dažos vārdos - Jura Žagariņa mājas lapas

VOL. LV, No 2, ISSUE 261SUMMER 2010Jaunā Gaita is a Latvian quarterlydevoted to literature, the arts, andthe discussion of ideas.Editor-In-Chief: Rolfs EkmanisPhone/Fax: 928-204-9247rekmanis@msn.comrolfs.ekmanis@asu.eduAssociate Editor: Juris Žagariņšjuris.zagarins@gmail.comContributing Editors: Voldemārs Avens,Vita Gaiķe, Anita Liepiņa, Andris Priedītis,Juris Silenieks, Juris Šlesers, Biruta Sūrmane,Linda Treija, Lilita ZaļkalneBusiness Manager: Ingrīda Bulmane23 Markland DriveToronto, ON M9C 1M8 CanadaPhone: 416-621-0898Fax: 416-621-9717ibulmanis@scom.caJG home page:http://zagarins.net/JGSubscription ratesCanada1 year Can $39.-2 years Can $76.-Single issues $10.-Other countries1 year US $39.-2 years US $76.-Single issues $10.-JG is indexed in MLA (ModernLanguage Association) InternationalBibliography and Latvijas Preses Hronika(Chronicle of Latvian Publications).Copyright 2008 by “Ceļinieks”Chairman of the BoardGuntis Liepiņš Box 21131,150 First St.Orangeville, ON L9W 4S7CanadaPrinted by Greenwood Tamad LtdToronto, CanadaCanada Post Cust. # 02242052Agreement # 40012507ISSN 0448-917955. GADAGĀJUMS, VASARA 20102. (261) NUMURSS A T U R S1 Sandra Kalniete2 DZEJA – Briežu Marija, Leons, Adrians7 Indra Gubiņa. Saruna par jūru8 Laima Kalniņa. Simtkārtīgi9 Ojārs Zanders. Skalbe un latviskā kultūra11 Sarma Muižniece-Liepiņa. Pura Tīns12 Ansis Dobičins. Process. Skulptūra16 Eva Eglāja-Kristsone. Latvija un trimda21 Sniedze Ruņģe. Zilā istabiņa un tornis22 Jānis Krēsliņš sr. Sigurds Grava23 Gundars Ķeniņš. Zinātnes kalngalos24 Jānis Krēsliņš jun. Labais gans25 VĒSTURE – Rolfs Ekmanis. RBE/RB27 Juris Kornets. Pie Dzintara jūras28 Linda Treija. Vasara.31 ATMIŅAS – Laimonis Purs. Radio balsis32 Uldis Siliņš. Vācijā 194534 INTERVIJA – ar Juri Žagariņu36 KIBERKAMBARIS – Trūkumcietēji38 MĀKSLA – Ruta Čaupova. Tēlniecība45 Linda Treija. Trīs kumosi mākslas...47 VĒSTULES49 Krista Nīgale. Pingvīnu pāris50 Aina Balgalve. Pamesta māja51 Baiba Lapiņa-Strunska. Dubultpilsonība52 DAŽOS VĀRDOS – vg,ar,bs,mb,jk,um,re62 GRĀMATAS – Aina Siksna. Astra Roze65 Jānis Karlovs. Skulpturāls objekts66 Ivars Drulle. Maikla Džeksona nāve67 Juris Silenieks. Anna Auziņa. Viss ir OK69 Juris Silenieks. Pārāk daudz nošu71 Lāsma Ģibiete. Zenta Mauriņa ungāriski72 Lāsma Ģibiete. Trīs laika nogriežņi73 Juris Vīksniņš. Par Aglonu angliski74 Māris Brancis. Tautas māksla 20. gs76 Gundars Ķeniņš. JBS 40/4IN THIS ISSUE – jžIlmāra Rumpētera vāksDatormaketētājs Juris ŽagariņšJG pateicas par PBLA KF atbalstu

Šodien, tāpat kā 19. gadsimtā,mums jāprot apvienot KrišjāņaValdemāra idejas par brīvasattīstības radītu pārticībuun Kronvaldu Ata vīziju parpatstāvīgu latviešu nāciju, kascelta uz savas īpatnas valodasun kultūras pamata.Sandra KalnieteUzrunā Vienotības dibināšanaskongresā Nacionālajā teātrī 2010.6.IIIZīm. Arta Ozola-Jaunarājaiii

MARIJA BRIEDEPastāv vārdu dzīve.Bet pastāv arī vēl dzīvevārdu dzīvē,un mēs to iepazīstam tādā mērā,kādā apdzīvojam šo vārdudzīvi.Sapņotāji dzīvo tai dzīvē,kas rodama starp vārdu dzīvi:starp to, kas ir,un to, kas būs,izraugoties aizvien jaunas,daudz dziļākas jēgaspaši sava sapņa izcelsmei.Anonīmie ziņu pienesējidzīvo tai dzīvē,kas pastāv pēc vārdu dzīves:starp to, kas ir,un to, kā nav,izkropļojot jēgu,kas pastāv vēl pirms vārdiem.Dzejnieks toties dzīvo tai dzīvē,kas pastāv vēl pirms vārdiem:starp to, kas bija,un to, kas būs, –un vārdi seko viņa vārdiem,tāpat kā nopakaļ aitganamnāk aitas.Reizēm starp vārdiemiedegas cīņapar to tiesībām pastāvēt,atstājot uz baltā kaujas laukadaudzpunktusun jautājumzīmesun ieraugot vārdus parādāmiesuz baltās lappusesvēl pirms domas,kuru tie izsaka,un pārciešot tos, –dzejnieki teic,ka viņi izjūt krīzi.2

Pastāv radniecības saitesvārdu dzīvē,ko iezīmē taisna līnija,kas novilkta to kāzu dienāno mīlestības pret vārdiem:ES un TU.Pastāv arī nāvevārdu dzīves dzīvē –no miesas atraisījusies dvēsele,trausls apostrofs,kas šalc gaisā.Svētdienā vai svētku dienāes gaidu, kad vārdi pārnāks no baznīcas,kam mana svētība atlaidusi gan viņu,gan arī manis pašas grēkustās dienišķās dzīves vārdā,kas pastāv mūžīgās dzīves vārdā.Un es pārdzīvoju pati savu dzīviar vārdu dzīvi,parakstoties zem tiem ar savu vārdumūsu bērnu vārdā –MARIJA...LEONS BRIEDISneviens nezinaneviens nezinakas slēpjas vārdosvārdi nekad to neizrādatā, piemēram, vārds „mīlestība”vienmēr šķiet Tu:nejauši un uz visu mūžu šai dzīvē sastaptaSievietekaut gan īstenībā(kā es to savas vientulības visskaudrākajābrīdī atjaušu) tā ir bezgala trauslagandrīz vai neesoša dūmakakas joprojām izslīd starp Dieva pirkstiempārvērsdamās par cīrulirīta debesīs3

akatu esi akako Dievs izracis zilgmēkur eņģeļiem padzertiesmūžīgā mīlestībaviļņo, vilni! jūro, jūra!buro, bura!kuģi mans, kurp gan tu ved?tālo, tāle! zilgmo, zilgme!ilgo, ilga!gars mans, kur gan tevi jāapbed?dvesmo, dvesma! vēsmo, vēsma!esmo, esme!kādos apvāršņos tu mani met?plīvo, plīve! brīvo, brīve!dzīvo, dzīve --mūžīgajai mīlestībai pret!jaunais Odisejspirmoreiz pa īstam jūrāpie tam vēl pēc savas pirmās Trojasviļņu sirēnu savaldzinātsvētru skillās un haribdās iemīlējiesvēju Kirkes glāsta noilgojiesun ar apvāršņa Polifēmu saķerties cīkstē sakārojiesjauns vēl, Odisej, tu esi, jauns!pagaidiet uzticamās pēnelopesgudrība nāk ar laiku ja vien laiks to atvēlmiers un pacietība tikai izredzētiemstarp kuriem mūsu nav nevienapravietissudraba olīvkoksnolīcis pāri atvaramtuksnesī4

Lielā Sausuma beigassausputu vējš beidzot rimiessokļainā smilts kas plūdusi dzīslāskļūst aizvien miklākapat saules zvārojošā acs vairs nav tik glāžainaatvilgušās pamalespamazām piebriest ar smagiem un briedīgiem mākoņiemšonakt tuksnesis sāks mutuļotmilzu ūdeņiem saplūstot kopā ar melnajām debesīmno kurām augu naktisvinīgi un viedi gāzīsies lietisauszeme sarūkūdeņi augtin aug stiprumā un daudzumāpalēnām pārpludinot zemi un apsedzot kalnusčetrdesmitajā saules lēktā palaistais balodispēc septiņām dienām atgriezīsiesar olīves zaru knābīun debesīs pacelsies mirdzošs septiņkrāsu varavīksneslokspavēstīdams Lielā Sausuma beigasplīvītedzīvīt, manu grūšo brīvīt,kur tu dzīvo, manu dzīvīt?varbūt vienīgi tu, ķīvīt,skrejot gaisos jaut ka dzīvīttik vien ir kā zilgmē plīvītceļiniekamORF, ej!ADRIANS BRIEDIS-MAKOVEJS***rozi pēc rozescauri visiem ērkšķiemes tev tuvojosapsegusies ar maigu klusumuvērpjot saulrieta smaidutu mani tālumā gaidisoli pa solimbezdibenim pāries dodos pie tevisjo tu par spīti visammūžam mani gaidīsisaucot manu vārdu tumsākas starp mums nostāsies5

akls kā pirmdzimtais skūpstses cauri sāpēmtuvāk tev sniegšostur kur tu uz mani lūkojiesvientuļi tērpjotiesuzticīgās skumjās2007.10.IX***skabargavīd manā smaidāun tuar vienaldzīgu skatienuturi mani gūstāmiglanostājusies starp mumstā mani atraidaapstājospats savā ēnātikām mana dvēseleviena un tevis neiztraucētaizgaro miglā2008.4.III***laiks rit tik lēnika es pagurstusmeļu no akas ūdenibet mūžīgi slāpstulaiks ir ūdens –domīgs bez ticībasšoreiz tas ir biklsun pilnīgi bez steigastas tek sev par priekubet es līdzi netieku...2004Par dzejniekiem skat. JG255(2008):46

Indra GubiņaSARUNA PAR JŪRUPret pelēko vakara debesi, pret to atvērumu,kas manām acīm pieejams no balkona,skatos uz kļavas zariem. Visu koku neredzu.Viens zars līkst kā liels melns ķekars, un manasdomas brīdi tajā it kā šūpojas, kā pinas,un tad es skaidri jūtu: es gribu runāt par tevi,nē, patiesībā ar tevi. Kaut kas zara melnumā,vakara pelēkumā atsvieda mani citā laikā,citā vietā. Un es domās tev saku: atceries,kā tas bija toreiz Tenerifā, kad es lielāvējā stāvēju uz tiem varenajiem, melnajiemakmeņiem un klausījos jūras trakošanā. Tunenāci uz tiem, tu biji prātīgāks. Kaut šļakataspa reizei iesitās pat manā sejā, es nekāposatpakaļ, man patika sajust ūdens sāļumu,sajust to nemieru, kāds var būt tikai jūrā.Nemiers kopā ar plašumu. Kad pēc laika esno akmeņiem nokāpu, kur tu aizvējā stāvējiun mani gaidīji, es tev vaicāju: kur jūra beidzas?Upe beidzas, kad ieplūst jūrā. Tev patikamani pārlabot – Tu teici: šis te ir okeāns nejūra. Vienalga, sauc kā gribi, upe ieplūst tajāplašumā, atdod sāļumam savu saldo ūdeniun nav vairs. Bet kur beidzas jūra un kur sākasokeāns? Upei un jūrai ir krasti, un atkaltu mani pārlabo: krasti ir upēm, jūrām ir malas.Bet – katrs krasts ir mala! Ai, kā mēs runājām.Strīdējāmies par vārdiem, tad abi itkā pazudām tālēs, plašumos un viļņos, šossaraustītos vārdus, teicienus un smieklus iemetotbangu skaļumā. Mēs runājāmies, betne jau par jūrām vien.Un tad – atceries – tie tumšie dienvidu vakarirāmā jūras līča malā, kad vilnīši tā klusi,kā čukstēdami ritinājās pār lēzenumu unmēs skatījāmies saulrieta palikušo staru kvēlē,kas dega ap tumšajiem vakara mākoņiem.Tagad, tieši tagad man gribas par visu to runāt,stāstīt – bet kam? Tikai tu zināji, kā bijaun kāpēc.Atceries to trako braucienu pa sen nelietotuceļu pāri kalniem? Kaut gan auto īrētavātevi brīdināja pa to ceļu nebraukt, bet tu atcerējiescitu reizi, kad biji pa to braucis, unneklausīji labi domātiem padomiem. Mēsbraucām pa šauro ceļu un drīz vien iebraucāmmākonī. Mani pārņēma baisa sajūta. Tujau arī biji apjautis, ka šis patiešām vairs navlietojams ceļš, jo vietām no stāvās klints akmeņibija uz tā uzripojuši. Tu mēģināji, betceļš bija par šauru, lai uz tā apgrieztu automašīnuun dotos atpakaļ. Vienā pusē augstaklints siena, otrā – stāvs kritiens lejup. Atlikatikai virzīties uz priekšu. Un tad sāka līt, nē,gāzt! Labu brīdi mēs klusējām un stāvējām,Indra Gubiņa 1950. gadu vidū Toronto, Kanadājo pelēkajās lietus šaltīs ceļu vispār vairs redzētnevarēja. Kā mēs toreiz izkūlāmies tiemkalniem cauri?Bet tad nāca maigie vakari, kad mēness spīdējahibiskus ziedos un vizināja sidrabainusvītru jūrā, tie likās kā no aizmūžības. Bijušovarēja aizbīdīt aiz zvaigznēm un būt tikai tajāmirklī, mierā, skaistumā un klusumā. Mēspratām tā klusēt, ka šis klusums netraucēja,bet mūs apņēma ar visu siltā vakara maigumu,katru ar savām ilgām un varbūt ar vārdosneizpaužamām cerībām.Vai tas bija sen? Tagad ziemeļu zemē skatosmelnajā kļavas zarā un skaitu gadus atpakaļ.Divdesmit. Kāds pamatīgs dzīves posms. Jā,mēs pratām klusēt un arī runāties. Sevišķikādā citā reizē – Grieķijā, kad tu daudz stāstījipar senajiem dieviem. Tagad es arī zinātušo to vairāk, jo divdesmit gadi devuši laikulasīt. Padomā, ja caurmērā gadā es izlasuap četrdesmit grāmatu, tad divdesmit gadostas jau ir astoņi simti, vesela bibliotēka! Uncilvēks taču mācās. Lai jau nu visu lasīto neiegaumēun neatceras, kaut kas paliek. Ir tādasgrāmatas, kas paliek atmiņā vienmēr, unir tādas, kas sagādā patiku vai pārdzīvojumulasīšanas brīdī un tad – it kā izkūp, atcerasvirsrakstu un paliek apziņa – es to grāmatulasīju. Atceries, kā toreiz Krētā tu man stāstījipar Ariadnes kamolīti un kā es no Knosospils aizbēgu. Tajā vietā – tagad teiktu – bijaslikta aura, bet kad es tev par to ieminējos,tu smējies.Vai arī tagad tu smietos? Pēc divdesmit gadiemmēs būtu izrunājušies par daudz ko,mēs sēdētu klusumā. Tikai – mums šo gadunebija. Man – jā, tu savējos aizmeti pats.Varbūt tagad tu no saviem augstumiem7

edzi, kā es te sēžu, skatos vakara tumsas apņemtākļavas zarā un runājos ar tevi. Uz zemestu vairs neesi. Arī es neesmu vairs tā, kasbiju pirms divdesmit gadiem. Kā upe ieplūstjūrā un beidzas, tā bijušais laiks nav vairs.Aizplūdis. Saplūdis ar plašumu, ar nebūtību,un atmiņas kā tās sāļās okeāna šļakatas, kasputoja gaisā, kad bangas sitās pret lielajiemmelnajiem akmeņiem un pameta lāses mansejā, tā atmiņas it kā iesitas tagad manī, betne sejā. Toreiz jūras doto miklumu viegli varējanoslaucīt, bet šīs atmiņu lāses ...Vai esgribētu aizslaucīt?Reizēm ar tām ir labi sadzīvot, reizēm ļotigrūti.Par Indru Gubiņu skat. JG259(2009):8Laima KalniņaSIMTKĀRTĪGIToreiz, no skolas nākot, mēdzu satikt vecenīti,kas ubagoja, sēdēdama pie senlaicīgaspareizticīgo baznīciņas. Es nezinu, vai ubadzītetur tikai sēdēja, jo pati arī bija pareizticīga,vai varbūt tikai tādēļ, ka vieta bija ērta.Baznīcas dzelzs sētai bija ķieģeļu pamatne,kas veidoja ērtu sēdekli, bet tas nebija svarīgi.Nozīmīgi bija tikai tas, ka viņa bija vecaun lūdza.Es mēdzu apstāties pie viņas un iedot viņaisantīmiņu, jo domāju, ka tā ir jādara, ja satiekubadziņu. Un viņa tad pasmaidīja un teicalabus vārdus, kā piemēram − lai Dieviņštevi pasargā, bērniņ! Vai ko līdzīgu. Es arī uzsmaidījuvecenītei, un, tā smaidīdamas, mēsšķīrāmies.Diena, par kuru gribēju jums stāstīt, bija vienano tām, kad pie mums Liepājā viesojāsno Rīgas atbraukušais vectētiņš.Protams, mēs ar brāli domājām, katajā dienā mēs uz skolu varētu pavisamneiet, lai varētu vectētiņuapsveikt, tikko viņš vērtu mūsunama durvis.Vectētiņš bija mums ļoti mīļš,vienmēr no Rīgas atvedot arī jaukasdāvanas − vai nu šokolādes, vaigaršīgus svešzemju augļus. Bet nejau tas vien. Vectētiņam nekad netrūkalaika parunāties ar mums, un tieši par to, kastobrīd bija mums vissvarīgākais, nevis kā tasdažreiz mēdza notikt ar citiem lielajiem.Taču mums nekad neizdevās vecākus pārliecināt,ka vectētiņa ierašanās bija pietiekamisvarīgs iemesls, lai mēs drīkstētu kavēt skolu.Tā nu nācās vien savākt grāmatas un burtnīcas,un pusdienlaikam sasmērētās maizes rikasun doties ceļā, lai pusdienlaikā, ēdot savumaizīti un piedzerot tai klāt silto un saldo tējiņu,varētu draudzenēm izstāstīt par vectētiņaciemošanos.Tikai mājup soļojot, es pēkšņi atcerējos, kaman kabatā ir tikai viens vienīgs piecsantīmugabals. Kā nu es varēšu vecenītei pie baznīcasžoga iedot ierasto santīmiņu, par kura saņemšanuviņa vienmēr tik ļoti priecājās? Esnevarēju viņai atdot visu savu naudu! Mantaču vajadzēja vismaz rītdienas tējas naudiņu!Siltais un saldais, tik ļoti gardais dzēriensprāvajā baltajā krūzē maksāja divus santīmusun, ja es vecenītei atdotu vienīgo piecsantīmugabalu, tad vairāk naudas man nebūtu.Es izbijos. Iet garām vecenītei, it kā es viņuneredzētu, nepazītu, nezinātu? Vai manpietiktu drosmes raudzīties viņai acīs, zinot,ka viņa gaida santīmiņu, un tomēr nedot?Nevarēju taču pasniegt piecinieku un prasītdivus santīmus atpakaļ! Grozīju kabatā nelaimīgonaudiņu. Mans ašais solis, steidzotiesmājās, lai satiktu vectētiņu, kļuva gausāks ungausāks. Es vēl aizvien nebiju izšķīrusies, kodarīt, kad bija klāt baznīcas žogs. Nemaz neapzinājos,ko daru, pastiepu roku un, kā parasts,devu naudiņu vecenītei. Viss bija kā parasts− viņas labie vārdi, mūsu smaidi.Es pagriezos un gāju. Pārsteigta jutu, ka pēkšņiiet bija daudz vieglāk. It kā mazā plakanānaudas ripiņa būtu bijusi tik smaga, katās dēļ bija bijis grūti likt soli. Tagad naudasnemaz nav, es sev domās sacīju. Brīnumaināveidā tas vairs nebaidīja. Pat ne tas, kad mēģinājusev iztēlot, cik negaršīga būs sausāmaizes rika bez gardās tējiņas.Vectētiņš sēdēja mājās pie galda, un estūlīt steidzos pie viņa. Viņš sniedzāsman pretī jau pa gabalu. Dāvanas.Šoreiz šokolāde un mirdzošssudraba pieclatnieks.Pieclatnieks? Es raudzījos uzsudraba velti savā rokā. Piecsimtsantīmu? Stāsts par simtkārtatdošanu. Mazliet neticīgaun pārsteigta, es pacēlu acis uzpelēkajām Liepājas debesīm. Paklau,es domās Kādam jautāju. VaiTu tiešām šito no visas tiesas?Par Laimu Kalniņu skat. JG260:98

Kārlis Skalbe ar ģimeni Rīgā, Brīvības un Dzirnavu ielu krustojumā, dodoties zirga vilktos ratos bēgļugaitās 1944. gada rudenīFoto: no RTMM arhīvaOjārs ZandersSKALBE UN LATVISKĀ KULTŪRAKārlis Skalbe, kura 130. dzimšanas dienaaizritēja aizvadītā gada novembrī, bet šāgada 15. aprīlī atzīmējām rakstnieka nāves65. gadadienu, bieži dēvēts par vienu nolatviskāka jiem mūsu rakstniekiem. Lai ganjēdziens „nacionālā kultūra” laika gaitā modificējies,daudzi viņa izteikumi vērā ņemamiun ak tuāli vēl šobrīd. Tie atrodami galvenokārtviņa Kopoto rakstu pēdējos četrossējumos (Rīga: Jānis Roze, 1939). Tie irLiteratūras un grāmatniecības vēsturnieks, Dr.h.c.philol. Ojārs Zanders, vairāk nekā 30 gadus strādāZinātņu akadēmijas Fundamentālajā bibliotēkā, kurvada Rokrakstu un reto grāmatu nodaļu, pēdējosgados ir šīs bibliotēkas galvenais bibliogrāfs. Publicēvairāk nekā 600 rakstu, sastāda un komentē AntonaAustriņa (1979) un Kārļa Krūzas (1984) dzejoļu izlases,saraksta grāmatas Tipogrāfs Mollīns un viņa laiks(1988), Senās Rīgas grāmatniecība un kultūra Hanzaspilsētu kopsakarā (2000). Zandera raksti, esejas,stāsti un dzejoļi apkopoti grāmatā Gadsimtu siluetiRīgas bruģakmeņos (2002). Par mūža ieguldījumukultūrā piešķirta (1999) Kultūrkapitāla fonda mūžastipendija.raksti, kas tapuši Latvijas valsts veidošanāsun uzplau kuma laikā (1918-1938). Atsevišķiizteiku mi, protams, rodami arī agrāk un vēlāk.Piemēram, rakstā „Politiskas skolas trūkums”(1915) Skalbe secina: Viss mums vēl irnākotnē. Kā mums vajadzīga liela naci onālaideja, kas ved mūs uz priekšu! (..) Vai mumsir kāda ideja, kas paceļas nā kotnē kā kalns,uz kura vistumšākās dienās nenodziest cerībaszaļums? Mums ir tikai sēkliņa no šīs idejas.Tā slēpjas vārdā Lat vija (1, 147). Par latviešuvalodu un tautas garīgajām vērtībāmSkalbe izteicies arī rakstā „Edvartu Virzu pieminot”(1940). Vēl īsi pirms nāves (1945.25.IV) Skalbe, būdams jau politiskais bēglisStokholmā, it kā turpina savas Mazās piezīmes,vaicādams: Kas tad ir latviešu bēgļuvienīgais glābiņš svešatnē? – Ja negribambojā iet, mums jāturas latviešu valodas ungara dzīvā, plūstošā straumē (5, 408).Kārlis Skalbe nacionālisma jēdzienu saistaar ētiskām kategorijām, un viņam, neapšaubāmidemokrātiski noskaņotam cilvē kam,citāds šī jēdziena skaidrojums nemaz nebūtupieņemams. Savās Mazajās piezī mēs (1921-1924) viņš raksta, ka nacionā lisma spožozvaigzni nedrīkst ne aptumšot, ne degradēt:9

Nacionālisms, kurš tagad vi sur tiek daudzināts– ir vēl rūdas gabals, kurš labi jāapstrādā,lai dabūtu no viņa tīru un spožu metālu.(..) Kas nav cilvēcīgi, tas nav arī nacionāli.Jo nacionālais nav ne kas cits, kā cilvēcīgais,kam katra tauta at radusi savus īpatnējusvārdus (3,167).Vairums Skalbes rakstu par nacionālo kultūrutapuši laikā, kad vienlaikus tika izcīnītaun aizstāvēta Latvijas valsts. Kā brīva, neatkarīgaun demokrātiska republika. Jo tikainacionāla valsts var būt nacionālas kultūrasgarants. Mēs necitēsim daudzās aizkustinošāslappuses, kas rakstnieka pub licistikāveltītas latviešu strēlniekiem, tāpat Latvijasnacionālās armijas pirmajiem ka reivjiempulkveža Oskara Kalpaka vadībā, Rīgas sargiemcīņā pret Bermontu (1919), tāpat kaujāmpret lieliniekiem Latgales frontē (1920).Rakstā „Republikas gada dienā (18.XI 1919)”dzejnieks atgādina sa viem tautiešiem: Navneviena akmens ne atkarīgās Latvijas pamatos,kurš nebūtu tur iemūrēts ar viņu asinīmkā ar nesagraujamu cementu (3, 48). Acis,ko izdzēsusi nāve, ir aizvērušās sapnī par brīvuLatviju, un kultū ras darbinieki nedrīkstbūt šī smagā upura necienīgi. Tieši viņiemjāveido kultūra, ku ras aizstāvībai šie kareivjiatdevuši savas jaunās dzīvības.Vienlīdz ass Kārlis Skalbe ir gan pret Bermontaavantūru, gan pret Pētera Stučkassludināto „sarkano mesiānismu.” Nevarjau no tautas prasīt lielu politisku gudrību,bet ābeces patiesības gan tai vajadzētu zināt.Pirmais burts šinī ābecē skan: SargājietLatviju no lieliniekiem! Mazajās piezīmēsviņš 1919. gadā raksta: Latvija ir kā dēlis, uzkura šūpojas – vienā galā lielinieks, otrā vācietis.Uzmaniet! Viņi abi ved vienu spēli. Cikilgi viņi šūposies uz mūsu ple ciem? (3, 62).Visumā iecietīgais rakstnieks var būt arī dzēlīgsun skarbs. Pēc viņa domām, kur Dievsir staigājis, tur mājo cilvēki ar rado šām domām,bet, kur velns spļāvis, tur uz dīgst lielinieks.Reizēm pat no visai nevai nīgiem sociālismapumpurīšiem izplaukst gaužām nejēdzīgikomunisma ziedi. Naci onālās kultūrasizveidē šādi cilvēki nav jālaiž pat tuvumā, joko var gaidīt no tādiem, kuriem vienaldzīgapašas nacionālas valsts ideja. Latvieši nedrīkstatkārtot krievu inte liģences kļūdu, kurigadu desmitiem ilgi apbrīnoja savu mužiku,kamēr valsts no grima komūnisma muklājā.Ja pirms I Pasaules kara latvieši pieticīgi runājapar kultūras autonomiju krievu ķeizarvalstsietvaros, tad pēc lielo impēriju, tostarpKrievijas, sabrukuma tā bija jau noietaattīstības fāze. Lai skalda latviešus kā grib,mēs gribam redzēt viņus kā vie notu tautu.Tauta ir valsts. No šķiru ska bargām mumsjātop par apvienotu tautu, par valsti. Ja mēsto nepratīsim, mūsu tauta arī priekš nākošiemgadu desmitiem stāvēs satriekta un nopostītakā koks bez galotnes (3, 8), rakstaSkalbe 1917. gada jūnijā. Un divus gadus vēlāktanī pašā darbā šo domu it kā turpina:Mums nepie tiek ar tiem dažādiem brīvībaslakstiem, ko mēs bagātīgi esam plūkuši šinīsgados. Mēs gribam vairāk. Mēs sniedzamiespēc paša zieda, mēs gribam mūsu neatkarību!Kas gan ir brīvība zem sveša jūga?(3, 43). Un piezīmēs, kas rakstītas no 1917.līdz 1920. gadam, to autors ar pārliecībuteic: Tauta neizdzīvo savus vēsturiskos ideālusvienā gadā, ne vienā paaudzē. Latvijasre publikai jābūt, ja ne šodien, tad rītu, pēcdesmit, piecdesmit, vai simtu gadiem (3,17).Skalbem sāp, ka īsi pirms I Pasaules kara VilisOlavs nosaucis latviešu tautu par skai dienu,kur katrs sev paņem tādu lietas koku, kāduviņš grib. No šīs etnogrāfiskās skaidienaslatviešiem jākļūst par nāciju, par valsti. Pēcsimts gadiem ir nākusi augšā jauna tauta arstipru gribu dzīvot, bet dzī vot nozīmē: seviizteikt, radīt savu vēsturi un kultūru (2, 91).Kultūra, protams, nav veidojama vienā dienā.Tā ir daudzu paaudžu neatlaidīgs darbs. Tā irkā lāpa, ko cauri gadu krēslībai viena rokasniedz otrai. Kultūra ir sava veida cīņa, cenšanāspēc kaut kā arvien labāka. Bez tām debesīm,ko redzam katru dienu, vēl ir citas debesis.Tās ir tautas ga rīgās debesis, kurām jākļūstarvien aug stākām un cildenākām. Līdzsavu nacionālo vērtību apziņai var paceltiestikai politiski pilngadīga tauta. Latvieši nevienmēr jau tādi ir. Latviskās kultūras slānisvēl ir plāns. Mazo tautu lielākā nelaime ir tā,ka viņas spiestas sekot svešiem paraugiem.Viņām nav īstas drosmes atbalstīties uz savāmtradīcijām, tāpēc viņas arī nevar izaugtpar patstāvīgu garīgu lielumu. Viņas neradalaikmetus, bet tiek viņos ierautas, tāpēc viņasbieži ir spiestas kalpot svešiem elkiem (3,15), raksta K. Skalbe savās vasaras pie zīmēsDabā un dzīvē (1934).Rakstnieks noraida apgalvojumu, ka tāda nacionālakultūra varbūt vispār nav vaja dzīga,Sarma Muižniece-Liepiņa. Pura Tīns. Jaukta tehnika. 56 x 78 cm10Par mākslinieci skat. 45.-46. lpp.

Ansis Dobičins. Process. Granīts, tērauds. 2,7 m. 2009. Mārupītes Dabas parkā, RīgāPar tēlnieku skat. 38.-44. lpp.

Pārnesums no 10. lpp.it īpaši mazām tautām. Lielākām tautām irsenākas kultūras tradīcijas, un vajag tikaipārņemt jau citu radīto. Skalbe, kurš pats kāautodidakts daudz guvis no lielo tautu kultūrasmantojuma, nebūt ne noliedz to svētīgoietekmi. Bet ar to ir par maz. Tauta bezsavām kultūras īpatnībām nav interesantacitām nācijām, tāpat kā cilvēks bez īpatnībāmnevar ilgstoši patikt citiem. Cilvēkam irkauns, ja viņu dēvē par Dieva pērtiķi – atdarinātāju.Arī tautām ir kauns tikai ķēmotiescitām pakaļ. Naci onālā kultūra nevar būttāds steigšus sa diegts lupatu deķis, kas darinātsno citu tautu kultūru pārpalikumiem.Tur ir jāiz paužas tautas nacionālo īpatnībudziļāka jiem slāņiem. Ne bez ironijas Skalberakstā „Republikas gadadienā (1919.18.XI)”dro šina: Nebaidies, vecā Eiropa! Mēs esammācījušies pie taviem filozofiem un dzejniekiem,mēs viņiem ticam ar jaunības ideālismuun nedomājam, ka viņi par velti būtupacēluši savu lāpu, aizstāvēdami brī vību uncilvēka tiesības. Mēs negribam nekā citamūsu zemē kā demokrātisku Eiropu (3, 52).Tāpat kā pieaudzis cilvēks nevar visu mūžuturēties mātes brunčos, latviešiem jākļūstgarīgi patstāvīgākiem. Viņi bieži kā palsiekārklu krūmi locījušies katram vējam, naivisekojuši nepārbaudītām dogmām, neretistaigājuši it kā uz augstām idejiskām kokakājām, no kurām tad sāpīgi krituši un sadauzījušies.Arī rakstnieki pārāk pakļāvu šiesdzīvi noliedzošām destruktīvām ten dencēm.Bet jācenšas to vienīgo dzīvi, ko Dievs mumsdevis, atzīt un piepildīt. Lat vieši reizēm bijušipārāk mīksti raksturā; lai lielie mūs nesamītu,mums jābūt ar cie tāku čaulu.Savā publicistikā Kārlis Skalbe ne vienmēr irtas lēnprātīgais, visu piedodošais, kādu topazīstam, piemēram, pasakā Kaķīša dzirnavas,kur cietējs stāstījuma noslēgumā nepieminar ļaunu pat savus nežēlīgos pāri darītājus.Piedot var personīgu aizskā rumu, betnevar piedot pāri darījumus visai mūsu tautai.Skalbem ir virkne pamatotu jautājumu.Kādēļ topošā latviešu turīgā pilsonība ir tikvienaldzīga pret latviešu kultūru? Kādēļ lieliniecismasērga izpla tījās pat starp bagātajiemZemgales saim niek dēliem un saimniekmeitām,bet naba dzībā auguši cilvēki saglabājušilielāku cieņu pret savu valsti un tāskultūru? Pat labākie ļau dis, uz kuriem mēsskatījāmies kā uz mūsu revolucionārās kultūrasnesē jiem, ir gatavi pieticīgi izkaisītiesgar krievu vai vācu sak nēm kā internacionālssuperfos fāts (3, 13), ar nožēlu konstatētsMazajās piezīmēs (1917-1920).Daudzi cilvēki vēl dzīvo kā bez apvāršņa atjautas.Izgājuši klajā laukā, tie nezina, kurpdoties, vai arī dodas pavisam aplamā virzienā.Jau Rūdolfs Blaumanis kādreiz zobojās,ka latvieši nevar iztikt bez Düna Zeitungkā bērns bez knupja. Tagad, kad izveidotaLatvijas valsts, nav jābāž galva bailīgi kārtējosvācu vai krievu krūmos, bet droši jāiet papašu izvēlēto latviskās kultū ras ceļu. Arī mazatauta spēj veikt lielus kultūras darbus. Bet šonacionālo kultūru neviens mums vezumā neatvedīs,tā mums pašiem jāveido, reizēm patzaudējot savu mazo personīgo dzīvi, totiesiemantojot ko lielāku – Latviju. No savas šaurāsielas pil soņiem mums jākļūst par topošāsrepubli kas dēliem. Iesācēju pulks jau nekadnav liels, bet katra zvaigzne dzimst nosava ko dola. Bieži jābrīnās, cik mazi un pieticīgilīdz šim bijuši tautas kultūras centieni.Bet laika devīzei būtu jābūt: sevi izteikt, seviatrast. Kultūras centieni nav kādu atsevišķufantastu sapņojums. Kultūras centieniem jākļūstpar visas tautas centieniem. Tikai izkopjotnacionālo garu, Latvija būs stipra un dzīvotspējīgavalsts. Mazajās piezīmēs (1921-1924) Skalbe raksta: Mūsu valoda, rakstniecībaun māksla – tā ir tā vienojošā uguns, piekuras mēs sildāmies, kas mūs tura kopā, kasmūs glābj no pazušanas starp citām lielākāmun stiprākām tautām (3, 145).Vairākos emocionāli spēcīgos rakstos kā pozitīvsparaugs Latvijai minēta Somija. Somisavu nacionālo neatkarību un kultūru kaldinājušigadsimtiem ilgi. No somiem arī latviešiemnākuši rosinājumi gan brīvības cīņām,gan kultūras izveidei. Eiropas uz manību arsavu lielo brīvības mīlestību un īpatnējo nacionālokultūru Somija sev pie vērsusi jaucarisma valdīšanas gados. Un, kad Somijaināca grūtas dienas, kad viņas brīvība bija apdraudēta,viņa vispirmo un visdziļāko atbalstumeklēja savā kultūrā (3, 141) – tā Skalbesavā aicinājumā 1930. gadā „Mācīsimies nosomiem.” Somijā visa sabiedrība un tauta irorganizēta ap savu kultūru. Gan sabiedrība,gan valsts irdina zemi, lai ieaugtos sākumāvēl vārgais kultū ras stādiņš, lai to nenopostītuvēji un sal nas. Turīgs somu pilsonis cenšasiegādāties ikvienu somiski iznākušu grāmatu.Tādam turīgam somu pilsonim, kurš, iegājissomu gleznu izstādē, tā arī iziet, nevienugleznu nenopircis, somi nelabprāt sniedzroku. Šādu cilvēku sabiedrība nicina. Bet kātad pie mums Latvijā? Vārdos gan mēs daudzināmSomiju kā paraugu, bet somiem piemītošāspienākuma sajūtas pret savu nacionālokultūru mums vēl nav. Pie mums vispirmsrūpējas par veco cara ģenerāļu un iz-13

ijušo žandarmu pensijām nekā par kul tūrasveicināšanu, Skalbe raksta ar rūg tumu.Rakstnieks izteicies par dažādiem nacionālāskultūras aspektiem. Kādi tad ir galveniemezgla jautājumi, ko viņš cenšas risināt? –Vispirms tās ir rūpes par latviešu valodas tīrību.Sevišķi gados jauniem runātājiem šķiet,ka mūsu valodas straume ir pārāk rāma unvienmuļa. Tie cenšas to „izdaiļot” ar nevajadzīgiemsvešvārdiem, ielas žar gona vārdiem,pat rupjībām. Ielu uzraksti dažviet Rīgā saglabājušiespat no cara lai kiem, kur blakuskrieviskajam un vāciskajam kaut kā paviršiun šķībi uzšņāpts arī latvis kais, viņš rakstaMazajās piezīmēs. Nav pat vēl latviskasEiropas kartes, kur būtu iezī mētas no jaunatapušo valstu robežas. Trūkst mācību grāmatulatviešu valodā ģeogrāfijā, vēsturē, arīdabaszinībās. 1905. gada revolūcijas dienāsdaudzi nacionāli noskaņoti latvieši (tostarpKārlis Skalbe) iesaistījās šai kustībā, jotā aizstāvēja lat viešu valodas tiesības, vērsāsarī pret bru tālo pārkrievošanu. Tagad, jaubrīvvalsts laikā, daži tā saucamie reālpolitiķipragma tisku apsvērumu dēļ gatavi upurētlatviešu valodas prioritātes principu. Tānedrīkst, jo Rīga jau tā ir kā internacionālsgadatirgus, kur katrs runā, kā tam tīk, tikailatvietim vienam visus vajadzīgs toleranti saprast.Skalbe ir sašutis, ieraugot Rīgas Jūrmalā,Bulduros, uz kādas piena bodītes durvīm uzrakstu:Krievu prostokvaša. Rakstnieka komentārāskan dzēlīga ironija: Tik piekā pīgimēs esam pret ārzemniekiem, ka pat rūgušpienuvairs nedrīkstam nosaukt savā valodā!Lai nu viens vēl pārmet mums šo vinismu! (3,102). Bet tiem, kas aizbildinās ar latviešu valodaspietiekamu nezināšanu, ieteikta recepte,kas būtu noderīga arī šo dien: Ja jūs gribatskatīties uz Latviju kā uz mūsu kopīgo dzimteni,mācieties latviešu valodu un ieņemietvietas mums blakus (3, 128).Skalbe daudz rakstījis par dziesmām un dziedāšanu,par tradicionālajiem vispārē jiemDziesmu svētkiem Rīgā un par sava veidanelieliem dziedāšanas svētkiem ik lauku sētāJāņos. Par latvju dainām un to leģendāro vācējuKrišjāni Baronu, par tau tas meldiju čaklopierakstītāju Emili Meln gaili. Latvijas brīvībaun neatkarība jau daļēji ir sadziedāta septiņosgadsimtos, un tā jāturpina arī turpmāk.Latviešiem vēl maz liela mēroga gara darbinieku,bet visa tauta kopumā vēl ir garīgslielums. Ar savu valodu, ar savu pašā tautāsalasīto gara bagātību – folkloru, kas vērtējamakā naci onālās kultūras pamats. Betrunāt par na cionālo kultūru ir par maz, tā jāturpinavēr tīgos kultūras darbos.Vairākus rakstus Skalbe veltījis Krišjāņa Baronaaiziešanai mūžībā 1923. gadā. Savārunā, kas teikta, izvadot Barontēvu no Mārasbaznīcas, viņš ar lielu pārliecību teica:Agri tu izgāji cīņas laukā. Tautas spēki vēlbija vāji. Tu nevarēji tautai atdot brīvu vi ņaszemi. Bet tu sakrāji un apvienoji tautas dvēseliLatvju Dainās un atdevi viņai atpa kaļ viņasgarīgo tēvzemi (2, 99). Latvju dainas devušaspamatu nacionālajai rakst niecībai, domāšanai,dzīves uztverei, latvis kai dievatziņai.Kā koks, kas ar zariem iesniedzas debesīs,Krišjānis Barons ar savu mūža darbu jauieaudzis nemirstībā.Līdzīga sirsnība izskan arī Skalbes rakstā„Krišjāņa Barona bēru dienā”: KrišjānisBarons mums ir atracis tautas gara aizbēr tosavotus. Tur vēl ilgi būs ko smelt mūsu dzejniekiem,māksliniekiem un domātājiem, jotautas dvēsele nevienam visā pilnībā savusnoslēpumus neizdod (2, 102).Bieži un ar lielu pacilātību Skalbe rakstījispar Jāņiem, ko rakstnieks uzskata par latviskākajiemmūsu tautas svētkiem. Kamērlatvieši pratīs svinēt Jāņus, tie arī nezaudēssavu nacionālo īpatnību. Jāņi, protams, navneapvaldīta klaigāšana un apdzeršanās Jāņuvakarā. Visa Jāņu nakts ir kā priecīgs dievkalpojums,kur šo vasaras saulgriežu liturģijuvislabāk spēj vadīt saimnieks un saimniecelauku sētā ar Jāņu vainagu galvā. Jāņu naktīkāda dievišķa dzirkstelīte iekrīt vai ikvienalatvieša sirdī. Rakstā „Līgo!” (1923) lasām:Mūsu tauta ir pirmreiz at modusies Jāņu naktī.Jāņu naktī ir izplaucis un uzziedējis tautasdvēseles papardes zieds, jo Jāņu dziesmāsatveras tautas dzi ļākie reliģiskie uzskati(3, 174). Zāļu va karā, Jāņu vakarā pat nevisai latviskā Rīga, liekas, tiešām atgādinaLatvijas galvaspil sētu. Vēl jo vairāk Jāņu izjūtarodama lau kos. Jāņos latvieši it kā paceļasīstas, latvis kas apgarotības kalngalā. Jotauta, Skalbes izpratnē, ir kā vienota garīgaceltne. Rei zēm Jāņi ir it kā tilts no pirms tiemrīkota jiem Dziesmu svētkiem Rīgā. Apcerē„Jāņu vainagi” (1933) viņš raksta: Šogad ielīgojaJāņus dziesmu svētki. Tūkstoši dziedātājusvieda tautā mūsu brīnišķīgās dziesmaskā smaržīgas Jāņu zāles. (..) Dziesmu svētkisavija visai Latvijai kuplāko un krāšņākoJāņu vainagu. (..) Jāņu naktī viss top dzīvs,tad atveras tautas dvēseles apslēptie dzi ļumi.Kas sirsnīgi mīl savu zemi, tam vīs tošā zāļudvašā atvērsies Jāņu nakts noslē pums (4,7-8). Jāņu naktī nedzied no nošu lapas, betdziesma skan no tautas mūžse nās atmiņas.14

1934. gada rakstā arī ar no saukumu „Līgo!”dzejnieks teic: Kā lies mojošu pagali no Jāņuugunskura, mūsu senči mums nodevuši gaišolatvisko prieku, ar kuru mēs esam uzvarējušiverdzības nakti un uzveikuši visas dzīvesgrūtības (4, 11).Samērā daudz Skalbe rakstījis par grāmatuun grāmatniekiem, par Kultūras fonda veidotajāmtautas bibliotēkām, par regulāriorganizētajām grāmatu nedēļām, kad grāmatasiespējams iegūt par mazāku cenu.Viņš rakstījis par grāmatu lasīšanu savā bērnībā,tāpat visai trūcīgajā jaunībā, par atsevišķiemsev sevišķi tuviem grāmatizde vējiem,kādreiz populāro Jāni Ozolu Cēsīs, tāpat JāniRozi – savu Kopoto rakstu izde vēju Rīgā. Arīpar spalvas brāļiem, rakst niekiem un žurnālistiem,sevišķi tiem, kas rakstniekam garīgituvi.Lai gan grāmatu gudrība, pēc Skalbes teiciena,reizēm stostās, grāmata ir izcils kultūrasfaktors, stiprākais patvērums nedie nās,it kā zelta laipa, ko autors pasviež, lai mēssastaptos ar dažādiem cilvēkiem un laikmetiem.Reizēm, kad sirds pārāk smaga, viņšvakarā palasās Latvju Dainās. Nevis, lai labākiemigtu, bet lai dotos naktsmierā ar labām,gaišām domām.Nav gandrīz neviena kultūras aspekta, koSkalbe retāk vai biežāk nebūtu pieminējis.Viņš sūrojas par Kultūras fonda nepietiekamofinansējumu no valsts puses, uzsver,ka tā dēvētās kultūras nedēļas ir tikai mudinājums,atgādinājums, bet kultūrai kā tādaiarī sadzīvē jāfunkcionē visu cauru gadu.Viņš jau agri sāk rakstīt par Brāļu kapu izkopšanuun Brīvības pieminekļa cel šanu, kurarī tauta iesaistītos ar saviem zie dojumiem.Tieši Kārlis Skalbe rosinājis de vīzi: Tēvzemeiun brīvībai, kas iekalta Brīvī bas piemineklī.Viņa dzejas rindas izman totas daudzāspiemiņas zīmēs un piemi nekļos, kas tapušiAtmodas gados padomju laikā represēto atcerei.Vai gan pieminekļus nebūtu pelnījuši arīKrišjānis Barons, Krišjānis Valdemārs, RūdolfsBlaumanis, Jānis Poruks un vēl daudziciti jau aizsaulē aizgājušie? Vai gan arīmaza tauta nevar radīt monumentālus arhitektūrasun tēlniecības paraugus? Var gan,ja vien grib. Pat ciemojoties ārzemēs un vērojotizcilus mākslas pieminekļus, Skalbe savuvērtējumu izteic ar latvisku skatījumu. Tā varenaisMilānas doms tam atgādina marmorāsastingušu Latvijas bērzu birzi. Nav jau tā, kaviņš būtu stāvē jis tikai konvencionālās mākslasaizstāvju pozīcijās. Viņam nav iebildumuarī pret moderniem strāvojumiem, bet tiemjāvei dojas evolūcijas ceļā, organiski. Rakstā„Lietuva” (1930) secināts: Neviena tauta nevaruz reizi ielēkt modernismā, tai jānoietpapriekšu zināms attīstības ceļš. Bet katrastautas pirmais pienākums ir atrast pašai sevi,nākt pie nacionālās apziņas (3, 281).Skalbem ir raksti par tautas izglītību dažādāstās attīstības pakāpēs. Jau 1910. gadāpublikācijā „Mūsu tautskola” viņš raksta parzemnieku bērniem laukos, kam parasti jāsamierināsar 3 pagastskolas klasēm. Tās ir tikaiizglītības druskas, pie tam brutālas pārkrievošanasapstākļos. Kurš negrib no dzīvotmūžu it kā garīgā aizkrāsnē, tas meklē turpinājumupašmācībā. Paldies Dievam, latviešiemvienmēr bijis dzīvs in stinkts – veidotsavu inteliģenci, kurai vēlāk bija izšķiroša nozīmeLatvijas valsts tap šanā. Arī neatkarīgāsLatvijas pirmajos ga dos skolās ne viss jau irkārtībā. Zināms, Skalbe priecājas par Tautasaugstskolas atvēršanu 1920. gada rudenī unMazajās piezīmēs par to raksta: Vakar atklājatautas augstskolu. Ko mēs no viņas gaidām?Brī vas domas un garā brīvus cilvēkus.(..) Mums nav bijis tīras gara kultūras. Mēsesam barojušies pa ceļmalām. Dodiet mumshumānu gara skolu. Iznīciniet no kaujošodogmu. Dodiet mums brīvus ga rus, kasdrīkst šaubīties, jautāt, pieņemt un atmest,spriest un atzīt. Māciet dzīves atzī šanu (3,91). Skalbe bijis Saeimas Izglītības komisijaspriekšsēdis. Vēl lielāks prieks vi ņam ir parjau 1919. gadā atklāto Latvijas Universitāti,par kuru viņš rakstā „Latvijas augstskola” arneviltotu saviļņojumu saka: Rakstniecība unmāksla ir pirmās, kas at vēra mums logu uzgaišo gara pasauli. Tagad nāk zinātne un atvermums durvis. (..) Dzeja bija pirmā, kas rādīja,cik skaista ir latviešu valoda. Tagad nākszinātne un sauks vārdā visdziļākos jēdzienusun nokrā sas, nu redzēsim, cik bagāta ir latviešuva loda (1, 387).Lai gan Skalbe savā būtībā nav pesimists,bet dzīves apliecinātājs, viņam nav ilūzijupar savu personīgo likteni, un jau 1920.gadā viņš raksta: Es paredzu, ka tie, kas jaunoLatviju garīgi iznesuši uz saviem ple ciem,drīz vairs nebūs vajadzīgi. Tad nāks cienījamikungi, kuri pa kara laiku bij kaut kur nozudušiun ieņems „cienījamas” vietas (3, 68).Bet tāds liktenis jau ir ne vienam vien ideālistamun inteliģences pārstāvim. Īsajā fragmentā„Par sevi” (1924) nepārpro tami teikts:Es esmu dzīvojis kādai rītdie nai, es esmu sitieskā putns gar dienu stiklu un glabājis sevītikai kādas dedzinošas ilgas priekš rītdienas(2, 106).15

Šīs dedzinošās domas par rītdienu, nemierspar rītdienu Skalbi neatstāj arī tad, kad Latvijasneatkarība šķiet izkarota, militāri nodrošinātaun juridiski atzīta: Mūsu naci onālābrīvība, – jā, tā ir puse no dzīvības. Ja viņumums ņemtu, mūsu prieka avoti aizdarītos,mēs paliktu atkal par bāra bēr niem un bargukungu klausītājiem. Tikai tagad mēs jūtam,ka sākam dzīvot. Tāpēc brīvība mumssargājama tāpat kā dzīvība (3, 139).Paies nepilni 20 gadi, un šis pareģojums,diemžēl, piepildīsies. Jau 1940. gada 17. jūnijā.Bet Mazajās piezīmēs rodams arī optimistiskstālākas nākotnes redzējums: Mūsukultūras centieni ir tautas pamata centieni.Ja valsts ies bojā, mūsu kultūras centieni vēlpaliks, viņi būs mūsu vienīgais atbalsts, viņosturēsies mūsu nacionālās pašapziņas saknes.Tāpēc tagad, kur mēs valdām pār savu zemi,mums vajag darīt visu, lai viņi plaši un dziļiiesakņojas tautā. Tas ir mūsu nacionālās politikaspirmais uzdevums (3, 76). Tieši šādasdomas palī dzēja izdzīvot latviešu trimdai pēc1945. gada un arī tiem tūkstošiem, kas aizvadījailgus gadus Gulaga nometnēs. Skalbevienmēr uzsvēris domu, ka pazaudēt garīguneatkarību nozīmē pazaudēt visu. Katrasbrīvas valsts pamats ir nacionāla kultūra.Kārļa Skalbes uzskati mūsdienās, vispārējasglobalizācijas un garīgo struktūru deformācijulaikmetā, daļai cilvēku var šķist novecojušiun vecmodīgi. Bet varbūt ka šie uzskatiir gluži mūsdienīgi. Ja vienmēr prastuuzmanīgāk lasīt un iegaumēt dzejnieka teikto.Katrā ziņā šos uzskatus paudis cie nījamscilvēks, kurš jau 1919. gada rudenī, īsi pirmsBermonta uzbrukuma Rīgai sacīja: Mums irtikai vienas domas, domas par Latviju un,diemžēl, arī tikai viena dzīve, ko mēs parviņu varam atdot (3, 36).VĒRES1. Kārlis Skalbe. Kopoti raksti. Rīgā, 1939. 7. sēj.2. ib., 8. sēj.3. ib., 9. sēj.4. ib., 10. sēj.5. Kārlis Skalbe. Mazās piezīmes. Rīgā, 1990.Eva Eglāja-KristsoneOKUPĒTĀS LATVIJAS UNLATVIEŠU TRIMDAS SASKARSMEUN TĀS DINAMIKA – VI DAĻASākums JG254:15, 255:28, 256:18, 257:29, 258:12,259:21, 260:20PĀRBŪVES UN ATMODAS LAIKS1987-1991No 20. gs. 80. gadu vidus sākās PSRS vadītājaPSKP CK ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačovajaunās politikas laiks, ko raksturo vārdiperestroika (kas nozīmēja valsts iekārtaspolitisku, ekonomisku un ideoloģisku pārbūvidemokrātijas virzienā) un glasnost’ (atklātību,vārda un preses brīvību, politiskās unideoloģiskās cenzūras atcelšanu). Iesākumātas izpaudās kā staļinisma noziegumu atmaskošanasatjaunošana, ko intensīvi veicavalsts propagandas aparāts „pārbūves arhitekta“Aleksandra Jakovļeva tiešā vadībā.Gorbačova jaunā ārpolitika izpaudās kā tuvināšanāsar ASV, kopīgi īstenojot vērienīgubruņojuma samazināšanu un paplašinotpadomju cilvēkiem pieejamo informācijastelpu.1986. gada septembrī Jūrmalā notika viensno pārbūves un atklātuma eksperimentiem,proti, PSRS un ASV pārstāvju tikšanās – Čatokvas(Chautauqua) konference, kurā notikanepieredzēti atklāta padomju – amerikāņudiskusija TV un preses klātbūtnē. Šis notikumspievērsa LPSR sabiedrības uzmanībuASV pārstāvju viedoklim, ka ASV de iure neatzīstBaltijas valstis par likumīgu PSRS sastāvdaļu.Izmantojot jauno vārda brīvību, disidentiskāgrupa Helsinki-86 atklātās akcijāspieprasīja okupācijas izbeigšanu. LPSR VDKun propagandas aparāts vajāja, nomelnojaun šķēla disidentisko kustību. 1987.14.VIsabiedrības un preses uzmanību piesaistījadisidentisko aprindu veiktā akcija – ziedunolikšana pie Brīvības pieminekļa, pieminot1941.14.VI masu deportāciju upurus. LaikrakstāCīņa tika publicēts Jāņa Petera dzejolis„Jūnija balāde“, kas radies šī ziedu nolikšanasnotikuma iespaidā. Ar šā dzejoļa parādīšanosoficiālā laikrakstā tika psiholoģiskilegalizēta ziedu likšana pie Brīvības pieminekļa.Liberalizāciju sociālajā dzīvē sekmējatautas kampaņas, kas bija vērstas pret DaugavpilsHES celtniecību un Rīgas metro būvi,lai nepieļautu, ka Latvijā iepludina jaunusveštautiešu migrācijas vilni. 1987. gadu Lat-16

vijā var uzskatīt par lūzuma gadu nacionālajākustībā pret okupācijas režīmu 1 .1988.1.VI notika Radošo savienību plēnums,kur latviešu inteliģence izvirzīja padomjuokupācijas varai prasības, kuras faktiski sakritaar Helsinki-86 prasībām. Pēc Jāņa Peterascenārija, plēnuma prezidijā bija nosēdinātiLPSR un LKP nomenklatūras vadītāji,kuri bija spiesti nesagatavoti TV kamerupriekšā paciest intelektuālu pazemojumu,noklausoties, piemēram, kādreizējā nacionālkomunistulīdera Eduarda Berklava atmaskojošorunu par Latvijas okupāciju 1940.gadā un Mavrika Vulfsona norādes par Molotova-Rībentropapakta slepeno vienošanos.Plēnuma ietekmē 1988. gadā Latvijas bibliotēkāsatgriezās aizliegtās grāmatas.1987. gada rudenī notika kārtējais KKS plēnums,un pirms šī plēnuma komitejas priekšsēdētājsDainis Goldberģis intervijā laikrakstāCīņa apgalvo, ka jaunā politiskā domāšanajau paspējusi ienest jaunas vēsmas arī KKSdarbā, tāpēc līdzšinējā Kultūras sakaru komitejasvizītkarte kļuvusi vecmodīga. Uzsverot,ka komitejas pastāvēšanas un darbības jēga(tāpat kā līdz šim) būs humāna – ar kultūrassakaru starpniecību tuvināt Latviju ārzemēsdzīvojošajiem latviešiem 2 un ka pārkārtošanāslaikā kritika ir labākais palīgs, Goldberģismin piemēru: ...mūs sāk kritizēt, sak, arī piemums ārzemēs ir rakstnieki, gleznotāji, pianisti,diriģenti, viņiem arī ir ko rādīt un stāstīttautai Latvijā. Jāatzīst, ka mēs šo kritikuuzņēmām diezgan augstprātīgi, viņu radītokultūras vērtību mērojām ar to pašu olekti,ko lietojam pie mums, un izdarījām Zālamanaspriedumu: „Tur nav vajadzīgā līmeņa. (..)Pamazām viņi sāk pārvarēt savu mazvērtībaskompleksu un mēs – savu augstprātību. 3 Kāironizē Dr. Ulafs Jāņsons, Goldberģis aicinājasavus darbiniekus elastīgi pārkārtoties, neiztēlojotlojālos patriotus tūlīt par padomju varasapoloģētiem, bet, pacietīgi strādājot, panākt,lai ārzemju latvieši saprastu, ka pastāvošoiekārtu Latvijā nespēj uzveikt ne Helsinku’86grupa, ne arī spekulācijas ap 14. jūniju,23. augustu vai 18. novembri 4 . Savukārt1. Latvija likteņa gaitās 1918-1991. Pārskats, kādzīve ritēja Latvijā, kopš neatkarības pasludināšanas1918. gadā līdz šodienai. [autoru kolektīvs]. Rīga:Preses Nams, 2006,2. „Ar jaunu vērienu un domāšanu. Ar KKS priekšsēdētājuDaini Goldberģi sarunājas Cīņas ārzemjuinformācijas nodaļas vadītājs Edvīns Berķis.” Cīņa1987.23.X., 4. lpp.3. „Ar jaunu vērienu un domāšanu. Ar D. Goldberģisarunājas E. Berķis.” Cīņa 1987.23.X.4. Ulafs Jāņsons. „Kultkomam jauna izkārtne.”1988. gadā Literatūrā un Mākslā Ilgonis Bērsonsmudinājis izbeigt feļetonisko emigrantukritizēšanu, mēģinot saskatīt, ka latviešiārzemēs atstājuši kultūras vērtības.1988. gada oktobrī tika dibināta Latvijas Tautasfronte (turpmāk – LTF), tā savu darbībuuzsāka laikā, kad strauji pieauga tautas pašapziņa.Šis process ieguva latviešu tautas„trešās atmodas“ apzīmējumu. LTF avīze Atmodadrīz kļuva par vispopulārāko preses izdevumuLatvijā. 1988.15.XII Kinonama zālēRīgā sanāca KKS 4. konference, un par konferencesievadījumu Dzimtenes Balsī teikts,ka jaunatnes koris „Sindi puķu dārzs“, konferencesdalībniekiem svinīgi kājās stāvot,dziedāja „Dievs, svētī Latviju!“. Konferencenolēma Latvijas Komiteju kultūras sakariemar tautiešiem ārzemēs saukt par „Tēvzemi“,tādējādi aptverot visus, kuriem Latvija paaudžupaaudzēs bijusi un ir mājas. 5 Šī pārbūvenav sevišķi oriģināla, jo lietuvieši jau agrākbija pasteigušies savu KKS pārdēvēt par „Tēvišķe“.„Tēvzemes“ prezidijā ievēlēti – MārisČaklais, Dainis Goldberģis, Nellija Janaus, ArnoldsKlotiņš, Džemma Skulme, Jānis Stradiņšu.c.Savā ziņojumā Goldberģis paškritiski atzinis,ka ilgus gadus Latvijā ārzemju latviešus ignorējušikā latviešu tautai piederīgus, atsevišķucilvēku grēku dēļ saukājuši gandrīz viņus visuskā kopīgu masu par fašistiem, nacistiem,reakcionāriem un klaidoņiem. Visi izlikušiesnezinām, ka pie trimdas latviešiem attīstāslatviska kultūra, kuras labākā daļa ir pieņemamatautai Latvijā. Un tikai pavisam nesenkultūras vērtību apmaiņai pavērts arī otrs virziens– no svešatnes uz Latviju. NobeigumāGoldberģis apliecina: Šodien mums ir pilnīgiskaidrs, ka sadarbība ar ārzemju latviešiemveidojama uz pilnīgas līdztiesības pamatiemvispārcilvēcisko principu augsnē. 6 Lai arī DaiņaGoldberģa paustās idejas ir pielāgotasvispārējai tautas noskaņai, tomēr jūtams, kagadu gaitā izkoptās frāzes un kultūras sakarustereotipi saglabājušies iepriekšējie.Šajā KKS 4. konferencē tiek atzīts, ka straujipaplašinās kontakti pa nozarēm: rakstniekiar rakstniekiem, kinoļaudis ar saviem domubiedriem,tāpat arī zinātnieki, ārsti un skolotājimeklē kontaktus. Kultūras sakari jau paspējušitā sazaroties pa dažādām Latvijas organizācijām,radošajām savienībām un iestādēm,ka savstarpēji sāk traucēt cits citam.Literātu sekcijas sanāksmē par to runājis arīBrīvība 1989, 1(405):2.5. Dzimtenes Balss 1988, 516. Turpat17

Māris Čaklais. Kopīgā doma nobriedusi tāda,ka ir jāizveido koordinējošs centrs, kur būtuiegūstama informācija par visu, ko iecerējušastuvākā vai tālākā nākotnē ārējo kultūrassakaru jomā mūsu radošās savienības, organizācijas,iestādes. 7Nožēla un labas gribas apliecinājumi nākarī no trimdas puses. 1988. gadā laikrakstāLaiks Ilgvars Spilners raksta, ka līdz šim trimdasorganizācijas Latvijā par izciliem latviešiemir atzinušas tikai tos, kas iet nacionālomocekļu ceļu, bet ne tos, kas okupācijas apstākļosmēģina darīt ikdienas latvieša darbu,lai tautas gars un kultūra dzīvotu. Secinot,ka pieeja jautājumiem par Latviju bijusi aizspriedumainaun dogmatiska, jo trimdiniekilielākoties neievēroja, ka tauta Latvijā balsojapar rakstniekiem un dzejniekiem, stāvotrindās pie grāmatu veikaliem un izķerot viņujaunās publikācijas stundu laikā, Spilners arprieku atzīst: Paldies Dievam, ar laiku šeit,trimdā, sabiedrisko namu un dievnamu durvisatveras arī mūsu labākajiem cilvēkiem noLatvijas, jo – vai drīkst tikai aizlūgt par tautuokupētajā dzimtenē, bet, kad tauta pie durvīm,tad tās turēt aizslēgtas. 8Jānis Peters savā runā LKP CK plēnumā1989.5.I uzsver: ...sarunās ar cilvēkiem Rietumosgalvenais vadmotīvs ir – nepazudinietperestroiku, esiet droši, bet uzmanīgi! Pazudinotperestroiku, jūs izdarīsiet daudz ļaunane tikai sev, bet visai pasaulei. Perestroikasbojāeja var nopietni apdraudēt cilvēci. (..)Savu sadarbību piesola latviešu izcelsmesbiznesmeņi ASV, Kanādā, Lielbritānijā, VFR,Skandināvijā. Vai mēs esam gatavi sadarboties,vai mēs esam gatavi atzīt, ka latviešuemigrantu vai trimdinieku pozīcija ir mainījusiestieši proporcionāli atdzimšanas procesiemLatvijā? Un tikai stagnātie spēki abāspusēs joprojām baidās zaudēt tradicionāloienaidnieka tēlu, kurš, visu zemju konservatoriemsavienojoties, viņiem nodrošina maiziun darbu. 9Tieši tajā pašā dienā, kad publicēta Peteraruna, 1989.7.I Anšlavs Eglītis vīlies raksta ValentīnamPelēcim, ka no mīļās dzimtenes nekādaslabās ziņas vis nenāk. Krievus stūķējotiekšā tieši pastiprināti. Brīvo runāšanu Peterssauc par politisku kosmētiku un trimdiniekuspar „kraķiem“. Pats grib stingri turēties7. Dainis Goldberģis. „Par līdztiesību un atsaucībulabos darbos.” Dzimtenes Balss 1988, 51:4.-5.8. Ilgvars Spilners. „Ceļā no ideoloģiskas stājas uzpraktisku nacionālu darbu.” Laiks 1988.28.XII.9. Jānis Peters. „Iesim droši, bet uzmanīgi!”Literatūra un Māksla 1989.7.I, 2. lpp.pie Maskavas un saviem amatiem un veikaluapmeklēšanas kartēm – kādas tagad izdalalabākiem cilvēkiem, jo bodes esot tukšākasnekā jelkad. Totiesu viņš stingri pieprasa, laitrimdas kraķi ziedo dzimtenei. Pirmo devu,kas domāta trūcīgiem bērniem, gan esot paņēmušikrievi, lai nodotu tur „kur vajag“. 101989. gada noskaņojumu Latvijā precīzi raksturojisDr. Ulafs Jāņsons: Pašlaik modē ārzemjulatvieši. 11 To apliecina gan Jāņa Peterajau iepriekšpieminētā runa LKP CK plēnumā,tāpat bijušais diplomāts un KKS priekšsēdisAlberts Liepa kritizējis līdzšinējo pārcensonīgopadomju robežu apsardzību un dokumentukontroli un sakāpināto aizdomīgumupret iebraucējiem un izbraucējiem. Vajagotmēģināt labāk iepazīt ārzemju latviešu koptēlu,meklējot atbildi agrāk noklusētiem vaipiesardzīgi apietiem jautājumiem. 121989. gadā Imants Ziedonis ir sarakstījis scenārijufilmai par latviešiem ārzemēs (Es, latvietis),ko veido Ansis Epners. Par šo filmuZiedonis paskaidro: Svešatnes latviešu gaišākieprāti mums ir ļoti vajadzīgi – viņiem ir netikai latviskā dzīves ziņa, latviskā darba prasme,inteliģence, bet arī pasaules izglītībaspotenciāls, pasaules sakarību liela izpratne.Mani interesē tā svešatnes latviešu daļa – arsavu izcilību, ar mūsu nacionālo izcilību, arto, kā viņi pārstāv mūsu tautu kādā izcilāspējā. Varbūt šī būs pirmā filma, kas slavēslatviešus. Mēs visu laiku nihilistiski un bikliesam attiekušies pret savām vērtībām. Esmuvienmēr pārsteigts, ka latviešiem piedēvēaprobežotu nacionālismu. Manuprāt, latviešiir izcili internacionāla tauta, tāpēc viņivienmēr ir mocījušies, cietuši mazspējīgākāvidē, kas līdz internacionālei nav izaugusi. Jakāds šodien latviešiem pārmet nacionālismu,tad tas ir muļķis vai draņķīgs, bezkaunīgs cilvēks,kas, nezinot kontekstu, atļaujas ņemtšādus vārdus mutē. 131989. gada sākumā Imants Ziedonis kā dzejnieksun arī kā Latvijas Kultūras fonda vadītājskopā ar dēlu Rimantu Ziedoni, dziedātājusolisti Ievu Akurateri un fotogrāfu GunāruJanaiti pabijis ASV, piedalījies vairā-10. Anšlavs Eglītis vēstulē Valentīnam Pelēcim1989.7.I. RTMM 55497811. Ulafs Jāņsons. „Pašlaik modē ārzemju latvieši.”Brīvā Latvija 1989.30.I, 3. lpp.12. Alberts Liepa. „Svešā zemē, svešu tautu vidū.”Padomju Jaunatne 1988.28.XII, 2. lpp.13. „Visi vienā varavīksnē. G.Zvirbule intervēI. Ziedoni un A. Epneru.” Literatūra un Māksla1989,1:. 15.18

kos sarīkojumos 14 deviņās pilsētās (Ņujorkā,Bostonā, Filadelfijā, Čikāgā, Kalamazū, Mineapolē,Klīvlandē, Sanfrancisko, Losandželosā),kur uzstājušies gan ar dzeju, gan stāstotpar Kultūras fondu un atbildot uz jautājumiem.Birutas Sūrmanes rakstā par šo sarīkojumu„Lai neviens mūs nesalauž!“ ImantsZiedonis dēvēts par labieti, nelokāmu latvieti,kas jau vairākus desmitus gadu savu intelektaun talanta sveci dedzina ne tikai noabiem galiem, bet arī no paša vidus, no „dziļāmsiržu rētiņām. 15 Imants Ziedonis centieskliedēt izskanējušo neizpratni, skaidrojot, kaLatvijas Kultūras fonds nekonkurē ar LatvijasTautas fronti savā starpā un, lai arī LKF tikanodibināts agrāk, tas pilnīgi iekļaujas TF darbībāun mērķos, tās ietvaros darbojoties kultūrasjautājumos. Uz jautājumu, ko LKF sagaidano trimdas latviešiem, Imanta Ziedoņaatbilde ir skarba un lepna – naudu ubagotLKF nav nācis, ar atpirkšanos naudā vien navlīdzēts. 16Par Atmodas laikam raksturīgajiem lūgumiemtrimdas latviešiem pēc finansiālas palīdzībassavu viedokli pauž arī Anšlavs Eglītis:Vēl atrakstījis kriminālrakstnieks Kolbergs,kas kļuvis par atjaunotās Latviešu Biedrībaspriekšnieku. Biedrība laikam dabūšot atpakaļarī savu slaveno Merķeļa ielas namu,kur šobrīd ietaisījies sarkanarmijas virsniekuklubs. Viņš arī cerē uz trimdas ziedotājiemun saka, kurmet no ziedojumiem Ziedoņafondam un Tautas frontei jāmaksājot nodevaskrieviem, Latbiedrība esot privātiestādeun visa nauda un mantas tikšot pašiem.Viņš visvairāk raizēšoties par jaunatni un vispirmslūdz pēc elektriska vai motorzāģa, kodarbināt jauniešu nometnēs. Kolbergs, pēcromāniem spriežot, ir praktisks cilvēks unviņa mērķi man likās jēdzīgāki nekā Ziedoņapriekšlikums pret mērenu samaksu apkopttrimdas tuvinieku kapu kopiņas un nofotografētsirdij mīļas dzimtenes vietas, un celtDņepras augštecē Spīdolai pieminekli parzīmi, ka tur gājis Dzintara ceļš uz Romu. 17Par viesošanos ASV Imants Ziedonis sniedzisinterviju laikrakstam Dzimtenes Balss, tāsnosaukums – „Sastiķēšanās“, kas labi atspoguļoAtmodas laika centienus tuvināt nošķirtāstautas daļas. Ziedoņa pamatsecinājums14. Skat. atsauksmes rakstos M. Austriņa Laiks 1988,21; Ilga Dinberga. „Latvijas kultūras atspoguļojumsBostonā.” Laiks 1989.1.II, 4. lpp.15. Biruta Sūrmane. „Lai neviens mūs nesalauž!”Laiks 1989.15.II, 4. lpp.16. Turpat.17. Anšlavs Eglītis vēstulē Valentīnam Pelēcim1989.1.IV. RTMM 554980par sadarbības iespējām ir: ...tāpat kā mēs,izrādās, arī viņi strādā tajos pašos virzienos,jo kultūra jau ir tā pati, cilvēki un vēsturiskienotikumi arī tie paši, var runāt vienīgi par izvērtesprincipiem, taču pagaidām viss notiekstihiski un neorganizēti. Nav sistēmiskumalatviskās kultūras savienošanas nolūkos. 181989. gada vasarā uz Rietumkrasta XI Dziesmusvētku Rakstnieku cēlienu Kalifornijā pirmoreizi ielūgti viesi no Latvijas – rakstniekiMāra Zālīte, Alberts Bels un Māris Čaklais.Māra Zālīte teikusi uzrunu, kur uzsvērusidomu: Mums vēl ir jāpārvar attālumi, kasradušies pretēji mūsu gribai, mums vēl jāpārvarneuzticība, kas radusies pretēji mūsugribai, un brūces, kas mums visiem ir cirstas,vēl jāsadziedē. 19 1989. gada žurnālā Karogs,kura redaktore tolaik ir Māra Zālīte, publicēievērojamu skaitu trimdas autoru.Iespējams, ka svarīgākais šī Dzelzs priekškarabeigu posma notikums ir Vispasaules latviešurakstnieku kongress Sagaita. Pasaules latviešurakstnieku tikšanās, kas pirmo reiz notiekStokholmā 1989. gadā, bet vēl kuplākāskaitā Rīgā 1990.26.-27.XII. Kā neatsveramaliecība par šī Latvijā notikušā kongresa gaitu,apspriestajiem jautājumiem, viedokļiem irLatvijas Rakstnieku savienības sagatavotaiskrājums, kur atšifrētas Sagaitā teiktās runas,ko magnetofona lentē ierakstīja Latvijas Radiodarbinieki 20 . Andris Kolbergs iepriekšējokongresu, kas risinājies Stokholmā 1989.gadā, salīdzina ar Berlīnes mūra nojaukšanu21 , savukārt Rīgas kongresa, t.i., Sagaitaspamatmērķis, kā runu krājuma ievadā rakstaImants Auziņš, bijis paātrināt trimdas literatūrasbagātības atguvi Latvijā, kā arī palīdzēttālumā dzīvojošajiem kolēģiem labāk saprastLatvijā tapušo literatūru, tautas šodienas situācijuun vēl kopīgi veicamo, jo galu galāruna nav tikai par profesiju un aicinājumu,bet par spēku, bez kura nevienas tautas unvalodas dzīvīgums nav iedomājams. 22Šis kongress ir svarīgs saskarsmes punkts arkopīgas valodas un iespēju meklējumiem,18. „Sastiķēšanās. Aivara Bērziņa saruna ar ImantuZiedoni.” Dzimtenes Balss. 1989, 9:7.19. Māra Zālīte. „Viena mēle, viena dvēs’le, vienazeme mūsu! Uzruna Rietumkrasta XI Dziesmusvētkos 1989. gada 4. jūlijā Longbīčā, Kalifornijā.”No:Kas ticībā sēts. Runas un raksti Latvijas Atmodai.1979.-1997. Rīga: Karogs, 1997. 164. lpp.20. Sagaita. Pasaules latviešu rakstnieku tikšanās1990. gada 26. un 27. decembrī. Redaktors AlbertsLočmelis. Rīga: Rakstnieks, 1991. 143. lpp.21. Turpat, 59. lpp.22. Turpat, 4. lpp.19

līdz ar to spriegs un dažādiem viedokļiempiepildīts, kaut ne izteikti polemisks. Runātāji– gan Latvijas (Imants Auziņš, ViktorsHausmanis, Ilgonis Bērsons, Māra Zālīte,Amanda Aizpuriete, Jānis Ramba, izdevniecības„Zinātne“ direktors Ivars Riekstiņš, KnutsSkujenieks, Harijs Hiršs, Aleksandrs Pelēcis,Viesturs Vecgrāvis, Janīna Kursīte, Jāzeps Osmaniskā izdevniecības „Sprīdītis“ direktors,Lija Brīdaka, tulkotāja Solveiga Elsberga, izdevniecības„Liesma“ vadītājs Uldis Norietis,Misiņa bibliotēkas pārstāve Anna Šmite,Anna Rancāne, Anda Līce, Reinis Ādmīdiņš,Leons Briedis, Jānis Mauliņš u.c.), gan trimdasrakstnieki un grāmatizdevēji (VeronikaStrēlerte, Andrejs Irbe, Olafs Stumbrs, AinaKraujiete, Sarma Muižniece, Aivars Ruņģis,Irēne Avena, Kārlis Zvejnieks). Runu tematikair daudzveidīga, brīžam pārāk saraibināta unspecifiska, jo kāds runātājs centies aptvertšīs Sagaitas emocionālo, cits racionālo jēgu,ir filoloģiskas konkrētu tekstu analīzes (piemēram,Irēne Avena analizē Ilzes ŠķipsnasAiz septītā tilta), tiek runāts par katras atsevišķāsliteratūras īpatnībām, ieskicēta latgaliešuliteratūras nozīmība. Taču galvenā ievirze– risināt grāmatizdošanas problēmas, panāktintensīvāku trimdas grāmatu un periodikasieplūšanu Latvijas bibliotēkās (piemēram,Nacionālā bibliotēka ir uzrakstījusi aicinājumuLatviešu rakstnieku apvienības jebLaRAs biedriem un citiem trimdas latviešiemdāvināt savas grāmatas Nacionālajai bibliotēkai,apzināta nepieciešamība rakstīt jaunuliteratūras vēsturi (Valters Nollendorfs, ViktorsHausmanis), savukārt Harijs Hiršs rosinauzrakstīt divus pētījumus – vienu par Latvijas,otru par trimdas literatūru, kur kāds Latvijasliteratūrzinātnieks izvērtētu trimdā 45 gadosradīto, bet trimdas zinātnieks – Latvijas literārosprocesus padomju gados.Latvijas literatūrzinātnieku izjūtas šajā jaunajāsituācijā Viesturs Vecgrāvis skarbi raksturokā atrašanos diezgan idiotiskā stāvoklī,(..) jo ko gan dod divarpus gadi, kopš mēsesam ieguvuši atļauju sākt, es uzsveru, atļaujusākt lasīt trimdas literatūru, ja mēsesam šo literatūru tik tā aptaustījuši. Es patslasu gan lekcijas universitātē, gan arī cenšosperiodikā publicēt trimdas autoru darbus.Taču mums visiem ir gaužām fragmentārsieskats trimdas literatūrā kopumā. Un esnevaru pašpārliecināti paziņot, ka mēs šeitgan Zinātņu akadēmijā, gan Rakstnieku savienībā,gan izdevniecībā redzētu tā frontālito visu, kas ir 45 gados radīts. 23 Šī apjausma23. Sagaita. Pasaules latviešu rakstnieku tikšanās1990. gada 26.un 27.decembrī. Redaktors AlbertsLočmelis. Rīga: Rakstnieks, 1991. 84. lpp.dzelzs priekškara norieta periodā spilgti raksturoatšķirīgās politiskās telpas: trimdas literatūrzinātniekivisus šos gadus bija sekojušiliteratūras procesiem Latvijā, tos apcerējuši,savukārt jaunākā literatūrzinātnieku paaudzeLatvijā atklāj sev jaunu latviešu literatūrasdaļu, ar kuru iepriekšējos gados nāciessastapties minimāli un fragmentāri, bet kassevī ietver kvantitatīvi un kvalitatīvi bagātuinformāciju un vēstījumu par laikmetu.Atsauksmes par kongresu lasāmas arī vēstulēs,piemēram, Anšlavs Eglītis apsauc ValentīnuPelēci: Vai Tu negavilē mūsu dūžiemL.[Latvijā – E.E.K.] balsis par strauju? Viņi irlieli līkmuguras. Rakstnieku kongresā bēgano trimdiniekiem kā spitālīgiem. Ka tikai konepiesien, ka nepazaudē dāčas un valsts algas.Cik nesen Ziedonis vēl dziedāja, ka Ļeņinsir pasaules sirds? Un dziedās atkal, javajadzēs. Peterim ir kantoris Maskavā unlaba alga – tas tikai brīdina: „Atšķirties noKrievijas būtu drausmīga kļūda.“ Cik vēl nesenČaklā lit. avīze rakstīja, ka pie Brīvībaspieminekļa pulcējušies huligāni? Nav jauviegli dzīvot despotijā. Kādu laiku visi rādījušidrusku dūšu, bet – ko gavilēt arī tur nav. 241990. gada janvārī Dzimtenes Balss pārtapapar Tēvzemes Avīzi, kuras pēdējais numursiznāca 1992.23.X ar prezidenta Jāņa Čakstesattēlu uz pirmā vāka un līdzstrādniekaValda Krāslavieša dzejoli „Tavs prāts lai notiek!“.Avīzes redaktors Voldemārs Hermanissavā uzrunā teicis: „Tēvzemes Avīzes“ 1.numurs iznāca 1990. gada janvārī. Līdz tambija „Dzimtenes Balss“. Bija tendencioza pieejavisām norisēm Latvijā un tās slejās „bezsaulesnorieta“ sludināšanai trimdai, bija latviešutautas skaldīšanas negods. Bet, atmodaslaikiem sākoties, šī pati „Tēvzemes Avīzes“priekšgājēja vēl pirms „Atmodas“ iznākšanasatklāti vēstīja par dziļajām pārmaiņāmceļā uz nacionālo atdzimšanu.” Kā rakstaUldis Ģērmanis rakstā „Atvadu vārdi kādainelietībai“, „mūsu preses vēsturē nekad navbijis tik neķītra, nodevīga un latviešu tautaseksistencei kaitnieciska izdevuma kā šis okupanturupors. 25Lai veicinātu izpratni par trimdas literatūrasattīstību, šodienīgumu, tiek pārpublicētiraksti, piemēram, žurnālā Avots 26 ValijasRuņģes „Literatūra trimdā, modernās trimdasliteratūras: definīcijas, piemēri, analīze“24. Anšlavs Eglītis vēstulē Valentīnam Pelēcim1990.10.II. RTMM 55498825. Ulafs Jāņsons. „Atvadu vārdi kādai nelietībai.”Latvija Amerikā 1993.16.I, 6. lpp.26. Avots. 1989, 7:22-27.20

(no JG167,1988), Literatūrā un Mākslā – Ruņģesapcere „Uz tilta, ceļā vai stacijā: trimdaspiedzīvojuma atspoguļojums 20. gadsimtaliteratūrā“, 27 arī Ilgvara Spilnera pētījums„Latviešu trimdas preses pārskats“.80. gadu nogalē sākas strauja pirmās brīvvalstslaika un trimdas literatūras pārpublicēšana.Piemēram, apgāds „Artava“ par vienuno saviem mērķiem bija izvirzījis trimdasliteratūras izdošanu – ne antoloģiju un izlašuveidā, bet gan kā atsevišķas grāmatas.Trimdas literatūras sēriju aizsāka Andreja Eglīšadzeju krājums Svešais cirvis cērt un cērt(1990), seko Eduarda Freimaņa īsromānsDieva joks (1990), Anšlava Eglīša novele Ģīmetne(1991), Andreja Gunāra Irbes dzeja –tad kādu patiesību? (1991), Veltas Sniķeresdzejas izlase Lietu mutes (1991), Valdas Dreimanesdzejoļu krājums Tam neaizsargātamnamam, kas sirds (1993) u.c. Kā pamatīgāksieskats atsevišķā žanrā (jau kopš 80. gaduvidus kārtota) 1990. gadā iznāk divsējumutrimdas prozas antoloģija Pasaules spogulī, 28ko sastādījis, komentējis un bibliogrāfiskāsziņas apkopojis Jānis Anerauds.Šajā laikposmā braucieni uz ārzemēm pietrimdas latviešiem vairs neizraisa tādu ažiotāžukā pirms desmit gadiem, jo aizbraukt irarvien vienkāršāk, jau vairākus gadus braucieniir nevis kādas PSRS tūristu grupas ietvaros,bet gan uz personīgu izsaukumu pamata.KKS loma mazinās. Daudzi rakstniekiaktīvi iesaistās sabiedriskajos un politiskajosprocesos, tos virzot. Tas ir politizēts laiks,kad vēstulēs un publikācijās presē literatūrasvietā tiek apspriesta Latvijas rakstniekuiesaistīšanās Tautas frontē, Latvijas Kultūrasfonda darbībā. Galvenā tendence KKS darbībāir iztēlot, ka noticis nelāgs pārpratums,kura dēļ trimdas literatūra tik maz ienākusiLatvijā kopš II Pasaules kara beigām, tiek uzsvērts,ka tieši šajā pārbūves un Atmodas laikāir īstais brīdis strauji iepazīstināt ar labāko,kas radies šajos gados ārpus Latvijas.Turpinājums sekos27. Literatūra un Māksla 1991.26.VII, 8.-9. lpp. (taspats arī Zinātņu Akadēmijas Vēstīs 1992,1:11-18).28. Pasaules spogulī. [Ārzemju latviešu rakstniekuīsās] prozas antoloģija divos sējumos. Sastādījis, komentējisun kompilējis bibliogrāfiju Jānis Anerauds.Rīga: Liesma, 1990.Sniedze RuņģeZILĀ ISTABIŅA & TORNISIf a tree falls in the forest and there is nobodyaround, does it make a sound?(metafizisks jautājums)Kad mūsu tautas mežā krita mūsu dižaisozols Valdis Muižnieks, tad zeme nodunējazem mūsu kājām un caur mūsu globālo latviešusaimi izskrēja tāda kā zemestrīce, unValža krišanas atbalss bija manāma daudzajāssatrauktajās telefona sarunās: Vai dzirdēji..?Vai tu jau zini…? Kad Valža krišanasskaņa nonāca līdz manīm, tā manī izskanējakā: Virsaitis ir kritis, Lai saules mūžu dzīvomūsu virsaitis! Un: Viens no mūsu ‘torņiem’ir grīļojies un kritis… Un man jāatzīstas, esmazliet vaimanāju. Divas stundas klaiņoju paKalamazū ielām, gauži raudādama… Kāpēc?– tāpēc, ka likās, ka zeme kļuvusi maķenīt nestabilāka,tāpēc, ka likās, ka no mūsu tautasēkas ir ticis izrauts svarīgs pamatakmens.Valdis bija no tās paaudzes – apbrīnojamielektrizētas, enerģētiskas un vizionāras paaudzes,kura audzināja manu paaudzi. Valdisun viņa līdzgaitnieki Trimdā – vecāki, skolotāji,sabiedriskie darbinieki – mācīja mums(nepārprotami, un tā lai tas paliktu uz visumūžu) par „neredzamajām vērtībām”: uzticību,lojalitāti un cieņu pret mūsu tautas garīgomantojumu, izpratni par tās savdabīgodvēseli, mīlestību pret Latvijas zemi, un, jatas tiek no mums prasīts, uzupurēšanos šīszemes un tautas labā. Viņi, Valdi ieskaitot,nosprauda mums šos ne vienmēr viegli sasniedzamosiekšējos mērķus, it sevišķi mītottā sauktajā Svešumā un neizmērojami tāluno mītiskajām Mājām. Bet vienu mēs sapratām:tiekšanās pēc dvēseles cildenuma skaitījāspar lielāku panākumu, nekā veiksmīga unneierobežota vāļāšanās pa leiputriju.Klīstot pa Kalamazū klusajām svētdienas ielām,centos atsaukt Valdi vēl pēdējo reizi noVeļu valstības sliekšņa. Viņš māja man ardievas:Es dodos Mājās! – un pārkāpa Aizsaulē,atstājot manī skaudras ilgas pēc Mājām.Kādreiz, pirms gadu desmitiem, kad klīdu papasauli, Mājas meklējot, īsti nezinādama, kases esmu un kurp es eju, Valdis ar Lalitu manipieņēma pie sevis, un es dzīvoju kā Dieva ausī.Lalitiņas Zilajā istabiņā. Zilā istabiņa bija viņasprivātā pasaule, viņas dvēseles SanctumSanctorum, un man bija tas gods un laimetur patverties. Šis atgadījums spilgti atspoguļoValža un Lalitas dzīvošanu neredzamovērtību pasaulē – ikdienā – un ne tikai svētkosvai starmeša priekšā vai uz žurnāla vāka.21

Filma. Flash forward. Svētdiena. SaņēmuValža nāves ziņu. Dvēsele tā pa īstam satrūkstas.Mēs visi zinājām, ka Valdis dzīvos vismazlīdz simts. Sāku staigāt uz Aizej tur, nezinkur… Valdis mums bija ceļrādis uz Mājām.Vienmēr tik drošs, vienmēr tik pārliecināts.Kamēr dvēsele pārstrādā Lielo Sāpi, prātā kāatelpa iešaujas maza grāmata/buklets MĀJA,kuru sakopoja radoši ļaudis Latvijā, vairumsarhitekti īsi pēc Atmodas. Tad, kad Latvijaskopdvēsele vēl virmoja gaišās cerībās un kad„parastie” cilvēki eksultēja tik tikko uzplaukušajāgarīgajā brīvībā. Valdis bija Tornis. Tātadcitēšu no MĀJA (kuras novilkumu, it kā zinādama,nesen biju lūgusi, lai man atsūtaValters Nollendorfs – vēl viens no mūsu dižozoliem);citēšu, ko saka mūsu tautas brāļiun māsas par Māju un Torni. Citēšu jums šosskaistos vārdus kā mierinājumu un kā ceļrādiuz turieni, kur aizgāja mūsu Valdis. Es noliekušos vārdus kā ziedu uz Tava kapa, Valdi.TORNIS varbūt nav īstais vārds, tas neietvervisu. Es gribu runāt par „viens virs otra”, parīpašu kārtību vai kārtojumu, par – pacelšanuvai PACELŠANOS PĀRI.Tas ir jumts virs mājas, tas ir manteļskurstenisvirs pavarda. Tā ir Saule virs lauka. Tie ir Jāņi.Tas ir zārks bēniņos. Vārds ‘tornis’ šeit var tiktlietots tikai atslēgas vietā. Tikpat labi (vai slikti)varētu teikt „vertikāle”. Ap mums ir kustība,viļņojumi un strāvojumi. Mēs esam lieciniekinotikumu plūsmai, visdažādākiem materiālupriekšmetu, formu kārtojumiem, betfiksējam tikai tos, kas liekas būtiski. Tas varnotikt domās un atziņās, tas realizējas darbos– konkrētos apjomos. Man liekas, ka šobrīdmums (vismaz man) ir nepieciešams noskaidrot,kur mēs stāvam un kas ir virs mums.UN TAD NĀK ATKLĀSME, ka tas ir bijis svarīgiarī cilvēkiem, kas šeit dzīvojuši senāk. Tiem,kas jau pirms tūkstošiem gadu mācējuši izsekotsaules gaitai visa gada garumā. Iezīmējotsaulgriežu brīžus. Viņi ir domās izsekojuši arīsaules gaitai tās neredzamā ceļa posmā – aizsaulē.Cilvēks ZEM SAULES, cilvēks aizsaulē.Es, tu, mēs un – Saule. Pacelt galvu, ieraudzītto, kas ir PĀRI un mēģināt saprast.UN TAD SĀK LIKTIES, ka latviešu lauku mājutradicionāla jumta forma nav tikai lietderībasnoteikta, bet ka tā atspoguļo gadu simtosapjausto un veidoto priekšstatu par pasaulesuzbūvi un velēšanos dzīvot saskaņā ar tāslikumiem un kārtību. Ēkas izaug no apkārtnesainavas, nevis kontrastējot, bet papildinotto. Lauku sētas centrā dzīvojamā māja.Tās centrs ir pavarda vieta. Ap to kārtojas visasnorises un grupējas telpas. Senā pavardavieta atradusies āderu krustojumā. Līdz ar tocentrs kļūst par asi, par vertikāli – par torni arkosmiskām dimensijām.Tādā gadījumā TORNĪ IR ANTENAS SAKARUNODIBINĀŠANAI AR GARĪGO METROPOLI –AUGSTĀKO SAPRĀTU.Mīļais Valdi, es ceru, ka GARĪGĀ METROPOLĒarī tiek spēlēts Pingpongs.Bēgļu laikā Vācijā dzimušā Sniedze Ruņģe (pseidonīmsDīna Rauna), dzejniece, teātra darbiniece unmāksliniece, publicē pirmo dzejoli žurnālā Mēs, kamseko publikācijas ASV un Eiropas izdevumos, arīLiteratūrā un Mākslā, krājumā Dzejas diena (1990,1991). Iznākuši dzejkrājumi Pusnakts negatīvi (1971),Klauna āda (1974), Ķekars (1985).Jānis Krēsliņš, Sr.SIGURDS GRAVA –ARHITEKTS,VALODNIEKS,KARTOGRĀFSJG259:77 īsumā pieminēts, ka mūžības lappusipavēris starptautiski pazīstamais pilsētbūvniecībasspeciālists, profesors SigurdsGrava (1934.25.IX-2009.25.IX), ilgus gadusKolumbijas (Columbia) U. arhitektūras fakultātesprofesors un tās pilsētplānošanas programmasvadītājs. Līdztekus tam bijis arī firmasParsons Brinckerhoff viceprezidents untehniskās plānošanas direktors. Darbojiespar konsultantu Apvienoto Nāciju organizācijastransporta un plānošanas lietās vismaz25 valstīs visos kontinentos. 70. un 80. gadosvadījis USA/USSR Technical Exchange vizītesuz PSRS. Bijis arī Fulbraita lektors (FulbrightLecturer) Rīgas Tehniskajā U. (1994), piedalījiesRīgas attīstības plāna veidošanā (1995.,2004./2005), publicējis vairākas nozīmīgasgrāmatas, no kurām izceļama Urban TransportationSystems (2003), daudzus rakstusprofesionālos žurnālos, arī izdevumā LatvijasArhitektūra, iecelts par Latvijas Zinātņu akadēmijasārzemju locekli un apbalvots ar TZO.Sevišķi nozīmīga ir Gravas loma organizācijasAssociation for the Advancement of BalticStudies (AABS) izveidošanā.Arī JG publicēti Sigurda Gravas raksti, piemēram,„Kāda būs Rīga 2000. gadā” [JG71(1968)]. Maz zināmas ir vairākas viņa publikācijaspar latviešu valodu un arī vēsturi, tovidū Angļu-latviešu pilsētvides terminu vārdnīca(Rīgā: Jāņa Rozes apgāds, 2006. 32022

lpp.). Šīs vārdnīcas nolūks ir palīdzēt latviešulasītājiem ne tikai tulkot urbānistikas unplānošanas literatūru, bet arī saprast, kādānozīmē dažādi jēdzieni un apzīmējumi tieklietoti Rietumu praksē. Jācer, ka šī auditorijaietver ne tikai profesionālos plānotājus, betit visus, kuri vēlas lasīt par šiem tematiem –tā autors ievadvārdos. Viņš darinājis arī daudzusjaunus apzīmējumus svešvārdiem, allažmēģinot atrast īstos latviskos vārdus un dottiem priekšroku – ja arī tas kādreiz izklausīsiesneparasti (veidols, telpne, reizulis utt).Starptautiskie vārdi iezīmēti tikai tad, kad citasiespējas nav atrodamas vai ja tie ir jau pilnīgiiegājuši ikdienas lietošanā. Un: lai izvairītosno valodnieku strīda par h vai ch lietošanu,šīs vārdnīcas autors sekos savas izglītībaszināšanām, kas ir gūtas vecos laikos untrimdas ceļos. Tādēļ šeit parādīsies ch techniskosvārdos, nevis padomju laika h. Vārdnīcupapildina daži nozīmīgi pielikumi, piemēram,Edgara Dunsdorfa „Svešvārdu sindroms(latviski: indeve)”, kur profesors apcerējis bij.prezidenta Gunša Ulmaņa akadēmisko runuLatvijas U. gadasvētkos Ņujorkā (1993.25.IX),kas iespiesta Laikā (1993.27.XI) un kur lietotigandrīz simts svešvārdu, un pievienojistiem latviskos tulkojumus. Tad vēl Prof. AlekšaDreimaņa raksts par svešvārdiem un to atvietotājiemlatviešu valodā.Vārdnīcas noslēgumā ir pagara GundegasBlumbergas intervija „No vienas izdevīgasvagas citā”. Atbildot uz jautājumu, kā vienkāršsLiepājā dzimis puika kļūst par Kolumbijasuniversitātes profesoru, turklāt uz mūžu,Grava asprātīgi slavina savu dzimto Liepāju,apraksta trimdas gadus Vācijas DP nometnēsSigurds Gravaun dzīvi, skološanos, darbu viņa dievinātajāŅujorkā un citur pasaulē. Nobeigumā: Tā kāmēs esam maza tauta, kam jāuztur un jāsaglabāsava identitāte, uzskatu par lielu nolaidībuun neatbildību lietot pārņemtus svešvārdus(kaut visi tos saprot), ja ir labi latviskivārdi vai ir iespējams tos jaunradīt. Manapersonīgā (paša) kampaņa (pasākums) popularizēt(atbalstīt) „spēkratu” un „slodzesstundas” utilizāciju (lietošanu) ir devusi zināmusrezultātus (sekmes). Grava bija arī nopietnslatviešu, lietuviešu un igauņu pagātnēapdzīvoto teritoriju ģeogrāfisko karšu pētnieksun krājējs. Īsi pirms nāves viņš sagatavojaļoti precīzu pārskatu Metrology and Scalesfor Antique Maps of the Balticum: Distanceand Area Measurements Used in the BalticRegion from the 15th to the 20th Century.Visiem izmēriem pievienoti sākotnējie nosaukumiun to atbilstošie tulkojumi angļu un latviešuvalodā. oGundars Ķeniņš KingsKĀPT ZINĀTNES KALNGALOS – IIVjačeslavs Dombrovskis, Baltijas Starptautiskāsekonomiskās politikas centra un RīgasEkonomiskās augstskolas (REA) pētnieks,jau 2009. gada rudenī izteica domu, ka angļuvalodai jākļūst par Latvijas akadēmiskoaprindu galveno saziņas valodu augstākāsizglītības un pētniecības kvalitātes pacelšanai– tā kā tas ir Igaunijā, Somijā un Skandināvijasvalstīs. Zīmīgi, ka ārpus Latvijas REApazīstama kā Stockholm School of Economics,Riga Branch (SSER). Šī dubultā identitātepalīdz REA izmantot minētās Stokholmasaugstskolas augsto reputāciju – tā atrodasEiropas tautsaimniecības augstskolu pirmajādesmitniekā. Dombrovska norāde par angļuvalodu kā dominējošo zinātnes pasaulē irneapšaubāmi pareiza un ir vienīgais ceļš, kāmūsu zinātnieku darbi var kļūt pieejami plašaiauditorijai.Latvijas pētnieki visumā angļu valodā lasamaz un raksta vēl mazāk. Iepazīstoties arviņu darbiem, jākonstatē, ka tā viņiem patiešāmir svešvaloda. Tūdaļ gan jāpiebilst, kamani vērojumi saistās tikai ar zinātnisko veikumusaimnieciskās disciplīnās. Ieskatoties,piemēram, doktorandu darbu avotu uzskaitē,maz tur var atrast angļu valodā publicēturakstu vai grāmatu. Piedevām bibliogrāfiskieavoti bieži vien ir novecojuši. Disertācijāmpievienotie kopsavilkumi jeb „anotācijas”23

angļu valodā liecina par tieksmi tulkot burtiski,vārdu pa vārdam, kas nav labākais veidsinteresentu iepazīstināšanai ar darba saturu,turklāt to parasti nedara autori paši, bet gantulkotāji, kuri nav ne valodnieki, nedz arī lietpratējidotajā zinātniskajā disciplīnā. Rezultātsnereti ir itin kroplīgs. Šis novērojums īpašiattiecas uz nozarēm, kur jauna, kaut arī nevienmēr precīza terminoloģija, sasniedz vārdnīcusastādītājus ar novēlošanos.Satura ziņā pētniecība saimniecības jomā vēljoprojām atgādina padomju laikā rakstītāsdisertācijas, kādas man nācās vērtēt nostrifikācijai1990. gadu sākumā Rīgā. Tās raksturoļoti pamatīga iepazīšanās ar uzkrātām zināšanāmun informāciju izvēlētajā tematikā.Tās parasti nav analītiskas, bet galvenokārtaprakstošas. Interesanti, ka nesenā pagātnēRietumos smēlās informāciju par padomjupraksi no šādām ar faktiem ļoti bagātām suigeneris disertācijām.Kamēr Rietumos konsultācijas ar padomniekiemun fakultātes nozīmētiem pārraugiem irbiežas un neformālas, Latvijā disertācijas sijāvairākās instancēs, kas tām dod īpatnēju piemalumugaršu un stipri konservatīvu, ja nearhaisku raksturu. Joprojām kultivētā zinātniskāvaloda ir smaga vārdu izvēlē, gari teikumiun garas rindkopas, kas darbu padaragrūti lasāmu.Noslēgumā daži vārdi par baltiešu žurnāliemangļu valodā, galvenokārt ekonomikas jomā.Baltic Journal of Management ir jauns žurnālsar izteikti akadēmisku ievirzi. To vada trīs baltiešuredaktori (no latviešiem Banku koledžasrektore Tatjana Volkova), kas vēl mācās sastrādāties.Izdevējs: Emeraldgrupa Anglijā. IznākGļebs Panteļejevs. Pieminekļa makets JānimEndzelīnam un Kārlim Mīlenbaham iepretī LUgalvenajai ieejaičetras reizes gadā. Tematiski centrā ir pētniecībasdarba metodika. Estonian BusinessSchool Review (EBSR) – neregulārs izdevums,kas nāk klajā tad, kad redaktorei ir sakrājušiespietiekami daudz labi izrediģētu rakstu– gan praktiska satura, gan arī par jaunākiemteorētiskiem atzinumiem. Redakcija par parauguizmanto Harvard Business Review. Lielisksangļu valodas redaktors. Latviešu autoruraksti parādās pareti. Redaktore Mari Kōskora(Mari.Kooskora@ebs.ee) ir ieinteresēta uzņēmumuvadības ētiskas dabas jautājumos.Journal of Baltic Studies, ko četras reizesgadā izdod angļu akadēmisko rakstu krājumuun grāmatu izdevējs Rutledge, jaunajiem latviešuzinātniekiem, šķiet, ir vispiemērotākais.Redakcija (s.lennon@lbss.gla.ac.uk) daudzsadarbojas ar igauņiem, kas žurnālā dominēar ļoti kompetentiem rakstiem. Latviešiemlielākas iespējas publicēties ir speciālizdevumosar ierobežotu tematiku. Redakcija ir ieinteresētaarī doktoru disertācijās. oJānis Krēsliņš, jun.LABAIS GANS AR BRĪVU GARUNav ne mazāko šaubu – mūsu atmiņa kļūstarvien sadrumstalotāka un īsāka. Tādēļ mūsusabiedrības varoņiem un zvaigznēm jāstrādāvaiga sviedros, lai tikai mēs tos neaizmirstu.Kur tie laiki, kad atmiņas gluži nepiespiestipārslīdēja no vienas paaudzes pie nākošās!Stāstus par varoņiem, kas nav meklējušistarmešu gaismu, uzklausām ar neuzticībuun neapmierinātību. Man bija jāpabrīnāspar paša īso atmiņu saistībā ar īpatnēju varoņatēlu. Pirms vairāk nekā 20 gadiem bija iespējaiepazīt gluži neaprakstāmu darba rūķi.Viņš šaudījās kā dzīvsudrabs, vienmēr šķitasavu uzdevumu pārņemts un nekad nesūdzējāspar likteni un likstām.Jo vairāk viņš paveica, jo mazāk dzirdējām parviņa panākumiem. Tikpat ātri kā uzpeldējis,viņš arī nozuda. Taču mūsu vide pēc šādāmīsām viesizrādēm krasi izmainījās. Galvas nesaprašanāgrozīdami, iekšēji smaidījām. Vissap šī cilvēka būtību bija tik neparasts un netradicionāls.Viņš neatbilda tikpat kā nevienampriekšstatam. Tikai pavadot viņu pēdējāgaitā, atklāju, ka nebiju vienīgais, kas bijaviņa iekšējās dzirksts pārņemts. Pilniem autobusiemdevāmies uz kapsētu.Ar šo kluso darboni iepazinos caur VeronikasStrēlertes nostāstiem. Tiklīdz kā pieminēja24

