Analītisks darbs par starptautiskajām ... - Tieslietu ministrija
Share Embed Flag
Download ePaper

Analītisks darbs par starptautiskajām ... - Tieslietu ministrija

Analītisks darbs par starptautiskajām ... - Tieslietu ministrija Analītisks darbs par starptautiskajām ... - Tieslietu ministrija

tm.gov.lv
11.07.2015 Views

aktu šaubu gadījumā tiek pieņemts, ka parlamenta nodoms nevarētu būt bijis pārkāpt Lielbritānijasstarptautiskās saistības. 279(iv)Eiropas Cilvēktiesību konvencijas piemērsViens no svarīgākajiem Lielbritānijas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem, kura pieņemšanaizraisīja daudz diskusiju juristu vidū, ir Eiropas Cilvēktiesību un Pamatbrīvību aizsardzības konvencija(Eiropas Cilvēktiesību konvencija). Lielbritānija to ratificēja 1951.gadā. 280 Šajā sadaļā tiks tuvākapskatīta šīs konvencijas ieviešana nacionālajās tiesībās.Kā jau augstāk uzsvērts, ratificēšanas fakts pats par sevi vēl nenozīmē, ka valstij šī konvencijanacionālajās tiesībās ir speciāli jāievieš – tas atkarīgs no tā, vai valsts piemēro monisma vai duālismadoktrīnu attiecībās starp starptautiskajām un nacionālajām tiesībām. Katra valsts var izvēlēties, kurudoktrīnu piemērot, un tikai puse Eiropas cilvēktiesību konvencijas dalībvalstu ir izvēlējušāskonvencijas normas ieviest ar īpašu aktu. 281Lielbritānija ilgu laiku bija to valstu starpā, kas īpaši neieviesa Eiropas cilvēktiesību konvenciju.Tādējādi, ievērojot Lielbritānijas sekošanu duālisma jeb transformācijas doktrīnai, rezultātāLielbritānija neuzņēmās konkrētas saistības par Eiropas cilvēktiesību konvencijā paredzēto tiesībuievērošanu. Proti, arī tad, kad konvencija bija jau ratificēta, Lielbritānijas iedzīvotāji nevarēja celtnacionālajās tiesās prasību par konvencijas normu pārkāpumu. Tomēr, tāpat kā jebkura citastarptautiska līguma gadījumā Lielbritānijas tiesas tiecās interpretēt nacionālos tiesību aktus saskaņā arkonvencijas normām, pieņemot, ka parlaments nebūtu gribējis tās pārkāpt. 282 Spilgts piemērs bijaWaddington v. Miah 283 lieta, kad Lordu palāta atsaucās uz konvencijas 7.pantu, lai pamatotu savuviedokli, ka 1971.gada Imigrācijas aktam nevarēja būt atpakaļejošs spēks. Taču, kā jau augstāknorādīts, ja parlamenta akta jēga bija skaidra, nacionālās tiesas to piemēroja pat gadījumā, ja tas bijapretrunā ar Eiropas cilvēktiesību konvencijas normām.Tiešā iedarbība Lielbritānijā Eiropas cilvēktiesību konvencijai piemīt tikai kopš 2000.gada, stājotiesspēkā speciālajam parlamenta pieņemtajam aktam - Cilvēktiesību aktam, ar kuru konvencija tikaieviesta Lielbritānijas tiesībās. 284 Tādējādi formāli tikai kopš 2000. gada Lielbritānijas publiskās varasiestādēm ir aizliegts rīkoties pretēji konvencijas noteikumiem. 285279 Oppenheimers’ International Law, supra note 5 at 61-2.280 C.Elliott, Fr. Quinn, English Legal System, 3rd edition. Harlow, Pearson Education Limited, 2000, 427.lpp.281 Turpat.282 Turpat, 428.lpp.283 Waddington v. Miah alias Ullah [1974] I WLR 683 428, 443.284 Human Rights Act 1998. http://www.opsi.gov.uk/acts/acts1998/ukpga_19980042_en_1 (skatīts 25.08.2009).285 Turpat, s 6(1).© Ieva Bērziņa-Andersone, Mārtiņš Paparinskis, Agris Repšs, 2009© Zvērinātu advokātu birojs "Sorainen", 200992

Saskaņā ar Cilvēktiesību akta 3(1) pantu, tiesām gan parlamenta tiesību akti, gan sekundārāslikumdošanas akti, ciktāl tas ir iespējams, ir jātulko, lai tie būtu saskaņā ar Eiropas cilvēktiesībukonvencijas normām. 286 Tas attiecas arī uz tiem tiesību aktiem, kas pieņemti vēl pirms Cilvēktiesībuakta pieņemšanas. Tomēr, ja tas nav iespējams, nacionālā tiesa var atzīt parlamenta aktu parneatbilstošu konvencijai. 287 Interesanti ir atzīmēt, ka tiesa gan var parlamenta aktu atzīt parneatbilstošu Eiropas cilvēktiesību konvencijai, taču tiesas kompetencē nav to atzīt par spēkāneesošu. 288 Varētu šķist, ka līdz ar to zūd tiesas atzinuma praktiskā jēga, jo pilnīgi iespējama irsituācija, kad norma tiek piemērota arī tad, ja oficiāli ir atzīta par konvencijai neatbilstošu. Tāpēcjāsecina, ka praksē arī nacionālajās tiesībās ieviestu starptautisko līgumu ievērošana Lielbritānijā irformāli pakārtota nacionālajiem tiesību principiem – proti, parlamenta pārākuma principam(supremacy of the parliament).Lai arī parlamentam nacionālās tiesības piešķir zināmu "imunitāti" pret pienākumu ievērotstarptautiskā līguma noteikumus, citu publiskās varas orgānu rīcības brīvības robežas ir krietnišaurākas. Lai gan parlaments saglabā savu pārākumu likumdošanas ziņā (legislative supremacy),likumdevējs, ja tā akts atzīts par neatbilstošu konvencijai, var nonākt zem politiska un sabiedriskaspiediena, kas pieprasa šo problēmu novērst. 289 Cilvēktiesību akts arī tieši nosaka, ka Parlamentam, jatiesa ir atzinusi nacionālās tiesību normas neatbilstību Cilvēktiesību aktam, ir tiesības (taču nepienākums) neatbilstošo tiesību normu mainīt. 290Tādējādi kopumā Cilvēktiesību akts Lielbritānijā ir konstitucionāli nozīmīgs, jo nostiprina tiesupilnvaras aizsargāt cilvēka pamattiesības. Arī šķietami viennozīmīgi saprotami tiesību akti tiesām irjāinterpretē tā, lai to nosacījumi būtu saskaņā ar Eiropas cilvēktiesību konvencijas normām. 291Lielbritānijas tiesas, piemērojot Cilvēktiesību akta normas, atsaucas arī Eiropas Cilvēktiesību tiesasspriedumu atziņām. Tādā ziņā Cilvēktiesību akts parlamenta pārākumu ir mazinājis, savukārtnostiprinot likumības principu (rule of law). No otras puses, Lordu palātas lēmumā Re S lietā 292 irnoteikts, ka Cilvēktiesību akts nav ieviesis nekādas radikālas pārmaiņas abu šo principu – likumības unparlamenta pārākuma principa – spēka samēra ziņā. Lordu palāta nosprieda, ka tiesām nevajadzētugrozīt likumdošanas aktus, aizbildinoties ar to interpretācijas nepieciešamību atbilstoši Cilvēktiesībukonvencijas normām. Līdz ar to var secināt, ka kopumā arī Cilvēktiesību akts parlamenta pārākumunav būtiski ietekmējis.286 D.Feldman, English Public Law. Oxford University Press, 2004, 38.lpp.287 Human Rights Act 1998, s 6(3). http://www.opsi.gov.uk/acts/acts1998/ukpga_19980042_en_1 (skatīts 25.08.2009).288 D.Feldman, English Public Law. Oxford University Press, 2004, 38.lpp.289 Turpat.290 Human Rights Act 1998, section 10.291 R v. A [2001] UKHL 25; [2002] 1 AC 45.292 [2002] UKHL 10; [2002] 2 All ER 192.© Ieva Bērziņa-Andersone, Mārtiņš Paparinskis, Agris Repšs, 2009© Zvērinātu advokātu birojs "Sorainen", 200993

