Andriksons - LU PedagoÄ£ijas, psiholoÄ£ijas un mÄkslas fakultÄte
Andriksons - LU PedagoÄ£ijas, psiholoÄ£ijas un mÄkslas fakultÄte Andriksons - LU PedagoÄ£ijas, psiholoÄ£ijas un mÄkslas fakultÄte
Rūdolfs Blaumanis- 10 -AndriksonsViņam iekrita prātā, ka šorīt mājā sieva viņam bij piedāvājuse sieru un ka viņš toun pīpi uz galda bij aizmirsis; ka viņa bij brīdinājuse, lai nepārsteidzoties, un kaviņš droši bij atbildējis, lai nebīstoties, viss iziešot labi. Ko nu viņš mājā lai sacīja?Vai viņš nebij pārsteidzies? Vai nebūtu bijis labāk samaksāt tos simts rubļus?Viņam ienāca prātā sakāms vārds: «Neej ar stipru lauzties, nedz ar bagātu tiesā.»Vai tagad vēl visu nevarēja griezt uz labu?... Nē, nu bij par vēlu, viņš baronu bijsakaitinājis, bij viņam ar lepnumu stājies pretim, un to nevarēja izdzēst iz viņaatmiņas... Bet, ja arī barons būtu bijis gatavs piedot, - viņš tak nevarēja iet lūgties!Viņš jau tad būtu atzinies par vainīgu, un viņš nebij vainīgs! Itin nemaz ne?... Nē,jeb vai arī tikai tik daudz, cik vīrs ir vainīgs, kas savā vaļā sprukušo kumeļu izved izkaimiņu staļļa, kaimiņam to nepaziņojis. Jā, tā tas bija, gluži tā. Andriksonsnožēloja, ka viņamšis jaukais salīdzinājums barona priekšā nebij iekritis prātā. Betto jau varēs iepīt tiesai dodamās atbildēs. Bet tur barons viņu nedzirdēs, un tiesaviņam tomēr nospriedīs sodu... Trīssimts rubļu... Liela nauda. Un, kad īstiapdomāja, tad Andriksons tos neņēma iz savas ķešas vien, bet atvilka tos līdzīgākārtā tikpat savai sievai, kā arī bērniem. Neizsakāms rūgtums pārņēmaAndriksonu, graizīgs rūgtums, kāds tikai izceļas, kad cilvēks, pats no sevisslēpdamies, padarītu netaisnību samaina ar izciestu.Andriksons gāja tāļāk. Saulepa zaru starpām uzspīdēja uz ceļa, sveķi smaršoja, šad un tad ieskanējās kādaputna sauciens. Verstu tālumā izplatījās sils. Viņš aptvēra sūnainas, purvīgsnējasvietas, vairāk alogu, šauru, sirpim līdzīgu ezeru, lielus izcirtumus, pilnus dažādassausas lauzas, lazdu krūmu, aizviekstenāju, virzāja. Varēja redzēt, ka arī silamilgāku laiku bij trūcis īsta kunga un pārrauga.Andriksons silu pazina ļoti labi. Puikābūdams, viņš ogu laikā gandrīz ik svētdienas uz to bij atnācis. Neatradās jau arīKlaucēni no sila nekādā lielā tālumā. Tagad bij melmenes, aiviekstenes unspradzenes gatavas un viņa bērni viņa vietā apmeklēja silu.Ceļmalā stāvēja kuplas melmeņu mētras. Andriksons labprāt pa tām būtupaogojis, bet viņas bij gluži pelēkas noputējušas. Viņa izsalkums auga, līdz ar toviņa saīgums. Apspiestas nožēlošanas jūtas urbtin urbās pa viņa dvēseli, un viņadomas tapa arvien netaisnākas un naidīgākas pret baronu. Uzreiz viņa sirdīiedegās vēlēšanās: «Kaut es viņam varētu atriebties!»Bet tas nebij iespējams.Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte
Rūdolfs Blaumanis- 11 -AndriksonsBarons stāvēja par daudz droši un par daudz augstu, ka viņš viņu kaut kādi sāpīgivarētu aizķert...Lielam, platam izcirtumam ceļā kreisā pusē gandrīz jau garām ticis,Andriksons apstājās. Še viņš kā zēns bieži bij apkārt skraidelējis. Vai pa vecamieradumam nebij jāaiziet un tur viņā galā jāpaskatās, vai pie tā milzīgā lazdu krūmaarvienu vēl aiviekstenes neauga? Jeb vai tur pie tās garās priedes ar to plānogalotni un dīvaini izlocīto garo, sauso zaru? Bet kas tas bij?... Dūmu mākonispiepeši pacēlās līdzās priedei, Andriksons dzirdēja liesmu klusu švirkstēšanu unredzēja, kā vīrs no zemes uzlēca stāvu, pie lazdām noskrēja, vienu nogrieza,atskrēja atpakaļ un kā negudrs zemi sāka pērt. Dūmi izplatījās tālāk, un vīrs sita joātrāk. Ar stīviem mirkļiem Andriksons viņā nolūkojās. Tad viņš ātri pagriezās uzlabo pusi, aizsteidzās ceļam pāri un nozuda aiz krūmiem. Viņš neparko negribējatapt pamanīts vai palīgā saukts. Ja vīram vienam pašam neizdevās uguni nodzēst- lai tad mežs dega! Lai uguns izpostīja tā barona mantojumu, kā viņš Andriksonamantojumu iznicināja!Ar sīvāko uzmanību saimnieks noskatījās cīņā. Likās, it kā uguns ar savudzēsēju ķēmotos. Drīz tā uzliesmoja pie viņa kājām, drīz daudz soļu tāļumā noviņa, drīz viņa priekšā, drīz viņam aiz muguras. Vīrs skraidīja šurp un turp, krustāmšķērsām un pēdīgi pēc lielām pūlēm likās uzvarējis. Sviedriem plūstot, viņšnostājās melnas, ērmoti izrobotas salas vidū un raudzījās visapkārt, vai vēl kurnekūpēja. Labu laiku tā stāvējis un skatījies, viņš nospļāvās, izvilka pīpi, uzpīpējaun nodzēsa spičku rūpīgi ar pirkstiem. Vēl brītiņu stāvējis un skatījies un nekānepamanījis, viņš aizgāja pa ceļu, pa kuru Andriksons bij atnācis.Šis savāpaslēptnē stāvēja kā sasalis. Vai tad tiešām ne mazākā dzirkstelīte vairs nebijpalikuse dzīva?... Nē, uguns bij beigta... Bet varbūt taču vēl kaut kur bij pirkstis, izkurām varēja izperināties liesmiņa!... Andriksons gaidīja, gaidīja - par velti, ugunsbij nodzēsta. Sasodītai vecis!... Apdomīgi visapkārt skatīdamies, Andriksonstuvojās ceļam un tad deguma vietai. Mežam vajadzēja degt! Nejaušs gadījumsviņam bij rādījis, kā baronam par viņa cietsirdību varēja atriebties! Atriebties,pašam pie tam nemaz neiekļūstot nekādās briesmās. Jo vīrs, kas tur aizgāja,izplatīs līdz ar sadegušās zāles grūto dūmu smaku arī domas, ka viņš mežuaizdedzinājis. Viņš dzīvoja muižā, dabūja no barona mazu pabalstu un lasījaLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte
- Page 1 and 2: Rūdolfs BlaumanisRŪDOLFS BLAUMANI
- Page 6 and 7: Rūdolfs Blaumanis- 6 -Andriksonsat
- Page 8 and 9: Rūdolfs Blaumanis- 8 -Andriksonszi
- Page 12: Rūdolfs Blaumanis- 12 -Andriksonsv
- Page 16 and 17: Rūdolfs Blaumanis- 16 -Andriksonse
- Page 18 and 19: Rūdolfs Blaumanis- 18 -Andriksonsv
- Page 20 and 21: Rūdolfs Blaumanis- 20 -Andriksons
Rūdolfs Blaumanis- 10 -<strong>Andriksons</strong>Viņam iekrita prātā, ka šorīt mājā sieva viņam bij piedāvājuse sieru <strong>un</strong> ka viņš to<strong>un</strong> pīpi uz galda bij aizmirsis; ka viņa bij brīdinājuse, lai nepārsteidzoties, <strong>un</strong> kaviņš droši bij atbildējis, lai nebīstoties, viss iziešot labi. Ko nu viņš mājā lai sacīja?Vai viņš nebij pārsteidzies? Vai nebūtu bijis labāk samaksāt tos simts rubļus?Viņam ienāca prātā sakāms vārds: «Neej ar stipru lauzties, nedz ar bagātu tiesā.»Vai tagad vēl visu nevarēja griezt uz labu?... Nē, nu bij par vēlu, viņš baronu bijsakaitinājis, bij viņam ar lepnumu stājies pretim, <strong>un</strong> to nevarēja izdzēst iz viņaatmiņas... Bet, ja arī barons būtu bijis gatavs piedot, - viņš tak nevarēja iet lūgties!Viņš jau tad būtu atzinies par vainīgu, <strong>un</strong> viņš nebij vainīgs! Itin nemaz ne?... Nē,jeb vai arī tikai tik daudz, cik vīrs ir vainīgs, kas savā vaļā sprukušo kumeļu izved izkaimiņu staļļa, kaimiņam to nepaziņojis. Jā, tā tas bija, gluži tā. <strong>Andriksons</strong>nožēloja, ka viņamšis jaukais salīdzinājums barona priekšā nebij iekritis prātā. Betto jau varēs iepīt tiesai dodamās atbildēs. Bet tur barons viņu nedzirdēs, <strong>un</strong> tiesaviņam tomēr nospriedīs sodu... Trīssimts rubļu... Liela nauda. Un, kad īstiapdomāja, tad <strong>Andriksons</strong> tos neņēma iz savas ķešas vien, bet atvilka tos līdzīgākārtā tikpat savai sievai, kā arī bērniem. Neizsakāms rūgtums pārņēmaAndriksonu, graizīgs rūgtums, kāds tikai izceļas, kad cilvēks, pats no sevisslēpdamies, padarītu netaisnību samaina ar izciestu.<strong>Andriksons</strong> gāja tāļāk. Saulepa zaru starpām uzspīdēja uz ceļa, sveķi smaršoja, šad <strong>un</strong> tad ieskanējās kādaputna sauciens. Verstu tālumā izplatījās sils. Viņš aptvēra sūnainas, purvīgsnējasvietas, vairāk alogu, šauru, sirpim līdzīgu ezeru, lielus izcirtumus, pilnus dažādassausas lauzas, lazdu krūmu, aizviekstenāju, virzāja. Varēja redzēt, ka arī silamilgāku laiku bij trūcis īsta k<strong>un</strong>ga <strong>un</strong> pārrauga.<strong>Andriksons</strong> silu pazina ļoti labi. Puikābūdams, viņš ogu laikā gandrīz ik svētdienas uz to bij atnācis. Neatradās jau arīKlaucēni no sila nekādā lielā tālumā. Tagad bij melmenes, aiviekstenes <strong>un</strong>spradzenes gatavas <strong>un</strong> viņa bērni viņa vietā apmeklēja silu.Ceļmalā stāvēja kuplas melmeņu mētras. <strong>Andriksons</strong> labprāt pa tām būtupaogojis, bet viņas bij gluži pelēkas noputējušas. Viņa izsalkums auga, līdz ar toviņa saīgums. Apspiestas nožēlošanas jūtas urbtin urbās pa viņa dvēseli, <strong>un</strong> viņadomas tapa arvien netaisnākas <strong>un</strong> naidīgākas pret baronu. Uzreiz viņa sirdīiedegās vēlēšanās: «Kaut es viņam varētu atriebties!»Bet tas nebij iespējams.Latvijas Universitāte, Pedagoģijas <strong>un</strong> Psiholoģijas fakultāte
Change language