Andriksons - LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāte

Rūdolfs Blaumanis- 7 -AndriksonsNenoklīstiet, lūdzu, no lietas ar nevajadzīgām jautāšanām!» Barons izrunājapēdējos vārdus gandrīz ar dusmām, kuru iemesls pa daļai bij meklējams dabiskāsaīgumā par Andriksona vārdiem, pa daļai neskaidrā sajutumā, ka viņš tos kokuslaikam nebūtu vis devis.«Es lūdzu baronlielkungu piedošanas, es baronlielkungunebūt negribēju sadusmot,» saimnieks sacīja. «Bet man tak savā labā jārunā.Mežkungs man tos ozolus nebūtu noštempelējis, ja es būtu prasījis. Tēvs tospriekš manis aiztaupījis un līdz ar māju atstājis. Tātad man slepeni bij jācērt. Mantas ir jāsaka un pie tā man jāpaliek.»«Tātad jūs neatzīstaties, ka esiet vainīgs?»«Cienīts baronlielskungs, kaspriekš manis no mana tēva aiztaupīts, man no tēva atstāts, tas ir mans - tāpat kātas ir jūsu, ko jums mirušais baronlielskungs sakrājis un atstājis.»Šis drošaissalīdzinājums baronam atņēma pacietību. Ātriem soļiem viņš iegāja kabinetā arnodomu uz Andriksona vairs neteikt ne vārda, pazvanīt un caur sulaini paziņot laiviņš aiziet. Bet viņš apdomājās, izdzēra no jauna pusglāzi aukstā ūdens unmeklēja pēc meža takses. Nevarēdams viņu atrast, viņš atkal izgājaēdamistabā.«Mežkungs tos ozolus novērtējis pēc strāpes takses uz trīssimtsrubļiem. Jūs man samaksāsiet simtu rubļu. Andrikson,» viņš sacīja mierīgi unstrupi.Andriksons stāvēja turpat, kur stāvējis, stīvs un mēms, un spieda spēcīgikreisās rokas pirkstus ar labās rokas pirkstiem.«Cienīts baronlielskungs manitiešām tur par zagli?» viņš sacīja drebošā balsī.«Jūs tak dzirdiet cenu!» baronsizsaucās aizturētās dusmās. «Es jūs nesodu kā zagli. Es pret jums izturos kā pretpircēju. Jūs no manis tos kokus p i r c i e t!»«Cienīts baronlielskungs, kā es vēl kaut ko varu pirkt, kas manās rokāsatronas! Vai nu es drīkstēju tos kokus cirst, un tad man nekas nav jāmaksā, vai esviņus nedrīkstēju cirst, un tad es esmu zaglis?»Barons soļoja pa ēdamistabudivreiz uz labo un divreiz uz kreiso pusi un palika tad atkal pie bufetes stāvam,viņas vēsās plates malu ar saviem baltiem, slaidiem pirkstiemapņemdams.«Klausāties, Andrikson, tagad man ar jums jārunā tā, kā jūs manisaprotiet. Es jūs nevaru par tādu dumiķi turēt, ka jūs nevarētu saprast, ko esietizdarījis. Ar nodomu jūs stājaties uz rektēm, kādu jums nav. Jūs to it labi ziniet. JūsLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte