Andriksons - LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāte

Rūdolfs Blaumanis- 15 -Andriksonsviņš to būtu sarājis, bet tomēr vēl cerējis, jo cerība smejas sev spirgtumu pat iztukšākā mierināšanas vārda, bet nu viņam tā bij, it kā viņa kājai katru acumirklibūtu jāpieduras pie savu zēnu sagruzdušiem kauliem.Ar apspiestu vaidu viņš iesāka meklēt. Puiši un meitas izvairījās apdomīgino vietām, kuras vēl kupeja, Andriksons turpretim nevēroja, kur viņš gāja. Viņšnozuda starp apdegušiem kokiem un atradās drīzi ezera malā. Puikas no svelmesvarbūt līdz ūdeņam bij atdzīti - varbūt iedzīti ūdenī, jo vietām pat meldri bijapsviluši. Viņš raudzījās ūdenī, viņš apstaigāja visu ezermalu, līci -nekā! Viņšatstāja atkal ezeru un griezās atpakaļ uz saviem ļaudīm, kuri kārtīgi gar izcirtumubij izdalījušies un meklēdami tuvojās līčam. Pēdīgi arī viņi ezermalu bij sasnieguši,no bērniem ne vēsts neatraduši.«Viņi tak būs aizgājuši uz māju,» sacīja kāda meita. «Tik lieli puikas... Esnemaz nesaprotu... būtu jau arī bijis gluži brīnums, ja viņi nebūtu varējušiglābties.»«Tad ej, Līz, uz māju un palūko, vai viņi tur ir, un nāc atpakaļ ar ziņu,»saimnieks sacīja. «Ej, ej.»Meita aizgāja, un tie citi prasīja: «Kas nu būtudarāms?»«Es nezinu,» Andriksons atbildēja noguris. «Meklējiet. Dzēsiet. Meklējiettak vēl...»«Ak saimniek, bērni droši vien būs mājā. Nudie. Tu mūs gluži par veltisabiedēji.»«Vai tu tā domā? Nu jā. Lai Dievs dod! Lai Dievs dod... Nez vai vissmežs izdegs?»«Kas to var zināt! Ja uguns tā trako un cilvēki nenāk, un vētrasaceļas... vējš jau pūš.»«Iesim, iesim,» sacīja Andriksons. «Jālūko dzēst. Darīsim,ko spēsim.»Viņi atstāja ezeru un uzsāka lielu gabalu lejpus deguma rakt grāvi. Vēlnecik tāļu netikuši, viņi izdzirda tālumā kliedzam un saucam. Racēji atsaucās, untroksnis tuvojās. Ieradās mežkungs ar pulku muižas ļaužu. Ātri uguns gaitasžiglumu apsvēris, viņš visus ieveda vēl dziļāk silā un nu norādīja rokamo grāvi uncērtamos kokus. Viņš pats tad atkal aizsteidzās projām, lai ar līdzatvestāsugunssprices palīdzību meža otrā pusē uguni apkarotu.«Kur barons pats?»Andriksona otra kalpone prasīja kādam muižas puišam.«Viņš vēl palika ziņotājusrīkojam, uz kurieni tiem jājāj. Visu pagastu vēl šovakar grib sasaukt palīgā. Viņšdrīzi būs te.»Pēc neliela brīža nāca vēsts no mežkunga, lai viņam divi spēcīgicilvēki nākot palīgā, zirgs ar ugunssprici pa meža biezumiem nevarot tikt cauri, tāLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte