kam filoloģiskais aspekts navnoteicošais, ir neinteresanta, neko neizsakoša un nebaudāma.Tukiša ieskatā kritikas žanrs jāatdzīvina, kritikajāpadara lasāma, pievilcīga un kritikas tekstiemjāpiešķirot autorība, t.i., kritiķiem jāizmanto kritikasobjektu kā priekšmetu savām refleksijām, jākonstruēun jāveido savi lasījumi, jāspēlējas ar nozīmēm, jāspekulēar interpretācijām, vārdu sakot, kritiķiem jākļūstpar Autoriem (ar lielo A), kurus ir interesanti un vērtīgilasīt neatkarīgi no tā, par ko viņi raksta. Savas pārdomasTukišs beidz ar Mihaila Gasparova vārdiem:Kritika nav zinātne par literatūru, bet literatūrapar literatūru. ••• Beļģu dzejniece, arī aktriseun režisore, Lorānsa Vjela (Laurence Vielle) Dzejasdienu laikā Rīgā Latvijas krievu dzejniekam SergejamTimofejevam atklājusi, ka Beļģijā politiķi sauc palīgādzejniekus ar mudinājumiem savās dzejrindās atbildētuz jautājumu, vai Beļģijai kā valstij ir jēga? Tasliek Sergejam secināt Dienā (2008.18.XI), ka dzejoļitomēr ir maģiska padarīšana, un pierādījumam nocitētVjelas vārsmu „Vecās kundzes”, kas gan nez vaiapmierinās beļģu politiķus: Vecajām kundzēm pensijāŽans-Klods teica: / „Kamēr vien jūs neesat mirušas,vecās kundzes, / jums pieder nākotne! Jums piedernākotne!” // Un kāda ļoti veca kundze viņam saka:„Ej kur tu iedams, mirsti kur mirdams, es nebaidos.” /Un viņa klausās jūru pa radio. ••• Latviešu valoduapguvušā zviedriete Kampbela (Annette Reinsch-Campbel) savā 2008.6.XI Stokholmas U. aizstāvētajādoktora disertācijā par žīdu tēliem no 1934. līdz1944. gadam sacerētajos latviešu romānos secina,ka no 79 autoriem tikai dažiem (piem., Jānim Sārtam,Teodoram Zeltiņam) varot piedēvēt antižīdiskasjeb antiebrejiskas tendences.Burtkopas antisemītisks lietojumsnebūtu gluži pareizs, joarī arābi etniski pieder pie semītugrupas (semīthamītu saimes).(re)LITERATŪRAS MANTOJU-MA jomā apsveicamu aktivitātiizrāda pirms 16 gadiemnodibinātā, Atmodas laikāradītā biedrība „Aspazijasmantojums”, ko vairāk nekā10 gadus vada jūrmalnieks,mākslas vēsturnieks RihardsArtūrs Punte un Reinis TukišsPētersons. Biedru sarakstosatrodami tādi vārdi kā SaulcerīteViese, Līga Liberte, Inta Baumane, Antra Medne,Ausma Pētersone, kā arī JG lasītājiem labi pazīstamāliterāte, Aspazijas darbu angliskotāja Astrida Stahnke,un angļu literatūras profesore Agata Nesaule, godalgotāautobiogrāfiskā darba A Woman in Amber / Sievietedzintarā un nupat kā klajā laistā romāna In Lovewith Jerzy Kosinski autore. Aspazijas mājas remontamdaudz līdzekļu devis ASV mītošais Uldis Raiskumsun liela bibliotēkas daļa ir nelaiķa žurnālistaOļģerta Akmentiņa dāvināta. Pateicoties „Aspazijasmājas fonda Jūrmalā” neatlaidībai un uzņēmībai, saglabātavēsturiskā, 1903. gadā Dubultos celtā kokamāja, kurā 10 savas dzīves gadus pavadījusi dzejniece.Vēlāk valsts nozīmes kultūras pieminekļu sarakstāiekļautā māja nu jau daudzus gadus ir muzejs unradošās kultūras sabiedrības izpaušanās un tikšanāsvieta. Visai populārā pasākumu cikla „Izcilas sievietesviesojas Aspazijas mājā” ietvaros ar interesentiem tikušāsDžemma Skulme, Sandra Kalniete, Lelde Stumbre,Anna Žīgure, Nora Ikstena, Laima Muktupāvela,

Sarmīte Ēlerte, Baņuta Rubesa u.c. Biedrības darbāaktīva ir tēlniece Arta Dumpe, kas redzama pievienotajāattēlā pie savas dzejniecei veltītās, Aspazijasmājas dārzā novietotās skulptūras. Latvijas valsts 90.gadskārtā pašreizējā priekšsēdētāja Rūta Dzenīteliek pie sirds nepiemirst vārdu garīgums – vienu no32 Aspazijas darinātajiem jaunvārdiem. ••• Literatūrasmantojuma pārpublicējumu jomā jāmindivi trimdā Zviedrijā mirušu gara milžu darbi – KārļaSkalbes 1879-1945) publicistikas krājums Runas unraksti un Veronikas Strēlertes (1912-1995) Rakstu1. sēj., kur iekļauti dzejnieces dzejkrājumi Vienkāršivārdi (1937) un Lietus lāse (1940), kā arī vēstules unraksti par literatūru (sastād. literatūrzinātniece IevaE. Kalniņa). 2007. gada pašās beigās tiek publicētsStrēlertes II Pasaules kara laikā no itāļu valodas pārtulkotaispazīstamais Makjavelli (Niccolò Machiavelli)traktāts Valdnieks (Il principe; skat. JG253:48). (re)PERIODIKA. Latvju dievturu sadraudzes laikrakstalatvietībai Labietis (red. Māra un Marģers Grīni; apgāduvada Ritvars Asbergs) 116. burtnīcā (2008) lasāmErnesta Brastiņa no Tautas mācības (1936) pārņemtāspārdomas par tautu un kultūru un LaimonaRudzīša rakstu par senleišu ticības cīņām. Paražas apcerGrīns, turpinot arī savu ar dainu paraugiem kuplinātoprātojumu par lūgšanu. Vairāki jaunieši rakstapar tematu „Kā ievadīt bērnu latviešu tautiskā mantojumā.”Archeologs Juris Urtāns atstāsta teikas unnostāstus par Sēlpils Vīķu ezeru. Viņa nozīmīgo pētījumuDaugavas kultūrvēsturiskie akmeņi savukārtaplūko Grīns. Kā zemdega, dziļa un rūgta, dzimtenesbēda manī ēdas – tā Sniedze Grante dzejolī „Vēl nekritīs”.(bs)Tēlniece Arta Dumpe savā darbnīcā pie tikko pabeigtāsAspazijai veltītās skulptūras.TĪMEKLĪ 2008.20.XI ES atver Eiropas digitālās bibliotēkasEuropeana mājaslapu, kas turpmāk dosmiljoniem digitalizētu grāmatu, attēlu u.c. materiālu.••• Pērngada Frankfurtes starptautiskāgrāmatu gadatirgus statistika liecina, ka gandrīz1/3 no visiem izstādītajiem materiāliem ir digitalizēti,t.i., pieejami elektroniskā formā. ••• FilmasThe Singing Revolution fragmenti atrodami http://www.singingrevolution.com/blog. ••• Jaundibinātāsbiedrības Latvieši pasaulē – muzejs un pētniecībascentrs (La Pa-MPC) mājas lapa (latviski, angliskivāciski): www.lapamuzejs.lv. ••• Par noziegumiempret cilvēci skat. gulags.lv (re)KINO / FOTOGRĀFIJA. Pražské jaro – Prāgas pavasarisiesākas 1968. gada aprīlī – sākums ideālismapiesātinātam eksperimentam ar mērķi atbrīvoties nopadomju totalitārisma, tā vietā iedibinot „sociālismuar cilvēcisku seju”, ko nepilnus piecus mēnešus vēlāk,sākot ar 21. augustu, samaļ krievu (oficiāli VaršavasPakta bruņoto spēku) tanku kāpurķēdes. Šos nedaudzosčechu un slovāku Atmodas mēnešus caur savufoto prizmu meistarīgi nodokumentē tolaik 30 gaduvecais čechu fotogrāfs (līdz tam galvenokārt čigānuun teātrinieku iemūžinātājs) Kudelka (Josef Koudelka).Ātri vien pa slepeniem ceļiem tūkstošiem Maskavasimperiālismu atmaskojošu un vienlaikus mākslinieciskiaugstvērtīgu uzņēmumu nonāk Rietumos.Drukā daži no tiem vispirms parādās britu SundayTimes ar inciāļiem „P.P.” (Prague Photographer). Pēclaika arī pašam fotogrāfam izdodas nokļūt Dzelzspriekškara rietumpusē, kur drošības labad viņš dzīvo,turpina savu darbu un pat saņem balvas (piem.: RobertCapa Award) anonīmi. Šimbrīžam fotomeistarsdzīvo Parīzē un pārmaiņus arī Prāgā. Sarunās viņš neretilieto vārdu turpmāk – ar nozīmi nekad neapstāties,būt vienmēr kustībā, turpināt. Tās ir burtkopas,kas raksturo ne vienu vien viņa gadagājuma trimdinieku.••• Pērngad 17. jūnijā Prāgā atklāj LatvijasValsts arhīva izveidoto izstādi Prāgas pavasara unHartas-77 atskaņas Latvijā / Baltijā, kur bez fotogrāfijuklāsta iekļauti arī citi materiāli. Pirms atgriešanāsLatvijā novembrī, izstāde aizceļo arī uz Chomutovasapgabala muzeju un divām universitātēm – ČeskeBudejovicē un Ostravā. ••• Foto Kvartāla6. laidienā (2008.XII / 2009.I) fotogrāfs un pedagogsRaimo Lielbriedis zinīgi padara skaidru un saprotamuAnda Riņķa (1965) oriģinalitātes atslēgu – lieliskaizpratne par fotogrāfijas pamatiem visplašākajānozīmē. Un pareģo: Riņķa fotogrāfijas, neatkarīgino satura, arī nākotnē izcelsies ar patiesu piederībugaismas zīmējuma medijam. Turklāt viņu droši varotnosaukt par Kennas (Michael Kenna), Sekstona (JohnSexton) un Ansela Adamsa ceļa biedru. Citu saistošumateriālu vidū uzzinām par nozīmīgo izstādi Lietuvasmāksla ’08: Fotogrāfija, foto biennāli Backlight57