VĒSTURERolfs EkmanisSTARPTAUTISKIE RAIDĪJUMILATVIEŠU VALODĀ 20. GS.OTRĀ PUSĒSākums JG235(2003), 237(2004), 238(2004),248(2007), 250(2007)-256(2009).RADIO BRĪVĀ EIROPA /RADIO BRĪVĪBA (RBE/RB) – ITāpat kā latviešu radioraidījumi no Madrides(1955-1965; 1969-1972) un Frankfurtes(1965-1972), gandrīz nemaz nav pētīta latviešu27 gadus ilgstošā piedalīšanās vispirmsdeviņus gadus (1975-1984) Radio Brīvība(Radio Liberty), pēcāk Radio Brīvā Eiropa (RadioFree Europe) sastāvā līdz pat raidījumunorietam pēc Igaunijas, Latvijas un Lietuvasneatkarības atjaunošanas 1991. gada augustāun raidījumu izbeigšanai 2004. gadapašā sākumā. Ja periodikā paretam ir parādījusiespa viena vai otra apskatnieka slejai,tad parasti tās raksturo ne visai informatīvaleksika, sapiparota ar visai paviršiem priekšstatiem,pat faktoloģiskām aplamībām, mītiemun leģendām. Līdz šim visvairāk informācijasvar atrast rakstu sērijā „Lai izbeigtubaltiešu diskriminēšanu” (Laiks 2004, 19-26),kur Dr. Ilgvars Spilners stāsta par savu pieredziun lomu RB latviešu raidījumu uzsākšanā.Ievērības vērta ir arī viņa sērija „Lai latviešiLatvijā mūs sadzirdētu” par Madridesun Frankfurtes gadiem (Laiks 2004,13-16),kaut arī rindu apgalvojumu, šķiet, noteikušipārāk personiski ieskati, kas ne gluži saskan,piemēram, ar Viļa Skultāna arhīvā (kas tagadatrodams Latvijas Valsts arhīvā, Rīgā) atrastajiemdokumentārajiem avotiem, uz kuriem,citu vidū, atsaucos savos iepriekšējosJG rakstos par starptautiskajiem raidījumiemlatviešu valodā. Lai nu kā, gan Ilgvara Spilnera,gan arī manas piezīmes, cerams, rosināsnākotnes zinātniekus un pētniekus izsekotRaksta autors, paralēli darbam Arizonas Valsts universitātē,ASV, kļūst par RBE/RB jeb RFE/RL ārštata darbinieku(segvārds Māris Rauda) jau latviešu raidījumupašā sākumā 1975. gada vasarā, visvairāk komentējotiezīmes Latvijas kultūras dzīvē, arī t.s. nacionālojautājumu Padomju Savienībā. No 1986. gada (neilgipēc Černobiļas katastrofas un pirms Šatakvas konferencesJūrmalā) strādā pilnu laiku RBE/RB centrā Bavārijasmetropolē Minhenē, sākumā par vecāko redaktoru,kopš 1990. gada – par RBE latviešu redakcijasvadītāju. 1993. gada augustā atgriežas zinātniskipētnieciskā un pedagoģiskā darbā Arizonas Valstsuniversitātē.Pārnesums no iepriekšējās lpp.viņa vārdu, Strēlertes sejā parādījās neliekuļotssmaids. Tam visbiežāk sekoja kāds glužineticams stāsts par viņu sadarbību, gatavojotizdevumu, kas ar pārtraukumiem vairāknekā 45 gadus pulcināja ap sevi daudz nozīmīguautoru un kas satur vērtīgus pētījumuspar mūsu kultūras vēsturi. No 1944. līdz1956. gadam šis izdevums bija pazīstams kāDzimtenes Balss, nesajaucams ar padomjlaikapropagandas izdevumu Kultūras sakarukomitejas paspārnē. Pēdējā posmā tas bijapārtapis par Dzimtenes Kalendāru [kas iegūstKF atzinību. Red.].Kaut arī klusais varonis bija šī izdevumadvēsele, viņa vārds parādās ļoti neuzkrītoši.Par savu dzīvi viņš mēdza stāstīt maz.Dzimis 1907. gadā Nautrēnos, 24 gadu vecumāviņš savu dzīves sūtību saistīja ar katoļubaznīcu. Tās paspārnē attīstījās viņa īpašaistalants – kur vien viņš nonāca, tur uzcēlabaznīcu. Pirmo – Kristus Karaļa baznīcuRīgā 1943. gadā. 1944. gada rudenī viņšbija spiests Latviju atstāt. Zviedrijā nonācis,viņš tūlīt sāka kalpot apvidos, kur pirmskara katoļu baznīca bija bijusi skaitliski maza,bet, pateicoties kara bēgļiem, strauji pieaugusi.Prazdams neaprakstāmi daudz valoduun bieži runādams tās tikpat kā vienlaikus arsavu jauko latgalisko pieskaņu, viņš bija pareizaiscilvēks pareizā vietā. 1948. gadā uzcēlakrusta kapelu Eskilstūnā, 1973. gadā LabāGana baznīcu Fālunā un 1978. gadā pārvērtaDālarnas apvidus pamesto Sogmīras vilcienustaciju par jaunatnes atpūtas mītni, uz kurieniplūda bari no visām Eiropas malām, joaugstu vērtēja tās nepiespiesto garu un netradicionālopārvaldnieku.Īsi pirms nāves atklājās, ka šis sava ceļa gājējsbija glābis daudz dzīvību okupācijas gados,paslēpdams tos gan savā baznīcā, gantai piederošos šķūnīšos. Baznīca ar bīskapupriekšgalā, izrādījās, neko par to nezināja.Vairāk nekā 20 gadu pēc nāves, viņam piešķirtsIzraēlas valsts goda tituls Taisnīgaisstarp tautām – varbūt visaugstākā atzinība,ko var piešķirt par šādu varonību.Prāvests Kazimirs Vilnis bija uzticīgs līdz nāvei(1988). Par to viņam piešķīra dzīvības kroni.Žēl, ka bija jāpaiet vairāk nekā 20 gadiem,pirms aptvēru, ka viņš man un daudziem citiembijis labais gans. oKultūrvēsturnieks Dr. Jānis Krēsliņš, jun. strādā ZviedrijasKaraliskajā bibliotēkā.25

gadu garumā vienai no aizraujošākām Aukstākara nodaļām, ko dažbrīd raksturo visaispraigs sižets un aizraujoši tēli. Lai no Minhenes1975. gadā ēterā palaistās latviešu radiobalsis,tā teikt, nekarātos gaisā, ielūkosimiesnereti kontroversālajā un bieži neizprastajāraidstaciju RBE/RB ģenēzē.KONFRONTĀCIJA BRIESTGalvenās II Pasaules karu uzvarētājas trīs lielvalstisjau 1943. gadā Teherānas konferencēun 1945. gadā Jaltā un Potsdamā sadala Vidus-un Austrumeiropu anglo-amerikāņu unpadomju ietekmes sfērās. Ignorēdams veidukā noris Padomju Savienības „ietekmes nostiprināšanās”Baltijas valstīs, Besarābijā unAustrumpolijā neilgi pēc Molotova-RibentropaPakta noslēgšanas (1939.23.VIII), arī Somijātrīs mēnešus pēc vācu iebrukuma Polijā,Lielbritānijas premjerministrs Čerčils (WinstonChurchill), bet īpaši līdz pat savai nāvei(1945) ASV prezidents Rūzvelts (FranklinDelano Roosevelt) vairāk vai mazāk notic, kaPadomju armijas „atbrīvotajās” valstīs notiksdemokrātiskas vēlēšanas, kurās tautas izvēlēsiessavus vadītājus, pieņems demokrātiskaskonstitūcijas un izveidos visādā ziņā demokrātiskasvalstis. Bet jau tūlīt pēc Polijas,Čehoslovākijas, Ungārijas, Rumānijas, Bulgārijasun Vācijas austrumu daļas okupācijasMaskava sāk mērķtiecīgi un vardarbīgi īstenottādu valsts politiku, kuras noteicošā īpašībair slēgta un represīva pārvaldes sistēma,kurā citāda domāšana tiek bez žēlastības apspiestaun politiskie pretinieki represēti, kurekonomisko dzīvi stingri vada totalitārās varasiestādes, nacionalizējot uzņēmumus unprivātīpašumus, un rūpīgi cenzētie medijitiek izmantoti kā propagandas instrumentivalsts rokās. Jau deviņus mēnešus pēc karabeigām Eiropā Staļins savā runā MaskavasLielajā (Boļšoj) teātrī (1946.9.II) visu vainupar kara izcelšanos uzveļ Rietumvalstīm, īpašikapitālistiskajām ASV. Nepilnu mēnesi vēlākČerčils savā vēsturiskajā runā (1946.5.III)Fultonā, Mizūrī (Missouri) štatā, ASV, iezīmēneaizmirstami drūmu ainu ar Dzelzs priekškaru,ko pār Eiropu nolaidusi Padomju Savienībano Ščecinas pie Baltijas jūras līdz Triestaipie Adrijas jūras. (..) Aiz šīs līnijas atrodasvisas senās Vidus- un Austrumeiropas valstugalvaspilsētas. Varšava, Berlīne, Prāga, Vīne1 , Budapešta, Belgrada 2 , Bukareste, Sofija1. Kara laika sabiedroto okupācijas spēki atstājAustriju 1955. gadā.2. Tito, kurš padzen vāciešus no Dienvidslāvijas patsar savām, lielā mērā angļu apgādātām partizānuvienībām, 1948. gadā noraida satelītvalsts statusuun deklarē pilnīgu neatkarību no Maskavas.– visas šīs slavenās pilsētas un to iedzīvotājiatrodas tā sauktajā Padomju zonā. Premjerministramnākas atzīt: tā noteikti nav tā atbrīvotāEiropa, par kuru mēs cīnījāmies.Kamēr, II Pasaules karam beidzoties, PadomjuSavienība iegūst kontroli pār Viduseiropuun Balkāniem, Francijas un arī Lielbritānijasietekmei ievērojami samazinoties rietumosno Elbas, varas vakuumu ne tikai Rietumeiropas,bet pasaules politikā arvien vairāk sākaizpildīt ASV. Saspīlējums starp Austrumiemun Rietumiem pieaug. Pretēji norunām „lielāstrijotnes” konferencēs, Vācija tiek sadalītaAustrumvācijā (oficiāli Vācijas DemokrātiskāRepublika jeb VDR) un Rietumvācijā (VācijasFederatīvā Republika jeb VFR). Itālijā unFrancijā komunistiskās partijas ir kļuvušas tikspēcīgas, ka varētu iegūt majoritāti. PiedevāmMaskava gluži atklāti atbalsta kara laikāpretvācu cīņā aktīvos grieķu komunistupartizānus pret eksistējošo valdību Atēnās,bet no Turcijas pieprasa brīvu kuģniecībucaur Bosforu un Dardaneļiem, un pat piedāvāsavu armijas vienību izvietošanu abu jūrasšaurumu it kā apsargāšanai, uz ko turki neielaižas.Jau aptuveni pusgadu pirms kara beigām(1944.XII) Čerčils pavēl angļu vienībāmapspiest grieķu komunistu sacelšanos Atēnās,jo pēc tolaik slepenās „procentuālās vienošanās”(percentages agreement) starp Čerčiluun Staļinu (1944.X) Grieķija iedalīta angļuiespaida sfērā, toties Bulgārija, Rumānija unUngārija ar vieglu roku tiek piešķirtas Maskavai.Zīmīgi, ka Staļinam naivi vēlīgais Rūzveltsangļu „iejaukšanos” Grieķijā visai nīgrinosaucis par britiem tipisku „imperiālismaizpausmi”. 1946. gada beigās, 1947. gadasākumā Lielbritānijas bēdīgais finansiālaisstāvoklis spiež angļus uzdot cīņu pret grieķukomunistu partizāniem. Grieķu monarhistuu.c. pretkomunistu nogrupējumu atbalstīšanupārņem amerikāņi ar miljoniem dolāru unsaviem „militārajiem padomdevējiem”.ASV prezidents Trumens (Harry S. Truman)uzrunā 80. kongresam (1947.12.III) pārliecinaamerikāņu likumdevējus piešķirt Grieķijaiun Turcijai 400 miljonus dolāru lielu ekonomiskuun militāru palīdzību, un vienlaikuspaziņo atklātībai jaunu ārpolitikas doktrīnu,t.s. Trumena doktrīnu – pacelt valstspolitikas līmenī konfrontāciju ar padomjutotalitārismu – ideoloģijā, politikā, ekonomikā,tirdzniecībā, kultūras un zinātņu jomās,bruņošanās sacensībā u.c. Pretējā gadījumāapdraudēts būšot pasaules miers un, galvenais,arī mūsu pašu nācijas labklājībai draudnonākšana bīstamā stāvoklī. Saspīlējums jebAukstais karš abu lielvaru starpā pastiprinās.Sākot ar 1949. gadu, t.s. Rietumu pasaule26

Juris Kornets. Pie Dzintara jūras.Par fotogrāfu skat. JG259 (2009): 67

ir spiesta rēķināties ar PSRS kodolpotenciālu,ar kodolraķešu kara iespējamām sekām, kasSavienotajās Valstīs rada brīžiem histēriskureakciju. Situāciju vēl sarežģītāku padara Korejaskarš (1950-1953) (kad amerikāņu bruņotajosspēkos tiek iesaukti arī daudzi, pavisamnesen no kuģa nokāpuši baltiešu bēgļi,arī šo rindiņu rakstītājs).IEROBEŽOŠANAS PIEKRITĒJI PRETATPAKAĻRULLĒTĀJIEMViena no vadošajām lomām Aukstā kara stratēģijasveidošanā ir tolaik ASV Valsts sekretāra(Secretary of State) jeb ārlietu ministrapolitikas plānošanas pārvaldes direktoram,II Pasaules kara laikā augsta ranga diplomātamASV vēstniecībā Maskavā, DžordžamKenanam (George Kennan, 1904-2005), vēlākvairāku godalgotu, ASV ārpolitikai veltītugrāmatu autoram. Reālās situācijas teicamsizpratējs, kura pieredze liek viņamraksturot Kremļa vadītājus kā neuzticamus,zvērīgus, neprognozējamus un neizdibināmus,jau 1946. gadā savā no PSRS izsūtītajā,no 8 000 vārdiem sastāvošajā Garajā telegrammā(Long Telegram) un vēlāk rakstāietekmīgā amerikāņu izdevuma Foreign Affairs1947. gada jūlija numurā Kenans, slēpdamiesaiz segvārda „Mr. X”, nāk klajā ar t.s.Containment jeb Maskavas ietekmes „ierobežošanas”jeb „apturēšanas” doktrīnu, kasvisnotaļ ir pamatā Trumena doktrīnai, proti,Padomju Savienības agresīvi ekspansionistiskāstieksmes visveiksmīgāk „savaldāmas” arpolitisku un ekonomisku spiedienu, ar ideoloģiskarakstura ieročiem, arī ar saprātīgi izvērstāmslepenām aktivitātēm un, varbūtvissvarīgāk, ar parādīšanu, ka valsts iekārtasārpus Padomju Savienības orbītas, īpaši Rietumeiropā,ir visādā ziņā pārākas un tādēļimūnas pret Maskavas komunisma variantu. 33. Vēlāk, lielā mērā nostumtam pie malas,Džordžam Kenanam ar sarūgtinājumu nākas vērotsava plāna pārspīlētu militarizēšanu un arī globalizēšanu,t.i., paplašināšanu ārpus Eiropas, par ko,citu vidū, iestājas viens no Valsts departamenta(State Department) jeb Ārlietu ministrijas politikasgalvenajiem plānotājiem Pauls Nice (Paul HenryNitze, 1907-2005), kura 1950. gadā sacerētā nacionālāsdrošības memorandā NSC-68 norādīts, kaASV militārās aizsardzības izdevumus jātrīskāršo vaipat jāčetrkāršo, lai glābtu civilizāciju no Maskavastirānijas. Cīkstēšanos starp abiem amerikāņu augstaranga valsts darbiniekiem labi apraksta vēsturnieksTompsons (Nicholas Thompson) grāmatā The Hawkand the Dove: Paul Nitze, George Kennan and theHistory of the Cold War (New York: Henry Holt,2009.ASV izvēršas spraigas debates starp Kenanaierobežošanas doktrīnas un „padomju komunismaatpakaļvelšanas” (rollback of communism),t.i., Vidus- un Austrumeiropas atbrīvošanas,sludinātājiem. Pie pēdējiem piederASV delegāts ANO un viens no tās Hartaslīdzveidotājiem, Džons Fosters Daless (JohnFoster Dulles, 1888-1959), kurš Dvaita Eizenhauera(Dwight Eisenhower, 1890-1969)prezidentūras laikā kļūst par Valsts sekretāru.1948. gadā Dalesam gan negribīgi nākasatzīt, ka bruņota cīņa pret PSRS būtu tikpatnepiemērota kā Mažinō līnija [MaginotLine jeb Ligne Maginot] cīņā pret vācu armiju.Viens no tā laika konkrētiem ieteikumiemir ietekmēt ar visiem iespējamiem līdzekļiemvēlēšanu procesu valstīs ar spēcīgām komunistupartijām.POLITISKO BĒGĻU IESAISTEAukstajam karam izvēršoties plašumā, Kenanskopā ar savu tikpat liberāli tendētoValsts sekretāra vietnieku Džosefu Grū (JosephClark Grew,1880-1965), Versaļas mierasarunu dalībnieku pēc I Pasaules kara un ASVvēstnieku Japānā 30. gados līdz pat uzbrukumam(1941) Perlharborai (Pearl Harbor),vienojas, ka cīņā pret padomju izplešanosSavienotās Valstis varētu gūt lielu atbalstuno nometnēs Rietumvācijā jeb tolaik angļu,amerikāņu un franču okupācijas zonās patvērumuatradušajiem politiskiem bēgļiem.Seko ierosinājums izveidot amerikāņu vadītupretboļševistisku organizāciju, kas lielā mērāsastāvētu no politiski ievirzītiem un sabiedrībāpazīstamiem bēgļu inteliģences pārstāvjiem.Dzīvu interesi šajā jautājumā izrādaarī ASV Aizsardzības sekretārs (Secretary ofDefense) Forestals (James V. Forrestal), viņapadomdevējs Džoiss (Robert Joyce) un īpašiFranks Vaizners (Frank Wisener, 1909-1966),kara laikā leģendārā ģenerāļa Donovana(William „Wild Bill” Donovan) izveidotā unvadītā amerikāņu Stratēģiskā resora (Officeof Strategic Services – OSS) Dienvidaustrumeiropasun Balkānu nodaļas vadītājs. Tūlītpēc kara Vaizners, kuram kā ASV vēstniecībasdarbiniekam Bukarestē acu priekšā atklājaskrievu okupācijas spēku vardarbība, ieskaitot„neērto” vietējo iedzīvotāju likvidēšanaun deportācijas, kļūst par Forestala pilnvarotopadomju satelītvalstu jautājumos.Lai dotu pretsparu Maskavas ietekmes sfēraspaplašināšanai, sākas drudžaina un vienlaikusvisai haotiska, brīžiem pat amizantikomiska dažādu administratīvu struktūruLinda Treija. Vasara. Jaukta tehnika. 127 x 178 cmPar mākslinieci skat. 45.-46. lpp.29

veidošana, ko raksturo mulsinoši bieža, grūtiizsekojama nosaukumu mainīšana un vēlbiežāka vadošo posteņu nomainīšana. Naiviiedomāties, ka pēc vienošanās ar Kremli Teherānā,Jaltā un Potsdamā par Eiropas sadalīšanuamerikāņi pēkšņi būti iedegušies parČehoslovākijas, Polijas, Bulgārijas, Rumānijasun Ungārijas (nemaz nerunājot par Baltijasvalstīm) iznešanu brīvībā. Pirmām kārtāmASV pašas vitālās intereses un nevis citutautu brīvības un neatkarības aizstāvēšanaspiež Vašingtonu visai steidzīgi veidot vairogupret padomju inerci un propagandas rullipēckara gados. Cīņā par savām Maskavasjūgā nonākušajām valstīm, zemēm un tautāmšo amerikāņu ārpolitikas stratēģiju untaktiku savukārt savā labā cenšas izmantotpolitisko bēgļu pārstāvji, kuru vairākums – arsaucienu Todo por la Patria uz lūpām – ir parsavu valstu tūlītēju atbrīvošanu.1947.14.XII ASV Nacionālā drošības padome(National Security Council – NSC) uzdod tajāpat gadā nodibinātajai, kara laika Centrālāsizlūkošanas grupas (Central IntelligenceGroup) un OSS pēcniekorganizācijai CIA(Central Intelligence Agency jeb Centrālai izlūkošanaspārvaldei) izveidot slepenu „psiholoģiskooperāciju” daļu – Special ProceduresGroup (SPG) jeb Speciālu pasākumu grupu,kuras viens no pirmajiem uzdevumiemir ievirzīt vēlēšanas Itālijā tā, lai tur uzvarunoteikti gūtu Democrazia Cristiana (Kristīgiedemokrāti), nevis Partito Comunista Italiano.1948. gada janvārī ASV kongress pieņemSmita-Munta likumprojektu (Smith-MundtAct) par iespējami plaša prorietumu, īpašiproamerikāņu, propagandas darba izvēršanuaizrobežu ārvalstīs kā daļu no ASV ārpolitikasstratēģijas.1948.18.VI Trumens paraksta Kenana izstrādātoNSC Direktīvu 10/2 par Office of SpecialProjects (Specprojektu birojs) izveidošanu.Drīz vien šo superslepeno un no Valstsdepartamenta un arī CIA visumā neatkarīgoiestādi pārdēvē par Office of Policy Coordination(OPC) – Akciju koordinācijas biroju –ar mērķi veicināt slepenas aktivitātes Aukstākara ietvaros, to vidū ekonomiskas diversijas,sabotāžu, spridzināšanas, apvērsumuspret naidīgām valdībām, sakarus ar pagrīdespretestības kustībām, ar sacelšanās dalībniekiem,partizānu un citāda veida pretboļševikugrupējumiem, kā arī īstenot citusvisnotaļ riskantus pasākumus. Kādā citā superslepenādirektīvā (NSC/20) atrodams norādījumsmēģināt gāzt padomju varu visiemlīdzekļiem, izņemot atklātu kara darbību.Straujāku un krāsaināku dzīves ritmuNo ASV žurnāla Time, 1945.Valkstošais Franks Vaizners, kurš nav jāaicinadivreiz iesaistīties dažādos slepenos pretpadomjuprojektos, kļūst par OPC vadītāju. Jaupirms tam, pēc iepazīšanās 1947. gadā ar DP(Displaced Persons) nometnēm Rietumvācijā,viņš secina, ka tur rodams bagātīgs materiālsAukstajam karam. Grupa bijušo OSSkarabiedru, kuri tagad vairāk vai mazāk ciešisaistīti ar CIA, slepenās apspriedēs 1948.gada otrā pusē, apzinādamies masu medijulielo varu un ietekmi, arvien nopietnāk pārcilājautājumu par iespējamiem īsviļņu radioraidījumiemar mērķauditoriju Vidus- unAustrumeiropā.Turpinājums sekos30

ATMIŅASLaimonis PursRADIO BALSISKā 1922. gadā dzimušu mani var ieskaitīt radiofonadzimšanas paaudzē. Latvijā radio balss ierunājās1925. gadā, klausītāju skaits pieauga lēni palēnām,un manās ausīs pirmo reizi ieskanējās tikai 1935.gada vasarā Jelgavas apriņķa Lielvircavas pagasta„Akotos”, kuros aizvadīju skolas brīvlaiku kā zemniekusaimniecības pilnvērtīga darbaspēka neatņemamasastāvdaļa. Atbrauca ciemiņš, mātes jaunākāsmāsas klasesbiedrs pamatskolā. Nācis no daudzbērnuģimenes, viņam Pirmais pasaules karš aprāvaizglītību, tomēr turpinājis iet pašmācības ceļu, bijaapguvis prasmi rīkoties pat ar logaritmisko lineālu,un šoreiz mums atveda pārsteidzošu dāvanu – ārējimazu, no finiera izgatavotu kastīti, kurā iestiprinātsar diviem pirkstiem pieregulējams – kā viņš skaidroja– kristāldetektors, stiepļu ritulīši un, turot rokā austiņas,apsolīja: Tajās dzirdēsim, ko runā Rīgā!Pašgatavotais detektora uztvērējs darbojās lieliski.Tīra, dzidra skaņa, bez blakustrokšņiem, vienīgi zibenimzibinot sprakšķēja. Tā aizsākās mans radioklausītājamūžs. Dienas lielāko daļu paņēma lauku darbi,radio tikai vakaros, sestdienās līdz pusnaktij raidījadeju mūziku, un ne reizi vien biju aizmidzis ar nenoņemtāmaustiņām.Rīgas dzīvoklī 1939. gadā ierunājās lietots spuldžuuztvērējs. To 1940. gadā nomainīja VEF jaunais ieapaļīgaismodelis. Tas nokalpoja kara un ilgus pēckaragadus.Vācu okupācijas laikā radioaparātus neatņēma, vienīgi,piedraudot ar bargiem kriminālsodiem, aizliedzaklausīties „ienaidnieku”. Biju starp nepaklausīgajiem.Iesēju vefiņu lakatā, aizvedu uz Jelgavu, kurstrādāju cukurfabrikā, un klausījos katru vakaru; kākrievu valodu neprotošam, Maskava mani neinteresēja,objektīvāku informāciju par norisēm frontēsniedza raidītājs Atlantic, no BBC raidījumiem centosneizlaist piektdienās stundu pirms pusnakts slavenāSilvestra orķestra tiešraidi.Padzinuši no Rīgas hitleriskos okupantus, staļiniskieokupanti pret radio individuālu klausīšanos bijabargāki: pavēlēja uztvērējus aiznest valsts glabāšanā.Manam vefiņam „palaimējās”, to savā lietošanāpaņēma laikraksta Cīņa ārzemju nodaļas vadītājs,starptautisko notikumu komentētājs, SMERŠ-a uzticībasvirsnieks Mavriks Vulfsons. Viņš drīkstēja dzirdēt„ienaidnieka balsis”; cieši jo cieši piekļāvis ausipieklusinātam skaļrunītim, lai ne vārds nenokļūtu„nevēlamās ausīs”, viņš centās būt zinošāks par padomjunoklusēšanas un melu mucā pa spundi barotiemdarbaļaudīm.Pēckara gados neklausījos ne Rīgas, ne Maskavaspliekani uzbāzīgo aģitāciju un Kremļa slavinājumus.Dzīvodams komunālos dzīvokļos, neriskēju uztvertārzemes, tā sargājot ne vien sevi un ģimeni, bet būtībāarī ziņotājus, kam uzdots kaimiņu „pieskatīt”.Jauns, krasi atšķirīgs pavērsiens notika 1960. gados,kad VEF izvērsa portatīvā uztvērēja Spīdolaražošanu, eksportam ar uzlabotu kvalitāti un papildusīsviļņiem, nopērkamu „pa blatu”. Radās iespējalauku un mežu vientulībā pameklēt labākas dzirdamībaszonas. „Aukstam karam” saasinoties, ar tāsauktiem „zāģiem” visciešāk slāpēja lielākās pilsētas,Rīgu un Latviju jo īpaši.Pagājis jau pusgadsimts, tomēr atmiņā saglabājies1968. gads un dramatiskie notikumi Čehoslovākijā.Šis gads arī man bija sācies – var sacīt – dramatiski:pēc 13 izrādēm Drāmas (Nacionālā) un Krievudrāmas teātros manu lugu Redzēt jūru, skatītājulīdz pēdējai iespējai pārpildītās zālēs, aizliedza.Luga esot dramaturģiski vāja, nesaprotams nosaukums,divdomīgas replikas. Patiesību rakstīt nedrīkstēja.Jau ar to vien, ka lugas darbība noris Sibīrijā,starp latviešiem (viena krievu tautības sieviete), unvienā no centrālām lomām redzams vecs boļševiks,padomju režīmā aiz bailēm pataisīts par vientiesi, –ar to vien biju iespļāvis Krievijas sarkanā imperiālismaatbaidošajā sejā. Apzinājos, ka ne kompartija, netās iztapīgie censoņi nekad nepiedos manu apgrēcību.Nospiedošās sajūtas mākts, pārtraucis darbaattiecības ar žurnālu Zvaigzne, – aizbraucu uz Lejasciemapagastu, apmetos Gaujas krastā dzīvošanaipārbūvētā pirtiņā. Klusums, vientulība, brīvs laiks radiobalsīm. Nemierojās Polijā, tur aizliedza poļu 19.gadsimta dzejnieka Adama Mickeviča (Mickiewicz)lugu Dziady (Veļi) , nemiers Čehoslovākijā, pie tamvalsts vadošajās aprindās, komunistiskās partijas CKpirmā sekretāra uzvārds Dubčeks tulkojumā latviskisabalsojas ar mūsu nacionālkomunista Kārļa Ozoliņauzvārdu. Vai tiešām notiks totalitārā režīma izmaiņaun būs „sociālisms ar cilvēcisku seju”? Šķitauzspīdam cerība nopietnākām izmaiņām. Lai līdzsekotunotiekošajam, Rietumu radio balsis kļuva tikpatneatņemama ikdienas sastāvdaļa kā brokastis,pusdienas, vakariņas. No Lejasciema uz Alūksnespusi padomju armija bija izbūvējusi pazemes pilsētu,par tās apmēriem liecināja izraktie kubikmetri, arkuriem līkločainais Rankas-Alūksnes lielceļš bija pārtapisplatā, iztaisnotā šosejā, no neredzamas startaierīces kā no lielgabala tika izšauta lidmašīna, un,pārvarot skaņas ātrumu, nogranda otrs sprādziens.Armijas radiosakariem jādarbojas nevainojami, Rietumuraidstaciju traucējošie „zāģi” pieklusināti un,ekranizējot Spīdolu ar metāla plāksni, izdevās pietiekamiskaidri sadzirdēt arī raidījumus latviešu valodā.Togad kopā ar radio balsīm aizvadīju stundas,dienas, vasaru.Iepinies literārās norisēs, diendienā ieelpojot tāsauktā sociālistiskā reālisma smacējošo gaisotni, –kā spirgta gaisa vēsma atplūda Brīvās Eiropas apskatniekaMāra Raudas latviešu padomju literatūrasvērtējumi. Tos klausījās. Reiz saņēmu pat tiešuun atklātu apliecinājumu: izvērtējot manu īsromānuKaruselis, Māris Rauda pievērsa klausītāju uzmanībuautora uzkrītošai izvairībai ieskatīties padomjusadzīvē, ir tikai gados vecāka vīrieša pārdzīvojumi,iemīlot gados jaunāku sievieti, tātad toslaikus piemums kaut kas neatļauts, aizliegts. Nākamajā dienāiegriezos Preses namā, iespiedos braucēju pārpilnajāliftā, un pēkšņi atskan skaļš uzsauciens: Dzirdējivakar Māri Raudu runājam par Karuseli? Saucējs– dzejnieks Jānis Rokpelnis, kādu laiku strādājām31

kopā Rīgas kinostudijā. – Dzirdēju. Neko pielikt, neatņemt. Trāpīgi, – atbildēju.Bija jau pagājušā gadsimta astoņdesmitie gadi. Tuvojāmiespārmaiņu laikmetam. Rietumu radio balsisgadu desmitiem bija kā atbalss latviešu cerībām dzīvotneatkarīgā Latvijā.***Vecumā, atceroties jaunību, mēdz apgalvot: sniegsbija baltāks, saule siltāka, zāle zaļāka. Arī Rīgas radiofonssensenos laikos tomēr bija vismaz man patīkamāks,piemēram, pauzes aizpildīja akordi no Rīgadimd... vai Pūt, vējiņi.... Klusināti, rimti, bez steigas,var sacīt, nomierinoši. Kas tagad notiek? Kā baidotiesno dažām klusuma sekundēm, klausītāju ausīsietriecas biedējoši uzbāzīgs troksnis, šķiet, kāds ticispie koka āmura un dauza pa skārdu, cits aprautikaut ko pīkstina, vienvārd, ļembasts. Reklāma un informācijapar turpmākiem raidījumiem arī notiek uztrokšņa fona, itin kā tīši traucējot sadzirdēt sacīto.Runas kultūra zūd gan TV, gan radio. Ja TV ziņāsrunā viens diktors, – ir iespēja skaļumu pastiprinātvai pieklusināt, bet ja divi – sieviete un vīrietis, unviņas balss spalgums trīsreiz spēcīgāks par vīriešasamtaino aizsmakumu, tad... Protams, vainojams arīklausītāja un skatītāja vecums, kad redze un dzirdepasliktinās. Acīm spēj palīdzēt brilles, diemžēl dzirdeidaudziem nepalīdz pat vismodernākie digitāliepastiprinātāji; vaina nav ausīs, bungādiņā vai trijosdzirdes kauliņos, bet gan smadzenēs, kam ārējo nervukairinājums jāpārvērš balsienos, jāatfiltrē no liekā.Ātrrunātājus viņiem nesaprast. Vecumā aizvien vairākun vairāk jāatsakās no TV un radio raidījumiemar dabisku, tomēr pazeminātu runas kultūru. Ja pasaulesjaunumus gribas uzzināt, ieslēdzu Latvijas Radio1,kur nevainojamu saprotamību nodrošina LaurisZvejnieks, Tālis Eipurs, Jānis Zariņš, Agnese Kārkliņa,Dace Simanoviča. Viņi runā dabiski un dabasdoto talantu izkopuši tā, lai radio balss nokļūtu arīlīdz vecāka gadagājuma klausītājiem. oLaimonis Purs ir stāstu grāmatu, lugu un vismaz desmitromānu autors, ieskaitot vēsturisko romānu tetraloģijasDegošais pilskalns (1962), Krusts virs pilskalna(1979), Tālajos pilskalnos (1981) un Sūrābelepilskalnā (1986). Viņa divsējumu literārās atmiņasAizejot atskaties (2006) pazudušas no grāmatnīcuplauktiem gandrīz vai momentāni. Punkts pielikts arī3. un 4. sēj., kas vēl nav publicēti.ERRATARīgas Doma kora skolas meiteņu kora diriģenteir Aira Birziņa (JG260:49, nevis Bērziņa)un Džordža Orvela romāna Toreiz Birmātulkotāja (48. lpp.) ir Maija Andersone (nevisAndresone). Ilgoņa Bērsona norādītās neprecizitātesatsevišķos JG260 rakstos atrodamasavīzē Laiks (2010.27.II-5.III) un arī vietnēhttp://zagarins.net/JG.Uldis SiliņšATSKATĪTIES, PASMAIDĪTDP CAMP ALT-GARGE (1945) IIIBALLES, MEITAS, CIGARETES. Nometnē liela balle.Atbraukuši angļu karavīri izdancoties un apčamdītbaltiešu meitas. Es blandos pa ārpusi. Pie durvīmstāv kāds anglis vai kanādietis un smēķē. Saņemudūšu, pieeju klāt un prasu pēc cigaretes. (To saucpar bičošanu). Šis dod arī. Thank you, Sir! Augstsirdībasuzplūduma vilnī uzdāvinu to vienam no draugiem.Amerikāņu cigaretes Chesterfield un Camel irlielā cieņā. Tā ir valūta. Vēl ir Pall-Mall, sarkanā paciņā,tikpat garas kā vācu Nordfront kara gados. Drīzmums sāk izsniegt turku cigaretes jeb turcenes, kasir pa pusei izbirušas. Absolūts mēsls. Bet velns badalaikos nevien ēd mušas, bet smēķē arī turku cigaretes.Kāds UNRRAs augstākā ešalona darbonis ir sevuz mūsu rēķina nodrošinājis vecumdienas – iepircisTurcijā zaļu tabaku. „Štopēšana” notiek turpat, kurtabakas izbiršana – Vācijā. UNRRA ir blēžu pilna. Kurpalika Liberty tipa kuģis, piekrauts pilns ar bēgļiemdomātiem tītariem? Viss nonāca melnajā tirgū. Untītariem ne gailis pakaļ nedziedāja. Vēl jāpiemin beļģupresētā, nesagrieztā tabaka. Dievs, kas par stiprumu!Pēc pāris ierautām „cukām“ zeme un debesisiet uz riņķi. Jāapsēžas. Dieva dāvana plaušu vēzim.Reiz nosmēķēju vienu amerikāņu „kamieli“ un arīdabūju apsēsties. Sāka reibt galva.Bet sāku runāt par ballēm. Bez nometņu ballēm,mūsu sievieši tiek vesti armijas mašīnās arī uz angļuarmijas rīkotajām ballēm. Uz nometni atsūta smagomašīnu un visas laipni lūgtas. Pirmajā reizē visānevainībā aizbrauca arī viena otra kundzīte. K. kundzeotrā dienā stāstījusi, ka angļu virsnieki ir ļoti kultūrāli,bijušas ārkārtīgi interesantas sarunas. Vairākgan kundzītes uz kulturālām sarunām netika aicinātas.Kultūras sakariem ar angļiem bija seksuāls tonis,ja neskaita pāris kora koncertus, kur mūsējie atradāsuz skatuves, bet angļi zālē. Kad angļiem atļāva draudzētiesar fricenēm, nometnē neviens tomijs (tā saucabritu karavīrus; amerikāņi bija amiji) vairs nerādījās.Viņu vidū bija arī daudz kanādiešu aviatoru.Ka pa visu nometni brēcošas sekas bija tikai divas,patiesībā bija brīnums. Abas brēkuļu mammas bijadraudzenes, abas bija bijušas tai pašā angļu ballē,abas pat nebija izskatīgas. Protestā pret letiņu sieviešuizdarībām pie angļu draudzeņu baraku durvīmtika piekārti sarkani lukturi. Lukturu kāršanu organizējakāda slepena puišu kopība, par kuru nekastuvāk nav zināms. Iepriekš tika palaista pa nometniziņa: šonakt atkal pie angļu brūšu barakām karāsieslukturi. Un karājās arī. Ciešās draudzenes varēja pazītpēc raibajiem govsādas kažociņiem.Viens no kara laika upuriem ir morāle. Tas ir likumsakarīgi.Pārmērīgu populācijas pieaugumu pasaulēkontrolē sērgas, populācijas zudumu – dzimumdziņa.Visa Vācija bija liela meitu māja. Jaunās vācietesbariem apsēda karavīru kazarmju vārtus. Sekss pretkaut ko ēdamu, pret pāri neilona zeķu. Bēgļu no-32

metnes iedzīvotāji bija labākā situācijā nekā daudzivācieši.Puslatvieši auga arī dorfos (vācu ciemos) viņpus unšimpus Elbas, kur mūsu puiši gāja uz ballītēm uzdancotun drīz sameklēja sev vācu draudzenes, kurāmvīri vai brūtgani vēl nebija atgriezušies no gūsta.Mūsu donžuāni ar laivu pat irās pāri Elbai. Krievi visulaiku upes otrā krastā nebija un par patruļu kustībutika laicīgi paziņots. Kautiņi bija neizbēgami, jo, pretējivācietēm, pie vācu vīriešu dzimuma mūsu vīriešudzimums vieninieku kategorijā nekādu mīlestībunebaudīja. Arī holandieši, kas bija atsūtīti, lai vāktukopā savu nolaupīto mašinēriju un vestu ar prāmjiematpakaļ uz Holandi, rīkoja ballītes – gandrīz katruvakaru, ko apmeklēja ir mūsu čaļi, ir igaunietes.Holandiešiem netrūka ne ko dzert, ne ēst.Visumā, ja neskaita ballīšu puiku sakarus, nometnesiedzīvotāju saskarsme ar vāciešiem bija minimāla.Bija no dīpīšu puses pa kartupeļu zādzībai, pauzbrukumam vācu baueru augļu dārziem. ĶiršusUNRRA nedeva, bet vai tāpēc puikas paliks neēduši!Divi mani vēlākie skolas biedri bija tikuši pie angļufrenčiem un ēda vācu ķiršus uz velna paraušanu. Vāciešibaidījās kaut ko teikt, jo domāja, ka darīšana arangļiem. Citiem, kam frenču nebija, tik viegli negāja.Vienu ķiršu ēdāju vācietis bija pārsteidzis savā augļudārzā sēdam ķiršu kokā. Vācietis apsēdies zem kokaun abi gaidījuši, kuram pirmajam apniks. Kā statusquo tika atrisināts, neatceros.Ar laiku mūsu vieninieki izceļoja uz Angliju vai iestājāssardžu dienestā. Arī dzīve dorfos normalizējās,kad lielais vairums friču atgriezās no gūsta. Mūsupie angļiem strādājošie Timber Control „mežinieki“,kas diezgan labi nopelnīja, pie vācietēm bija lielā cieņā.Šīs draudzības reizēm pārvērtās laulībās, kas bijalaimīgas un noturīgas. Daudzas vācietes aizbraucavīriem līdzi uz citiem kontinentiem un labi iemācījāslatviešu valodu. Bet tas bija vēlākos gados. PirmaisAlt-Garges latvietis, kas apprecēja vācu meiteni (noBarskampa), bija Jānis Āķis. Viņš tur arī palika uz pastāvīgudzīvi. Arī no angļu Timber Control darbiniekiemviens apprecēja latvieti, otrs – igaunieti, un aizvedasev līdzi uz Angliju.Tas, ka pats nedejoju, ēda manu mūžu. Ne jau, kagalīgi nemācēju – Stepiņš mani ezermalā bija apmācījisfokstrotā, bet vienkārši nebija dūšas. Viensotrs caur krūmiem bija noskatījies, un informētasaprindas gaidīja, kad tad nu es iešu tautās. Vienāballē saņēmu dūšu. Uzlūdzu vecāku dāmu uz danci.Nodancoju, bet neteiksim, ka tas bija milzīgs panākums.Es nemācēju partneri vadīt. Turpmāko dancošanuuzdevu. Uz ballēm negāju. Visi amizieri armeitenēm man nogāja gar degunu! (Tikai Austrālijānobeidzu dejas kursus un pamazām ieguvu labadejotāja vārdu).Turpinājums sekosPar Atskatīties, pasmaidīt autoru, dramaturgu, režisoru,vairāku grāmatu autoru Uldi Siliņu skat.JG252:36 un 255:72. Autobiogrāfisko piezīmju pirmaisturpinājums „Vācijā kara pēdējos mēnešos” iespiestsJG257.2010. gada martā Brēmenes pilsētas organizētajāstarptautiskajā dzejas konkursā no latviešu autorudarbiem uzvaru gūst Laumas Zvidriņas vāciskotaisLeona Brieža dzejolis. Attēlā dzejas plakātstiek piestiprināts pie kāda Brēmenes nama mūrasienas33

INTERVIJASARUNA AR JURI ŽAGARIŅU, JĀŅABIERIŅA (JBPF) UN ĒRIKA RAISTERA(ĒRPF) PIEMIŅAS FONDU LAUREĀTUSveicam JG redaktora vietnieku, datormaketētāju,mājas lapas izveidotāju un vadītāju Juri Žagariņu kāšī gada divkāršu laureātu! JBPF, ko apsaimnieko LatviešuFonds, ietilpst ziedojumi ilggadējā JG galvenāredaktora vietnieka Jāņa Bieriņa (1908-1987), pēcākarī galvenā redaktora Laimoņa Zandberga (1932-1997) piemiņai. JBPF mērķis, citējot pašu Bieriņu:veicināt latviešu kultūras jaunradi un pastāvēšanutrimdā. Līdzšinējie JBPF balvas saņēmēji: Dace Aperāne,Baiba Bredovska, Pēteris Cedriņš, Juris Dreifelds,Elisa Freimane, Māra Gulēna, Maija Hinkle, SarmaMuižniece Liepiņa, Vizma Maksiņa, Valters Nollendorfs,Niks Ozoliņš, Guntis Šmidchens, Jānis Valdmanis.JBPF balvu $1500 apmērā Juris atvēl mūsu rakstukrājuma sekmīgai turpināšanai. Par to kvēli pateicībasvārdi no visas jaungaitnieku saimes. Rakstniekaun žurnālista Ērika Raistera (1905-1967) fonda mērķis– apliecināt atzinību par nozīmīgu devumu latviešukultūras jomā. Līdzšinējie ĒRPF saņēmēji: VilnisBaumanis, Baiba Bičole, Ojārs Celle, Anšlavs Eglītis,Rolfs Ekmanis, Rita Gāle, Jānis Gorsvāns, Ervīns Grīns,Lolita Gulbe, Uldis Ģērmanis, Benjamiņš Jēgers, NikolajsKalniņš, Jānis Krēsliņš, Nora Kūla, Elza Ķezbere,Rita Liepa, Viktors Neimanis, Maija Meirāne, Juris Silenieks,Biruta Sūrmane, Mārtiņš Štauvers, DagmāraVallena, Ingrida Vīksna, Teodors Zeltiņš. Jurim abasprēmijas piešķirtas par entuziasmu un veiksmi „nozīmīgākultūras rakstu krājuma Jaunā Gaita veidošanā”(red.).Juris Zommers: Iesāksim ar tavas dzīves īsu pār skatu.Juris Žagariņš: Vispirms, paldies! Atceros, ka reizkāds viņa līdzstrādnieks Jāni Bieriņu raksturoja neviskā runātāju vai rakstītāju, bet gan kā Darītāju ar lielo„D”. Ēriks Raisters bija žurnālists un dzejnieks kas sapratahumoru. Esmu ļoti lepns par saņemto atzinību!Piedzimu Rīgā 1944.2.I, ASV ierados 1950.3.III. Esmuskolojies Tuftsa (Tufts) Universitātē un MasačuzetsasTehnoloģijas institūtā (MIT), kur ieguvu Materiālo zinātņuinženiera (Materials Engineer) grādu. No 1975.gada līdz šā gada janvārim biju inženierzinātņu profesorsSpringfīldas Tehniskajā Apkaimes koledžā(Springfield Technical Community College) Masačuzetsā,kur pasniedzu ievadkursus materiālu zinātnē,elektroinženierzinātnē, datora pielietošanā un fizikā.1978. gadā apprecējos un ieguvu divas meitas. Kamērdažus gadus savas meitas vedu uz Bostonas Latviešuskolu, biju arī tur skolotājs, bet vasarās Piesaulesbērnu nometnē (Ņuhempšīrā) zēnu vadītājs.Tavas intereses?Latvijas aktualitātes. Tāpēc kādus 10 gadus izdevupašdarinātu nedēļas avīzīti Kas Jauns Latvijā? – ziņuizlasi no informācijas, ko varēju atrast Latvijas dienasavīžu mājas lapās internetā jeb tīmeklī, ko nodrukājuun izsūtīju dažiem lojāliem abonentiem. Kopš pagājušāgada beigām to esmu pārtraucis darīt, galvenokārttāpēc, ka mana starpniecība šo ziņu izplatīšanānevienam nebija īsti vajadzīga. Turpinu uzturēt mājaslapu Kas Jauns Latvijā? (), kurJuris Žagariņš pie JG261 maketaziņas automātiski sakopo Google Reader, bet patsvairāk nododos Jaunajai Gaitai.Kā iesākās Kiberkambaris? Kā tas tiek veidots?Laikam tas bija 1994. gads, kad gadījās būt vienamno pirmajiem līdzdalībniekiem interneta „pļāpu kanālā”jeb vēstkopā Sveiks, kad to nodibināja prof.Guntis Bārzdiņš pie LU Matemātikas un Informātikasinstitūta. Sarunām Sveiks kopā esmu sekojis vairākvai mazāk lojāli visus šos gadus, šad un tad arī aktīvipiedalījies. Vairākus gadus ik nedēļas izmeklēju interesantākāssarunas, sakopoju tās un saliku mājaslapā Kas Jauns Latvijā? Daži no „sveikotājiem” manussakopojumus novērtēja tik augsti, ka pierunājaLaimoni Zandbergu man piedāvāt pašam savu slejuJaunajā Gaitā. To tad nosaucu Kiberkambaris: Ziņasun neziņas no tīkliem un tīmekļiem. Manuprāt, latviešiempārpilnam pietiek izvērstu, slīpētu domrakstu,ko lasīt par pilsonisko atbildību un politisko pareizību,bet, izkaisītiem pa visu pasauli, pietrūkst iespējasvieniem otru ikdienas satiksmē iepazīt un baudītnepārdomātu debašu un pārrunu siltumu, asumu unhumoru – ar vārdu sakot, ieklausīties tautas balsī –un mācīties no tādas, kā sacīt jāsaka, brīvas dialektikasun, jeb kaut vai, labi pelnītas apsaukāšanās.Pastāsti par JG tīmekļa mājas lapas izveidošanu. Kādair bijusi atsaucība?JG mājas lapu sāku veidot apmēram tad pat, kadKiberkambari. Man personīgā īpašumā ir gandrīzpilns rakstu krājuma komplekts. Salikt un ieskenēt JGskaistos krāšņos vāku attēlus bija tīrais izpriecas darbiņš.Tad lēnām, pa brīviem brīžiem saliku pie katravāka attēla arī satura rādītāju un pēcāk arī pašusrakstus. Patlaban esmu jau salicis visus satura kopsavilkumusangļu valodā (In This Issue), gandrīz visusdzejoļus un daiļprozu. Arhīva saturs ir visā pilnībāsalikts no 1955. līdz 1969. gadam, un turpinu toveidot bez apnikas. Protams, ieskenēšana un salikšanair lēns un ilgstošs darbs, taču katru rakstu izlasīt,lai to pareizi saliktu – ir arī ļoti interesants darbs.Tu jautā par atsaucību. Tā ir iepriecinoša. Par to liecinaGoogle Analytics mērītājs, kas saskaita ik darbadienu ap 1000 apmeklētāju, nedēļas nogālēs ap500. Lielāko tiesu apmeklētāji pieiet JG arhīvam no34

tīmekļa meklētājiem, ar „atslēgas vārdiem” meklējotspecifisku informāciju. Var manīt, ka visvairāk šoarhīvu apmeklē Latvijas skolnieki un studenti. Būtujāpiemin arī, ka vāku attēlu klāsts JG mājas lapā irizpelnījies starptautisku ievērību dizaineru aprindās.Par to var pārliecināties vienkārši ierakstot vārdus„Jaunā Gaita” tīmekļa meklētājā un izlasot jūsmīgoskomentārus, kas uz ekrāna parādās atrasto vietņusarakstā.Cik daudz darba jāpieliek, izveidojot vienu JG numuru?Un kā tas tiek īstenots?Kārtējo JG numura maketu veidoju ar Adobe firmasprogrammu InDesign. Arī tas nav nekāds grūtaisdarbs, bet prasa daudzas stundas. Rolfs Ekmanisprotams ir galvenais darītājs, un ja man dienā būtudesmitreiz vairāk stundu nekā viņam, es viņa darbunespētu izdarīt. Pēc kārtējā JG numura pabeigšanasir atelpas brīdis, kad krāju Rolfa piesūtītos materiālusnākamajam numuram, – kad tos ir pārlasījuši un izlabojušimūsu darbinieki Tija Kārkle, Uldis Matīss unAndris Priedītis. Tad tos salieku elektroniskā maketāsaskaņā ar Rolfa sastādīto aptuveno satura rādītājukopā ar attēliem, ko mēs ar Rolfu un Ingrīdu Bulmaniesam sarūpējuši. Maketu pa e-pastu nosūtu apskatīšanaiRolfam, kurš tad uz karstām pēdām atsūta garulabojumu / ieteikumu sarakstu. Cik ātri vien varu, uztaisujaunu variantu, un tā turp un atpakaļ sešas vaiseptiņas reizes. Kad pēdējos divos maketos ne Uldis,ne Andris, ne Rolfs ne es, un pat ne Vita Gaiķe kā patipēdējā pārlasītāja vairs nevienu kļūdu nevar atrast,makets tiek nosūtīts uz spiestuvi Toronto.Kādus pienākumus galvenais redaktors Rolfs EkmanisTev ir uzticējis?Uzticējis man Rolfs ir datormaketētāja pienākumuun goda pilno galvenā redaktora vietnieka tituli, kasizteic varbūt vairāk viņa cerības uz manu eventuāluieaugšanu amatā, nevis kādu vēl citu konkrētu pienākumu.Taču manus padomus Rolfs ņem nopietni.Par katru JG sagatavoju informatīvu rakstu latviešudiasporas avīzēm, kā arī nu jau vairākus gadus gatavojukopsavilkumu angļu valodā.Kādas ir Tavas domas par apstākļiem Latvijā?Neviens pesimists nepriecājas piedzīvot pareģotopostu, un es skumstu kopā ar vīlušamies optimistiem.Bet par latviešu tautu es turpinu būt optimistspar tik, par cik es pats esmu latvietis, un absolūti nosodukatru, kas runā, ka latviešu tauta nav nobriedusidemokrātijai.Kādas ir tavas domas par tagadējiem trimdas / klaidalatviešiem, latviešu sabiedrību Kanāda un ASV?Jāatzīstas, ka neesmu sabiedrisks cilvēks. Sen neesmubijis netālajā Bostonā uz kādu latviešu sarīkojumu.Par trimdas/klaida latviešiem esmu tik pat labāsdomās kā par Latvijas latviešiem, un satikšanāsreālā veidā notiek, kaut reti, vienmēr kā ar veciemdraugiem, vai, varbūt pareizāk teikt, kā ar ģimenesradiem.Ko tu lasi prieka pēc?Patlaban JG e-arhīvā salieku Ulda Ģērmaņa „Zemgaliešukomandieri”, tātad lielā nopietnībā bet arī arbaudu lasu to. Bet, līdz ar pensionēšanos, pietiek laikaarī palasīt citus tekstus. Visvairāk prieks lasīt grāmatu,kas meistarīgā valodā atklāj kaut ko jaunu. Nesenizlasīju Daglasa Prestona (Douglas Preston) Citiesof Gold – par 16. gs. spāņu invāziju Ziemeļamerikasdienvidrietumos un par šī reģiona vēsturi līdz patmūsu laikiem. Nesen izlasīju arī Roberta Kramba (RobertCrumb) ilustrēto Bībeles Veco Derību, The Bookof Genesis. Tā arī bija vesela atklāsme! Cenšos informētiespar jaunumiem tehnoloģijā un zinātnē...Kādi ir tavi mīļākie autori un kāpēc?Nav man neviena īsti mīļākā autora. No latviešiemmīļākie būs sestdienas skolā „ieborētie” klasiķi – BrāļiKaudzītes, Jānis Jaunsudrabiņš, Kārlis Skalbe, JānisVeselis. Vienmēr ir paticis Anšlavs Eglītis. Studentagados ar sajūsmu lasīju Alberta Bela īsstāstus un romānus.Tagad ļoti patīk Laima Muktupāvela. No dzejniekiem– Uldis Bērziņš. Žēl minēt vārdā, jo īstenībāman mīļi visi rakstnieki, kam netrūkst dūšas sevi atklātvalodas rotaļās! Tu pats tāds esi. Dzejas grāmatasman mājās diezgan daudz. Tās turu pa rokai piedarba galda un labprāt pašķirstu, kad rodas vajadzībakaut ko īpaši nopietnu (vai arī īpaši smieklīgu) kādampateikt. Laiku pa laikam uznāk trakums, un mēģinukaut ko pārtulkot no vienas valodas otrā. Tas irpats vislabākais veids kā iedziļināties dzejā. Reiz patbiju apņēmies mēģināt pārlatviskot kādus no EmīlijasDikinsones (Dickinson) dzejoļiem, bet nekur tālu netiku.(Zinu, ka pirms dažiem gadiem bija Rīgā uzvedums,„Skaistā no Amherstas”, jeb Belle of Amherst,bet nezinu, vai ir bijis kāds atdzejojumu krājums...)Kādu lomu latviešu grāmatas spēlēja tavā jaunībā untagad.Manā jaunībā grāmatas spēlēja daudz lielāku lomunekā tagad. Tās veidoja manu personību, kamēr tāman bija dikti nedroša. Protams, lasīju arī „mēslus”,jo citādi nekad nezinātu starpību starp labu un sliktulasāmvielu. Vismaz tagad, kad esmu kļuvis vecāks,mēsli vairs nav jālasa. Nelasu arī tikai, lai izklaidētos.Taču, lai gan gudrāks esmu, nekā biju jaunībā, patssavu balsi vēl joprojām nepārvaldu tik labi, lai no manisiznāktu ievērojams rakstītājs...Vēl kādi angļu valodas autori tevi interesē? Kādatematika?Angļu valodā reti kad izlasu kādu noveli vai romānu.Ja lasu, tad diezgan eklektiski, t.i., vadoties no patstāvīgasatziņas trūkuma. Lai nepagrimtu tumsonīgāanalfabētismā, regulāri pārlasu The New York Reviewof Books. Jā – nupat izlasīju Tima Obraiena (TimO’Brien) The Things They Carried – par Vjetnamaskaru. Visvairāk mani pievelk tematika, kas saistīta arpatiesības meklēšanu, nevis pārliecināšanu un pierunāšanu.Nevis izklaidēšanos. Lai izklaidētos, meklējuinteresantas vietas, kur pastaigāties ar sievu, un visurnesu līdz pasmagu fotoaparātu. oPublikāciju sagatavoja Juris Zommers.Nākošais JBPF piešķīrums paredzēts 2011. gadajanvārī. Iespējamu kandidātu vārdus un motivācijulūdzam sūtīt uz sekojošo adresi: Juris Zommers,250 Homewood Ave., Hamilton, Ontario,L8P 2M8 , Canada.35

KIBERKAMBARISZIŅAS UN NEZIŅAS NO TĪKLIEM UN TĪMEKĻIEMPALĪDZĒSIMTRŪKUM CIETĒJIEM LATVIJĀBezdarbnieku skaits Latvijā turpina pieaugt, nu jausasniedzot apaļus 20% jeb 200 000. Līdz ar to pieaugarī trūcīgo cilvēku skaits. To sastāvs krīzes laikāļoti mainījies. Pēdējā laikā visbiežāk trūcīgo rindāsnonākušas jaunas ģimenes ar maziem bērniem, kurasbankās ņēmušas kredītus dzīvokļa iegādei. Zaudējotdarbu, vīri vairs nespēj dzēst kredītus un bankasnesaudzīgi noņem pat valsts pabalsta naudubērniem. Diemžēl, arī atbalstu, ko ES sniedz saviemtrūcīgajiem pilsoņiem, viņi nesaņem, jo par šo atbalstuir ļoti maz informācijas. 2006. gadā Latvijanaudu pieprasīja un saņēma, bet 87% no tās neizmantoja.Pērn no 5 463 353 eiro piešķirtā atbalsta4 000 137 eiro palika neizmantoti. Tos ES paņēmaatpakaļ un papildus piešķīra tām valstīm, kuras rūpējaspar savu tautu. Latvijas Lauku ģimenes ārstuasociācija ziņo, ka palielinājies to slimību īpatsvars,kādas raksturīgas nabadzībai. (..) Kā mēs varampalīdzēt? Ziedosim Biedrībai Sargi valodu un Latviju,Rīgā, Lokomotīves ielā 80 – 13, LV 1057, Vienotaisreģistrācijas numurs: 40008132043, Konta numurs:LV43HABA0551022610040, Swedbank Latvija(vecais nosaukums Hansabank), Filiāle: Andris.Paldies par atbalstu!Biedrības Sargi valodu un Latviju uzdevumā,Gunārs Indārs, gunars@indars.comJau 20 gadus to vien dzirdam, - ziedojiet, ziedojiet,ziedojiet... Gluži kā pavecā Čikāgas piecīšu dziesmā.– Bērniem nav ko ēst... māmiņām nav ko dot...ģimenes nevar atļauties... Bet valsts, valsts tak irmūsu nams un mūsu jumts. Ja tā nevar 20 gadosparūpēties, lai nav jāstaigā desmitiem, pat simtiemtūkstošu ar ubagu tarbām, un tajā pat laikā rūpējas,lai valsts vadoņi var kļūt par miljonāriem unsaņemt četrciparu, piecciparu un pat sešciparu algasmēnesī, tad ir nevis jāubago, jāziedo, bet jāmainašī sistēma. Kaimiņam nodegusi māja, es tamdodu kādu laiku pajumti, ko ēdamu. To es saprotu,palīdzu. Ir sociāla nesapratne par invalīdu problēmām,par narkotiku problēmām... Arī to es saprotuun iesaistos, palīdzu. Ja konkrēti, tad veidoju vasarasnometnes jauniešiem ar īpašām vajadzībām,pansionāta vecīšus apbraukāju un klubiņā katrunedēļu rādu kādu jauku filmu, gadskārtās kāduballīti uzriktēju, koncertu. Tas ir saprotami un normālicivilizētā sabiedrībā. Bet to, ka trūkumcietējutūkstošiem, Brīvības cīņās kritušo kapiem, saslimušiembērniem, valsts bērnu slimnīcai nepārtrauktivajag ziedot un ziedot, to es nesaprotu un atsakossaprast. Tāpēc nevienu latu neesmu ziedojis un neziedošušīm TV kampaņām. Nežēlīgi, bet vēl nežēlīgākir vairot šos ziedojumus gaidošos pulkus unvienlaikus izpirkt tos neliešus, kas dzen valsti ellēratā, grābdami sev tūkstošus un miljonus, nekaunīgi,regulāri, sistemātiski.Vilnis Gricaičuks-Puriņš, v.g.pooh@gmail.comZiedojumu vākšana ir tas pats, kas ar rokām aizspiestplīsušu ūdensvadu, ja nekas cits lietas labānetiek darīts. Palīdzēt ir jēga konkrētai ģimenei,bet ne sabērt naudu kopus katlā, nezinot kur tāaizklīst. Ne visiem salda dzīve arī starp tiem, kamdarbs ir – vai nu uzņēmuma konti ir arestēti, vainu nav bijusi norēķināšanās par nodoto produkciju,bet cilvēks strādā un algu nesaņem. Ne sapņos nerādījās,ka Latvijā varētu valdīt tāds haoss un bardakskā tagad. 90. gados tā rietumnieku ieviestāšoka terapija bija tikai ziediņi, nu esam tikuši arīpie odziņām. Nāk vasara, un daudzus glāba oguun sēņu lasīšana. Tagad pēc Repšes plāna arī šī nodarbeskaitās uzņēmējdarbība, par kuru iekasē nodokļus,pie tam tik lielus, ka ogotājs pat nodokļiemnespēs nopelnīt. Tātad... Kā var palīdzēt? Vienīgi ardarbavietu radīšanu, pie tam masveidīgu, jo atsevišķāssaliņas, kur vēl ir darbs darāms, tāpat grimstLatvijas maksātnespējas jūrā.Ausma Ābele, ausma.abele1@apollo.lvJa varējām pastāvēt daudz draņķīgākos apstākļos,kad mums pat nebija savas valsts, tad varam arītagad. Jāmācas paļauties uz sevi. Tāpēc labāk pastāstīšupar sevi.Pirms sešpadsmitās vasaras strādāju skolas šefudārzniecībā, kur savas 60 stundas bija jānorukā,rokot zemi, vadājot ar ‘tačku’ šo un to – bez samaksas.Skola par to dabūja kādu krāsas ķopsi unvarēja veikt kosmētisko remontu. Tāpat laukos ‘piehaltūrēju’nelegāli ganot govis un aitas, kādu pusotrusimtu galvu, slaucot ar aparātu govis un lasotmedniekiem zīles. (Tolaik tiem bija obligāti jāsalasavairāki desmiti kilogramu, lai dabūtu atļauju piedalītiesmedībās.) Lasīju zīles 30 litru veļas trumuļos,par katru 3 rubļi. Lasīju rudzupuķu ziedlapas unžāvēju, jo tās brangi maksāja kilogramā. Kilogramusavākt gan nācās visai pagrūti. Tie bija pirmienopelnītie rubļi, kad mācījos vēl 4., 5. klasē. Pēc 8.klases mācības miju ar dažādiem darbiem. Atslēdznieks,preču krāvējs, ekspeditors, kompresorists,dažādi darbi uz konveijera, kokapstrādes cehagaldnieks, krāmējos ar finanšu papīriem, preci pieņemotun nododot, un citi darbi vēl, pirms nebijasasniegti 18 gadi. Neko dižu nenopelnīju, taču tābija pieredze un arī nauda paša nerātnībām. Māteigan arī devu, bet domāju, ka tikpat saņēmu atkalatpakaļ. Jābrīnās, kādi atbildīgi amati man tika uzticēti,pirms biju vēl sasniedzis 18. Studenta gadibija krietni vēlāk, un tad jau darbu savienoju ar mācībām,ne otrādi. Reiz saskaitīju, cik amatos esmustrādājis – sanāca 46. Tā ir neatņemama pieredze,kas ļauj man jebkuros ekstremālos apstākļos izdzīvotun normālos apstākļos dzīvot. Galvenais, pašamsev par vergu nepalikt, bet vergot citiem nobrīvas gribas jau parasti nenākas. Vismaz manaspaaudzes pēdējo 50 gadu laikā tā nav bijis. Savālaikā pelnīju savus 1000 rubļus mēnesī. Nedz lietojusīvo, nedz smēķēju, tomēr naudai atradās glužilabs pielietojums. Mīlēju ceļot gan pa Latviju, ganarī pa Eiropu. Patika braukt ar laiviņām, pērties pirtiņās,braukāju ar folkloristiem pa senvietām, dziedājām,iesaistījos NVO [nevalstiskās organizācijās],iemācījos strādāt uz datora. Kad pienāca valūtas36

eforma 200:1, reformēju savus 1000 rubļus piecoslatos. Tad no sliedēm izsita iekļūšana autoavārijā,par ko tiesa nekādu kompensāciju man nepiešķīra.Mira mamma, visai smagi. Vajadzēja operācijas,kuras tāpat arī nelīdzēja. Kad kā vienīgais pelnītājsvairs nevarēju nodrošināt savas ģimenītes ierastodzīves līmeni, tā mani pameta. Nedaudz padzērossīvā, pagulēju pa slimnīcām, pametu augstskolasstudijas. Tad atkal saņēmos. Saskaldīju ar cirvi visasmēbeles, pārējo iedzīvi izdalīju bomžiem, dzīvoklipārdevu un sāku jaunu skaistu dzīvi. Apprecējusievu pārdesmit gadus jaunāku par mani, iekārtojāmviņas dzīvokli, nopirkām lietotu Kraisleri.Cepām un cepam projektus un darām visu, kas parokai gadās un padodas. Tagad esmu profesionāls„bezdarbnieks”. Pabalstus nesaņemu, bet mazodarbiņu par dažiem latiem jau netrūkst. Kādam vajaggrāvi izrakt, kādam malku saskaldīt, kādam kosalabot, vēl kādam kādu projektu, līgumu uzrakstīt,kādu finanšu darījumu „apgrozīt”, bērniem nometninovadīt, pasākumu pafilmēt un pafotografēt.Tāpat kaut ko ar datora un interneta palīdzībuizdarīt. Tāpat par anketētāju, kas pa mājām staigāun anketē cilvēkus. Tas gan man ne visai patīk, tačulats par anketu dod iespēju dažu simtiņu nedēļānopelnīt, lai zobi vadzī nav jākar. Totāls bezdarbsvēl mani nav piemeklējis. Uztveriet bezdarbu, trūkumu,ciešanas, sāpes kā dzīvā organisma dabīgureakciju krīzes apstākļiem, un būsiet jau daļēji gatavitikt ar tiem galā. Uztveriet minēto kā kaut konepieņemamu, neiespējamu, nepieļaujamu, un irliela iespēja krīzes apstākļos iet bojā.VilnisVilni, esmu ar tevi vienisprātis – jāpriecājas par to,kas ir, nevis jābēdājas par to, kā nav. Bet par darbiemlabāk būtu paklusējis! Tevi var aizstiept uzVIDu [Valsts ieņēmumu dienestu] un likt par katrureģistrēties kā pašnodarbinātai personai. Nodokļuspar tiem līdz 90 gadu vecumam nespēsi samaksāt.Vai tad nezini jaunos likumus – paauklē kaimiņiembērnu, skaities pašnodarbinātais un maksā nodokļus.Aiznes groziņu ar ogām uz tirgu – pašnodarbinātais.Apgriez draudzenei nagus vai uztaisi frizūru– pašnodarbinātais. Totāls bezdarbs ir tad, ja apkārtvien tādi pašnodarbinātie! Pašlaik ienākumu sadalēvisā pasaulē valda pilnīga anarhija, sākusies iznīcība.Tie, kas nebūs tikpat veikli kā tu pielāgojušiesanarhijai, taisīs revolūciju, bet tās iznākums nav paredzams.Sistēmu, lai tā būtu taisnīga, saremontētbūtu lētāk, tikai neredzu vēlēšanos no tiem, kas tovarētu izdarīt.AusmaVID man var atņemt salasītās ogas, ja tās centīšospārdot, bet ne vairāk. Ogas gan labāk ietaisu sulāun zaptēs, lai nav jāpērk visādi surogāti veikalos,kad vēlos ko gardāku par krāna ūdeni padzert. Taspats arī ar sēnēm. Bet pieļauju, ka dažam čaklākamtas ir rūpals. Jāsaka gan, ka pazīstamie nav žēlojušiespar kādām represijām, andelējot savas sēnesvai ogas. Man apkārt ir daudz darbīgu ļautiņu, tāpēcbezdarbu tā īsti nejūtu. Sistēmas maiņai navnepieciešama revolūcija. Demokrātiskās iekārtaspaspārnē var veidoties sistēma, kas sabiedrību īsālaika posmā spētu nodrošināt ar labklājību, drošībuun ilgtspējas garantijām, bet arī var, gluži pretēji,visu to ātri atņemt. Tāpēc sabiedrībai demokrātiskajāiekārtā jābūt sevišķi modrai un aktīvai, jotieši no katra tās dalībnieka izvēles un līdzdarbībasvai pasivitātes ir atkarīgs visas sabiedrības stāvoklis.Oligarhu elitāro demokrātisko sistēmu remontēkā vēlies, tā tik un tā paliks tāda, kāda ir – pirmāmkārtām vērsta uz elites un oligarhu interešuaizstāvniecību, tās labklājības, drošības un ilgtspējasgarantēšanu. Viss pārējais tai ir otršķirīgs. Ja irlīdzekļu pārpalikums pēc sistēmas primāro interešunodrošināšanas, tiek nodrošinātas arī sekundārāsintereses. Ja sāk aptrūkt līdzekļu, notiek glužiotrādi: elites, oligarhu vajadzībām tiek atņemtiarī līdzekļi no iepriekš otršķirīgajām vajadzībāmatvēlētajiem.Sistēma jāmaina, nevis jāgāž. Un mainīt varam tikaiun vienīgi mēs, kuriem, atbilstoši Satversmei,pieder suverenā vara valstī.VilnisAtlasi no sarakstes vēstkopā SVEIKS izdarīja JurisŽagariņš37

MĀKSLARuta ČaupovaKRĪZES LAIKA IESPĒJASUN PARADOKSIDaži ideju un kontaktu zarojumitēlniecībāTēlniecība ir dārgs, darbietilpīgs, turklāt noteiktuuzstādījuma vietu telpā prasošs mākslasveids. Iespaidīgu līdzekļu, laika un fiziskaspiepūles ieguldījumu prasa ne tikai tradicionālosmateriālos akmenī un kokā izpildīti vaibronzā atlieti darbi. Arī radot dažādus objektusvai instalācijas un izmantojot lētākus materiālus,bieži vien gatavus priekšmetus, gaismu,skaņu un citus elementus, šādas ievirzestelpiski darinājumi prasa prāvu finansiālu ieguldījumuun darba apjomu. Tāpēc karu, nemieruun ekonomisku grūtību periodos tēlniecībaipat lielākā mērā nekā citām vizuālāsmākslas sfērām nākas piedzīvot pasūtījumu,resursu un aprites iespēju dramatisku sarukumu.Lai gan var būt arī tā, ka grūtos apstākļos,visādiem blakusdarbiem samazinotiesvai izpaliekot, māksliniekam rodas vairākMākslas zinātņu doktore Ruta Čaupova, LatvijasMākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vecākāpētniece, sarakstījusi grāmatas Portrets latviešutēlniecībā (1981), Latviešu tēlotāja māksla 1860-1940 (1986, līdzautore), Marta Skulme. Tēlniecība(1992), monogrāfiju krievu valodā par tēlnieci L.Davidovu-Medeni (1973) un T. Zaļkalnu (1991), kampievienojas vairāk nekā 300 zinātnisku un populārzinātniskurakstu, galvenokārt par latviešu tēlniecību,keramiku, akvareļglezniecību un mākslas zinātnesteorētiskiem jautājumiem. Žurnālā Mākslas Vēstureun Teorija (2009,12:27-37) ievietots zinātniecesraksts „Pilsētvides un pieminekļu uztvere. Iespēju unsemantikas plānu mainīgums”. Šeit ievietotais rakstsir viens no Borisa Vipera piemiņas lasījumiem Krīzeun māksla (Rīgā, 2009) LMA un Mākslas vēstures institūtapaspārnē. Paldies autorei arī par ilustratīvomateriālu.iespēju pievērsties gan personiskāk izjustuideju īstenošanai, gan jaunu formveides paņēmienuun materiālu apgūšanai. IelūkojotiesEiropas tēlniecības vēsturē, kā piemērušai ziņā varētu minēt Parīzē strādājušo spāņuizcelsmes tēlnieku Hulio Gonsalesu (JulioGonzález, 1876–1942), kurš, trūkumā dzīvodams,izejmateriālus savām oriģinālā metālumetinājuma tehnikā izpildītajām kompozīcijāmsameklēja metāllūžņu kaudzēs un spējakļūt par 20. gs. turpmākajos cēlienos tēlniecībāplaši izmantotu metālapstrādes paņēmienuiedibinātāju.Vērtējot radošo potenciālu, paradoksālā kārtāvar izrādīties, ka krīzes apstākļi, kas ierobežomākslinieku spēju patērēšanu vai nu oficiāliem,vai arī sīkiem, dažkārt gandrīz lietišķiemuzdevumiem, ļauj brīvāk nodoties refleksijaiun iekšēju uzkrājumu papildināšanai.Tas var veicināt tēlniecības bagātināšanosintelektuālāk apsvērtu radošo priekšlikumuīstenojumiem.Ja abstrahējamies no situācijām atsevišķumākslas jomu ietvaros un domājam par radošumukā vispārēju katras attīstības resursu,varbūt ir vērts pievērst uzmanību tam, kakrīzes ietekmētajos ekonomisko, finansiāloun citu struktūru nogruvumos izteikti parādāskrasais atšķirīgums starp trafareti un tuvredzīgibūvētām valsts pārvaldes, daļēji arīlikumdošanas un nodokļu politikas nostādnēmun daudz elastīgākām radošo priekšlikumuun stratēģisko manevru izpausmēm.Iespējams, tieši radošuma un kultūras vērtībuizpratnes deficīts Latvijas politiskajā vidē undaļā sabiedrības ir viens no tiem faktoriem,kas visiem pašreizējiem sarežģījumiem mūsuvalstī piešķir tik nomācoša, grūti panesamabezjēdzīguma iezīmes. Mehāniski veiktie novalsts budžeta piešķirto līdzekļu samazinājumikultūras institūcijām un KultūrkapitālaGļebs Panteļejevs. Piemineklis (2006) pulkvedim Oskaram Kalpakam Esplanādē, Rīgā38

fonda ietvaros pieejamā atbalsta sašaurināšanāsarī mākslinieku radošajiem projektiempatiesībā anulē jebkurus demokrātiskā valstīakceptētus kultūrpolitikas standartus, kasnedrīkstētu pieļaut tik drakonisku administratīvuiejaukšanos kultūras un mākslas virzībā.Tas krīzes apstākļos liek māksliniekiemmeklēt un īstenot savas personīgās izdzīvošanasun nodomāto uzdevumu veikšanasstratēģijas.Tēlniecība turklāt salīdzinājumā ar citām vizuālāsmākslas nozarēm ir daudz tiešāk atkarīgano tā, kā sabiedrība, pašvaldību unvaldības institūcijas novērtē publiskās telpasiekārtojuma principu saistību ar laikmetagara un identitātes apzināšanos. Pēc vairākusgadu desmitus ilgušās okupācijas varasideoloģijai pakļautu pieminekļu un tēlu izpildīšanas,tēlniecības prestižs bija un zināmāmērā joprojām ir pamatīgi iedragāts. Gan šisapstāklis, gan vienā tradicionālos formveidespaņēmienus praktizējošo tēlnieku daļā ieilgusīierastu motīvu un paņēmienu atkārtošanatik tiešām ir noteikusi 20. gs. 60. gadosatdzīvinātā latviešu tēlniecības skolas atzaraatvirzīšanos visai marginālā pozīcijā. Tradicionāloformveides paņēmienu kopēji, apvienojušiesbiedrībā „Latvijas tēlnieku centrs”, irregulāri rīkojuši gan simpozijus, gan dažādasizstādes, arī vairākas ekspozīcijas Sv. Pēterabaznīcā, kur demonstrēti skulpturālu tēlu unobjektu piedāvājumi pilsētvidei. Tomēr viņupanākumi bija un krīzes apstākļos vēl lielākāmērā ir pieticīgi.Kopumā jau kopš 20. gs. 90. gadu sākumatēlniecībā, tāpat kā, piemēram, kino un vēldažās ar lieliem izdevumiem saistītās nozarēs,darbs noritējis salīdzinoši ierobežotā iespējuun pieejamo resursu amplitūdā. Visā šai periodāpastāvējusi disproporcija starp privātajāminiciatīvām, kas nākušas gan no mākslinieku,gan no pasūtītāju puses, un tiem atbalstaveidiem un resursiem, kurus nozareivajadzētu saņemt objektīvi ievirzītas, sabiedrībasinteresēm atbilstošas valsts kultūrpolitikasietvaros. Diezgan daudzi no publiskajātelpā uzstādītajiem pieminekļiem un objektiemtapuši dažu partiju un grupējumu centienoscelt savus reitingus pirms vēlēšanām.Gļebs Panteļejevs. Kupols. Metināts alumīnijs,2009.Par līdz šim apjomīgāko valsts līmenī iecerēto,Kultūras ministrijas virzīto un Rīgas centravidē paredzēto projektu var uzskatīt Padomjuokupācijas upuru piemiņas memoriālu,kas atradīsies tiešā Okupācijas muzejatuvumā. Starptautisks šī objekta projektukonkurss tika sarīkots 2008. gadā. Iesniegtiedaudzie projekti dokumentēti korekti izdotākatalogā. 1 Lai gan starp pieteikumiembija arī īstenošanai tradicionālos materiālosparedzēti tēli un simboli, žūrijas ievērību unpirmo vietu ieguva neparastāks risinājums,kurā par emocionāli uzrunājošu akcentukļūst attiecīgi telpiski transformēts pavisamreāls priekšmets – kādas represētās sievietesdarināts ar izsūtīto līdzbiedru vārdiem izšūtskabatlakatiņš. Paredzēts izmantot arī skaņupartitūru. Šī projekta ar devīzi „Vēstures taktīla”autori ir arhitekte Ilze Miķelsone, komponists,sonologs Voldemārs Johansons unmākslinieks Kristaps Ģelzis. Varbūt simptomātiski,ka viņu vidū nav neviena tēlnieka.Ar Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijasatbalstu, piesaistot arī privātpersonu ziedojumus,2006. gadā Esplanādē tika atklātstēlnieka Gļeba Panteļejeva stilistiski pārliecinošiveidotais un arhitekta Andra Veidemaņaveiksmīgi pilsētvidē iesaistītais piemineklispirmajam Latvijas armijas virspavēlniekamOskaram Kalpakam. Tas tapa ekonomiskoapstākļu ziņā salīdzinoši labvēlīgā laikposmā.Savukārt īsi pirms krīzes iestāšanās iecerētoLatvijas Zinātņu akadēmijas paspārnēiniciēto pieminekli pazīstamajiem valodniekiemJānim Endzelīnam un Kārlim Mīlenbaham,kura konkursā pirmo vietu un realizēšanastiesības arī ieguva Gļebs Panteļejevs,1. Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāls(projektu katalogs) / Sast. G. Cēbere. – Rīga: LatvijasRepublikas Kultūras ministrija, 2008.39

pagaidām nav iespējams īstenotfinansējuma trūkuma dēļ.Tomēr minētā objekta maketēšanapierādīja, ka ar šo oriģināliprojektēto pieminekliRīgā varētu parādīties pievilcīgs,ar Latvijas Universitātesēku kontekstuāli saistīts publiskāstēlniecības darbs.Rēķinādamies ar tēlniecībaiLatvijā pieejamo finansējumaavotu transformēšanos un samazināšanosjau kopš 20. gs.90. gadu sākuma, kā arī arvisai fragmentārām un bieživien nejaušām iespējām gūtkādus ienākumus, kas varētunoderēt jaunu darbu un radošuiecerējumu īstenošanai,vairāki tēlnieki, sevišķi tie, kuriemšis periods bija viņu brieduma laiks, mēģinājaattīstīt tādas stratēģijas un darbu izpildījumapaņēmienus, kas nodrošināja zināmuneatkarību no esošajiem apstākļiem. Dažiemno viņiem – piemēram, Gļebam Panteļejevam,Aigaram Bikšem, Igoram Dobičinamun Ivaram Drullem – zināmu nodrošinājumudevis pedagoģiskais darbs. Gan šie, gan vairākiciti tēlnieki izvēlējušies tādus formveidespaņēmienus, kurus viņi spēj veikt paši, ieguldotsavu fizisko spēju un enerģiju. Ir vērojamicentieni pievērst lielāku uzmanību neparastāmkonceptuālām idejām, kuras iespējamsīstenot ar neordināriem materiāliem un apstrādesveidiem. Ir mākslinieki, kuriem izdodasjau daudzu gadu garumā uzturēt veiksmīguskontaktus ar citzemju kolēģiem uninstitūcijām.Gatavojot pārskatu par apstākļiem, ar kādiemjau gandrīz divdesmit gadu garumā unjo īpaši krīzes periodā nākas sastapties māksliniekiem,kuri tā vai citādi iekļaujas mūsdienīgisaprastā tēlniecības ieviržu diapazonā,esmu aptaujājusi šobrīd radoši aktīvākos šajājomā strādājošos autorus. Gandrīz visi tēlnieki,ar kuriem runāju, atzīst, ka jau labu laiku– faktiski kopš 20. gs. 90. gadu sākuma – centušiespašu spēkiem rast iespējas savu darbuun ideju īstenošanai.„Tiem, kas izgājuši cauri 90. gadiem, nevajadzētugrimt pesimismā,” uzskata tēlnieksGļebs Panteļejevs, piebilstot, ka „tieksmeuz labu rezultātu ļoti bieži rodas tieši krīzesvai kā citādi grūtos apstākļos”. 2 Lielāki projektigan ir apstājušies. Gļebam Panteļejevam,kā jau minēju, uz priekšu nevirzās veiksmīgi2. Autores saruna ar tēlnieku Gļebu Panteļejevu2009. gada 27. oktobrī.40ES “tautastērpā” (zils ar dzeltenāmzvaigznēm) pozē projekta vadītājsKristaps Gulbis.uzsāktais valodniekiem JānimEndzelīnam un Kārlim Mīlenbahamveltītā pieminekļa projekts,apstājies arī kāds lielāksprivāts pasūtījuma darbs vienāno jaunbūvētajiem ciematiem.Pieņemdams, ka krīzeslaikā var tikt pārtraukta topasūtījumu realizēšana, kuriparedzēti uzstādīšanai āravidē, tēlnieks uzsver, ka pielāgojassituācijai un gūst baudu,nododamies jaunu, patiesiradošu motīvu un formveidespaņēmienu īstenošanai.Nevarēdams atļauties atlietdarbus bronzā, Gļebs Panteļevsir atgriezies pie metālametinājumu tehnikas un atklājisiepriekš neizmantotusformu traktējuma un izpildījuma principus.Agrākajos posmos, darinot kompozīcijas metālametinājuma tehnikā, viņš varēja operētgalvenokārt tikai ar tēraudu, bet tagad ir apgūtasiespējas darboties ar visiem metāliem.Tas paver jaunu skatījumu gan uz formu raksturu,gan uz bagātīgāk izvērstiem asociācijuplāniem. Tēlnieks par saviem pavisam nesentapušajiem, vēl nekur nerādītajiem darbiemstāsta aizrautīgi. Varu apliecināt, ka tie patiešāmiezīmē ne tikai jaunu, augšupvedošupavērsienu Gļeba Panteļejeva allaž intensīvoradošo veikumu kopumā, bet arī ir skaists unmūsu tēlniecības vispārējā līmeņa stiprināšanaivērtīgs perfekta mākslinieciskuma un formutīrskanīguma apliecinājums.2009. gadā tapušie un šobrīd aplūkošanaipieejamie tēlnieka jaundarbi ir „Kupols” (metinātsnerūsējošs tērauds), „Antikupols” (metinātsalumīnijs, krāsa) un simbolisks baložaatveidojums, kuram tēlnieks devis nosaukumu„Ledlauzis” (metināts alumīnijs). Tie veidoti,sevišķi delikāti abstrahējot sākotnēji itkā pat reāli uzskatāmas formas un to raksturāprasmīgi, kaut arī neuzkrītoši dāvājot skatītājamiespēju vērot asociāciju raisīšanos. Arniansētu gaišas enerģijas starojumu apveltītieobjekti darināti, vispirms izgatavojot mālapamatformu un tad to iepakojot metinātāmetāla „garozā”, kas tādējādi apvienojasplastiski izteiksmīgā veselumā. Māls pēc tamtiek izņemts, un metāla metinājuma virsmā irspraudziņas, pa kurām var saskatīt enerģētiskispēcīgam kodolam līdzīgo telpu formu iekšienē.Ir saistoši sajust apkārtējās telpas unšajā objektā ieslēgtā telpiskā kodola sabalsošanos.Gļebs Panteļejevs jau sācis gatavotiessavai 2011. gadā Latvijas Nacionālā mākslasmuzeja Baltajā zālē paredzētajai izstādei. Arī

tas liek koncentrēties un domāt par jaunāmiecerēm.Lai nodrošinātu zināmu neatkarību no vietējiemapstākļiem, tēlnieks Kristaps Gulbisjau kopš 20. gs. 90. gadu sākuma intensīviattīstījis starptautiskos kontaktus, līdzdarbojiesdaudzos simpozijos, projektos un dažādoscitos ārzemēs rīkotos notikumos. Patsviņš atzīst, ka visā šajā periodā vismaz 90%no viņa īstenotajiem darbiem tapuši ārvalstīs,tā vai citādi bijuši saistīti ar uzaicinājumiemstrādāt dažādos citzemju kultūras un mākslascentros. „Objektīva valsts un iedzīvotājuinterešu nolikšana priekšējā plānā Latvijā nekadnav notikusi,” saka tēlnieks. 3 Šāda attieksme,protams, ietekmējusi arī mākslu un iespējassaņemt pārdomāti izsvērtus, attīstībaskontekstā nozīmīgus pasūtījumus.Kristaps Gulbis tēlnieka profesionālo izglītībuieguva Igaunijas Mākslas institūtā (tag.Mākslas akadēmijā) Tallinā. Kopš radošāsdarbības agrīnā posma 20. gs. 90. gadu sākumāviņa ideju pavērsieni ir bijuši brīvi nociešākām attiecībām ar latviešu tēlniecībaitradicionāliem formveides paņēmieniem. JauKristapa tēvs tēlnieks Aivars Gulbis, pievērsdamiesbronzas lējuma tehniku ekspresivitātesakcentējumiem, savulaik bija attīstījiskontrastējošu pieeju latviešu akmens tēlniecībasskolai raksturīgajam formu un kompozicionālorisinājumu smagnējumam. KristapamGulbim savukārt allaž piemitusi spējabrīvi un atraisīti piedāvāt dažādus konceptuāliievirzītus ideju izvērsumus, kuri paredznoteiktus skatītāju iesaistīšanas un līdzdarbošanāsveidus. Turklāt viņš pats spēj prasmīgiizgatavot objektus un priekšmetus, kas3. Autores saruna ar tēlnieku Kristapu Gulbi 2009.gada 3. novembrī.attiecīgi tiek iesaistīti plānotajās šo objektuizmantošanas vai apgūšanas norisēs. Viņapārliecinoši realizētā radošo ideju īstenošanasstratēģija acīmredzot gūst ievērību unpanākumus starptautiskā konkurencē. TāpēcKristapam Gulbim arī šajā krīzes periodāir bijušas iespējas saņemt uzaicinājumusuz citzemju institūciju rīkotiem pasākumiem.2009. gadā viņš radījis un prezentējis savusdarbus trijos starptautiskos notikumos – tēlniecībassimpozijā Spānijas novadā Astūrijā,izstādē Zviedrijā, kur piedalījās vēl citi māksliniekino Latvijas, kā arī Igaunijā, kur jūnijātapa saistošs interaktīvs vides objekts.Astūrijā, kas atrodas Spānijas ziemeļu daļāstarp Galīciju un Basku zemi, Salas municipalitātesvadība katru otro gadu rīko simpoziju,kura laikā darinātos vides objektus pēctam izvieto publiskajā telpā. Kristaps Gulbistur pērngad oktobrī no pamatīga koka stumbraar visu mizu uzveidoja mēroga un proporcijuizvēles ziņā precīzu, lakonisku pereskopamlīdzīgu objektu. Tāpat kā vairāki citiGulbja darbi, arī šis ir interaktīvs. Augšējākoka bluķī iestrādāts četrstūrains atvērumsar skatu uz pludmalei līdzīgu vidi un nelielupusapģērbtu plastmasas figūriņu uzstādījumiem.Šis skatuves kārbai līdzīgais bluķa iekšienēpaslēptais šķietami necilu lellīšu aranžējumsatrodas acu augstumā un ir paredzēts,lai rosinātu skatītāju ziņkārību un vēlmiielūkoties. Darba angliskais nosaukums irDo you like watching? („Vai jums patīk ieskatīties?”).Izraudzītajai tēmai ir diezgan plašsgan masu kultūras, gan izklaides jomās aktuālskonteksts. Ar dažādu realitātes šovu unintimitāšu demonstrējumu krasi pieaugošoun neatlaidīgi reklamēto popularitāti cilvēkitiek radināti uzbudināties un apmierināt lūrētājuinstinktus. Tēlnieks, parādīdams bluķīKristaps Gulbis. Do you like watching? (Vai jums patīk ieskatīties?) Astūrijā, Spānijā (2009).

Aivars Bikše. Ideālists. Izstādīts Kultūras foruma„Baltā nakts” ietvaros savulaik Rīgas ļeņinekļaatrašanās vietā (2009)ieslēptajā iekštelpā necilus plastmasas cilvēciņus,pasniedz šo tēmu labdabīgi ironiskāintonācijā.Skaudrāks zemteksts ieaužas 2009. gada vasarāgrupas izstādē 4 Katerinholmā (Zviedrija)parādītajā objektā. Tas ir televizoram vai mūzikaspastiprinātājam līdzīgs šķietami nevainojamiizpildīts priekšmets, kuram vajadzētubūt funkcionālam, bet kurš nekam neder.Tam dots nosaukums We are proud. Madein Latvia – „Mēs esam lepni. Izgatavots Latvijā”.Savukārt šī paša gada vasarā PērnavāKristaps Gulbis uzbūvēja asprātīgu interaktīvuvides objektu – monumenta postamentuar kāpnītēm aizmugurē, pa kurām uzkāpjot,jebkurš garāmgājējs var pozicionēt sevi kāfigurāla pieminekļa tēlu. Vēlme demonstrētsavas idejas pat visas Eiropas kontekstā ieaudāsarī Kristapa Gulbja iniciētajā, Eiropas kultūrasfonda atbalstītajā savdabīgajā projektā,kurā viņš sadarbībā ar Zandu Kreitusi-Liepiņuprojektēja interesantus, ar dažādu zemjunacionālo apģērbu tradīcijām sabalsotus EiropasSavienības tērpus, izraudzīdamies šīsinstitūcijas karoga zilo krāsu un dzeltenāszvaigznes par vienojošo motīvu. 5Tēlnieks Aigars Bikše, kurš vairākus iespaidīgusvietējus un starptautiskus projektusīstenojis kopā ar Kristapu Gulbi, arī mēdz4. Šajā izstādē piedalījās arī Aigars Bikše, KirilsPanteļejevs, Iveta Laure un Pēteris Sidars.5. National Costume of the European Union. – Riga:The Centre of Art Management and Information,2007. Projekta katalogs.pievērsties īpaši aktuālām globālām, vēsturiskāmun arī Latvijas sociālpolitiskām problēmām.Viņam šis gads bijis gan ražīgs, ganpopularitāti vairojošs. Īstenojusies izdevībaradīt un uzstādīt samērā tradicionālo bronzāatlieto pieminekli Latgales sabiedriskajamdarbiniekam, publicistam un katoļu garīdzniekamFrancim Trasūnam Rēzeknē. SavukārtRīgā īpašu ievērību guva muzeju akciju laikākādreizējā Ļeņina pieminekļa vietā uz līdzīgapostamenta un līdzīgā pozā novietotais brīžiemdemonstratīvi piepūties un izslējies, brīžambezspēcīgi ļimstošais spilgti zilais savādāvīriņa-vadoņa tēls. Šis darbs, kuram tēlnieksbija devis nosaukumu „Ideālists” un devīzi„Divu minūšu vēsturiskā taisnīguma cikls”,tieši šajā vietā ieguva ārkārtīgi precīzi orientētuasociāciju uzpildījumu. Var piebilst, katas tika radīts nedaudz agrāk un 2008. gadābija uzstādīts Latvijas tēlniecības un objektuizstādē Amsterdamas pilsētvidē (kuratoreInese Baranovska), kur to, iespējams, varējauztvert neitrālākā apkārtējā gaisotnē. 6 Realizēdamsdarbus, kuros parādās ass sociālo unpolitisko apstākļu vērtējums, Aigars Bikše nevairāspievērsties gan plakātiskiem, gan absurdiprocesuāliem risinājumiem. Šogad LatvijasMākslinieku savienības rīkotajā Rudensizstādē kā Latvijas valsts pārvaldes institūcijunemākulību un samezgloto atkarīgumu kritizējošužestu šajā kontekstā vistiešāk varējāmuztvert pret oligarhu varu vērsto AigaraBikšes plakātu, kurā viņš šķietamā nopietnībā,bet ne bez ironiska zemteksta prezentējisdažviet sabiedrībā izskanējušo ideju, kaLatviju no tās neprasmīgajiem un korumpētajiemvaras turētājiem varētu glābt EiropasSavienības nozīmēts pārvaldītājs. Kā redzams,mākslinieks, apliecinādams kritizējošu attieksmipret konkrētiem politiskiem un sociāliemjautājumiem, ir gatavs reizēm atteikties notēlniecības objektu radīšanas.Atšķirībā no Aigaram Bikšem un KristapamGulbim raksturīgajiem ar diezgan izaicinošuzemtekstu uzlādētajiem objektiem vai manifestējumiemKirils Panteļejevs, kuram arīnav sveša provocējošu darbu radīšanas tendence,šajā cēlienā, reaģēdams uz saspringtovispārējo atmosfēru, radījis savādi fascinējošuaustrumnieku sakrāliem tēliem līdzīgu, betarī jutīgi transformētu veidolu „PriekšpilsētasBuda” (stikla šķiedra, poliesters, 2008). Tasdarināts no sintētiskiem materiāliem un savu6. Homo Urbanus – Homo Sapiens? Latvijasmākslinieku skulptūras un instalācijas no Rīgas –Sculptures and Installations by Artists from Riga,Latvia. – Rīga: Mākslas menedžmenta un informācijascentrs (MMIC), 2008. Katalogs izstādeiWestergasfabrik kultūras parkā Amsterdamā (kuratoreInese Baranovska).42

piederību pie transcendentālās pasaules demonstrēgan ar formu liegi pievilcīgo plastiskumu,gan ar virsmu delikāto zeltījumu. Tēlniekspar šo tēlu teicis, ka tas „simbolizē mieru,harmoniju, toleranci un prāta skaidrību” 7– tātad tās īpašības, kuras cilvēkiem grūtosapstākļos ir sevišķi nepieciešamas.Šajā periodā, kuru uztveram kā krīzes posmu,atzīstamus panākumus un ievērību guvispašreizējās jaunākās paaudzes tēlnieksIvars Drulle. 8 Bakalaura grādu viņš ieguvisLatvijas Mākslas akadēmijā, bet studējis arīHumbolta Universitātē ASV un maģistrantūrubeidzis Montanas Universitātē ASV. Līdz arto Ivaram Drullem ir daudzējādā ziņā citādsskatījums gan uz mūsu vietējā praksē neparastiemtēmu un motīvu izvērsumiem, ganuz to, kādas iespējas tēlniecībā paver asprātīguinstalējumu un multimediālu risinājumuizmantojums. Pēdējā laikā vairākus darbustēlnieks veltījis pavisam nelielos figūru veidojumosparādīta anonīma mazā cilvēka unskaņu un gaismu vibrācijām piepildītās lielāspasaules attiecībām.Zīmīgs darbs šai ziņā ir filigrāni strukturētāmultimediālā skaņu instalācija „Tilti” (koks,6 skaļruņi, 2009), kuru varējām redzēt divutēlnieku Ivara Drulles un Māra Grosbahasarīkotajā ekspozīcijā Rīgas mākslas telpā.Mazā nekustīgi sēdošā vīriņa figūriņas priekšātelpiski izvērtās gandrīz kā bezgalībā vedošsdaudzu, turklāt pēc konkrētu, dažādāszemēs eksistējošu tiltu konstrukcijām darinātu,ar pārsteidzošu precizitāti pašrocīgi kokāizpildītu maketu sarindojums. Skaņu partitūraietvēra 2008. gada rudenī ierakstītas pāri7. Turpat.8. Izsmeļoša, ar daudziem darbu un inspirācijas avotuattēliem bagātināta informācija par Ivara Drullesradošo darbību atrodama www.ivarsdrulle.com.Ivars Drulle. Tilti. 2009Latvijai lidojošu gājputnu balsis. Tēlniekaspēju atsaukties uz pavisam tiešiem un neseniemiespaidiem un viņa darbiem piemītošogandrīz vienmēr delikāti intonēto zemtekstuuzrādīja speciāli galerijā „Alma” rīkotajai izstādei„Mūsu laika ikona” darinātā no vairākāmneliela izmēra spilgti krāsainām figūrāmsastāvošā kompozīcija „Maikla Džeksona nāvesmirklis” (koks, krāsojums, 2009), kurasrisinājums veidots, atsaucoties uz renesanseslaika glezniecībā sastopamajiem svētoaiziešanas brīžu un viņu apstāvētāju attēlojumiem.Ivara Drulles darbos īpatni atdzīvojasfantāzijas pasaulē aicinošs, tiklab trausluatsvešinātību un maigumu, kā dzīvo būtņudīvainumu akceptējošs vēstījums. Pavisamtieši šī attieksme nolasāma šogad Rudens izstādēparādītajā darbā, kurā redzams pa ieluejošs aizsapņojies cilvēciņš ar lielu, no kokalīstītēm ažūri veidotu mākoni virs galvas.Vairāki tēlnieki, vēlēdamies nodrošināt neatkarībuno dažādiem ārējiem apstākļiem, parsavu darbalauku izvēlējušies akmens tēlniecību.Paši izkaldami savus darbus akmenī,viņi var uzņemties pilnu atbildību par izpildījumakvalitāti.Šajā jomā par neparastu, pret pasūtījumuapsīkumu vērstu epizodi var uzskatīt tēlniekaJura Švalbes piecu gadu garumā regulārirīkoto pašfinansēto akmens tēlniecības simpoziju,kura rezultātā viņa lauku īpašumā Raganaspagastā izveidots privāts skulptūru unskulpturālu objektu parks. 9 Tajā atrodas OjāraBreģa, Andra Vārpas, Gaidas Grundbergas,Ojāra Feldberga, Sanda Kondrāta un vairākucitu tēlnieku darbi – kopskaitā gandrīz 20skulpturālu veidojumu. Tā kā izstādēm šajāposmā tēlnieki bieži vien izgatavoja mazākus9. Informācija par Raganas akmenstēlniecībassimpozijiem un skulptūru parku atrodamawww.raganuparks.lv.43

darbus, Juris Švalbe saviem kolēģiem piedāvājaiespēju īstenot ainaviskās vides mērogamatbilstošus skulpturālus objektus no Krimuldasapkārtnē un citos tuvākajos pagastosatrastiem laukakmeņiem.Dažiem tēlniekiem izdevies visai tradicionāliorientētajā latviešu tēlniecības kopainā atrastun meistarīgi piepildīt savu stilu, konceptuāliun metaforiski interpretējamu telpiskumu.Tā, piemēram, Igors Dobičins, gatavodamiespersonālizstādei Latvijas Nacionālā mākslasmuzeja Baltajā zālē (2004), radīja vairākasdrosmīgi risinātas granītskulptūras, kurās arīpašiem instrumentiem un izpildījuma paņēmieniemiestrādāti telpiski perfekti koncentrēti,pārsvarā apļveidīgi atvērumi. Šādu pieejutēlnieks turpinājis arī 2009. gadā radītajosdarbos, dažiem no tiem piešķirdams patvisai konkrēti tvertu sociālpsiholoģiski motivētuzemtekstu. Tā, piemēram, diezgan ekspresīvipasniegtais skulptūru diptihs „DainasJanovnas portrets. I-II” atgādina savulaik padomjuvaras gados un dažviet varbūt pat līdzšim notiekošo pakalpīgo apvērsto integrēšanosun savas identitātes izkropļošanu. Jāatzīmē,ka Igors Dobičins akmens apstrādāšanasprasmi un tēlniecisko masu izjūtu ir nodevissavam dēlam Ansim, kurš jau kopš zēnagadiem piedalījies granīta skulptūru simpozijos.Pabeidzot Jaņa Rozentāla Rīgas mākslasvidusskolu, Ansis Dobičins radījis telpiskiizteiksmīgu akmens kompozīciju un šogadveiksmīgi iestājies Latvijas Mākslas akadēmijasTēlniecības nodaļā. 10 Šķiet, ka pēc dažādu,tai skaitā arī trauslāku strukturējumu izplatībasLatvijā atkal varētu veidoties tēlnieku paaudzear izteiktu formu un masu monumentalitātesizjūtu.10. Autores saruna ar tēlnieku Igoru Dobičinu 2009.gada 5. novembrī.Igors Dobičins. Dainas Janovnas portrets. 2009Ojārs Feldbergs Venēcijā, 2009Par vienu no tēlniecisko masu enerģētiskāuzlādējuma un spēka būtiskākajiem apliecinātājiemjau kopš 20. gs. 60. gadu nogalesvaram uzskatīt Jāni Karlovu. Viņš, gatavodamiessavai personālizstādei, kas varētunotikt Daugavas muzejā Doles salā, pēdējosgados izkalis vairākus diezgan lielus un sevišķiiedarbīgus skulpturālus objektus, kuri pagaidāmatrodas priežu ielokā pie māksliniekadarbnīcas Ikšķilē. „Māksliniekam nekāda krīzenevar būt. Viņam pašam jāspēj tikt galā arsaviem darbiem,” saka Jānis Karlovs.Protams, tos māksliniekus, kuri uzsākuši privātivadītus liela mēroga projektus, krīze skarsmagāk. Tā, piemēram, Ojārs Feldbergs, turpinādamsattīstīt Pedvāles Brīvdabas mākslasmuzeja programmas, sastopas ar grūti pārvaramuresursu deficītu. Tomēr viņš, izvērsdamssavus akmeņu stādīšanas un audzēšanaspasākumus, tieši šogad atradis jaunasiespējas starptautisko kontaktu tīklojumiem.Ojāra Feldberga īpaši izraudzītie ar labiemvēlējumiem Pedvālē rīkotajos rituālos apveltītieakmeņi, notiekot attiecīgām ceremonijām,2008. gada nogalē tika iestādīti Briselēun šogad oktobrī – Venēcijā. Akmens, kasparedzēts iestādīšanai svētajā zemē Izraēlā,atrodas ceļā uz savu mājvietu, savukārtOjārs Feldbergs pats šobrīd devies uz Vjetnamu,kur piedalīsies simpozijā un vienu no saviemakmeņiem iedēstīs karaļa Hunga tempļakompleksā.Sniedzot šo nelielo ieskatu dažu patiešāmradoši aktīvu tēlnieku jaunrades izpausmēs,nākas atzīt, ka tapuši pārliecinoši un saistošidažāda rakstura darbi, kuri iezīmē arī jaunasiespējas ne tikai pašu mākslinieku sniegumā,bet arī šī mākslas veida kopainā Latvijā. o44

Linda TreijaTRĪS KUMOSI MĀKSLAS...Ar tādu nosaukumu šā gada 20. februārī atklājatrīs mākslinieču – Sarmas MuižniecesLiepiņas (Bostona, MA), Kristas Nīgales (ME)un Lindas Treijas (Houston, TX), izstādi Brīvoletu biedrībā Filadelfijā. Ideja par šo izstādijau virmoja gaisā no 2009. gada pavasara,kad Uģis Nīgals, apmeklējot izstādi LatvianDimensions: Contemporary Installationsand Sculpture – Washington, DC, piedāvājaizstādīties Filadelfijā. Tā mēs kopā ar Sarmu,spītējot sniega vētrām un tālajam ceļam, devāmiesno Bostonas uz Filadelfiju iekārtot izstādiTrīs kumosi mākslas. Jāsaka, ka Filadelfijaslatviešu sabiedrība izceļas ar savu aktīvokultūras dzīvi, it sevišķi vizuālās mākslasjomā. Jau divus gadus rudeņos Uģis Nīgalsun Aina Berķe organizē nozīmīgu mākslas izstādibiedrības telpās, kurā piedalās daudzilatviešu mākslinieki no visas Amerikas. Patsnams ar 50. un 60. gadu interjēra iezīmēm,antīkajām, pagājušā gadsimta sākuma gleznām,melnbaltajām fotogrāfijām no biedrībaspirmsākuma laikiem, veco bibliotēku araugstajiem, ornamentiem rotātajiem griestiem,lielajiem logiem ar skatu uz Filadelfijasaugstceltnēm un kičīgi aizkustinošo, betreizē draudzīgi pievilcīgo bāru ir brīnišķīgavieta radošām norisēm, sanākšanai kopā,mākslai un kultūras dzīvei. Lielā zāle 2. stāvāvairāk ir piemērota teātra izrādēm, nevis galerijastipa izstādēm. Tomēr, ar savu plašumuun iespējām izmantot pārvietojamās sienastā ļauj pilnībā pārvērsties par vēlamu telpumākslas darbu izstādīšanai.Pie sienas ar logiem bija apskatāmi SarmasMuižnieces Liepiņas darbi. Sarmas pasteļi irkoši krāsaini, pilni dažādības, bet reizē, atļaušosteikt, „sarmiski“ atpazīstami. Tajosatsaucas viņas aizraušanās ar vārdu spēlēm,neordinārā pieeja un izpratne par lietām,vietām un situācijām. Vai gan savādāk mūsoscieši acīs skatītos pūra tīnes vāks (PuraTīns) un zivs – megalops, cieši sasaistīts arkoka karoti un tīģerādiņu, skumji manevrētucitronu un citu garšvielu ierāmējumā (Peldotar koka karoti un tīģeri)? Sarmas darbiemlielu nozīmi piešķir nosaukumi. Pāris abstraktāsgleznas, izlasot nosaukumus, uzburreālas un pat reizēm ikdienišķas ainas – Krāsošanalīnijām, Kādas krāsas tērpsim šovakar?,Siltums. Pastelī Kut! dominē abstraktas,bet reizē ļoti organiskas formas, kuras,kā pati Sarma piebilst, bieži rodas tikai tad,kad ir jautrs un labs noskaņojums. Tad nāk„dzīvnieku stūrītis“ – darbos Viesi! KurusFoto: Artis Klaparstraukus?, Pavārgrāmata! Kur atkal nolikta?un Uz dīvāna, zem dīvāna kaut kas pavīd nolatviešu tautas pasakām, Latvijas sarkanāsgrāmatas un sadzīves problēmām. Pirms izstādesatklāšanas bija iespējams noskatītiesJāņa Streiča filmu Rūdolfa mantojums, kasbija jautra, reizēm smieklīga, bet dvēseli unsirdi aizskaroša filma. Tagad, to atceroties,es pieķeru sevi pie domas, ka Sarmas darbimanī izsauc līdzīgas izjūtas. Jautrais, asprātīgaisun ironiskais klājas slāņos ar patiesoun reālo dzīves izjūtu. Kā pati Sarma saka:Labprāt ticu vistrakākajām ainām, visveiklākajāmpersonifikācijām. Lai atdzīvojas, kāKlāva Elsberga dzejolī, ne tikai gari, bet arīkartupeļi! (intervija JG249).Kikai Nīgalei bija daudz neliela formāta darbi,kuri žilbināja ar savu krāsu kolorītu. Pārisgleznas gleznotas eļļas tehnikā, bet vairākumsdarbu bija tonētu papīru kolāžas. Visusmākslas darbus vienoja tēma – dzīvnieki.Eļļas darbos attēlotās, ļoti tuvu pievilktāsdažādu dzīvnieku acis, gleznotas reālistiskāmanierē, uz skatītāju atstāja ornamentāluun dekoratīvu gleznu iespaidu (Eye of Eagle,Eye of Ocelot, Eye of Whooping Crane, Eyeof Orangutan). Nelielā formāta kolāžas(vairumā 24 x 16 cm) atklāj māksliniecesNo kr.: Linda Treija, Sandra Milevska. Fonā LindasVasara. Filadelfijā, 2010.II

Foto: Didzis NīgalsNo kr.: mākslinieki Sarma Muižniece Liepiņa, Uģis Nīgals (skat. JG255:47-50), Linda Treijaaizraušanos ar krāsu attiecībām. Bieži pārdrošoun nepierasto krāsu savienojumi spēlēnoteicošo lomu darbos, piemēram, rozīgi lillīgaisfons, uz kura ģeometriski vienkāršotsziloņa siluets brūnganā krāsā ar dzeltenīguakcentu (Elephant). Tēlu formas tiek veidotas,līmējot tonētos papīrus kārtu kārtām, tāpanākot nedaudz telpisku iespaidu, kuru varnojaust tikai apskatot darbus klātienē. Kikaikrāsu attiecības šajos darbos ir daudz nozīmīgākasnekā formas un kompozīcijas izpēte.Viselegantākā kompozīcijas, formas unkrāsu ziņā liekas pingvīnu sērija, Penguin,Green, Penguin Pair, Yellow, Penguin Pair,Green and Yellow. Putnu formas vienkāršotaslīdz plūstošām, ģeometriskām līnijām unlaukumiem, kurus var uztvert gandrīz kā dekoratīviabstraktus attēlus. Kikas darbi tiekraksturoti kā prieka, enerģijas un drosmīgukrāsu pilni. Tam var pilnībā pievienoties.Man, Lindai Treijai, izstādē bija trīs liela formātaun trīs nedaudz mazāki darbi (70 x100 cm). Par zīmējumiem tos var nosauktvisai nosacīti, jo tajos redzami dažādu tehnikuun materiālu savienojumi. Galvenokārtvecu avīžu, ietinamo papīru kolāžas, uz kurāmvēlāk veidots zīmējums. Izmantoti pasteļi,krāsainie zīmuļi, vienkāršais grafīta zīmulis,ogle un akrila krāsas. Tie varbūt navnekādi jauni atklājumi, bet drīzāk meklējumikā padarīt mākslas darbu un tā virsmu izteiksmīgāku.Jāatzīst, ka blakus Sarmas darbunosaukumiem, šo darbu nosaukumi izliekasļoti vienkārši un pierasti. Drīzāk tie irnoskaņas un stāvokļa vienkāršoti apzīmējumi.Darbā Vēsi… dominē vēsi zilais kolorītsun aukstums dveš ne tikai no ziemas ainavas46aiz loga, bet arī guļošās sievietes apsarkušādeguna, ceļgaliem un pozas. Lielformāta zīmējumsVasara ir apstrādāts ar dedzināšanastehniku, kas pastiprina silto krāsu kolorītu.Mani aizrauj un interesē kādu formu unkrāsu pieņem dažāda veida papīri, tos dedzinotun karsējot. No ceļojuma iespaidiem Teksasasrietumos un Meksikā radušies darbi –Teksasa I, Teksasa II un Sapnis. Lai padarītupieņemto taisnstūra mākslas darbu formātuinteresantāku, dažreiz zīmējumi „iziet ārpusrāmjiem“. Darbā Sapnis abos sānos turpināsavīzes kolāžas, uz kurām piestiprinātas nelielasainas no Meksikas iespaidiem. Krāsainslakats, piestiprināts vienā stūrī zīmējumamVēsi…, atkārto mākslas darbā attēloto lakatuar rozēm. Tas rada nepierastāku un intriģējošākuskatu uz darbiem. Tā kā tie bija lielformātadarbi, tad darbi iederējās un spējaaizpildīt lielāko zāles sienu.Iekārtojot izstādi, atklājām, ka vislabāk tā irpārredzama no nelielās skatuvītes, kur arīizveidojām mājīgu atpūtas stūrīti ar tepiķi,galdu, krēsliem un Vijas Vētras fotogrāfijuno 70. gadiem. Sēžot tur kopā ar draugiem,iedzerot vīnu un vērojot izstādītos darbus,pārrunājot šo un to, pārņēma sajūta, ka tiešišādu notikumu un brīžu dēļ ir vērts pārvarētlielus attālumus, kāpt galvu reibinošā augstumā,lai piekārtu gleznas, mazgāt sienas,maz gulēt un uztraukties, kā tas viss izskatīsieskopā. Tas bija piedzīvojums pats par seviun cerams, ka izstāde bija piedzīvojums arīskatītājiem. oPar JG redakcijas jauno locekli Lindu Treiju skat.JG256(2009):2, 52-53.

LASĪTĀJU VĒSTULESTāpat kā par katru JG numuru, priecājos par JG260.Jūsu 1987. gadā uzņemtā Berlīnes mūra fotogrāfija(70. lpp.) man ir ļoti nozīmīga. Tās augšējo daļumūra rietumu pusē 1984. gada jūlijā ir zīmējuši četriman tuvi cilvēki: mans dēls Andris un viņa trīs draugi– Artis Rumpēters, Nils Melngailis un Gints Grīnbergs.Dēls apstiprināja, ka galvenais zīmētājs esotbijis Artis. Pati toreiz biju aizbraukusi uz PBLA rīkotajiemDziesmu svētkiem Minsterē, kur arī piedalījosPBLA valdes sēdē, kur palīdzēju rakstīt protokolu.Labi palicis atmiņā, kā visus četrus jaunekļus satikupēc viņu atgriešanās no Berlīnes. Man bija liels pārdzīvojumsredzēt viņus visus atkal sveikus un veselusbrīvajā pasaulē.Valda Lēvenšteina, Arvada, Colorado* * *Pamatīgo nodaļu „Dažos vārdos“ (JG260) lasīju araizrautību. Paldies! Stipri uzjautrinājos un skaļi nosmējospar Ainas Siksnas izvēlēto Raiņa pantiņu recenzijasbeigās par Grīnumas grāmatu. Recenzija artādiem pašiem dūrieniņiem autorei kā Grīnumas dūrieniņitrimdiniekiem. Bet nekas, varbūt kādu pamudināsgrāmatu izlasīt. Ar visiem Siksnas iebildumiemun Grīnumas vietumis krietniem sabiezinājumiem,grāmata, kaut dažviet vienpusīgi, tomēr dokumentēdiezgan chaotisko pieminekļa tapšanas gaitu. Noteiktivērts izlasīt.Lalita Muižniece, Kalamazoo, Michigan* * *JG259 visvairāk „iet pie sirds” Pāvila Ieviņa „DarbsLatvijas radiofōnā”. Līdz tai vietai, kad pienāk 1940.gada 17. jūnijs. Tad man atkal ir jādomā, kāda tagadizskatītos mūsu valsts, ja to nebūtu iekarojis ļauns unviltīgs kaimiņš. „Literātūra un polītika” – par šo IrēnesAvenas rakstu tiku domājis visvairāk. Lai nu man„nekrīt krāgā” citi rakstnieki, taču es arī, līdzīgi kāprof. Dace Lūse, uzskatu, ka rakstniekiem der vairākrakstīt, tā teikt, par polītiku. Tam teicienam ir taisnība,ka jūs varat neinteresēties par polītiku, bet polītikanoteikti interesēsies par jums. Gremdējieties savānabā, cik tik dziļi gribēdami, tik un tā – un jau nutikai nabu pētot, – jūs šūpojaties, jūs sēžat, jūs jauesat notverti polītikas tīklā. Mušas tur arī paliek. Bet,cik ir gadījies redzēt, tad stiprāki kukaiņi no zirnekļatīkla izraujas.Ainārs Zelčs, Siguldā* * *Lasot Lalitas Muižnieces rakstu (JG260:68) par RasmasGrīsles Heterotonu vārdnīcu, uzreiz prātā ieskrien,lūk, šādi piemēri:Lādē bisi un tad šauj,Lādē zeltu iekšā krauj,Lādē svešos, skaļi bļauj.Krusa kapā asi,Kapā iekšā aši.Sviests sviests pie sienas līp.Sviests akmens sienā rīb.Zāles pļāvējs ielikts kaktā,Pašā svētku zāles stūrī.Pļāvējam ir jādzer zāles.Dzejniekam talants ir grūti briedis.Mežā uz takas stāv dižens briedis.Ivars Antēns, Čikāgā* * *Viena no labākajām Eiropas avīzēm, Šveices NeueZürcher Zeitung, ievietojusi (2010.30.I) Heiligas (BarbaraVilliger Heilig) pagaru rakstu par Alvja Hermaņarežijā Modenā, Itālijā uzvesto poļu rakstnieka Ivaskieviča(Jaroslaw Iwaskiewicz, 1894-1980) stāstā „Vilkojaunkundze“ balstītu lugu Le signorine di Wilko(scenografs Andris Freibergs). Šī ir pirmā reize, kadHermanis inscinē lugu Itālijā ar itāļu aktieriem. Galvenajāslomās ir astoņas siņjorīnas sava mūža dažādāsmainīgās fāzēs – no jaunības līdz vecumam. Līdzšim Hermanis plaši darbojies vāciski runājošās valstīs.Lugu izrādīšot arī citās Eiropas valstīs. PārfrāzējotHermani, pats galvenais lugā ir nevis teksts, bet ganaktieru radītā poēzija, kam jāietekmējot skatītāju jūtas.Pēc kritiķes domām inscinējums esot mazliet uzsaldeno pusi, tāpat kā Modenas slavenais balzamiskaisetiķis Aceto balsamico.Par Hermani Itālijā domājot, uzšķīru Ausekļa (1850-1879) 1872. gadā sacerēto dzejoli, kur minēts HermansItālijā! Varbūt Ausekļa Hermans ir kāda variācijapar seno ģermāņu kara vadoni Arminiusu, ko vāciešidēvēja par Hermani. Dzejolis rakstīts it kā iebildumsKrišjāņa Valdemāra (1825-1891) aicinājumamlatviešiem doties uz Krieviju, lai tur veidotu sev turīgākudzīvi.Ubi bene, ibi patriaHermans un vēl simti Romā gāja,Zinātnes un citas mantas krāja;Bet ne visiem rūpa tēvija. -Ubi bene, ibi patria.Tā daudz latvju tāļu ceļu dodas,Citām tautām tie par biedriem rodas;Retam paliek sirdī tēvija. -Ubi bene , ibi patria.Daudzi šmauc no Daugaviņas krasta;Tautas sargam jānes smaga nasta.Tādiem vairs nav svēta tēvija. –Ubi bene, ibi patria.Tautas audze aizklīst svešās skolās,Savai tautai zūd kā vēži olās.Aizmirst drīz, kas tauta tēvija. –Ubi bene, ibi patria.Dzejnieki dzied tautas vaidu, raudu,Bizmans uzsver to ar smagu naudu,Tāds vairs nedzied: dārgā Latvija! –Ubi bene, ibi patria.Jānis Krēsliņš, Ņujorkā* * *Nepatīk iespiestie dzejoļi – par daudz moderni. Pēdējamizdevumam 260 glīts vāks, ko nevar teikt pardaudziem citiem. Ļoti nepatīk gramatiski nepareizālatviešu valoda, ko pielieto arī pats galvenais redaktors.Kā redzams, viņš gramatiku mūsu valodā navmācījies. Šoreiz vēl žurnālu pasūtinu, kā nākotnē?Mirdza Rutule, Hamilton, Canada47

Esmu pārsteigts par JG vērtīgo saturu!Māc. Alfreds Kaupiņš, Cedar Rapids, Iowa* * *Paldies par katru jauno numuru! Vienmēr sagādāprieku saņemt.Gvido Augusts, Corvallis, Oregon* * *Priecājos par Helēnas Ginteres rakstu (JG258) parlaikmetīgās mūzikas komponisti Gundegu Šmiti.Dace Aperāne, Bedford, New York* * *Vēlu JG spēku pastāvēt un būt radošai par spīti visiemšķēršļiem, ar kuriem tik pārbagāta pasaule.Šobrīd Latvijā jau tā ne pārāk bagātā kultūras periodikavēl sašaurinās... Jums jāturas – Jūs esat ļotinepieciešami.Ildze Kronta, Rīgā* * *Izcils žurnāls!Maija Stuberovska, Sun City West, Arizona* * *JG258 kā vienmēr daudz laba lasāmā, bet „zelta medaļa”spraužama pie Voldemāra Avena krūts par viņadzeju. Arī poēzijai vajag savas jēgas, īstās dzīves elpas,un to atrast ir Avena meistarības lokā. Viņamsveša tukšā vārdu varza – retums mūsdienu dzejā.Lai uzrakstītu lielisko „Uz Eiropas paletes”, nepietiektikai ar dzejnieku, tur vajag arī gleznotāju. Tavu laimīgusagadīšanos: Voldemārs Avens tāds ir!Gulbīšu Jānis, Uppsala, Sverige* * *Interesantas apceres, sevišķi par latviešu literatūruun politisko vēsturi.Viktorija Dzenīte, Bandhagen, Sverige* * *Priecājos, ka JG atvēl vietu arī piezīmēm par saimnieciskosituāciju un tās attīstību Latvijā un citur pasaulē.Ar interesi izlasīju Dzintara Edvīna Buša „Mūsdienukrīzes cēloņi ASV” un redaktora paša komentārus parto pašu. Es saprotu, ka ir grūti dažos vārdos izteiktto, kas citur lasāms pabiezās grāmatās. Paldies parpateikto, jo tas man atgādina uzskatus, kas ir populāridažās, īpaši humanitārās aprindās. Lasītais manatgādina arī to, ka ekonomika nav un nebūs precīzazinātne, un tāpēc par saimniecisko politiku domasvienmēr dalīsies. Šoreiz tomēr vēlos aizrādīt DzintaramBušam, ka Keinss nebūt nebija pirmais, kas ievērojaekonomisko spēku tendenci stabilizēties ar allažjaunu līdzsvaru. Tas ir visu ekonomisko teoriju unpolitikas pamatos jau pāris simt gadu. Jauni ir meklējumiuzlabot šī līdzsvara veidošanos. Vairāk uz tirgusprocesiem orientētie uzsver aktīvas konkurencesvajadzību, bet citi, to skaitā sociālisti un fašisti, vēlassaimnieciskos procesus vairāk vai mazāk plānot,vadīt un kontrolēt. Veidojoties ļoti sarežģītām ekonomiskāsdarbības formām un sociālas dabas trūkumiemsaimnieciskā darbībā, vairojas prasības izdarītkorekcijas gan ar likumiem, gan ar valsts (sabiedriskiem)līdzekļiem. Tām pretim stāv prasības samazinātarvien dārgākos kontroles procesus. Liekas, ka visiempriekšlikumiem ir arī savi neparedzētie rezultāti,kas mūs vedina apstrīdēt dažādās pieejas. Liekas,ka Buša kungs vēlas uzsvērt fizisko preču razošanasvajadzību, kas ir ļoti svarīgi mazturīgās valstīs. Skatotiesuz ASV, es gan vairāk dzirdu prasības paceltaugstāk taisni pakalpojumu nozares. Atgriežoties piekrīzes ASV, vēlos norādīt uz vairāku faktoru neparastukonstelāciju. Ļoti iespējams, ka tagad postindustriālālaikmetā samazinās iespējas katram būt savas laimeskalējam un visās malās vairojas neattaisnojama alkatība.Te nu atradīsim vairāk kā badīgus banķierus uncitus finansistus, ko piemin JG redaktors. Te redzēsimarī valsts darbiniekus, kuri savas algas ir pacēluši neticamiaugstu; uzņēmumus, kas nespēj sacensties arkonkurentiem citās bagātās valstīs; pensionārus, kasvēlas sabiedrības apmaksātu veselības aprūpi; patērētājus,kas labprātāk lēti pērk importa preces no Ķīnas;un sociālas taisnības meklētājus, kas centās gādāt,lai pat katra trūcīga amerikāņu ģimene varētuuz parāda iegādāties savu māju. Nākotni, ieskaitotsaimniecisko dzīvi, ir ļoti grūti pareģot. To lielā mērānoteiks ASV pilsoņi ar saviem lēmumiem krīzes samazināšanaspolitikā. Novēlu JG lasītājiem, lai vismazkrietna daļa no šiem lēmumiem būtu pārdomāti unreāli, tādi, kas veicinās saimniecisko procesu uzlabošanulaikā, kad pat turīgās tautas strauji novecojas.Gundars Ķeniņš Kings, Tacoma, Washington* * *Recenzija (JG260:73-74) par diplomētā elektroinženieraun Zemessardzes majora Ilgvara Veignera grāmatasLatvieši ārzemēs (1993) tagad papildināto,978 lpp. biezo variantu Latvieši rietumzemēs (2009)ir pārāk maiga, jo informācija par pēckara trimduRietumos ir ļoti, ļoti nepilnīga un pārāk bieži nepareiza.Recenzents Valters Nollendorfs visvairāk knibināsap vārdu transliterāciju latviešu valodā. Patīk vainepatīk, grūti nepiekrist Veignera viedoklim attiecībāuz t.s. „trimdas rakstību”: … aplamas ir to valodniekudonkihotiskās pūles, kuri cenšas atdzīvinātvēsturiskas attīstības gaitā nozaudētās un latviešuabsolūtam vairākumam praktiski vairs nevajadzīgāsnormas, arī tādas kā „ch”, mīkstināto „r”. Katrā ziņāmūsu jaunajai paaudzei (arī maniem mazbērniem)tās ir pilnīgi svešas un nav domājams, ka to trūkumsapdraudēs latvisko identitāti.Kādreizējais minsterietis, tagad rīdzinieksJG iespējams nopirkt Rīgā,Latvijas Okupācijas muzejā,Strēlnieku laukumā 1(telefons: +371-7212715;e-pasts: omf@latnet.lv. Red.48

Krista Nīgale. Pingvīnu pāris. 16 x 24 cmPar mākslinieci skat. 45.-46. lpp.

Aina Balgalve. Pamesta māja. 2005.VIIIPar foto meistari skat. JG260:44

Baiba Lapiņa-StrunskaPAR DUBULTPILSONĪBULatvijai stāv priekšā 10. Saeimas vēlēšanas. Latvijaspartijas formējas, veidojas, dalās, rodas jaunas, tiekmeklētas jaunas koalīcijas iespējas – viss mērķim, laiLatvijai būtu pozitīvas izaugsmes un attīstības iespējas.Partijas ir tik nodarbinātas ar sevi, ka aizmirsušasfaktisko suverēnu – vēlētāju. Latvijas elektorātsir gan Latvijā, gan ārzemēs dzīvojošie Latvijas pilsoņi,taču daļa no viņiem tiek apzināti aizmirsti un viņiematņemta iespēja aktīvi piedalīties savas valsts veidošanā.Runa ir par Latvijas pilsoņiem, kuri bija spiestidoties bēgļu gaitās, okupācijas varai prettiesiski likvidējotLV suverēno varu, periodā no 1940.17.VI līdz1990.4.V, kad LV rīcībspēja tika pārtraukta. Šajā laikāLatvijas pilsoņu kopums tika sadalīts trijās daļās. Lielākādaļa bija Latvijā, daļa tika deportēta uz Sibīriju,un aptuveni 250 000 personu, bēgdamas no režīmuterora, no 1944. gada un arī pēc tam atstāja Latviju.Kas ir tauta? – Valststiesību teorijas doktrīna par tautu– kā valsts suverēnās varas avotu – definē tautaskopumu, nevis tautas daļu. Latvijā pēc okupācijaspalikušajai vienai tautas daļai nav tiesību lemt par ārpusLatvijas force majeure apstākļos nonākušo tautasdaļu, to pēcnācēju likteni un turpmāko piederību.Aktuālā situācija. Satversmes tiesā ir ierosināta lieta,kurā tiek vērtēts, vai Pilsonības likuma pārejas noteikumuvārdi ja reģistrācija notiek līdz 1995. gada 1.jūlijam atbilst Satversmei, kā arī Latvijas PSR AugstākāsPadomes 1990. gada 4. maija deklarācijas preambulai.Pieteikuma iesniedzējs – Augstākās tiesasSenāts – izsaka viedokli, ka apstrīdētās normas neatbilstLatvijas valstiskās nepārtrauktības doktrīnai, kasizriet no Satversmes. Atjaunojot neatkarīgās Latvijastiesību sistēmu, likumdevējam, ievērojot tiesiskasvalsts principus, bija pienākums izlīdzināt padomjuokupācijas necilvēcīgā režīma nodarītos zaudējumusun atjaunot taisnīgumu. Likumdevējs ir atstājis bezievērības vēsturisko situāciju. Pilsonības likuma pārejasnoteikumos norādītais personu loks – Latvijaspilsoņi un viņu pēcnācēji, kuri laikā no 1940.17.VIlīdz 1990.4.V, glābdamies no PSRS un Vācijas okupācijasrežīmu terora, ir atstājuši Latviju kā bēgļi, tikušideportēti vai minēto iemeslu dēļ nav varējuši atgrieztiesLatvijā un šajā laikā naturalizējušies ārzemēs,saglabā tiesības reģistrēties Iedzīvotāju reģistrāBaiba Lapiņa-Strunska dzimusi un augusi Vācijā. BeigusiMinsteres Latviešu ģimnāziju, studējusi Minsteresun Frankfurtes universitātē ģermānistiku un socioloģiju.Jaunībā bija aktīva Eiropas Latviešu jaunatnesapvienībā. Daudzus gadus bija Latviešu tautaskopības Vācijā Hesijas zemes apgabala pārstāve.Dzelzs aizkara laikā palīdzēja apkopot ziņas par Baltijaspolitiskajiem ieslodzītajiem padomju cietumos,palīdzēja Baltijas politiskajiem bēgļiem, kad viņi nokļuvaRietumos. Pašlaik ir rūpnieciskās apdrošināšanas,pārapdrošināšanas un konsultācijas kantoraChief Operating Officer un darbojās Vācijā, Baltijā,Skandināvijā. Ar meitu un vīru cīnās par to, lai Latvijasiestādes pagarinātu viņu pirms 30 gadiem iegūtāsLR ārzemju pases. Tiek gaidīts Satversmes tiesasspriedums.kā Latvijas pilsoņi un pēc reģistrācijas pilnā apjomābauda pilsoņa tiesības un pilda pilsoņu pienākumus.Taču reģistrācijas laiks bija nereālistiski ierobežots –reģistrācijai bija jānotiek līdz 1995.1.VII. Ja personasreģistrējas pēc šī datuma, tām jāatsakās no laika gaitāiegūtās citas valsts pilsonības. Gribu atgādināt, kaKrievijas armijai saskaņā ar līgumu bija jāaiziet noLatvijas līdz 1994.31.VIII. Palika 10 mēnešu, lai reģistrētosdemokrātiskā Latvijā. Krievijas armija pametaSkrundu tikai 1999.23.X. Krievijas armija drīkst pārvilktpiecus gadus, bet Latvijas pilsoņi Rietumos – ne.Ar šādu vēsturiski un juridiski ignorantu, lai neteiktu –analfabētisku pieeju, likumdevējs ir aizskāris savu pilsoņutiesisko paļāvību, jo dubultpilsonība izveidojāsLatvijas okupācijas seku ietekmē. Un pats svarīgākais– šie cilvēki kā Latvijas pilsoņi Latvijas okupācijas laikāRietumos veidoja vienu no būtiskākajiem Latvijasvalsts elementiem – valsts tautu. Visu okupācijas laikupolitiskā trimda Rietumos formējās un skaļi un nemitīgiatgādināja pasaulei Latvijas valsts turpinājumutad, kad Padomju Savienība bija pasludinājusi jaunocilvēku jaunā valstī. Es vēlos uzsvērt, ka:1. Neraugoties uz okupāciju, Latvijas valsts turpinājanepārtraukti pastāvēt.2. Pastāv Latvijas valstiskā kontinuitāte – nepārtrauktība.3. Latvijas valsts pienākums ir ievērot nepārtrauktībasdoktrīnu un no tās neatkāpties.4. Okupācijas laikā Latvijas pilsonība turpināja pastāvēt.5. Tā izplatījās arī uz nākamajām paaudzēm saskaņāar jus sanguinis principu.6. Okupācijas laikā Latvijas valsts sūtniecības ārzemēsrīkojās Latvijas valsts vārdā. To izdotie lēmumiun veiktās darbības ir spēkā.Par skaitļiem. Dubultpavalstniecība ir atzīta 30 793LR pilsoņiem. Piemēram, lielākajai trimdas kopai, ASV– 12 473, Vācijā – 1615, Brazīlijā – 238. Īrija nav minēta.Tas nozīmē, ka Īrijā nav Latvijas dubultpilsoņu –neviena vienīga. Šie šodienas 30 793 PMLP datos minētiecilvēki neatbilst faktiskajam pilsoņu skaitam ārpusLatvijas. Tas nozīmē, ka Rietumos mītošo latviešu,ieskaitot II Pasaules kara politisko bēgļu, lielākā daļair izslēgta no šodienas Latvijas pilsoņu kopas.Ja lietojam padomju skaitļus par Rietumu latviešuskaitlisko lielumu, tad tie ir, mazākais, 500 000 cilvēku.Tas ir konservatīvs skaitlis.Pavalstniecība šodien. Aizmirsti un izslēgti arī tie 500bērnu (neoficiāls Ārlietu ministrijas skaitlis), kas ikgadu piedzimst Latvijas strādājošajiem Īrijā vien.Ar šādu tiesisku praksi Latvija ir ieņēmusi zaudētājaspozīcijas. 2004. gadā Latviju uzņēma Eiropas Savienībāun NATO, Latvijai iegūstot līdz šim nebijušu valstiskāsneatkarības un drošības stāvokli. Katrs no minētajiemvēstures periodiem ir prasījis valstisku pieejuPilsonības likumam, atspoguļojot jauna vēsturiskitiesiska posma iestāšanos, kā arī, kalpojot valstiskāsneatkarības un uzplaukuma mērķim. Tāpēc:1. Dubultpavalstniecība ir pieļaujama Latvijas pilsoņiemun viņu pēcnācējiem, kuri laikā no 1940.17.VI51

