1ldPJg0

Ikšķiles almanahs

Ziņas par autoriemMuntis AunsJānis DubrovskisJānis HartmanisĒriks JēkabsonsGuntis KalmeVisvaldis ReimanisRoberts SpirģisAija TaimiņaDagmāra VillerušaVaida VillerušaAnna ZariņaGunita ZariņaKaspars ZellisGuntis Zemītisvēstures doktors,LU Latvijas vēstures institūts(1927–1999)novadpētnieksvēstures doktors,Latvijas Universitāteteoloģijas doktors,Lutera akadēmijapensionārsvēstures doktors,LU Latvijas vēstures institūtsLU doktorante,LU Akadēmiskā bibliotēkamākslas maģistre(1930–2009)vēstures doktorevēstures doktore,LU Latvijas vēstures institūtsvēstures doktors,Latvijas Universitātevēstures doktors,LU Latvijas vēstures institūts

Ikšķiles almanahs4. laidiensIkšķile, 2012

UDK 94(474.3)+908(474.3) (082)Pateicamies par atbalstu:Valsts kultūrkapitāla fondamDaugavas muzejamGunāram BindemSastādītājs un atbildīgais redaktors Valdis VillerušsMākslinieks Valdis VillerušsLiterārā redaktore un korektore Ināra StašulāneDatoraplauzējs Gatis GreibersAttēls uz vāka – J. K. Broce. Kolāžas tehnikā darinātasIkšķiles kartes fragments. 1786. gadsAttēls titullapā – Daugavas lībiešu piekariņš. 14. gadsimts© Valdis Villerušs, mākslinieciskā apdare, 2012© Ikšķiles novada pašvaldība, izdevums, 2012ISBN 978-9984-49-709-9Grāmata iespiesta tipogrāfijā “Apgāds Mantojums”

SatursValdis VillerušsPriekšvārds 72. Ikšķiles vēsturei veltītāzinātniskā konference 8Guntis KalmeRoberts SpirģisAnna Zariņa,Gunita ZariņaGuntis ZemītisMuntis AunsAija TaimiņaĒriks JēkabsonsDagmāra Villeruša,Jānis HartmanisKaspars ZellisVaida VillerušaVisvaldis ReimanisJānis DubrovskisLivonijas Indriķa hronikasvēstures teoloģijas shēma 9Lībiešu augu ornaments –dekors vai kristietības simbolika? 43Bērni Daugavas lībiešu10.–13. gadsimta sabiedrībā 79Izmaiņas lībiešu dzīvesvietu izvietojumāIkšķiles apkārtnē 13.–15. gadsimtā 89Ikšķiles novada apdzīvotība 17. gadsimtā 101Pirmā šejienes antikvitāte –bīskapa Meinarda monuments, Broce unRīgas rāte 18. gadsimta izskaņā 109Ikšķiles pagasta vēsture19.–20. gadsimtā: izpētes iespējasLatvijas Valsts vēstures arhīvā 125Ikšķilietis Jānis Sudrabs – augļkopībaszinātnes pamatlicējs Latvijā 137Par atmiņām 148... tas bija kā pēkšņi izšauta briesmu raķete 1491944. gads Ikšķilē 179Atskatoties uz bijušo... 183

PriekšvārdsIkšķiles novada pašvaldība ar periodiskā rakstu krājuma Ikšķiles almanahs4. laidienu turpina realizēt ilgtermiņa programmu, kas 2005. gadā sākās unturpinās ar Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu. 2. un 3. laidiens iznācaattiecīgi 2007. un 2010. gadā.Izdevums ir Ikšķiles novada kultūrvēsturei veltīts informējošu un analītiskutekstu un vizuālo materiālu kopojums. Rakstu krājuma tēmu loks ietverlokālo arheoloģiju, etnogrāfiju, folkloru, ziņas par dažādu laiku sadzīvi unparažām, notikumiem, par dāsno kultūras mantojumu, mūsu laikabiedrumākslinieciskajām aktivitātēm utt. Ikšķiles almanaha radītāji rūpējas, laipublikācijās fiksētā informācija būtu precīza, viegli uztverama un izklāstītasaistošā formā, lai tā spētu ieinteresēt gan profesionālus vēstures pētniekus, gancilvēkus, kas vēlas gūt tikai vispārēju priekšstatu par Ikšķiles novadu, un laiskolēni to varētu izmantot novada mācībā.Rakstu krājuma 4. laidiena satura lielāko daļu veido 2011. gadā notikušās2. Ikšķiles vēsturei veltītās zinātniskās konferences materiāli. Tā kā 1. konferencēlasītie referāti tika publicēti Ikšķiles almanaha iepriekšējā laidienā, jācer, ka rakstukrājuma redakcijas un konferences organizētāju vērtīgā sadarbība turpināsies arīnākotnē.Beidzot ir arī īstenojusies almanaha sastādītāja iecere publicēšanai sarūpētatmiņas. Vairums cilvēku ne visai atsaucīgi dalās ar citiem šajā ļoti personīgajābagātībā. Tomēr 4. laidienā līdz lasītājiem nonāk atmiņu pierakstu kopa par2. pasaules kara notikumiem, kuru komentējis vēstures doktors Kaspars Zellis.Pamazām krājas arī citi atmiņu stāsti nākamajiem almanaha izdevumiem.Aicinām ikvienu, kam ir ko pavēstīt par Ikšķiles novada vēsturi, dot savupienesumu turpmāko rakstu krājumu izveidei.Valdis Villerušs, sastādītājs7

2. Ikšķiles vēsturei veltītāzinātniskā konference2011. gada 1. oktobrī Ikšķiles Tautas namā norisinājās biedrības “Zaļāssalas” un LU Latvijas vēstures institūta organizētā (atbalstītāji: Ikšķiles novadapašvaldība un SIA “DOM-INO Būve”) 2. Ikšķiles vēsturei veltītā zinātniskākonference, kurā referenti novada senatni analizēja un atspoguļoja plašā –Eiropas norišu kontekstā.Ar referātiem uzstājās LZA korespondētājloceklis Dr. hist. Guntis Zemītis,Dr. hist. Andris Šnē, Dr. hist. Kaspars Kļaviņš, Dr. hist. Roberts Spirģis, Dr. hist.Gunita Zariņa, LU doktorante Aija Taimiņa, Dr. hist. Muntis Auns, Dr. theol.Guntis Kalme. Ikšķiles almanaha 4. laidienā publicējam (ar norādi Konference)sešus nolasītos referātus.8

KonferenceGuntis KalmeLivonijas Indriķa hronikasvēstures teoloģijas shēmaIevadsMoto: “Tā notika, ka visi pie Daugavas dzīvojošielīvi, sirdī apmulsuši un garā iztrūcināti, devaķīlniekus un izlīga ar bīskapa kungu un pārējiemvāciešiem, un tie no viņiem, kas vēl bija pagāni,apsolīja kristīties. Tā nevaldāmā un pagānuparažām pārlieku nodevusies tauta pēc Kristusaicinājuma pakāpeniski tika aizvadīta tā Kungajūgā un, atstādama sava pagānisma tumsību,caur ticību ieraudzīja patieso gaismu, kas irKristus.” (Indriķa hronika, IX, 13)“Roma dictat iura, Riga vero rigat gentes.”(“Roma dāvā tiesības, bet Rīga kristī pagānus.”Indriķa hronika, XIX, 7)Problēmas nostādneŠī darba uzdevums ir noskaidrot Indriķa hronikas 1 vēstures teoloģijaspamataspektus. Ar vēstures teoloģiju tiek saprasta Dieva darbības vēsturēapjēgsme.Izpētes stāvoklisTēma latviski rakstošo pētnieku vidū ir skatīta nepilnīgi. Latviešuvēsturnieks Vilis Biļķins (1887–1974) darbā “Indriķa Livonijas hronika1Pētījumam izmantots hronikas izdevums: Indriķa hronika. No latīņu val. tulk. Ābrams Feldhūns;Ē. Mugurēviča priekšvārds. Rīga: Zinātne, 1993.Guntis Kalme9

viduslaiku gara gaismā” 2 strukturēti norāda uz hronikas personāžiem (Dievs,Kristus, sv. Jaunava, tās kalpi – vācieši, ordenis un tā mestri, priesteri, bīskapi,soģi un sv. Jaunavas pretinieki – velns, pagānu dievi un paši pagāni), kā arī minhronikas pamattēmas. Tomēr darbam trūkst vienojošās idejas, kas izteiktuhronikas konceptu. Paretam V. Biļķins piemin terminu “vēstures filozofija”, bet tonepaskaidro. Tas zināmā mērā joprojām atspoguļo Latvijas vēstures kā zinātneskopējo situāciju, proti, tai trūkst vēstures filozofijas. Par to garāmejot tika minētsLatvijas vēsturnieku I kongresā 2011. gada 16.–17. septembrī.Situācija Latvijas teoloģijas laukā ir vēl bēdīgāka. Latviešu vēsturniekiLivonijas Indriķa hroniku ir pētījuši, bet latviski rakstošie teologi to nav darījuši.Izņēmums ir bijušā Lutera akadēmijas rektora Reinharda Slenczkas referāts“Karš – kristība – miers” 3 Kaupo veltītajā konferencē, 4 kas analizē kristības unmiera saistību hronikā. Salīdzinājumā ar vēsturniekiem Latvijas teologi navnonākuši pat līdz atziņai par vēstures teoloģijas trūkumu savā nozarē.Cik zināms autoram, tad, neskatoties uz samērā labo hronikas kopējo izpētesstāvokli, 5 arī ārzemju presē virsrakstā minētā tēma nav izpelnījusies pietiekamuuzmanību.2345Biļķins, Vilis. Indriķa Livonijas hronika viduslaiku gara gaismā. Rīga: Latvijas vidusskolu skolotājukooperatīvs, 1931.Slenczka, Reinhards. Karš – kristība – miers. Nosacījumi vienotībai (reliģisko un politisko kopībuattiecības pēc Indriķa hronikas ziņām). Militārais Apskats, 1998, Nr. 2 (108). Vācu luterāņuteologs Dr. habil. theol. R. Slenczka (latviski arī Slenska, dz. 1931) pēc emeritūras Vācijā uzņēmāsrektora pienākumus Lutera akadēmijā Rīgā (1997–2005).1997. gada 14. augustā LELB sv. Meinarda dienas ietvaros organizēja konferenci “Kaupo: varonisvai nodevējs?”.Piem., sk. bibliogrāfiju: Tamm, Mark, et al. (eds.). Crusading and Chronicle Writing on the MedievalBaltic Frontier: a Companion to the Chronicle of Henry of Livonia. Farnham: Ashgate, 2011.P. 457–472.10 Guntis Kalme

