Andriksons - LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāte

Rūdolfs Blaumanis- 9 -Andriksonsapgriezās.«Andrikson, jūs man tagad atnesīsiet piecdesmit rubļus. Tos otruspiecdesmit - pēc sešiem gadiem.»Šos vārdus runādams, barons nodomāja, kaseši gadi esot garš laikmets, kurā gan izdevība gadīšoties šo summu aiz kaut kādaniecīga iemesla iz parādu grāmatas izdzēst.Andriksona druknais stāvs likāsmazdrusciņ saplokot. Viņš uzmeta baronam nāvīgi ievainotu mirkli un sacījaaizrautā balsī:«Baronlielskungs, tātad jūsu priekšā esmu un palieku zaglis. Labi.Tad nododiet mani arī likumam. Tie pāra simts rubļu mani nespiedīs kārt ubagatarbu savā kaklā. Lai viņi aiziet, kur tik daudz citu simtu sagulušu. Es atsakos nojūsu žēlastības, baronlielskungs.»Barons sašaurināja mazliet acu vākus, pacēlamazliet galvu un paskatījās runātājā ar skatu, kas skaidri sacīja: «Tārps.» Nekasneatsaldē cilvēku no cilvēka ātrāk un pilnīgāk kā spītīgi atraidīta labvēlība.«Kā jūs gribiet, Andrikson, - kā jūs gribiet,» viņš noteica vēsi un veikaliski unatstāja ar gausiem, cienīgiem soļiem ēdamistabu. Bet kabinetā viņš domāsatkārtoja Andriksona vārdus: ««Kur tik daudz citu simtu sagulušu... Es atsakos nojūsu žēlastības, aronlielskungs...» Na, paga, puis, es tev!...»Barons nosēdās unpaņēma atkal avīzi rokās. Bet viņš tur cita nekā neatrada iekšā kā: «Kur tik daudzcitu simtu sagulušu. Es atsakos no jūsu žēlastības, baronlielskungs...» Spēji viņšuzspieda uz zvana pogas un pavēlēja ienākušam sulaiņam atsaukt mežkungu.Patam Andriksons bij atstājis ēdamistabu, paņēmis gaņģī savu cepuri un bij izgājisārā saules svelmē. Viņš bij tik pilns sāpīgu dusmu, ka nemaz neievēroja, kurp gāja.Tikai kad viņu apņēma spēcīga sveķu smarša un panesams gaiss, viņš atjēdzās,ka bij Baltezeru muižas silā un ceļā uz māju.Labu gabalu slaiko, garo egļu ēnā nogājis, viņš ceļmalā apsēdās uz kādacelma.Tā tad nu bij barona daudzinātā laipnība... Trīssimts rubļu... Zaglis... Viņu,vecā Andriksona dēlu, sodīja kā zagli... Viņam neticēja... Viņš zvērēja, un viņamneticēja! Nē, tas nevarēja būt. Baronam vajadzēja ticēt, tā lieta tak bij tik skaidra.Bet viņam gribējās tās naudas, tas bij tas āķis. Viņš aizlīda aiz neticības,gribēdams tas simts rubļus dabūt. Bij jau tik viegli pasacīt: «Andrikson, tu esi pretlikumu grēkojis,» - kad uz sava paša likumu krūtīs negribēja klausīties.Viņšpiecēlās un soļoja tāļāk. Par spīti visam uzbudinājumam viņš sajuta izsalkumu.Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte