Andriksons - LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāte

Andriksons - LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāte Andriksons - LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāte

12.07.2015 Views

Rūdolfs Blaumanis- 16 -Andriksonsesot no cilvēkiem jāvelk.«Es iešu,» sacīja Andriksons. «Kas vēl nāks?» Viņšskatījās apkārt, un, nevarēdams neviena spēcīgāka ieraudzīt par savu puisi Pēteri,viņš tam pamāja, un abi aizgāja.Bet arī ar cilvēka spēku bij ļoti grūti sprici virzīttāļāk. Zemē gulēja tik daudz sausu zaru un kritumu, koki vietām stāvēja tik biezospūļos, ka beidzot bij jāatmet domas ar sprices palīdzību kaut ko izdarīt. Taisni kadmežkungs pavēlēja, lai vairs veltīgi nenopūloties, barons piejāja. Viņš redzēja, kacilvēki bij vēl gluži slābani no vilkšanas, un ieraudzīja līdzās mežkungamAndriksonu ar sviedrainu, gandrīz pārvērstu ģīmi. Visas dusmas pret viņu bijpiepeši kā pūstin aizpūstas.«Ā Andriksons,» viņš iesaucās un nolēca no zirga, «un tik uzcītīgs.Pateicos, Andrikson, par ziņojumu. Tas no jums bij teicami. Tas bij teicami.Paldievs.» Un ātriem soļiem barons piegāja pie saimnieka, satvēra viņa nomelnotoroku un spieda to.«Baronlielskungs... baronlielskungs,» Andriksons stomījās, «es darīju... esdarīju... kas... man...»«Es to neaizmirsīšu, Andrikson. Bet atpūšaties taču. Liekas,jūs par daudz esiet strādājis.»«Ak, es nemaz neesmu piekusis, baronlielskungs,itin nemaz...»«Na, na, na, nelielāties.»Mežkungs tagad paziņoja, ka ar sprici nekasneesot izdarāms un ka otrā pusē mežam topot rakts grāvis.Tad lai tur ejot palīgā,barons noteica, un Andriksons aizgāja atpakaļ un raka ar tādu sparu, it kā viņadzīvība no šī grāvja garuma atkarātos. Par brītiņu pienāca arī barons armežkungu.«Deguma smaka te jau daudz stiprāka nekā pirmiņ, barona kungs,»sacīja mežkungs. «Mēs maz ko panāksim. Sarkanai hijēnei pārāk veiklaskājas.»«Mēs dabūsim drīzi palīgus, ziņotāji tagad jau vairāk māju būs izziņojuši,»barons atbildēja un skatījās koku galotnēs. Viņš bij bāls, un viņa smalkās lūpasraustījās nervozi.Tad viņš piegriezās strādniekiem, gribēdams tos vēl uz dūšīgākustrādāšanu pamudināt. Te viņš ieraudzīja, ka vecs vīrs slābani uz savas lāpstas bijatspiedies. Barons piegāja pie viņa, paņēma lāpstu, pateica vecajam pāris laipnuvārdu un pats uzsāka rakt.Tas ļaudīm iedeva jaunu sparu. Tikai Andriksons it kāatlaidās. Viņš skatījās ar lielu nepacietību uz to pusi, no kurienes Līzei vajadzējapienākt, un neredzēja vairs nemaz, kurp viņš ar savu lāpstu dūra. Pēdīgi LīzeLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rūdolfs Blaumanis- 17 -Andriksonsparādījās starp kokiem. Viņa izskatījās sakarsuse un apjukuse.«Bērnu nav mājā,»viņa sacīja klusām, piegājuse pie Andriksona.«Nav?» šis iekliedzās. «Mani bērni!Mani bērni!»«Kas tur ir?» barons prasīja, un kāds viņam lietu paskaidroja.Baronspagāja nomaļus un pasauca Andriksonu.«Jūsu bērni izputējuši, mīļo Andrikson?»viņš vaicāja.«Jā, baronlielskungs,» saimnieks atbildēja, ar mokām savaldīdamies.«Šorīt viņi atnākuši šurp ogu lasīt. Un nu vēl nav mājā. Izdegušā izcirtumāvienumēr bij daudz ogu.»«Jūs tak nedomāsiet... nē, Andrikson, nevajaga tūliņ tosliktāko domāt. Bērni būs vēl tepat mežā.»«Bet tad tak viņus kāds būtu redzējis.»«Tas tak nav vajadzīgs. Viņi var būtdziļāk noklīduši mežā... Cik veci jūsu bērni ir?»«Vecākais nupat palika desmit.»Na,redziet. Desmit gadu. Zēns jau tad ir krietns vecis. Tas jau prot ugunij griezt ceļu.Nē, nē, apmierinieties vien, Andrikson. Bērniem nekas nebūs noticis.»«Es tolabprāt gribētu ticēt, bet... bet... vai cienīts baronlielskungs man neatļautu viņus ietmeklēt? Es nevaru tāļāk strādāt, iekam nezinu, kur tie bērni palikuši.»«Zināms,zināms, ejiet, ejiet un, ja gribiet, ņemiet vēl kādu cilvēku līdz,» barons laipniatbildēja.«Nē, baronlielskungs, es viens pats...»Andriksons iedeva Līzei savu lāpstu un aizgāja. Vienatnē ticis, viņš labprātsavu bērnu vārdus skaļi būtu izkliedzis mežā; bet viņš kaunējās, ka viņu racējivarētu sadzirdēt. Tātad viņš mēmās sāpēs maldījās apkārt, un, tikai tāļu projāmticis, viņš pusbalsī vienu reizi par otru izsaucās:«Jānīt! Jānito! Kārlito! Kārlito!»Betveltīgi viņš gaidīja atsaucamies.Pēc ilgas, baigas meklēšanas Andriksons griezās atpakaļ uz izcirtumu. Viņšsatika cilvēkus, kuri steidzās uz dzēšanu, un prasīja ikkatram, vai varbūt divubērnu neesot redzējis. Neviens par viņiem nekā nezināja stāstīt. Viņš dzirdēja lielutroksni tai pusē, kur grāvis tapa rakts un noģida no tā, ka jau daudz cilvēkiemvajadzēja būt sanākušiem. Tātad silu laikam gan izglābs. Bet kas viņam tagadvairs par to bij daļas!... Viņš gāja tāļāk un nokļuva pie garās, degošās līnijas, kasnemitoši virzījās uz priekšu. Viņš apgāja ap viņu apkārt un iegāja sila izdegušajādaļā. Apakšlūpu cieti iekodis zobos, plecus drusku sarāvis uz augšu, it kā no kautkurienes būtu gaidāms kāds sitiens, Andriksons starp melnajiem stumburiem līdauz izcirtumu. Līdzīgi rūsganam, sarežģītam tīklam, apsvīlušie zari un zariņi izplētāsLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rūdolfs Blaumanis- 16 -<strong>Andriksons</strong>esot no cilvēkiem jāvelk.«Es iešu,» sacīja <strong>Andriksons</strong>. «Kas vēl nāks?» Viņšskatījās apkārt, <strong>un</strong>, nevarēdams neviena spēcīgāka ieraudzīt par savu puisi Pēteri,viņš tam pamāja, <strong>un</strong> abi aizgāja.Bet arī ar cilvēka spēku bij ļoti grūti sprici virzīttāļāk. Zemē gulēja tik daudz sausu zaru <strong>un</strong> kritumu, koki vietām stāvēja tik biezospūļos, ka beidzot bij jāatmet domas ar sprices palīdzību kaut ko izdarīt. Taisni kadmežk<strong>un</strong>gs pavēlēja, lai vairs veltīgi nenopūloties, barons piejāja. Viņš redzēja, kacilvēki bij vēl gluži slābani no vilkšanas, <strong>un</strong> ieraudzīja līdzās mežk<strong>un</strong>gamAndriksonu ar sviedrainu, gandrīz pārvērstu ģīmi. Visas dusmas pret viņu bijpiepeši kā pūstin aizpūstas.«Ā <strong>Andriksons</strong>,» viņš iesaucās <strong>un</strong> nolēca no zirga, «<strong>un</strong> tik uzcītīgs.Pateicos, Andrikson, par ziņojumu. Tas no jums bij teicami. Tas bij teicami.Paldievs.» Un ātriem soļiem barons piegāja pie saimnieka, satvēra viņa nomelnotoroku <strong>un</strong> spieda to.«Baronlielsk<strong>un</strong>gs... baronlielsk<strong>un</strong>gs,» <strong>Andriksons</strong> stomījās, «es darīju... esdarīju... kas... man...»«Es to neaizmirsīšu, Andrikson. Bet atpūšaties taču. Liekas,jūs par daudz esiet strādājis.»«Ak, es nemaz neesmu piekusis, baronlielsk<strong>un</strong>gs,itin nemaz...»«Na, na, na, nelielāties.»Mežk<strong>un</strong>gs tagad paziņoja, ka ar sprici nekasneesot izdarāms <strong>un</strong> ka otrā pusē mežam topot rakts grāvis.Tad lai tur ejot palīgā,barons noteica, <strong>un</strong> <strong>Andriksons</strong> aizgāja atpakaļ <strong>un</strong> raka ar tādu sparu, it kā viņadzīvība no šī grāvja garuma atkarātos. Par brītiņu pienāca arī barons armežk<strong>un</strong>gu.«Deguma smaka te jau daudz stiprāka nekā pirmiņ, barona k<strong>un</strong>gs,»sacīja mežk<strong>un</strong>gs. «Mēs maz ko panāksim. Sarkanai hijēnei pārāk veiklaskājas.»«Mēs dabūsim drīzi palīgus, ziņotāji tagad jau vairāk māju būs izziņojuši,»barons atbildēja <strong>un</strong> skatījās koku galotnēs. Viņš bij bāls, <strong>un</strong> viņa smalkās lūpasraustījās nervozi.Tad viņš piegriezās strādniekiem, gribēdams tos vēl uz dūšīgākustrādāšanu pamudināt. Te viņš ieraudzīja, ka vecs vīrs slābani uz savas lāpstas bijatspiedies. Barons piegāja pie viņa, paņēma lāpstu, pateica vecajam pāris laipnuvārdu <strong>un</strong> pats uzsāka rakt.Tas ļaudīm iedeva ja<strong>un</strong>u sparu. Tikai <strong>Andriksons</strong> it kāatlaidās. Viņš skatījās ar lielu nepacietību uz to pusi, no kurienes Līzei vajadzējapienākt, <strong>un</strong> neredzēja vairs nemaz, kurp viņš ar savu lāpstu dūra. Pēdīgi LīzeLatvijas Universitāte, Pedagoģijas <strong>un</strong> Psiholoģijas fakultāte

Hooray! Your file is uploaded and ready to be published.

Saved successfully!

Ooh no, something went wrong!