I daļaHronikas ideoloģiskie raksturlielumiAugustīna ietekmeV. Biļķins raksta: “Indriķis, smeldams galvenām kārtām garīgo barībuno sv. Augustīna ideju garā sacerētās vidus laiku baznīcas literatūras, raugās uzšejienes vēsturiskiem norisinājumiem, tautām un personām caur šo ideju rāmjiemun harakterizē to darbus un tikumus pēc šīs literatūras paraugiem.” 6Krusta karu laikmeta ideoloģizētajai kristietībai īpaši nozīmīgs bija Augustīnaduālisms. Baznīctēvs saka: “Visu cilvēku dzimtu, kuras dzīve no Ādama līdz šīlaikmeta noslēgumam ir it kā viena cilvēka dzīve, vada dievišķā nodoma likumitā, ka tā ir sadalīta divās ģintīs. Pie vienas no tām pieder bezgožu pulks, kas neszemišķa cilvēka tēlu no laikmeta sākuma līdz beigām. Pie otras – cilvēku ģints,kas ir uzticīgi vienam vienīgajam Dievam.” 7 Divu valstību – Zemes un Dievavalstības savstarpējā cīņa nosaka gan cilvēces rašanos, gan tās attīstību. JāpiekrītV. Biļķinam, ka Augustīns, “salīdzinādams abas pasaules, pagānisko un kristīto, unrādīdams lielo pretstatību, kas bija starp abām, .. deva cīņas ideoloģiju tiem, kascīnījās pret pagānismu. Viņa duālistiskās idejas, kam atbilda arī nemitīgās cīņas,kas norisinājās starp kristītiem un pagāniem, īsto, katoļu ticību un herētismu, ..bija dzīvas visos vidus laikos, tapdamas par īpatnēju tā laika vēstures filozofiju.” 8Nozīmīga tēma Augustīna varmācības leģitīmā izmantošanā bija sv. Rakstuvieta Lk 14: 23 9 – līdzība par kāzu galdu saimnieku, kurš izsūta kalpu uz ceļa,lai tas spiež ienākt viesus svinībās. Patvaļīgi skaidrota, tā tapa par it kā bibliski6789Biļķins, V. Indriķa Livonijas hronika.., 104. lpp.Augustīns. Par patieso reliģiju, 27. Pieejams: http://azbyka.ru/?otechnik/Avrelij_Avgustin/ob_istinnoj_religii=27(skatīts 26.08.2012.).Biļķins, V. Indriķa Livonijas hronika.., 7. lpp.“Kalps sacīja: kungs, ir darīts, kā tu pavēlēji, bet vēl ir vietas. Tad kungs sacīja kalpam: ej uzlielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns” (Lk 14: 22–23).Guntis Kalme11

pamatotu krusta karu ideoloģijas populāro lozungu “Spiediet ienākt!” 10 (“compelleintrare!” – latīn.). 11Šī raksta tēmas sakarā jāatzīmē Augustīna ieguldījums kristīgās vēsturesteoloģijas izstrādē. M. Bargs saka: “Apstāklis, ka ticības apliecība tika izteiktaģeogrāfiski lokalizētu un vēsturiski datētu notikumu veidā, jau no sākuma noteicanepieciešamību – un “Baznīcas tēvi” to asi sajuta – ķerties pie vispārinātas, nonotikumu konkrētās gaitas abstrahētas vēstures “idejas” izveides. .. Ar kristietībueiropeiskajā tradīcijā radās objektīvas vēstures ideja, t.i., vēsture kā process, radāstāds vēsturisko notikumu interpretācijas veids, kas prasīja meklēt jēgu nevisvēsturisko darbinieku – vēstures “aģentu” motīvos, bet pašos notikumos. Kristīgāpasaules redzējuma ietvaros tas nozīmēja nepieciešamību paskaidrot notikumusār- un pārvēsturiskos, transcendentālos jēdzienos. Rezultātā vēstures ideja ieguvavēstures teoloģijas veidu.” 12Vēstures izpratnes ziņā Indriķa hronika ar savu, kā vēlāk redzēsim,pakāpienveida attīstību ir Augustīna (un viduslaiku vispār) vēstures teoloģijaspaveids. Lai izprastu to pilnīgāk, ielūkosimies viduslaiku laikapziņas vispārējāsnoteiksmēs.10 Kā ironiski atzīmē Kristiansens: “Bruņinieki un bruņoti mūki izveidoja .. varas un bīskapijas uzvietējo iedzīvotāju mugurām, kuru labumam visi sv. Raksti tika vienkāršoti sauklī “spied viņuienākt”.” Christiansen, Eric. The Northern Crusades. London: Penguin Books, 1997. P. 93.11 Teiermans domā, ka Indriķa skatījumā, “tā kā pakļautajiem ir dota pestīšanas iespēja, pakļāvējunodoms ir taisns un labs”. Tyerman, Christopher. Henry of Livonia and the Ideology of Crusading.In: Tamm, Mark, et al. (eds.). Crusading and Chronicle Writing on the Medieval Baltic Frontier:a Companion to the Chronicle of Henry of Livonia. Farnham: Ashgate, 2011. P. 38. Pakļaušanaun vācu valdīšana ir atkarīga no atgriešanas kā sociālas un politiskas kontroles, saliedēšanas undisciplīnas līdzekļa, kas ticīgajiem var tikt pasniegts kā uzspiesta mācība atgriezto pašu labā,kā atgrieztā Kaupo gadījumā Indriķis pielīdzina kristietību materiālai veiksmei un labklājībai.Tyerman, Chr. Henry of Livonia.., p. 41. Pāvests Inocents III (1161–1216) Klermonā, runājotpar krusta karu, sacīja: “Deus vult!” (Dievs to grib! – latīn.), Bernards no Klervo (1091–1153) –“atgriezt vai iznīcināt!”.12 Барг, М. Эпохи и идеи. Становление историзма. Москва: Мысль, 1987. C. 83.12 Guntis Kalme

Viduslaiku vēstures teoloģijas izpratnes raksturlielumiViduslaikos vēstures teoloģijai (un Indriķa hronikai kā tās pārstāvei) piemītšādas būtiskas raksturīgas iezīmes.1) Laika linearitāte, 13 providenciālisms un galīgums. Augustīna izpratnētrīs kosmiska mēroga “svētās vēstures” notikumi: radīšana, Kristusiemiesošanās, Viņa otrreizējā nākšana izvērš 14 laiku taisnē “pagātne –tagadne – nākotne” un norāda uz Dieva iepriekšnolemtā nodomaīstenošanos, providences darbību, kas noslēgsies ar Kristus otrreizējoatnākšanu uz tiesu un augšāmcelšanos. Tas iezīmē laika galīgumu. 15“Attiecībā uz šiem pār-vēsturiskajiem izcelsmes un gala punktiem[Augustīnam] vēsture pati ir starplaiks starp pagātnes svētās jēgasizpaušanu un tās nākotnes piepildījumu.” 16 Vēsture ir laiks starp pirmsvēsturiun pēc-vēsturi debesīs.2) Laika kristocentriskums. Laika atskaite ir ante un post Christum(latīn.) – pirms un pēc Kristus. Indriķa gadījumā gan ontoloģiskokristocentriskumu faktiski nomaina funkcionāls eklesiocentrisms,kas izpaužas pat hronikas laika atskaitē – gadus neskaita no Kristusdzimšanas – 25. decembra, bet Marijas pasludināšanas dienas – 25. marta.Te jāatceras, ka Marija bija Baznīcas (un Livonijas) aizbildne.3) Laika teleoloģiskums. Linearitāte izpaužas laika izpratnes teleoloģiskumā– tā orientācijā no pagātnes caur tagadni uz nākotnespiepildījumu laika eshatoloģiskajā noslēgumā kā galamērķi.13 Metavēstures linearitāte tomēr ietver sevī arī zināmas cikliskas laika struktūras: Baznīcas kalendāru,liturģiju, dabas sezonālos un cilvēka mūža ciklus. Pašā hronikas tekstā “atgriešanās” frāzesir bieži sastopamas: “priecīgi atgriezās mājās” u.tml. (piem., XII, 6). Sīkāk sk.: Undsuck, Jaan.Sacred History, Profane History: Uses of the Bible in the Chronicle of Henry of Livonia. In:Tamm, Mark, et al. (eds.). Crusading and Chronicle Writing on the Medieval Baltic Frontier: aCompanion to the Chronicle of Henry of Livonia. Farnham: Ashgate, 2011. P. 70–75.14 Kristietība atraida pagānisko ciklisko laika izpratni, kas balstīta uz empīriskajiem debess ķermeņuriņķojuma vērojumiem, kā arī dabas sezonālajiem cikliem. Pagāniskajā izpratnē cilvēks iratkarīgs no pasaules spēku riņķojuma, to mūžīgās atgriešanās, nemitīgās atkārtošanās. SavukārtKristus ar savu iemiesošanos, augšāmcelšanos un apsolījumu par otrreizējo nākšanu burtiski“atliec” pagānisko laika apli par kristīgo laika taisni.15 “Laika vairs nebūs” (Atkl. 10: 7).16 Löwith, Karl. Meaning in History: The Theological Implications of the Philosophy of History.Chicago: The University of Chicago Press, 1957. P. 169.Guntis Kalme13

Šāds laika apjēgsmes veids sniedz metavēstures paraugu visaikristīgai ticībai kopumā. 174) Notikumu unikalitāte. Laika līnija ir neatgriezeniska, tāpēc “svētajāvēsturē” katrs notikums ir vienreizējs, neatkārtojams: “Kristus vienreizir miris par mūsu grēkiem (Semel Christus mortuus est pro pecatis nostris –latīn.).” 185) Laika universalitāte. Tā kā Dievs ir absolūts, tad Viņa vara izplatāsuz visu pasauli, tai skaitā arī uz visu ar laiku saistīto. Pagānisms cilvēceivairs nav leģitīma alternatīva, tikai grēcīgā cilvēka dumpīgā pretošanās,aklums un neziņa, reliģisks regress, jo: “Viņš mira par visiem, lai tie,kas dzīvo, nedzīvo vairs sev pašiem, bet Tam, kas par viņiem miris unuzmodināts” (2. Kor. 5: 15).6) Eshatoloģisms, piepildījums. Laiks eshatoloģiski tiecas no temporalitātesuz mūžību, kur tas gūst savu jēgas piepildījumu. Kristus otrreizējāatnākšana uz tiesu top par cilvēces vēstures un katra atsevišķā cilvēkadzīves un tās vērtības augstāko atskaites punktu un vienlaikus arīpēdīgo piepildījumu.7) Laikapziņai piemīt arī specifiska ētiskā dimensija. “Pamatojotiesuz noteiktu apļu mūžīgu griešanos, mēs varam sagaidīt tikainožēlojamības un laimes aklu riņķojumu, tas ir, mānīgu svētlaimi unīstu nožēlojamību, bet ne mūžīgu svētlaimi – tikai viena un tā pašanemitīgu atkārtojumu, bet neko jaunu, atpestījošu un galīgu. Kristīgāticība patiesi apsola pestīšanu un mūžīgu svētlaimi tiem, kas mīl Dievu,kamēr bezdievīgā tukšo riņķojumu mācība paralizē pašu cerību unmīlestību,” – tā Augustīna laikapziņas ētisko dimensiju raksturoKarls Lēvics. 19 Kristietim cerība ir pienākums. 208) Laika duālais raksturs. Laiks rit paralēli divās atšķirīgās dimensijās:sakrālajā un profānajā, kas pasaulei attiecīgi iezīmē universālo un lokālolīmeni, dievišķo likumu nepieciešamību un zemišķo faktu nejaušību.Augustīna skatījumā vēstures būtība ir konflikts starp Civitas Dei (Dievapilsēta – latīn.) un Civitas Terrena (Zemes pilsēta – latīn.).17 Vairāk par to: Kalme, Guntis. Kristus – laika Kungs. Kristietība pasaules kultūrā: zin. konf., Rīga2000. g. 12.–13. maijs. Rīga: Vārds, 2000. 19.–29. lpp.18 Augustīns. De civitas Dei, XII, 13.19 Löwith, K. Meaning in History.., p. 163–164.20 Turpat, 165. lpp.14 Guntis Kalme

9) Sakrālā laika jēgpilnums. Jautājums par vēstures norišu jēgu ir atbildamsvienīgi no pārvēstures skatpunkta. Tai piemīt milzu “paskaidrošanasspēja”. 21 Turklāt atbilde nereti var būt kā Dieva suverenitātesapliecinājums (“tam Kungam to vajag”, Mt 21: 3), ne zinātkāresapmierinājums. Ir zināms vispārējais Dieva nodoms sniegt pestīšanasvēsti visiem, bet ne vienmēr šī plāna konkrētās detaļas. Šī neziņajāpārvar ar ticību (“Mēs dzīvojam ticībā, ne skatīšanā.” 2. Kor. 5: 7) kāuzticību Dieva viszinībai, apredzībai un gādībai.10) Profānā laika iracionalitāte un haotisms. Tā kā profānajam laikam navpašam sava autonoma esības avota, tad starp notikumiem nav būtiskaskontinuitātes, pat ja providence tos ir izkārtojusi līdzās uz laika taisnes.Notikumiem nav “horizontāls”, vienīgi “vertikāls” skaidrojums. Pēcbūtības tie ir “akli”. Ar to izskaidrojams, ka hronikā starp Meinardu,Bertoldu un Albertu ir tikai hronoloģiska secība, bet nav būtiskas citaveida cēloņsakarības vai pārmantojamības. 22 Par “profānās” vēsturesnotikumiem vispirms jāspriež no mūžības (sub specie aeternitatis – latīn.)skatpunkta.11) Providences prioritāte pār temporalitāti. Dieva radīšana nebeidzasar pasaules izveidi. Radīšana kā esošā uzturēšana un attīstība irnepārtraukta radīšana, tātad – nemitīga iedarbība uz cilvēka dzīvesnorisi. Radība un cilvēks kā tās būtiskākā sastāvdaļa pastāv tikainemitīgā saiknē ar Radītāju. 2312) Vēsture kā personisks un būtisks vēstījums. Vēsture ir ne tik daudzzināšanu krātuve, cik vēsts, kas uzrunā lasītāju kā īstenība. Sakrālāvēsture caur ticību dara cilvēku līdzdalīgu, iekļaujot viņu tās norisē.13) Dievs ir pilnīgs, ticīgais – tikai daļējs vēstures subjekts. Patiesais, pilnīgais,nekā un neviena nenosacītais, autonomais vēstures subjekts ir Dievs.Ticīgie var būt tikai daļēji vēstures subjekti, tādā mērā, kā tie apzinātipilda Dieva gribu. Viņu rīcībai tad ir dievišķās instrumentalitātesraksturs, proti, Dievs darbojas “caur” viņiem kā saviem apzinīgiemkalpiem. Dieva gribas īstenošana, kaut iedvesmojoša un pacilājoša,21 Барг, М. Эпохи и идеи.., c. 191–192.22 Piem., Meinarda pirmie kristītie vietējie – Viliendi, Uldenago, Vade, Valdeko, Gerveders, Vieco(I, 7) hronikā nekur vairs netiek pieminēti; Alberts par savu rezidenci izvēlas nevis Ikšķili, betRīgu.23 Augustīns. Confesiones, XII, 4.Guntis Kalme15

tomēr ne vienmēr ir viegla un tīkama, jo nākas sadurties arpretestību. Bet Dieva darbība bieži ir daudzdimensionāla, proti,Viņa nodomos ietilpst arī savu cilvēcisko instrumentu pilnveidošana.Hronikā tie ir vācu kristieši un kristietībā pārgājušie vietējie. Savukārtvēstures objekti ir pagāni. Dievs savas visvarenības dēļ vienalga veicsavus nodomus, izmantojot arī viņus, bet jau kā “aklus” instrumentus.Vēl citos gadījumos Dievs darbojas “pāri” cilvēkiem – kā krustnešiem, tāpagāniem, nostādot tos notikušu faktu priekšā. Viņiem tad nākas tikaipazemībā, 24 godbijībā 25 un pateicībā 26 pieņemt šo vienu no daudzāmDieva suverenitātes izpausmēm.Šīs bija dažas viduslaiku laikapziņas vispārējās noteiksmes. Līdztekus tāmkristietība vairākos gadsimtos ir piedzīvojusi būtiskas pārmaiņas, kas nozīmīgiietekmē Indriķa hronikas idejiski tematisko kontekstu.Pārmaiņas nākamajos gadsimtosAugustīnu no krusta karu laikmeta šķir apmēram septiņi gadsimti. Tajos irnotikusi nozīmīga kristietības pārmaiņa. Kristietība, izejot no Vidusjūras baseinaun ieejot Rietumeiropā, iekļāva sevī barbaru cilšu kultūru un mentalitāti,pārtopot par viduslaiku kristietību. Lai arī vairāku gadsimtu iedarbības rezultātāizdevās pakļaut kristietības ietekmei jaunas teritorijas, taču šīs integrācijasrezultātā nozīmīgi mainījās arī pats kristīgās ticības izpausmes veids un tāsaktuālā problemātika.Ja Augustīnam bija nozīmīgas redzamās un neredzamās Baznīcasattiecības, tad krusta karu laikmetā tā vairs nebija aktualitāte. Problēma tikaatrisināta, Baznīcai jau vairākus gadsimtus identificējoties ar Romas Baznīcasinstitucionalizēto un dievišķoto hierarhiju. Ja Augustīns izstrādāja “taisnā kara”24 “Kas gan ir izpratis Dieva prātu, kas ir bijis Viņa padoma devējs?” (Rom. 11: 34)25 “Lieli ir Tavi darbi, Kungs mans Dievs, ko Tu mūsu labad esi darījis.” (Ps 40: 6)26 “Teici To Kungu, mana dvēsele, un neaizmirsti, ko Viņš tev labu darījis!” (Ps 103: 2)16 Guntis Kalme

pamatprincipus, tad 12. gadsimtā tas jau bija tapis par “svēto karu”. 27 Jabaznīctēvs runāja par Baznīcas un valsts attiecībām kā par problēmu, tad12. gadsimtā laicīgā un garīgā vara bija jau faktiski saplūdusi. Šis processsākās ar imperatoru Konstantīna 28 un Teodosija dekrētiem 29 un viduslaikosjau bija guvis pilnbriedu. Viens Dievs pārrauga universu, attiecīgi – Viņapārstāve Baznīca (Una sancta ‘viena svēta’ – latīn.) pārvalda pasauli. Baznīca kāDieva visvarenības faktiskā pārstāve iemieso visu Viņa varu, tāpēc tā savu mērķuīstenošanai drīkst lietot varas pilnību – kā garīgo, tā fizisko. To izsaka viduslaikuBaznīcas “divu zobenu” koncepts.Ņemot vērā šīs noteiksmes, jāatzīmē, ka Indriķa hronikas tematiku un tāsizvērsumu daudz vairāk un tiešāk nosaka paša krusta karu laikmeta ideoloģijaun propaganda.Krusta karu ideoloģija un propagandaKā atzīmē Kristofs Maiers, 30 krusta karu sprediķotāju pamatpieņēmumi bija:1) krusta karus autorizē un atbalsta Dievs; tie ir Vecās Derības kari mūsdienās;2) piedalīšanās krusta karā ir reliģiskas pielūgsmes veids; 3) tapšana par krustnesi27 “Taisnais karš” paredzēja Baznīcas aizstāvēšanu, “svētais karš” – sākotnēji (1. krusta karš)Jeruzalemes atkarošanu no musulmaņiem. Vēlāk tas tika izmantots piespiedu pievēršanaikristietībai un ķecerību apkarošanai. Saskaņā ar “taisnā kara” mācību pagāniem nedrīkstējavarmācīgi uzbrukt tikai tāpēc, ka viņi ir pagāni. Baznīcas likums aizliedza piespiedu atgriešanu.Vajadzēja atrast citus iemeslus, piem., ka pagāni konkrētajā vietā bija drauds tur esošajiemkristiešiem vai ka tie bija nemitīgi atkritēji. Krusta karu saistot ar svētceļojumu, visus attiecīgoskrusta kara simbolus – krustu, Kristu, grēknožēlu, asinsliecību, atgriešanu un pat Svētozemi pārvietoja tur, kur vien devās krustneši, lai gūtu indulgences. Tyerman, Chr. Henry ofLivonia.., p. 26, 35.28 311. g. imperatora Galerija (Gaius Galerius Valerius Maximianus Augustus, 260–311) Tolerancesedikts izbeidza kristiešu vajāšanas, 313. g. Konstantīna (Flavius Valerius Aurelius ConstantinusAugustus, 272–337) Milānas edikts legalizēja kristietību visā impērijā.29 Teodosijs I (Flavius Theodosius Augustus, 347–395), Milānas bīskapa Ambrosija (starp 337un 340–397) ietekmēts, pavēlēja nojaukt dažus ievērojamus pagānu tempļus – Serapija (hellēņu– ēģiptiešu dievība) templi, Apollona templi Delfos un Vestāliešu jaunavu templi Romā.380. gada 27. februārī Teodosijs pasludināja kristīgo ticību par Romas impērijā vienīgo oficiāloreliģiju (Tesalonikas edikts), pagānisms tika vajāts.30 Maier, Christoph. Crusade Propaganda and Ideology. Model sermons for the preaching of the cross.Cambridge: University Press, 2000. P. 53–61. Šajā grāmatā ievietoti tālāk aplūkoto krusta karapropagandistu sprediķu paraugi.Guntis Kalme17

