Andriksons - LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāte

Rūdolfs BlaumanisRŪDOLFS BLAUMANIS- 1 -AndriksonsAndriksons«Viens saimnieks ar jums vēlās runāt, baronlielskungs.»«Kas tasir?»«Klaucēns.»«Tā. Es iešu... Ko viņš grib?»«Es nezinu, baronlielskungs. Viņš nestāsta.»«Labi.»Slaikais sulainis nedzirdami nozuda iz kabineta, un barons avīzē vēl brītiņulasīja tāļāk. Tad lapa nočaukstēja, un viņš piecēlās. Bāls aiz karstuma, viņš piegājapie augstā loga, kura marķīze bij dziļi nolaista, un atvēra to mazdrusciņ. Gluži kākrāsns svelme viņam no ārienes verda pretim. «Briesmīgi,» viņš nomurmināja,aizvēra logu atkal cieti un piegriezās dārgajam barometrim, kas jau nedēļām uz«sausu» vien rādīja. Arī tagad ne mazākās cerības! Barons savieba ģīmi untuvojās lēniem soļiem galdiņam, uz kura melnās marmora virsas stāvēja platasudraba bļoda ar caurspīdīgiem ledus gabaliem un zifona pudeli. Šņākdams vēsaiszeltersa ūdens ietecēja slīpētā glāzē, un barons dzēra.Tad viņš iegāja ēdamistabā.Pilī nebij sevišķas runājamās istabas priekšzemniekiem, un tādēļ barons ar tiem satikās koridorā. Tā tas bij noticis viņa tēva,tā viņa tēvatēva laikos. Barons gan nāca iz galvaspilsētas zemes smalko ierašuaugstskolas, un viņa pašcienība viņam iesākumā nebij atļāvuse pa pus un paveselām stundām sarunāties ar saviem saimniekiem gaņģī, kur vējš vilka cauri unistabas meitas, sulainis un ķēkša katru vārdu varēja noklausīties. Bet ēdamistabā,kurp viņš pirmā laikā zemniekus bij licis aicināt, tie atstāja grūti aizdzenamuzābaksmēra, siena un mitrā vietā stāvējušu drēbju smaku, tā ka līdz sevišķasistabas ierīkošanai bij jāpaliek pie tēva un tēvatēva paraduma. Tā viņš arī šoreizgribēja iziet koridorā, kad atminējās dzirdējis, Klaucēns piederot pie viņapaskolotiem saimniekiem. Tad tad laikam gan jau bij atsvabinājies no trānasmakas. Bez tam šis saimnieks bij dēls tam saimniekam, kuru mirušais baronsvisvairāk bij cienījis. Jaunais lielskungs piedūra pirkstu pie zvana pogas, pēc kamslaikais sulainis atkal parādījās.«Ved viņu šurp ēdamistabā,» viņš pavēlēja.«Jā,baronlielskungs,» sulainis atbildēja, viegli palocīdamies, un izgāja ārā.BaronsLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rūdolfs Blaumanis- 2 -Andriksonsaizvirzījās aiz garenā ēdamgalda. Šim vīram galu galā tomēr ar trānu smērētizābaki varēja būt kājās, un tādā gadījumā četri soļi attāluma nebij bez labuma. Tadviņš arī vēl no ļaudīm ar kaut cik necik izglītības sev neļāva bučot roku. Tātadgalds nozīmēja mēmu rokas skūpsta atraidījumu, ja saimniekam bij tik daudzsmalkjūtības to saprast. Koridorā barons mēdza roku aizlikt aiz muguras, pie tamlaipni sacīdams: «Nevajaga, nevajaga.» Bet pie tam viņš allaž sajuta kaut konepatīkamu un pagrūtināja tādēļ cik spēdams šādu skatu atkārtošanos.Pēc mazabrīža atvērās durvis un vienkārši, bet godīgi ģērbies vīrs ienāca un palika piedurvīm stāvam.«Labdien, cienīts baronlielskungs.»«Labdien.»Sveicinājumsskanēja ļoti ieklājīgi, viņa atņemšana laipni. Kungs un nomnieks ieskatījās viensotrā. Barons raudzījās saules nodegušā, veselīgā, glītā zemnieka ģīmī, kurā bijlasāms spēks un pašapziņa, saimnieks - smalkos, bālos vaibstos, lielās, laipnāsacīs un uz muti, kura jāva noģimst, ka tā raduse pavēlēt.«Jūs esiet Klaucēnusaimnieks Andriksons?» sacīja barons.«Jā, cienīts baronlielskungs.»«Man prieksjūs redzēt, Andrikson. Esmu jau par jums dzirdējis. Jūs esiet krietns, uzcītīgssaimnieks.»Andriksons nokaunējās un nomurmināja kaut ko pie sevis. Tad viņšsacīja:«Jāstrādā ir, baronlielskungs, citādi šos laikos neiet.»«Jā, iet grūti,» barons atbildēja. «Ir grūti laiki tikpat maziem, kā arī lieliemzemkopjiem... Vai jūs jau ilgi Klaucēnus valdiet?»«Mans tēvs nomira divi gadiatpakaļ, cienīts baronlielskungs.»«Un tad jums ir diezgan laika bijis, tad no viņagruntīgi esiet varējuši iemācīties saimniekot. Kā tad jums iet?»«Cienītsbaronlielskungs man atlaidīs atbildi uz šo jautājumu.»«Par ko?»«Tādēļ, ka esbaronlielkunga priekšā negribētu būt... rādīties par nepateicīgu. Baronlielskungsmums šopavasar atlaidis divi rubļi no dāldera, tad jau jūsu priekšā nedrīkst sūrotiespar sliktām cerībām uz rudens pļauju.»«Vai tad jūsu lauki stāv slikti,Andrikson?»«Lietus nelīst, baronlielskungs. Un man turklāt gandrīz māla zemevien ir.»«Tā, tā, hm. Bet lauki vēl var atžirgt. Mums tagad tik ilgi sauss un karstslaiks bijis, ka katru dienu pērkoni drīkstam sagaidīt. Šodien, zināms, tas vēlneuznāks,» viņš nobeidza smaidīdams, barometra pareģojumaatcerēdamies.«Derēt jau tas lietus gan derēs, bet visu atlabot tas vairs nespēs,baronlielskungs.»«Tas ir slikti,» barons atteica. «Tas ir slikti, Andrikson. Bet jūsLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rūdolfs Blaumanis- 6 -Andriksonsatbildēja un pielika: «Ja tā lieta iet caur tiesu.»«Ā! Trīs simti!... Nu, es cerēju, mēstiksim arī bez tiesas galā.»«To es arī ticu, cienīts baronlielskungs.»Baronspārdomāja. Kā viņam šai gadījumā vislabāk bij jāizturas? Pēc takses sodīt viņšnegribēja. Saimnieks galu galā tomēr varbūt bij bijis pārliecināts, ka viņam uz tiemozoliem tiesības. Barons tik daudz laba no vecā Andriksona bij dzirdējis, un dēlsizskatījās tik godīgs. Vai šinī gadījumā samaksa pat pēc vienkāršas takses nebijpar daudz? Bet pārāk mīksts viņš gan arī negribēja izrādīties - principa dēļ. Beztam viņš acumirklī nezināja, cik pēc vienkāršās takses Andriksonam būtujāmaksā.«Nu, ko jūs domājiet, Andrikson, kā lai es jūs sodu?» vaicāja barons unskatījās ar savām skaidrām acīm saimniekā, kura uzacu starpā bij ieradušās divasdziļas grumbas.«Cienīts baronlielskungs būs tik žēlīgs un uzskatīs to lietu tā, kā esviņu jums priekšā liku. Es pazemīgi baronlielskungu lūdzu.»«To es nevaru, to es nevaru, Andrikson. Apdomājiet jel pats. Ja jūs vēlpriekš tiem trim vāģiem vien būtu cirtis! Bet jūs esiet vairāk cirtis! Par ko un priekškā jūs cirtāt vairāk?»Barons nenovērsa acu no Andriksona, un šis par velti nopūlējās nenosarkt.Viņš nodūra uz acumirkli acis, bet sacīja tad ar cietu balsi:«Es negribubaronlielskungam nekā slēpt. Gribēju tos citus kokus pārdot. Paslēpšus es totamdēļ darīju, ka baronlielskungs man tak nemūžam arī viena vienīga kociņanebūtu atļāvis nocirst.»«Tā... Tā, tā. Kā tad jūs to tik skaidri variet zināt,Andrikson?»«Lai cienīts baronlielskungs man atļauj pretim vaicāt: vai jūs būtu mantos ozolus devuši?»Barons tapa nervozs. Viņš tā tik jauki bij izdomājis, kā arzemniekiem apieties. Ar «vienkāršiem» tēvišķi, ar «izglītotiem» kordiāli. Pie tamviņš droši sagaidāmo formu un takta trūkumu augstsirdīgi bij gribējis laist pārgalvu. Patiesībā viņam tas nācās grūti. Viņš savā muižā jutās kā lielskungs, kāgranseņors, kuru dziļi aizskāra viņa cienības neievērošana. Teorijā viņš inteliģentomuižnieku nostādīja līdzās inteliģentam zemniekam, tiešamībā gadu simteņossakrātais, no tēvutēviem mantotais lepnums un iz šī lepnuma dzimusē nicināšanarunāja diktāk nekā prāts balss. Barons savilka pieri.«Jūs nerunājiet ar manipieklājīgi, Andrikson,» viņš sacīja stingri. «Kas būtu noticis vai nebūtu noticis, parto mums tagad nav jāstrīdējas. Mums tagad jārunā par to, kas noticis ir.Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rūdolfs Blaumanis- 7 -AndriksonsNenoklīstiet, lūdzu, no lietas ar nevajadzīgām jautāšanām!» Barons izrunājapēdējos vārdus gandrīz ar dusmām, kuru iemesls pa daļai bij meklējams dabiskāsaīgumā par Andriksona vārdiem, pa daļai neskaidrā sajutumā, ka viņš tos kokuslaikam nebūtu vis devis.«Es lūdzu baronlielkungu piedošanas, es baronlielkungunebūt negribēju sadusmot,» saimnieks sacīja. «Bet man tak savā labā jārunā.Mežkungs man tos ozolus nebūtu noštempelējis, ja es būtu prasījis. Tēvs tospriekš manis aiztaupījis un līdz ar māju atstājis. Tātad man slepeni bij jācērt. Mantas ir jāsaka un pie tā man jāpaliek.»«Tātad jūs neatzīstaties, ka esiet vainīgs?»«Cienīts baronlielskungs, kaspriekš manis no mana tēva aiztaupīts, man no tēva atstāts, tas ir mans - tāpat kātas ir jūsu, ko jums mirušais baronlielskungs sakrājis un atstājis.»Šis drošaissalīdzinājums baronam atņēma pacietību. Ātriem soļiem viņš iegāja kabinetā arnodomu uz Andriksona vairs neteikt ne vārda, pazvanīt un caur sulaini paziņot laiviņš aiziet. Bet viņš apdomājās, izdzēra no jauna pusglāzi aukstā ūdens unmeklēja pēc meža takses. Nevarēdams viņu atrast, viņš atkal izgājaēdamistabā.«Mežkungs tos ozolus novērtējis pēc strāpes takses uz trīssimtsrubļiem. Jūs man samaksāsiet simtu rubļu. Andrikson,» viņš sacīja mierīgi unstrupi.Andriksons stāvēja turpat, kur stāvējis, stīvs un mēms, un spieda spēcīgikreisās rokas pirkstus ar labās rokas pirkstiem.«Cienīts baronlielskungs manitiešām tur par zagli?» viņš sacīja drebošā balsī.«Jūs tak dzirdiet cenu!» baronsizsaucās aizturētās dusmās. «Es jūs nesodu kā zagli. Es pret jums izturos kā pretpircēju. Jūs no manis tos kokus p i r c i e t!»«Cienīts baronlielskungs, kā es vēl kaut ko varu pirkt, kas manās rokāsatronas! Vai nu es drīkstēju tos kokus cirst, un tad man nekas nav jāmaksā, vai esviņus nedrīkstēju cirst, un tad es esmu zaglis?»Barons soļoja pa ēdamistabudivreiz uz labo un divreiz uz kreiso pusi un palika tad atkal pie bufetes stāvam,viņas vēsās plates malu ar saviem baltiem, slaidiem pirkstiemapņemdams.«Klausāties, Andrikson, tagad man ar jums jārunā tā, kā jūs manisaprotiet. Es jūs nevaru par tādu dumiķi turēt, ka jūs nevarētu saprast, ko esietizdarījis. Ar nodomu jūs stājaties uz rektēm, kādu jums nav. Jūs to it labi ziniet. JūsLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rūdolfs Blaumanis- 8 -Andriksonsziniet ļoti labi, ka jūsu tēvam tā atļaušana dota tikai priekš vienas reizes un ne uzvisiem laikiem. Ja jūsu tēvs tai vienā reizē, kad tā atļaušana bij, tos kokus navnocirtis, tad viņš to atļaušanu par velti dabūjis un pazaudējis. Jūs to atļaušanunekādi nevarējāt mantot. Tādas rektes nepāriet no tēva uz dēlu. Jūs esiet pretlikumu darījis, un, ja es jūs caur likumu nelieku sodīt, tad nepateicaties nekādāmtiesībām, bet vienīgi manai žēlastībai!»Pār Andriksona ģīmi pārlaidās it kā zibsnis, viņš salika rokas un berzējaspēji īkšķus vienu pie otra. Tad viņš sacīja lielā uztraukumā:«Cienītsbaronlielskungs nenodod manis likumam, bet pazemo mani tomēr. Zinu gan, kalikums ir pret mani. Tas ir priekš visiem taisīts un nevar šodien tāds būt un rītutāds. Bet, ja likums pret mani, vai tad baronlielkungam arī pret mani vajaga būt?Priekš šīs reizes baronlielskungs pats var likumu taisīt. Vai es baronlielkungapriekšā esmu vainīgs vai ne? Baronlielskungs saka, ka esot. Par ko? Tādēļ kabaronlielskungs man netic. Citādi man nekas nebūtu jāmaksā... Ko lai daru? Varutikai apgalvot, ka mans tēvs bij godīgs cilvēks, kurš savu īpašumu ne ar kapeiku nosvešas mantas nav pavairojis. Un es esmu apņēmies staigāt viņa pēdās. Jā,baronlielskungs, es jums varu apzvērēt, ka viss tā ir, kā jums esmu stāstījis! Eszināja, ka zogu. Jā, to es zināju. Bet es ticēju un ticēšu, ka sava paša esmu zadzis.Jo ne priekš jums, - priekš neviena cita kā vienīgi priekš manis vecais Klaucēnsatstājis tos ozolus, kuri citādi jau sen būtu sadeguši pelnu pelnos!»Baronspagriezās, piegāja pie loga un skatījās laukā uz sarkani ziedošu pelargoniju dobi.Cilvēka balsī ir skaņas, kuras, ja tās ietrīcas, piespiež ticēt. Šādā balsī Andriksonsbij runājis. Barons bij pārliecināts. Bet vai viņš drīkstēja atzīties kā tāds? Vaidrīkstēja Andriksonu atstāt pilnīgi nesodītu? Kādas sekas šādai laipnībai būtu? Vaitas nebūtu pamudinājums pārējiem saimniekiem postīt savus mežus un tadatsaukties uz Andriksonu, tādu pašu žēlastību priekš sevis prasot? Nepārredzamavirkne ķildu un likuma pārkāpumu stājās barona gara acu priekšā... Jeb vai lai viņšAndriksonam piedeva un piekodināja klusu ciest? Tāda slepenība nesakrita ar viņastāvokļa cienību. Bez tam Andriksons soda naudas augstumu jau bij dzirdējis, unbarona ieradums bij palikt pie reiz izteikta vārda. Nē, neatlika tiešām nekas cits kāAndriksonam likt maksāt. Baronam bij žēl, bet tam tā vajadzēja notikt.Ātri viņš atkalLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rūdolfs Blaumanis- 9 -Andriksonsapgriezās.«Andrikson, jūs man tagad atnesīsiet piecdesmit rubļus. Tos otruspiecdesmit - pēc sešiem gadiem.»Šos vārdus runādams, barons nodomāja, kaseši gadi esot garš laikmets, kurā gan izdevība gadīšoties šo summu aiz kaut kādaniecīga iemesla iz parādu grāmatas izdzēst.Andriksona druknais stāvs likāsmazdrusciņ saplokot. Viņš uzmeta baronam nāvīgi ievainotu mirkli un sacījaaizrautā balsī:«Baronlielskungs, tātad jūsu priekšā esmu un palieku zaglis. Labi.Tad nododiet mani arī likumam. Tie pāra simts rubļu mani nespiedīs kārt ubagatarbu savā kaklā. Lai viņi aiziet, kur tik daudz citu simtu sagulušu. Es atsakos nojūsu žēlastības, baronlielskungs.»Barons sašaurināja mazliet acu vākus, pacēlamazliet galvu un paskatījās runātājā ar skatu, kas skaidri sacīja: «Tārps.» Nekasneatsaldē cilvēku no cilvēka ātrāk un pilnīgāk kā spītīgi atraidīta labvēlība.«Kā jūs gribiet, Andrikson, - kā jūs gribiet,» viņš noteica vēsi un veikaliski unatstāja ar gausiem, cienīgiem soļiem ēdamistabu. Bet kabinetā viņš domāsatkārtoja Andriksona vārdus: ««Kur tik daudz citu simtu sagulušu... Es atsakos nojūsu žēlastības, aronlielskungs...» Na, paga, puis, es tev!...»Barons nosēdās unpaņēma atkal avīzi rokās. Bet viņš tur cita nekā neatrada iekšā kā: «Kur tik daudzcitu simtu sagulušu. Es atsakos no jūsu žēlastības, baronlielskungs...» Spēji viņšuzspieda uz zvana pogas un pavēlēja ienākušam sulaiņam atsaukt mežkungu.Patam Andriksons bij atstājis ēdamistabu, paņēmis gaņģī savu cepuri un bij izgājisārā saules svelmē. Viņš bij tik pilns sāpīgu dusmu, ka nemaz neievēroja, kurp gāja.Tikai kad viņu apņēma spēcīga sveķu smarša un panesams gaiss, viņš atjēdzās,ka bij Baltezeru muižas silā un ceļā uz māju.Labu gabalu slaiko, garo egļu ēnā nogājis, viņš ceļmalā apsēdās uz kādacelma.Tā tad nu bij barona daudzinātā laipnība... Trīssimts rubļu... Zaglis... Viņu,vecā Andriksona dēlu, sodīja kā zagli... Viņam neticēja... Viņš zvērēja, un viņamneticēja! Nē, tas nevarēja būt. Baronam vajadzēja ticēt, tā lieta tak bij tik skaidra.Bet viņam gribējās tās naudas, tas bij tas āķis. Viņš aizlīda aiz neticības,gribēdams tas simts rubļus dabūt. Bij jau tik viegli pasacīt: «Andrikson, tu esi pretlikumu grēkojis,» - kad uz sava paša likumu krūtīs negribēja klausīties.Viņšpiecēlās un soļoja tāļāk. Par spīti visam uzbudinājumam viņš sajuta izsalkumu.Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rūdolfs Blaumanis- 10 -AndriksonsViņam iekrita prātā, ka šorīt mājā sieva viņam bij piedāvājuse sieru un ka viņš toun pīpi uz galda bij aizmirsis; ka viņa bij brīdinājuse, lai nepārsteidzoties, un kaviņš droši bij atbildējis, lai nebīstoties, viss iziešot labi. Ko nu viņš mājā lai sacīja?Vai viņš nebij pārsteidzies? Vai nebūtu bijis labāk samaksāt tos simts rubļus?Viņam ienāca prātā sakāms vārds: «Neej ar stipru lauzties, nedz ar bagātu tiesā.»Vai tagad vēl visu nevarēja griezt uz labu?... Nē, nu bij par vēlu, viņš baronu bijsakaitinājis, bij viņam ar lepnumu stājies pretim, un to nevarēja izdzēst iz viņaatmiņas... Bet, ja arī barons būtu bijis gatavs piedot, - viņš tak nevarēja iet lūgties!Viņš jau tad būtu atzinies par vainīgu, un viņš nebij vainīgs! Itin nemaz ne?... Nē,jeb vai arī tikai tik daudz, cik vīrs ir vainīgs, kas savā vaļā sprukušo kumeļu izved izkaimiņu staļļa, kaimiņam to nepaziņojis. Jā, tā tas bija, gluži tā. Andriksonsnožēloja, ka viņamšis jaukais salīdzinājums barona priekšā nebij iekritis prātā. Betto jau varēs iepīt tiesai dodamās atbildēs. Bet tur barons viņu nedzirdēs, un tiesaviņam tomēr nospriedīs sodu... Trīssimts rubļu... Liela nauda. Un, kad īstiapdomāja, tad Andriksons tos neņēma iz savas ķešas vien, bet atvilka tos līdzīgākārtā tikpat savai sievai, kā arī bērniem. Neizsakāms rūgtums pārņēmaAndriksonu, graizīgs rūgtums, kāds tikai izceļas, kad cilvēks, pats no sevisslēpdamies, padarītu netaisnību samaina ar izciestu.Andriksons gāja tāļāk. Saulepa zaru starpām uzspīdēja uz ceļa, sveķi smaršoja, šad un tad ieskanējās kādaputna sauciens. Verstu tālumā izplatījās sils. Viņš aptvēra sūnainas, purvīgsnējasvietas, vairāk alogu, šauru, sirpim līdzīgu ezeru, lielus izcirtumus, pilnus dažādassausas lauzas, lazdu krūmu, aizviekstenāju, virzāja. Varēja redzēt, ka arī silamilgāku laiku bij trūcis īsta kunga un pārrauga.Andriksons silu pazina ļoti labi. Puikābūdams, viņš ogu laikā gandrīz ik svētdienas uz to bij atnācis. Neatradās jau arīKlaucēni no sila nekādā lielā tālumā. Tagad bij melmenes, aiviekstenes unspradzenes gatavas un viņa bērni viņa vietā apmeklēja silu.Ceļmalā stāvēja kuplas melmeņu mētras. Andriksons labprāt pa tām būtupaogojis, bet viņas bij gluži pelēkas noputējušas. Viņa izsalkums auga, līdz ar toviņa saīgums. Apspiestas nožēlošanas jūtas urbtin urbās pa viņa dvēseli, un viņadomas tapa arvien netaisnākas un naidīgākas pret baronu. Uzreiz viņa sirdīiedegās vēlēšanās: «Kaut es viņam varētu atriebties!»Bet tas nebij iespējams.Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rūdolfs Blaumanis- 11 -AndriksonsBarons stāvēja par daudz droši un par daudz augstu, ka viņš viņu kaut kādi sāpīgivarētu aizķert...Lielam, platam izcirtumam ceļā kreisā pusē gandrīz jau garām ticis,Andriksons apstājās. Še viņš kā zēns bieži bij apkārt skraidelējis. Vai pa vecamieradumam nebij jāaiziet un tur viņā galā jāpaskatās, vai pie tā milzīgā lazdu krūmaarvienu vēl aiviekstenes neauga? Jeb vai tur pie tās garās priedes ar to plānogalotni un dīvaini izlocīto garo, sauso zaru? Bet kas tas bij?... Dūmu mākonispiepeši pacēlās līdzās priedei, Andriksons dzirdēja liesmu klusu švirkstēšanu unredzēja, kā vīrs no zemes uzlēca stāvu, pie lazdām noskrēja, vienu nogrieza,atskrēja atpakaļ un kā negudrs zemi sāka pērt. Dūmi izplatījās tālāk, un vīrs sita joātrāk. Ar stīviem mirkļiem Andriksons viņā nolūkojās. Tad viņš ātri pagriezās uzlabo pusi, aizsteidzās ceļam pāri un nozuda aiz krūmiem. Viņš neparko negribējatapt pamanīts vai palīgā saukts. Ja vīram vienam pašam neizdevās uguni nodzēst- lai tad mežs dega! Lai uguns izpostīja tā barona mantojumu, kā viņš Andriksonamantojumu iznicināja!Ar sīvāko uzmanību saimnieks noskatījās cīņā. Likās, it kā uguns ar savudzēsēju ķēmotos. Drīz tā uzliesmoja pie viņa kājām, drīz daudz soļu tāļumā noviņa, drīz viņa priekšā, drīz viņam aiz muguras. Vīrs skraidīja šurp un turp, krustāmšķērsām un pēdīgi pēc lielām pūlēm likās uzvarējis. Sviedriem plūstot, viņšnostājās melnas, ērmoti izrobotas salas vidū un raudzījās visapkārt, vai vēl kurnekūpēja. Labu laiku tā stāvējis un skatījies, viņš nospļāvās, izvilka pīpi, uzpīpējaun nodzēsa spičku rūpīgi ar pirkstiem. Vēl brītiņu stāvējis un skatījies un nekānepamanījis, viņš aizgāja pa ceļu, pa kuru Andriksons bij atnācis.Šis savāpaslēptnē stāvēja kā sasalis. Vai tad tiešām ne mazākā dzirkstelīte vairs nebijpalikuse dzīva?... Nē, uguns bij beigta... Bet varbūt taču vēl kaut kur bij pirkstis, izkurām varēja izperināties liesmiņa!... Andriksons gaidīja, gaidīja - par velti, ugunsbij nodzēsta. Sasodītai vecis!... Apdomīgi visapkārt skatīdamies, Andriksonstuvojās ceļam un tad deguma vietai. Mežam vajadzēja degt! Nejaušs gadījumsviņam bij rādījis, kā baronam par viņa cietsirdību varēja atriebties! Atriebties,pašam pie tam nemaz neiekļūstot nekādās briesmās. Jo vīrs, kas tur aizgāja,izplatīs līdz ar sadegušās zāles grūto dūmu smaku arī domas, ka viņš mežuaizdedzinājis. Viņš dzīvoja muižā, dabūja no barona mazu pabalstu un lasījaLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rūdolfs Blaumanis- 12 -Andriksonsvasarā priekš muižas ogas un sēnes. Viņš jau arī pats domās, ka mežs caur viņuaizdedzies, un neliegsies, jo tas bij netīšām noticis un viņš uguni ar lielāko rūpībubij dzēsis...Andriksons aplaida vēlreiz acis visapkārt, nolīkās, uzrāva trīs spičkas arreizi, piegrūda tās pie sausās zāles un aizsvieda tad spičkas tāļu projām. Abāsvietās liesmas plūkšēdamas uzšāvās gaisā un Andriksons atkal pārskrēja pār ceļuun iebēga mežā. Viņš gribēja skriet tālāk, bet it kā magnētisks spēks vilka viņaskatus uz izcirtumu. Viņam vajadzēja redzēt, kā dzeltānais velns dzemdēja arvienvairāk dzeltānu, sarkanu, zilganu velniņu, kuri ar lielu un aizvien lielāku ātrumutālāk lēca, līda, lidoja. Taisni uz priekšu, uz labo, uz kreiso pusi viņi drāzās projām,arvienu stiprāku rūkoņu un sprakšķēšanu saceldami. Nebij ne minūte pagājuse, unpuscirtuma jau stāvēja liesmās. Putni bēgdami pacēlās gaisā, daži apsvildamiiekrita ugunī, vārnas ķērca, viens zaķis ar lieliem lēcieniem pārskrēja pār ceļu...Drīzi izcirtums visā savā platumā kūpēja un dega. Gandrīz nemanāms vējiņšugunij deva virzienu. Tā mudījās uz lielajiem kokiem aiz izcirtuma. Ja viss silsizdegtu!... To jau viņš bij gribējis! Ar to vēlēšanos viņš uguni kūlai bij pielaidis! Laiviss sils izdegtu! Vai viņš to tiešām bij gribējis? Viss sils, - kas atradās pa lielākaidaļai vēja pusē, piecpadsmit kvadrātverstu diženu egļu! Viss sils, viss! Šausmīgi,šausmīgi! Kas to varēja panest, visu silu redzēt degam! Nē, nē, to Andriksons nebijgribējis. Viņš tik baronu bij gribējis pabiedēt, viņu pamācīt, kā ir, kad sirds aizsvešas netaisnības saplok, bet visu silu - - paldies Dievam, tas jau arī nemaznevarēja notikt. Jo tur aiz kokiem, taisni izcirtumam pretim, atradās sirpim līdzīgaisezers, tā līcī ugunij vajadzēja apdzist!Bet ja liesmas apsitas ap ezera galiem! Viņasizplētās tik neticamā ātrumā! Nu jau tās bij līdz izcirtuma vidum, un aizdegāsšvirkstēdama jaunā egļu ataudze, un nu - nu dzeltenais velns apkampa lielāsegles... Nāvīga iztrūcināšanās kratīja Andriksona dvēseli. Viņam likās, ka viņa matizem cepures slietos stāvu. Ko viņš bij darījis! Ko viņš bij darījis! Ko mežs viņam bijdarījis, ka viņš viņu izpostīja! Skaistais, lielais mežs! Un barons! Vai tad viņštiešām bij tik slikts, ka tas šitā bij jāsoda! Ak, kādēļ cilvēka roka tai acumirklinesakalta, kad tā taisījās darīt negantu darbu!Bet uguns izplatījās arvien tāļāk.Vai Andriksons viņā lai noskatījās, kamēr tāmežu visā viņa platumā bij pārņēmuse? Vai silu varbūt vēl nevarēja glābt?...Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rūdolfs Blaumanis- 15 -Andriksonsviņš to būtu sarājis, bet tomēr vēl cerējis, jo cerība smejas sev spirgtumu pat iztukšākā mierināšanas vārda, bet nu viņam tā bij, it kā viņa kājai katru acumirklibūtu jāpieduras pie savu zēnu sagruzdušiem kauliem.Ar apspiestu vaidu viņš iesāka meklēt. Puiši un meitas izvairījās apdomīgino vietām, kuras vēl kupeja, Andriksons turpretim nevēroja, kur viņš gāja. Viņšnozuda starp apdegušiem kokiem un atradās drīzi ezera malā. Puikas no svelmesvarbūt līdz ūdeņam bij atdzīti - varbūt iedzīti ūdenī, jo vietām pat meldri bijapsviluši. Viņš raudzījās ūdenī, viņš apstaigāja visu ezermalu, līci -nekā! Viņšatstāja atkal ezeru un griezās atpakaļ uz saviem ļaudīm, kuri kārtīgi gar izcirtumubij izdalījušies un meklēdami tuvojās līčam. Pēdīgi arī viņi ezermalu bij sasnieguši,no bērniem ne vēsts neatraduši.«Viņi tak būs aizgājuši uz māju,» sacīja kāda meita. «Tik lieli puikas... Esnemaz nesaprotu... būtu jau arī bijis gluži brīnums, ja viņi nebūtu varējušiglābties.»«Tad ej, Līz, uz māju un palūko, vai viņi tur ir, un nāc atpakaļ ar ziņu,»saimnieks sacīja. «Ej, ej.»Meita aizgāja, un tie citi prasīja: «Kas nu būtudarāms?»«Es nezinu,» Andriksons atbildēja noguris. «Meklējiet. Dzēsiet. Meklējiettak vēl...»«Ak saimniek, bērni droši vien būs mājā. Nudie. Tu mūs gluži par veltisabiedēji.»«Vai tu tā domā? Nu jā. Lai Dievs dod! Lai Dievs dod... Nez vai vissmežs izdegs?»«Kas to var zināt! Ja uguns tā trako un cilvēki nenāk, un vētrasaceļas... vējš jau pūš.»«Iesim, iesim,» sacīja Andriksons. «Jālūko dzēst. Darīsim,ko spēsim.»Viņi atstāja ezeru un uzsāka lielu gabalu lejpus deguma rakt grāvi. Vēlnecik tāļu netikuši, viņi izdzirda tālumā kliedzam un saucam. Racēji atsaucās, untroksnis tuvojās. Ieradās mežkungs ar pulku muižas ļaužu. Ātri uguns gaitasžiglumu apsvēris, viņš visus ieveda vēl dziļāk silā un nu norādīja rokamo grāvi uncērtamos kokus. Viņš pats tad atkal aizsteidzās projām, lai ar līdzatvestāsugunssprices palīdzību meža otrā pusē uguni apkarotu.«Kur barons pats?»Andriksona otra kalpone prasīja kādam muižas puišam.«Viņš vēl palika ziņotājusrīkojam, uz kurieni tiem jājāj. Visu pagastu vēl šovakar grib sasaukt palīgā. Viņšdrīzi būs te.»Pēc neliela brīža nāca vēsts no mežkunga, lai viņam divi spēcīgicilvēki nākot palīgā, zirgs ar ugunssprici pa meža biezumiem nevarot tikt cauri, tāLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rūdolfs Blaumanis- 16 -Andriksonsesot no cilvēkiem jāvelk.«Es iešu,» sacīja Andriksons. «Kas vēl nāks?» Viņšskatījās apkārt, un, nevarēdams neviena spēcīgāka ieraudzīt par savu puisi Pēteri,viņš tam pamāja, un abi aizgāja.Bet arī ar cilvēka spēku bij ļoti grūti sprici virzīttāļāk. Zemē gulēja tik daudz sausu zaru un kritumu, koki vietām stāvēja tik biezospūļos, ka beidzot bij jāatmet domas ar sprices palīdzību kaut ko izdarīt. Taisni kadmežkungs pavēlēja, lai vairs veltīgi nenopūloties, barons piejāja. Viņš redzēja, kacilvēki bij vēl gluži slābani no vilkšanas, un ieraudzīja līdzās mežkungamAndriksonu ar sviedrainu, gandrīz pārvērstu ģīmi. Visas dusmas pret viņu bijpiepeši kā pūstin aizpūstas.«Ā Andriksons,» viņš iesaucās un nolēca no zirga, «un tik uzcītīgs.Pateicos, Andrikson, par ziņojumu. Tas no jums bij teicami. Tas bij teicami.Paldievs.» Un ātriem soļiem barons piegāja pie saimnieka, satvēra viņa nomelnotoroku un spieda to.«Baronlielskungs... baronlielskungs,» Andriksons stomījās, «es darīju... esdarīju... kas... man...»«Es to neaizmirsīšu, Andrikson. Bet atpūšaties taču. Liekas,jūs par daudz esiet strādājis.»«Ak, es nemaz neesmu piekusis, baronlielskungs,itin nemaz...»«Na, na, na, nelielāties.»Mežkungs tagad paziņoja, ka ar sprici nekasneesot izdarāms un ka otrā pusē mežam topot rakts grāvis.Tad lai tur ejot palīgā,barons noteica, un Andriksons aizgāja atpakaļ un raka ar tādu sparu, it kā viņadzīvība no šī grāvja garuma atkarātos. Par brītiņu pienāca arī barons armežkungu.«Deguma smaka te jau daudz stiprāka nekā pirmiņ, barona kungs,»sacīja mežkungs. «Mēs maz ko panāksim. Sarkanai hijēnei pārāk veiklaskājas.»«Mēs dabūsim drīzi palīgus, ziņotāji tagad jau vairāk māju būs izziņojuši,»barons atbildēja un skatījās koku galotnēs. Viņš bij bāls, un viņa smalkās lūpasraustījās nervozi.Tad viņš piegriezās strādniekiem, gribēdams tos vēl uz dūšīgākustrādāšanu pamudināt. Te viņš ieraudzīja, ka vecs vīrs slābani uz savas lāpstas bijatspiedies. Barons piegāja pie viņa, paņēma lāpstu, pateica vecajam pāris laipnuvārdu un pats uzsāka rakt.Tas ļaudīm iedeva jaunu sparu. Tikai Andriksons it kāatlaidās. Viņš skatījās ar lielu nepacietību uz to pusi, no kurienes Līzei vajadzējapienākt, un neredzēja vairs nemaz, kurp viņš ar savu lāpstu dūra. Pēdīgi LīzeLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rūdolfs Blaumanis- 17 -Andriksonsparādījās starp kokiem. Viņa izskatījās sakarsuse un apjukuse.«Bērnu nav mājā,»viņa sacīja klusām, piegājuse pie Andriksona.«Nav?» šis iekliedzās. «Mani bērni!Mani bērni!»«Kas tur ir?» barons prasīja, un kāds viņam lietu paskaidroja.Baronspagāja nomaļus un pasauca Andriksonu.«Jūsu bērni izputējuši, mīļo Andrikson?»viņš vaicāja.