Gundega ŠmiteTemperē, Somijā, vadošo foto gadatirgu Paris Photoun Venēcijā apbalvoto foto / datorgrafikas projektuViesnīca Polonia: Ēku otrā dzīve. ••• Ievērībasvērtas ir trīs dokumentālfilmas: Trejādas saules (rež.Vilnis Kalnaellis) – par mūsu eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu; Piektais Hamlets (Krista Būmane un MārtiņšEihe) – par režisoru Oļģertu Kroderu un viņaŠekspīra Hamleta iestudējumiem; Mūžīgais mēģinājums(Hercs Franks) – par režisoru Jevgeņiju Arjē unviņa teātri Gešer. Festivālā Dei populi, Florencē, filmaizpelnās balvu par labāko režiju. (re)Arī rudens un ziemas mēnešos MŪZIKAS joma ir bijusine tikai krāšņa, bet pat grandioza. Latvijas 90.dzimšanas dienas priekšvakarā Arēnā Rīga ImantaRešņa vadītie 627 mūziķi atskaņo Gustava Mālera(Mahler) monumentālo, oratorijai līdzīgo 8. jeb Tūkstošusimfoniju, kam pamatā katoļu baznīcas himnaVeni Creator Spiritus (Nāc, Radītājs Gars) un GētesFausta 2. daļas noslēgums. ••• Rīgas Domā AndraPogas vadībā pūtēju orķestris Rīga atskaņo ĒrikaEšenvalda no 11 daļām sastāvošu jaundarbu – kantāti„Latvija. Gadalaiku impresijas”, kam centrā JāņaJaunsudrabiņa Piemini Latviju, un papildus – ImantaZiedoņa, Andas Līces, Ilgas Bērzas, Māras Zālītes unIneses Zanderes dzeja. ••• Diriģējot orķestriun kori ar solistiem RLB Zelta zālē (2008.X) savu 70gadu jubileju atzīmē cilvēks, kurš valkā daudz un dažādascepures – diriģents, komponists, obojists, koklētājs,mūzikas mācību grāmatu autors, muzikāli sabiedrisksdarbinieks, izglītības doktors, vairāku ASVuniversitāšu mācībspēks Andrejs Jansons, ar kuradaudzo veikumu un iegūto atzinības apbalvojumuuzskaiti varētu piepildīt vairākas lappuses. Koncertāatskan Jāņa Kalniņa un jubilāra paša mūzika. •••Komponiste (arī aktrise, mūzikas teorētiķe, dzejniece,Jozef Koudelka. Prāga 1968. Čelsī Galerijā(Chelsea Gallery), Ņujorkā (2008.IX)58foto: Kristaps Kalns. Dienapianiste) Gundega Šmite, kuras jaundarbs Herbstpieredz pirmatskaņojumu oktobra beigās: Man patīknetieši satikties ar dzejniekiem, ievedot tos savāskaņu telpā. „Herbst” (Rudens) ir ļoti skaists RaineraMarijas Rilkes dzejolis, kurā ar krītošas lapas metaforutiek atspoguļota visaptveroša, globāla krišana unpausta Dieva būtība. „Mēs visi krītam. Slīd, lūk, kājatur / tam cilvēkam, viņš krīt kā es un tu. / Un tomērir kāds, kas šo krišanu / bezgala maigi savās rokāstur” [Valda Bisenieka atdz.]. Un par komponistes diviemASV nodzīvotajiem gadiem (2000-2002): No sākumaman ļoti patika dzīve Filadelfijas piepilsētā, betpēc tam es kaut kā to visu nevarēju panest. Biju ļotipriecīga atgriezties. ••• Gadskārtējā koncertāZiemsvētki Vīnē, kas sasniedz trīs miljonus skatītāju/klausītāju, LNSO vadītājs Karels Marks Šišons diriģēEmīla Dārziņa Melancholisko valsi. ••• Vācurokgrupa Audiosmog kā dāvanu saviem daudzajiemcienītājiem Latvijā ierakstījusi latviešu valodā ArtūraDuboka Tuvumā, tālumā roka versiju. ••• Sakarāar starptautisko tautas mūzikas festivālu Bardurudens 2008 Rīgā, dzejnieks, dziedātājs, kamīnmūrnieks,gleznotājs un vēderrunātājs Valdis Atāls: Bardam[t.i., dziedošam dzejniekam] ir jābūt ētiskajamavangardam. Taču šobrīd bardi ir nonākuši tajā pašāmērkaķu situācijā, kādā ir visa latviešu estrāde. Pārguliar zvaigzni, Padziedi ar zvaigzni, Zvejo ar zvaigzni,Pasēdi uz poda ar zvaigzni ... (NRA 2008.16.X).••• Kārlis Streips Laikā (2008,47) citē Dainas Dzenesteikto par Piecīšu uzstāšanos pirms nepilniem 20gadiem dramatiskajā Atmodas laikā un pērngad LR90. gadskārtā. 1989: latviešu kopienas ballīšu spēlmaņimums bija atveduši tādu kā lecīga gailēna atļaušanosun brīnumainā kārtā – lielu daļu brīvas elpas.2008: cilvēki draņķīgā laikā bija braukuši no vistālākajiemLatvijas nostūriem, lai iekāptu otrreiz tajāpašā upē. Bet zināt, kas ir vispārsteidzošākais? Bijasajūta, ka viņiem tas izdevās. (bs) (re)TEĀTRIS. Pērngad oktobrī mazais teātris sanfrancisko(dib. 1964) ar Laimoņa Siliņa režisēto RaimondaStaprāna lugu Meli un to piedošana viesojas diasporascentros Bostonā, Ņujorkā, Priedainē, Vašingtonā,Klīvlandē un Toronto, visur izpelnoties jūsmīgasatsauksmes – skat. JG251(2007):51-52. (bs)TĒLOTĀJAS MĀKSLAS jomā vispirms jāmin LatvijasLaikmetīgās mākslas centra sarīkotā KatrīnasNeiburgas izstāde ar nesen un arī agrāk tapušiemdarbiem. Bez daudz cildinātiem mākslas projektiemFrancijā, Austrijā, Vācijā, Krievijā un Ķīnā, Latvijāmāksliniece izveido video noformējumu dziesmusvētkiem, scenogrāfiju un kostīmus Sarkano lukturuziemai Jaunajā Rīgas teātrī un Leļļu operai LNO(skat. JG253:52). Neiburga atbrīvojot konceptuālomākslu no šauri intelektuālas izpratnes un paplāšinottās emocionālo dimensiju – tā izstādes kuratoripar mākslinieces poētisko konceptuālismu (Diena2008.8.XI). ••• Ieva Iltnere par saviem darbiempersonālizstādē Skaistā trauslā daba (Rīgas Galerijā2008.4.XII-2009.17.I): vientulība, mirkļa trauslums,mūžīgā tiekšanās pēc ideāla, skaistā un neglītā robeža,cilvēka esības traģikomisms. ••• Kaut

arī Čikāgas pazīstamajā Tomasa Makkormika galerijā(Thomas McCormick) bijis turpat pusducis Latvijādzimušā (1976) Vidvuda Zviedra personālizstāžu(pēdējā 2008.17.X-15.XI), Latvijā viņa lielākoties abstraktāekspresionisma darbus, kas bieži piesātināti arpaša izjusto Tuvo Austrumu, īpaši Jemenas un Irānasnoskaņām, eksponē pirmoreiz – Rīgas galerijā Alma.Uz NRA (17.X) jautājumu, ko viņš ieguvis vai zaudējisstudiju laikā 90. gadu vidū Detroitas Mākslas un Dizainakoledžā (College of Art and Design), Vidvudsatbild: ... zaudēts netika nekas, un iegūts tika ļotidaudz. Pat ja ASV nav mana vide. Man tas bija šoks,bija ātrāk jāpieaug; ielēcu lielākā dīķī, kurā ir citādākispēles noteikumi – plašāki, anonīmāki, un principākļuvu patstāvīgāks. ••• Kritiķe Stella Pelšepar Lietuvā un Igaunijā māksliniecisko izglītību ieguvušāSigita Kreivaiša sirreālistiski ievirzītajiem darbiempersonālizstādē LMS galerijā: vizuālās detalizācijasnaivisma līmenī, bērnišķīgi karnevālisku košumukombinācijā ar gludu, hiperreālistiski izlīdzinātugleznojumu (Diena 6.XII). ••• Decembrī MiķeļaFišera personālizstāde Pie jauniem vārtiem galerijāAlma saista gan ar pārdabisku spēku gleznojumiem,gan arī ar to modīgajiem nosaukumiem, piem.: Pirmāsnehumanoīdu kristības NATO karabāzes baznīcāĀdažu poligonā – akurāt kā notikums iz pašmājuslepenajām lietām. Kā atceras Stella Pelše, 90. gadosFišera gleznu provokatīvais cikls Sekss un kosmosakuģi nav ticis pieņemts 6. Jauno Baltijas māksliniekuizstādē Viļņā. ••• Supremātisma pamatlicējaKazimira Maļēviča Supremātiskā kompozīcija(1916) izsolē (Sotheby’s Ņujorkā) pārdota par 60 milj.ASV$. (re)LATVIEŠU VALODA. Jau kopš pērngada pirmāspuses atskan rūpes par valsts valodas slīdēšanu atpakaļdivvalodībā. Valsts prezidents Zatlers pauž(2008.1.XII) bažas Valsts valodas komisijas pārstāvjiempar nesamērīgo krievu valodas lietošanu LatvijasTV kanālos, īpaši reklāmās, un arī komisijas vadītājamAndrejam Veisbergam jāatzīst, ka tik bēdīga situācijakā Latvijā nav vērojama nevienā citā ES valstī(..) pat Latvijas sabiedriskā TV nevairās demonstrētreklāmas krievu valodā. ••• Sakarā ar Latvijā apdraudētovalsts valodu jāpiebilst, ka no bij. PSRS 15republikām oficiālās valodas statuss krievu valodaiir tikai Baltkrievijā, Kazahstānā, Kirgīzijā un, protams,Krievijā. Divos Moldovas reģionos un UkrainasKrimas apgabalā krievu valoda ir atzīta par reģionālovalodu, arī Turkmenistānā – līdz ar uzbeku valodu.••• Kremlim tuvā, impēriski ievirzītā politologaSergeja Karaganova „tuvās aizrobežas doktrīna”paredz, ka Krievijas interešu zonās, ieskaitot Baltijasvalstis, krievvalodīgo vidū par katru cenu jāsaglabāietekmes sviras ilgstošai perspektīvai. Rezultātāpēdējos gados notiek pastiprināta KF informatīvāstelpas iespiešanās Latvijas informācijas vidē, piem.,iekļaujot krievu kanālus kabeļa TV vietējās paketēs.Pret faktu, ka arvien noteiktāk tiek zaudēti Latvijasvalstiskās identitātes orientieri un vērtības elektroniskomediju vidē, Latvijas politiķi un drošības speciālisti,ar nedaudziem izņēmumiem, turpina izturēties,maigi izsakoties, vieglprātīgi. Un ne jau tikai medijuKatrīna Neiburgajomā, piem., LR Izglītības un zinātnes ministri TatjanuKoķi nebūt neuztraucot Rīgas Transporta un sakaruinstitūta lēmums par krievu valodas paturēšanukā mācību valodu, kas attiecībā uz augstskolām ir arīpretrunā ar ES nolikumiem (Latvijas Avīze 2008.1.XII).••• Rūdis Hofmanis vēsta, ka JG lasītājiem pazīstamaistēlnieks un rakstnieks Ainārs Zelčs 2007.gadā tīmeklī ar ALAs KF un RLB Valodas attīstības kopasatbalstu ierakstījis un no jauna izdevis Latviešuvalodas krātuves Latviešu pareizrakstības vārdnīcas2. izdevumu (1944) (http://eraksti.delfi.lv/forma.php? gid=95&b=1), kam vārdus tolaik izmeklējusiValodas krātuves darbiniece mag. phil. Velta Rūķe(vēlāk lingvistikas doktore Stokholmas U. Velta Rūķe-Draviņa). ••• Līdz ar dziesminieku un savā laikābaltu valodu lektoru (Vācijā) Austri Grasi, JG veidotājiizkliedz sašutumu par Latvijā dažādos uzrakstosbieži redzamajām krievu teikumu konstrukcijāmar latviešu vārdiem, piem.: Siers Krievijas, Mērce tomātuasā, Jogurts zemeņu, Rieksti sveramie. Arī parnevajadzīgi biežo svešvārdu lietošanu – siers jādegus-Miķelis Fišers. Pie jauniem vārtiem, 2008