ir daudz nopietnāks ticības veids nekā ikdienišķais; tas ir iedarbīgs veids, kāpretdarboties savam grēcīgumam.Krusta karu ideoloģijas pamatā ir trīs idejas: svētceļojums, krusts, kalpošanaKristum. Humberts 31 apraksta krusta karu kā “īpašas izcilības svētceļojumu”, jotas tika veikts “Jēzus Kristus dēļ”. 32 Krustnesi sauca par crucesignatus (ar krustuapzīmētais – latīn.). Viņš deva krusta kara solījumu. Tas nozīmēja uzšūt krustazīmi uz drēbēm un nēsāt to no solījuma došanas līdz kara beigām. Šis krustssimbolizēja Dieva varenību un aizsardzību, kā arī ar krusta karu saistītoizpirkšanu un pestīšanu. Tas ne tikai publiski izdalīja cīnītāju, bet arī piešķīratam Baznīcas atzītu stāvokli no tās kanonisko likumu viedokļa. Atsauktiesuz krusta karu kā darbību, ko veica Dieva vai Kristus dēļ, bija izplatītākais unpierastākais veids, kā aprakstīt krustnešu rīcību.Populārākie Vecās Derības stāsti, kas iedvesmoja krustnešus, bija Apsolītāszemes ieņemšana un makabiešu varonīgā cīņa. Tie bija lieliski piemēri Dievatautas karam, kuru vadīja tas Kungs pret savas reliģijas pretiniekiem. Galvenievaroņi bija Matatijs, makabieši, Pinehass, Ehuds, Šamgars un Samsons.Propagandiski pielīdzināt Vecās Derības karus krusta kariem bija vieglākais veids,kā tos attaisnot. Ja jau Dievs vadīja un attaisnoja savas tautas karus Vecās Derībaslaikā, tad nav iemeslu, kādēļ lai Viņš to nedarītu šodien.Krustnešu saistība ar Dievu tika aprakstīta arī feodālos jēdzienos. Tolietošana krusta karu ideoloģijā izskaidroja Dieva un krustneša attiecībaspienākumu un atlīdzības priekšstatos. Humberts sprediķo, ka Dievs aicina savussekotājus iesaistīties cīņā, līdzīgi kā pasaulīgs ķēniņš mudina savus pavalstniekusto darīt kara laikā. 33 Kā lēnis noteica attiecības starp feodāli un vasali, tā arīkrustneši uzskatīja, ka Dievs ir izlēņojis viņu miesu un dvēseli ar pienākumuuzticīgi kalpot Viņam. Savukārt Dievs viņiem atlīdzina ar dāvanām indulgenčuveidā. Tāpēc krustnesis tiek saukts par Kristus vasali. Tāpat arī garīgās dāvanas,ko saņēma krustnesis, tika aprakstītas feodālos terminos, piemēram, viņam tiekdāvāta “debesu ķēniņvalsts”.Attiecības starp Dievu un krustnesi tika raksturotas arī kā mīlestība undraudzība. Krustnesis godā Dievu, izrādot Viņam pieķeršanos un mīlestību.Arī grēknožēlai bija nozīmīga vieta pielūgsmē. Militārā ekspedīcija reliģijas31 Humberts (Humbertus de Romanis, ap 1200–1277), Sprediķotāju ordeņa piektais mestrs(1254–1263).32 Citēts pēc: Mayer, Chr. Crusade Propaganda.., p. 52.33 Citēts pēc: turpat, 56. lpp.18 Guntis Kalme

aizstāvībai tiek attēlota kā garīgs pasākums ar pielūgsmes un penitenciālu(grēknožēlas) saturu. Krusta kara sprediķotāji bieži izmantoja Kristus krustaciešanu ainas, lai attēlotu Dieva un cīnītāju attiecības. Gilberts 34 saka, kakrustneša krusts reprezentē ciešanu krustu, un attiecīgā Vecās Derības stāstaiespaidā norāda, ka viņi ir apzīmēti ar Kristus izpērkošām asinīm. 35 Humbertssaka: “Indulgence, kas tiek sniegta [krustnesim], ir pilnīgi ņemta no Kristusciešanu krājuma, kas tika piepildīta uz krusta.” 36 Tā “politiski pakļaušanas karipārvēršas par grēknožēlas un pestīšanas vingrinājumiem”. 37Viens no populārākajiem motīviem propagandā bija Bībeles pants: “Jakāds grib Man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ik dienas ņem uz sevi savu krustuun staigā Man pakaļ” (Lk. 9: 23). Sekošana Kristum kā krusta nešana sniedzabagātīgas iespējas cīnītāju motivēšanai. Pirmkārt, tā bija sekošana Kristum kaujā.Krustneši tika saukti par “Kristus karavīriem” un “tā Kunga armijas” locekļiem.Otrkārt, šāda sekošana bija garīgas vienības ar Kristu meklēšana, piedzīvojotViņa mīlestību. Odo no Šatorū 38 apraksta krusta karotāju kā tādu, kas tiecasKristu satvert, paturēt savā sirdī. Savukārt Gilberts iet tālāk un apraksta krustakaru kā centienu līdzināties (conformari) Kristum garīgi: ceļojuma grūtībasatgādina par Viņa ciešanām un pārbaudījumiem. 39 Sekošana Kristum nozīmējaarī sekošanu Viņam līdzi nāvē. Tāpēc krusta karotāji bija asinsliecinieki, kuri pēcnāves burtiski sekoja Kristum debesīs.Šis karotāja tēls, kas sevī ietvēra mīlestību uz Kristu, gatavību mirt upurnāvē,atdarinot Kristus krusta nāvi, ideāli apvienoja krusta kara militāros, pielūgsmesun penitenciālos aspektus. Nāve kaujas laukā bija ne tikai asinsliecība, bet arīpēdējais pierādījums Kristus pielūgsmes patiesīgumam, atdarinot Viņa nāvicitu labā, un vienlaikus izcila grēknožēlas darbība, jo nozīmēja atsacīšanosno zemišķās eksistences. Pāvests Inocents III pamatoja krusta karu kā Kristusizpirkšanas rituālu atdarināšanu. 4034 Turnas Gilberts (ap 1200–1284), mūks un sholasts.35 Mayer, Chr. Crusade Propaganda.., p. 59.36 Turpat.37 Tyerman, Chr. Henry of Livonia.., p. 30.38 Odo no Šatorū (Eudes de Châteauroux, ap 1190–1273), franču teologs, sholasts, pāvesta legātsun kardināls.39 Citēts pēc: Mayer, Chr. Crusade Propaganda.., p. 60.40 Turpat, 61. lpp.Guntis Kalme19

Grēku izpirkšana bija viens no svarīgākajiem krusta karu motīviem. Hronikālasām, ka bīskaps “mudināja un iedrošināja no jauna pieņemt krustu, lai tiem visāpilnībā tiktu atlaisti agrāk neievērotie grēki, un par lielākajām ilgā krustnešu laikapūlēm apsolīja lielāku atlaidi un mūžīgo dzīvošanu” (XI, 9). Došanās šajā karānozīmēja novēršanos no grēcīgas dzīves un nopietnu pievēršanos sava grēka sekām.Odo saka, ka krusta uzņemšana nozīmē pilnīgu pāreju kristīgā dzīvē. IzmantojotPāvila atgriešanās stāstu, Odo min, ka krusta uzņemšana atbrīvo krustnesi no“dēmonu ugunīm, iekāres, žūpības un skaudības”. 41Minētie krusta kara sprediķotāji attēlo krustnesi kā morāli pārāku cilvēku:krusta uzņemšana nozīmēja ne tikai īpašas pielūgsmes īpašības krustneša unKristus attiecībās, bet tas arī atbrīvoja viņu no visiem grēkiem un tādējādi izdalījacitu kristiešu vidū. Atbalstot krusta karu, Inocents III bullā Quia Maior (1213)noteica, ka katram kristietim jāveicina krusta karš, tajā piedaloties personiski,atbalstot finansiāli vai aizlūdzot par to. Nepiedalīšanās tika uzskatīta par grēku,jo tā bija nepaklausība Dievam, kura karš tas bija.Sākotnēji krusta karu ideoloģijas un propagandas vajadzībām tika aizgūtiun izmantoti sižeti un tēli no sv. Rakstiem, bet ar laiku krusta karš pats tapa parmetaforu kristīgai dzīvei.Tagad ielūkosimies tajos konkrētajos paņēmienos, ar kuriem Indriķisideoloģizē, pakļauj Baznīcas ideologēmai īstenību.Indriķa lietotie ideoloģizācijas paņēmieniKaila vara vien nespēj motivēt vienlaikus daudzus cilvēkus mērķtiecīgaiun saskaņotai rīcībai. Tam ir nepieciešama nozīmīga, mobilizējoša ideja. Laito varētu veikt ilgstoši, ir jāizstrādā ideoloģija kā šādu ideju sistēma, kas dodvisaptverošu notiekošā redzējumu, skaidrojumu un piedevām motivē praktiskaidarbībai. Ideoloģijai jārada pozitīva pašapziņa pēc iespējas pārākā pakāpē, patja tā lielā mērā faktiski ir vēlmju domāšana. Atšķirībā no zinātnes ideoloģija navobjektīvs esošās pasaules atspoguļojums, drīzāk šīs ainas subjektīva pakļaušana,pat deformācija savu mērķu sasniegšanai. Tā ir īstenības ideoloģizācija. Ideoloģijāiztēle gūst virsroku pār īstenību, jo ideoloģija tiek radīta, lai, mobilizējotcilvēkresursus, pārvarētu sev pretniecīgu īstenību ceļā uz vēlamo nākotni.Savā hronikā Indriķis izmanto šādus ideoloģizācijas paņēmienus (iegūstotideologēmas – Baznīcas ideoloģijai pakļautas vēlamās īstenības paraugus).41 Citēts pēc: Mayer, Chr. Crusade Propaganda.., p. 64.20 Guntis Kalme

1) Dieva “domestikācija” – Dieva “privatizācija” un pielāgošana Baznīcasideoloģiskajiem mērķiem. Nekur hronikā nav šaubu ēnas, ka notiekošais,tai skaitā nemitīgi kari un postījumi, ir Dievam par godu.2) No Augustīna Indriķis ir mantojis metafiziski krasi polarizēto,duālistisko skatījumu. Tāpēc vieni hronikas personāži tiek svētdarīti,citi – demonizēti. V. Biļķins to apkopo: “Livonija, šī sv. Jaunavas zeme,tā Kunga vīna dārzs, viņa nams un baznīca, un tās iedzīvotāji, Dievadēli un sv. Jaunavas kalpi, kas visās gaitās, gan ar kariem, gan ar misiju,dara tā Kunga svētu darbu, nedzīdamies pēc pasaulīgās mantas, atbilstsv. Augustīna Dieva valstībai virs zemes. Livonijai naidīgās zemes,sv. Jaunavas un viņas kalpu ienaidnieki, kas cenšas kavēt Kristusticībai un godībai izplatīties šinī zemē, kalpodami velnam, 42 neīstiemdieviem un dzīdamies pēc pasaulīgā labuma, atbilst sv. Augustīna velnavalstībai virs zemes un velna kalpiem.” 43 Tāpēc vācu kristieši hronikāattēloti kā reliģisko un ētisko tikumu katalogs, pretinieki – pagānitiek demonizēti. Tas tiek izteikts gan salīdzinājuma veidā: “Jersikaallaž bijusi cilpa un it kā liels velns visiem, kas dzīvoja šajā Daugavaspusē, kristītajiem un nekristītajiem, un Jersikas valdnieks allaž cēlanaidu un karus pret rīdziniekiem un arī nevēlējās ar tiem slēgt mieralīgumus, bīskaps savu karaspēku virzīja pret šo pilsētu” (XIII, 4), gan arīburtiski – lībieši, kas “aizmirst” Meinardam doto apņemšanos kristīties,tiek apzīmēti ar lietvārdu “ļaunums”: “..pēc otrās pils pabeigšanas ļaunums,aizmirsis zvērestu, lauza solījumu” (I, 9; sk. arī XXVI, 5).3) Iegūtais primitivizētais, melnbaltais redzējums iedvesmo agresīvai rīcībai:“Hercogs .. vaicāja: “Tad šie ir Kristus ienaidnieki?” Un kāds teica: “Tie irviņi.” Un viņš teica: “Tad uzbruksim viņiem!”” (XXIII, 9)4) Citu zemju un konfesiju kristieši, kas nav pagāni, tiek diskreditētimorāli, piedēvējot viņiem savtīgus motīvus. Livonijas Baznīca, “kas arsaviem iekarošanas pūliņiem bija allaž bijusi tās [Igaunijas Baznīcas] īstāun pirmā māte un to dzemdējusi ar atdzimšanas kristību Jēzus Kristusticībā, kaut gan vairākas mātes tiecās šo meitu netaisni piesavināties un42 Pēc Indriķa domām, pagāni jau sākotnēji ir piederīgi velnam. Priesteris “sludināja viņiem, kair tikai viens vienīgs Dievs, visu lietu radītājs, viena vienīga ticība, viena vienīga kristība, un aršādām un līdzīgām runām aicināja viņus pielūgt vienīgo Dievu. To dzirdējuši, viņi atteicās novelna un viņa darbiem, nosolījās ticēt Dievam” (X, 14).43 Biļķins, V. Indriķa Livonijas hronika.., 57.–58. lpp.Guntis Kalme21

allaž vilka to sev klāt ar meliem; viena no tām ir krievu māte, vienmērneauglīga un bez bērniem, kura pūlas sev pakļaut zemes nevis cerībāuz atdzimšanu Jēzus Kristus ticībā, bet gan cerībā uz mesliem un karalaupījumu” (XXVIII, 4; arī XVI, 2). Savukārt “Zviedrijas karalis Jūhans,sapulcējis lielu karaspēku, ieradās, .. gribēdams iegūt dažas Igaunijaszemes un virskundzību pār tām” (XXIV, 3). Ienaidnieki ir tie, kasekspansijā konkurē ar vāciešiem. Hronika tos uzskaita: Pleskavas ķēniņšVoldemārs, divi Novgorodas ķēniņi, Jersikas ķēniņš Visvaldis, Koknesesķēniņš Vesceka, dāņu un zviedru valdnieki.5) Indriķis lieto šauru, patvaļīgi izvēlētu biblisko bāzi, 44 kas ļauj viņaminkriminēt eiseģēzi 45 ekseģēzes 46 vietā. Indriķa atsauces uz sv. Rakstiemir nenozīmīgas un nebūtiskas.6) Indriķi nemulsina idejiskas pretrunas, jo svarīgākais krusta kara laikaideoloģizētajā kristietībā ir uzticība “domesticētajam” Dievam.Attiecības ar Dievu šajā paradigmā ir primitivizētas. Šī laikmetateoloģiskās antropoloģijas primāts ir sirds, 47 kas īstenojas uzticības,pazemības un paklausības tikumos. Indriķim kristīgā ticība lielā mērāir tikai militāras ideoloģijas referentais fons, vārdnīca, patvaļīgasargumentācijas bāze. “Livonijas Indriķa krusta kara ideoloģijas lietojumsatklāj viņa attieksmi pret cīnītāju grēku piedošanu, kanona likumu,krusta karu kā svētceļojumu, krustu, pāvesta autoritāti, kara leģitimitāti,iekarošanu, valdīšanu un atgriešanu, Svēto zemi un Jaunavas kultu;[tas] iekrāsoja viscaur Indriķa providenciālo toni, avotu lietošanu,galvenokārt biblisko un liturģisko, un skaidrus aizspriedumus.” 4844 Viņš izmanto krusta kariem tipiskās sv. Rakstu vietas – sējējs, Kunga vīnadārzs, vilki un aitas, gans,podnieka trauki –, kas tiek lietotas kā propagandas klišejas. Visvairāk (ap 250) atsauču, norāžu irno Makabiešu grāmatas, jo tā sniedz iespēju attēlot Livonijas karu kā Vecās Derības kariem pielīdzināmucīņu. Hronikas epiloga vārdi cildeni vēstī salīdzinājumu ar Israēla tautu: “kad visa tautakristīta, Tarapita izdzīts, faraons noslīcināts”. Tyerman, Chr. Henry of Livonia.., p. 29.45 Savu domu piedēvēšana, ielasīšana skaidrojamajā Bībeles tekstā.46 Bībeles teksta skaidrošana.47 Jaunkristītajam jāpieķeras Dievam ar visu sirdi: “no visas sirds atgriezīsities pie vienīgā Dieva”(XVI, 4); “jūs, kas līdz šim esat bijuši ar dalītu sirdi un nepastāvīgi” (XVI, 4).48 Tyerman, Chr. Henry of Livonia.., p. 27.22 Guntis Kalme

Darbs ir klaji ideoloģisks, tas arī nosaka tā izteikti monoloģisko, brīžiemdidaktiski homilētisko raksturu. 49 Tas ir vēstījums par latviešu kolonizāciju,nevis saruna ar viņiem. Attieksmē pret vietējo tautu pārstāvjiem ir skaidri izteiktsaizbildnieciskums. Hronikas ideja ir taisnvirziena: “Mēs, Dieva un sv. Jaunavaskalpi, jums nesam patiesību, kas jums kā Dieva pavēle ir jāpieņem!” Indriķis„skaidri redzēja sevi un citus vāciešus kā augstākas kultūras aģentus, kas nākušinest kristīgās reliģijas un civilizācijas svētības līviem”. 50Tiktāl esam ieskatījušies hronikas vēsturiskajā un ideoloģiskajā kontekstā,kas būtiski nosaka tās saturu un Indriķa laikapziņas izpratni.Livonijas Indriķa hronikai piemīt ļoti konkrēta vēstures teoloģijasizpratne. 51 Tā nav vienkāršs notikumu pārstāsts. “Livonijas Indriķa hronikabija mērķtiecīga, .. nozīmīga, nevis mājas stāsts vai kambara biogrāfija.” 52 Tas irvēstījums, kura teoloģiskā jēga atklājas tā sastāvdaļu analīzē un to kopdarbībā.Pirmā Indriķa vēstures teoloģijas sižetā ir providence.49 “Tas ir didaktikas un aizstāvības darbs, sprediķis un manifests, tā šķietami autobiogrāfiskajamtonim slēpjot tā galvenos iemeslus.” Tyerman, Chr. Henry of Livonia.., p. 23.50 Brundage, J. Introduction to the 2003 edition. In: The Chronicle of Henry of Livonia. New York:Columbia University Press, 2003. P. XXIX. “Gan hronists, gan tie, kuru darbus viņš apraksta,bez šaubām, bija pārliecināti par savas rīcības taisnīgumu un Livonijas invāzijas, kurā viņi piedalījās,labdarību.” Turpat, XXXIII lpp.51 Nevaru piekrist Teiermana domai, ka Indriķa hroniku raksturotu “virkne standarta providenciāluhistoriogrāfisku konvenciju”. Tyerman, Chr. Henry of Livonia.., p. 28. Manuprāt, Indriķavēstījuma lineāri pakāpienveida (ja skatīts kā intelektuāls koncepts) vai organiskais (ja skatīts kāemocionāls tēls) raksturs to atšķir no strikti lineārajām historiogrāfijām.52 Tyerman, Chr. Henry of Livonia.., p. 29.Guntis Kalme23

II daļaEcclesia militans – cīnītājbaznīca darbībāProvidences darbībaKompozicionāli hronikai ir gredzena forma. Hronika iesākas ar himniskudzejas formā rakstītu prologu, kas iezīmē dievišķās providences 53 darbībasnodomus 54 pasaulē, un pēc vairākiem attīstības pakāpieniem tā noslēdzasdzejiskā formā rakstītā epilogā savā īstenojumā un piepildījumā – Dieva pilsētāRīgā. Vēl vairāk – “notikumi ir izvietoti dubultplānā; nemitīgs zemisks lokālskarš norisinās pasaules vīzijā, kas ietver pat apokalipsi. Tā 1224. gadā IgaunijasBaznīcas ienaidnieki pielīdzināti pūķim no Atklāsmes.” 55 Hronika ietilpstaugustīniskā metavēstures lineārā koncepta ietvaros.53 Providencei hronikā ir nozīmīga vieta. Eksplicīti tā gan tiek minēta vēl tikai reizi: “Dieva brīnišķāprovidence nāca abatam palīgā, vērsdama apstākļus par labu” (X, 2), bet implicīti tā nosakavisu hronikas faktūru. Dievs nosaka, kam jātiek atgrieztam no pagānisma, – “cik no viņiemDievs tam bija lēmis, tika kristīti” (X, 14); “bīskaps ieradās tur kopā ar viņiem, un daži līvi vēlējāskaraspēku novirzīt uz Kursu. Taču vēl nebija pienācis laiks, kad Dievs gribēja apžēloties par šotautu” (XVIII, 5). Dievs darbojas caur temporāliem, konkrēti vēsturiskiem līdzekļiem – bruņiniekiem:“Tas Kungs viņu [grāfu Albertu no Lauenburgas] līdz šim bija glabājis savā bultumakā kā izraudzīto bultu, lai viņu īstajā brīdī aizsūtītu uz Līvzemi savas baznīcas atbrīvošanai noienaidniekiem” (XXI, 1). Providence nosaka ne tikai vācu veiksmi, bet arī neizdošanos: Indriķis,aprakstot vācu neveiksmīgo mēģinājumu ieņemt Tērbatas pili, saista to ar Dieva iepriekšnolemtību:“..visas pūles bija veltas, jo vēl nebija pienācis Dieva atmaksas brīdis” (XXVIII, 5). Kopumāpredestinācijas darbību raksturo atziņa: “..nelīdz nekāda gudrība, nedz padoms pret to Kungu”(XXX, 4).54 Biļķins: “Viss, kas notiek Livonijā, izsakoties līdzīgi Freisingas bīskapam Ottonam [Otto vonFreising, Otto Frisingensis (1114–1158) – vācu bīskaps, hronists, krustnesis (1147)], izriet noDieva, nevis no nejauša gadījuma, tāpat kā viss, kas notiek pasaulē; viņš visu vada, un viss noritpēc viņa gribas un prāta. Viņš arī nosaka laiku, kad jānotiek visam, kam jānotiek, un bez viņaziņas nekas nenotiek.” Biļķins, V. Indriķa Livonijas hronika.., 59. lpp. Turpat Biļķins citē viņuvēlreiz: “Es spriežu, ka dievišķai providencei jāpiešķir dalījums starp gaismu un tumsu, nevisnejaušiem cēloņiem.” Savukārt Teiermans saka: “Darbs burtiski sākas ar Dievišķo providenci,un kopš tā laika par Dievu atkārtoti saka, ka Viņš tieši vada un palīdz saviem ļaudīm.” Tyerman,Chr. Henry of Livonia.., p. 27.55 Tyerman, Chr. Henry of Livonia.., p. 27.24 Guntis Kalme