DAŽOS VĀRDOSB A L V A S – Nacionālās radioun TV padomes loceklei un kinorežisoreiDzintrai Gekai Ministrukabineta Atzinības raksts par represētolatviešu un Sibīrijas bērnulikteņstāstu dokumentēšanu.••• Par Gada cilvēkiem nosauktiVītolu Fonda un Likteņdārza dibinātājsVilis Vītols un DraudzīgāAicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijasskolniece, Latvijas Sarkanā KrustaCēsu komitejas jauniešu nodaļasvadītāja Sigita Skujiņa. •••Margaritas Stārastes Balvas medaļa(veidojis Jānis Strupulis) nr.1 pasniegta pašai bērnu grāmatuilustrētājai, 96 g.v. MargaritaiStārastei, bet medaļa nr. 2 – projektaEņģeļi pār Latviju vadītājaiKatrīnei Pasternakai. ••• ParLatvijas un Igaunijas kultūras attiecībuveicināšanu Māras Zemes krusta V šķiras ordenis– Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas direktoreiVentai Kocerei. ••• Bostonas Latviskā mantojumafonda Oskara godalga – komponistiem unvairāku instrumentu (sevišķi seno) spēles meistariem,brāļiem Mārtiņam un Pēterim Aldiņiem. Abi muzikālāsgaitas sākuši, dziedot sava nelaiķa tēva, ValžaAldiņa, vadītajā korī, un turpinājuši pašu dibinātajātautas mūzikas ansamblī Kolibri, kā arī Ņujorkas kokļuun dziedātāju ansamblī. ••• Latvijas lepnumabalva 2009 – Dr. Ainai Galējai-Dravniecei par palīdzībuapdāvinātiem Latvijas studentiem papildinātizglītību uz vienu gadu ASV prof. Paula Lazdas aizsāktāsapmaiņas programmas ietvaros Viskonsinas U.(U. of Wisconsin) nodaļā Oklērā (Eau Claire). Līdz šimfinansēti 54 studenti. ••• Somijas vēstniece LatvijāMaria Sereniusa 16.III pasniedz „somu kritiskākajamžurnālistam”, kopš 2002. gada Latvijā mītošajamAnnas Žīgures dzīves biedram Jukam Rislaki SomijasPārnesums no iepriekšējās lpp.Sigita Skujiņa un Vilis Vītolslīdz 1990.4.V atstājuši Latviju kā bēgļi un šajā laikānaturalizējušies ārzemēs.2. Dubultpavalstniecība ir automātiski pieļaujama visiemLR pilsoņiem, kas Latvijas okupācijas laikā ir dzīvojušiar LR ārzemju pasēm, kas izsniegtas LR sūtniecībāsun konsulātos.3. Dubultpavalstniecība ir automātiski pieļaujama visiemLR pilsoņiem, kas ES ietvaros ir ES valstu pilsoņiun NATO valstu ietvaros ir NATO valstu pilsoņi.Atjaunojot Latvijas valsti, tika atjaunoti Latvijas simboli,likumi, atdoti tās īpašumi ārpus Latvijas, tačulikumdevējs nav pievērsis uzmanību sava suverēna– Latvijas tautas – tiesību pilnai atjaunošanai. Neatstāsimšos pilsoņus ārpus valsts tautas kopības! Esesmu pārliecināta, ka simtiem tūkstošu šo cilvēkugaida brīdi, lai atjaunotu savas pavalstniecības unaktīvi balsotu par šīs valsts demokrātiskām partijām.Es esmu pilsone, kurai ir atņemtas pilsoņa tiesībasun pienākumi. Es Saeimas vēlēšanās nevaru balsot,turpretim ES likumdošana man dod iespēju Latvijākandidēt! oJ A U N I Z D E V U M IBaltās Rozes ordeņa 1. šķirasbruņinieka krustu par nopelniemžurnālistikā (skat. JG257:66-68).••• 10.III Latvijas un Igaunijasārlietu ministriju kopīga balva –tulkotājai Maimai Grīnbergai,kura kopš 1994. gada latviskojusiveselu virkni igauņu rakstniekudarbu – Jāna Krosa, Jāna Kaplinska,Maimu Bergas, Jāna Unduska,Jiri Ēlvesta, Andrusa Kivirekha,Vīvi Luikas, Pētera Sautera, EmīlaTodes, Sasa Henno, Kaura Kenderau.c. ••• Provokatīvajaibalvai Zirgābols, kuras mērķis irpievērst uzmanību videi nedraudzīgiemprojektiem un vides ķēzītājiem,nominēts LR vides ministrsRaimonds Vējonis, Rīgasbrīvostas pumpēšanas projektsu.c. (bs) (re)LATVIEŠU RAKSTNIEKI CITVALODĀS. Ar Latvijas Literatūrascentra un Valsts kultūrkapitāla fonda rūpēmlasītāji visā pasaulē iepazīst latviešu rakstniekus.Pateicoties šim projektam Francijā laists klajāJura Kronberga dzejoļu krājums Vilks Vienacis(Loup Borgne), ko no zviedru valodas atdzejojusiKatažina Skansberga (Katarzyna Skansberg). Dzejoļukrājums Vilks Vienacis pirmoreiz Latvijā iznāca1996. gadā paralēli latviešu un zviedru valodā. Šiskrājums izdots arī Lielbritānijā un Lietuvā, cikla fragmentipublicēti somu, igauņu, slovēņu, turku, katalāņu,īru, velsiešu, vācu, baltkrievu, armēņu un ķīniešuvalodā. ••• Ar šo pašu iestāžu atbalstu iznākušasarī Knuta Skujenieka dzejas izlases Polijā unBulgārijā. Polijā – Skujenieka dzejas izlase Cita tiltavairs nebūs (atdzej. Justīna Spihaļska), bet Bulgārijā– dzejas grāmata Sakne apvārsnī (atdzej. AksīnijaMihailova). Skujenieks ir viens no visvairāk tulkotajiemlatviešu dzejniekiem, viņa dzeja tulkota zviedru,ukraiņu, armēņu, lietuviešu, angļu, čehu, franču,turku, islandiešu, bulgāru, poļu, krievu, vācu uncitās valodās. ••• Finansiāls atbalsts piešķirtsarī Margaritas Perveņeckas Stāstu izdošanai vācu52

valodā, Noras Ikstenas Dzīves svinēšanas izdošanaigruzīnu valodā un Imanta Ziedoņa Krāsaino pasakuizdošanai armēņu un gruzīnu valodā, savukārt Čehijāklajā nākusi Latvijas krievu dzejnieka SemjonaHaņina dzejas izlase Nepārvaramas kustības (atdzej.Libuše Belunkova). (vg)DZEJA. Uz Ingridas Vīksnas 90 gadu jubileju apgāds„Mansards” izdevis viņas dzejgrāmatu Es sakupaldies, sakopojot visus iepriekš izdotos dzejoļus, sākotar 1943. gadā Rīgā iznākušo pirmo dzejoļu krājumuRūgtais prieks. Viesturs Vecgrāvis sniedz arī ieskatuIngridas Vīksnas dzīvē un dzejas pasaulē, tāiepazīstinot lasītājus arī Latvijā ar trimdā pazīstamodzejnieci. ••• „Mansards” izdevis vēl vienas trimdasdzejnieces Gunas Ikonas dzeju krājumu Dzelmē,ietverot tajā no 2006. līdz 2009. gadam sarakstītosdzejoļus, pa vidu latviskajiem dzejoļiem iebirdinot arīpa kādam angļu valodā. ••• Viļņi tuksnesī irLeona Brieža 60. dzimšanas dienai veltīta dzejoļu izlaseautora sakārtojumā. Brieža dzejoļi, tapuši no 60.gadu beigām līdz šodienai, ļauj ieraudzīt dzejniekuvēl neredzētā veidolā. ••• Lasītāju vērtējumamsavus dzejoļus nodod arī Maira Asare grāmatā Ceļšuz Tūju. Jāņa Rokpeļņa vārdiem runājot, tā ir dziļa unnesamāksloti smalka dzeja. ••• Par godu AleksandraJunkera 110. dzimšanas dienai izdots ĒrikaĀdamsona un Aleksandra Junkera sadarbības rezultātāII Pasaules kara laikā tapušās grāmatas KoklētājsSamtabikse faksimilizdevums, kur Ādamsonamelanholiskās dzejas papildina izteiksmīgie Junkerakokgrebumi. (vg)PROZA. Austras Zīles romāns Sapņu pils pie jūras irturpinājums viņas 2005. gadā izdotai grāmatai Krizantēmulaiks, parādot dažādu ļaužu interešu sadursmicīņā par vēstures gaitā vairākkārt īpašniekusmainījušu jūrmalas mītni. ••• Latviešu lasītāju iecienītais,ar ironisko skatījumu apveltītais stāstnieksĒriks Kūlis savā jaunākajā prozas darbā Viesu namaromāns ļauj lasītājam kļūt gluži vai līdzdalīgam notikumos,kuros iesaistīts raibu raibais visāda vecuma,tautību, sociālo slāņu apmeklētāju, kaimiņu un pagastaiedzīvotāju pulks. ••• Zīda čūska ir žurnālistaun publicista Gunta Bojāra pirmā prozas grāmata– izsmalcināts, emocionāls vēstījums par vīriešaun sievietes attiecībām, par mūsdienu pasauli, parmums pašiem... (vg)DAŽĀDA SATURA. Raimonda Gunāra SlaidiņaKara gaitu dienasgrāmata, 1944-1945 ir autentiskadienasgrāmata, kas rakstīta II Pasaules kara laikajaunieša valodas stilā ar daudziem toreiz lietotiem„zaldātu izteicieniem”, kā arī ar tā laika vācu armijasterminoloģiju. Tajā var izjust gan patriotisko patosu,gan 17 gadus veca zēna emocijas par pēkšņizaudēto ģimenes ligzdu un dzimto zemi. ••• LatvijasLauksaimniecības universitātes ilggadējais pasniedzējsJānis Vītoliņš kara atmiņu grāmatā Divulielvalstu dienestā apraksta 16-17 gadu veco puišulikteni, kas iesaukti armijā 1944. gada augustā, jaupašā dienesta sākumā tika dzīti tieši kauju ugunīs,bet, beidzoties karam, kā padomju gūstekņi nonācadrausmīgajās Gulaga nometnēs. Lai šī grāmata, kasnav nekas vairāk kā vienīgi mana personīgā liecība,kalpo par piemiņu visiem, kas palika kauju laukos unpadomju nāves nometnēs – tā autors Vītoliņš. •••Atis Skalbergs grāmatu Kapteiņa gars. Publicistikaun stāsti velta latviešu brīvības cīnītājiem, pretošanāskustību dalībniekiem, Latvijas nacionālajiem partizāniem.••• Vēl viena kara un pēckara laika cīņupiemiņas grāmata ir ar Aleksandra Kiršteina un cituziedotāju gādību iznākušais fotoalbums Nezināmaiskarš (Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomjuokupantiem 1944-1956). ••• RimantsZiedonis apceļojis visu Latvijas piekrasti no Lietuvaslīdz pat Igaunijas robežai un savus vērojumus sakopojisgrāmatā Jūras zemē Latvijā, kas ilustrēta ar lieliskāmAndra Eglīša fotogrāfijām. Vienlaikus autors irveicis arī ceļojumu laikā, piekrastes vēsturē un ekonomiskāsattīstības līkločos, kā arī sastapto cilvēkulikteņos. ••• Grāmatu MALA. Tā rakstīja Fridrihsonsveido rakstnieces un grāmatas sastādītājasGundegas Repšes eseja par Kurtu Fridrihsonu, Fridrihsonaun viņa sievas Zentas Gulaga laika sarakste,mākslinieka dažādu gadu piezīmes un ilustratīvaismateriāls — gan Gulagā tapušie Fridrihsona zīmējumi,gan vēlākos gados tapušo akvareļu reprodukcijas.••• Pagājušā gada 7. novembrī atzīmējām izcilālatviešu dzejnieka un „pasaku ķēniņa” Kārļa Skalbes130. dzimšanas dienu. Tai par godu nācis klajā rakstniecesIngunas Baueres biogrāfiskais romāns Lizete,dzejniekam lemtā. Šis apjomīgais darbs ar kultūrvēsturiskunozīmi ir par Lizeti Skalbi, Kārļa Skalbessievu, kuru latviešu lasītāji pazīst kā skandināvu unfranču literatūras tulkotāju. ••• Lato Lapsas gādībānākusi klajā vēl viena grāmata, kas veltīta Vairas53

Vīķes-Freibergas gadiemLatvijas varas virtuvēun arī laika periodampirms tam –Va(i)ras virtuve. Autorisola, ka grāmatā variepazīt līdz šim nezināmoVairu Vīķi-Freibergu,kas varas virtuvēdevās ļoti labprātīgi,mērķtiecīgi un aprēķināti,lai pēc iekļū-Diriģents Andris Nelsonsšanas tajā nekavējotiesķertos pie lielā katla. ••• Savukārt VairaVīķe-Freiberga izdevusi grāmatu Kultūra un latvietība,ko veido gadu desmitu laikā uzkrātās pārdomas,pie kurām VV-F atgriezusies pēdējā gada laikāun ietvērusi tās esejās. ••• Radiožurnāliste BaibaŠāberte nav baidījusies ķerties klāt vienai no Latvijasvēstures problēmām un izdevusi grāmatu par holokaustasakarā daudzināto lidotāju Herbertu Cukuru- ‘Ļaujiet man runāt!’ Herberts Cukurs, apkopojotvisu līdz šim par Cukuru rakstīto, liecināto, piepulcējotklāt savus komentārus, secinājumus un papildinotvisu ar viedokļiem par latviešu–ebreju attiecībām.TULKOJUMI. Igaunijas prezidents Tomass HendriksIlvess grāmatā Atvērtā pasaule un nacionālās vērtībasapskata Igaunijas valsts eksistences pamatus –pagātni, šodienu un nākotni, savu pieredzi ārpolitikā,NATO un pasaules problēmas kontekstā ar Igauniju.Latviešu valodā izdevumu bagātina gandrīz 200fotogrāfijas, kā arī prezidentūras laikā teiktās spilgtākāsdomas. Latviešu lasītāju neatstās vienaldzīguprezidenta asie izteikumi un trāpīgie vērojumi parmazas valsts problēmām, atrodoties kaimiņos nedemokrātiskailielvalstij, par padomju mantojuma hameleonismu,streiku būtību, veiksmīgajām un neveiksmīgajāmvalstīm. (vg)M Ū Z I K A – Pērngad maijā skatītājiem ne tikai Latvijā,bet arī 39 citās valstīs ap 600 kinoteātros bija iespējaredzēt un dzirdēt mecosoprānu Elīnu GarančuRosīni operā La Cenerentola (Pelnrušķīte). Aizvadītajāsezonā (2010.16.I) slaveno operdziedātāju varējavērot Bizē Karmenas tiešraidē, bet pirms tam(2009.7.XI) – Andri Nelsonu, diriģējot Pučīni operuTurandota. Gaidāmajāsezonā ŅujorkasMetropolitēna operāAleksandrs Antoņenkodziedās Dmitrijalomu Modesta Musorgskaoperā BorissGodunovs, kas arī tikšottranslēta pasauleskinoteātros, betGaranča dziedās Karmenaslomu (9 reizes),Maija Kovaļevska savukārtbūs Mīmi un Kristīne Opolais – Mizete PučīniLa Bohème. Bez tam Nelsona vadībā skanēs ČaikovskaPīķa dāma. ••• Žurnālā The Opera News(2010,1) – ar Garančas attēlu uz vāka – kritiķis Hōls(George Hall) devis rakstu „Gipsy in Her Soul” (Čigānieteir viņas dvēselē). ••• Marta sākumā LatvijasNacionālā simfoniskā orķestra diriģents Šišons (KarelMark Chichon) turpina popularizēt mūsu simfoniskomūziku, iekļaudams programmā Boloņas (Bologna)Manconi teātrī Emīla Dārziņa Melanholisko valsi.••• 14.III basbaritons Egīls Siliņš Vīnes Tautasoperā (Volksoper) redzams Žermona lomā Verdī LaTraviata, bet 19. un 28.III Bastīlijas operā Parīzē Votānalomā Vāgnera Das Rheingold (Reinas zelts). •••Kokneses Fonds sadarbībā ar jauniešu kori Balsis unLatvijas TV izdevis CD/DVD Ceļamaize ar dziesmām,kas pēckara trimdiniekiem stiprinājušas latvietību cerībā,ka arī šodien tās palīdzēs visiem latviešiem, neatkarīgino dzīves vietas, izjust saikni ar Latviju, vairotpatriotisko vērtību veidošanos un stabilizēšanu. Nenoliedzamiskaistas, patriotiskas dziesmas! Gan jāpiebilst,ka daudzas no minētajām Vācijas bēgļu nometnēsun krietnu laiku pēc Lielās izklīšanas neeksistēja.••• RLB (17.II) Andrejs Jansons diriģē LNOorķestri, arī savu Ņujorkas Latviešu kori, kas kopā arjauniešu kori Balsis un Mūzikas akadēmijas kori atskaņoViktora Baštika kompozīcijas. ••• GrupasLabvēlīgais tips solists Andris Freidenfelds par jaunopopulāro dziesmu „Čiekurs – egles dēls”: slavinājumsmūsu zemes bagātības pamatelementam – čiekuram,pamatīgi apšaubot lāču, vilku, lapsu u.c. zvērukundzību. Tās ir šaubas arī par cilvēku kā t.s. „radībaskroni”. (re) (um)

T E Ā T R I S –Nacionālajā teātrīekonomiskā un sociālākrīze Latvijā, ko viegli(NT) Mihails Kublinskissasaistīt ar šodienasiestudējis rakstniecesdižķibeli. ••• KrievuGundegas Rep-šes traģikomēdiju Jūrasvelni. NT direktorapalīdze Ieva Strukazina vēstīt, ka lugasfestivāla Zelta masšeska ietvaros 13.IV LNObaleta trupa uzstājas arKristiana Spuka Smilšuvīru.(re)nosaukums radies,domājot ne par Bībelessātanu, bet ieklausotieslatviešu folklorā– tajos velnos, kocilvēkam pa spēkamTĒLOTĀJMĀKSLA–Ģ. Eliasa Jelgavas Vēsturesun mākslas muzejāgleznotājas SilvijasMeškones plašaapmuļķot un uzveiktretrospekcija vairāk kāar savu gudrību. Tomēr– arī velni no tei-Skats no lugas Jūras velni uzvedumaimpresionistiski tvertās30 gadu garumā – nokām un pasakām augdaiļrades sākuma līdzun mainās, un ej nu atrodi to īsto veidu, kā ar velniemcīnīties 21. gadsimtā. Cīkstēšanās ar dzīvi biežipēdējo gadu veikumam, kurā pati būtiskākā ir krāsakā dzīves iespaidu emocionāla fiksācija. Māksliniecesgarīgajā dzīvē liela loma ir gaismai – kā visa dzī-vien ir cīkstiņš ar velnu sevī. Jūras malā dzīvojot – arjūras velnu. ••• Daudz pārrunātā Māras Zālītesvības avotam, un pagātnei – kā kultūras pamatam.luga Lācis (arī NT) balstās uz faktiem un vēsturiskiprecīziem dokumentiem par ļoti smago nodevē-Kroļļa izstāde ar zīmuļa zīmējumu divām atsevišķām••• Ārzemju mākslas muzejā Rīgā grafiķa Gunāraja traģiku rakstnieka Viļa Lāča personā, aptverdamasērijām: Bīstamais līdzsvars un Atlantīda, kā arī diptihuČūskas kāzas. Šo darbu ierosu mākslinieks guvislaiku no 1939. līdz 1949. gada vasarai. Ja Lācis būtudzīvs, viņš tiktu tiesāts vismaz pēc diviem punktiemno filmas par leģendāro 8. pasaules brīnumu – Aleksandrijasbāku, kuras detaļas atklājuši zemūdens ar-– par valsts nodevību un par genocīdu pret savu tautu– tā autore. ••• 20.XI Dailes teātrī Grigorijaheologi Vidussjūrā. Krollis savos zīmējumos risina sarunupar dažādu tautu kultūru mijiedarbību, par garīgajāmdimensijām, kas krustojas cilvēces pastāvē-Gorina Tils Pūcesspieģelis – komēdija par tautas ākstuun vienlaikus brīvu cilvēku, ko nekādi nav iespējamsnogalināt. •••šanas mūžā. ••• Rīgas galerijā Stikla pērlīšu spēlēspar sevi liek runāt mākslinieks scenogrāfs IlmārsKrievu kulta režisora KirilaSerebreņņikova iestudētās Nikolaja Gogoļa Mirušāsdvēseles (NT) aizrāvušas rīdziniekus ar humoru,Blumbergs. Blakus darbiem, kas saistīti ar MocartaBurvju flautas iestudējumu LNO, izstādītas gleznassarkasmu un jautrību – muižnieks Čičikovs, Maņilovs,un paša mākslinieka sejas nolējumi, papildināti arnīkulīgais Pļuškins, Sobakēvičs, atraitne Karobočka –dažādām detaļām un krāsojumu. Gleznās izmantotiEh, kā smejies, ar prātu Krieviju nesaprast! – izsaucasarī dažādi priekšmeti, spēļlietiņas, papīrs utt. IzstādiĒriks Hānbergs (Latvijas Avīze 3.III). ••• Par Liepājasteātrī krieva Germana Grekova Hananas „izliet-Blumbergs veido kā īsts režisors, kurā katram eksponātamvai detaļai ir ierādīta svarīga vieta un kura veidolielu izrādi – pārdomu „seriālu” par to, kas ir dzīvenes reālismu” izsakās Latvijā mītošais zviedru autorsKarls Bjoršmarks: zālē sēdošais ir tikpat kā iegājisun kas ir pēc tam. Tas ir vēstījums par dzīves īslaicībuvienā no tiem dzīvokļiem Liepājas Karaostas piecstāvumājās, par kuriem viņš līdz šim kaut ko bija dzir-un tās neatgriezenisko vērtību, par cilvēces gaitu kopumā,par garīgumu un niecīgumu. ••• LNMMdējis, bet nekad nebija tur kāju spēris (Latvijas Avīzevienlaicīgi (1. stāvā) 60 gleznas no Lejasnormandijasreģiona padomes (Francijā) kolekcijas Gleznots27.II). ••• Dailē Kārļa Auškāpa iestudētā ValdaGrēviņa (1895-1968) maz ievērotā komēdija Gaisagrābekļi (1932), kur smejoties atainota 30. gaduNormandijā (Monet, Courbet u.c.) un (2. stāvā) izstādeGleznots Latvijā (Jūlijs Feders, Jānis Rozentāls,55

Vilhelms Purvīts, Jānis Valters) –Latvijas daba 19.-20. gs. mijā.••• „Arsenālā” plaša EdvardaGrūbes turpat 50 gadu garā radošāmūža retrospekcija mākslinieka75 gadu jubilejai (2010.XI)par godu. Galvenās tēmas ir maize,māte, bērns, durvis, logs, mūzikasinstrumenti, kurus Grūbeglezno nepārtraukti un neskaitāmāsvariācijās, bet kuri vienmēriegūst jaunu skanējumu, jaunukrāsu risinājumu. Apgāds „Neputns”laidis klajā Grūbes darbualbumu. ••• Tallinas galerijā„ArtDepo” latviešu un igauņumākslinieku izstāde We AreFine. Latviju pārstāv Andris Eglītis,Līga Meldere, Vineta Kaulačau.c. ••• Jelgavā gada sākumā12. Starptautiskais ledusskulptūru festivāls, kur ekonomiskāssituācijas dēļ piedalās tikai22 autori no 9 valstīm. 1. vieta– Latvijas pārstāvim AināramZingnikam par darbu Noķertvēju. Komandu grupā uzvar bulgārutēlnieki, bet žūrijas balva par meistarību krievaAndreja Molokova un mūsu pašu Zvingnika kopdarbamIņ – jaņ. ••• Dzelzceļa muzejā Rīgā „Purvīšabalvas 2009” laureātes Katrīnas Neiburgas izstādePatiesībā. Darbs, ģimene, mīlestība, Dievs, bērni unmuzikāli priekšnesumi. ••• Personālizstāde A. Sūnasgalerijā Intai Celmiņai – krāsas, kas klātas uz audeklaar platām otām. Jāapbrīno mākslinieces iekšējāenerģija un spēks, kas verd no darbiem, kuros, šķiet,sakoncentrējies viss mūsu laika dramatisms. •••Pirmizrādi piedzīvo filma Versija Vera – par krievu tēlnieci,rīdzinieci Veru Muhinu. ••• „Mansarda”Jānis Kreicbergs. Zaļās kāzas. 1972Gunārs Krollis. Bīstamais līdzsvarsapgādā iznāk Māra Branča sarakstītāgrāmata/albums Lidojums parKanādas latviešu mākslinieci undzejnieci Gunu Ikonu-Krūmiņu.••• Galerijā „Māksla XO” KristapaZariņa izstāde Vulkāns – ceļojumapiezīmes laikā un telpā, bet„Galerijā 21” – jaunās māksliniecesAndas Lāces Neizdibināmās takas.••• Izveidota „Purvīša balvas2011” žūrija ar 6 vietējiem pārstāvjiem(LNMM direktore Māra Lāce,Jānis Zuzāns, Eduards Kļaviņš, HelēnaDemakova, Inga Šteimane unkolekcionārs Andris Kļaviņš) un trīsārzemju (Lietuvas, Krievijas, Polijas)ekspertiem. ••• Jūnijā Latvijasvēstniecībā Vašingtonā izstādītaSniedzes Ruņģes instalācija Meklētājs/Explorer– par Latvijas svētvietām,senajām, garīgajām vērtībām,senču tradīcijām. Tās pamatā izlaseno aptuveni 1 800 fotoattēliem,kas radušies divu mēnešu ekspedīcijaslaikā, šķērsojot Latviju no Dundagaslīdz Krāslavai, no Rucavaslīdz Kārsavai. (mb)F I L M A – Filmas Soviet Story (Padomju stāsts) režisoramEdvīnam Šnorem ar Igaunijas prezidentarīkojumu piešķirts valsts augstākais apbalvojums– Māras Zemes krusta 4. šķiras ordenis. VienlaikusEdvīns kļūst par Amerikas Baltiešu brīvības līgasbalvas (2009) laureātu. Filma pieejama ar subtitriemvismaz 30 valodās. ••• Arvien lielāku popularitātiiegūst Mōrīnes un Džeimsa Tastija (Maureen& James Tusty) 2007. gadā veidotā filma The SingingRevolution par igauņu dziesmoto atmodu1991. gadā. Latvijā tā izrādīta vairākkārt, arī LOM.••• Berlīnes 9. Tūrisma festivālā Das goldene Stadttor2010 īsfilma par Ziemsvētku eglīti Rīgā saņēmusisudraba balvu kategorijā „pilsētas tūrisms” (skat.http://tinyurl.com/eglite). ••• Uzjautrina animācijasfilmiņa Latvietis, kur rež. Jānis Cimermanis 8minūtēs dara zināmu Latvijas vēsturi (http://tinyurl.com/cimermanis). ••• Gada sākumā ne tikai 22Latvijas kinoteātros, bet arī Ņujorkā un Vašingtonānotiek pirmās digitālās latviešu filmas Rūdolfa mantojumspirmizrāde. Tās autors/režisors Jānis Streičsizmantojis Rūdolfa Blaumaņa motīvus. Visumā noskatītājiem dzirdētas jūsmīgas atsauksmes, taču dažiemfilma šķita samērā klišejiska un samāksloti „uzfrizēta”.Laimīga izvēle blaumaniskās gaisotnes radīšanaibijusi Uģa Prauliņa mūzika. ••• Nacionālajāfilmu festivālā Lielais Kristaps 2009 balvu par mūžaieguldījumu kinomākslā saņem Viktors Šildknehts.Labākās filmas – Bekons, sviests un mana Mamma,Nevajadzīgie ļaudis, Apsēstība, Bēgums; labākaisscenārists – Pauls Bankovskis (Klucis – nepareizaislatvietis). ••• Par Anša Epnera studijas AVE veidotodokumentālo Bēgumu (rež. Ivars Zviedris) filmaslīdzproducents (Brendan Culleton): Neviens nezinapar gliemežu lasītājiem, īri nevēlas darīt šo darbu. (..)Tas ir smags darbs, kā darba stundas nosaka paisumaun bēguma plūdmaiņa, tādēļ to veic tikai imigranti,56

kas nopelnīto naudu sūta uz Latviju.••• Par 5 latiem iespējamsiegādāties studijas „Rija” (rež. JānisOzoliņš-Ozols) veidoto 54 minūšufilmu Trejādas saules DVDformātā (ar subtitriem angliski unkrieviski) – savā laikā JG redaktores,psiholoģijas/folkloras profesoresun LR prezidentes Vairas Vīķes-Freibergasdzīves stāstu. Nosaukumspatapināts no Vairas sarakstītāsgrāmatu sērijas par mūsudainām. ••• 23 minūšu filmuPēdējais Lāčplēsis (rež. Jānis Vingris),neraugoties uz krietno troksnipirms vairāk nekā diviem gadiem,kad atsevišķi likumdevēji tonosūdz par „Latvijas tēla graušanu”un tai tiek liegts finansējums,tomēr piedzīvo pirmizrādi Rīgā untiek izrādīta arī Valmierā, Vaidavā,Dikļos u.c. Tās saturs precīzi atstāstītsportālā apollo.lv: Pār Latviju nolaidusies drūmanakts. Pie varas nācis alkatīgais un izvirtušais doktorsŠņukurs, kam rūp tikai vara un personiskās neķītrāsizklaides. Daudzi latvju tautas varoņi ir sagūstīti unpakļauti sadistiskiem pazemojumiem, bet citi – izsludinātimeklēšanā kā noziedznieki. Tomēr varenākaisno visiem – leģendārais Lāčplēsis, kurš reiz divkaujāar Melno bruņinieku nogrima likteņupē Daugavā,iznirst no dzelmes, lai mainītu Latvijas likteni. Kopāar labajiem varoņiem – Antiņu un Maiju – Lāčplēsisno „slikto” nagiem glābj princesi Zeltīti, mazo vīriņuSprīdīti un dzejnieku Raini. Tas nokaitina varenodoktoru Šņukuru, un viņš tos visus uzaicina uz boksamaču. Pieveikt Šņukuru pa vienam neizdodas. Vaikopīgi izcīnītā uzvara ir īsta? Groteskai kinoalegorijaimūziku sarakstījis patlaban ASV mītošais AndrisVilcāns. (re)F O T O G R Ā F I J A – Ievērībasvērta ir Modra Rubeņa nesenā izstādeKuldīgas pilsoņi Latvijas Fotogrāfijasmuzejā – vairāk kā 30melnbalti uzņēmumi, kas tapušigalvenokārt 80. gadu beigās, 90.gadu sākumā, un kurus paspilgtinafotogrāfa paša rakstītais, katramattēlam pievienotais komentārs.••• Vecmeistara JāņaKreicberga melnbalto fotogrāfijualbūms (Laimas Slavas, Alises Tīfentāles,Katrīnes Teivānes teksti) irfotogrāfiska apcere par skaistu, juteklisku,noslēpumainu būtni – sievieti.••• Toties Foto Kvartālā(2010,1) iespēja iepazīties ar InesesKalniņas vīriešu akta fotogrāfijām.Un vēl daudz ko citu – jaunajāsadaļā „Jaunums” ar GuntasPodiņas un Mārtiņa Laizāna darbiemun biogrāfiju, ar 20. gs. fotosirreālistiem(Tīfentāle), Ventspilsfotogrāfu II Pasaules kara laikāJūliju Karlovski (Pēteris Korsaks)u.c. (bs) (re)Pēdējais LāčplēsisP E R I O D I K A – Šī gada Karogadižķibeles radītajā janvāra/februārakopnumurā citu tekstu vidūPauls Bankovskis apcer literāro žurnālulikteni globālā mērogā, IlgonisBērsons pievēršas nacionālkomunistamVoldemāram Kalpiņam,Dārta Dzenīte – Rūdolfa Blaumaņaattiecībām ar vairākām Cēsu dāmām,Sergejs Moreino – Čaka daiļradei.Lasāma arī nodaļa no VairasVīķes-Freibergas jaunizdotās grāmatasKultūra un latvietība. Beletristikupārstāv Inga Žolude, JurisZvirgzdiņš, Māris Bērziņš, GundarsIgnats. Gandrīz visos pērngada Karoga(red. Ieva Kolmane) laidienosatrodama atsaukšanās uz JGtekstiem, arī Odrijas Tingas anotācija(K10) par JG259. Bērsona atklājumsK12: iepriecina rakstu krājumaJG lasījumi, esmu kļuvis partās recenzentu „Brīvajā Latvijā” un „Laikā”. Apstākļos,kad apdraudēta „Karoga” iznākšana, būtu visādijāatbalsta un jāpapildina JG, kas labprāt publicēLatvijas autorus. Bet dzejniekam Imantam Auziņam,lasot šo rindiņu kompilētāja pārskatu par Māri Čaklo(Journal of Baltic Studies, June 2009), nācies vēlreizdomāt par to, cik svarīgi, ka autoram izdodasdzejnieka daiļradi iekļaut precīzā laikmeta un starptautiskādzejas kontekstā (K11:202). ••• DizainaStudijā (2010.III/IV – red. Sandra Krastiņa) īpašuinteresi izraisa Andas Bolužas, Rudītes Kalpiņasun Guntara Godiņa apceres par Atmodas laika literāromēnešrakstu Avots (1987-1992) – leģendu tālaika kultūrvēstures ainavā. ••• Jaunā vēsturesun sociālo zinātņu akadēmiskā žurnāla Atslēgvārdi/ Keywords < http://satori.lv/ >, kas veltīts humanitārajamun sociālām zinībām Baltijas valstīs, nr.2centrā ir Veceles (Katja Wezel) pētījums,kur viņa ar kritisku un analītiskipieeju salīdzina Staļina un Hitlerarežīmu noziegumus, MārtiņaKaprāna raksts par 24 autobiogrāfijāmpirms un pēc padomju varasgadiem un Ivetas Kažokas – parLatvijas parlamentāriešu attieksmipret nelatviešu jautājumiem. •••Latvju Dievturu sadraudzes apkārtrakstāZīle (2009,27) tās veidotājsun Ārpuslatvijas dievturuvadonis Spuru Ričs aicina tautasbrāļus un māsas darboties par latviskuLatviju latviskai latvju tautai,kā sasniegšanai ikvienā latviešumācību iestādē ir jābūt mācībupriekšmetam „latvietība” jeb „latviskādzīves ziņa”. Vēl uzzinām,ka veļus sauc arī par iļģiem, vecīšiem,lēļiem, lēļu bērniem, raudaučiem,urgučiem u.c. 28. nr. (2010),Zīle solās koncentrēties uz visasLatvijas dievturu draudžu un arīneatkarīgo dievturu piesaistīšanu.Dievturība ir tā dzīvā, radošāuguns, kas nāk caur seno pieredzi57

(..) dvēsele, ko redzu latviešos, latviešu dainās, dainudievestības stāstos, mitoloģijā, dabā – tā ValdisCelms. Numura nagla – Sandras Milevskas „Saulesdaudzinājums”. ••• Mūzikas Saules (2010,1 –red. Orests Silabriedis) centrā ir turpinājums sarunaiar leģendāro klaviernieci Jautrīti Putniņu unMarģera Zariņa agrāk nepublicētas lugas fragments.••• DV Mēnešrakstā (2009,4), ko ievada IngridasVīksnas dzejolis „Karogi”, vairums materiālu veltītinacionālpolitikai un nesenajai vēsturei, visvairākkopš Trešās atmodas. ••• Pērn ar TZO apbalvotāTreju Vārtu izdevēja/redaktore Julieta Rumbergalolo cerības, ka žurnāls turpinās iznākt. Pēdējo līdzšim redzēto nr. piepilda lielākoties pārpublicētas atmiņasplus Ata Skalberga suminājums Austrālijā mītošajamJānim Vējiņam par palīdzības darbu Latvijai.(re)T Ī M E K L Ī – 2010.25.II Somijas Nacionālā bibliotēka(bij. Aleksandra jeb Helsinku U. bibliotēka) nododSomijas vēstniekam Latvijā Jurim Bonem tālāknodošanai Latvijas Nacionālajai bibliotēkai (LNB) latviešuliteratūras krājuma Lettonica (1820-1917) digitalizētukatalogu. Gēteborgas pilsētas bibliotekāresLīvijas Vītoliņas sagatavotu, to 1978. gadā trīspamatīgos sējumos izdod Helsinku U. – Latvialaisenkokelman, 1820-1917. ••• Bibliotekāre un JGrecenzente Astra Roze ziņo, ka pērngad decembrīKanādas Latviešu centra Toronto (KLCT) bibliotēkanosūtījusi LNB laikraksta Laiks indeksa kopiju DVDformātā lejupielādei nacionālajā analītikas datubāzē. Indeksā ir 50 000 analītisku aprakstu, kas veidotiAUTHEX programmā un aptver visus numurusno 1949. līdz 1990. gadam. Raksti ievesti zem autora,ja tāds ir, zem vairākiem priekšmetiem un zem rakstanosaukuma. Par paraugu ņemts gadskārtējais Kanādasperiodikas rādītājs (Canadian Periodical Index).Priekšmetu rādītājs izstrādāts pēc KLC bibliotēkaspriekšmetu kataloga formāta, lietojot ASV Kongresabibliotēkas sistēmu. Projekta vadītāja Rasma Ruģelebijusi viena no Jorka U. (York U., Toronto) vadošāmbibliotekārēm. Laika indekss pieejams, rakstotuz: KLCTbiblioteka@hotmail.com ••• AmandaJātniece portālā Latvians Online vēsta, ka Baltiešustudiju programmas (University of Washington) ietvarospieejams prof. Jāzepa Leļa (1927-1989) 80.gadu sākumā izveidotais valodas kurss Basic Latvian(). ••• IngaFreivalde dod ziņu par savā laikā Rīgas Filmas unLatvijas Radio vadītāja, filmas My Latvia veidotājaAlberta Jekstes fotouzņēmumiem (no filmām), kaspadomju varas gados slepeni nokļuvuši Rietumos undaļa no kuriem publicēta amerikāņu nedēļas žurnālāLife (1953.21.XII). Skat ••• Ir sākusi darboties Rīgas pašvaldības e-pakalpojumuvietne . ••• „Kultūrasinformācijas sistēmas” sabiedrisko attiecībuspeciāliste Ilma Elsberga informē, ka 2009. gadāLatvijas lielāko zinātnisko un augstskolu bibliotēkuelektroniskais kopkatalogs sasniedzis 460 365ierakstus. ••• ES digitālās bibliotēkas Europeana() mērķis esot visdrīzākajālaikā izvietot aptuveni 10 milj. digitalizētu vienību– tā lai, piem., čehu students varētu pārlapot Britubibliotēkas grāmatas, nebraucot uz Londonu, betīru mākslas mīļotājs spētu tuvumā apskatīt „MonuLizu”, nestāvot rindās Luvrā. ••• UNESCO WorldDigital Library () toties lepojasar kvalitāti, nevis kvantitāti. 1 200 vienību vidū iekļautsviens no vecākajiem romāniem pasaulē – 11.gs. Japānā tapušie Gendži stāsti, 13. gs. Sātana bībele,vācu mūka Martina Valdzēmillera (Waldseemiller)zīmētā (1507) pasaules karte, kāda krievu misionāraaleutu valodā tulkotā Bībele, arī trīs Daugavpils(toreiz Dvinskas) foto attēli, vairākas Kurzemes(Courland) kartes un Livonijas atlants. ••• Latvijāiznākušas grāmatas var iegādāties: ;; un, kur var arī mainīties publikācijām.••• Darbojas Latvijas Rakstnieku savienības mājaGatis Šļūka. Latvijas Avīzeslapa ••• Portāla ¼ Satorigalvenajiem veidotājiem Rei nim Tukišam unIngmārai Balodei pērngad pievienojas Irbe Treile,sadaļu „Kas notiek?” un „Aktualitātes” veidotāja.Portālu atbalsta LR Kultūras ministrija, Valsts kultūrkapitālafonds un biedrība Ideju Forums (IF). •••Autortiesību aģentūras direktores vietniece AnitaSoskovska vēstī, ka IF pārkāpis autortiesības, publiskojotAnšlava Eglīša darbus e-bibliotēkas internetavietnē. (ar) (re)Ē R M Ī G A S B Ū Š A N A S – JG saņēmusi ziņu parkādu jaunu, trimdā dzimušu latvieti ar ASV pilsonību,kurai LR gogoliskie birokrāti liek dažādus šķēršļusuzturēšanās atļaujas pagarināšanai, kas viņai nepieciešama,lai pabeigtu kādas pazīstamas latviešurakstnieces grāmatas pārtulkošanu angļu valodā. Jatu neatsakies no ASV pilsonības, praktiski nav iespējamsLatvijā atgriezties! – izsaucas diskriminētā „ārzemju”latviete. Tajā pat laikā tautas kalpi Saeimā(ar 48 balsīm par un 42 pret) panāk (4.III) uzturēšanāsatļaujas saņemšanas atvieglošanu ārzemju investoriem,arī Krievijas, ko daudzi uzskata par noziedzīgupolitiku nekustamā īpašuma spekulantu un Latvijaszemes atdāvinātāju Krievijai interesēs. •••Smieklus caur asarām izraisa LR Privatizācijas aģentūrasgandrīz izmisīgās pūles pārdot Skrundas lokatorapilsētiņu – vienalga kam, ka tikai maksā. Līdzšinējiegalvenie pretendenti: krievu Aļeksejevskoje Servissun azerbaidžāņu finansists Magomeds Gurbanovs.Tajā pat laikā latviešiem pēc likuma liegts pārrakstītuz savu bērnu vārda pat nelielu īpašumu, japēdējie, kaut arī grib kļūt par LR pilsoņiem, nevēlasdažādu iemeslu dēļ atteikties no tās valsts pilsonības,kurā tie dzimuši. ••• Publiski atvainoties Adelaideslatviešu austrāļiem spiesta vietējās latviešu skolasskolotāja, no Latvijas palīdzēt atbraukusī MārīteRumpe – rakstisku ielūgumu uz gadskārtējo skolas58

sarīkojumu viņa, lūk, adresējusi organizāciju vadītājiemun visam kolektīvam. Kompleksu māktu zināmuadelaidiešu aprindu uztverē vārdiņam „kolektīvs”(no latīņu collectivus), kas apzīmē cilvēkus, kurusvieno kopīgs darbs vai intereses (piemēram, tautasdeju kolektīvs), esot tikpat zemiska un netīra piegaršakā vārdam „komunists”. Tas nekas, ka jau pirmspadomju kolektivizācijas un kolhoziem šaušalas izraisošaissvešvārds visai plaši lietots pirmskara neatkarīgajāLatvijā, pat, kā pārliecinājies Laikraksta „Latvietis”redaktors Gunars Nāgels, tādos izdevumos kāLatvijas Vēstnesis, Latvijas Kareivis u.c. ••• Rakstā„Kultūras komisāri” (Laiks 2010,7), šķiet, samērā nesenāekonomiskā migrante Biruta Magone, kura tagadrediģējot Ziemeļkalifornijas Apskatu (pirms tam,Ojāra Celles un pēcāk Gvido Augusta laikā, visizcilākotrimdas „mazās preses” izdevumu), ar visai kurioziemfrāžu virknējumiem vēršas pret Nacionālās kultūraskomitejas vadītājas Sarmītes Ēlertes teikto, kacilvēki Latvijā būs lepni maksāt nodokļus, ja tie aiziesne tikai izglītībai un pensijām, bet šai brīnišķīgai kultūraiun videi, kas ir ap mums. Jaunajai Nacionālajaibibliotēkai, koncertzālei, Dziesmu svētkiem, Kinoskolai. Magones uztverē tikai neaptēsti nabaga muļķīšiļaušot, lai ar daļu no nodokļiem tiktu atbalstītašāda elitāra un valsts sponsorēta kultūra. Viņas veselajamsaprātam totāli neaptverams ir sabiedrībasatbalsts dažādiem festivāliem, tādiem kā Baltā nakts,Staro Rīga, Rīgas svētki, arī teātriem, dziedāšanai undancošanai Dziesmu svētkos, mākslas, īpaši laikmetīgās,biennālēm, muzejiem, baletam, operām, etc.Seko aicinājums nodokļu maksātājiem nevis atbalstītkultūras pasākumus, bet gan koncentrēties uz privātīpašumuiegādi un miljonāru skaita pavairošanu.••• Laika redakcijai pienākas pateicība par savulasītāju regulāro iepazīstināšanu ar JG saturu. Tas, kaš.g. Laika 11. nr. Jura Žagariņa informatīvais rakstspar JG260 iekļuvis sadaļā „Latvieši Amerikā”, ir galīgssīkums, bet tomēr gribas piebilst, ka JG ir visulatviešu rakstu krājums, un tās redakcijas locekļi unlīdzstrādnieki atrodas gan Eiropas valstīs, protams,ieskaitot Latviju, gan Savienotajās Valstīs un arī Kanādā,kur žurnāls tiek digitāli drukā likts.L A T V I J Ā : A R S K A T U V I Ņ D I E N Ā S –25.III tiek pieminēti Maskavas režīma upuri – dienā,kad pirms 61 gada (1949) sākas 42 125 nevainīgucilvēku, to vidū 10 000 bērnu un jauniešu, māšuar zīdaiņiem uz rokām, vecu un slimu, pat no nāvesgultas izceltu cilvēku izsūtīšana mūža nometināšanaiSibīrijā. Pēc „Hruščova amnestijas” (1956) atgriežastikai 31 600 cilvēku. ••• Kādā Tartu ēkas pagrabā,veicot remontu, uz sienām atrastas pusizdzisušas,emocionāli satricinošas liecības, kuras laika posmāno 1941. līdz 1946. gadam tur atstājuši čekas uznāvi notiesāti latvieši. ••• UNESCO Latvijas nacionālāreģistra ietvaros, vispirms Tukuma „Pils tornī”,pēc tam Okupācijas muzejā Rīgā iespēja aplūkotdivas no Vjatlaga Sibīrijas izsūtījuma rakstītas (1941)vēstules uz bērza tāss, Kara muzejā Rīgā – „LatvijasCentrālās Padomes memorandu (Rīgā, 1944.17.III), RTMM – Raiņa un Aspazijas savstarpējo saraksti(1894-1929), bet Enerģētikas muzejā – EduardaKrauca fotonegatīvu (uz stikla platēm) kolekciju „Ķegumaspēkstacijas celtniecība”. Kraucs ir pazīstamsarī kā galvenais Hochfeldas baltiešu bēgļu nometnesdzīves (Augsburgā) iemūžinātājs (1945-1950). •••Kādreizējā LPSR Augstākās padomes sekretāra, pēcākLR vēstnieka Krievijā un Lielbritānijā Imanta Daudišapapīros atrastā Kārļa Ulmaņa ārzemju pase liecinapar pēdējā priekškara prezidenta vēlēšanos nokļūtŠveicē, ko arī 1940. gadā atbalstījis Maskavai paklausīgāsmarionešu valdības vadītājs un Ulmaņa draugsno studiju laikiem Augusts Kirchenšteins, kurš nosūtījislūgumu Latvijas ģenerālkonsulam Šveicē palīdzētbijušajam prezidentam iekārtoties cerētajā mītneszemē, kur viņš nekad nenokļūst – čeka viņu nogādāvispirms Iekškrievijā, pēcāk viņa nāves (1942)vietā Turkmenistānā. ••• Vēsturnieks KasparsKļaviņš, iedziļinoties Francijas Ārlietu ministrijas slepenosdokumentos par attiecībām ar Baltijas valstīm(1917-1939), atklājis, ka jau neilgi pēc 1917.gada boļševiku oktobra coup d’etat Maskava sākusikalt plānus par Baltijas valstu neatkarības likvidēšanu,piem., 1925. gadā Padomju Krievijas vēstniecībaiRīgā tiek piešķirti 75 000 zelta rubļi (ievērojamasumma tiem laikiem) propagandas vajadzībām. Interesanti,kādu Krievijas finansējumu šobrīd saņemdažādie „krievvalodīgo aizstāvji”? – pavīpsnā Dr. Kļaviņš.••• Simona Vīzentāla Centra Izraēlas birojadirektors Efraims Zurofs kritizē LR ārlietu ministraMāra Riekstiņa komunistu noziegumu pielīdzināšanuholokaustam. Ministrs šādu Zurofa sāpju svēršanusavukārt noraida kā amorālu. (re)L A T V I J Ā : A R S K A T U M Ū S D I E N Ā S –Apvienības Vienotība dibināšanas kongresā Nacionālajāteātrī 2010.6.III Anna Žīgure: Vēlēšanas rudenībūs robežšķirtne, protams, valsts vismaz vārdosnepazudīs, ne gada laikā, varbūt pat ne 5 gados, bettautas dzīvā spēka noasiņošana gan var turpinātiesvēl straujāk nekā līdz šim. Tagad, pēc 70 gadiem irgandrīz vai tāda pati situācija kā iedomājoties 1940.gadu, kad Latviju atdeva bez neviena šāviena. SandraKalniete: Es ticu, ka līdz ar „Vienotības” izveidošanosbeidzas postpadomju politikas periods Latvijā un sākasceļš uz normālu Eiropas valsti (..) ierosinu apvienotpilsoniskuma, kultūras un sabiedrisko mediju finansējumuvienā institūcijā un radīt fondu „Nacionālavalsts”, kas atbalstītu nacionālās identitātes trīsvaļus – kultūru un jaunradi, sabiedriskos medijus unpilsonisko līdzdalību sabiedriskam labumam. VairaVīķe-Freiberga: Šis priekšvēlēšanu laiks nav solodaiļslidotāju ēra. Latvijai nepieciešama labi saliedētahokeja komanda, kas spēj stratēģiski domāt, taktiskirīkoties, bet galvenais – smagi strādāt un sastrādāties,lai panāktu uzvaru. Ģirts Valdis Kristovskis: Tākā ir bijis līdz šim, tālāk vairs nevar! Nacionālā valstsir nozagta, palaista pašplūsmē un kā bārenīti to aplaupa.Kādam par šo bārenīti ir jāiestājas un jāpalīdztai izaugt par Mildu, daiļu kā pirmskara pieclatniekā.••• Grupa Prāta vētra liedz Vienotībai lietot mūziķuvārdu un izmantot reklāmai dziesmas fragmentumēs esam un būsim tie labākie – tā grupas menedžereAija Auškāpa. ••• Dienas bijušās galvenāsredaktores Sarmītes Ēlertes vadībā nodibinātās (21.III) [Zigfrīda] Meierovica biedrības mērķis: sabiedrībasaktīva līdzdalība atvērtā un kvalitatīvā valsts politikā,kas nedrīkst būt šauras politiķu grupiņas nodarbe,kā līdz šim. Interesants ir pārējo atbalstītājukokteilis – Georgs Andrejevs, Eva Birzniece, Alvis Hermanis,Ojārs Kalniņš, Atis Lejiņš, Ingrīda Meierovica,59

Solveiga Silkalna, Gustavs Strenga, Tālis Tīsenkopfs,Anna Žīgure u.c. ••• Ārlatviešiem labi pazīstamais,nu jau daudzus gadus Latvijā mītošais MārtiņšZandbergs: Vācijā ir 3,5 milj. turku izcelsmes vāciešu,miljoniem poļu izcelsmes un miljoniem citu izcelsmjuvāciešu. Savās ģimenēs šie mazākumtautību cilvēkiturpina runāt savā valodā, bet sadzīvē viņi runāvāciski, jo vācieši ar viņiem runā vāciski.(..) Esmu ardaudziem tautiešiem runājis par šo, manuprāt, vājprātu,ka latviešu sadzīvē dod priekšroku krievu valodai.(..) Nelietojot latviešu valodu Latvijā, latviešikrievisko Latviju, un viņi jāpieskaita pie „krievvalodīgajiem”(..), lai Latvija kļūtu par latvisku Latviju, latviešiemkā šis valsts „turētājiem” jālieto latviešu valodavisā valsts teritorijā un ar visiem valsts iedzīvotājiem(Diena 1.IV). ••• Latvijas Avīzes žurnālistsVoldemārs Krustiņš par 16. martu un t.s. „leģionāruproblēmu” (31.III): ...leģionāri zināmā mērā irkļuvuši par pretošanās simbolu okupācijas režīmam.1940. gadā Latvija ielaida PSRS karaspēku bez šāviena,taču kara gados, lai arī vācu armijas sastāvā, leģionārifrontē karoja pret to pašu spēku, kas bija laupījisLatvijas neatkarību, likvidējis valstiskumu, represējisiedzīvotājus un draudēja to darīt atkal. (..) vecievīri kļūst par simbolu. Viņi izgājuši filtrācijas nometnesun Gulagu, viņiem nācies paciest ierobežojumusdarba, izglītības un dzīvesvietas iegūšanā – un ierobežošanaturpinās vēl tagad! Sirmajiem vīriem klātosbaudīt pensijas gadus, bet mierīgas dzīves vietāviņiem jāklausās apvainojumi par „esesiešiem – žīdušāvējiem”, un viņi nevar klusi nolikt ziedus pie pieminekļa„Tēvzemei un Brīvībai”, lai godinātu kritušosbiedrus. ••• Tūrisma attīstības valsts aģentūras(TAVA) jaunā logotipa pamatdoma ir aicināttūristus (galvenokārt no Lietuvas, Igaunijas, Vācijas,Zviedrijas, Somijas un Krievijas) uz nesteidzīgu atpūtuLatvijā – ļaut aizdomāties par būtisko dzīvē. •••Berlīnē starptautiskajā izstādē Grüne Woche IvetaTomsone cildina Latvijas labās preces: Mums ir labsalus, garšīga maize, lielisks siers, izcils medus, tīrādabā ievāktas zāļu tējas un vēl, un vēl un vēl (LatvijasAvīze 22.I). ••• Kopš neatkarības atjaunošanaspirms šī gada ziemas olimpiskajām spēlēm varējāmlepoties tikai ar vienu medaļu – kamaniņu braucējsMārtiņš Rubenis Turīnā iegūstbronzu (2006). Bet šogad Vankūverāveselas trīs medaļas, turklātsudraba! Tās izcīna brāļi Andrisun Juris Šici kamaniņu divniekāun skeletonists Martins Dukurs,kuru par nieka sekundes septiņāmsimtdaļām apsteidz kanādietisDžons Montgomerijs. 4. vietasieguvēju, Martina brāli Tomasu,par sekundes 38 simtdaļām apsteidzkrievs Aleksandrs Tretjakovs.Visi trīs olimpieši par veikumu saņemTZO un, piedevām – LR iekšlietuministrijas zelta Goda zīmes.••• Vairākkārt apbalvotā rakstnieceInga Ābele (Paisums u.c.),arī diplomēta gaisa balonu pilote,nesen vada Latvijas gaisa balonuBizMārīte (kapteinis GunārsDukšte) 200 km garā lidojumāpāri Alpu kalniem. Starptautiskāsaviācijas sporta federācijas rīkotajās ziemas sacensībāsar 40 baloniem no 10 valstīm BizMārīte izcīna 5.vietu. ••• Edvarta Virzas Rakstu 3. sēj. iznākšanadod ierosmi rakstniekam un ārstam vienā personā,Jānim Liepiņam, ņemt Straumēnu autoru atkal parceļa rādītāju un ceļa pavērēju – Virza ar saviem patriotiskajiemdzejoļiem mums ir kā priekšturamās bruņaspret dažādiem svešinieku tīkojumiem, šādiem tādiemmamiķiniem un ždanokām, arī pret pašu nacionālādefētisma paudējiem, visādiem kalvīšiem (LatvijaAmerikā 2010,4). ••• Pēc tam, kad bijusī krievuskolas skolotāja Ļudmila Šočņeva vairākās intervijāsun rakstos izsaka viedokli, ka vienota krievu kopienair mīts, jo viena daļa krievu sabiedrības arvienvairāk tuvojoties Latvijas valstij, kamēr otra tuvināsprokremliskajai „tautiešu” kustībai – krievu laikrakstāVesti parādās draudi (tas, ko jūs darāt, ir provokācijaun vārdiska agresija pret krievu kopienu) un psiholoģiskuteroru viņas mājokļa kāpņu telpā izvērš spēcīgasmiesasbūves tēviņi. (bs) (re)L A T V I J A I V I S A P K Ā R T – IGAUNIJAS prezidentsTomass Hendriks Ilvess Tallinas zviedru baznīcādievkalpojumā par godu Ziemas kara beigu 70.gadadienai izsaka (13.III) cieņu un pateicību karā bojāgājušajiem,kā arī visai Somijas tautai, kuras godpilnāapņēmība var kalpot par piemēru visiem, kurupriekšā kaut kad būs izvēle – cīnīties par savu valstivai padoties. Pēc tam, kad 1940.II krievu pārspēkspārrauj somu aizsardzības līnijas, 13.III somiir spiesti parakstīt miera līgumu ar PSRS, zaudējotKarēliju un Hanko pussalu, bet ne savas valsts neatkarību,kā tas notiek pusgadu vēlāk ar Baltijas valstīm.Kamēr Ziemas karā dzīvību zaudē ap 70 000somu kareivju un ārvalstu brīvprātīgo, Sarkanarmijaszaudējumus lēš līdz pat 270 000 kritušajiem. •••LIETUVAS premjera Andrius Kubilius rīkojums klusiun mierīgi savilkt jostas bez jebkādas palīdzības noārpuses ieguvis lielu piekrišanu ES aprindās – tā vēstavācu laikraksta Die Zeit (201O.18.II) Austrumeiropaseksperts Šmits-Heuers (Cristian Schmidt-Häuer).••• ZVIEDRIJĀ militārās drošības dienesta MUSTrīcībā, kā vēsta zviedru TV, esot trīs slepeni dokumentiar informāciju, ka Krievijas Jūras spēku Baltijasflote, izvācoties no savas bāzesLiepājā (1991-1994), izgāzusi Gotlandespiekrastē ķīmiskus ieročus un kodolatkritumus.Raidstacijai BBC (5.II)tolaik komandējošais krievu admirālisVladimirs Jegorovs šo ziņu nosaucpar blēņām un acīmredzamu provokāciju.••• Turpinās KF prasību bloķēšanaizdot tur patvērumu atradušosčečenu brīvības cīnītājus, tāduskā Kavkaz Center vadītāju, žurnālistuAslanu Adajevu. ••• 7.II Afganistānasziemeļos, kur stacionēti 430zviedru un 165 somu karavīri, nogalinātidivi zviedru virsnieki un viņu afgāņutulks. ••• UKRAINAS dramatiskāOranžā revolūcija (Pomarančevarevoļucija, 2004.XI-2005.I) līdz ar promaskaviskāViktora Janukoviča ievēlēšanuprezidenta amatā ar 48,95%balsu sauc atmiņā rindas no TarasaŠevčenko „Tarasa nakts”: Ukraina!60

2010.10.IV ceļā uz Katinas memoriālu lidmašīnas avārijā Krievijā, pāris km no Smoļenskas, bojā iet poļuoficiālā delegācija, nepilns 100 cilvēku, viņu vidū Polijas prezidents Lehs Kačiņskis (Kaczynski), Pirmālēdija Marija Kačiņska un desmitiem augstu valdības amatpersonu. Savā uzrunā Kačiņskis bija paredzējispieprasīt no Maskavas Katiņas nozieguma (Zbrodnia katyńska) izmeklēšanu, lai uz visiem laikiem nopubliskās telpas pazustu meli par Katiņu, (kur) 1940. gada aprīlī tika noslepkavoti vairāk nekā 21 000poļu – galvenokārt armijas virsnieki un inteliģences pārstāvji.Ukraina! / Mana visudārgā! / Kad stāstu par tavu nelaimi/ Sirds mana raudāt sāk. ••• Ar iepriekšējāprezidenta Viktora Juščenko lēmumu Ukraiņu sacelšanāsarmijas (II Pasaules karā) partizānu līderimStepanam Banderam piešķirts Ukrainas varoņa tituls,pret ko protestē poļi, jo „ukraiņu nacionālistirīkojuši poļu iedzīvotāju masveida slepkavības” Austrumpolijā/ Rietumukrainā. ••• Partijas Svobodadeputāte no Ļvovas apgabala Irīna Fariona uzsākusikampaņu pret krievu priekšvārdu došanu ukraiņubērniem – ja kļūsi par Aļonu, vari kravāt čemodānuun doties uz Maskaviju. Un apmēram to pašu parMišu un Ļizu – pēdējais, lūk, esot cēlies no krievu ļizat’(laizīt). Visu pasauli virza radikāļi. Ja Tarass Ševčenkonebūtu aizrāvies ar idejām par Ukrainu, tadtagad viņa attēli neglabātos katrā mājā. Es gribu, laimūsu bērniem dotu vārdus Mihailiks, Stjopanks, Gaļinkaun nevis Stjopa vai Galka – tā Fariona (DEL-FI 1.IV). ••• KRIEVIJĀ iekļautajā Kaļiņingradā(Königsberg – pirms II Pasaules kara) nogalināts pazīstamskrievu žurnālists, blogists (live journal), cilvēktiesībucīnītājs, 36 g.v. Maksims Zujevs. •••Ģeopolitisko problēmu akadēmijas viceprezidentamKonstantīnam Sivkovam, kurš nobažījies par amerikāņuiekārtošanos četrās bijušajās PSRS militārāsbāzēs Bulgārijā, mūsu pašu Franks Gordons atgādina,ka Azerbaidžanā 87 m augstā ēkā atrodas krievuradiolokators (lielākais pasaulē), Armēnijā Gimri(bij. Ļeņinakanas) bāzē izvietota krievu 127. motorizētākājnieku divīzija, arī vairākas bāzes un radiolokatorsBaltkrievijā, septiņi milzu objekti Kazahstānā(to vidū Baikonuras kosmodroms), pieci objektiKirgīzijā un vairāki Tadžikistānā, kā arī KF rīcībā esošākara flotes bāze Tartusas ostā, Sīrijā (Laiks 2010,10).••• Turpat vēstīts par Arhangeļskas AleksandraŅevska katedrālē notikušo dievkalpojumu, kur svētītano Brestas cietokšņa (ko PSRS robežsargi varonīgiaizstāvējuši 1941.22.VI) zeme, kas ar pareizticīgobaznīckungu un FSB (KF drošības spēku) atbalstu tikšotizbārstīta gar bijušās Maskavas impērijas, ieskaitotPribaltiku (t.i., Baltijas valstu), ārējām jeb KrievijasTēvzemes vēsturiskajām robežām, kas simbolizē Krievijasvienotību un neaizskaramību... ••• Ne tikaikrievu cilvēktiesību aktīvisti, bet pat KF valdošās partijasVienotā Krievija (Jedinaja Rossija) vadītājs BorissGrizlovs kritizē Maskavas mēra Jurija Lužkova lēmumuizrotāt pilsētas laukumus, gatves un bulvārus armiljoniem cilvēku bojāejā vainojamā diktatora JosifaVisarionoviča Staļina portretiem.Materiālus sagatavoja Vita Gaiķe (vg), Astra Roze(ar), Biruta Sūrmane (bs), Māris Brancis (mb), JānisKrēsliņš Sr. (jk), Uldis Matīss (um), Rolfs Ekmanis (re).Paldies mūsu lasītājiem, līdzstrādniekiem,atbalstītājiem! Pateicoties Jūsupašaizliedzībai, esam spējuši iesoļot 55.gadskārtā un pēdējos gados pat dāvinātJG bibliotēkām – no Aizkraukles,Apes un Auces līdz Ugālei, Valkai un Viļāniem,un vēl veselai virknei pa vidu.Turaties! – mums raksta. Jūs mums esatvajadzīgi! Kādēļ vajadzīgi? – Laba atbildelaikrakstā Laiks (2010.27.II-5.III) nākno literatūras vēsturnieka Ilgoņa Bērsonaspalvas. Lūk, tādēļ, ka JG allaž paliekjauna un iet neiemītus ceļus, kaspaver skatienu uz tautas dramatisko,traģisko pagātni aizvien plašāku un dziļāku,t.i., patiesāku. Protams, ir arī citiiemesli. Lai šajā ekonomiskās dižķibelessapluinītajā pasaulē JG vietā nepaliktutukšums, kā tas, diemžēl, ir noticisar daudziem citiem mūsu kultūrasun zinātniskiem izdevumiem, mudināsimtos neabonētājus, kuriem vēl ir saglabājusieskaut niecīga dziņa pēc latviešukultūras, piebiedroties jaungaitniekuminoritātei. Pasūtināšanas informācijaiekšējos vākos un JG mājaslapā: (Red.).61

GRĀMATASTAS LETU KAROGS IR PATIESDIVI APSKATI PAR VIENU GRĀMATUAnna Velēda Žīgure. Viņi. Ceļā.Rīgā: Jumava, 2009. 227 lpp.2009.16.XII Okupācijas muzejā notika AnnasŽīgures grāmatas atvēršana. Nozīmīgi sarīkojumāman likās Žīgures vārdi par vēlēšanosar savu grāmatu vienot mūsu tautu.Grāmatas ievadā savukārt vēstīts, ka tā veltītatiem latviešiem, kas bija spiesti pamestsavas mājas un tiem, kas palika, turpat pieminotAnšlava Eglīša vārdus no romāna Laimīgie:Kas notiks, ja kādreiz šīs abas pusessatiksies – emigranti, dzimtenē palikušie unKrievzemē izkaisītie? Vai tie vispār vairs spēssaprasties un sadzīvot? Vai arī vajadzēs nāktjaunām paaudzēm, lai atkal izveidotos tauta,kas vienādi vērtē, domā un jūt. (..)Mūsu neatkarīgā valsts savā ziņā turpinājāsbēgļu nometnēs Vācijas rietumos un arīZviedrijā (..) bēgļiem netika atņemtas tautainozīmīgas vērtības un simboli – karogs, ģerbonis,himna, kas Latvijā atgriezās tikai 1989.gada martā.Žīgure izmantojusi autentiskus materiālus –dienasgrāmatas un vēstules, atmiņu stāstufragmentus un pašas rakstītas nodaļas, balstotiesuz dzirdēto un lasīto, arī citātus notolaik aktuāliem latviešu laikrakstiem. Viņacentusies tēlot vienkāršu cilvēku pieredzi unņēmusi vērā faktu, ka daudzi vēlējušies paliktanonīmi.Kā zināms, tikai pēdējos 20 gados iedzīvotājiemLatvijā bijis iespējams sadarboties unbrīvi apmainīties domām ar latviešiem ārzemēs.Pavisam nesen pati varēju konstatēt, kaLatvijā ir ļaudis, kuri joprojām bēgļu likteniuztver tā, kā to sludināja okupācijas režīms,proti, bēgļi ir fašisti, buržuji vai, labākāgadījumā, labuma meklētāji. Anna Žīguresniedz dzimtenes iedzīvotājiem informācijupar bēgļu īstenību, kas bieži vien var būt nezināmaarī ārzemju latviešiem, jo, nokļūstotdažādās vietās, notikumi bija ļoti atšķirīgi.Tagad integrācijas un savstarpējas izpratnesprocesus starp Latviju un ārzemēm, protams,veicina apciemojumi, pārcelšanās no Latvijasuz ārzemēm un ārzemju latviešu atgriešanāsdzimtenē, arī publikācijas, kuras lasagan dzimtenē, gan ārzemēs, piemēram, laikrakstsBrīvā Latvija un rakstu krājums JaunāGaita, arī Akadēmiskā Dzīve, kas ārzemēs iznākusikopš 1958. gada, bet no 2006. gadasadarbojas ar Latvijas U. akadēmisko apgādu(ADz pārstāvji un atbalstītāji atrodas Austrālijā,ASV, Kanādā, Zviedrijā). Ļoti informatīviir Evas Eglājas-Kristsones raksti (JG254-261)par sadarbības šķēršļiem starp Latviju untrimdu nesenajā pagātnē.Viens no runātājiem grāmatas atvēršanas sarīkojumābija vēsturnieks Dr. Kārlis Kangeris,kurš Žīgures grāmatas pēcvārdā dod pārskatupar vācu bēgļu evakuācijas plāniem, kasaustrumu frontei strauji tuvojoties, nav tikušiīstenoti. Kaut bēgšanas motīvi bija ļoti dažādi,Kangera uzskatā bēgļi savā pašuztverēbēga no komunisma. Vācieši savukārt bijapozitīvi iepretim „cilvēku materiāla” pārsūtīšanaiuz Vāciju darbaspēkam. Evakuējamosbaltiešus sadalīja trīs grupās: personās (arģimenes piederīgajiem), kuras vācu vadībailikās uzticamas, arodu speciālistos un vācumilitārajās vienībās iesaistīto personu piederīgajos.Kad Sarkanarmija tuvojās Latvijai,ģenerālinspektors Bangerskis lūdzis Himleram,lai tiesības evakuēties tiktu dotas visiemiedzīvotājiem, kas to vēlas. Tika saņemta pozitīvaatbilde attiecībā uz personām, kas bijabijušas lojālas pret Vāciju. Bet 1944.29.IX visusevakuācijas ierobežojumus likvidēja. KadVācija kapitulēja, Rietumu sabiedroto okupācijaszonās atradās 120 000 personu, galvenokārtno Rīgas u.c. Latvijas pilsētām. Mazpārstāvēti bija lauksaimniecībā nodarbinātieun Latgales iedzīvotāji. Rietumos bija nonākuši50% no akadēmiski izglītotajiem iedzīvotājiem(219-227).Atšķirībā no Kangera lietišķās informācijas,Žīgure koncentrējas uz bēgļu jūtām un pārdzīvojumiem,dzimtenes atstāšanas laikā unneilgi pēc tam. Sarīkojumā tika darīts zināms,ka Žīgure gatavojas rakstīt vēl vienu grāmatu– par dzīvi Vācijas bēgļu nometnēs.Zināma noskaņa, kara beigām tuvojoties, atspoguļotaizvilkumos no Cīņas (1944.15.I.-1945.12.V) un Tēvijas (1944.20.VI-10.XII),kas ideoloģiski pārstāvēja pretējās puses.Veiksmīgi izvēlētie citāti – par Jelgavas krišanu,Sarkanarmijas panākumiem, precību kāriemKurzemes zēniem, operas uzvedumiemRīgā u.c. – pietuvina lasītāju daudzveidīgajaiīstenībai.Literāras dabas vēstījumos, kur atspoguļotiatsevišķu cilvēku likteņi, dominē sarunvalodasstils un nereti parādās vārdi, kas atbilstbērna valodai vai pieaugušo valodai, runājotar bērniem. Tur tēlota bērna pieredze, atstājotmājas, mirstoša karavīra izjūtas slimnīcā,apjukums, atrodoties svešā zemē, un atutošana,ierodoties Vācijā. Plašāki attēlota Dundagasskolas pārziņa nespēja atstāt savus62

skolniekus, lai pievienotos ģimenei Vācijā,un mācītāja šķiršanās no savas baznīcas Kurzemē.Kaut arī dominē sēras, saistītas ar Latvijasokupāciju un bēgļu gaitām, bēgļi paužticību, ka, agri vai vēlu, viņi atgriezīsies brīvāLatvijā. Bēgļu uzskati un jūtu dzīve liekasvisai idealizēta, it sevišķi runājot par cilvēkuattiecībām un laiku pirmskara Latvijā. Tačuzināma idealizācija ir ticama, ņemot vērā, kaļaudis šķīrās no savām mājām, savas zemesun bieži arī no saviem tuviniekiem. Kristīgaiticībai un ģimenei piešķirta nozīmīga lomakā atbalstam izturēt grūtības.Viens no traģiskākajiem grāmatā aprakstītajiemnotikumiem ir kuģa Vilhelma Gustlofa(Wilhelm Gustloff) torpedēšana 1945. gadajanvārī. Kuģis veda galvenokārt vācu, bet arīlatviešu bēgļus no Dancigas uz drošāku vietu.Par šo katastrofu liecinājusi Māra Lipace,tolaik sešus gadus veca. Glābšanas laivuvisiem nepietika, ģimenes tika izšķirtas, noslīkaMāras māte, taču Māra neatceras, kabūtu bijusi ļoti satraukta (Mutvārdu vēsturesavoti. 2004). Bojā gājis ap 9 000 cilvēku,Evakuācija no Ventspils 1944.19.XDeutsches Bundesarchivtostarp daudzas sievietes un bērni (166). Sākotar šo dramatisko notikumu, stāstījumskļūst spraigāks – autentiskas liecības par lielajiemDrēzdenes un Berlīnes uzlidojumiem,panika un cilvēku pazemošana, kad krievi vēlpirms kara beigām bija Vācijā iekarojuši vietas,kur mājoja latvieši. Kā zināms pretstatstēloti izpalīdzīgi un cilvēcīgi vācieši. Atšķirībāno Latvijas un tās iedzīvotāju idealizācijas,niansēm bagāta ir nodaļa par bēgļu nonākšanuRietumu sabiedroto nometnēs, latviešugaisa izpalīgu internēšanu un atbrīvošanuno gūsta un latviešiem, kas izvēlējas atgrieztiesdzimtenē pēc kara beigām. Te aprakstītalatviete Milda, kas, nodūrusi piedzērušu karavīru,nododas pārdomām par latviešu atbildībuKrievijas attīstībā pēc revolūcijas. Visiir cilvēki, arī krievi. Milda smagi pārdzīvo, kalatviešu nometnes vadība, varbūt aiz politiskiemiemesliem, neuzņēma leģionārus savāsaimē. Par spīti aģitatoru meliem par stāvokliLatvijā, Milda nolemj atgriezties dzimtenē(209-217).Pēc kara beigām 1945. gadā latvieši Rietumusabiedroto zonās sāka izdot apkārtrakstuTrimda un Vēstis, latviešu organizācijaLCK aicināja reģistrēties, tā paša gada 18.novembrī Prof. Edgars Dunsdorfs mudināja,cerībā paceltām galvām, dziedāt Dievs, svētīLatviju!, jo vēstures spriedums par Latviju vēlnav teikts (202). Man, kas aizbraukšanu nodzimtenes piedzīvoja 10 gadu vecumā, liekas,ka grāmatā pareti parādās gaišāku brīžupieminēšana un attēlošana. No kuģa Kēnigsbergā,pārvietojoties lopu vāģī un ceļā uzkādu nometni Vācijas austrumdaļā, latviešuvīri braši dziedāja. Sevišķos vācu radiofonaraidījumos (Sondermeldung) priecēja ziņojumi,kuros nereti tika pieminēti izcilo latviešukaravīru panākumi frontē. Atceros arī Berlīni,kas, par spīti regulāriem gaisa uzbrukumiem,izstaroja kultūru. Cilvēki bija laipni. Pēc uzlidojumiemkaimiņu dzīvoklī bieži atskanējaŠopēna klaviermūzika. Mums piešķirtajākādā vācu karavīra ģimenes atstātajā dzīvoklīBerlīnes priekšpilsētā Treptovā atradās krievuklasiķu grāmatas vācu tulkojumā. Tas nenozīmē,ka mūsu dzīve bija viegla un priviliģēta.Nemazinot sēras par zaudēto dzimteni,bēglība gan bērniem, gan pieaugušiem tomērizraisīja arī negaidītas atklāsmes un veicinājajaunu apvāršņu saskatīšanu.Atgriežoties pie šodien aktuālā integrācijasprocesa starp ārzemju un Latvijas latviešiem,Annas Žīgures grāmata sniedz vērtīgu pienesumuceļā uz tautas vienotību, kas arī bijisviens no viņas mērķiem. Apbrīnojams irpēckara Latvijā dzimušās rakstnieces darbs63

savākt un apstrādāt informāciju par viņaisvešo īstenību.Tāpat kā mūsu senči, daudzi no mums tagaddzīvo mainīgā vidē, citā valodā runājošu, neretipret mūsu zemes likteni vienaldzīgu vaipat naidīgu tautu un grupu tuvumā.Rakstot par vendiem Akadēmiskās Dzīves 46.numurā (100. lpp.) Prof. Guntis Zemītis pieminletu karaspēka vienību, kas 13. gs. devusiesno Cēsīm uz Rīgu:To tiešām te jums sacīt varu,Ko arī šajā brīdī daru,Tas letu karogs ir paties(Atskaņu hronika. Rīga: Zinātne, 1989:9231-9233)Caur 700 gadiem mūs sasniedz un uzrunāvārdi par letu karoga nesēju, kas liecina parmūsu tautas vēsturi, tās spēku un izturību.Kā literāti, izcilas rakstnieku dzimtas pēcnācēju,neatkarīgās Latvijas vēstnieci Igaunijāun Somijā, liecinātāju par bēgļu skaudro īstenībuun mūsu tautas vienotības rosinātājugribu cildināt Annu Žīguri – vienu no mūsukaroga nozīmīgajām nesējām.Aina SiksnaJG līdzstrādniece Aina Siksna ir psihiātrijas doktore.Dzīvo un strādā Stokholmā, daudz uzturas Latvijā.***Annas Žīgures grāmata stāsta par latviešubēgšanu uz Vāciju 1944. gada vasarā un rudenī,par bēgļu likteņiem Vācijā pašās karabeigās, par izšķirtām ģimenēm, par to, kā izšķirtivienas ģimenes bērni atkal atrod viensotru, arī par tām ģimenēm, kuras vairs neatrodtuviniekus, jo tie gājuši bojā sagrautajāsvācu pilsētās. Lasām arī par latviešu leģionāriem„Kurzemes katlā”, kara lazaretēKurzemē un angļu un franču pēckara gūstā.Uzzinām arī par cilvēkiem, kurus vācieši arvaru saņēma uz ielām, aizveda ar kuģiem kāstrādniekus uz Vāciju, ģimenēm nezinot partuvinieku likteni. Autore parāda, cik grūtilatviešim bija izšķirties, vai palikt mājās savāpazīstamā, mīļā vietā un cerēt uz kara un padomjuvaras pārdzīvošanu, vai doties ceļā uzKurzemi, vai pat uz svešumu, uz nezināmo,karā sagrauto Vāciju. Šajos stāstos parādāsbailes par ģimenēm, rūpes un bažas par katrunākamo stundu un dienu, līdzjūtība pretlīdzcilvēku, bet arī rūpes tikai par savu personīgolabumu. Un visiem stāstiem cauri virmoprombraucēju un palicēju šķiršanās sāpes.Šie ir traģiski stāsti.Grāmata ir hronoloģiski sakārtota, sākot ar1944. gada pavasari – ar izvilkumiem no tālaika laikrakstiem, bēgļu dienasgrāmatām,vēstulēm un autores pašas stāstījumiem –līdz pat Vācijas sabrukumam, kad lielākādaļa bēgļu tur jau atrod patvērumu. Jāpiemin,ka autores rakstītie stāsti ir tik saistoši,ka gribētos to turpinājumus lasīt garākunoveļu vai pat romānu veidā. PavadvārdosŽīgure paskaidro, ka bēgļu sāgas otrā grāmatabūšot par to gara spēku, kas ļāva latviešiemizdzīvot un izturēt bēglu nometnēspēckara Vācijā.Veltījumā autore raksta: Veltīts tiem latviešiem,kas bija spiesti pamest savas mājas, untiem, kuri palika. Domāju, ka šīs grāmataslielākā vērtība būs tiem latviešiem, kuri neizbēgaun to pēctečiem, kuri palika un dzīvojazem padomju varas, jo ir vēl cilvēki Latvijā,kas ļoti maz zina par latviešu bēgšanasiemesliem un savā nezināšanā ir pārliecināti,ka aizbraukšana notikusi, lai uzlabotu ekonomiskostāvokli.Anna Žīgure dzimusi pēckara Latvijā, mācījusiesTartu (agrāk Tērbatas) Universitātē somu-ugruvalodas. Atjaunotās Latvijas valdība1992. gadā izvēlējās viņu par pirmovēstnieci Somijā. Šo posteni viņa ieņem līdz1998. gadam. Somiem Žīgure uzraksta grāmatuEs stāstu par Latviju (1997), kas tiekpārtulkota un izdota igauniski (1999) un arīlatviski ar nosaukumu Latvijas zeme un debesis(2000). Vēlāk lasītāji no autores saņemMarselīnu (2008) stāstu par savu vecmāmiņuElzu Stērsti un lielo, uzņēmīgo Stērstu ģimeni.Tajā pašā gadā seko divi darbi vienāsējumā – Tomēr tik tuvu un Latvijas zeme undebesis. Laikrakstos un žurnālos ir publicētidaudzi Annas Žīgures raksti. Turklāt bieživiņa tiek aicināta referēt konferencēs un plašossarīkojumos gan Latvijā, gan arī latviešucentros ārzemēs.Vēsturnieka Kārļa Kangera vērtīgais pēcvārdsizskaidro Vācijas politiku par Baltijas telpasevakuāciju uz Vāciju 1944. gadā un kā šī politikatika mainīta Sarkanarmijai virzoties arviendziļāk Latvijā. Kamēr Anna Žīgure aprakstalatviešu traģisko likteni, bēgot no otrreizējāskrievu okupācijas, Kārlis Kangeris ieliekšos stāstījumus tā laika Vācijas austrumupolitikas kontekstā.Astra RozeAstra Roze ir profesionāla bibliotekāre, tulkotāja unangļu valodas redaktore.64

Jānis Karlovs. Skulpturāls objekts. Granīts. Mākslinieka darbnīcā Ikšķilē, 2009.Par tēlnieku skat. 38.-44. lpp.

Ivars Drulle. Maikla Džeksona nāves mirklis. Stikla šķiedra, velvets, stodents. 2009Par mākslinieku skat. Rutas Čaupovas rakstu 38.-44. lpp.

VISS IR OKDIVI APSKATI PAR VIENUDZEJGRĀMATUJānis Elsbergs. panti. Rīga: Neputns,2008.104 lpp.Ja nostādām Andreja Eglīša apokaliptiskoDievs, Tava zeme deg blakus Elsberga surdinētajamnosaukumam panti, nebūtu pareizisagaidīt līdzīgas iezīmes. Kā nekā, laika atstarpeir apmēram pusgadsimts – viens nosmagākajiem momentiem kā mūsu „Dievzemītes,”tā arī latviešu tautas un varbūt arīvisas cilvēces vēsturē. Salīdzinot ar Eglīšapravietisko biedinājumu visai latviešu tautai,kam Doppelgänger neatrast, Elsberga tikpazemīgi nosauktais piektais dzejas sējumsir pavisam citā noskaņā. Arī, protams, domātscitam dzejas cienītāju pulkam, un drošivien ne jau masām.Elsberga dzimta ir pulcējusi izcilus priekšgājējus,tostarp Jāņa māti, Vizmu Belševicu,kas ierakstās Trešās Atmodas laika pašāpriekšplānā. Tad vēl brālis, Klāvs Elsbergs,kura nāve vēl vienmēr izsauc aizdomas partās īstajiem apstākļiem laikos, apzīmētospar okupācijas gadiem. Autors min, ka uzdūriesuz visu brāļa devumu vienā datorafailā (37. lpp). Pēcvārdā norādīts, ka pantinav sakārtoti hronoloģiskā secībā – lasītājstur atradīs gan jaunradītus, gan jau iepriekšpublicētus dzejoļus. Tie ir dzejoļi, kas šodienšķietas dzeja esam, tādi ar kuriem viņš joprojāmspēj profesionāli, estētiski un cilvēciskisadzīvot (..) Ņemiet par labu – tā autorsnobeidz savu īsautobiogrāfiju.Kamēr Andreja Eglīša dzeja ierakstās tautaslikteņstāstos, Elsbergs mīt mazāk varonīgoslaikos, kas, protams, nenozīmē, ka viņa devumsir mazāk cienīgs saukties par dzeju. Ieliktpantus kaut kādā simetriskā laika ielogābūtu Prokrusta veikums, uzspiežot tiemvirzību un vienveidību, kādas tur nav. Visizcilākjau pašā sākumā parādās dzejniekavienpatība, viņa atstatums no pūļa, kad viņšvēro „kluso vīru”, kas no rīta agri ceļas (..)ieliek protēzi un kāsē klusais vīrs / pasmeļūdeni griež maizi klusais vīrs / tā lūk brokastovienādiņ klusais vīrs (14). Pa laikam pavīdtāda kā tuvība ar nekad vārdā nenosaukto,šķietami tuvo personu, kuras netiešais siluetsliek lasītājam pašam piedot dzīvību untuvumu. Es neesmu vajadzīgs / un tomēr estevi mīlu.Blakus šai klusai tuvībai visai ironiski un patzobgalīgi ieskanas latviešu rakstniecībā tikneizbēgamais temats par dabas tuvumu:Aizgāju es pie dabas krūts / tā bija sasalusiun cieta (..) / sacīšu svinīgu runu par tokā man sirds ir pilna ar vienkārši prieku pardzīvi, bet tad pēkšņi uzrodas kāds Melns čugunavirsnieks, kas negribot izgrūda: ‘brīvi’un es beidzot varēju iet. (..) Un ceru ka dabaman piedos pastaigu viņai pa krūtīm (26).Melnais čuguna virsnieks, kas gan nav svešstēls mūsu rakstniecībā, izsauc dažādas asociācijas,paliek kā „ēsma” lasītāja izdomai.Un tad, šķiet, visai dzēlīgi dzejnieks aizsākrefrēnu: Aizbērsim Daugavu ciet – it kā pietiktudaudzināt latviešu likteņupi.Kaut Elsbergs ir visai atturīgs no iemaisīšanāsšodienas politiskos sajukumos, reizēmliekas, ka dzejnieku māc šaubas, vai šāda atturēšanāsno brālības ar pūli ir dzejnieka sūtība.Eju pa ielu un brīnos, / kāpēc nav redzamasmanas pēdas (..) / Bail neieraudzītpat ēnu / ‘Vai tu esi dzīvs?’/ Man pēkšņi prasakāds piedzēries kungs./ ‘Jā, jā,’ es steidzīgisaku./ ‘Jā, jā,’ es ļoti / steidzīgi / saku(40). Bet aizmirst pagātnes rēgus nav dotsapzinīgam dzejniekam Dievzemītē. Dzejolī„Lieldienu pastaiga 2000”, jūsmodamspar svaiga zaļuma pietvīkušo pavasara gaisu,dzejnieks pēkšņi uzduras piemiņas plāksnei,kas uzstādīta Biķernieku mežā fašistuzvērīgi nogalināto miermīlīgo iedzīvotājugodināšanai...Dzejniekam pa laikam it kā uznāk kārdinājumspamest savu iemīļoto vietu pie loga,no kura var ērti vērot pasauli un piebiedrotiespūlim un, gandrīz kā franču romantiķiem,zvērīgi debatēt, vai dzejniekam ir tiesībasun pienākums pamest tīro, sterilo ziloņkaulatorni, kur vienatnē iespējams radīt tolabāko. Šīs debates jau neaprims. Ergo, visslaikam ir OK.Juris SilenieksJuris Silenieks ir emeritēts literatūras profesors un JGredakcijas loceklis.***Pirmajā brīdī šķiet, ka Jānis Elsbergs grāmatāpanti ir viltīgi paņēmis labāko no saviemtrim iepriekšējiem krājumiem un saliciskopā ar gudri atlasītiem jauniem dzejoļiem.Lai arī pats autors intervijā portālam¼ Satori („Dzejnieka dzīvē ir laimīgi gadījumi”,2009.14.X) apgalvo, ka gluži vienkāršipapildinājis jaunos dzejoļus ar vecajiem, tomēr,lasot krājumu, top skaidrs, ka panti nav67

vis tikai izlase plus jaunie, bet gan pārdomātsveselums. Manuprāt, pēc sava uzstādījumapanti ir grāmata par to, kā pamazāmtiek nomesta smaga nasta.Kas tad ir šī nasta? Laikam jau visvairāk tāir sāpe par pagātni. Iespējams, pārāk daudzzinu par autora personību, taču mūsu šaurajāvidē nemaz nav iespējams iztikt bez šādaszināšanas. Ja mēs iedomājamies nez no kurienesnokritušu lasītāju, kas latviešu valodājūtas tik komfortabli, lai lasītu dzeju, bet navinformēts par vēsturisko fonu – tāds daudzvietnemaz nesaprastu, par ko ir runa (parspīti autora rūpīgajiem skaidrojumiem dažudzejoļu ietvaros). Tātad, pieņemam, ka visizina arī to, kas ir Vizma Belševica un KlāvsElsbergs, un ka viņi bija Jāņa māte un brālis.Es ilgi domāju, vai vispār parto runāt. Protams, izlasot pieziņas par tikko publicēto JāņaElsberga krājumu pirmos spontānoskomentārus, kas apcer –salīdzināt Jāni ar Klāvu vai ne,nedaudz nolaižas rokas. Lai arīmazas tautas valodā rakstītsdzejolis allaž tā vai citādi saistāsar konkrētu laiku, vietu uncilvēku grupu, tomēr, vai lasotdzeju, būtu jādomā gluži tikaipar autora uzvārdu? Lai kādabūtu personības vēsture, ģeogrāfija,ciltsraksti, kaut kur apziņātomēr pastāv tukšā baltātelpa, kurā nav apstākļu un indivīdsvienkārši ir unikāls. Ticu,ka dzejniekam ir iespējams būtsev pašam, abstrahējoties no uzvārda unvienlaikus gudri izmantojot savu intelektuālomantojumu. Jānis Elsbergs taču patiesībātiek ar to galā, vai ne?No otras puses – Jāņa dzejā klaji redzams,ka liriskajam es, kurš šajā plāksnē nevar būtnodalīts no reālā autora, minētās ģimenessaites arvien ir bijušas svarīgas. Tās ir ļoti būtiskadaļa tieši no viņa paša. Tas ietver arīiespējamās salīdzināšanas apzināšanos (parto liecina arī kādreizējā pseidonīma „JānisRamba” pieņemšana un atmešana), tačudaudz būtiskākas Jāņa dzejā jaušas sāpespar pagātnes traģismu ― ne vien savā ģimenē,bet arī plašāk, tautas vēsturē. Daugava,Rīdzene, Lielie kapi un ebreju kapi Biķerniekos,daudz nāves un konkrētu mirušocilvēku, kas tā vai citādi bijuši autoram svarīgi,un es nezinu, ko mans vectēvs darījakara laikā (76. lpp.). Ir arī daudzi dzejoļi, kurtas viss netiek pieminēts tiešā veidā, tomērjūtams, ka plosa vai spiež (25, 36, 40, 42,43, 73). Pat mīlas lirika nāk no smagas sirds.Otra daļa nastas, nē, šeit pareizāk būtu teikt– bagāžas, ir ellīgs darbs. Vismaz gadus 20,patapinot Klāva Elsberga vārdkopu, ģīmisspīd zaļā un pelēkā (Velci, tēti. 1989:105),ne vien darinot savus, bet arī tulkojot, atdzejojot,rediģējot citu vārdus. Neapšaubāmi,tas dod milzu profesionalitāti. Jānis spītīgimēro ceļu no ģimenē uzsūktām prasmēmuz indivīda patību jau piesauktajā tukšajātelpā.Liela daļa dzejoļu šķiet vaiga sviedros tēstino grūti apstrādājama materiāla, iegūstotpaskarbu, dažviet mazliet lempīgu un vienlaikusjūtīgu, precīzu rezultātu. Varbūt dažkārtpat pārāk precīzu – vietām gribētos, lailasītājam vairāk tiktu atstāts,ko nojaust. Šķiet, Jānis negribnekādus pārpratumus. Viņšmēdz rūpīgi izskaidrot dzejoļasituāciju.Sekojot pantu attīstībai, varamvērot, kā profesionāli noapaļoti,tīri, bieži vien pat lakoniskidarbi ar attālinātu lirisko es(7, 9-12, 19, 25, 33-36, 47) pamazāmpārvēršas neatkārtojamipersoniskos, temperamentīgosnogruvumos („Rīta kafija”,84; „Daugavas bulvāris”, 87),niansētās etīdēs („Pēcpusdiena”,67) vai svaigās skicēs (piemēram,dažos no „Vingrinājumiem”,kas sākas 78.lpp.).Ir arī dzejoļi, kuros autora klātbūtne jūtamanepastarpināti. Arī lasītājs ir laipni aicinātspiedalīties, kad Jānis iet pastaigāties pamežu vai skatās pa logu, domā un rada dzejoļus.Šad un tad kā pavediens kopējā ornamentāieaužas autora piezīmes par paralēlodzejas radīšanas procesu viņa galvā, unvietām man tas šķiet bīstami (piemēram,51.lpp. augšējās 5 rindas draud sabojāt citāditik jauko dzejoli „Skvērs”, savukārt rindasatskaņas pēc Andri Šķēli (94) un nezināju,ka šajā gabalā būs tik daudz par bailēm(97) šķiet mazliet neiederīgas lieliskajā„Tong-len”), taču šai ziņā mēs neviens neesambez grēka.Visskaidrāk vēlme nomest iepriekš minētosmagumu iezīmējas 18.lpp. (nāve man piegriezusies)un 26.lpp. (melns čuguna virsnieks/ negribot izgrūda „brīvi”/ un es beidzotvarēju iet un man vairs nav grūti), arī42.lpp. tiek noņemts ledus vāks un beigāspateikts: pasaulē mūzikā manī / dzidras68

gaismas un lēnprātīgu domu ― / par maz.Savukārt tādos maigos dzejoļos kā „Skvērs”(50), „Ledus, sniegs un es” (54), „Sajūtas”(58), „mierīgs es esmu. tikai” (66) vai dinamiskajā„Sasilšana” (63) parādās jaunas notis,skumjas šķiet gaišākas. Laikam ir palīdzējusi„Tong-len”.Jā, pēdējais dzejolis „Tong-len” nāk kā krājumakulminācija. Lieliska ideja un kompozīcijasstruktūra, atbruņojoša atklātība – dzejolispatiesi sajūtams kā elpošana gandrīz vaifiziski. Vienīgi, lai arī pēc koncepcijas dzejolisir nemetaforisks, lai arī man pašai piemītpat pastiprināta interese par personiskopusi, vietumis tomēr dzejojums man liekaspar tiešu un gribas šo to aizplīvurot artēlu. Taču autors prasmīgi pamanās noturētšo grēksūdzes dzejoli gaumes robežās. Jānisvar tādu atļauties.Rezumējot ― krājums ir gatavs, pēc kompozīcijasvienots, tam ir skaidrs uzstādījums unprofesionāls risinājums. Tas ir gan pārsteidzošs,domājot par Jāni, gan arī jūtami atšķirasno pārējiem mūslaiku latviski rakstošiemautoriem. Ko vēl var vēlēties?Nevaru definēt, kā tieši man pantos pietrūkst.Kā lai nosaucu skanējuma burvību– varbūt līdzīgu, kā senajā „Dziesmiņā parkluso vīru”? Kas ir tā netveramā substance,kas liktu dzejoļiem manī vēl vairāk pulsēt unatbalsoties (ko cerīgi sola krājuma nosaukums)?Laikam jau šī rindkopa vēsta vairākpar mani pašu kā subjektīvu lasītāju. Nevarutaču pārmest Jānim to, ka mums dažā ziņāacīmredzot ir atšķirīgas frekvences. Varbūtman kārojas vairāk dzejas maģijas, bet vaigan labai dzejai obligāti jāvērpjas buramvārdos?Varbūt es alkstu šķietami viegla vijuma– taču labai dzejai nav noteikti jābūt gaisīgai(tad tā savukārt riskē būt tukša). Un tieši uzatraisīšanos jau arī autors tiecas, tas skaidriparādās tieši pantos kā vienotā krājumā.Pēc kārtas izlasot visus iepriekšējos trīs krājumusun pantu jaunākos dzejoļus, redz vienkāršidzejnieka profesionālo attīstību. Bet, jalasa pantus kā atsevišķu grāmatu, tad sajūtliriskā es dziedinošo ceļu uz vieglāku elpu.Par ko man ir liels prieks.Anna AuziņaRīdziniece Anna Auziņa no Rozentāla Mākslas vidusskolasdodas uz Mākslas akadēmiju, kur kļūst parmaģistri. Viņas kontā ir vairākas personālizstādes undzejkrājumi Atšķirtie dārzi (1995; Klāva Elsberga prēmija)un Slēpotāji bučojas sniegā (2001; Preses Namagodalga). JG182(1991) ievietota Annas Auziņas dzejoļuizlase. Šis raksts pārņemts no ¼ satori.VAI NAV PĀRĀK DAUDZ NOŠU,MOCART?Tilti I. Latviešu mītnes zemju prozasantoloģija. Vairas Vīķes-Freibergasievadvārdi. Projekta „Tilti” vadītājaMargita Gailītis. Rīgā: Mansards,2009. 641 lpp.Šī masīvā sējuma redakcijas padomes komitejādalību ņēmuši Lalita Muižniece, ValtersNollendorfs, Astrīde Ivaska, Ingrīda Bulmane,Nora Ikstena, Laima Muktupāvela un vēlciti, apzīmogoti ar ievērojamu izcilību savosdarbības laukos. Smagam sējumam ir smagicēlēji. Gribētos teikt, ka labākus par pieminētajiemar uguni nesameklēt. Sējumu ievadaVairas Vīķes-Freibergas priekšvārdi, kamseko Viestura Vecgrāvja saturīgais pārskatspar latviešu mītnes zemju prozu. Antoloģijāpārstāvēti 39 autori alfabētiskā kārtībāno Ernesta Aistara līdz Teodoram Zeltiņam.Viesturs Vecgrāvis pārskatu iesāk ar OlafaStumbra vārdiem: no visām debesu pusēmman atsauktos latviešu mēlē. Un tik tiešāmantoloģijā citētie autori ir dzīvojuši gandrīzvisos kontinentos un dažādās, no „Dievzemītes”skatoties, eksotiskās zemēs. Lai sakārtotuizvēlētos autorus, redaktori ir pieņēmušineitrālo, ergo, ne visai izteiksmīgoalfabētisko kārtību, jo laikam jebkurš citssakārtojums, piemēram, ģeogrāfiskais vaihronoloģiskais, nebūtu tik piemērots. KārlisSkalbe ir blakus Dzintaram Sodumam, Pelēcisun Raudive seko cieši viens otram bezatelpas, pieņemot, ka lasītājs priecāsies parkontrastiem ar pateicību, varbūt arī izbrīnu.Ja ģeogrāfiskā izkliede ir nozīmīga, ValdemārsKroders no Pakistānas un Zenta Mauriņano Šveices var sadoties rokās kā rakstnieki,kuri kopj savu atstatību no pūļa. AnšlavsEglītis un Jānis Turbads neslēpj savutieksmi izpatikt tādam lasītājam, kam pārliekaizsmalcinātība nav pa prātam. AndrejsIrbe un Juris Rozītis atsakās no latviešiemtik pazīstamā un ierastā tā saucamā psiholoģiskāreālisma un savos stāstījumos piemaisaainas, kas neiederas ikdienas lietišķajāpārdzīvojumā. Bet ir arī tradicionālie zemesun tautas mīlētāji un kopēji, tie, kuri,kā Andrejs Upīts reiz teicis, ir nolādēti mīlētsavu tautu. Jānis Jaunsudrabiņš savā patriotiskajāpatosā kontrastē ar Gunara Janovska„badināžu,” kas atraisās starp autoruun pusaudzēm vilcienā, braucot no Londonas.Valdemārs Kārkliņš ar neslēptu nicībuapraksta savas mītnes zemes labklājībā unpašapmierinātībā iegrimušos švābus, viņuliekulību un gara nabadzību.69

Kā varētu sagaidīt, reģistri mainās, kad mītneszeme ir izsūtījums, it izteikti Sibīrija, kasar savas dabas krāšņumu piesaista izsūtītodziļas izjūtas. Cīnoties ar necilvēcīgajiemapstākļiem aukstumā un pusbadā, kas pārņemmiesu un prātu, un draud nokaut vispēdējāscilvēcības atliekas, „jaunsibīrieši”it bieži saglabā izcilu godprātību. Tačušai necilvēcībā, kad homo homini lupus est(cerams, vilki piedos šādu nepamatotu unaizspriedumainu apvainojumu viņu sugai)parādās starp izsūtītajiem, kā arī viņu sargiemun priekšniekiem, ir arī izņēmumi. Blakuscūcību un nelietību atskaitei iezogas pakomiskai ainai, ko, piemēram, spēj visai izteiksmīginotēlot AleksandrsPelēcis savos stāstījumos. Tāsaucamie „teiksmainie DP laiki”,kā mūsu teātra korifejamViktoram Hausmanim tos tīkapzīmēt, ir maz pārstāvēti šajāsējumā. Būtu atzīmējams, kaviens „aizmirstais” ir Ģirts Salnais,Vircburgas teātra rosīgākaisdarbonis, kā arī iezīmīgāromāna Skrandas vējā autors.Sējums liek lasītājam pievērstuzmanību mūsu daiļliteratūrasmetamorfozēm gadsimtu maiņās(ko gan šis izdevums neizceļ,taču liek nojaust), kad pievārda nāk tā paaudze, kuravairs negrib sekot labi iemītāmrakstniecības tradīciju tekām.Šīs metamorfozes kļūst neapspiežamasar jaunākiem literāriem „druviniekiem,”kuru vidū ir Ruņģis, Rozītis, Sodums,Šķipsna, Turbads un vēl citi mazāk izteikti„svētbilžu grāvēji”, piemēram, Absurdāteātra un Nouveau roman autori. Šie pabrīžam daudzinātie iestrāvojumi neizsaucamūsu rakstniecībā izteiktus sekotājus, tačuviņi nepalika neievēroti.Jāpabrīnās par sējuma masīvumu. Vai tiešām641 lappuse bija vajadzīga, lai liecinātupar latviešu mītnes zemju prozas plašumuun kvalitāti? Šeit un arī citur ir norādīts,ka daudzi izcili rakstnieki nav pieminēti, betstarp iekļautajiem ir vairāki, kas šādu atzinībunez vai ir pelnījuši. Taču tā jau laikamir gaumes lieta, par ko, kā Voltērs it sparīginoteica, nedrīkstot strīdēties. Varētu tik piebilst,ka masīvie sējumi – un šis nav ne pirmais,nedz arī pēdējais – pieprasīs citus apsvērumusgrāmatu plauktu būvē gan mājās,gan arī bibliotēkās. oTilti II. Latviešu mītnes zemju dzejasantoloģija. Ievadvārdi Vaira Vīķe-Freiberga.Sakārtojuši Margita Gailītis un ViestursVecgrāvis. Rīgā: Mansards, 2009. 608 lpp.Uz šī iespaidīgā sējuma aizmugures vāka lasāmLatvijas kritiķu un literatūrzinātņu korifejas(ja tāds apzīmējums būtu pareizs unpieņemams) Janīnas Kursītes norādījumu lasītājam:Izlasot šo grāmatu, jebkurš no jumsvar vēlēties (kā tautas teiciens atgādina, kadpirmo reizi iet pa jaunu tiltu) un – piepildīsies.Vienīgais noteikums – jāizlasa no A līdz Z ...no ... Zintas Aistaras līdz ... Ainai Zemdegai.Tas nozīmētu – visas piebriedušā sējuma 608lappuses. Dzeja parasti nepadodasātrlasīšanai, un kritiķes JanīnasKursītes uzdevums nez vaibūs pat rūdītiem dzejas mīļotājiempa spēkam. Nāk prātā kādsleģendārs stāstiņš par Mocartu,savā laikā Zalcburgas arhibīskapagalma mūziķi. Kad garīdznieksreiz aizrādījis Mocartam,ka viņa mūzikā ir pārāk daudznošu, Wunderkind esot atteicis:Nē, Jūsu Augstdzimtība, taisnitik daudz, cik nepieciešams. Jaizdevēju un redaktoru nodomsir bijis šo sējumu ieteikt lietošanaiskolu programmās, vietābūtu jautājums: vai tik daudztomēr nav par daudz, Mocart?Sējuma alfabētiskais sakārtojumsir izdevīgs un neaizskarams,jo šāda secība ir neitrālaun nevainojama, nenododot izdevēju vairedaktoru iedomātās kvalitatīvās priekšrocības.Vaira Vīķe-Freiberga savos ievadvārdosizceļ dzejnieku pienesumu latviešu literatūraiar specifisko tematiku un dinamisko spriedzistarp diviem iespaidu pretpoliem: no vienaspuses tādu kā iekonservētu Latvijas neatkarībaspirmā posma latviskumu, no otras – iespaiduno saskarsmes ar Rietumu pasaules literatūrāaktuālām strāvām (5). Nenoliedzami,tilti ir ceļami starp „šeit” un „tur”, bet varbūtvēl vairāk starp „toreiz” un „tagad”. Sākumagados daudzu „ārlatviešu” (kas ir varbūtmazāk izteiksmīgs apzīmējums nekā trimda,taču pietiekami ietilpīgs) literatūras tematiskaisdegpunkts, kas, šķiet, šodien ir nozudisno priekšplāna diskusijām un zaudējis savuasumu, ir asimilācija. Par to dzejnieki un viņukritiķi pa laikam mēdza ieslēgties sirdīgās debatēsgan rakstos, gan runās pirmajos gadospēc DP nometņu atstāšanas Vācijā, kas daudziembija pagaidu mītnes zeme.70

Laba daļa no antoloģijā iespiestajiem dzejoļiemsasaucas ar Andreja Eglīša apokaliptiskosaucienu uz debesīm: Dievs, Tava zeme deg!Dažādi modulēts šis cri de coeur atbalsojasdaudzu dzejnieku vārsmās, īpaši izteikti vecākāstrimdas paaudzes žēlabās par latviešutautai nodarīto pārestību. Pēteris Ērmaniskļūst visai patriotisks un aktuāls savā dzejolī„Tautas likteņi”: Lāsts jānes latviešiem. Ciešdaļa jūgā smagā. Klīst citi svešumā (..) sirdsspītā sauc: Vēl celsim / mēs dzīvi sagrauto,mēs zelsim, zelsim, zelsim!” (124). Elza Ķezberenav mazāk aizrauta patriotiskā patosā:Latvija, šī tava diena! ... / latvju zeme, latvjugars! (303).Dzimtenes zaudēšana bija traumatiskaun, protams, rezonēgandrīz viscaur latviešu vārsmās.Taču ir arī izņēmumi, it sevišķiattālinoties laikā un telpā no Eiropaskataklizmām. Tādu ir padaudzun dažādi, piemēram, JurisKronbergs – dzimis Stokholmā,daudz publicējies, vismazdivvalodnieks, godalgots, braukāpa pasauli, uzsūkdams unbaudīdams dažādas kultūras –varētu būt mūsu enfant terrible,deklarējot it nonšalanti unbez izteiktas nožēlas vai vainasapziņas: Ar latvietību nenodarbojos(289). Citviet Pāvils Johansonssavā nepiederībā jūtas privilēģēts,atraudamies no patriotiskāsieslēgtības: mūsu šodienaguļ kā laipa / starp divām ellēm– / abās pusēs laizām / asimilācijas saldo medu(194). Astrīdes Ivaskas dzīves biedrs, igauņudzejnieks un kultūras vēstnieks Ivars Ivasks,Latvijā audzis un skolots, rapsodiski gavilē:...beidzies karš. / Bez dzimtenes tu apkārtklīsti, tik rietumos stāv pasaule vēl vaļā (skat.Astrīde Ivaska. Dzeja un atdzeja: 400). GunarsSaliņš apmežo Ņujorku par godu DzintaraSoduma atbraukšanai no Zviedrijas uz ASV.Dzejnieka paša viesošanās Rīgā ir izteikta drūmostoņos, taču ar apziņu, ka viņa sūtība navbeigusies: Pa Rīgas ielām skrien suns, / krieviskiriedams – / bet Tev tur vēl dziedams, / Tevtur vēl šis tas / latviski dziedams (450).Daudz kas paliek no antoloģijā iespiestā nepieminēts,taču to ietvert vispārinājumos būtugrūti un nelietderīgi, jo apskatāmais ir daudzšķautnainsun niansēts. Atliek tikai atsauktiesuz profesores Kursītes mudinājumu lasīt unnākt pie pašatklāsmes, kas droši vien ir vienīgaispieņemamais veids, kā tuvoties dzejai.ZENTA MAURIŅA UNGĀRISKIRietumungārijas pilsētā Sombathejā izdotsrakstnieces, filozofes un kultūras darbiniecesZentas Mauriņas (1897-1978) eseju krājumsungāru un paralēli latviešu valodā ZentaMauriņa élete és esszéi / Zenta Mauriņa– viņas dzīve un esejas. Tas izdots grāmatusērijā Folia Baltica, kuras izveidotājs ir somugruvalodu profesors Jānošs Pustai (PusztayJános). Darba ievadā RietumungārijasU. (NYME SEK) latviešu valodas lektores (šorindiņu rakstītājas) apjomīgs vēstījums parautores dzīvi un daiļradi, kā arī bibliogrāfiskiedati. Tulkotāji – NYME SEK Filoloģijasfakultātes Urālistikas katedrasun Budapeštas Etveša Lorānda(ELTE) Universitātes Austrumslāvuun baltu filoloģijas nodaļasstudenti kopā ar lektori – esejasjaunajam krājumam izvēlējušiesno trim Mauriņas latviskiizdotajām grāmatām: Iedrīkstētiesir skaisti (Astras apgāds,1958), Apnicība un steiga (GrāmatuDraugs, 1962) un Dzīvesjēgu meklējot (Grāmatu Draugs,1973). NYME SEK Filoloģijas fakultātesUrālistikas katedra, kasir eseju krājuma izdevējs, ciešisadarbojas un konsultējas arMauriņas latviešu valodā atstātāliterārā mantojuma pārvaldītāju,Zviedrijā dzīvojošo tautietiun atmiņu grāmatas par ZentuMauriņu autori Ireni Mellis. Tiešiviņa veselus 32 gadus bija rakstnieces palīdzeun sekretāre.Zentas Mauriņas grāmatas tulkotas vācu,angļu, krievu, zviedru, somu, dāņu, itāļu, nīderlandiešu,pat japāņu un tagad arī ungāruvalodā. Jāpiebilst, ka pirms gada LatvijasRepublikas proklamēšanas 90. gadskārtāRietumungārijas U. mācībspēki atdzejoja unizdeva Latvijas Rakstnieku savienības biedra,Liepājas dzejnieka un publicista ModraZihmaņa bilingvālu lirikas krājumu VēstulesMargrietiņai / Levelek Margarétához (skat.JG257:49).Lāsma ĢibieteLāsma Ģibiete ir Rietumungārijas U. Filoloģijas fakultātes(NYME SEK, Interkulturális Tanumányok Interzete)Urālistikas katedras (Uralisztika Tanszek) lektore.Publikācijas Karogā, ¼ satori, Liepājas Radošo literātuapvienības žurnālā Helikons u.c.Juris Silenieks71

PAR TRĪS LAIKA NOGRIEŽŅIEMModris Zihmanis. Bandu bērns. Liepāja:LiePA, 2008. 276 lpp.Lai gan lielākajai latviešu lasītājudaļai Rakstnieku SavienībasLiepājas nodaļasbiedrs, literāts Modris Zihmanisvairāk zināms kā dzejnieks,kura jaunākais lirikaskrājums izdots pat ungāruvalodā, nedrīkst nepamanītšī autora veikumu arīprozas lauciņā. Jensenu pilsnoslēpums, Nemesīdas gūstāun tagad romāns ar nedaudzautobiogrāfisku ievirziBandu bērns. Domāju,nebūs pārspīlēts apgalvojums,ka gandrīz visiem šī literātaprozas darbiem ir vienakopēja iezīme – ZihmanisModris Zihmanisdaudz vēstī par laiku, par kolielākā daļa no mums, lasītājiem, zina pavisamminimāli – tikai no vēstures grāmatāmvai vecu cilvēku atmiņu stāstiem.Aplūkojamajā romānā varētu izdalīt pat trīslaikus jeb laika nogriežņus – Latvijas pirmāsbrīvvalsts laiks, kara laiks, kad nežēlīgaisdievs Aress alkst nevainīgu vīru asiņu, sieviešuun bērnu ciešanu, un okupācijas laikspēc kara.Latvijas pirmās brīvvalsts laiks ar prezidentuKārli Ulmani – laiks, kad jauns bija ne tikaipats autors, bet arī Latvijas Valsts, laiks,pirms mūsu dzimteni piemeklēja viena traģēdijapēc otras. Romāna iesākumā vēstītspar Latviju kā brīvu, demokrātisku un turīguvalsti. Ir tik patīkami šīs lapaspuses lasīt,dažbrīd gluži kā narkomānam acu priekšāpavīd ainas iz tās mierīgās un nodrošinātāsdzīves valstī, kur savu vietu var atrastikkatrs tās pilsonis, jo visi cilvēki valstijsvarīgi un viņu darbs nepieciešams, bet kasmūsdienu realitātē diemžēl ir pilnīgi otrādi.Var jau būt, ka dzīve bērna acīm šķietdaudz brīnišķīgāka (romāna galvenais varonisir mazs bērns), vienkāršāka jau nu noteikti.Lasot šīs lappuses, ieteicams pārlasītarī žurnālistes Līvijas Leines interviju ar Zihmani„Laika un karu dzirnavas maļ. Kur paliktcilvēcībai?” (Kurzemes Vārds, 2006.8.V),lai sataustītu, cik daudz romānā autors ielicispaša pārdzīvoto, cik tajā autobiogrāfiskamateriāla un cik daudz rakstnieka fantāzijas.Noslēdzot šo posmu, autors pievērsiestādai nozīmīgai, bet gandrīz vai aizmirstaivēstures epizodei kā vācbaltiešu repatriācijauz Vāciju pēc Hitlera aicinājuma 1939. gadā.Epizode darbā nozīmīga – tā sašķeļ vācbaltiešaKurta Kroitera un viņa sievas Agnesesģimeni un ļoti tieši ietekmē arī Agneses dēlēna,romāna galvenā varoņa Dagņa likteni.No oficiāliem vēstures dokumentiemzinot, ka vācbaltiešiLatviju (arī Igauniju) uzskatījapar savu dzimteni, ka,mācīdamies skolā, no rītiemdziedājuši „Dievs, svētī Latviju!”,var iztēloties, cik KurtamKroiteram un neskaitāmidaudz citiem repatriantiemšāds lēmums bija grūtsun pati aizbraukšana, kasromāna varoņa gadījumānozīmēja arī šķiršanos nodzīvesbiedres, traģiska.Nākamais laika nogrieznisir asiņainie II Pasaules karagadi. Te romāna darbībatiek sašķelta divās plāksnēs– Agneses un viņas ģimenesit kā mierīgā dzīve (salīdzinot ar fronti)Latvijā un norises kara laukā, kur Kurtsstrādā hospitālī par ķirurgu, viņa traģiskābojāeja. Īpaši interesantas šīs lappuses varētušķist liepājniekiem, jo autors attēlojis tālaika Liepāju, ieskaitot līdz smieklīgām niansēmkrievu okupācijas sākumu, piemēram,kā sveštautieši iepērkas veikalā, ko tagadzinām kā „Kurzemi”, kā „pucējas” militārpersonasun ne tikai viņu madāmas. Un pēdējaisromānā tēlotais laika nogrieznis jebposms ir jau pēckara Latvija, tātad pagājušāgadsimta 40. gadu vidus. Te ieskanas parpolitiskiem motīviem sodīto cilvēku traģika –kara laikā neesi bijis „pareizajā” pusē, tātad,ja neesi bijis ar mums, esi pret mums. Politieslodzītajiemnav pat aploksnes, kur ieliktvēstuli, kas domāta sūtīšanai mājiniekiem.Savukārt, mājinieki var tikai divreiz gadā sūtītpaciņas uz nekurieni un zīlēt, vai piederīgaisvēl šai saulē, vai arī pie Svētā Pētera.Šķiet, šai romāna daļā autobiogrāfiska ievirzejūtama visvairāk. Mazliet nepārliecina nujau desmit gadus vecā Dagņa patstāvība unpat drosme, risinot dažādas problēmsituācijas.Protams, lasītāju varētu ieintriģēt puišabēgšana no mājām, slēpšanās no audžumātesun viņas jaunā vīra. Taču dažkārt rodasšaubas, vai tiešām mazam bērnam var būttik liela dūša.Romāna darbība noslēdzas ar cerības stariņuun tikšanās prieku pēc ilgiem piespieduatšķirtības gadiem. Šķiet, viss būs labi, kautarī Latvija ir okupēta un brīvu izpausmju tenebūs vēl ilgus gadu desmitus.Lāsma Ģibiete72

PAR AGLONU ANGĻU VALODĀLeonhards Latkovskis. Aglona:A History ofthe Church and the Monastery. Rēzekne:Publishing House of the Latgalian CultureCenter, 2009. 144 lpp.Autors ir pazīstamā latgaliešu zinātnieka LeonardaLatkovska senjora (1905-1991) dēls,audzis akadēmiskā vidē – tēvs lasīja lekcijasBellarmines koledžas (Kentakijas pavalstī)svešvalodu katedrā 25 gadus, mācot grieķu,latīņu, ebreju, franču, spāņu, vācu, krievu,itāļu un poļu valodu (!). Prof. Latkovskissavas akadēmiskās gaitas uzsāka Varakļānuģimnāzijā, kam sekoja iestāšanās LatvijasUniversitātes filologos (1926), līdzās studijāmstrādāja par skolotāju Pļaviņu ģimnazijā,bet 1933. gadā sāka mācīt Aglyunas klasiskajāģimnazijā, ko vadīja Aloizs Broks, latgaļuzinātnieks un patriots, kura dzīvi un darbuLatkovskis senj. apcerējis monogrāfijā DirektorsDr. A. Broks (1954). Gribu piebilst,ka jaunās akadēmiķu paaudzes vairākumsmūsdienu ASV ir sterīli speciālisti, kas pārzinašauru un ierobežotu specialitāti.Latkovskis juniors apraksta 1699. gadā būvētoun gadu simteni vēlāk pilnīgi pārbūvētoAglonu kā visslavenāko svētvietu Latvijā,lai gan Doma katedrāle Rīgas centrā ir stāvējusidaudz ilgāk – kopš bīskaps Alberts touzcēla 1215. gadā. Aplūkojamās grāmatasvāku rotā skaists divtorņu baznīcas attēls.Jelgavnieka Oskara Felsko reproducētā 19.gs. glezna sākotnēji iespiesta pāvestam LeoXIII dāvinātajā (1888) barona fon Manteifelaalbumā Terra Mariana. Baznīcas vēstureir cieši saistīta ar dominikāņu ordeni, kuraklosteris bija novietots blakus baznīcai. Laigan tur dzīvojošie poļu un lietuviešu priesteritikai mazliet bija iemācījušies vietējo valodu,tautā šie „baltie tēvi” bija iemīļoti. Nepar velti Ontons Rupaiņs (Antons Rupainis)savam vēsturiskajam romānam divās grāmatāsdeva nosaukumu Baltie tēvi (1963-64).Vārds Aglyuna it kā cēlies no vietējā Agles(egles) ezera, varbūt arī no biezā egļu meža,kur baznīcu uzcēla. Autora uzskatā vārdsegle esot lietots Low Latvian t.i., „zemā latviešuvalodā”. Tas nozīmē, ka latgaļu valodu/dialektubūtu jāsauc par High Latvian jeb“augsto latviešu valodu”. Citi zinīgi valodniekigan apšauba šādu iedalījumu.Aprakstīta Aglonas atrašanās vieta ezeruapvidū, kas bijis apdzīvots jau senvēsturiskoslaikos, par ko liecina kulta svētvietas pakalnosun uz ezeru saliņām, no kurām vienalietota klaušinieku sodīšanai. Kristīgā ticība– no austrumiem un mazliet vēlāk no rietumiem– šeit ieviesta 11. un 12. gs. 1209.gadā vācieši tikuši līdz Jersikai. Interesantsmīts saista Aglonu ar lietuviešu pirmo ķēniņuMindaugas, kurš pieņēma kristīgo ticību1251. gadā. Vairāki lietuviešu vēsturniekidomā, ka Mindaugas ar abiem dēliem noslepkavotsun aprakts Aglonā (1263) laikā,kad viņi ciemojušies pie ķēniņienes Martastēva, Madalāņu pils pārvaldnieka. Visievērojamākaisnotikums Aglonas vēsturē esotDievmātes Marijas parādīšanās ar Jēzus bērniņurokā 1698. gada augustā starp divāmpriedēm dziļi ticīgajai Viškovas muižas kalponeiAnnai. Pirms kristietības šajā vietāesot bijis upuraltārs, bet drīz pēc Annas pieredzētāvietējās draudzes ganam Tēvam Mazakovskimšajā vietā esot parādījusies vīzija– balta baznīca ar diviem staltiem torņiem.Tur tad arī uzcelta baznīca un klosteris dominikāņumūkiem. Anna nodzīvojusi Aglonālīdz pat mūža beigām, mācot meitenesAglonas skoliņā.Aglona baznīcas svētbilde (ikona), saistītaar daudziem brīnumdarbiem, ir kļuvusi pazīstamavisā apkārtnē kopš 18. gs. Par pašassvētbildes izcelsmi īstas skaidrības nav,tikai tas, ka tai esot ciešas saites ar tādupašu mākslas darbu Trāku (Trakai) baznīcāLietuvā. 1284. gadā gleznu Vitautam Dižajam(Vytautas Magnus) esot uzdāvinājiskāds Konstantinopoles impērijas augstmanissakarā ar Lietuvas pāriešanu kristīgajāticībā. Aglonas un Trakai svētbildes „kronētas”1718. gada septembrī. Pastāv teorija,ka Aglonas ikona esot „tā īstā,” atvestano Trākiem drošības pēc. Sazini nu, kuravēlāk palika Aglonā un kura tika nogādātalietuviešiem.Grāmatas autors iepazīstina lasītājus ar netikai Aglonas, bet visas Latgales drūmo vēsturi.Varbūt vislielākais Dievmātes Brīnumdarītājassasniegums ir tas, ka Latgale spējaizdzīvot, it sevišķi pēdējos 200 gados. Cararežīms lika slēgt visus katoļu klosterus, 19.gs. tika agresīvi veicināta krievu valodas lietošanaun pareizticība. Šo rindiņu rakstītājatēva akadēmiskās gaitas sākās bursaku skolāRīgā, kur apmācīja pareizticīgos garīdzniekus(baķuškas), un viņa ģimene Nītaurē palikauzticīga pareizticībai līdz manas vecāsmātesmūža beigām. Vēl joprojām pareizticīgobaznīca pagasta centrā labāk apkopta,nekā luterticīgo dievnams. Padomju režīmsdažādos veidos cīnījās pret katoļu svētkiem,protams, savā laikā arī pret Jāņiem un Ziemassvētkuvecīti, bet sevišķi nikns tas bija73

pret katoļiem, baidīdamies, ka viņiem varētunākt atbalsts no ārpuses. Neraugoties uzto, 15. augusta Dievmātes Marijas Debesbraukšanasdiena arī padomju varas gadosturpināja pulcēt ticīgos no visas apkārtnes.Pat visdrūmākajā apspiešanas laikā sanāca10 000 līdz 12 000 cilvēku, viņu vidū arīgarīdznieki – par spīti tam, ka varas orgāniaizliedza taksometriem braukt uz Aglonuno Rēzeknes un Daugavpils, kolhozu un sovhozudirektori noliedza lietot transporta līdzekļusun milicija vairākkārtīgi apstādinājaprivātmašīnas, lai it kā pārbaudītu drošībuun braukšanas tiesības. 1960. gadā režīmavarasvīri pat iznīcināja klostera bibliotēkuun nodeva ēku vietējiem strādniekiem, kasaugšstāvā esot turējuši lopus.Kopš neatkarības atgūšanas Aglonas vēsture1993. gada septembrī vaiņagojas ar pāvestaJāņa Pāvila II apciemojumu, kad viņa vadītajādievkalpojumā tiešu dalību ņem 200 000cilvēku. Liels skaits to noskatās arī TV pārraidē.Sākumā pāvests runājis latviski (ar ļotilabu izrunu), iestarpinot arī uzrunas krievuun poļu valodā. Tāpat kā pavēsts pats, mazābazilika Latgales nomalē palīdzēja gāzt milzīgoMaskavas impēriju, kas nežēloja ne līdzekļus,ne arī dzīvības, sludinot savu ticību– tā savu grāmatu nobeidz Latkovskis.Juris VīksniņšEkonomikas zinātņu doktors, Juris Vīksniņš, daudzupublikāciju autors savā specialitātē, ir profesorsDžordžtaunas U. (Georgetown U.) ASV galvaspilsētāVašingtonā.TAUTAS MĀKSLA20. GS. OTRĀ PUSĒTautas lietišķā māksla Latvijā. Šodiena.Pieredze. Rītdiena. Sastād. Ilze Ziņģīte.Latvijas Nacionālā Vēstures muzeja rakstiNr.15. Rīgā: LNVM, 2008 [faktiski 2009].129 lpp.Aplūkojamā rakstu krājuma pamatā ir LNVMrīkotajā konferencē (2007.XII) ar tādu pašunosaukumu nolasītie referāti. Konferenceslaikā bija skatāma arī tautas lietišķās mākslasizstāde – no 20. gs. 40. gadu otrās puses līdzmūsdienām. Tautas lietišķā māksla nav izolētano tā vai cita laikmeta notikumiem. Katrslaika posms atstāj tam raksturīgas pēdas. Izņēmumsnav arī 20. gadsimta otrā puse. Šajālaikā tautas lietišķā māksla piedzīvoja radošupacēlumu un sabiedrības uzmanību. Tābija viena no retajām iespējām nest latvietībasideju padomju varas laikā. Savukārt pēcvalstiskās neatkarības atgūšanas 1991. gadābija jāmeklē jauna motivācija – priekšvārdāraksta LNVM direktors Dr. hist. Arnis Radiņš.LZA īstenais loceklis etnogrāfs SaulvedisCimmermanis apcer zinātnieku devumu etnogrāfijasun tautas lietišķās mākslas izpētēun popularizēšanā, lielu vietu ierādot dokumentālajiemavotiem kopš 17. gs. un jo sevišķiEdvarda Paegles un 20. gs. 20.-30. gaduzinātnieku ieguldījumam. Pirmo reizi rakstītajosavotos par latviešu lietišķo mākslu uzzināmno Šveices mākslinieka Johana RūdolfaSturna 1661. gada pavasara skicēm, bet 18.-19. gadsimtā no Johana Kristofa Broces, AugustaPecolda u.c. zīmējumiem un dažādiempierakstiem. Runājot par 20. gs. 20.-40. gadiem,viņš īpaši atzīmē žurnāla Latvijas Saulelielo ieguldījumu tautas mākslas pētniecībāun popularizācijā, Paula Kundziņa vadītajāmLU Arhitektūras fakultātes studentu vasaraspraksēm, kurās tika vākti materiāli par tautasceltniecības būvēm un citiem pētniecībasveidiem. Tālākajā stāstījumā Cimmermanislielu vērību velta savas paaudzes devumamtautas mākslas saglabāšanā un pētniecībā –par Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja papildinājumiempēc kara, par LZA rīkotajām etnogrāfiskajāmekspedīcijām, par trīssējumuLatviešu tautas māksla XIX-XX gs. (1961-1967). Pētnieks arī atzīmē tautas daiļamatameistaru un tautas lietišķo mākslas pulciņulielo lomu zināšanu tālākattīstībā.Savukārt LNVM Etnogrāfijas nodaļas vadītājaun šī krājuma sastādītāja Ilze Ziņģīte iepazīstinaar muzeja etnogrāfijas un tautaslietišķās mākslas kolekciju: Ne vienmēr varnoteikt robežu starp tradicionālā dzīvesveidaliecībām un tautas lietišķo mākslu. Daļapriekšmetu vienlaikus atbilst abām jomām.(..) Tam par iemeslu ir tautas lietišķās mākslasbūtība, kas lielā mērā sakņojas tradicionālajādzīvesziņā un iekļaujas tradicionālajādzīvesveidā. Vai kādā no Latvijas novadiemmūsdienās adīti cimdi būtu vērtējami kā etnogrāfiskspriekšmets, vai kā tautas lietišķāmāksla? (..) Darināšanas laiks ne vienmērvar izšķirt šo jautājumu. Tradicionālās kultūrasvērtības laika gaitā mainījās vienmēr. Tosekmēja klāt nākusī informācija un iespējas.Tautas lietišķā māksla līdz mūsdienām ir spējusipastāvēt un mainīties, daļēji saglabājotautentiskas vērtības, daļēji atsaucoties laikmetaaktualitātēm.Īpaši gribas izcelt Dr. hist. Aijas Jansones referātupar tautas mākslas virzību 20. gs. otrajā74

pusē. Zinātniece aizrāda, ka amatnieku vēsturiskāloma latviešu izstrādājumu specifikasun stila izveidē ir salīdzinoši neliela, jokopš 13. gs. amatnieku etniskais sastāvs irvisai raibs. No viņu veikuma latvieši pieņēmatikai to, ko saprata un kas atbilda viņu estētiskajāmprasībām. Arī linaudēju rakstraudžiir pārņemti no citām tautām. Viņa atklāj,ka vārdu daiļamatniecība ieviesa dzīvē tikai1937. gadā, lai uzsvērtu vārdkopas „mākslasamatniecība” to daļu, kas balstās uz vietējāmtautas mākslas tradīcijām. Bet terminstautas māksla ienāca sadzīvē padomju varaslaikā, kad amatniecība bija stingri ierobežota,bet māksla bija atļauta. Tādējādi tautaslietišķā māksla akcentēja jaunradi. Šo tēmuturpina Velta Raudzepa, kura mēģina rastspecifiskās atšķirības starp tautas un profesionālomākslu un to mijiedarbību. Viņa uzsver,ka profesionālajiem māksliniekiem tautasmāksla, etnogrāfija un arheoloģija vienmērir bijis iedvesmas avots. Arī tautas mākslaskopēji daudz mācās no etnogrāfijas unarheoloģijas, citējot Arvīdu Dzērvīti: Nav nekādasnozīmes tikai atdarināt senču mantojumu.Uz senču mākslas pamata jābūvē jauna,laikmetīga, īpatnēji latviska māksla.Daudzus lasītājus piesaistīs vēsturnieces IlgasApines raksts par latvisko identitāti, tāsveidošanos un pārmaiņām. Viņa izceļ, kamūsu tautas raksturu veidojusi gan ilgstošāpakļautība vācu muižniekiem, gan ticība,gan teritorija un klimatiskie apstākļi, protams,arī vēsturiskie notikumi. Šajā sakarāviņa atzīst, ka kopīgā vēsture mūs ir satuvinājusiar igauņiem, bet attālinājusi no lietuviešiem,kuriem kopā ar poļiem bija nacionālavalsts, kā arī katoļticība. Autore izceļlatviešu tiekšanos pēc izglītības, strādīgumuutt. Interesantu domu izteicis viens nokrievu literātiem Jurijs Abizovs – latvieši esotšķietami pakļāvīgi, viņi it kā pieliecas un tadatkal iztaisnojas, kad situsi vēstures stunda.Šo latviskās identitātes tēmu amatniecībā unlietišķajā mākslā turpina Dr. habil. Art OjārsSpārītis, uzsvērdams, ka kultūras stereotipumaiņu izraisa ekonomisko, politisko un sociālofaktoru mijiedarbība. Daudzi amatniecībasizstrādājumi, kas mums liekas raksturīgitautas mākslai, faktiski ir radušies profesionālāsun pilsētas kultūras iespaidā, tātadcaur muižu kultūru, kas veidojusies Eiropasstilu ietekmē un vienkāršotā veidā ienākusitautas amatniecībā. Pierādījumus autors atrodEtnogrāfiskā brīvdabas muzeja Latgalesun Kurzemes sētā. Šis atzinums var šokēt,kā aizrāda mākslas vēsturnieks, taču tajāpat laikā atklāj jau izsenis pastāvošo Latvijasintegrāciju Eiropas kultūras kontekstosvisos sociālajos līmeņos, pat tajā, kuru mēsuzskatījām par vismazāk pakļautu maiņai unietekmēm, t.i., tautas amatniecībā.Leonīds Petrovs stāsta par tautas mākslasizstāžu iekārtošanu, ar kuru viņš nodarbojieskopš 1968. gada. Andris Ušpelis aprakstaLatgales keramiķu Ušpeļu dzimtu, DainaKraukle pētījusi gadatirgu vietu mūsu tautasdzīvē. Savukārt Ārija Vītoliņa ilgus gadusstrādā ar intelektuāli atpalikušiem bērniemun izmanto tautas mākslas pamatiemaņuapguvi kā terapiju viņu attīstībā. Krājumunoslēdz Elīnas Apsītes apcerējums par slavenoCimdu Jettiņu – dzērbenieti Jetti Užāni,kura turpat visu mūžu pavadījusi uz ratiņiem,bet radījusi unikālus cimdus pēc gleznumotīviem, dziesmu, literāro darbu un patpolitisko notikumu ietekmē, arīdzan cimdusportretusun sievietes aktu. Viņas darbus šīkrājuma sastādītāja Ilze Ziņģīte nosaukusipar tekstilmākslas miniatūrām. Pēc CimduJettiņas aiziešanas tika atrastas viņas dienasgrāmatas,rakstītas no agrīniem pusaudzesgadiem. Īsie, kodolīgie pieraksti skaidri parāda,ka pirms tam, kad Jettiņa kļuva par teicamu,tautā mīlētu un cienītu rokdarbnieci,viņa bija domātāja. Apceres autore secina:Cilvēks, kurš skaudri apzinājās cilvēciskāsesamības smagumu un, pat nereducējot touz savu slimību, apjauta, ka visu grūtumuun likstu sākotne ir katra paša nespējā saprastdabas ritmu un kārtību, neprasmē ieklausītiesapkārtējā pasaulē un, pats galvenais,– nespējā ieraudzīt pasauli sevī. Viņasdzīve mums ir pierādījums, ka cilvēks ir tikliels, cik viņa gars. Esmu sev atradusi gaismu,Jettiņa rakstīja. Viņas gaisma – tas ganiziet no šī rakstu krājuma ietvariem – turpinaspīdēt. Elīna Apsīte, kopš agras bērnībaspavadīdama katru brīvu brītiņu pie Jettiņas,uzsākusi lielu darbu – izveidot viņas dzimtajāsmājās Dzērbenes „Lejniekos” Cimdu muzeju.Tur iecerēts rādīt ne tikai Jettes Užānescimdus, bet savākt plašu cimdu kolekciju novisas plašās pasaules, kur vien latvieši mituši(pirmos dāvinājumus muzejs jau saņēmis noIlgas Mieriņas Anglijā un Birutas FreimanesKanādā). Bet arī ar to muzejs neaprobežotusavas funkcijas. Te iecerēts mācīt cimduadīšanu un ar laiku arī citus rokdarbu veidusbērniem un jauniešiem (arī ar īpašām vajadzībām),dzīvot dabā, ieskatīties dabā, sadzirdētun saredzēt dabu. Daba ir latviskāsdzīves ziņas pamatakmens. Dzīvot saskaņāar dabu, ar latvisko dzīves uztveri un modernopasauli. Ir izveidots fonds „Cimdu ceļš”,kurš pieņem ziedojumus muzeja darbībasuzsākšanai.Nobeigumā gribas teikt, ka globalizācijas ununifikācijas laikmetā, kad modernās tehno-75

loģijas mēģina dzēst etniskās īpatnības, šisLNVM rakstu krājums parāda, cik unikālukultūru mūsu tauta ir veidojusi, tā ir glabājamaun turpināma, ja gribam saukties parlatviešiem.Māris BrancisRecenzents ir mākslas vēsturnieks, rakstu un monogrāfijuautors, Dažu vārdu sadaļas „Tēlotājmāksla”veidotājs. Dzīvo Jelgavā.ŠOREIZ VAIRĀK LATVIEŠIEMJournal of Baltic Studies (JBS), XL/4December 2009, The Association for theAdvancement of Baltic Studies (www.balticstudies-aabs.org)Pēc dzirdētiem pārmetumiem latviešu zinātniekiempar atturību publicēt savus atklājumusārzemju zinātniskos žurnālos, pēkšņi JBSlappusēs sākuši parādīties latviešu darbi. Tasir apsveicami un arī svarīgi, īpaši ņemot vērā,ka pēdējos piecos gados šo akadēmisko žurnālupasūtina piecas reizes vairāk lielo pētniecībasuniversitāšu bibliotēkas. Uz JBS publicētajiemrakstiem bieži vien atsaucas pētniekivisā pasaulē. Žurnāla aizejošais redaktors,Prof. Dāvids Smits (David J. Smith, GlasgowU.), zina vēstīt, ka pēdējā gada laikā galveno38 reģionālo studiju žurnālu citāciju indeksāJBS pacēlies no 32. uz 20. vietu. Varens sasniegumsAABS 40 gadu gaitā! Ja pirms 1968.gada vairums baltiešu uzskatīja, ka viņu uzdevumsir attītiem karogiem būt pastāvīgā cīņāpret viņu zemju okupantu, Baltijas Studijuapvienībai jeb AABS piesaistītie zinātnieki unzinātnieces izvēlējās profesionāli palīdzēt veidotrespektu pret savām tautām, radīt viņuvēstures labāku izpratni globālā mērogā. TartuU. un arī Kalifornijas U. mācībspēks ReinsTāgepera (rtaagepe@uci.edu) pirmajā rakstānorāda uz tolaik jauno, angļusakšu augstskolāsizglītoto zinātnieku veikumu (kā nozīmeBaltijas valstīs vēl šodien nav īsti novērtēta),uz viņu pēc jaunākām pētniecības pieejām unmetodēm radītajiem darbiem, kas kvalitatīviaizvirzās priekšā līdzšinējiem baltvācu publicējumiem.Starp pirmajiem uzslavu pelnošiembaltiešu darbiem Tāgepera min visvairāklietuviešu un igauņu grāmatas, kā arī šo rindiņuautora Stanforda U. uzrakstīto un vēlākLSCS apbalvoto Economic Policies in OccupiedLatvia (1965).Prof. Pridams (Geoffrey Pridham, U. of Bristol– g.pridham@bristol.ac.uk) aplūko demokrātiskotradīciju lēno veidošanos Latvijā – tolielā mērā kavē padomju varas laika mantojums,īpaši lielā ieceļotāju masa no austrumiem.Nevarot būt šaubu, ka pateicoties prezidentesVairas Vīķes-Freibergas dažkārt apstrīdētai,bet izlīdzinošai pieejai Latvija tiekievesta EU un NATO. Quod licet Jovem, nonlicet bovem! Latvijai vēl daudz jādarot, laiizskaustu korupciju (kuras līmenis ir zemāksIgaunijā un Lietuvā), jātiekot vaļā no padomjulaika amatvīriem tiesu sistēmā un, protams,jāatrisinot krievisko ieceļotāju problēma. Pridamaieskatā, pēc uzņemšanas EU un NATO,Latvijas politiķi, novērsdamies no demokrātiskiemprincipiem, darījuši kā vien patīk, jo, kāautoram teikts intervijās, mūs jau no NATOneizmetīs!...Īpaši lieliska dāvana ir intelektuālā Latvijas U.palīgprofesora Ivara Ījaba (ijabs@latnet.lv)apcere par ievērojamo baltvācu politiķi undomātāju Paulu Šīmanu (Paul Schiemann,1876-1944), par viņa apbrīnojamo klasiskā liberāļastāju un filozofiskajiem uzskatiem laikā,kad Eiropā pie varas nāk diktatori. Kaut arīŠīmans lielā mērā atstāts novārtā, viņa idejasun pieredze ir vērtas nākotnes valstsvīru nopietnāmpārdomām. Ījaba raksts ir patīkamiizkoptā, pat skaistā un profesionāli precīzāangļu valodā.Prof. Balčitiene (Auksė Balčytienė, VytautasMagnus U. – a.balcytiene@pmdi.vdu.lt) unTartu U. žurnālisma nodaļas vadītāja HallikiHarro-Loit (halliki.harro@ut.ee) salīdzina žurnālistikasvirzību Igaunijā un Lietuvā. Rakstudaļu noslēdz neliela apakšnodaļa ar trīsnelieliem rakstiņiem, kas labāk iederētos tikaiteātrim veltītā speciālā izdevumā. Apjomīgākaisnāk no kritiķes Dr. Gunas Zeltiņas(guna333@inbox.lv) spalvas – par inovācijāmteātru attīstībā Baltijas valstīs (1995-2005).Jurgita Staniškīte (Staniškytė) no Vitauta DižāU., savā laikā Fulbraita stipendiāte ASV, ļotilabā angļu valodā apcer lietuviešu teātra uzplaukumupostpadomju periodā. KurzemesHumanitārā institūta pētniece Edīte Leščinska(tisheizere@inbox.lv) pievēršas eksperimentālajāmlugām Liepājas teātrī, ko vada lietuvietisRolandas Atkočiūnas.Grāmatu sadaļā JG lasītājus visvairāk varētuinteresēt apskats (ko sacerējusi Kersti Lust noIgaunijas Nacionāla arhīva) par Endrju BlumbergaThe Nationalization of Latvians and theIssue of Serfdom: The Baltic German LiteraryContribution in the 1780s and 1790s – parlatviešu izlaušanos no dzimtcilvēku statusa untā atspoguļojumu 18. gs. baltvācu literatūrā.Gundars Ķeniņš KingsPacifikas Luterāņu U.76

Galvenais redaktors: Rolfs Ekmanis50 Cedar LaneSedona, AZ 86336-5011 USATelefons/telefakss: 928-204-9247rekmanis@msn.comrolfs.ekmanis@asu.eduGalvenā redaktora vietnieks: Juris Žagariņš121 Harvard StreetSpringfield, MA 01109-3821 USATelefons: 413-732-3803Juris.zagarins@gmail.comRedaktori:Voldemārs Avens, Vita Gaiķe, Anita Liepiņa,Andris Priedītis, Juris Silenieks, Juris Šlesers,Biruta Sūrmane, Linda Treija , Lilita ZaļkalneKonsultanti:Līga Gaide, Uldis Matīss, Tija KārkleDatormaketētājs: Juris ŽagariņšJG mājas lapa: Saimniecības vadītāja: Ingrīda Bulmane23 Markland DriveToronto, ON M9C 1M8 CanadaTelefons 416-621-0898Telefakss 416-621-9717ibulmanis@scom.caEkspeditors: Guntis Liepiņšliepag@idirect.comAr autora vārdu, segvārdu vai iniciāļiemparakstītajos rakstos izteiktie uzskati nevienmēr atbilst redakcijas viedoklim.Atzīdama demokratiskās valstīs valdošos presesbrīvības principus, Jaunā Gaita sekmē dažāduuzskatu publicēšanu.Adrešu maiņas un pastā vai spiestuvē bojātuseksemplārus lūdzam pieteikt JG saimniecībā.JG SATURA RĀDĪTĀJINr. 100 - 150 Kanādā Kan. $7,-Citās valstīs: ASV $7,-Nr. 151 – 175 Kanādā Kan. $5,-Citās valstīs: ASV $5,-Nr. 176 – 200 Kanādā Kan. $5,-Citās valstīs: ASV $5,-Nr. 201 – 230 Kanādā Kan. $8,-Citās valstīs: ASV $8,-Satura rādītāji pasūtināmi no JG saimniecības.Jaunās Gaitas abonements maksā:Kanādā - 1 gads $39,-2 gadi $76,-Atsevišķa numura cena $10.-Citās valstīs -1 gads ASV $39, – (Kan. $45,-)2 gadi ASV $76, – (Kan. $88,-)Atsevišķa numura cena: $10, – (Kan. $10,-)Krājumā ir arī vairums agrāko JG numuru. Sarakstuun cenas var pieprasīt no JG saimniecības.JAUNO GAITU VAR IEGĀDĀTIES:ANGLIJĀE.D. Rusovs, 2 Wellington TerraceBasingstoke, Hants. RG 23 8HJAUSTRĀLIJĀLatviešu biedrība RietumaustrālijāValdis Auziņš , 179 Alexander Dr.Dianella, W.A. 6059Sidnejas latviešu biedrības grāmatnīcaA. Priedīte – Rīga, 32 Parnell St.Strathfield, N.S.W. 2135Latvian BooksBox 1287, G.P.O.Adelaide, S.A. 5001KANĀDĀLetts Shop – dāvanu veikalsKanādas Latviešu centrs Toronto4 Credit Union DrToronto ON M4A 2N8LATVIJĀA/S „Danske Bank”, Lāčplēša ielā 75, Rīga LV 1011IBAN – LV61MARA00002028 26000Ingrīda Bulmane (JG žurnāla abonēšana)1 gads (4 numuri) Ls14.-Tuvāka informācija - Ilze Dzelme 67-289619Latvijas Okupācijas muzeja grāmatgaldāStrēlnieku laukumā 1Rīga LV-1050

IN THIS ISSUELETTERS AND THE VISUAL ARTS. Poemsby Marija Briede, Leons Briedis and theirson Adrians Briedis-Makovejs evince threedistinctly singular poetic sensibilities, allsparkling with the shared verbal artistrydisplayed in their collectively authored play,Plato and Marija, or The Third Mind (JG255, 2008). ••• Indra Gubiņa fondly remembersa friend who accompanied her ontrips to Tenerife, Crete and Greece some 20years ago. ••• Laima Kalniņa recountsa childhood lesson on the joys of philanthropy.••• Art historian Ruta Čaupova,senior researcher at the Latvian Academy ofArt, describes the challenges and opportunitiesconfronting sculptors in Latvia duringthe ongoing economic crisis. Her lavishly illustratedarticle features the work of Gļebsand Kirils Panteļejevs, Kristaps Gulbis, AigarsBikše, Ivars Drulle, Juris Švalbe, Igors andAnsis Dobičins, Jānis Karlovs, and Ojārs Feldbergs.Čaupova concludes that hard timeshave not dampened the creativity or theproductivity of these artists. ••• LindaTreija, our newest contributing editor, writesabout an art exhibit held in Philadelphia lastFebruary, and presents colorful samples ofthe work of each of the three participants:Sarma Muižniece-Liepiņa, Krista Nīgale andherself. ••• The cover art is by IlmārsRumpēters, whose myriad contributionsover several decades have drawn acclaimfrom the international design community.LITERARY COMMENT. Ojārs Zanders writesabout the profound influence of KārlisSkalbe’s writings on Latvian culture. His life(1879-1945) spans perfectly the gradual,turbulent rise and abrupt fall of the first independentRepublic of Latvia. Skalbe was aguiding light of the national awakening andhis poetry and fables have never grown oldfashionedor irrelevant to the Latvian people.••• The period of perestroika and glastnost’(1987-1991) was a time of intensely amplifiedcultural contact between Latvians livinginside and outside of Latvia. In her continuingaccount of these contacts, Eva Eglāja-Kristsone begins with the Chautauqua conferenceof 1986, which spawned the dissidentgroup Helsinki-86, and ends with theWorldwide Congress of Latvian Writers atthe University of Stockholm, in June 1989.ACTUALITIES, HISTORY, MEMORIES. RolfsEkmanis takes up the thread of his serializedhistory of radio broadcasting intoLatvia from the West during the Cold War.Having outlined in past issues the historyof broadcasting from Madrid (1955-1965;1969-1972) and from Frankfurt (1965-1972),he now presents a synopsis of the genesisof Radio Free Europe / Radio Liberty. •••Laimonis Purs, a prose writer and playwrighton the other side of the Iron Curtain duringthe Cold War, recalls the importance of RFE/RL during the Cold War: It was as much a partof daily nourishment as breakfast, lunch anddinner. ••• Sniedze Ruņģe pays homageto Dr. Valdis Muižnieks (1927-2009), an influentialvoice among Latvian political exiles.• Jānis Krēsliņš, Jr. reminisces about theologianFather Kazimirs Vilnis (1907-1988). •Jānis Krēsliņš, Sr. remembers Columbia Universityprofessor Sigurds Grava (1934-2009):architect, city planner, and founding memberof the Association for the Advancementof Baltic Studies. ••• In his continuing sagaof life at DP Camp Alt-Garge, Germany, UldisSiliņš remembers the year 1945 as a year ofgirls and American cigarettes. ••• JurisŽagariņš gets interviewed by Juris Zommerson the occasion of receiving two importantawards for devotion to Latvian culture, andoffers a fresh installment of Kiberkambaris,an internet discussion tangent to the topicof aid to the needy in Latvia. ••• BaibaLapiņa Strunska makes an appeal to commonsense on the issue of double citizenshipfor Latvians residing and working abroad.••• The Marginalia section, as always, ischock-full of news shorts relating to the cultureand actualities of Latvia as well as otherNordic, Central and East European lands.BOOK REVIEWS. Anna Velēda Žīgure’sViņi.Ceļā, a study dedicated to bringingtogether those who fled the Soviet occupationand those who stayed (reviewed byAina Siksna and Astra Roze) • Jānis Elsbergs’book of poetry panti (Juris Silenieks andAnna Auziņa) • Margita Gailītis’ (ed.) Tiltivol. I and II, separate anthologies of proseand poetry in exile (Juris Silenieks) • ZentaMauriņa élete és esszéi, a collection ofMauriņa’s essays in Hungarian and in Latvianpublished as part of Folia Baltica, editedby Pusztay János (Lāsma Ģibiete) •Modris Zihmanis’ novel Bandu bērns (LāsmaĢibiete) • Leonhards Latkovskis’ Aglona: AHistory of the Church and the Monastery(Juris Vīksniņš) • Ilze Ziņģīte’s (ed.) Tautaslietišķā māksla Latvijā – the proceedingsof a conference on folk art (2007) at theLatvian National Museum (Māris Brancis)• Journal of Baltic Studies XL/4, 2009(Gundars Ķeniņš Kings).jž