tē (nogaršošanas vietā) vai cilvēkam jārelaksējas (atpūšanāsvietā). (re)IZGLĪTĪBA / ZINĀTNE. Latviešu valodu kā svešvaloduiespējams mācīties 20 Eiropas augstskolās: Čechijā– Brno Masarika U. un Prāgas Kārļa U.; Igaunijā– Tartu U. un Tallinas U.; Krievijā – SanktpēterburgasValsts U.; Lietuvā – Kauņas Vitauta Dižā U., KlaipedasU., Šauļu U. un Viļņas U.; Polijā – Poznaņas AdamaMickeviča U. un Varšavas U.; Somijā – HelsinkuU.; Ungārijā – Budapeštas Etvaša Lorānda U. un RietumungārijasU.; Vācijā – Berlīnes Vilhelma HumboltaU., Greifsvaldes Ernsta Morica Arnta U., Ķelnes U.,Johannesa Gūtenberga Maincas U. un Vestfāles VilhelmaU. Minsterē; Zviedrijā – Stokholmas U. •••Latvijā, rēķinot uz 10 000 iedzīvotājiem, ir 552 studējošie,kas ir viens no augstākajiem rādītājiem pasaulē,taču nākotnes prognozes neesot iepriecinošas– kopš 2005. gada studējošo skaits krīties caurmērāpar diviem tūkstošiem. 2025. gadā vidusskolēnuun studentu skaits Latvijā varētu sarukt pat par40%, jo iedzīvotāji noveco un viņu skaits samazinās.2008.1.IX skolu solos sēžas 248 942 skolēnu, kas irpar apm. 15 000 mazāk nekā pērngad. ••• Sakarāar valsts līdzekļu samazināšanu LR zinātniekiemšogad draud stingra jostas savilkšana, īpaši humanitārajāszinātnēs. Apdraudēta ir zinātnisku grāmatuun periodikas izdošana, archeoloģiskas ekspedīcijasu.c. Krietni samazināsies arī sociālais atbalsts studentiemun atalgojums mācībspēkiem. ••• LU Filoloģijasfakultāte 28.VIII pārdēvēta par Filoloģijas unmākslas zinātņu fakultāti – cerībā, ka tā kļūs eiropeiskākaun starptautiski pazīstamāka – tā LU rektorsMārcis Auziņš. Fakultātes dekāne – filoloģijas doktoreAusma Cimdiņa, kuras kontā daudzu publicējumuvidū ir grāmatas Teksts un klātbūtne (2000), Brīvībasvārdā: Biogrāfiska apcere par Vairu Vīķi-Freibergu(2001; 2002 - krieviski, 2003 - angliski, 2006- spāniski), Dzīve tekstā (2006) u.c. ••• Jau dienuvēlāk eksprezidente Dr. Vaira Vīķe-Freiberga ievēlētaprofesores amatā šīs fakultātes folkloristikas un etnogrāfijaskatedrā. ••• Dainai Mazutei kā vienaino 15 Kanādas izcilākajiem doktora kandidātiem piešķirtabijušā Kanādas premjera vārdā nosauktā TrudoFonda (Trudeau Foundation) stipendija 150 000 Kanādasdolāru apmērā. (bs) (re)Ekspedīcija Ceļš uz mājām.BALTIJAS VALSTIS – LATVIJA. ALAs sagatavoto,ASV senatoru Smita (Gordon Smith) un Durbina (RuchardDurbin) Kongresam pērnruden iesniegto rezolūciju,kur Latvija sveikta tās 90. dzimšanas dienā, betKrievija aicināta atzīt Baltijas valstu okupāciju (1940)par nelegālu, citu vidū parakstījis tolaik senators, tagadprezidents Baraks Obama. ••• AtzīmējotLTF 20. gadskārtu, 2008.8.X pie bij. LTF mītnesVecpilsētas ielā 13/15, Vecrīgā, uzstādīta piemiņasplāksne un izdota LTF veltīta 22 santīmu pastmarka.••• Eiropas Padomes Vietējo un reģionālopašvaldību kongresā 2.XII pēc karstām debatēmpieņem ne visai pārdomāto ieteikumu aicināt Latvijupiešķirt gados vecākiem un Latvijā dzimušiem nepilsoņiempašvaldību vēlēšanu tiesības. ••• Sākotar 2008.17.XI, LV pilsoņi, kas saņēmuši biometriskopasi un Elektroniskās ceļošanas atļaujas sistēmas(ESTA) apstiprinājumu, uz 90 dienām var doties bezvīzas uz ASV, bet tas nenozīmē, ka ķibeles beigušās– ierodoties lidostā, vēlreiz tiek pārbaudīta ESTA, noņemtipirkstu nospiedumi, kam seko Muitas un robežapsardzesbiroja darbinieku spriedums – ielaistvai sūtīt ar nākošo lidmašīnu atpakaļ, no kurienesnācis. ••• Vācu Brīvkundzes Valtrautas fon Tīzenhauzenas(Waltraut von Tiesenhausen) ideja īstenota– Liepājas ļeņineklis pārkausēts zvaniņos, kaspārdoti Vācijā un Latvijā. Iegūtie 10 000 eiro ieguldītilifta izbūvē veco ļaužu mītnē Ganību ielā, Rīgā. •••Latvijas armija savam Aizsardzības ministram VinetamVeldrem uzdāvinājusi Ziemsvētkos ne jau kautkādus nieka zvaniņus piekāršanai pie eglītes, bet gandemilitarizētu SPG 43 tipa ložmetēju, kas droši vienizskatīsies visai iespaidīgi ministra viesistabā uz kafijasgaldiņa, katrā ziņā iespaidīgāk nekā, teiksim, ZigurdaKonstanta monogrāfija / albūms Jānis Pauļuksvai pirms Ziemsvētkiem Jumavas izdotais, mūsu pašumākslinieku izcili ilustrētais Bokačo Dekamerons.••• Tā saukto Tēvijas (II Pasaules) kara Uzvaras piemineklizvaniņos ne tikai nepārkausēs, bet pat restaurēs,ieskaitot uzrakstu Padomju Latvijas un Rīgasatbrīvotājiem, ar Maskavas Starptautisko sakaru departamentapalīdzību, pret ko Rīgas Pieminekļu padomeiun tās priekšsēdētājam, mākslas zinātniekamOjāram Spārītim iebildumu neesot – piemineklis tačuesot sava laikmeta objektīvās patiesības atspoguļojums.••• 2008.18.XII pie Saeimas nama durvīmļaudis sakrauj lielas grāmatu kaudzes, tādejādiprotestējot pret pievienotās vērtības nodokļa (PVN)četrkāršošanu grāmatām, kas varētu nopietni apdraudētLatvijas grāmatniecību. Demonstranti izdaladeputātiem sērkociņu kastītes uguns pielaišanai grāmatukrāvumam. ••• Kalpot tautai ir nopietna,varētu pat teikt, gruntīga būšana, kas arī attiecīgijānovērtē, kā sacīt jāsaka – kāds pelnījums, tāds algojums.Ingūna Gulbe – padomniece Finanšu ministramAtim Slakteram, kurš LR Ministru kabineta sēdē(23.XII) izraudzīts par fiskālās disciplīnas uzraudzībaskomisijas vadītāju, saņēmusi par katru no septiņāmtrīs līdz četru stundu ilgstošām sēdēm 2 475 Ls (kopāvairāk nekā 17 000 Ls, kas būtu apmēram 34 000amerikāņu dālderu). Tas nekas, ka četras no tām viņanemaz neesot pagodinājusi ar savu klātbūtni. Die-60

na savukārt izpētījusi, ka Latvijas centrālās bankasvadītāju atalgojums 2007. gadā (120 008 Ls) pārsniedzisgandrīz divreiz Lietuvas bankas vadītāju ienākumusun par trešdaļu – Igaunijas. Bez kārtējā algojumapar sūru kalpošanu tautas brāļiem un māsām,protams, pienākas vēl kāds mazumiņš pa virsu,piemēram, 2 077 rajonu un pilsētu tiesu, apgabaltiesuun zemesgrāmatu nodaļu tiesneši un darbiniekiLR 90. gadskārtai pa godu saņēmuši prēmijas 499000 Ls apmērā (LETA 19.XI). Pavisam draņķīgi izgājisJūrmalas domes priekšsēdētājam Ģirtam Trencimar sev piešķirto 23 000 latu prēmiju – pēc izsaukšanasuz Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju(KNAB) bijis jāpanāk „mierizlīgums” ar Jūrmalasdomi par summu, kas uz pusi mazāka – 11 000 latu.Visnotaļ tīkama ir pavizināšanās pa svešām zemēm,salām, īpaši pēc grūša darba un par valsts līdzekļiem.No Satiksmes ministrijai pakļautām iestādēm iegūtienepilni 90 000 Ls izdoti ekspedīcijai Ceļš uz mājāmdivos visjaunākā gadagājuma Land Rover Discoverydžīpos – ar mērķi aicināt Eiropā izkaisītos tautiešusatgriezties Latvijā. Galvenie aicinātāji – uzņēmēji JurisVidenieks, Jānis Blaus un Guntars Kukuls ar sievuSandru – Valsts prezidenta padomnieci. Saprotams,arī radagabaliem jāatlicina savs labumiņš. Tāārpus konkursa salīgtā Interjera dizainere AgneseMangule, LR Pirmās lēdijas Lilitas Zatleres meita, par9 937 Ls daiļojusi prezidenta Jūrmalas rezidencesiekštelpas. Paša prezidenta ieskatā tas nevarot radītabsolūti nekādas ētiskas dabas problēmas, jo jaunāsieviete neesot viņa radiniece, bet sievas meita nopirmās laulības... Ja padomā, tīrie sīkumi pasaulesmērogā, piem., salīdzinot ar amerikāņu finansistuBernardu Madoffu, kurš izkrāpis gan saviem, gan arīcittautiešiem veselus 50 miljardus (ASV biljonus) dolāru.••• Protams, ļodzīgajai LR ekonomikai minētāsun vēl citas mahinācijas par labu nenāk un tāsstabilizācijai jālūdz aizdevumi, kas arī piešķirti, kopā7,5 miljardi eiro – no Eiropas Komisijas (3,1 mljr.),Starptautiskā valūtas fonda (IMF – 1,7 mljr.), Ziemeļvalstīm(Somijas, Zviedrijas, Norvēģijas, Dānijas – 1,8mljr.), Pasaules bankas (0,4 mljr.), no ERAB (EuropeanResearch Area Board), Čechijas, Polijas un, jā, arīIgaunijas (0,5 mljr.). Kā ziņo Pauls Raudseps, Igaunijaar 100 miljoniem eiro steidz glābt Latvijas ekonomiku,ko sačakarējuši Kalvīša tautpartijiskie „trekniegadi”, Šlesera „gāzi grīdā” domāšana, „zaļozemnieku” galerts un viņu premjerministra kandidātsLembergs, tēvzemiešu mugurkaulnieki(Diena 2008.22.XII). Britu reputāblais The Economist(2008.18.XII) Latvijas politiķus nosauc par kašķīgāmviduvējībām (squabbling mediocrities), betLR glābšanas plānu par vienu no dramatiskākajiemun strīdīgākajiem Eiropas modernajā vēsturē. •••Bet ne jau viss ir pārklājams ar melno krāsu. Kā vēstaNacionālais diagnostikas centrs, Latvijas medus,ābolu sula, jogurts un saldējums esot daudz kvalitatīvākipar līdzīgiem ārzemju produktiem. •••I G A U N I J A S prezidenta Tomasa Hendriksa Ilvesaaiz auss liekams padoms: ... tās valstis, kas savunacionālo interešu vārdā izvēlējušās mērķtiecīgu, uzrezultāta sasniegšanu virzītu rīcību un stratēģiju, irbijušas šī laika nogriežņa ārpolitiskie uzvarētāji. Tie,kuri īstenojuši „ar paceltu galvu prasām taisnību” ārpolitiku,ir atklājuši skumju patiesību, ka valstu starpānedarbojas vai darbojas ļoti vājā līmenī tāda lietakā „taisnība”. Tiesības un taisnību vari meklēt undažkārt arī atrast labi veidotā un darbotiesspējīgāvalsts iekšējā tiesu sistēmā, bet ne jau valstu starpā.Pareizāk gan būtu bijis pēdējā teikumā sacīt: „Starpvalstīm ļoti reti.” Taču parasti tomēr darbojas stiprākāspuses tiesības (Diena 2008.1.XI). (re)AUSTRUMU KAIMIŅVALSTS prezidents Medvedevs17.XI Maskavā, tiekoties ar ASV Starptautiskoattiecību padomes (US Council of Foreign Relations)pārstāvjiem, kategoriski deklarē, ka bijušās PSRS sastāvdaļas,kur runā krievu valodā un ar kurām KF esotļoti tuvs kultūras slānis, bez jebkādām ierunām ietilpstKF priviliģēto interešu zonā. ••• KF TV komentētājaMihaila Ļeontjeva ieskatā Baltijas valstisjāiekaro, jo lielais vairākums etniski vietējā elektorātaesot nacisti (..) cilvēki, uz kuriem jāšauj. Lode ir vienīgaisarguments pret nacistiem. Un viņi sagaidīs, kamūsu tanki stāvēs Rīgā. (re)Gaza. Gadu mijā Izraēlas pilnīgi nepieņemamajos uzbrukumos (t.i., uzlidojumos un artilērijas apšaudēs)Gazas joslas palestīniešu bēgļu geto, kas, iespējams, atzīstami par kara noziegumiem (ANO cilvēktiesībukomisāre Navi Pileja), nogalināti vai ievainoti neskaitāmi civiliedzīvotāji, to vidū simtiem bērnu. Attēlosredzama Rafahas bēgļu nometne Izraēlas raķešu uzbrukuma laikā un Samera Baaluša ar ievainoto dēlēnurokās savu piecu nogalināto meitu bērēs.61Foto: The Guardian.

