DARBA HIGIĒNA - Latvijas Brīvo Arodbiedrību Savienība

148 11. nodaļa. JONIZĒJOŠAIS STAROJUMSdziļām ģenētiskā materiāla izmaiņāmun atsevišķu hromosomas daļu bojāeju;• hromosomu skaita izmaiņas.Minētās gēnu mutācijas var notikt gansomatiskajās šūnās, gan dzimumšūnās.Situācijās, kad DNS tiek atjaunota precīzi,šūna atgūst savu struktūru un atjauno savasnormālās funkcijas, tādēļ normālai reparatīvostruktūru darbībai ir ļoti svarīga nozīme.Literatūrā aprakstīta paaugstināta jutībapret jonizējošo starojumu, kas izpaužas kāneadekvāti plaši audu bojājumi pēc salīdzinošinelielām starojuma dozām (piemēram,ļoti plašs veselo audu bojājums pēc radioterapijasar standartdozām), un patoģenēzespamatā ir to gēnu defekts, kas atbildīgi parDNS struktūras atjaunošanu. Kā plašāk aprakstītosindromu iespējams minēt autosomālirecesīvi pārmantojamo teleangiektātiskoataksiju, kurai raksturīga smadzenīšuataksija, neiromuskulāra deģenerācija, paplašinātiacu asinsvadi (teleangiektāzijas),imunodeficīts, hromosomu nestabilitāte unizteikti paaugstināts vēžu un asinsrades orgānuļaundabīgo slimību (limfocitārās leikozesun ne-Hodžkina limfomas) biežums.Uzskata, ka šādiem pacientiem šūna ir aptuveni2,7 reizes jutīgāka pret jonizējošostarojumu salīdzinājumā ar normālu šūnu.Faktorus, kas ietekmē cilvēka šūnu radiojutību,var iedalīt trīs grupās:• fizikālie faktori;• fizioloģiski bioķīmiskie faktori;• bioloģiskās struktūras faktori.Pie fizikālajiem faktoriem pieder apstarojumadoza un apstarojuma veids, un tielielā mērā ietekmē apstaroto šūnu izdzīvošanuun nāves iestāšanās laiku. Pie šīs grupaspieder arī apstarošanas plašums jebkopējais apstaroto šūnu daudzums, apstarošanasveids (vietēja vai vispārēja apstarošana),kā arī apstarojuma raksturs (akūtsvai hronisks apstarojums).Fizioloģiski bioķīmisko radiojutības faktoruiedarbības pamatā ir likums, kurš nosaka,ka šūnu un audu radiojutība ir tiešiproporcionāla šūnu dalīšanās intensitātei unapgriezti proporcionāla šūnu diferenciācijaspakāpei. Ļoti liela radiojutība ir visiem orgāniemun audiem, kuros notiek aktīva šūnudalīšanās un augšana. Minēto iemeslu dēļarī jauno organismu (piemēram, mazu bērnu)audu jutība pret jonizējošo starojumu irlielāka. Organisma rezistence pieaug līdz arvecumu un sasniedz maksimumu pilnbriedumaperiodā, kad visas organisma sistēmasir nostabilizējušās. Mūža otrajā pusē samazināsreģenerācijas procesu intensitāte, unlīdz ar to radiojutība atkal palielinās.Bioloģiskās struktūras faktori ir saistīti aratšķirībām šūnu un audu struktūrelementos.Šūnu radiojutība variē plašās robežās, un,balstoties uz šo radiojutību, visas šūnas tiekiedalītas septiņās grupās (piemēri sakārtotijutības samazināšanās secībā):• nobrieduši limfocīti, eritroblasti, spermatogoniji;• olnīcu folikuli, kaulu smadzeņu mielocīti,zarnu trakta kriptu šūnas, epidermasbazālās šūnas;• kuņģa dziedzeru un kapilāru endotēlijašūnas;• osteoblasti, osteoklasti, hondroblasti,spermatocīti;• granulocīti, osteocīti, dziedzeru parenhīma;• fibrocīti, hondrocīti un fagocīti;• muskuļu un nervu šūnas.Audu un orgānu jutība ir atkarīga no tošūnu grupām, kas veido audu un orgānustruktūru. Tā, piemēram, audi, kas sastāvno 1. un 2. grupas šūnām (zarnu trakts,asinsrades orgānu audi, dzimumorgāni,matu folikuli) ir ļoti jutīgi pret apstarojumu.Lai gan šūnu spēja izdzīvot ir kvantitatīvsrādītājs, tomēr to nevar uzskatīt par jutīgākostarojuma iedarbības pazīmi. Pēc ap-