Analītisks darbs par starptautiskajām ... - Tieslietu ministrija

nav tiesību to darīt. Ja tāda ir parlamenta izvēle, neviena tiesa nevar atzīt parlamenta pieņemto aktu parspēkā neesošu." 233Neskatoties uz rakstītas konstitūcijas trūkumu, Lielbritānijas vēsturē ir bijuši vairāki sekmīgimēģinājumi ieviest tiesību normas, kurām būtu konstitucionāls raksturs, sākot ar Brīvības hartas 234pieņemšanu tālajā 1215. gadā un beidzot ar 1949. gada Parlamenta aktu. 235 Līdztekus tam Lielbritānijāpastāv vēl vesela virkne noteikumu, kas, lai gan regulē konstitucionālus jautājumus, tomēr navuzskatāmi par konstitucionāla ranga tiesību normām. Šīs normas tiek ņemtas vērā ne tādēļ, ka toievērošana būtu pakļauta tiesu kontrolei, bet gan tādēļ, ka ilggadējā politiskā prakse ir pierādījusi topiemērošanas lietderīgumu. 236 Tomēr lielākā daļa no tām regulē vispārīgus valsts pārvaldes jautājumus,tādus kā ministru prezidenta nominēšana, 237 un neviena no šīm normām parlamenta "leģislatīvosuverenitāti" būtiski neierobežo. Tādējādi parlamenta pieņemtie tiesību akti Lielbritānijā ir hierarhiskiaugstākais tiesību avots.Nacionālo normatīvo aktu hierarhijā pēc parlamenta aktiem nākošā pakāpe ir sekundārā jeb deleģētālikumdošana: statūtu instrumenti, kuru izdošanu regulē 1946.gada parlamenta akts "Statūtuinstrumentu akts". 238 Saskaņā ar šo aktu parlaments var piešķirt tiesības izdot vai apstiprināt normatīvuaktu karalienei, kas izdod "padomes pavēli" (Order in Council) vai ministram, kas izdod statūtuinstrumentu. Šādu statūtu instrumentu var saukt par pavēli (order), noteikumiem (rules), regulu(regulations) vai citādi. 239 Lai noteiktu tā juridisko dabu, nav izšķirošs nosaukums, bet tas, ka šisinstruments izdots uz parlamenta deleģējuma pamata.Nobeigumā jāpiebilst, ka Lielbritānijā normatīvos aktus izdod ne tikai Apvienotās Karalistesparlaments, bet arī Skotijas parlaments, Velsas nacionālā asambleja un Ziemeļīrijas nacionālāasambleja. Taču šo likumdošanas orgānu darbs šī pētījuma ietvaros netiks aplūkots, it īpaši tāpēc, ka,kā zemāk raksturots, starptautisko līgumu slēgšana ir tikai Apvienotās Karalistes monarha un centrālāsvaldības kompetencē. No tā arī izriet, ka jēdziens "Lielbritānijas tiesības" (jeb Apvienotās Karalistestiesības) var būt maldinošs, jo būtībā Apvienotās Karalistes ietvaros pastāv trīs dažādās tiesībusistēmas: angļu tiesības, kas tiek piemērotas Anglijā un Velsā, ziemeļīru tiesības, kas tiek piemērotasZiemeļīrijā (abas minētās balstītas kopējo tiesību principos), kā arī skotu tiesības, kas tiek piemērotas233Madzimbamuto v. Lardner-Burke (1969) 1 App. Cas. 645, 723 (emphasis added).234 Magna Harta Libertatum. P.Shears, G.Stevenson, James’ Introduction to English Law. Butterworths ed., London, 1996,108.lpp.235 The Parliament Act 1949. http://www.parliament.uk/documents/upload/HLLParlAct1949.pdf (skatīts 18.08.2009.).236 P.Shears, G.Stevenson, James’ Introduction to English Law. Butterworths ed., London, 1996, 108.lpp.237 Turpat.238 Statutory Instruments Act 1946 (c.36).239Statutory Instruments Act 1946 (c.36), pieejams:http://www.opsi.gov.uk/RevisedStatutes/Acts/ukpga/1946/cukpga_19460036_en_1 (aplūkots 10.09.2009), section 1.© Ieva Bērziņa-Andersone, Mārtiņš Paparinskis, Agris Repšs, 2009© Zvērinātu advokātu birojs "Sorainen", 200980