«Jā, baronlielskungs,» saimnieks atbildēja, ar mokām savaldīdamies.«Šorīt viņi atnākuši šurp ogu lasīt. Un nu vēl nav mājā. Izdegušā izcirtumāvienumēr bij daudz ogu.»«Jūs tak nedomāsiet... nē, Andrikson, nevajaga tūliņ tosliktāko domāt. Bērni būs vēl tepat mežā.»«Bet tad tak viņus kāds būtu redzējis.»«Tas tak nav vajadzīgs. Viņi var būtdziļāk noklīduši mežā... Cik veci jūsu bērni ir?»«Vecākais nupat palika desmit.»Na,redziet. Desmit gadu. Zēns jau tad ir krietns vecis. Tas jau prot ugunij griezt ceļu.Nē, nē, apmierinieties vien, Andrikson. Bērniem nekas nebūs noticis.»«Es tolabprāt gribētu ticēt, bet... bet... vai cienīts baronlielskungs man neatļautu viņus ietmeklēt? Es nevaru tāļāk strādāt, iekam nezinu, kur tie bērni palikuši.»«Zināms,zināms, ejiet, ejiet un, ja gribiet, ņemiet vēl kādu cilvēku līdz,» barons laipniatbildēja.«Nē, baronlielskungs, es viens pats...»Andriksons iedeva Līzei savu lāpstu un aizgāja. Vienatnē ticis, viņš labprātsavu bērnu vārdus skaļi būtu izkliedzis mežā; bet viņš kaunējās, ka viņu racējivarētu sadzirdēt. Tātad viņš mēmās sāpēs maldījās apkārt, un, tikai tāļu projāmticis, viņš pusbalsī vienu reizi par otru izsaucās:«Jānīt! Jānito! Kārlito! Kārlito!»Betveltīgi viņš gaidīja atsaucamies.Pēc ilgas, baigas meklēšanas Andriksons griezās atpakaļ uz izcirtumu. Viņšsatika cilvēkus, kuri steidzās uz dzēšanu, un prasīja ikkatram, vai varbūt divubērnu neesot redzējis. Neviens par viņiem nekā nezināja stāstīt. Viņš dzirdēja lielutroksni tai pusē, kur grāvis tapa rakts un noģida no tā, ka jau daudz cilvēkiemvajadzēja būt sanākušiem. Tātad silu laikam gan izglābs. Bet kas viņam tagadvairs par to bij daļas!... Viņš gāja tāļāk un nokļuva pie garās, degošās līnijas, kasnemitoši virzījās uz priekšu. Viņš apgāja ap viņu apkārt un iegāja sila izdegušajādaļā. Apakšlūpu cieti iekodis zobos, plecus drusku sarāvis uz augšu, it kā no kautkurienes būtu gaidāms kāds sitiens, Andriksons starp melnajiem stumburiem līdauz izcirtumu. Līdzīgi rūsganam, sarežģītam tīklam, apsvīlušie zari un zariņi izplētāsLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rūdolfs Blaumanis- 18 -Andriksonsvirs viņa galvas. Saule taisījās uz rietēšanu, un silā šis tīklis radīja dīvainu krēslu.Savu zaļo apkārtni zaudējis, arī ezers izskatījās gluži svešs un savāds. Viņazilganais vidus spīdēja vāji kā acs, kas nāvē sastinguse, malas bij drūmi melnas,ar rūsganiem laukumiem. Tapa klusāks un klusāks, un beigās Andriksonu apņēmakapsētas miers. Šur un tur vēl kāpa gaisā tievs dūmu pavediens, aizdegās vēlpiepeši kāds neapsvilis kūlas kušķis vai avieksteņu zars, liesmu it kā pats no sevisradīdams, šad un tad arī atskanēja no tāļajiem strādniekiem pa neskaidrambalsienam, bet tas darīja mieru un klusumu vēl jo vairāk sajūtamu. Kā zem slogaAndriksons vilkās uz priekšu. Izcirtuma malā viņš saļima un raudāja.«Mirt!Mirt!...»Saule norietēja, krēsla silā pieņēmās.Andriksons pietrūkās. Vēl reizi uz māju, vēl reizi paskatīties, vai bērni nebijmājā!Lēnām soļodams, viņš sasniedza Klaucēnus.Viņa sieva tur sēdēja ceļmalāun paskatījās viņā stīvi. Ar tādiem pašiem mirkļiem viņš skatījās sievā. Tad viņasāka kliegt.«Beigti! Beigti!» viņa izsaucās. «Vai tu viņus atradi? Ak mani bērni, manibērniņi, mani bērniņi!»Saimnieks stāstīja, ka veltīgi esot izmeklējies.«Tad es viņus atradīšu,»saimniece vaimanāja. «Es atrādīšu viņu sadegušos kauliņus. Ak mani bērniņi,mani dēliņi!»Viņa iegāja mājā, kuru jau pilnīgi bij apkopuse, un izrīkoja ganu zēnu unmeiteni, lai tie neietu gulēt jo viņi abi vien nu palika mājā. Tad viņi atstāja pagalmuun gāja pa krēslu projām, saimniece pa priekšu, saimnieks iepakaļ. Reizēm viņaievaicājās, galvas nepagriezuse, pēc sila degšanas sīkumiem, bet, kā bijnoprotams, tikai tādēļ, lai tos varētu vest sakarā ar nelaimi, kāda bērniem varbūt bijuzbrukuse. Pēdīgi viņa sacīja:«Karstums viņus būs iedzinis ūdenī. Viņi būs noslīkuši!»Nu viņa vairsnerunāja ne vārda un uzmeta, ceļmalā atrazdama tievu kārtiņu, to uz pleca.Andriksons ļāva viņai nest. Viņš jutās priekš tā par vāju. Viņam arī viss bijvienaldzīgi. Ja bērni bij beigti, tad bij tikpat daudz, vai tos atrada vai ne. Lai sievameklē.Ezera galā nokļuvis, Andriksons apstājās. Viņa ceļi nodrebēja, tumšo ūdeniLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rūdolfs Blaumanis- 19 -Andriksonsieraugot. Bet saimniece bez kavēšanās ezera dibenu līcī rūpīgi sāka pārmeklēt tiktāļu, cik tā ar atnesto kārti varēja aizsniegties. Lēnām viņa virzījās uz priekšu,lēnām, kā hipnotizēts saimnieks viņai sekoja. Viņš nedomāja un nezināja, kādēļviņš to darīja, bet viņš to darīja.Pēdīgi, pēc vairāku stundu ilgas meklēšanas,saimniece kaut ko neglītu izcēla iz ūdens. Andriksonam sāka reibt galva, un viņšmanīja, ka viņam ģībonis tuvojas. Te sieva kārti atkal nolaida ūdenī un meklējatāļāk.Andriksons novērsās. Viņš te ilgāk nejaudāja noskatīties. Ne vārdanesacīdams, viņš aizvilkās projām. Kā piedzēries viņš staigāja starp melnajiemstumburiem. Dzelzs roka viņa sirdi likās sakampuse un to cietāk un cietāk spiežot.Kaut šī nežēlīgā roka viņu pavisam būtu nospieduse!... Viņš stenēja. Viņš nekā citavairs nevarēja domāt kā tikai to vienu: «Pagalam, viss pagalam!»Viņš gāja un gāja,apstājās, atspiedās pret kādu koku, lūkojās zemē un gāja no jauna. Pagalam, visspagalam... Beidzot viņš atkal atradās uguns tuvumā. Izskatījās brīnišķi jauki, kāliesmas kokos šāvās augšā, kā zari aizdegās un neskaitāmas dzirkstelesmirdzēdamas nolija uz visām pusēm zemē. Bij gluži tā, kā kad te notiktu lieliskauguņošana acīm par prieku un jautru baudījumu. Bet vai tad tā arī nebij? Vai turtāļāk neklaigāja un nedziedāja jautri cilvēki? Andriksona uzmanība pamodās, viņšklausījās un sāka tad pa pusei neviļus troksnim tuvoties. Pēc brīža viņš nokļuva piejaunizrakta grāvja, gar kuru pa jaunu, paplatu stigu sargi staigāja uz priekšu unatpakaļ. Tātad uguns bij ierobežota, sils glābts. Andriksons to domāja, bet viņšnesajuta pie tam ne mazākā prieka. Vai nebūtu bijis labāk, ja mežs būtu izdedzisun viņa mājas līdzi postā gājušas? Un līdz ar mājām viņa sieva, kas tur pie tāmelnā ūdens līkājās, meklēja un zvejoja, un viņš pats arī - - vai nebūtu labāk, javiņš pakārtos?...Tas varbūt bij tas labākais, bet viņam laika vēl bij diezgan topārdomāt.Viņš gribēja griezties atpakaļ, kad viens no sargiem viņu uzrunāja:«Ē tu!Vai jau uz māju?»Andriksonam nepatikās atbildēt, un viņš cieta klusu.Bet vīrskliedza no jauna:«Vai jau uz māju ej?»«Nē.» atbildēja Andriksons.«No kurām mājām tu esi?» sargs jautāja laikamnodomā uzsākt sarunu.«No Klaucēniem.»«No Klaucēniem? Vai tu saimnieka neesipamanījis?»Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rūdolfs Blaumanis- 20 -Andriksons«Es pats tas esmu.»«Tā, tā! Barons tevis meklē. Ek, ej tur uz to lielougunskuru.»«Barons? Ko barons no manis grib?»«Es nezinu. Viņam tur ir pāris bērnu.»«Bērnu?! Mani bērni?»Tavi - es nezinu, kā.»Andriksons drāzās projām. Mazminūtēs viņš nokļuva pie sārta, ap kuru liels pulks cilvēku stāvēja un sēdējasviestmaizes ēda un alu un šņabi dzēra. Nelielā attāļumā dega mazāka uguns. Piešīs sēdēja barons, mežkungs, muižas pārvaldnieks un - jā, tie bij viņi, tie bij viņi!Arkājām, kuras vairs nemaz negribēja klausīt, Andriksons viņiem tuvojās.Saimniekuieraudzījis, barons uzlēca stāvu.«Kur jūs bijāt, Andrikson, kur jūs bijāt?» viņš jautri iesaucās. «Mēs jau jūssen gaidām! Vai es nesacīju, ka tie zeņķi par daudz prātīgi ka tie neļaus sevi tā parneko sadedzināt! Viņi tikai bij bijuši apmaldījušies. Bet tā nelaime nenotiek maziemļaudīm vien. Nu, es viņus laimīgi atradu. Ņemiet viņus un vediet viņus drīz uz māju,lai jūsu saimniece apmierinājas.»Smaidīdams barons Andriksonam veda bērnuspretim, un šim tā bij, it kā kad viņš savu dzīvību no barona rokām saņemtu atpakaļ.Dobji iešņukstēdamies, ar kreiso vecāko zēnu apkampdams, viņš barona priekšānoslīdēja zemē.«Mani dēliņi... baronlielskungs... mani dēliņi...» Viņš zēnus spiedapie krūts un satvēra tad barona roku.«Baronlielskungs... baronlielskungs...»«Nē, nē, nē, Andrikson. Ja jūs mangribiet pateikties - nē, nesakiet nekā. Es nekā neesmu darījis, par ko jumsjāpateicas,» barons atgainījās.«Nē, baronlielskungs, jūs neziniet... Jūs atdodietman manus bērnus, un es... un es...»Viņš apklusa.Bet svētlaimīgāko jūtu pārmērsnecieta nekāda ierobežojuma caur prātu; ne pie kā vairs saistīta, gluži brīva gribējabūt viņa dvēsele, brīva, tīra, pestīta no nedarba grūtā noslēpuma! Sodu par savuvainu Andriksons šai acumirklī būtu saņēmis kā baudījumu!... Un aizturētie vārdiviņam atkal ar varu spiedās pār lūpām:Un es... un es... Sitiet mani, baronkungs,sitiet mani...»«Saņematies tak, Andrikson, saņematies, mīļo Andrikson,» sacījabarons un uzlika mierinādams savu roku uz saimnieka pleca.«Ne tā, - sit mani, es esmu suns!»«Ko?...»Viņi saskatījās. Barons atrāvāsatpakaļ.Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rūdolfs Blaumanis- 21 -Andriksons«Es biju... es esmu...»«Andrikson!» barons iekliedzās, saņēmās ātri unatkārtoja sāpīgi: «Andrikson, Andrikson!»Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte