Andriksons - LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāte

Rūdolfs Blaumanis- 20 -Andriksons«Es pats tas esmu.»«Tā, tā! Barons tevis meklē. Ek, ej tur uz to lielougunskuru.»«Barons? Ko barons no manis grib?»«Es nezinu. Viņam tur ir pāris bērnu.»«Bērnu?! Mani bērni?»Tavi - es nezinu, kā.»Andriksons drāzās projām. Mazminūtēs viņš nokļuva pie sārta, ap kuru liels pulks cilvēku stāvēja un sēdējasviestmaizes ēda un alu un šņabi dzēra. Nelielā attāļumā dega mazāka uguns. Piešīs sēdēja barons, mežkungs, muižas pārvaldnieks un - jā, tie bij viņi, tie bij viņi!Arkājām, kuras vairs nemaz negribēja klausīt, Andriksons viņiem tuvojās.Saimniekuieraudzījis, barons uzlēca stāvu.«Kur jūs bijāt, Andrikson, kur jūs bijāt?» viņš jautri iesaucās. «Mēs jau jūssen gaidām! Vai es nesacīju, ka tie zeņķi par daudz prātīgi ka tie neļaus sevi tā parneko sadedzināt! Viņi tikai bij bijuši apmaldījušies. Bet tā nelaime nenotiek maziemļaudīm vien. Nu, es viņus laimīgi atradu. Ņemiet viņus un vediet viņus drīz uz māju,lai jūsu saimniece apmierinājas.»Smaidīdams barons Andriksonam veda bērnuspretim, un šim tā bij, it kā kad viņš savu dzīvību no barona rokām saņemtu atpakaļ.Dobji iešņukstēdamies, ar kreiso vecāko zēnu apkampdams, viņš barona priekšānoslīdēja zemē.«Mani dēliņi... baronlielskungs... mani dēliņi...» Viņš zēnus spiedapie krūts un satvēra tad barona roku.«Baronlielskungs... baronlielskungs...»«Nē, nē, nē, Andrikson. Ja jūs mangribiet pateikties - nē, nesakiet nekā. Es nekā neesmu darījis, par ko jumsjāpateicas,» barons atgainījās.«Nē, baronlielskungs, jūs neziniet... Jūs atdodietman manus bērnus, un es... un es...»Viņš apklusa.Bet svētlaimīgāko jūtu pārmērsnecieta nekāda ierobežojuma caur prātu; ne pie kā vairs saistīta, gluži brīva gribējabūt viņa dvēsele, brīva, tīra, pestīta no nedarba grūtā noslēpuma! Sodu par savuvainu Andriksons šai acumirklī būtu saņēmis kā baudījumu!... Un aizturētie vārdiviņam atkal ar varu spiedās pār lūpām:Un es... un es... Sitiet mani, baronkungs,sitiet mani...»«Saņematies tak, Andrikson, saņematies, mīļo Andrikson,» sacījabarons un uzlika mierinādams savu roku uz saimnieka pleca.«Ne tā, - sit mani, es esmu suns!»«Ko?...»Viņi saskatījās. Barons atrāvāsatpakaļ.Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte