Analītisks darbs par starptautiskajām ... - Tieslietu ministrija

Lielbritānijas tiesību piemērošanas praksē ar nosaukumu "vienošanās (saprašanās) memorands" cenšasapzīmēt starptautiskas apņemšanās, kas ir izteiktās tādā formā un redakcijā, kas liecina par nodomuneuzņemties juridiskas saistības. Lielbritānijas valdības nodaļa, kas atbildīga par ārlietām, tajā skaitāstarptautisko līgumu slēgšanu, ir izstrādājusi detalizētas vadlīnijas, kā nošķirt saistošus starptautiskuslīgumus no nesaistošiem saprašanās memorandiem.Starptautiskus līgumus Lielbritānijas vārdā var slēgt tikai subjekti, kam saskaņā ar karaliskoprerogatīvu ir izsniegtas pilnvaras šādai rīcībai. Tādējādi, ne starpresoru iestādēm, ne arī atvasinātāmvai neatkarīgām publiskām personām nav tiesību slēgt starptautiskus līgumus Vīnes līgumtiesībukonvencijas izpratnē Lielbritānijas vārdā.Visi parakstītie starptautiskie līgumi, kas tiek nodoti parlamenta rīcībā, tiek publicēti kā Pavēles papīrs(Command Paper). Pēc starptautiskā līguma ratifikācijas tas tiek publicēts Līgumu sērijās (TreatySeries), kā arī ir pieejams tiešsaistes datu bāzē.8.2.3. VācijaSvarīgākie pamatprincipi par starptautisko līgumu slēgšanu ir ietverti Vācijas Konstitūcijā. Vācijāstarptautisko līgumu slēgšanas jomā svarīga loma ir atvēlēta valsts jeb federālajam prezidentam(Bundespräsident). Saskaņā ar Konstitūcijas 59.panta pirmās daļas noteikumiem federālais prezidentspārstāv Vāciju starptautiski, kā arī slēdz starptautiskos līgumus. Taču visus prezidenta aktuslīdzparaksta federālais premjerministrs (Bundeskanzler) vai ārlietu ministrs. Saskaņā ar konstitūcijas59.panta otrās daļas nosacījumiem, starptautiskajiem līgumiem, kas regulē Federācijas kompetencēesošus jautājumus vai skar Federācijas politiskās attiecības, ir nepieciešama attiecīgā jautājumāatbildīgo valsts likumdevēju institūciju – Bundestāga (federālā parlamenta) un Bundesrāta (zemjupārstāvju sapulces) piekrišana. Tādējādi, starptautiskais līgums kļūst Vācijai saistošs no Vācijasnacionālo tiesību viedokļa tikai pēc tam, kad tas ir ieviests ar parlamenta pieņemto likumu par līgumu.Lai apstiprinātu starptautiskos līgumus, kuri regulē Vācijas politiskās attiecības ar citām valstīm vai arīkuri skar likumdošanas jautājumus, ir nepieciešams pieņemt federālo likumdošanas aktu – likumu parlīgumu. Šis akts būtībā nozīmē parlamenta piekrišanu federālā likuma veidā. Vācijas nacionālajāstiesībās var tikt ieviests nevis viss līguma teksts, bet tikai tie nosacījumi, kas nacionālās tiesības varietekmēt. Ja pastāv nevienprātība, vai starptautiskā līguma noslēgšanai ir nepieciešams parlamentapilnvarojuma akts, izlemšana ir Konstitucionālās tiesas kompetencē.Konstitūcijas 25. pants nosaka, ka vispārējās starptautisko tiesību normas ir integrāla federālo tiesībusastāvdaļa. Tām ir augstāks spēks par likumiem un tās tiešā veidā rada tiesības un saistības visiemVācijas teritorijā esošiem iedzīvotājiem. Formulējums “vispārējās starptautisko tiesību normas” irradījis daudz strīdus, kas tieši ar šo jēdzienu būtu saprotams. Doktrīnā un Vācijas Konstitucionālās© Ieva Bērziņa-Andersone, Mārtiņš Paparinskis, Agris Repšs, 2009© Zvērinātu advokātu birojs "Sorainen", 2009297