aktu šaubu gadījumā tiek pieņemts, ka <strong>par</strong>lamenta nodoms nevarētu būt bijis pārkāpt Lielbritānijasstarptautiskās saistības. 279(iv)Eiropas Cilvēktiesību konvencijas piemērsViens no svarīgākajiem Lielbritānijas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem, kura pieņemšanaizraisīja daudz diskusiju juristu vidū, ir Eiropas Cilvēktiesību un Pamatbrīvību aizsardzības konvencija(Eiropas Cilvēktiesību konvencija). Lielbritānija to ratificēja 1951.gadā. 280 Šajā sadaļā tiks tuvākapskatīta šīs konvencijas ieviešana nacionālajās tiesībās.Kā jau augstāk uzsvērts, ratificēšanas fakts pats <strong>par</strong> sevi vēl nenozīmē, ka valstij šī konvencijanacionālajās tiesībās ir speciāli jāievieš – tas atkarīgs no tā, vai valsts piemēro monisma vai duālismadoktrīnu attiecībās starp starptautiskajām un nacionālajām tiesībām. Katra valsts var izvēlēties, kurudoktrīnu piemērot, un tikai puse Eiropas cilvēktiesību konvencijas dalībvalstu ir izvēlējušāskonvencijas normas ieviest ar īpašu aktu. 281Lielbritānija ilgu laiku bija to valstu starpā, kas īpaši neieviesa Eiropas cilvēktiesību konvenciju.Tādējādi, ievērojot Lielbritānijas sekošanu duālisma jeb transformācijas doktrīnai, rezultātāLielbritānija neuzņēmās konkrētas saistības <strong>par</strong> Eiropas cilvēktiesību konvencijā <strong>par</strong>edzēto tiesībuievērošanu. Proti, arī tad, kad konvencija bija jau ratificēta, Lielbritānijas iedzīvotāji nevarēja celtnacionālajās tiesās prasību <strong>par</strong> konvencijas normu pārkāpumu. Tomēr, tāpat kā jebkura citastarptautiska līguma gadījumā Lielbritānijas tiesas tiecās interpretēt nacionālos tiesību aktus saskaņā arkonvencijas normām, pieņemot, ka <strong>par</strong>laments nebūtu gribējis tās pārkāpt. 282 Spilgts piemērs bijaWaddington v. Miah 283 lieta, kad Lordu palāta atsaucās uz konvencijas 7.pantu, lai pamatotu savuviedokli, ka 1971.gada Imigrācijas aktam nevarēja būt atpakaļejošs spēks. Taču, kā jau augstāknorādīts, ja <strong>par</strong>lamenta akta jēga bija skaidra, nacionālās tiesas to piemēroja pat gadījumā, ja tas bijapretrunā ar Eiropas cilvēktiesību konvencijas normām.Tiešā iedarbība Lielbritānijā Eiropas cilvēktiesību konvencijai piemīt tikai kopš 2000.gada, stājotiesspēkā speciālajam <strong>par</strong>lamenta pieņemtajam aktam - Cilvēktiesību aktam, ar kuru konvencija tikaieviesta Lielbritānijas tiesībās. 284 Tādējādi formāli tikai kopš 2000. gada Lielbritānijas publiskās varasiestādēm ir aizliegts rīkoties pretēji konvencijas noteikumiem. 285279 Oppenheimers’ International Law, supra note 5 at 61-2.280 C.Elliott, Fr. Quinn, English Legal System, 3rd edition. Harlow, Pearson Education Limited, 2000, 427.lpp.281 Turpat.282 Turpat, 428.lpp.283 Waddington v. Miah alias Ullah [1974] I WLR 683 428, 443.284 Human Rights Act 1998. http://www.opsi.gov.uk/acts/acts1998/ukpga_19980042_en_1 (skatīts 25.08.2009).285 Turpat, s 6(1).© Ieva Bērziņa-Andersone, Mārtiņš Pa<strong>par</strong>inskis, Agris Repšs, 2009© Zvērinātu advokātu birojs "Sorainen", 200992

logo

products

Resources

Company

Terms of service
Privacy policy
Cookie policy
Cookie settings
Imprint
Change language
Made with love in Switzerland
© 2024 Yumpu.com all rights reserved

Hooray! Your file is uploaded and ready to be published.

Saved successfully!

Ooh no, something went wrong!