Slimnīcas Ziņas, septembris, 2008 - P. Stradiņa Klīniskā ...

50 GADI AR STRADIŅA VĀRDU I Slimnīcas ZiņasPauls Stradiņš dokumentosArnis VīksnaLU medicīnas fakultātes profesorsPar profesoru PauluStradiņu uzrakstīts vairāknekā par jebkuru citu Latvijasārstu. Izdota viņadarbu izlase trīs sējumos,piecas grāmatas par viņu,bet profesoram veltītu rakstuskaits periodikā tuvojastūkstotim. Šķiet, ko gan jaunu vēl varētupar viņu pateikt? Un, patiesi, profesoranāves 50. gadadienai veltītos rakstosabās lielākās Latvijas avīzēs atkārtotasvien labi zināmas lietas. Jāmeklē dokumentukrātuvēs, arhīvos.Paula Stradiņa personīgās lietas dažādoslaikos un institūcijās ir apzinātas unpētītas, tāpat dokumenti, kas saglabātiMedicīnas vēstures muzejā un pieģimenes mājā. Taču ir vēl ļoti daudznezināma un neizzināta.Ilgāku laiku pazudusi šķita P. StradiņaLPSR Veselības aizsardzības ministrijasnomenklatūras darbinieka lieta, jotajā it kā bijuši viņu un citus cilvēkusdiskreditējoši dokumenti gan profesoradzīves laikā, gan arī vēl pāris gadudesmitus pēc viņa nāves. Lieta bijusiļoti bieza, tālab varētu izraisīt interesidažādu sarežģījumu skaidrojumosatklātības laikmetā. Tagad tā ir atradusies(Personāldokumentu valsts arhīvs, 440.fonds, 2. p. apraksts, 70. lieta, 122.–174.lapa), taču pavisam plāna un acīmredzamifiltrēta. Kāds pirms nodošanas glabāšanaiarhīvā nepatīkamo un diskreditējošoizņēmis laukā, bet atlikušie formāliepapīri neko nezināmu nevēstī. Laigan, uzmanīgāk ieskatoties, par kādusīku precizējumu nācās padomāt. Jobiogrāfiskā un enciklopēdiskā literatūrāvisnotaļ fiksēts, ka Valsts (resp., Republikas)klīniskās slimnīcas galvenais ārstsviņš bijis līdz 1947. gadam, taču no dokumentiemnoprotams, ka no šī pienākumaatbrīvots ar 1947. gada 1. janvāri. Kā būtupareizi – līdz 1947. vai 1946. gadam?Nepublicēti dokumenti jāmeklē ne tikdaudz P. Stradiņa personiskajās lietās, kasjau apgūtas, bet dažādu citu iestāžu uninstitūciju lietvedībā, kur saglabājušiessēžu protokoli, dienesta vēstules,paskaidrojumi u.tml. Ilustrācijai izvēlēti P.Stradiņa darbību raksturojoši dokumentino divām dokumentu kopām.Pētnieki līdz šim atmatā atstājušiP. Stradiņa darbību LPSR Veselībasaizsardzības ministrijas Medicīnaszinātniskā padomē, kuras priekšsēdētājsviņš bija 1941. gadā un no 1944. līdz 1948.gadam, bet turpmāk līdz mūža galam– padomes loceklis. Šī ietekmīgā zinātnesbirokrātijas mašīna ir saražojusi ievērojamusplānu, atskaišu, pārbaužu un sēžu protokolublāķus, kas lieliski noder padomju medicīnaszinātnes izpētei un raksturojumam Latvijā(Latvijas Valsts arhīvs, 1022. fonds, 6. apraksts).Vispirms tie ir nevis tikai P. Stradiņa parakstītie,bet ar viņa paša roku rakstītie teksti, kas interesiizraisa ne tikai no satura, kas, protams, irpats svarīgākais, bet arī no daža laba neierastaviedokļa. P. Stradiņa rakstītie dienesta papīrino literārā viedokļa ir izteiksmīgi, pārliecinoši,pat ar tādu kā sižetisku risinājumu – noteiktukāpinājumu un akcentu nobeigumā, no kājāsecina, ka arī garlaicīgas lietas jāprot pasniegt.Savukārt no gramatikas viedokļa P.Stradiņa rakstītais ir nevainojams, par ko viņuvar tikai apskaust mūsdienu kolēģi. Tātadģimnāzijā ir ticis ielikts krietns pamats, lainebūtu jāironizē kā tagad – mums ir daudzcilvēku ar augstāko, bet bez vidējās izglītības.Cita raksturīga tendence P. Stradiņa dienestapapīros ir allaž prasīt vairāk, jo tāda laikambija konkrētā laikmeta situācija. Piemēram,dibinot Republikas asinspārliešanas staciju,P. Stradiņš pieprasa telpas ne tikai tai, bet piereizes arī neatliekamās ķirurģijas stacionāramar 100 gultvietām, jo asinis taču būs kvalitatīvijāpārlej. Apmierināja tikai lūguma pirmo pusi,un arī tas bija labi.Prasot vairāk, P. Stradiņam nācās piedzīvotarī kādu ļoti rūgtu neveiksmi. Medicīnaszinātniskā padome 1949. gada 23. maijā,ignorējot LPSR valdību, kur bija sagaidāmanoteikta pretestība, nolēma ar LPSR Veselībasaizsardzības ministrijas starpniecību vērstiesPSRS Veselības aizsardzības ministrijā arlūgumu rosināt PSRS valdībai no LatvijasValsts universitātes izdalīt Medicīnas fakultātipatstāvīga Rīgas Medicīnas institūta veidā, kaspakļauts LPSR Veselības aizsardzības ministrijai.Apspriešanas gaitā tika nolemts, ka tas kāpolitiska lēmums jāpieņem vienbalsīgi, tačuP. Stradiņš uzdrošinājās iebilst, ka vienlaikusjāpabeidz sešstāvu korpuss Valsts klīniskāslimnīcā un jāgādā arī par citām telpām jaunajaminstitūtam. Par to viņš saņēma ļoti asupadomes priekšsēdētāja profesora AleksandraŠmita kritiku. Domājams, ar to nav pieticis,jo kā gan citādi lai izskaidro nežēlīgo P.Stradiņa publisko noķengāšanu 1949. gadaoktobrī, izmantojot maznozīmīgu, sadomātuieganstu, par ko jau daudz rakstīts. Institūtstika nodibināts 1950. gadā, bet t.s. vecā jaunāmāja nodota ekspluatācijā tikai 1957. gadā.Cits pilnīgi nepētīts jautājums ir P. Stradiņš unLVU Medicīnas fakultātes un Rīgas Medicīnasinstitūta kompartijas organizācija. Tā kā profesorsnebija partijas biedrs, šķiet, uz viņu tasnemaz nevarētu attiekties. Taču saglabājušiesprotokoli liecina pretējo (Latvijas Valsts arhīvaPartijas arhīvs, 788. un 7222. fonds), jo viņavārds nemitīgi cilāts sapulcēs. Ja pieņemtsuzskatīt, ka arhīvā valda putekļi un garlaicība,tad no šiem protokoliem dveš īsta dzīve visātās liekulīgajā nepievilcībā – sūdzības unkašķis, aizmuguriska aprunāšana, draudi uniebiedēšana.Sākotnēji attieksme pret P. Stradiņu bijusilabvēlīga – jau 1945. gadā partijaspirmorganizācija kolektīvi apmeklējusi viņamuzeju un bijusi apmierināta, taču ar 1946.gadu ieskanas trauksmainākas notis, kas vēlāktā arī nepierimst. Sastopamas gan tiešas partijasbiedru (Galija Ņikitina-Stepanova, AleksandraMaslovska, Sergejs Borovkovs u.c.) sūdzībaspar P. Stradiņu, gan pirmorganizācijas vadītājuun biedru (Leonids Goļbers, Nikolajs Daņilovs,Aleksandrs Šmits u.c.) kritiski izteikumi parprofesoru, viņa katedru un līdzstrādniekiem(Ēvalds Ezerietis, Veronika Rozenbaha, VeltaBramberga u.c.) partijas sapulcēs, norādītsuz pretpadomju noskaņojumu viņa klīnikā,darbinieku nevēlēšanos runāt krieviski,iebraucēju atstumšanu malā u.tml. No otraspuses jāatzīmē, ka bargas sankcijas pēc 1949.gada oktobra tomēr izpalika, jo P. Stradiņamnetrūka atklātu un slēptu aizstāvju partijasbiedru vidū, turklāt partijas vadība viņurespektēja kā izcilu un augsti profesionālusavas specialitātes pārstāvi, bez kura gluži iztiktvis nevarētu. Proti, P. Stradiņam uzmanībupievērsa reizēs, kad bija nepieciešams kautko veikt, kam viņš pretojās, un tad pietika ariebaidīšanu. Šādi nepievilcīgi paņēmieni, glužisaprotams, nevarēja neatsaukties uz profesoradarbaspējām un veselību.Aplūkotie piemēri liecina, ka nepieciešamsvēl ļoti nopietns un rūpīgs pētnieciskais darbsarhīvos, kas, piemēram, varētu izpaustiesdisertācijā, jo šādu uzmanību viņš ir pelnījiskā neapšaubāmi populārākais 20. gadsimtaLatvijas ārsts. Tematika varētu būt – ProfesoraPaula Stradiņa zinātniskā un administratīvādarbība avotu kritikas gaismā.Nobeigumam par vēstures tēvu dēvētāsengrieķu vēsturnieka Herodota klasiskāmēraukla. Viņš uzskatīja, ka daudzmazobjektīvu pagātnes vērtējumu var dot, kadno aplūkotiem notikumiem mūs šķir cilvēkamūža jeb septiņdesmit gadu distance. Kopšprofesora Paula Stradiņa nāves pagājušipiecdesmit gadu. Vēl pēc divdesmit gadiemvairs nebūs cilvēku, kas viņu pazinuši undarbojušies kopā. Bet pa šo laiku vērtējumamjākļūst aizvien patiesākam, kur bez arhīvu dokumentiemneiztikt. ◆22 Septembris 2008