LASĪTĀJU VĒSTULESJa kāds no Jums to vēl nav pamanījis, tad Ziemsvētkiir jau pie durvīm un ir pēdējais laiks skriet pirkt šādastādas grabažas, ko iesmērēt radiem un draugiem,jo, kā angļi saka: „silly season“ ir klāt. Viens draugsman pa e-pasta atsūtīja 7 eņģeļus. Ar vienu vai diviembūtu pilnīgi pieticis, bet tā bija jauka pārmaiņa.Es parasti saņemu kartiņas ar stulba izskata lopiņuar ragiem vai Ziemsvētkveci ar sarkanu degunu. Pamanu ķecerīgo prātu vienmēr ir lidinājusies doma,ka Santa, kā mēs viņu te saucam, pa kluso uzņemdegvielu. Manās nepublicētajās divu suņu vēstulēsTILQUIN STREET TAILS (jā, „tails“, ne „tales“), ko viņiraksta manai meitai uz Ameriku, ir Gertrudes Bichon-Siliņas pantiņš: Santa’s nose was red and shining, /He was stopped for drunken driving, / „Hark“ theangels sing in heaven. / He was over 2.7!Es neesmu vainīgs, ja man tā fantāzija tā nestrādākā normāliem cilvēkiem. Ņemsim pantiņu Balts sniedziņšsnieg uz skujiņām, / Un maigi dziedot pulkstensskan… Caur apsnigušu mežu brauc pajūgs un kamanuzvaniņš skan – kling-ling-ling… Skaisti. vai ne?Kas par vārdu gleznu! Zinat, kādas asociācijas tasizsauca mazajā Uldiņā? Zem apsnigušas egles stāvmodinātāja pulkstenis un iet – pļirrrrkt!Bet vēl par tiem eņģeļiem. Visi bija sieviešu kārtas –viena „eņģele“ bija galīgi plika, bet otrai bija mugurākaut kas līdzīgs peldkostīmam. Tā plikā reprezentējamīlestību, un tā ar peldkostīmu – laimi. Kur tās eņģelesagrāk bija, kad es vēl biju sešdesmitos? Manamdraugam Jurim Zemītim ir tāds pantiņš: Agrāk būtumīlējis, / Baidījos no grēka. / Tagad būtu grēkojis, / Nuvairs nava spēka. Un tas pasaka visu (gandrīz).Visā visumā šogad supermarketos neskan apdullinošāskaļumā Ziemsvētku dziesmas, un dekorācijasliekas mazāk uzbāzīgas. Varbūt, ka tas man tikai tāliekas, jo pa gadiem abas aparatūras (redze un dzirde)ir stipri nolietojušās.Kas šajā gadā Siliņa dzīvē ir noticis? Nekas sevišķis. Tāpati sieva. Tie paši bērni. Tie paši suņi. Tā pati mašīnaar par jaunu iebuktētiem galiem (Nē, nē, nekas nopietns!).Es esmu pabeidzis savas atmiņas līdz pat iebraukšanaiAustrālijā, kas saucas Atskatīties, pasmaidīt,un divu nometņu vēsturi Reiz UNRRAs laikos, reizIRO dienās (kad baraka pils bij un bikses tik vienas).Tās apgulsies uz CD kādā archīvā, drošvien, pie manačoma Māra Branča. Bez tām 3x3 kustība Latvijā izdevamanu grāmatu Ko nu, Andriev, dzērājam dzērājavaloda, kur sakopoti jocīgi stāsti par 3x3 nometņudzīvi Latvijā. Kur to var dabūt? Esmu priecīgs, ka jūsman to jautājāt! Okupācijas muzejā. Cena : Ls 3,00.Visa peļņa paliek 3x3 kustībai Latvijā.Pirms divām nedēļām mana priekšpilsēta piedzīvojaviesuļvētru, kas bija 3. klases ciklona stiprumā.Izgāza, nolauza kokus, norāva jumtus, pat sagrāvamājas. Krusa, lietus, pērkona negaiss un vējš. Bija ļotineomulīgi.Bet nu par iemeslu, kāpēc rakstu.Lai Tev un Tavējiem gaiši svētki, garšīgas piparkūkas,lai Tavi noguldījumi nebūtu iebāzti PAREX bankā unnetiktu no Slaktera noslaktēti, labāks Jaunais gadsnekā šis draņķis un veselība, veselība, veselība unmazliet naudas arī nebūs par ļaunu! (Varbūt, ka manvajadzēs aizņemties).Tavs Uldis Siliņš, Brisbanē, Austrālijā* * *Veiksmīgu 2009.! -- / Rolfam Ekmanim un visiemjaungaitiešiem / visās zemēs, kontinentos, Rīgā -- /jauna gaita allaž vajadzīga. / Novēlam, lai rindu tabez skaita, / kurās taujā: Kur ir „Jaunā Gaita“?!Irina, Imants, Rīgā* * *Es un Valda lasām JG visu, vārdu pa vārdam, no vākalīdz vākam. Mums patīk būt zinīgiem par kultūrasstrāvojumiem latviešu sabiedrībā. Esam Latvijā reizigadā, un tā šai informācijai ir gluži praktiska vērtībamūsu saziņā ar radiem, draugiem un kolēģiem. JGir samērā tīra, nepiedrazota valoda –bez tādiem ziediemkā adekvāta, četrpusīga komunikācija.Gundars, Takomā, ASVSTATISTIKA. Bēdīgi slavenajā Operation Iraqi Freedom(OIF) kopš Buša-Čenija kara sākuma (2003.III)pavisam kopā piedalījušies vairāk nekā 1 150 LatvijasNBS karavīru, no kuriem krituši trīs (Olafs Baumanis,Gints Bleija, Vitalijs Vasiļjevs). Valstij „operācija” izmaksājusivismaz 21,1 milj. latu. ••• No EiropasVeselības aprūpes patērētāju indeksa (2008)uzzinām, ka Latvijas veselības aprūpes sistēma ieņempēdējo vietu Eiropā (ar 449 no iespējamiem1000 punktiem). 1. vietā (ar 839 punktiem) Nīderlande,kam seko Dānija (820), Austrija (784), tad Vācija.,Luksemburga, Šveice un Zviedrija. ••• Tiemlatviešiem, kam tek siekalas, skatoties uz SavienotoValstu ģeogrāfisko karti, būtu jāliek aiz auss, ka ASVnav ne Dānija, ne Luksemburga, pat ne Kostarika,piem., nesenais World Health Organization ziņojumspar vairākiem iepriekšējiem gadiem vēsta, kano 19 t.s. industriālajām valstīm ASV ir vislielākaisskaits nāves gadījumu, kas ar pienācīgu veselības aprūpibūtu viegli novēršami – desmitiem tūkstošiemcilvēku vienkārši izlaiž dzīvību, jo viņu spēkos nav samaksātpar dažādu vēža paveidu, cukurslimības, trieku,sirds slimību, infekciju etc. ārstēšanu. Vislabākaisstāvoklis ir Francijā, kam seko Japāna, Austrālija, Spānija,Itālija, Kanāda, Norvēģija, Nīderlande, Zviedrija,Grieķija, Austrija, Vācija, Somija, Jaunzēlande, Dānija,Lielbritānija, Īrija un 18. vietā pirms ASV – Portugāle.Oficiālie dati liecina, ka to ASV iedzīvotāju skaits, kasfinansiāli nav spējīgi apdrošināt savu veselību, ir 46miljoni (faktiskais skaits esot krietni lielāks), kam jāpieskaitavēl 25 miljoni katastrofālu veselības kļūmjugadījumā nepietiekami apdrošināto. ••• SIA „ACKonsultācijas” vēsta, ka 56% LV iedzīvotāju būtu gataviaizstāvēt valsti, kaut arī par LV patriotiem seviuzskata 60%. ••• Tā dēvētās Uzvaras jeb II Pasauleskara beigu dienu (8.V) Latvijā svin 54% krievu,41% citu tautību pārstāvju, arī 5% latviešu. (re)Materiālus sagatavoja Biruta Sūrmane (bs) un RolfsEkmanis (re).62

GRĀMATASSIEVIETES, SIEVIETES, SIEVIETESAndra Manfelde. Betona svētnīcas.Rīgā: Neputns, 2008. 72 lpp.Varbūt nebija prāta darbs piekrist uzrakstītšo recenziju – kad tik sen nekas tāds nav darīts,kad grāmata tik izteikti nav man (jo tānepārprotami, vismaz par 95%, ir sievietesgrāmata sievietēm un par sievietēm) un kadierobežo labais tonis, jo jau iepriekš zināms,ka pārāk kritizēt neklātos (jo manas gaidāmāsgrāmatas izdevējs ir tas pats, kas šai).Labi vismaz, ka izlasot atklājās – zemē metamašī grāmata nav, tāpēc liekuļot nenāksies.Nemēģināšu runāt par galējībām – ne partiem dzejoļiem, kuros dzejas maģija tik lieliskitranscendēja savu tematismu, ka sniedzato pārlaicīgo baudījumu, gara esamības pilnestībassajūtu, pēc kuras mēdz ilgoties dzejaslasītāji (ar mani tas notika, piemēram, 25.,40., 44.-45., 50.-51. lpp.); nedz arī par tiem,kuros profesionāli trūkumi saskumdināja, kapačakarēts kopumā labs dzejolis – viena otravalodas neveiklība, daži, kuros sasniegto aizsedzpavirši izsmērētas beigas (10.-11., 17.lpp. un pat tāds reflukss kā krītošas zvaigznes30. lpp.), arī pāris vienkārši aptuvenasskices, kas iegadījušās starp griezīgi konkrētiemun pabeigtiem tekstiem.Tradicionāli laikam pienākas kaut ko teikt parautores vietu latvju literārās tradīcijas ainavā.Līdzībai izmantošu Annas Auziņas krājumaAtšķirtie dārzi nosaukumu – šajā gadījumātie būs atšķirti tā kā grāmata.Rupji ar lielu pindzeli ieskicējot, var teikt, katradīcija nāk ķekaros vai atvērumos. Ir pamatagrāmatiņa, kura atšķirta guļ uz mugurasapakšā, un telpa starp tās augšupvērstajāmlapām pieaug pilna ne tikai ar šīs grāmatiņasautora, bet arī viņa stilistisko un garīgo biedruun pēcteču dzeju.Viens tāds atšķirts dārzs ir Čaka Mana paradīze(1932) – un tajā izaugusi Tauna, Saliņa,Stumbra, Vācieša, Rokpeļņa un vēl daža labaun daudzu ne tik labu autoru dzeja (turklātnebūt nav obligāti, lai šajā dārzā augušaisbūtu lasījis pirmavotu, tas var notikt pastarpināti,un, protams, vēlreiz atruna – šim ļotivispārīgajam modelim ir bezgala daudz dažādublakus faktoru, katram autoram citi,turklāt pilnīgi iespējams atrasties šādā dārzātikai, teiksim, par 50 vai 30%).Nuja, tātad vēl viens būtisks atšķirtais dārzsir Jāņa Rokpeļņa debijas krājums Zvaigzne,putna ēna un citi (1975) – tajā izauguši KlāvsElsbergs, Zirnis, Žebers, savā ziņā arī Melgalvs,Jansone u.c., kā arī tie daudzie, kas stipri ietekmējušiesno Klāva.Un visbeidzot – nu jau laika distance puslīdzdroši atļauj par šādu dārzu nosaukt minēto:Annas Auziņas grāmatu Atšķirtie dārzi(1995) (līdz ar dzejnieces Jo tā laika publikācijām)– un, neņemiet ļaunā prasto vispārinājumu,šajā dārzā es redzu i Ingu Gaili, i Balodi,i Krivadi, i, zināmā mērā, Manfeldi.Kas Manfeldi dara piederīgu Auziņas atšķirtajam,leknajam latviešu jaunākās femīnāsdzejas dārzam? Emocionāla atraisītība untiešums blīvā gleznainu, konkrētu tēlu plūdumā,asi reālistisku, raupju ikdienas detaļusadzīvošana ar jaudīgu jutekliskumu un vissmalkākajiem,trauslākajiem tēliem un noskaņām,visa šīs dzejas pamatintonācija, kasir – ja ne kliegšus, tad saukšus, aizgūtnēm, uzelpas spēju robežas.Kas Manfeldi atšķir no iepriekšminētā? Tā ļotibūtiskā un viņai ļoti raksturīgā daiļrades daļa,kurā viņa pārkāpj liriskās „es” personiskopārdzīvojumu robežas un stāsta par citiem,pareizāk – citām. Lielāko daļu Betona svētnīcāsiekļauto dzejoļu apdzīvo citas, dzīvēsatiktas vai noskatītas sievietes – pārdevējas,konduktores, dzērājas, kaimiņienes, dažnedažādas.Manfelde runā par viņām ar tik intensīvuiejušanos viņu dzīves sāpēs, stāsta tikprecīzi un žilbinoši spilgti, ka iesāpas acis, tovisu uzlūkojot. Gribētos cerēt, ka dzejniekaatkāpšanās no savas subjektivitātes, iejūtotiescitu cilvēku ādā, tiešām kļūs par redzamulatviešu dzejas tendenci. Programmatiski to iriezīmējis Kārlis Vērdiņš intervijās par viņa krājumuEs, gods un slava viņam par to, tomēr– kamēr viņa minētās grāmatas dzejoļus brīžiemnākas uzlūkot kā izdevušos prikolus un/vai literāras programmas ilustrācijas (talantasvaigums pagaidām atļauj visu!), Manfeldeitas viss ir pa īstam un līdz kaulam.Atkal rupji vispārinot un ignorējot pāris neobligātusizņēmumus, kam nāktos meklēt citusplauktiņus, Betona svētnīcu dzejoļus variedalīt divās grupās – viena ir liriskās „es” mīlaslirika, otra – par citām sievietēm rakstītiedzejoļi. (Protams, neviens nav tik dumjš, lainesaprastu, ka šos dzejoļus tik kodīgus padaraautores identificēšanās, viņas pašas pārdzīvojumuklātbūtne, tas, cik lielā mērā viņasaredz sevi šo sieviešu ādā.)Par „tīro” mīlas liriku nav daudz ko teikt – nu,skaista tā Manfeldei, bet vispār – mīlas lirikakā jau mīlas lirika. Šīs mantas, ja autors mākrakstīt, pasaulē nekad nevar būt par daudz.Par otru daļu būtu kas jāpasaka. Un te recenzijasautors saduras ar šī uzdevuma grūtumu.63

Gribētos uzskaitīt un citēt, un citēt. Mazlietlaikam nāksies izmantot šo steidzīgo recenzentutriku – re kādiem smagiem un tveicīgiemgurniem / viņas izgājušas ielās (5), sievietesuz šīs ielas / tās kuras nes somās augļusun dārzeņus / tās kuras striķī velk ragaviņas /pa pliku asfaltu (7), viņa klusē (..) salīkusi (..)pār savām tumšajām dzeldinātajām rokām /ar nolupušām zvaigznītēm pirkstu galos (10)... Sāk jau veidoties zināms priekšstats, vaine?Manfeldei ļoti raksturīgs ir izteikti kreisspatoss – viņas iejušanās, līdzjūtība adresētavisupirms dzīves pabērniem, trūcīgajiem,bomžiem, ielas muzikantiem (es maksāju unviņa dzied, 11), sievietēm, kam ļoti grūti vilktikdienas nastu, kas noveco, uzblīst miesās,netiek iekārotas, kamēr gadiem ilgi aizturētāselsas kļūst par neiedomājamu spēku / arkuru izvilkt līdz rītam (53). Katrā ziņā cilvēkiem,kas izvēlas par tādām lietām nedomāt,es šo grāmatu neiesaku. Bet Manfeldei ir ļotisvarīgi – gan pašai izturēt, gan lai visi viņaspieminētie cilvēki iztur. Vārds izturēt krājumarindās parādās ne uzkrītoši, tomēr pamanāmibieži. Tik dzīvu izpratni un dziļu iejušanos,ja nemaldos, šis sabiedrības slānis jaunajālatviešu literatūrā pieredz pirmoreiz.Nobeigumā – laikam jāmēģina minēt, no kurienestas viss nāk. Kas tad Manfeldei ļauj netikai izturēt, bet arī plaukt un zelt? Laikamjau šis ir tas laimīgais gadījums, kad reliģiskāpieredze, uz kuru mājienu dod arī grāmatasnosaukums un vairākas atsauces dzejoļos,tiešām ir devusi cilvēkam spēku nenoslīkt savāsproblēmās, svētīgi iziet no sava es, atvērti,asi patiesīgi un piedodoši pretī citiem cilvēkiem,un – kas gadās pavisam reti – atraisījusiautori arī radoši.Recenzijas iesākumā ar zināmu kritisku pieskaņuminēju vārdu „tematisms”... Jā, betManfelde nav vainīga, ka viņas tēmas navgluži tās, kas visvairāk interesētu mani. Untā, ko varētu dēvēt par „absolūto dzeju”, kaspilnīgi transcendē jebkādas tematiskās uncitas robežas, – tā šajā pasaulē ir absolūtāmazākumā (un vajadzīga absolūtam lasītājumazākumam). Dzeja taču drīkst būt vienkāršipar dzīvi, vai ne? Tas, ko Manfelde literatūrādara, manuprāt, ir ļoti vērtīgi un vajadzīgi, unviņai tas izdodas visnotaļ augstā profesionālālīmenī. Ar iespējām augt. Protams. PaldiesDievam.Jānis ElsbergsRecenzija pārņemta no portāla ¼ satori. Par JāniElsbergu skat. 4. un 26. lpp.ZVAIGŽŅU ARCHEOLOGSOjārs Ozoliņš. Krīvu lāsts. Liepājā: Liepa,2007 (Autora pēcvārds datēts 1999).222 lpp. un 127 ilustrācijas pievienotākompaktdiskāArcheoastronomija 1 savos valgos aizvaldzinājusine vienu vien upuri. Profesionālie senvēsturniekigan mēģina būt piesardzīgi, betkaislīgi amatieri slīgst savās teorijās kā mušasmušpapīra līmē. Tādi šķiet fiziķis TomassBrofijs Amerikā un mūsu tautietis jurists AndisKauliņš Vācijā. 2 Pāršķirstot viņu grāmatas,mati ceļas stāvus! 3 Jau labu laiku drosmīgussoļus šajā laukā sper novadpētnieks OjārsOzoliņš.1988. gada Dabas un vēstures kalendārāOzoliņš raksta par saviem un drauga atklājumiemValkas rajona Bitarīna kalnā (1954)un pie Valmieras rajona Vaidavas pilskalna(1985). 4 Sakārtotas akmeņu rindas nozīmīgossaulgriežu saullēktu un saulrietu virzienos,aprakts upurzirga skelets – senas kultavietas! Turpat nākošajā rakstā galvu grozaarcheologs Andris Caune: kad atsedz visusakmeņus, „rindas” vairs nav nojaušamas! –„nevaram tik pārliecināti teikt, ka šeit būtubijušas īpašas saules stāvokļa novērošanasvietas ... nākas kvalificēt kā O. Ozoliņa kvēlupieņēmumu...” 5 Ozoliņš mazāk kvēls nekļūst.1992. gadā iznāk grāmatiņa Atnācēji nosaullēktu puses 6 par Ziemeļvidzemes latgaļiemno to ienākšanas ap 7.gs. līdz krustnešuuzkundzēšanās 13.gs., un tagad – jau prāvāksdarbs, Krīvu lāsts. Starp abām publikācijāmautora apvāršņi – gan telpā un laikā,gan iztēlē un izmantoto materiālu apjomā –manāmi paplašinājušies.Reibinošs lidojums! No Miegupītes krastusvētkalniem līdz pirms-indoeiropiešu unseno šumeru kopējiem senčiem tālā pagātnē1 Zinības par senatnes astronomiju.2 Thomas G. Brophy. The Origin Map/ Discoveryof a Prehistoric, Megalithic, Astrophysical Mapand Sculpture of the Universe. New York: WritersClub Press, 2002; Andis Kaulins. Stars, Stones andScholars/ The Decipherment of the Megaliths as anAncient Survey of the Earth by Astronomy. Victoria,Canada: Trafford Publishing, 2003.3 Archeoastronomijā arī esmu tikai viegli aizraujamsamatieris – ārsts.4 „Vai te nav sudraboto gaiļu atminējums?” Dabasun vēstures kalendārs 1988. gadam. Rīgā: Zinātne,1987:208-213.5 „’Sudraboto gaiļu’ noslēpums paliek.” Turpat,213-215.6 Valmierā: izd. Pagāniskā Eiropa.64

ap Araratu, uz Lasko (Lascaux) alu sienu apgleznotājiemvēl tālākā pagātnē, uz grandiozo3. gadu tūkstoti pirms Kristus ar senbaltupirmo ienākšanu Vidzemē, uz viņu pēctečuatgriešanos 3 000 gadus vēlāk un cauri sekojošajamkūleņainajam laiksprīdim līdz mūsdienām.Archeoastronomija tur vijas ar mitoloģiju,folkloristiku, lingvistiku, archeoloģiju,iztēli un kvēlu patriotismu. Caurstrāvo dziņaatklāt senatnes noslēpumus un pārliecība,ka senie cilvēki spēja un zināja vairāk nekāšodienas pārgudrie zinātnieki grib pieļaut.Pār senču dzīves ziņas noliedzējiem guļ krīvulāsts – pasaules bojāejas draudi, ekoloģiskāun kultūru krīze.Uzzinām interesantus faktus – šumeri (tagadējāIrākā pirms 6 000 gadiem) izgudroja uz60 bāzēto skaitīšanas sistēmu, ko lietojamloku un leņķu, arī laika mērīšanai vēl šodien.Viņi bija novērojuši, ka gadskārtu saullēkti relatīvipret zvaigznēm gadu no gada pavirzās– 72 gados par vienu loka grādu. Pareizinotto ar 360, izrēķināja kosmiskās atkārtošanāsperiodu – 25 920 gadu! Šodienas astronomito sauc par precesiju 7 un zina, ka tā nāk nozemeslodes ass svārstīšanās, ko izsauc saulesun mēness gravitācijas iespaids. Reizē arprecesiju mainās arī „piena ceļa” leņķis debesīs.Pēc dažu astronomu atzinuma, Laskoalas gleznojums ar lielo tauru bulli (tagadējāFrancijā, gleznots pirms apmēram 17 000gadiem) patiesībā neesot vis medību aina,bet gan simbolos zīmēta zvaigžņāju karte,un tajā piena ceļš rādīts vertikāls, kāds tastajā laikā arī bijis.Trešo gadu tūkstoti pirms Kristus nosaucupar „grandiozo” tāpēc, ka tas bija lielo akmeņukrāvumu un salikumu – megalītu – un arīlielu notikumu laikmets. Tad sāka celt Stounhendžuun ar šo laikmetu Ozoliņš saista arīZiemeļvidzemes astronomiskās akmeņu svētvietasun senām rakstu zīmēm izkaltos „robežakmeņus”.Pēc archeoloģes Marijas Gimbutienes(1921-1994) pētījuma, uz kuru atsaucasarī Ozoliņš, 3. gadu tūkstoša pirmajāpusē vai vidusdaļā šeit sadūrās trīs kultūras:vietējā t.s. Narvas kultūra, no dienvidrietumiemt.s. auklas keramikas kultūra (senbalti)un no ziemeļaustrumiem t.s. ķemmes bedrīšukeramikas kultūra (somugri). 8 Ozoliņš to7 Skatoties no zemes, zemeslodes ass svārstīšanāsapmēram 26 000 gadu laikā izzīmē konu un atgādina„vilciņa” svārstīšanos. Mūsu laikmetā debesujuma ziemeļpols atrodas tuvu pie Ziemeļzvaigznes(Polaris), bet tā nebija un nebūs vienmēr!8 Marija Gimbutiene, Balti aizvēturiskajos laikos.Rīgā: Zinātne, 1994. Tulkojums no lietuviešu valodasoriģināla (Viļņā: 1985) – autores papildinātas unpārstrādātas versijas no 1963. gadā angļu valodāiztēlo precīzāk: senbalti ienāk ap 2800. gadu,ievieš lauksaimniecību, patriarch ālu sadzīviun debess dievību pielūgsmi, ceļ astronomiskassvētvietas un pilskalnus, un sadzīvo ar iezemiešiemlīdz 300 gadus vēlāk – ap 2500.gadu, somugru jaunienācēji tos atspiež uzdienvidiem.No vairākām šķietamām senām svētvietām,autors īpaši izceļ Krīvkalnu – netālu no Miegupesietekas Gaujā Valmieras tuvumā. Turienesakmeņu izvietojumā viņš saskata „debesukarti”, kas pierādot, ka tā ierīkotāji zinājušipar neredzamo apli debesīs, ko lēnajāprecesijas ciklā izzīmē debesu ziemeļpols– un, turklāt, kur debesu jumā atrodas šī apļacentrs! Tas pierādot, ka mūsu senčiem tiešāmbijusi sava zintnieku profesija – krīvi.Citā vietā autors sper soli tālāk: kad senbaltipēc 300 gadiem spiesti atstāt Vidzemi, krīvipalīdz saglabāt tautas atmiņā tai atņemtozemi, lai 3 000 gadus vēlāk to atgūtu. (!)Ozoliņš to salīdzina ar ebreju atgriešanos Palestīnāpēc 2 000 gadu klaida.Vai krīvu zinības mantotas no seniem alu sienugleznotājiem, vai dažādos laikos un dažādāsvietās neatkarīgi apgūtas, paliek nenoskaidrots.Nav grūti iztēloties, ka arī akmenslaikmetā, sabiedrībai sasniedzot tādusadzīves līmeni, kur tā uztur un respektē īpašuzintnieku-priesteru kārtu, radīsies vīri unsievas ar tikpat izcilām smadzenēm kā mūsulaikos, kuri caurām naktīm varēs to vien darītkā risināt aritmētiskus, ģeometriskus untrigonometriskus aprēķinus par debesu spīdekļuceļiem. Tas teleskopa neprasa, un jaizdotā darba: Marija Gimbutas, The Balts. NewYork: Praeger. Proto-indoeiropieši, kas būtu runājušiindoeiropiešu pirmvalodā, laikam dzīvojuši kautkur ap Melno un Kaspijas jūru, bet indoeiropiešu„otrā pirmdzimtene” bijusi Viduseiropa, kur šīkultūra nonākusi trīs „viļņos” starp apm. 4400.un 2800. g. pr. Kr. Rietumeiropu un Ziemeļ- unZiemeļaustrumeiropu tā sasniegusi labu laikuvēlāk. Archeologs Renfrū apstrīd dažus no šiemdatumiem un domā, ka varbūt šī kultūra Vidus- unRietumeiropā ienāca miermīlīgākā un lēnēkā veidājau krietni agrāk kopā ar lauksaimniecību ap6500. gadu un ka Stounhendžu uzcēla jau indoeiropiskirunājoši proto-ķelti, gan varbūt pārsvarā arseneiropiešu gēniem. (Colin Renfrew. „The Originsof Indo-European Languages.” Scientific American,Oct. 1989:106-114). Pavisam interesantam atzinumamuzdūros izsekojot citam Ozoliņa vērēs norādītamautoram. Pāršķirstot viņa grāmatu, atklāju,ka lingvisti tagad esot visumā vienojušies, ka ķeltuun italiešu valodu grupas esot nošķīrušās no IEstumbra pirms ģermāņiem, balto-slāviem un indoirāņiem!(Don Ringe. From Proto-Indo-European toProto-German. Oxford: Oxford Univ. Press, 2006:4-5) Tad nav brīnums, ka baltu un indiešu valodas tiktuvas – bet kādus aplinkus ģeografiskus ceļus gājušiķeltu/itāļu un indiešu zari?!65

