Analītisks darbs par starptautiskajām ... - Tieslietu ministrija

piekrišanu tikt saistītai ar līgumu nosacītu ar šī līguma vai tā konkrētu normu specifiskuinterpretāciju, ir uzskatāms par nosacītu skaidrojošu deklarāciju."Proti, atšķirībā no vienkāršas skaidrojošas deklarācijas, šajā gadījumā valsts nevis vienkārši sniedzsavu skaidrojumu par līgumu, bet gan padara šo skaidrojumu par nosacījumu, lai tā vispār saistītos arkonkrēto līgumu. 679Tiesību doktrīnā ir minēts arī tāds instruments kā "kvalificēta" skaidrojoša deklarācija, kas varētu tiktīpašos apstākļos uzskatīta par atrunu, tomēr tās tiesiskās sekas nav skaidras. 680Tādējādi, ievērojot, ka starp atrunām un skaidrojošām deklarācijām atrodas arī tāds tiesību institūts kānosacīta skaidrojoša deklarācija, nošķīruma veikšana var būt sarežģīta.Metode, kā veikt nošķīrumu, ir piedāvāta STK Vadlīniju 1.3.1.punktā:"Lai noteiktu, vai valsts vai starptautiskas organizācijas izteikts vienpusējs paziņojums parlīgumu ir atruna vai skaidrojoša deklarācija, šis paziņojums ir jāiztulko labā ticībā saskaņā arlietoto vārdu parasto nozīmi, attiecīgā līguma kontekstā. Jāņem vērā arī šīs valsts vaistarptautiskās organizācijas nodoms brīdī, kad paziņojums tika izteikts."1.3.2.punkts papildina, ka norādi uz valsts nodomu var dot paziņojuma nosaukums un lietotie termini.Ja skaidrojoša deklarācija ir izteikta pie divpusēja līguma un otra puse šo skaidrojumu ir pieņēmusi,tad tas veido autoritatīvo šī līguma interpretāciju. 681Starptautiskās tiesībās piemērs, kā veicama atrunas nošķiršana no skaidrojošas deklarācijas, atrodamsšķīrējtiesas spriedumā Anglijas – Francijas kontinentālā šelfa lietā. 682 Šajā lietā šķīrējtiesa izskatījastrīdu starp Lielbritāniju un Franciju, kurā Lielbritānija apstrīdēja Francijas izdarīto atrunu pie Ženēvas1958.gada konvencijas par kontinentālo šelfu 6.panta. Francijas atruna paredzēja, ka konvencijastaisno bāzes līniju princips netiek attiecināts uz "īpašu apstākļu" zonām, ko noteikusi Francijasvaldība). Lielbritānija uzskatīja, ka šis paziņojums ir tikai skaidrojoša deklarācija, kam nav tiesiskisaistoša spēka. Šķīrējtiesa tomēr uzskatīja, ka, lai gan šai atrunai ir skaidrojoši elementi, kopumā tāveido īpašu nosacījumu, kuram Francija pakļauj konvencijas 6.pantā noteiktā robežu novilkšanasrežīma ievērošanu. Tas bija kas vairāk nekā vienkārši skaidrojums, jo, lai Francija būtībā pieprasīja, laicitas valstis ievēro tās noteikto "īpašo apstākļu" zonu izņēmumu. Tādējādi šī paziņojuma mērķis bija679 STK Vadlīniju komentāri, p.104.680 Document A/CN.4/470. First report on the law and practice relating to reservations to treaties, by Mr. Alain Pellet,Special Rapporteur. Pieejams: http://untreaty.un.org/ilc/documentation/english/a_cn4_470.pdf (aplūkots 08.10.2009).681 M.N.Shaw, International Law, 5th ed. Cambridge: Cambridge University Press, 2006, p.825.682 Anglo – French Continental Shelf Case (First Decision), UK Command Papers 7438 (1979), 54 ILR, p.6.© Ieva Bērziņa-Andersone, Mārtiņš Paparinskis, Agris Repšs, 2009© Zvērinātu advokātu birojs "Sorainen", 2009216