Andriksons - LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāte

Rūdolfs Blaumanis- 8 -Andriksonsziniet ļoti labi, ka jūsu tēvam tā atļaušana dota tikai priekš vienas reizes un ne uzvisiem laikiem. Ja jūsu tēvs tai vienā reizē, kad tā atļaušana bij, tos kokus navnocirtis, tad viņš to atļaušanu par velti dabūjis un pazaudējis. Jūs to atļaušanunekādi nevarējāt mantot. Tādas rektes nepāriet no tēva uz dēlu. Jūs esiet pretlikumu darījis, un, ja es jūs caur likumu nelieku sodīt, tad nepateicaties nekādāmtiesībām, bet vienīgi manai žēlastībai!»Pār Andriksona ģīmi pārlaidās it kā zibsnis, viņš salika rokas un berzējaspēji īkšķus vienu pie otra. Tad viņš sacīja lielā uztraukumā:«Cienītsbaronlielskungs nenodod manis likumam, bet pazemo mani tomēr. Zinu gan, kalikums ir pret mani. Tas ir priekš visiem taisīts un nevar šodien tāds būt un rītutāds. Bet, ja likums pret mani, vai tad baronlielkungam arī pret mani vajaga būt?Priekš šīs reizes baronlielskungs pats var likumu taisīt. Vai es baronlielkungapriekšā esmu vainīgs vai ne? Baronlielskungs saka, ka esot. Par ko? Tādēļ kabaronlielskungs man netic. Citādi man nekas nebūtu jāmaksā... Ko lai daru? Varutikai apgalvot, ka mans tēvs bij godīgs cilvēks, kurš savu īpašumu ne ar kapeiku nosvešas mantas nav pavairojis. Un es esmu apņēmies staigāt viņa pēdās. Jā,baronlielskungs, es jums varu apzvērēt, ka viss tā ir, kā jums esmu stāstījis! Eszināja, ka zogu. Jā, to es zināju. Bet es ticēju un ticēšu, ka sava paša esmu zadzis.Jo ne priekš jums, - priekš neviena cita kā vienīgi priekš manis vecais Klaucēnsatstājis tos ozolus, kuri citādi jau sen būtu sadeguši pelnu pelnos!»Baronspagriezās, piegāja pie loga un skatījās laukā uz sarkani ziedošu pelargoniju dobi.Cilvēka balsī ir skaņas, kuras, ja tās ietrīcas, piespiež ticēt. Šādā balsī Andriksonsbij runājis. Barons bij pārliecināts. Bet vai viņš drīkstēja atzīties kā tāds? Vaidrīkstēja Andriksonu atstāt pilnīgi nesodītu? Kādas sekas šādai laipnībai būtu? Vaitas nebūtu pamudinājums pārējiem saimniekiem postīt savus mežus un tadatsaukties uz Andriksonu, tādu pašu žēlastību priekš sevis prasot? Nepārredzamavirkne ķildu un likuma pārkāpumu stājās barona gara acu priekšā... Jeb vai lai viņšAndriksonam piedeva un piekodināja klusu ciest? Tāda slepenība nesakrita ar viņastāvokļa cienību. Bez tam Andriksons soda naudas augstumu jau bij dzirdējis, unbarona ieradums bij palikt pie reiz izteikta vārda. Nē, neatlika tiešām nekas cits kāAndriksonam likt maksāt. Baronam bij žēl, bet tam tā vajadzēja notikt.Ātri viņš atkalLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte