Andriksons - LU PedagoÄ£ijas, psiholoÄ£ijas un mÄkslas fakultÄte
Andriksons - LU PedagoÄ£ijas, psiholoÄ£ijas un mÄkslas fakultÄte Andriksons - LU PedagoÄ£ijas, psiholoÄ£ijas un mÄkslas fakultÄte
Rūdolfs Blaumanis- 6 -Andriksonsatbildēja un pielika: «Ja tā lieta iet caur tiesu.»«Ā! Trīs simti!... Nu, es cerēju, mēstiksim arī bez tiesas galā.»«To es arī ticu, cienīts baronlielskungs.»Baronspārdomāja. Kā viņam šai gadījumā vislabāk bij jāizturas? Pēc takses sodīt viņšnegribēja. Saimnieks galu galā tomēr varbūt bij bijis pārliecināts, ka viņam uz tiemozoliem tiesības. Barons tik daudz laba no vecā Andriksona bij dzirdējis, un dēlsizskatījās tik godīgs. Vai šinī gadījumā samaksa pat pēc vienkāršas takses nebijpar daudz? Bet pārāk mīksts viņš gan arī negribēja izrādīties - principa dēļ. Beztam viņš acumirklī nezināja, cik pēc vienkāršās takses Andriksonam būtujāmaksā.«Nu, ko jūs domājiet, Andrikson, kā lai es jūs sodu?» vaicāja barons unskatījās ar savām skaidrām acīm saimniekā, kura uzacu starpā bij ieradušās divasdziļas grumbas.«Cienīts baronlielskungs būs tik žēlīgs un uzskatīs to lietu tā, kā esviņu jums priekšā liku. Es pazemīgi baronlielskungu lūdzu.»«To es nevaru, to es nevaru, Andrikson. Apdomājiet jel pats. Ja jūs vēlpriekš tiem trim vāģiem vien būtu cirtis! Bet jūs esiet vairāk cirtis! Par ko un priekškā jūs cirtāt vairāk?»Barons nenovērsa acu no Andriksona, un šis par velti nopūlējās nenosarkt.Viņš nodūra uz acumirkli acis, bet sacīja tad ar cietu balsi:«Es negribubaronlielskungam nekā slēpt. Gribēju tos citus kokus pārdot. Paslēpšus es totamdēļ darīju, ka baronlielskungs man tak nemūžam arī viena vienīga kociņanebūtu atļāvis nocirst.»«Tā... Tā, tā. Kā tad jūs to tik skaidri variet zināt,Andrikson?»«Lai cienīts baronlielskungs man atļauj pretim vaicāt: vai jūs būtu mantos ozolus devuši?»Barons tapa nervozs. Viņš tā tik jauki bij izdomājis, kā arzemniekiem apieties. Ar «vienkāršiem» tēvišķi, ar «izglītotiem» kordiāli. Pie tamviņš droši sagaidāmo formu un takta trūkumu augstsirdīgi bij gribējis laist pārgalvu. Patiesībā viņam tas nācās grūti. Viņš savā muižā jutās kā lielskungs, kāgranseņors, kuru dziļi aizskāra viņa cienības neievērošana. Teorijā viņš inteliģentomuižnieku nostādīja līdzās inteliģentam zemniekam, tiešamībā gadu simteņossakrātais, no tēvutēviem mantotais lepnums un iz šī lepnuma dzimusē nicināšanarunāja diktāk nekā prāts balss. Barons savilka pieri.«Jūs nerunājiet ar manipieklājīgi, Andrikson,» viņš sacīja stingri. «Kas būtu noticis vai nebūtu noticis, parto mums tagad nav jāstrīdējas. Mums tagad jārunā par to, kas noticis ir.Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte
Rūdolfs Blaumanis- 7 -AndriksonsNenoklīstiet, lūdzu, no lietas ar nevajadzīgām jautāšanām!» Barons izrunājapēdējos vārdus gandrīz ar dusmām, kuru iemesls pa daļai bij meklējams dabiskāsaīgumā par Andriksona vārdiem, pa daļai neskaidrā sajutumā, ka viņš tos kokuslaikam nebūtu vis devis.«Es lūdzu baronlielkungu piedošanas, es baronlielkungunebūt negribēju sadusmot,» saimnieks sacīja. «Bet man tak savā labā jārunā.Mežkungs man tos ozolus nebūtu noštempelējis, ja es būtu prasījis. Tēvs tospriekš manis aiztaupījis un līdz ar māju atstājis. Tātad man slepeni bij jācērt. Mantas ir jāsaka un pie tā man jāpaliek.»«Tātad jūs neatzīstaties, ka esiet vainīgs?»«Cienīts baronlielskungs, kaspriekš manis no mana tēva aiztaupīts, man no tēva atstāts, tas ir mans - tāpat kātas ir jūsu, ko jums mirušais baronlielskungs sakrājis un atstājis.»Šis drošaissalīdzinājums baronam atņēma pacietību. Ātriem soļiem viņš iegāja kabinetā arnodomu uz Andriksona vairs neteikt ne vārda, pazvanīt un caur sulaini paziņot laiviņš aiziet. Bet viņš apdomājās, izdzēra no jauna pusglāzi aukstā ūdens unmeklēja pēc meža takses. Nevarēdams viņu atrast, viņš atkal izgājaēdamistabā.«Mežkungs tos ozolus novērtējis pēc strāpes takses uz trīssimtsrubļiem. Jūs man samaksāsiet simtu rubļu. Andrikson,» viņš sacīja mierīgi unstrupi.Andriksons stāvēja turpat, kur stāvējis, stīvs un mēms, un spieda spēcīgikreisās rokas pirkstus ar labās rokas pirkstiem.«Cienīts baronlielskungs manitiešām tur par zagli?» viņš sacīja drebošā balsī.«Jūs tak dzirdiet cenu!» baronsizsaucās aizturētās dusmās. «Es jūs nesodu kā zagli. Es pret jums izturos kā pretpircēju. Jūs no manis tos kokus p i r c i e t!»«Cienīts baronlielskungs, kā es vēl kaut ko varu pirkt, kas manās rokāsatronas! Vai nu es drīkstēju tos kokus cirst, un tad man nekas nav jāmaksā, vai esviņus nedrīkstēju cirst, un tad es esmu zaglis?»Barons soļoja pa ēdamistabudivreiz uz labo un divreiz uz kreiso pusi un palika tad atkal pie bufetes stāvam,viņas vēsās plates malu ar saviem baltiem, slaidiem pirkstiemapņemdams.«Klausāties, Andrikson, tagad man ar jums jārunā tā, kā jūs manisaprotiet. Es jūs nevaru par tādu dumiķi turēt, ka jūs nevarētu saprast, ko esietizdarījis. Ar nodomu jūs stājaties uz rektēm, kādu jums nav. Jūs to it labi ziniet. JūsLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte
- Page 1 and 2: Rūdolfs BlaumanisRŪDOLFS BLAUMANI
- Page 8 and 9: Rūdolfs Blaumanis- 8 -Andriksonszi
- Page 10 and 11: Rūdolfs Blaumanis- 10 -AndriksonsV
- Page 12: Rūdolfs Blaumanis- 12 -Andriksonsv
- Page 16 and 17: Rūdolfs Blaumanis- 16 -Andriksonse
- Page 18 and 19: Rūdolfs Blaumanis- 18 -Andriksonsv
- Page 20 and 21: Rūdolfs Blaumanis- 20 -Andriksons
Rūdolfs Blaumanis- 6 -<strong>Andriksons</strong>atbildēja <strong>un</strong> pielika: «Ja tā lieta iet caur tiesu.»«Ā! Trīs simti!... Nu, es cerēju, mēstiksim arī bez tiesas galā.»«To es arī ticu, cienīts baronlielsk<strong>un</strong>gs.»Baronspārdomāja. Kā viņam šai gadījumā vislabāk bij jāizturas? Pēc takses sodīt viņšnegribēja. Saimnieks galu galā tomēr varbūt bij bijis pārliecināts, ka viņam uz tiemozoliem tiesības. Barons tik daudz laba no vecā Andriksona bij dzirdējis, <strong>un</strong> dēlsizskatījās tik godīgs. Vai šinī gadījumā samaksa pat pēc vienkāršas takses nebijpar daudz? Bet pārāk mīksts viņš gan arī negribēja izrādīties - principa dēļ. Beztam viņš acumirklī nezināja, cik pēc vienkāršās takses Andriksonam būtujāmaksā.«Nu, ko jūs domājiet, Andrikson, kā lai es jūs sodu?» vaicāja barons <strong>un</strong>skatījās ar savām skaidrām acīm saimniekā, kura uzacu starpā bij ieradušās divasdziļas grumbas.«Cienīts baronlielsk<strong>un</strong>gs būs tik žēlīgs <strong>un</strong> uzskatīs to lietu tā, kā esviņu jums priekšā liku. Es pazemīgi baronlielsk<strong>un</strong>gu lūdzu.»«To es nevaru, to es nevaru, Andrikson. Apdomājiet jel pats. Ja jūs vēlpriekš tiem trim vāģiem vien būtu cirtis! Bet jūs esiet vairāk cirtis! Par ko <strong>un</strong> priekškā jūs cirtāt vairāk?»Barons nenovērsa acu no Andriksona, <strong>un</strong> šis par velti nopūlējās nenosarkt.Viņš nodūra uz acumirkli acis, bet sacīja tad ar cietu balsi:«Es negribubaronlielsk<strong>un</strong>gam nekā slēpt. Gribēju tos citus kokus pārdot. Paslēpšus es totamdēļ darīju, ka baronlielsk<strong>un</strong>gs man tak nemūžam arī viena vienīga kociņanebūtu atļāvis nocirst.»«Tā... Tā, tā. Kā tad jūs to tik skaidri variet zināt,Andrikson?»«Lai cienīts baronlielsk<strong>un</strong>gs man atļauj pretim vaicāt: vai jūs būtu mantos ozolus devuši?»Barons tapa nervozs. Viņš tā tik jauki bij izdomājis, kā arzemniekiem apieties. Ar «vienkāršiem» tēvišķi, ar «izglītotiem» kordiāli. Pie tamviņš droši sagaidāmo formu <strong>un</strong> takta trūkumu augstsirdīgi bij gribējis laist pārgalvu. Patiesībā viņam tas nācās grūti. Viņš savā muižā jutās kā lielsk<strong>un</strong>gs, kāgranseņors, kuru dziļi aizskāra viņa cienības neievērošana. Teorijā viņš inteliģentomuižnieku nostādīja līdzās inteliģentam zemniekam, tiešamībā gadu simteņossakrātais, no tēvutēviem mantotais lepnums <strong>un</strong> iz šī lepnuma dzimusē nicināšanar<strong>un</strong>āja diktāk nekā prāts balss. Barons savilka pieri.«Jūs ner<strong>un</strong>ājiet ar manipieklājīgi, Andrikson,» viņš sacīja stingri. «Kas būtu noticis vai nebūtu noticis, parto mums tagad nav jāstrīdējas. Mums tagad jār<strong>un</strong>ā par to, kas noticis ir.Latvijas Universitāte, Pedagoģijas <strong>un</strong> Psiholoģijas fakultāte
Change language