nav precīzu metāla instrumentu leņķu mērīšanai,tad precizitāti var sasniegt palielinotakmens „instrumentu” izmērus – kā megalītiskajāStounhendžā un Miegupes krastusvētkalnos. Arī bez priekšstata par rotējošuzemeslodi nebija grūti saskatīt ap neredzamukātu virpojošo zvaigžņotās debess lietussargu(mana metafora). Bet Ozoliņš ir pārliecināts,Krīvkalna „debesu karte” pierāda, kane tikai šumeri, bet arī krīvi Krīvkalnā zinājavēl kaut ko: no paaudzes paaudzē lietussargakāts maģiski un lēni virzās nelielā aplī caurdebesu „drēbes” ziemeļu zvaigžņājiem!Nenogurdināmais, nu jau krietni pāri septiņdesmitgadiem pārdzīvojušais novadpētnieksdaudz staigājis pa Ziemeļvidzemes kalniemun upju lejām, daudz akmeņu apskatījis unmērījis, iekaltās zīmes pētījis, daudz mutvārdunostāstu pierakstījis, grāmatu izlasījis,domu domājis. Indeve sakņojas tēva stāstītajāpar viņu krīvu dzimtu. Par to rakstījis Ozoliņadraugs rakstnieks Arturs Goba. 9 Dzimtaspēdējais pilnzinīgais krīvs bijis Ojāra tēvatēvabrālis „Smukais Reinis”. Reinis bija izraudzījisOjāra tēvu kā garīgo mantinieku, bet nomirapirms paspēja to pilnībā izglītot. Tēvs tomērsavu sūtību ņēma nopietni un arī savu dēluievirzīja senču dzīves ziņas pētīšanā. Jauneklissapņojis kļūt par profesionālu vēsturnieku,bet padomju apstākļos tas nerealizējies. NezinuOjāra Ozoliņa izglītību vai maizes arodu,bet pašizglītība neapšaubāmi ļoti plaša.Ieskatu baltu mitoloģijā lielā mērā guvis lietuviešuun krievu baltologu Norberta Vēļus(Norbertas Vėlius, 1938-1996) un VladimiraToporova (1928-2005) darbos. Grāmatādaudz runas par Pasaules koku un sakrustotajiemkokiem, sevišķi, kur autors mēģinaskaidrot kulta un robežu akmeņos iekaltāssenās rakstu zīmes. Šīs koncepcijas fascinē,un mudināja mani izlasīt Vēļus monogrāfijupar senbaltu pasaules skatījumu. 10Pasaules koka koncepta autors, šķiet, varētubūt Toporovs. Šis koncepts attiecas uz visupirms-monoteisma kultūru priekšstatu parpasaules būtību: augšā debesis, vidū zeme,apakšā apakšzeme. Horizontālā attēlojumā9 Ceļš uz Bitarīnu. Rīgā: Sprīdītis, 1990:9-15, 314-318; un Akmenim dziļas saknes. Rīgā: Pētergailis,1995: 177-178.10 Norbertas Vėlius. The World Outlook of theAncient Balts. Vilnius: Mintis, 1989. Tulkots nolietuviešu valodas oriģināla, 1983. Toporova darbiir krievu valodā un laikam nav tulkoti angļu valodā,nezinu par latviešu. Par viņu ir nekrologs AABS(Association for the Advancement of Baltic Studies –Baltijas studiju veicināšanas apvienība) tīmekļa lapā: Toporovs bijis baltiešudraugs un aizstāvis, apbalvots ar Lietuvas Ģediminaordeni un Latvijas Trju Zvaigžņu ordeni.(uz zemes vai citas virsmas) augša ir uz ziemeļiem,apakša uz dienvidiem. Koncepta tālākāattīstījumā ir divi sakrustoti koki: „pasaulīgais”(domāts „kosmiskais”) Pasauleskoks ar galotni uz ziemeļiem, un „laicīgais”Dzīvības (arī Māras vai Austras) koks ar galotniuz austrumiem. Par šo koku Vēļus grāmatānav rakstīts, bet Ozoliņš to piemin bieži.Nav pilnīgi skaidrs, vai tas ir viņa paša vaiToporova koncepts, bet tas izsaka mitoloģiskosintēzi starp pirms-indoeiropiešu senāsEiropas matriarchālo ap Zemes māti, Laimuun Māru iztēloto panteonu un indoeiropeiskopatriarchālo uz Dievu, Pērkonu un debesīmorientēto pasauli.Vēļus darbs ir īpaši interesants ar folkloras,toponīmu un archeoloģisku materiālu pētījumupar gradācijām vai kontrastiem starpSenlietuvas rietumu, vidus un austrumu apgabaliem,kas rāda, ka rietumos (ieskaitotsenprūšu, kuršu un zemgaļu zemes) dominēapakšzemes dievības kā Velns (Vėlnius),burvestība, un krīvi, vidienē zemes lietas unZemes māte (Žemyna), un austrumos vairākdominē indoeiropeiskās debesu dievībasDievs un Pērkons (Dievas, Perkūnas), pilskalniun kareivīgums. Jāņem vērā, ka tie senbalti,kas Vidzemē ienāca 3. gadu tūkstotī pirmsKristus, bija atzars no kultūras, kas vēlāk veidojakuršus un zemgaļus (rietumbaltus), betlatgaļi un sēļi izveidojās no austrumbaltu ciltīm,kas zem huņņu un slāvu spiediena 5.-7.gs. pēc Kristus virzījās no tagadējās Ukrainasuz ziemeļiem. Vēļus uzsver, ka viņa pētījumsir rietumu/ austrumu virziena gradācijas Senlietuvasteritorijā, bet senbaltu atstātā mantojumaatšķirības dienvidu/ziemeļu virzienāvēl pētāmas.Ozoliņš atstāsta 1075. gadā un 1326. gadārakstītas ziņas par senprūšu zintniekiem unpriesteriem, un svētvietu Rāmavu un zintniekuvārdā Krīvs: „Karā pret Krustnešu ordeniviņa varā bijusi ne tikai Nadruva [senprūšuzeme], bet arī Lietuva, Kursa un Zemgale.”Viņš uzskata, ka „krīvi” bija vairāki –un arī Vidzemē un Latgalē. Tur krīva vārdstoponīmos un hidronīmos (piem., Krīvkalns,Krīvupe, Krīvore, Krīvāne, Krīvi u.c.) esot sastopamsdaudzviet un „jaušami norādīts uzdaudziem krīviem, nevis uz vienu noteiktupersonu.” Vietvārdu sakne „krīv-” vēlākoslaikos varētu bieži būt bijusi pārdēvēta par„kriev-” (ne otrādi!). Kā vēl vienu pierādījumusenbaltu piesteru kārtai autors uzskata „noteiktassistēmas” svētvietu pastāvēšanu visāsviņu zemēs.Esam nonākuši pie „krīvu lāsta”: „Karos arkrustnešiem un vēlākajos nebrīves laikos ra-66

dušās leģendas, īpaši par krīviem kā sentēvupraviešiem un viņu lāstu apspiedēju ieviestaipasaules kārtībai.” Šādi nostāsti esot Latvijādzirdēti vēl 19. gs. beigās. Turpretim, daināskrīvu vārdu nedzird, jo pret tiem 13. un sekojošosgs. izveda nesaudzīgu vajāšanas uniznīcināšanas kampaņu. Arturs Goba to pateicisšādi: ...„krīvu lāsts” laikam tomēr būspastāvējis un novedis pie tā, ka pats krīvavārds kļuva par zināmu tabu, ko atklātībānemaz nedrīkstēja pieminēt. Tāpēc jāpieļaujdoma, ka vispārinātā krīva vietā ar laiku sadzīvessarunās ieviesās citi attiecīgo priesterības„rangu” apzīmējumi: baltuļi, lubēji,burtnieki, laika veči, rūņi, zilūži, rameši vaivienkārši vecīši.” 11 Arī – apzīmējums „Dievadēli” dainās daudzkārt apzīmē krīvus, domāOzoliņš.Krīvu lāsta stilu grūti nosaukt citādi kā – monolītisks.Strēķi un strēķi lappušu bez rindkopuatdalēm – jā, pat līdz piecdesmitdeviņām!(49-107). Lasīšana reizēm kā zemūdens peldēšanaMiegupītes dūņās. Laimīgā kārtāgrāmata, kaut „nezinātniska” un eklektiska,ir milzīgi interesanta! Noslēgumā saraksts ar8 vērēm. Bez tām vēl daži avoti uzdoti tekstā.Visumā ļoti maz norāžu uz avotiem – tā, kabieži nav skaidrs, kur ir atsauce uz citu autorudarbiem un kur Ozoliņa paša atzinumivai apgalvojumi. Ilustrācijas (neskaitot nodaļuvinjetes un dažus tematiskus vai dekoratīvusattēlus) atrodamas grāmatai pievienotākompaktdiskā. (Atjautīga ekonomija!)Nupat izlasīju laikrakstā Laiks, ka archeologamJurim Urtānam iznākusi grāmata Zemgalessenās kulta vietas. 12 Nav vēl bijusi iespējato turēt rokā. Cits apgabals, cita senbaltucilts, bet būs interesanti redzēt, kā salīdzināsarcheologa un novadpētnieka amatieraskatījums uz senbaltu svētvietām.Juris ŠlesersJG līdzstrādnieka Dr. Jura Šlesera interešu lokāvienmēr ir bijusi vēsture – no sirmsenās līdzpat jaunlaiku (skat., piemēram, apskata rakstuJG253 par Andreja Plakana grāmatu ExperiencingTotalitarianism: The Invasion and Occupation ofLatvia by the USSR and Nazi Germany 1939-1991.Nesen beidzis ārsta praksi, kopā ar dzīvesbiedri,dzejnieci Maiju Meirāni, turpina dzīvot Bostonā,ASV.11 Skat. Akmenim dziļas saknes, 176-177.12 Ināra Lagzdiņa. „Jauni fakti un argumenti.Citādas pasaules”. Laiks 2008.4.-10. X, 13. lpp.Recenzija par grāmatu: Ancient Cult Sites ofSemigallia/ Zemgales senās kulta vietas. Izd. Tapals,223 lpp., angļu un latv. valodās (kopā).COMMEDIA FINITA,NU – DIEZ’ VAI?Gundega Repše. Bāreņu nams. Rīgā: DienasGrāmata, 2008. 281 lpp.Ieteikums izdevējiem aplūkojamās grāmatasreklamēšanai varētu skanēt apmēram šādi:mākslinieku vasaras viesības Daugavas krastābez viesmīļiem; šodienas izsmalcinātās sabiedrībasgaisotne; mīlestība ar un bez mīlēšanās;slepkavība vai varbūt vienkārši pašnāvība,ko, un vēl daudz ko citu, lasītājs patsizšķirs. Ne izdevēji, ne autore gan nenorādauz darba žanru, kas varētu arī nebūt nevērība,jo tekstu nosaukt ar kādu no pazīstamajiemapzīmējumiem būtu grūti vai pat neiespējami.Taču tekstā aprādītas neizplūdušasrobežas: galvenā darbība notiek 2008.gadā – ar atkāpēm tālākā vai arī patuvā pagātnē-- Maratelē, tādā kā mākslinieku vasaraskolonijā, ko izplānojuši un uzcēluši Migliņaun Pits, Latvijas īstenie mecenāti, kuriemizsmalcinātība, lai neteiktu snobisms, ir dzīvesnepieciešamība. Laiku pa laikam viņi saaicinasavus draugus, Latvijas ievērojamākosmāksliniekus, gleznotājus, skatuves zvaigznes,rakstniekus un citas radniecīgas, mazākizcilas dvēseles, kas iemiesojušās dažādāsformās. Lieki teikt, ka iekļūt Maratelē irtikpat grūti kā savā laikā slavenajā Benjamiņakundzes Tērbatas ielas salonā. Viesi ierodaspie jau klātiem galdiem un dzērieniem,kur goda vietu ieņem attiecīgi vēsinātas Heideseckapudeles. Kā jau jūlijā, laiks ir neciešamikarsts, un Migliņas viesi nekautrējas atvēsinātiesar spirdzinošiem dzērieniem pašapakalpošanāsveidā, jo kalpotāju ausis navvēlamas, kad jārunā par mākslu un jābaumopar klātesošiem vai mākslinieku sabiedrībassoģiem. Franču rakstnieks un estēts Pols Valerī(Paul Valery) kādreiz par saviem augstdzimušajiemlīdzcilvēkiem teica, ka tie atstāj rūpespar dzīvošanu – neglābjami vulgāru dzīvošanu– saviem kalpotājiem, lai izredzētiepaši varētu nodoties meditācijai par māksluun citām augstākām nodarbībām.Bāreņu nama teksts sastāv no 13 monologiem,sui generis, kas līdzinās runām vai reizēmmea culpa bikts čukstiem, atklātiem, vaļsirdīgiem,bet, protams, ar nolūku sevi atainotkā nevainīgu cietēju, pie viena apsūdzotvai apmelojot citus ar izteiktu labsajūtu. Mājasmāte ir Migliņa, kuras izcilajam vārdampievienojas Lampa, kas sevi neaizmirst apzīmētpar rakstnieci, fotogrāfs Kaķis un vēlciti tamlīdzīgi nosaukti viesi. Nevienam nostāstītājiem nevar uzticēties (kā teiktu kritiķi),jo viņiem visiem ir vajadzība stāstījumu67

virzīt sev par labu. Taču irviens izņēmums – pirmaisstāstītājs Timotijs Uta, kamtāda kā radniecība ar VergilijuDantes Dievišķajā komēdijā.Viņš negrib būt ne ceļarādītājs, ne kritisks komentētājs,ne laipnīgs muzejagids, nedz arī nelietīgs kritiķisvai apjūsmotājs/apbaumotājsbiogrāfs. Viņš iesāksavu stāstījumu ar vietniekvārdues, bet tad nokaunaspar tādu uzbāzību sabiedrībā,kur dominē es, es, man,man, un pārslēdzās uz neitrālākutrešo personu, kas,protams, mulsina lasītāju.(Par ko, jādomā, autorepriecājas). Pārējo stāstītājupašportretu galerija ir raiba un saistoša –Šķirstiņš, gleznotājs, skopulis, komiski greizsirdīgsvīrs à la Molière; sava veida reformētsmācītājs Fēlikss, kura vārds kontrastē ar viņadzīves stāstu, u.c. Viesu vidū ir tādas kā Treijmeitiņas,nosauktas par Trinity (sic), trīs mazākievērojamas „aizkulišu” personas – kostīmušuvēja, grimētāja un keramiķe, kas, kāļaunas mēles saldskanīgi norāda, esot aicinātasuz Marateli, lai rīkotājiem nebūtu jāīrēlielas, dārgas dekoratīvas vāzes. Kautarī tikai izrotājumi, viņas tomēr māk stāstītdaudz amizantu aizkulišu tenku par saviem„kungiem.” Dakteris Štrauss-Strauss asistēun vienlakus traucē medicīniskās palīdzībassniegšanu. Preses fotogrāfs Kaķis, savas profesijasprototips, maisās visiem pa vidu. Šone visai izcilo personāžu vidū mazliet sānusturas Klaudija, sava veida traģiska personībaar visai fabulējamu biogrāfiju. Kādos apstākļosviņa mirst un kas ir viņas nāves cēloņi, palieknezināms, kaut to uzzināt būtu nepieciešamstiem, kas grib izlobīt no liecinieku pretrunīgajiemstāstījumiem īsteno versiju. Betprivilēģija, uz kādu katrs krimiķa lasītājs cer(ja žanrs ir pareizi nosaukts), viņam netiekpiešķirta. Lasītājam pašam jāpiestrādā tekstaizvērtēšanā bez jebkādas palīdzības. Arī patslasītājs varētu būt no bāriņu dzimtas.Taču noziedznieku dzenāšana nevarētu būtautores galvenais mērķis. Visi stāstījumi atklājdaudz nepatīkamu atzinumu par latviešupieredzi laikā, kad sadzīvot ar okupantubija kārdinoši un vienlaikus nepieņemami.Varoņi, krāpēji, pakalpiņi, vainīgie uncietēji ne vienmēr spēlēja savas lomas tā, kātās bija iedalītas, jo režisors, šķiet, ne vienmērbija savu uzdevumu augstumos. ApzinīgaisTimotijs Uta stāstījumu nobeidz skopiun saraustīti: Četros trīsdesmitno rīta, mēs aizvadījāmātrās palīdzības autoar Liliānu un Fēliksu... Migliņaiienāca prātā pavēlētmuzikantiem atskaņot ŠūbertaAve Maria... Kad dzisapēdējās taktis... Klaudijaskrēja... Kleita plīvoja... Vēldažas minūtes es cerēju,ka aizvērsies kāds priekškars,kāds liels un smagspriekškars, un es ieiešuspirgtā rītausmā... Veltīgi.Tā varbūt arī būtu jābeidzšis rakstījums – ar atziņu,ka komentāri, lai ar kādāmpūlēm izteikti, pasaka mazpar īsteni sakāmo.Juris SilenieksEmeritētais franču literatūras profesors ir JG redakcijasloceklis.VIEN LUSTIG LASĀMVIEL!Kuraž Krišs. Pasrouges un pasmaid.Aberdīna, Dienviddakota, ASV: Autoraizdevums, 2007. 148 lpp.Kuraž Krišs, tāpat kā Alant Vils, ir ventiņi,kaut dzīves lielāko daļu nodzīvojuši citur:Alant Vils (dzejnieks Fricis Dziesma) –Zviedrijā, bet Kuraž Krišs – ASV. Viņa dzīvesloks ir īpašs – rakstnieks dzimis 1921. gadāHarkovā, Ukrainā, tātad ir divu pasaules karubēglis. Kuraž Krišs, kura īstais vārds ir KārlisZvejnieks, rakstījis arī romānus un bijis ļotiaktīvs ārlatviešu sabiedriskais darbinieks.Visu mūžu viņš strādājis par ārstu, tomēr navspējis pamest savu būtību un vaļasprieku –rakstīšanu, arī ventiņu izloksnē.Pasrouges un pasmaid aizrauj ar brīnišķīgajāmvecās Ventspils ainām, vietām un cilvēkiem.Stāstu krājums pārliecina, kā uz nopietnu,pat traģisku dzīvi var skatīties arī tā:paturot priecīgu prātu un jautrību sirdī, un,to visu lasot, nevar nesmieties. Te atainotarakstnieka bērnība, kas pavadīta Ventspilī,un toreizējās provinces zēna pirmais ceļojumsuz Rīgu: Bet Rīg es iedomājies kā tādliel konfekšu bod, jo tur vienmēr, kad kādsno turien pārbrauc, mums atved va nu piparkūks,vai ziles, sarkanes vai zaļes papiresietīt’s šokolād’s konfekts. Ak, cik tie bigārd!68

Ak, kādi tipi, kādi tēli trinušies Kuraž Kriša tuvumājau kopš agrām dienām! Tur ir arī admirālisTeodors Spāde, toreiz vēl tikai kuģaVirsaitis kapteinis, kurš ...tēv bi attāles rades,tāds kā otr’s pakāp’s brālēns. Un cik acīgszēns bijis Krišs, cik laba atmiņa un labsirdīgshumors.Grāmatā ir 16 stāstu, patiesībā monologu,un tikpat kā visi rakstīti ventiņu izloksnē.Ventiņ mēl jau pati par sevi ir pateicīgsmateriāls pozitīvu sajūtu veidošanai. Pie literārāsvalodas pieradušam šie somugriskieakcenti tiešām liekas iepriecinoši. Tā skan tiklabestīgi, mazliet ačgārni un ātri pielīp. Arīpieaugušam, tāpat kā bērnam, tā tūlīt šķietlietojama, gribas teikt viš un meitans, strimal(reņģe) un dorš (menca), jouk (jauki) – visustos vārdus, kas manās bērnu dienās garšīgiskanēja arī veco jūrmalnieku mutēs.Kuraž Kriša stāstus lasot nāk prātā igauņuklasiķa Juhana Smūla rakstītie monologi saliniekudialektā. Vecākā paaudze droši vienvēl atceras to latviskos tulkojumus. Arī KuražKrišs labi pazīst vidi, vietējos ļaudis, viņudarīšanas un nostāstus. Atšķirībā no Muhudialogu autora Smūla, kura varoņu tālākaisbrauciens bija līdz Tallinai uz dziesmu svētkiem,Kuraž Krišs savus lasītājus aizved līdzibēgļu gaitās uz Ameriku. Plašu ārlatviešupersonu galeriju rakstnieks uzbur, tēlodamsdziesmu svētkus Klīvlandē, Vācijas bēgļuskolas, absolventu tikšanos vai sporta svētkusGarezerā. To lasot, rodas pārliecība, katā ventiņ mēl ir vien varen liet! Tādā tālumāvēl dzīva un zaļo. Ar grāmatas saturu brīnišķīgisader jaukās un cilvēcīgās Reiņa Birzgaļailustrācijas.Anna ŽīgureAnna Žīgure pēc Latvijas valsts atjaunošanas ir vēstnieceSomijā un Igaunijā. Vairāku grāmatu autore.Tulkojusi somu beletristiku latviešu valodā.MUZIKĀLS PĀRSTEIGUMSJournal of Baltic Studies (JBS). XXXIX/3(2008). Association for the Advancement ofBaltic Studies (AABS)Patīkams pārsteigums lasītājiem no JBS redakcijaspuses – speciāls laidiens par igauņu,latviešu un lietuviešu mūziku un mūzikaszinātni! Par to jāpateicas ne tikai redakcijai,bet vēl vairāk šī numura sagatavotājiem –diviem ievērojamiem baltiešu mūzikas speciālistiem.Vecākais no viņiem – JoachimsBrauns () nāk noLatvijā cienījamas intelektuāļu ģimenes, irTriju Zvaigžņu ordeņa kavalieris un tagademeritēts muzikoloģijas profesors Bar-Ilanas (Bar-Ilan) U. Telavīvas tuvumā, Izraēlā.Muzikologu aprindās viņš ir pazīstams arpētījumiem par mūziku Latvijā un arī Izraēlā.Kevins Kārns (Kevin C. Karnes – ), Emorija (Emory) U. (Atlanta,Georgia) profesors mūzikas vēsturē, cēliesno Valmieras Birzuļu dzimtas, precīzu latviešuvalodu un bagātas mūzikas zināšanas irapguvis pašmācības ceļā un sadarbojotiesar kolēģiem Latvijā, un jau tagad ir sasniegumiembagāts speciālists, vairāku grāmatuautors mūzikas vēsturē. Savā pētniecībasdarbā, cita vidū, viņš ir pievērsies rokoperaiLāčplēsis, Brāmsam (Brahms) un Vāgneram(Wagner).Ievadā abi redaktori pavēsta, ka šī speciālālaidiena mērķis ir dot pārskatu par baltiešumūzikas attīstību visvairāk pēdējos 20 gados,kā arī atskatu par iezīmēm padomju okupācijasgados. Krājums ir ne tikai interesants arsavu autoru dažādību. Kopumā tas patiešāmsniedz vērtīgu un vajadzīgu ieskatu Baltijastautu muzikoloģijā. Tikpat nozīmīgi ir rakstipar norisēm mūzikas jomā padomju laikā,īpaši tādēļ, ka nozīmīgu un objektīvu pētījumupar šo posmu nav.Joachims Brauns savā visaptverošajā rakstāapgaismo lasītāju par muzikoloģijas izveidošanosvisās trijās Baltijas valstīs unar piemēriem parāda, ka padomju gadostā bijusi samērā gausa. Kamēr AmherstaKoledžas (Amherst College, Massachusetts)mācībspēks Engelharts (Jeffers Engelhardt() pievēršasreliģiska satura mūzikai Igaunijā ar uzsvaruuz garīgo dziesmu ekumenisko raksturu,Tallinas Mūzikas un Teātra akadēmijasprofesore Urve Lippus ()saistoši iepazīstina lasītājus ar jaunām vēsmāmigauņu mūzikā laika posmā no 1970.līdz 1980. gadam. Pārskatu par lietuviešumuzikoloģijas pasauli padomju okupācijasgados sniedz Dr. Vita Gruodytė (), Lietuvas Mūzikas un teātraakadēmijas mācībspēks, bet ar to pašu akadēmiju(Viļņā) saistītās profesores GražinasDaunoravičienės ()– šimbrīžam viņa rediģē piecsējumu darbupar mūzikas saistību ar valodu – pētījums irpar modernismu lietuviešu trimdā radītājāmūzikā.No Dr. Mārtiņa Boiko (), savā laikā Latvijas Mūzikas akadēmijasun Stradiņa Universitātes profesora sa-69

ziņas nozarē, garā raksta par muzikoloģijukā mūzikas zinātni Latvijas akadēmiskajāsaprindās, uzzinām, ka par panākumiem šajājomā viņš nav, maigi izsakoties, sajūsmināts.Salīdzinājumā ar abām kaimiņzemēm, Latvijāmuzikoloģija pārāk ilgi tiek atstāta novārtā,netiek atzīta kā pieņemama pētniecībasjoma. Pirmie, kas pievēršas mūzikai ar zinātniskurūpību, ir vēsturnieks Jēkabs Vītoliņš,komponists Jēkabs Graubiņš un folkloristsJūlijs Sproģis. Mūzikas vēstures fakultātesgalvenā funkcija padomju laikos esot bijusirūpēties par ideoloģisku tīrību. No fakultātespadzen Jēkabu Vītoliņu un par galveno mūzikasinterpretētāju kļūst maskavietis NilssGrīnfelds. Arī mūsdienās nopietns mūzikaspētīšanas darbs esot atstāts novārtā un joprojāmdominējot šauri formulēti uzskati par„mūzikas taisīšanu”.Tā saucamais nacionālais jautājums un padomjufunkcionāru viedokļi par latviešu unarī citu Padomju Savienībā iekļautu tautu attiecībāmar krieviem mūzikas dzīvē ir šī JBSredaktora Kārna pētījuma pamatā. Īpaši labipar to liecina svārstīgie, bet politkorektie unvietām nepatiesie darbi par Jāzepu Vītolu unviņa attieksmi pret padomju kultūras uzraugiem,pret kalpību padomju varai. Autorsskaidri un precīzi parāda, cik lielā mērā šīpieprasītā pakalpība apgrūtina cienījamumūzikas vēsturnieku darbu. Par to īpaša pateicībapienākas Kārnam, jo latvieši paši parto šodien nelabprāt raksta. Vēlreiz jāuzsver,ka Kārns, kam ir izcils talants uz valodu apguvi,ļoti labi pārvalda latviešu valodu savānozarē. Latviešu mūzikā viņš iedziļinās jauvairākus gadus, sākot ar pētījumu par JāņaCimzes Dziesmu rotuGrāmatu nodaļā aplūkoti sekojošie pētījumi –Darius Staliūnas. Making Russians: Meaningand Practices of Russification in Lithuania andBelarus after 1863 (2007) (Joerg Hackmann);Christian Pletzing & Marianne Pletzing, red.Displaced Persons: Flüchtlinge aus denbaltischen Staaten in Deutschland (2007)(Kristina Spohr Readman); Heli Tiirmaa Klaar& Tiaguo Marques, red. Global and RegionalSecurity Challenges: A Baltic Outlook (2006)un Clive Archer, red. New Security Issuesin Northern Europe, The Nordic and BalticStates (2007) (Mattheu Chillaud).Šo mūzikai veltīto laidienu paplašinātā redakcijāvisā drīzumā izdos JBS britu izdevējs– Routledge Publishing. Neapšaubāmi tā būsvērtīga dāvana baltiešu mūzikas mīļotajiemun pētniekiem.Gundars Ķeniņš KingsPacifika Luterāņu U.3 x 3 NOMETNES LATVIJĀUldis Siliņš. Ko nu, Andriev, dzērājamdzērāja valoda. Humoristisku rakstu krājumsno 3x3 nometņu dzīves Latvijā ar AgritasKrieviņas, Dainas Kuples u. c. autoruilustrācijām. Biedrība 3x3, 2008. 88 lpp.Grāmata, ne grāmata, vairāk tā kā kladevai biezāka burtnīca, bet katrā lapā ir kautkas tāds, kas izraisa smaidu vai pat skaļākusmieklu pat tādiem ļaudīm kā man, kaut ganvēl līdz šim neesmu piedalījies nevienā pašāLatvijas 3 x 3 nometnē. Nu, protams, tiemļaudīm, kuri paši ir piedalījušies, klade noteiktinozīmēs daudz ko vairāk nekā tādiemārpusniekiem, kuri tikai to paņems rokā unpāršķirstīs.Parasti rakstītāju iespieddarbos iepazīstinavai nu ievadvārdos, vai uz pēdējā vāka, vaikur citur. Aplūkojamā darbā informācija parrakstnieku iegūstam no teksta. Pirmkārt, jāpieņem,ka Siliņam ir samērā liela rocība.Viņš apcer vismaz deviņpadsmit 3 x 3 nometnes– ceļš uz Latviju no Austrālijas navno lētajiem. Otrkārt, rakstniekam garšo alus.Treškārt, viņam patīk sievieši (un dažām dāmāmviņš arī liekās esot fifīgs). Ceturtkārt,viņš ir drusciņ lielīgs, lai gan viņam ir tiesībastādam būt (skat. Siliņa darbu sarakstu kladespēdējā lappusē).Ja lasītājiem nav bijis laika vai rocības, vai interesesbraukt uz Latvijas 3 x 3 nometnēm,visu galveno var gūt no Siliņa darba. Tur irīsumā teikts, kad un kur katra nometne notika,dalībnieku skaits, minēti vadītāji, arī nometnesavīzes un to redaktori. 3 x 3 dažādāsievirzes ir pieminētas, bet nav sīkumos aprakstītas,toties ir gana par dažnedažādiemuzvedumiem, par izrādēm, koncertiem, parballītēm un visādām citādām izpriecām. Irjau jauki uzzināt, kas nu katram ir pie sirds,vai arī atcerēties podniekus un kā viņi dedzinājušipodus, vai arī Siliņa paša antiskābumķērnesaktivitātes.Ivars AntēnsTēlnieka Andra Vārpas un arhitekta ArnoHeinrihsona darinātā (1999) skulptūraVoldemārs Irbe (1883-1944), tautas mēlēvienkārši Irbīte, Brīvības un Šarlotes ielukrustojumā, līdzās Dailes teātrim, pērngadXXIV Dziesmu un XIV Deju svētku laikā. UzIrbītes uzskatā ērmīgo jautājumu, kāpēcviņš visur skrien ar basām kājām – ziema vaivasara, talantīgais gleznotājs atbildējis: jakājas ir basas un aukstas, tad galva skaidrākstrādā. Foto: Rolfs Ekmanis70

Rimanda Cepļa foto. Dzejniece Inga Gaile. 2007Par fotogrāfu skat. JG255:48

Rolfs Ekmanis, galvenais redaktors50 Cedar LaneSedona, AZ 86336-5011 USATelefons/telefakss: 928-204-9247rekmanis@msn.comrolfs.ekmanis@asu.eduIngrīda Bulmane, galvenā redaktoravietniece un Jaunās Gaitassaimniecības vadītāja23 Markland DriveToronto, ON M9C 1M8 CanadaTelefons 416-621-0898Telefakss 416-621-9717ibulmanis@scom.caJG mājas lapa:http://zagarins.net/JGRedaktori:Voldemārs AvensAnita LiepiņaJuris SilenieksJuris ŠlesersBiruta SūrmaneLilita ZaļkalneJuris ŽagariņšTechniskie darbinieki: Laila un Pāvils Cakuli, Zinaun Jānis Dindzāni, Līga Gaide, Uldis MatīssKorektore: Indra GubiņaEkspeditors: Guntis Liepiņšliepag@idirect.comAr autora vārdu, segvārdu vai iniciāļiemparakstītajos rakstos izteiktie uzskati nevienmēr atbilst redakcijas viedoklim.Atzīdama demokratiskās valstīs valdošos presesbrīvības principus, Jaunā Gaita sekmē dažāduuzskatu publicēšanu.Adrešu maiņas un pastā vai spiestuvē bojātuseksemplārus lūdzam pieteikt JG saimniecībā.JG SATURA RĀDĪTĀJINr. 100 - 150 Kanādā Kan. $7,-Citās valstīs: ASV $5,-Nr. 151 – 175 Kanādā Kan. $5,-Citās valstīs: ASV $5,-Nr. 176 – 200 Kanādā Kan. $5,-Citās valstīs: ASV $5,-Nr. 201 – 230 Kanādā Kan. $8,-Citās valstīs: ASV $8,-Satura rādītāji pasūtināmi no JG saimniecības.Jaunās Gaitas abonements maksā:Kanādā - 1 gads $39,-2 gadi $76,-Atsevišķa numura cena $10,-Citās valstīs -1 gads ASV $39,- (Kan. $45,-)2 gadi ASV $76,- (Kan. $88,-)Atsevišķa numura cena: $10,- (Kan. $10,-)Krājumā ir arī vairums agrāko JG numuru. Sarakstuun cenas var pieprasīt no JG saimniecības.JAUNO GAITU VAR IEGĀDĀTIES:ANGLIJĀE.D. Rusovs, 2 Wellington TerraceBasingstoke, Hants. RG 23 8HJAUSTRĀLIJĀLatviešu biedrība RietumaustrālijāValdis Auziņš , 179 Alexander Dr.Dianella, W.A. 6059Sidnejas latviešu biedrības grāmatnīcaA. Priedīte-Rīga, 32 Parnell St.Strathfield, N.S.W. 2135Latvian BooksBox 1287, G.P.O.Adelaide, S.A. 5001KANĀDĀDV grāmatnīcaKanādas Latviešu centrs Toronto4 Credit Union DrToronto ON M4A 2N8LATVIJĀA/S „Danske Bank”, Lāčplēša ielā 75, Rīga LV 1011IBAN – LV61MARA00002028 26000Ingrīda Bulmane (JG žurnāla abonēšana)1 gads (4 numuri) Ls14,-Tuvāka informācija - Ilze Dzelme 67-289619Latvijas Okupācijas muzeja grāmatgaldāStrēlnieku laukumā 1Rīga LV-1050

IN THIS ISSUELETTERS AND CULTURE. Eighteenth-centuryEnglish religious poet Christopher Smart,a forerunner to William Blake, wrote JubilateAgno while locked up in an insane asylum.Jānis Elsbergs’ translation of fragments ofthis poem includes some lines from Smart’shomage to his cat Jeoffrey, as well as linescomparing Smart’s own condition with thesuffering of Christ. ••• In the concludingact of Plato and Marija, or The Third Eye,a play by Leons, Marija and Adrians Briedis,Plato winds up his political and philosophicaldiscussions with assorted citizens of contemporaryLatvia, and takes his leave to returnto ancient Greece, accompanied bysome who are unable to find happiness in aworld which everyone is fleeing. ••• Literaryhistorian Eva Eglāja-Kristsone continuesher study of contacts between the literaryestablishment in Soviet Latvia and Latvianwriters in exile. The KGB established aCommittee for Cultural Relations (KKS), butrecruitment of members carefully screenedout overt enthusiasts for open exchange.••• Benjamiņš Jēgers (1915-2005) had adistinguished career as a scholar of Germanicand Baltic linguistics, but it is his monumentalfive-volume Bibliography of LatvianPublications Published outside Latvia,1940-1991 that guarantees his immortality.He was a very private man, and, sadly, welearn only now of his death. Jānis Krēsliņš,Sr. looks back on professor Jēgers’ life andhis achievements.MEMOIRS AND HISTORY. Juris Ķeniņšwrites of his father Tālivaldis Ķeniņš (1919-2008), the author of a great many works ofchamber music as well as eight symphonies,twelve concertos, three cantatas, an oratorio,choral works and a number of educationalpieces. While in exile, he joined the Facultyof Music at the University of Toronto, teachingcomposition and contrapuntal techniques.••• Franks Gordons offers a reviewof Aivars Stranga’s book Jews in the Baltic:From Earliest Arrival to the Holocaust, 14thCentury – 1945, published last year by theUniversity of Latvia. Gordons supplements itgenerously with information from his ownvast knowledge and experience. ••• RolfsEkmanis, in his continuing history of internationalLatvian-language radio broadcastingduring the Cold War, writes about Latvianradio voices out of Madrid from 1969until 1972. During this time, the AmericanLatvian Association (ALA) attempted to coordinatethe broadcasts and was, ultimately,responsible for „pulling the plug” while theLithuanians and Estonians continued theirRadio Nacional de España broadcasts.LATVIANS OF THE WORLD. Juris Žagariņšlooks at the terrible state of the world inan essay titled „What to do?” and concludesthat Latvians all over the world oweit to themselves to demand a correction inLatvia’s election law. ••• In a speech onthe occasion of the 90th anniversary of thefounding of the Latvian state, Māra Celleforthrightly lists some things that are wrongwith present-day Latvia and, balancing theseagainst the things that are right, concludesthat the nation is still strong.VISUAL ART is represented in full-page colorreproductions of paintings by Linda Treijaand Lelde Kalmīte and a sculpture by KārlisRekevics. Rekevics’ sculptures are intuitivelycomposed amalgamations of found andimagined objects. Lelde Kalmīte’s paintinggoes on display in an exhibition at a centerfor Latvian diaspora art established in 2007in the Northern Latvian town of Valmiera.She writes that the nucleus of this center’scollection consists of 94 diaspora artistsrepresenting a wide variety of style andidiom. ••• Art historian Māris Branciswrites about the work of Jānis Liepiņš (1894-1964) currently on display in a Rīga gallery.••• There are also three artful full-pagephotographs from the cameras of RimandsCeplis and Rolfs Ekmanis. ••• The cover isby Ilmārs Rumpēters.MARGINALIA. Obituaries, Awards, History,Latvian Literature in Other Languages, TheLiterature of Other Languages in Latvian, OnCriticism and Poetry, Literary Heritage, Periodicals,On the Web, Cinema/Photography,Music, Theater, Visual Art, The Latvian Language,Education/Science, The Baltic States,The Russian Federation, and Statistics −these are the subtitles in this collection ofcultural news shorts from all over the world.BOOK REVIEWS. Jānis Elsbergs on a collectionof Andra Manfelde’s poetry, JurisŠlesers on a study of archeoastronomy byOjārs Ozoliņš, Juris Silenieks on a collectionof fictionalized monologues by GundegaRepše, Anna Žīgure on a collection of storiesin a Western Latvian dialect by Kārlis Zvejnieks,Gundars Ķeniņš Kings on the latest issueof the Journal of Baltic Studies, and IvarsAntēns on a collection of humorous writingsabout the yearly 3x3 Latvian cultural/educationalconclaves.J.Ž.