Analītisks darbs par starptautiskajām ... - Tieslietu ministrija

6.1.2. Starptautisko vienošanās (saprašanās) memorandu noslēgšanas procedūra.Latvijas tiesību akti neregulē starptautisko memorandu noslēgšanas procedūru. Kā jau aplūkotsiepriekšējās nodaļās, Latvija ir slēgusi starptautiskos memorandus, ko ar likumu apstiprinājusi Saeima,un attiecībā uz tiem nav skaidrs, vai tie būtu uzskatāmi par saistošiem starptautiskiem līgumiem (joattiecībā uz tiem veikta ratifikācijas procedūra) vai arī par nesaistošu vienošanos (atbilstoši to saturamun pušu nodomam). Daudzus starptautiskos memorandus ir slēdzis Ministru kabinets, un attiecībā uztiem tāpat nav skaidrs, vai tie būtu uzskatāmi par saistošiem starpvaldību līgumiem vai nesaistošuvienošanos – tas nosakāms katrā konkrētajā gadījumā, vērtējot dokumenta saturu. Ja zem saprašanāsmemoranda nosaukuma iecerēts noslēgt saistošu līgumu, tad atsevišķu procedūru nav nepieciešamsievērot – piemērojama vispārējā starptautisku līgumu slēgšanas procedūra.Savukārt, ja saprašanās memorands iecerēts tā šaurākajā nozīmē kā nesaistoša vienošanās, tad būtuvēlams ietvert normatīvajos aktos procedūru, kas un kā šādus memorandus drīkst slēgt.Kā tiks analizēts zemāk, procedūra, kā nošķirt saprašanās memorandus no starptautiskiem līgumiem,nav vienkārša, tāpēc nebūtu vēlams, ka saprašanās memorandus var slēgt ievērojami plašāks personuloks nekā tas, kam ir tiesības slēgt starptautiskus līgumus. Tomēr šis pamatā ir lietderības, nevistiesiskuma jautājums. Taču tiesības slēgt saprašanās memorandus varētu paredzēt arī personām, kam irtiesīgas slēgt starpresoru līgumus.Saprašanās memorandus noteikti var slēgt subjekti, kam ir pilnvaras apstiprināt starptautiskus līgumussaskaņā ar Speciālo likumu, proti, Saeima un Ministru kabinets. Tālāk jājautā, vai tiesības slēgtsaprašanās memorandus vajadzētu piešķirt atsevišķām ministrijām, valsts prezidentam, kā arīpašvaldībām un citām atvasinātām publiskajām personām. No vienas puses, tā kā šiem subjektiemšobrīd ir tiesības slēgt starpresoru līgumus, tad a fortiori būtu secināms, ka tiem varētu paredzēttiesības slēgt arī nesaistošos saprašanās memorandus. No otras puses, nav skaidrs, vai šie subjekti irkompetenti izvērtēt, vai vienošanās, ko tie gatavojas slēgt, tiešām uzskatāma par saprašanāsmemorandu vai arī ar to varētu tomēr tikt radītas kādas starptautiskas saistības arī Latvijas valstij.Tādējādi, varētu normatīvajos aktos paredzēt prasību, ka citi subjekti, izņemot Saeimu un Ministrukabinetu, var slēgt saprašanās memorandus ar citām valstīm vai citu valstu subjektiem, tikai tad, jadokumenta projekts iepriekš iesniegts Ārlietu ministrijai un Ārlietu ministrija apstiprinājusi, ka tastiešām uzskatāms par saprašanās memorandu. No otras puses, varētu argumentēt, ka šāda iepriekšējaĀrlietu ministrijas kontrole neatbilst tiesiskuma principam. Turklāt, ja minētie subjekti var slēgtstarpresoru līgumus (kas potenciāli arī var radīt starptautiskas saistības Latvijas valstij) beziepriekšējas Ārlietu ministrijas kontroles, tad nebūtu pamata pakļaut saprašanās memorandu slēgšanušādai a apriori kontrolei. Taču noteikti nepieciešama Ārlietu ministrijas informēšana pēc saprašanāsmemorandu noslēgšanas.© Ieva Bērziņa-Andersone, Mārtiņš Paparinskis, Agris Repšs, 2009© Zvērinātu advokātu birojs "Sorainen", 2009194