Analītisks darbs par starptautiskajām ... - Tieslietu ministrija

No atrunu un skaidrojošo deklarāciju nošķīruma viedokļa ir interesanti aplūkot arī Latvijas praksiattiecībā uz Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību, kas tika parakstīta jau1995.gadā, bet ratificēta tikai 2005.gadā. 693 Ratifikācijas likums ietver šādas normas:"2.pants. Latvijas Republika paziņo, ka termins "nacionālās minoritātes", kas nav definētsKonvencijā, Konvencijas izpratnē nozīmē Latvijas pilsoņus, kuri kultūras, reliģijas vai valodasziņā atšķiras no latviešiem, paaudzēm ilgi tradicionāli dzīvojuši Latvijā un uzskata sevi parpiederīgiem Latvijas valstij un sabiedrībai, vēlas saglabāt un attīstīt savu kultūru, reliģiju vaivalodu. Personas, kas nav Latvijas vai citas valsts pilsoņi, bet pastāvīgi un legāli dzīvo LatvijasRepublikā, nepieder nacionālajai minoritātei Konvencijas izpratnē [..].3.pants. Latvijas Republika paziņo, ka Konvencijas 10.panta otro daļu tā uzskata par saistošu,ciktāl tā nav pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmi un citiem Latvijas Republikā spēkāesošajiem normatīvajiem aktiem, kas nosaka valsts valodas lietojumu.4.pants. Latvijas Republika paziņo, ka Konvencijas 11.panta trešo daļu tā uzskata par saistošu,ciktāl tā nav pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmi un citiem Latvijas Republikā spēkāesošajiem normatīvajiem aktiem, kas nosaka valsts valodas lietojumu."Eiropas Padomes depozitārijā minētie paziņojumi ir reģistrēti kā deklarācijas, nevis kā atrunas. 694 Jaaplūkojam konkrētās konvencijas normas, par kurām izdarīti paziņojumi, tad jāatzīst, ka šīs normasnesatur precīzu beznosacījumu pienākumu veikt noteiktas darbības, bet gan tieši pieļauj dalībvalstīmpildīt šos noteikumus, "savu tiesību sistēmu" ietvaros (11.panta trešā daļa) vai "savu iespēju robežās"(10.panta otrā daļa). Tādējādi jāpiekrīt, ka Latvija ar šiem paziņojumiem faktiski nesamazina vainegroza konvencijas normas (tātad, neveic atrunas), bet gan tikai paskaidro šo normu izpratni(skaidrojošā deklarācija). Tajā pašā laikā, atsauce uz "citiem Latvijas Republikā spēkā esošajiemnormatīvajiem aktiem, kas nosaka valsts valodas lietojumu" neļauj precīzi identificēt jēgu, ko Latvijair vēlējusies piešķirt šai deklarācijai.Ievērojot aplūkotās metodes, kā veikt nošķīrumu starp atrunu un skaidrojošo deklarāciju, arī katrāatsevišķā gadījumā ir jāizvēlas piemērotākais instruments, ko valstij izmantot, izsakot kāduspaziņojumus par konkrētu starptautisko līgumu. Jāizvērtē, kāds ir šī paziņojuma mērķis – vaipaskaidrot savu izpratni par līgumu, nekādi ietekmējot tā piemērošanu – tādā gadījumā tā būsskaidrojoša deklarācija, vai arī izslēgt vai grozīt kādu līguma normu piemērošanu – atruna, vai arīpadarīt savu līguma skaidrojumu par saistošu pārējām līguma pusēm – nosacīta skaidrojošadeklarācija.693 26.05.2005. likums "Par Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību". Latvijas Vēstnesis, 85 (3243),31.05.2005.694 Sk. http://conventions.coe.int/Treaty/Commun/ChercheSig.asp?NT=157&CM=1&DF=4/11/2008&CL=ENG (aplūkots08.10.2009).© Ieva Bērziņa-Andersone, Mārtiņš Paparinskis, Agris Repšs, 2009219© Zvērinātu advokātu birojs "Sorainen", 2009