Prologā providence sevi pauž kā Dieva žēlastība, kura vēlas sevi sniegt lībiešuzemei:Kad nu vēlīgais žēlums grib vēlīgas veltes sniegt zemei,Grib arī jaunus priekus sev pašam par slavu sniegt zemei,Jaunu gaismu un savu dižumu pavērt grib zemei,Visu skaidro un visu spožo pavērt grib zemei,Visu ļauno un nekrietno visu noņemt grib zemei,Visu netīro, slimīgo visu noņemt grib zemei,Mānīgos elkus un viltus tempļus noņemt grib zemei,Kristības svētās veltes grib dāvāt lībiešu zemei,Svētu veldzi un debesu veltes dāvāt grib zemei,Lieliskas dāvanas sniegt un debesu balvas grib zemei..Dieva žēlastība darbojas caur “mums” (ar “mums” saprotot vēstures darbībassubjektus – vācu kristiešus), īstenojot Dieva mērķus lībiešu zemē:Tad, ai, vēlīgais žēlums, šīs veltes mums vēlīgi atļauj,Jauno gaismu un priekus tik lielos mums vēlīgi atļauj,Visu skaidro un visu spožo mums vēlīgi atļauj,Visu, kas labs un kas svēts, un kas jauns, mums vēlīgi atļauj,Ļaunumu uzveikt un nekrietno atmest mums vēlīgi atļauj,Netīro izdeldēt, slimīgo izskaust mums vēlīgi atļauj,Ļauno nicināt, mācīties labo mums vēlīgi atļauj,Lieliskas dāvanas, debesu veltes mums vēlīgi atļauj,Pagāniem pavērt dižumu tavu mums vēlīgi atļauj,Sniegt šiem pagāniem kristības veltes mums vēlīgi atļauj,Arī teikt tavu veikumu slavu mums vēlīgi atļauj,Pārspēt naidnieku miesīgo spēku mums vēlīgi atļauj,Nīcīgo nievāt un debesup celties mums vēlīgi atļauj,Līksmas uzvaras, nākotnē priekus mums vēlīgi atļauj!Prologs pāriet iztirzājumā ar frāzi, kas vēstī par Dieva motivāciju: “Dievišķāprovidence, atcerēdamās Rahabu un Bābeli, tas ir, nomaldījušos pagānus, mūsu,jaunajos, laikos ar savas mīlestības uguni šādi atmodinājusi elku pielūdzējus līvusno elkdievības un grēku miega” (I, 1). Visa hronika ir šī šādi izvērsums. Iztirzājumskontrastē ar prologu ar krasi lietišķu, piezemētu vēstījuma raksturu, kas sākotnējikoncentrējas uz vienu cilvēku: “Zēgebergas klosterī bija kāds cienījamas dzīves unGuntis Kalme25

godājama sirmuma vīrs, Svētā Augustīna ordeņa priesteris” (I, 2), kurš ir hronikāminētais pirmais cilvēciskais Dieva darba instruments Līvzemē – bīskapsMeinards. 56 Tas norāda uz kristīgās pārlaicīgās vēsts darbību ne tikai ar Dievatiešu iejaukšanos – brīnumiem (kādu hronikā, ņemot vērā viduslaiku imaginārovēstījuma veidu, ir pārsteidzoši maz), bet galvenokārt Dievam darbojoties caurlaiciskiem, konkrēti vēsturiskiem līdzekļiem – sv. Jaunavas kalpiem.Ielūkosimies Livonijas Indriķa hronikas darbības konkrētajā vidē, lai dziļākizprastu viņa vēstījuma specifiku.VideSenlatvija ir īpaša ģeogrāfiska teritorija tikai mūsu tagadējā apziņā.12. gadsimtā tā nebija vienots valstisks veidojums, kas spētu organizēti stāties pretīiebrucējiem. Indriķis Šterns raksta: “Senlatviešu tautas vācu iekarošanas sākumā12. gadsimta beigās politiskā organizācijā atpalika no vāciem par apmēramdiviem gadsimtiem. Vēl jāpatur vērā, ka senlatviešu ciltis un maztautas skaitliskibija nesamērojami mazākas – tātad militāri nespēcīgākas – par vācu ciltīm untautām 10. gadsimtā.” 57 Senbaltiju apdzīvoja savstarpēji naidīgas ciltis. Hronistsvēsta: “Lietuvjiem tolaik bija tāda vara pār visām šo zemju tautām, .. ka tikairetie no viņiem uzdrošinājās dzīvot savos ciematiņos, bet visvairāk baidījās leti.Viņi atstāja savas novārtā pamestās mājas un aizvien patvērās tumšajās mežuslēptuvēs, taču arī tā nespēja glābties no lietuvjiem, jo tie viņus, ik brīdi uzglūnot,saķēra mežos, vienus nogalināja, citus aizveda gūstā uz savu zemi un atņēmavisu, kas viņiem piederēja. .. Līvi un leti lietuvjiem bija kļuvuši par barību unēsmu tāpat kā avis, kad tām nav gana, vilku rīklē” (XIII, 4).Brutāla varmācība un centieni izdzīvot par katru cenu ir norma, miers –izņēmums. Karš ir ilgāks nekā miers. Laikmets kopumā ir cīņu un lauztuvienošanos laiks, jebkurš noslēgtais miera līgums pastāv tikai uz īsu un nenoteiktulaiku, jo situācija ir nepastāvīga. Ciltis nemitīgi maina karojošās puses. Nevienano varām nav tik spēcīga, lai nostiprinātos uz ilgu laiku. Tas ir trausls līdzsvars,kuru izjauca un sev par labu nosvēra vācieši.56 Pēc Teiermana domām, tas atbalso Jņ 1: 6: “Nāca cilvēks, Dieva sūtīts, vārdā Jānis.” Tyerman,Chr. Henry of Livonia.., p. 28.57 Šterns, Indriķis. Latvijas vēsture. 1180–1290: Krustakari. Rīga: Latvijas vēstures institūtaapgāds, 2002. 112. lpp.26 Guntis Kalme

Karš ir šīs vides nepārtraukts stāvoklis. Hronists saka: “..izbeidzās arigauņiem salīgtais miers. Un bīskaps, sapulcējis visus priesterus, noturējakapitulu un apspriedās ar viņiem un reizē ar bruņiniekiem un līvu vecākajiem,kurus bija sasaucis, un nolēma sarīkot karagājienu uz Igauniju, jo igauņi nebijaieradušies, lai parūpētos par miera atjaunošanu” (XVIII, 5). Vietējie pretojas:“..kari neaprima, jo daži nodevīgi līvi, kas, vēl joprojām būdami asinskāri dēli,plosīja savas mātes – baznīcas krūtis, visādi centās rast padomu, kā ar viltu saņemtciet ordeņa brāļus Siguldā un viņus piekrāpt, lai pēc viņu iztriekšanas no zemesvarētu jo vieglāk padzīt bīskapa saimi un pārējos vāciešus” (XVI, 1).Preventīvs uzbrukums ir pašsaprotams: “..bīskaps, bažīdamies, ka tie pēcviņa aizbraukšanas varētu uzsākt ko līdzīgu un Līvzemi visur nopostīt, domājaiznīcināt sēļu pili” (XI, 6). Dzīves saturs ir spēcīgākā tiesības, nemitīga vardarbībaun atriebība par piedzīvoto pārestību, tāpēc veiksmes gadījumā tas ir arī priekaavots: “..ar uguni un zobenu atmaksājuši par pieredzētajām pārestībām, viņi arvisu laupījumu līksmi atgriezās” (XX, 5).Kā paradigma hronikā atkārtojas: “..sadalījām savu karaspēku pa visiemceļiem un ciemiem, kā arī pa šīs zemes novadiem, visu nodedzinājām unnopostījām, nogalinājām visus, kas bija vīriešu dzimuma, sagūstījām sievietes unbērnus un aizdzinām daudz lopu un arī viņu zirgus” (XX, 2). Tad “atgriežoties,tika atkal sūtīti citi, un leti nerimās un nedeva igauņiem atelpu Ugaunijā. .. kamērviņi, tai pašā vasarā ar deviņiem karapulkiem nopostījuši zemi, to nebija vērtušipostažā un tuksnešainu, tā ka tur vairs nebija atrodami ne cilvēki, ne pārtika.Viņi domāja vai nu tik ilgi karot ar tiem, līdz pāri palikušie ieradīsies lūgtmieru un kristību, vai viņus pilnīgi izdeldēt no zemes” (XIX, 3). Tas ir totālaiskarš – nevis pretinieka pakļaušana, bet pilnīga viņa zemes izpostīšana un tautasiznīcināšana.Šajā situācijā vācieši ir tādi paši ienaidnieki kā citi, tikai militāri pārāki unstratēģiski mērķtiecīgāki. Katra no karojošām pusēm cenšas izmantot tos sevpar labu: “..rīdzinieki, atcerēdamies visas pārestības, ko viņiem bija nodarījušituraidieši, kuri vēl joprojām bija pagāni, kā arī to, ka šie jo bieži bija lauzuši mieru,atsauca sev palīgā zemgaļus, lai atriebtos ienaidniekiem. Zemgaļi allaž bija naidāar turaidiešiem un tāpēc priecājās par to un nāca” (X, 10). Tas pats attiecas arīuz krieviem: “..daži no līviem, kas bija iesīkstējuši savā nodevīgumā, ar sūtņiempaziņoja Polockas kņazam par savējo ievainojumiem un zaudējumiem un lūdzato nākt viņiem palīgā pret vāciešiem” (X, 12).Šādā vidē ienāk Baznīca ar savu ideologēmu sistēmu. Kāda tā ir?Guntis Kalme27

Baznīcas ideologēmaDieva absolūtisms, visvarenība un visurklātesamība rada idejiskupamatojumu Baznīcas ekspansijai. Faktiski Dievs jau valda pār pasauli, Baznīcaišī vara ir tikai jāgūst savā tiešajā pārvaldījumā: “Dievs .. gribēja paplašināt jaunokristīgās ticības dēstījumu un tam visur nodrošināt mieru” (VI, 5). Misijasdarbam – Dieva vārda nešanai pagānu tautām – ir pavēles raksturs.Dievs darbojas caur konkrētiem izredzētiem cilvēkiem – Meinardu,Bertoldu, Albertu, Kaupo, Modēnas bīskapu u.c. vācu un kristietībai pievērstiemvietējiem ticīgajiem, kas kopā veido kristīgo Baznīcu. Teritoriāli tā sakrīt arveidojamo Livoniju. 58 Jāņem vērā Indriķa domāšanas aksioma – Baznīca irne vien eklesiāla varas institūcija, tā ietver sevī arī visu Rietumu civilizācijukopumā. Baznīca bija kristīgā civilizācija tās varenībā, ar tās sociālpolitiskajām,saimnieciskajām, juridiski administratīvajām, garīgi kulturālajām sastāvdaļām.Tāpēc misija, civilizēšana un kolonizēšana šai laikmetā Baznīcas darbībā sakrīt.R. Feldmanis saka: “Pagānticīgo tautu kristianizēšanas ideja savā laikā varējabūt saprotama tikai caur kristīgās valsts robežu paplašināšanu,” 59 – kas faktiskinozīmēja invāziju un kolonizāciju.Indriķis konstatē, ka Baznīca, ienākot šajā pagānu zemē, saduras arievērojamu pretestību. Teoloģiski tā tiek skaidrota ar krusta kara ideoloģijasduālistisko pasaules ainu. Pagāniskā zeme un tauta sevi manifestē kā pasaulesgaram piederošu, zemišķu, kas neizbēgami pretojas dievišķajai vēstij un kristīgāsBaznīcas klātbūtnei vācu kristiešu veidā. Pagāni ir sakaros ar dēmoniem,piemēram, Lielvārdes lībieši kristoties atsaka velnam (X, 14); viņi pielūdz elkus,pirms kaujām piesauc tos, ar lozi izzina dievu gribu. Elkdievji kavē Kristusvārda izplatību: “..igauņi .. zākādami kristiešus .. sazvērējās un apvienojās, lai viņibūtu viena sirds un viena dvēsele pret kristīgo vārdu” (XIV, 8), jo grib „izdeldētno zemes kristīgo vārdu” (XXVI, 4). Priesteris “Alebrands vēra muti un mācījaviņiem Kristus ticību. Igauņi, to dzirdēdami, saskrēja ar šķēpiem un zobeniem, laiviņu nogalinātu” (XIII, 5).Šīs pretestības dēļ Baznīca neizbēgami nes upurus. Modēnas bīskaps“atrada .. ar daudzu ticīgo asinīm slacīto baznīcu tik lielu” (XXIX, 2). Jamisionāram jāsaduras ar garīgu pretestību un ciešanām, tad tās jāpārvar ar gara58 Par atskaites punktiem tika uzskatīts ne tik daudz pakļauto vai kontrolējamo teritoriju daudzums,cik kontrole pār varas centriem – pilsētām.59 Citēts pēc: Simakins, Juris. Kristietības sākumi Latvijā (garīgie un psiholoģiskie aspekti). Bakalauradarbs Baznīcas vēsturē. Rīga: LU Teoloģijas fakultāte, 1994. 21. lpp.28 Guntis Kalme

spēku, pazemību un pacietību. “Kristietis uzvar abos veidos: ar asinsliecību, caursakāvi un, atgriežot ienaidnieku, caur uzvaru.” 60 Ciešanas 61 pārbauda un norūda:“Lai arī visvarenais Dievs nepārstāj savus izredzētos dažādās likstās pārbaudīt kāzeltu ugunī, viņš tomēr nekad nepamet tos pavisam, bet gan izglābj no visāmnelaimēm un iedveš jo lielākas bailes viņu ienaidniekiem” (VIII, 3). Baznīca“bija kā stiprs loks, kurš allaž uzvilkts, bet nekad nelūst, kā Noas šķirsts, kolielas bangas gan mētā, bet nesadragā, kā Pētera laiva, ko viļņi svaida, betnenogremdē, .. jo šīm ciešanām sekoja mierinājums un Dievs pēc bēdāmdāvāja prieku” (XIV, 8). Jau pirmais Livonijas bīskaps Meinards, aprakstīts kāpazemības u.c. kristīgo tikumu nesējs (“Viņš tikai Kristus dēļ, vienīgi lai sludinātu,ieradās Līvzemē” – I, 2), saduras ar vietējo atraidījumu, divkosību. “Pēc tirgotājuaizbraukšanas salieši sveica pārradušos bīskapu ar Jūdas sveicienu un viņa garā,sacīdami: “Esi sveicināts, rabi!” – un vaicāja, cik Gotlandē maksājot sāls unvadmala” (I, 11). Meinards piedzīvoja arī fizisku apdraudējumu: “..sludinātāja sirdsbija satraukta, īpaši tad, kad līvi, pakāpeniski izlaupījuši viņa mantu un piekāvušiviņa saimi, nolēma pašu padzīt no savas zemes” (I, 9). V. Biļķins pārstāsta Indriķadomu gājienu: “Ne vien katrā atsevišķā gadījumā, kad norisinās karš, [pagāni]ir vainīgi pie tā izcelšanās, bet viņi arī savā sirds ļaunumā ar saviem grēcīgajiemdarbiem pašā sākumā spieda ķerties pie krusta kara, lai atbalstītu mierīgu misijasdarbību. Jau Meinardam lībiešu ļaunība rādīja, ka viņam jāķeras pie krusta kara,lai gūtu sekmes šinī neticīgajā tautā. .. Tie, kas divkosībā bija solījušies kristītiesun pie Dieva turēties, bet šo solījumu, dodami sirdī vietu velnam, nepildīja, irvainojami par to, ka pāvests izsludināja krusta karu.” 62 Pāvests uz Meinardalūgumu pēc padoma “norādīja, ka tie jāpiespiež paturēt ticību, ko brīvu prātupieņēmuši. Tāpēc viņš visiem, kas pieņemšot krustu un došoties atjaunotturienes pirmbaznīcu, atvēlēja visu grēku atlaišanu” (I, 12). To pašu secinabīskaps Alberts, “kas pazina līvu viltu un redzēja, ka bez krustnešu palīdzības60 Christiansen, E. The Northern Crusades, p. 97.61 “Pēc sv. Aug mācībām ciešanas ir tikai mala temporalia (De civ. Dei I, 8. p. 13, I 10) jeb malatransitora, kas sliktu, no kura būtu ar visiem spēkiem jāvairās, nenes, jo tā labos, kam Dievs irsirdī, nepazudina, kaut arī viņi nomirst no tām vai turpina dzīvot šinī pasaulē. Cietēju nepazudinādamas,tās pat viņiem atnes labu, jo viņus pārbauda, norūda, labo un dod iespēju viņiem iegūtaugstāko algu debesīs – mūžīgās līksmības priekus; ļaunu tā atnes tikai ļauniem. Tāpēc mumsjāraugās vienīgi uz to, kāds ir tas, kas cieš, bet nevis kādas ir pašas ciešanas. Ib II, 25; Ib I 8; I 29.”Biļķins, V. Indriķa Livonijas hronika.., 46. lpp., 3. atsauce.62 Biļķins, V. Indriķa Livonijas hronika.., 48.–49. lpp., 3. atsauce.Guntis Kalme29

šajā tautā neko nespēs panākt, aizsūtīja Turaidas brāli Teoderihu uz Romu pēckrusta kara bullas” (IV, 6).Tātad, ja pagānu pretestība no garīgas pāraug fiziskā, tad Baznīcai, kasiemieso varas pilnību, ir jālieto visi savā rīcībā esošie līdzekļi, to skaitā arībruņots spēks, 63 jo nekas nedrīkst kavēt Dieva nodomu īstenošanos. Spriežotpēc hronikas teksta, ieroču lietošana Indriķim nav sveša: “..kad mums jauvajadzēja viņu svaidīt ar svēto eļļu, izcēlās liela kliegšana, pa visām ielām saskrējamūsu karaspēks, un visi metās pie ieročiem, kliegdami, ka mums nākot virsūliela pagānu maleva. Tāpēc tūlīt pametām svēto svaidīšanu un pārējossakramentus un skriešus devāmies pie vairogu un zobenu darbiem” (XXIII, 7).Saskaņā ar pāvesta monarhijas ideju viņš kā Kristus vietnieks ir atbildīgs parcilvēces politisko un garīgo labklājību. Tāpēc cilvēku pestīšanas labad viņš varējalietot kā fiziskus, tā garīgus ieročus. Krusta karu ideoloģijas paradigmā Dieva(iedomātā) patiesība stāv pāri Viņa mīlestībai. Tāpēc reālpolitiski domājošaisbīskaps Alberts, kas ir tā laika ecclesia militans redzamākais pārstāvis Livonijā,1202. gadā dibina bruņinieku – mūku Zobenbrāļu ordeni. Tas ir garīgās unmilitārās varas saauguma pilnīgākais simbols. Karš ir tapis par misijas žanru.Šādi misionējoša Livonijas Baznīca Indriķa skatījumā ir auglīga, jo ir spējusiiedibināt Igaunijas Baznīcu. Livonijas Baznīca “ar saviem iekarošanas pūliņiembija allaž bijusi tās īstā un pirmā māte un to dzemdējusi ar atdzimšanas kristībuJēzus Kristus ticībā” (XXVIII, 4).Kādas ir pārējās būtiskās Baznīcas ideologēmas sastāvdaļas – Dievs, sv. Marija,Kristus, un kā tās darbojas?DievsHronikā Dievs parādās kā abstrakta augstākā reliģiskā persona, bet nekurIndriķis nesniedz personisku attiecību ar Viņu aprakstu. Hronikā Dievs nereti63 “Rīgā .. misija norisinājās starp cilvēkiem, kuriem sirošana un laupīšana bija normāli notikumi,ikdienas rutīna. Misionāram izvēle bija nocietināties, apjozt sevi ar žogu un militāru sardzi uncerēt, ka ceramie neofīti nāktu pie viņa (šajā gadījumā .. progress būtu ļoti lēns), vai iesaistīties[notiekošajā], nostāties kādā pusē, piedāvāt ieročus un militāru palīdzību līdz ar kristību uniedibināt [savu] varu (šajā gadījumā progress būtu izcils, kā Livonijas Alberta gadījumā). Bet, jamisija gāja pa otro ceļu, tad valstij bija maz iespēju darboties neofītu labā. Tā vietā neofīts tapaiesaistīts karam organizētā sabiedrībā, kur prioritāte bija uzvara, nevis taisnība vai indoktrinācija.”Christiansen, E. The Northern Crusades, p. 129–130.30 Guntis Kalme

ieņem relatīvi marginālu vietu. Viņam galvenokārt iedalītas ar militārdarbībusaistītas funkcijas:1) Dievs aizsargā Baznīcu. Krustneši “slavēja Dievu, kas savu baznīcu arīšoreiz ar nedaudzu rokām bija pasargājis no ienaidniekiem” (X, 12);2) Dievs palīdz cīņā: “Vācieši sava nelielā skaita dēļ nespēja ar ..[lietuviešiem] cīnīties, taču cīnījās tas, kas reiz bija darījis, ka viensvajāja tūkstoti un divi piespieda bēgt desmit tūkstošus” (XXV, 4; sk. arīXXX, 4);3) Dievs uzvaroši vada karus: “Palīdzot Dievam, kas vienīgais pieveicis visasvalstības” (XII, 3);4) Dievs pieņem pateicību par sekmīgu militārdarbību un misiju.Bruņinieki “slavēja to Kungu, kas ar nedaudziem bija panācis uzvaru pārienaidniekiem” (XXI, 7); “slavējām to Kungu par pagānu pievēršanuticībai” (XXIII, 7);5) Dievs uzņem debesīs martīrus un cīņās kritušos vācu kristiešus: “Laiviņu dvēseles atdusas mierā ar Kristu!“ (XXVI, 7).Hronikas Dievs faktiski ir krusta karu laikmeta terminus technicus, Baznīcasideologēmas projekcija debesīs, vācu karadraudzes debesu vadonis.V. Biļķins secina: “Tā kā šie kalpi karo vienīgi sv. Jaunavai un tam Kungam,tad arī viņu karaspēks ir tā Kunga karaspēks, viņu kaujas – tā Kunga kaujas,uzvaras – tā Kunga uzvaras un viņu atriebība – dievišķā atriebība.” 64 Folkvīns 65“pārzināja tā Kunga karaspēku un ar prieku cīnījās tā Kunga kaujās” (XIII, 2),“gandrīz visa Igaunija no jauna iekarota un atgūta, izņemot vienīgi Tērbatas pili,ko nebija vēl skārusi dievišķā atmaksa” (XXVIII, 1).Dievs vada arī neticīgos; pildot savu dievu gribu, pagāni patiesībā rīkojas pēcīstā Dieva prāta. Viņa griba vada lozēšanu, ar kuru pagāni izzina savu dievu gribu.Kad lībieši ar likteņa zirgu gribēja spriest nāvi ordeņa brālim Teoderiham, “zirgskāpa pār [nolikto šķēpu], pēc Dieva gribas pirmo sperdams dzīvības lēmējukāju” (I, 10).Karš ir arī dievu karš. Pagāni “piesauca svētbirzi, kristieši – Jēzu, kuravārdā un kuram par slavu viņi drosmīgi kāpa augšā un sasniedza vaļņa augšu”64 Biļķins, V. Indriķa Livonijas hronika.., 12. lpp.65 Folkvīns (Volquinus, Wolquinus u.c.) – Zobenbrāļu ordeņa mestrs; vadīja apvienoto līvzemniekukaraspēku, piedalījās apmēram 19 postošās militārās operācijās pret Austrumbaltijas iedzīvotājiem,krita Saules kaujā.Guntis Kalme31

(XXX, 4). Pagānu dievi nespēj aizstāvēt savas svētvietas – svētais mežs tikaslacīts ar nokauto pielūdzēju asinīm: “Vācieši dzinās ienaidniekiem pakaļ nociema uz lauku un nāvēja viņus pa laukiem līdz pat viņu birzij, un šo viņu svētmežuaptraipīja ar daudzo nogalināto asinīm” (XXIII, 9). Sakautie pagāni saka: “Mēsatzīstam, ka jūsu Dievs ir lielāks par mūsu dieviem, jo viņš, pieveikdams mūs,noskaņojis mūsu sirdis, lai pielūdzam viņu. Tāpēc lūdzam pasaudzēt mūs un ..mums žēlīgi uzlikt kristietības jūgu” (XIV, 11). Pēc Monas pils krišanas pagānipaši ved priesterus uz savām pilīm, “lai tie sludinātu Kristu, izdzītu Tarapitulīdz ar pārējiem pagānu dieviem un slacītu tautu ar svēto kristību” (XXX, 5).“Karš faktiski norisinās starp diviem kara dievu komplektiem, katram lietojotdrosmīgus un cienījamus vīrus kā bandiniekus, un tā notiek, ka Dievs un viņaMāte, kas lieto kristiešus, ir stiprāki. Kauja tāpēc ir neizbēgama, nav cita veida kādemonstrēt pretiniekam, ka viņa dievi ir aplami.” 66Sv. Jaunava MarijaLīdztekus Dievam Livonijā darbojas arī tās patronese sv. Marija. 67 Hronikair rakstīta “par slavu viņa [Kristus] mīļajai mātei, kuras godam .. veltītas visas šīsjaunatgrieztās zemes” (XXIX, 9).Livonijas iedzīvotāji ir sv. Jaunavas kalpi, viņas “savēji” (XXV, 2). Viņi nestās Dēla vārdu tautām. Cīnoties par sv. Marijas godību, tie paplašina viņas zemesrobežas un aizsargā jaunieguvumu pret ienaidniekiem. “Viņi .. cīnījušies tāKunga kaujās pret pagāniem par godu mūsu Kungam Jēzum Kristum un viņamīļotajai mātei” (XXV, 1). Rāpjoties pagānu pils valnī, „ikviens nu steidzās, laiuzkāptu pirmais, lai celtu Jēzus Kristus un viņa mātes Marijas slavu un godu”(XXVIII, 6). Kritiskā brīdī jūras kaujā “bīskaps .. vērsās pie Svētās Jaunavas aršādu lūgumu: “Rādi, ka esi māte!” – tad viņa patiešām rādīja, ka ir māte. Proti,bēgošais sirotājkuģis .. ar spēcīgu triecienu uzgrūdās citam un ar lielu troksnipārlūza vidū un piesmēlās ar ūdeni, un vīri iekrita jūrā un noslīka” (XIX, 5).66 Christiansen, E. The Northern Crusades, p. 97.67 1215. g. Baznīcas koncilā “bīskaps [Alberts] sacīja [pāvestam]: “Tāpat kā tu, svētais tēvs,” viņšteica, “nepārstāj ar savas svētības centību rūpēties par svēto Jeruzalemes zemi, kas ir dēla zeme,tev tāpat nevajag arī šoreiz atstāt bez mierinājuma Līvzemi, kas ir mātes zeme un līdz šim ar tavuatbalstu un gādību paplašināta pagānu vidū. Dēls taču mīl savu māti un, tāpat kā negrib, lai ietbojā viņa paša zeme, arī nekādā ziņā negrib, lai briesmas draudētu mātes zemei”” (XIX, 7).32 Guntis Kalme

Hronists secina, ka “Svētās Jaunavas Marijas slava viņu kalpiem .. devusišādus priekus: pieveikt dumpiniekus, kristīt tos, kas pazemīgi ierodas no brīvaprāta, saņemt ķīlniekus un meslus, atvest atpakaļ visus gūstekņus kristiešus,atgriezties ar uzvaru. Ko līdz šim nav spējuši valdnieki, to Svētā Jaunava ar savukalpu rīdzinieku rokām paveikusi īsā laikā un maigi par godu savam vārdam”(XXX, 6).Iepriekšminētais liecina, ka sv. Marija hronikā faktiski izpilda kara dievietesfunkcijas. Sekojošais ir savdabīga krusta kara sv. Marijas slavas dziesma: 68“Tā, lūk, tā jūras zvaigzne allaž sargā savu Līvzemi; tā, lūk, tā pasaulesvaldniece un visu zemju pavēlniece allaž sargā savu pašas zemi; tā, lūk, tādebess ķēniņiene pavēl zemes ķēniņiem. Vai tad viņa nepavēl, kad pārmācījusidaudzos valdniekus, kuri cīnījās pret Līvzemi? Vai nepārmācīja, kad viņaPolockas lielkņazu Vladimiru, kas nāca ar karaspēku uz Līvzemi, piemeklējaar pēkšņu nāvi? .. Vai viņa Jersikas valdnieku Visvaldi, kas aplaupījarīdziniekus, nepazemoja pietiekami ar uguni un zobenu? .. Vai tad viņa arīdāņu karali .., kas gribēja Līvzemi iztrūcināt ar savu kundzību, neiztrūcināja,turot viņu ar nedaudzu rokām ilgā un brīnumainā gūstā? Vai viņa Svelgatuun ļoti daudzus citus lietuvju vadītājus un vecākos nenonāvēja ar savu kalpulīvzemnieku rokām? Vai Ako, Salas kādreiz nodevīgo līvu vadītājs, nekrita,rīdzinieku nogalināts, līdz ar ļoti daudziem citiem? Vai Rūsiņš, letu vecākais,nekrita Dabreļa pilī? Vai tad sērgas laikā nekrita un nenomira visi Turaidasvecākie, kurus uzskatīja par nodevīgiem? .. Raugi, cik maiga ir Dieva mātepret savējiem, kas viņai uzticīgi kalpo Līvzemē, un kā viņa tos allaž sargā pretvisiem ienaidniekiem, un cik nežēlīga viņa ir pret tiem, kas mēģina ielauztiesviņas zemē vai šajā zemē kaitēt ticībai un viņas dēla godam!” Tas noslēdzasar mudinājumu: “Iegaumējiet un skatieties, jūs, krievu vai pagānu, vai dāņuvaldnieki, vai jebkuru tautu vecākie, bīstieties viņas – maigās žēlsirdībasmātes, pielūdziet viņu – Dieva māti, noskaņojiet viņu, kas tik nežēlīgi atmaksāsaviem ienaidniekiem, sev labvēlīgu, neuzbrūciet turpmāk vairs viņas zemēm,lai viņa jums būtu māte – viņa, kas līdz šim allaž bijusi ienaidniece saviemienaidniekiem un tiem, kuri kaitējuši viņas ļaudīm Līvzemē, aizvien kaitējusivēl vairāk” (XXV, 2).68 Teiermans to nosauc par “bezkompromisa brutālu un varmācīgu katalogu”. Tyerman, Chr.Henry of Livonia.., p. 33.Guntis Kalme33

Jēzus KristusV. Biļķins atzīmē: “Viņa darbība aprakstītos hronikā norisinājumos maz iriepīta, un viņa līdzdalība kristīto karos ir reti redzama.” 69 Tiek runāts par “Kristusaicinājumu”, ko saņem pagānu tauta ar vācu misiju (IX, 13), “patieso gaismu, kasir Kristus” (IX, 13), „īsto mieru, kas ir Kristus” (XIX, 8). Meinards “tikai Kristusdēļ, vienīgi lai sludinātu, ieradās Līvzemē” (I, 2), bruņinieki cīnās, “lai celtu JēzusKristus .. slavu un godu” (XXVIII, 6), jo viņi ir “Kristus bruņinieki” (XIII, 2),“Kristus kareivji”, Kristus vārda pielūdzēji (IX, 4), kristusticīgie (X, 3).Kristus kā kara dievs viņiem palīdz: „[Lietuvieši] neatgriezās savā zemē, jobija izlaupījuši Svētās Jaunavas zemi un viņas dēls tiem atmaksāja; lai slavēts viņšmūžos” (XXV, 4). Nekur netiek atklāts Jēzus mācības saturs, Viņa vārds hronikātiek lietots tikai nomināli.Baznīca kā kristīgās civilizācijas garīgais komponents, reiz ienākusiSenlatvijas teritorijā, nostiprināja savu uzvaru militāri, politiski, idejiski unjuridiski, lai iedibinātu mieru uz savu ideologēmu pamata. Ielūkosimies divospēdējos Baznīcas varas nostiprināšanas aspektos.III daļaEcclesia triumfans – uzvarētājbaznīca darbībāKristība un kristietības likumiLaiks, par kuru rakstīts hronikā, ir karu, postījumu, brutalitātes laikmets.Lasot biežos un savā veidā rutinētos varmācības aprakstus, jājautā – kas šajāpostažā var ienest mieru? Tam jābūt kam stiprākam par cilvēku, tam jābūtkādam pārpasaulīgam, pārlaicīgam elementam. Hronists to redz Kristū,kas ir „īstā miera nesēja miers, kas no abiem izveidojis vienu, savienodamsun samierinādams laicīgo ar debešķīgo; kas nokāpis no debesīm kā tautu ilgotsķēniņš, to cerība un pestītājs; kas saviem mācekļiem ir pavēlējis, sacīdams:“Ejiet māciet visas tautas un kristījiet tās!”” (XXIII, 7)R. Slenczka saka: “Livonijas Indriķa hronikā kristība parādās kā līdzeklisun pamats cilvēku kopības radīšanai iepretim graujošiem konfliktiem. Tas, ka69 Biļķins, V. Indriķa Livonijas hronika.., 66. lpp.34 Guntis Kalme

Kristus ir patiesais miera radītājs, norāda arī uz to, ka runa šeit ir par mieru, “kasir augstāks par visu saprašanu (Fil. 4: 7). Precīzāk tas nozīmē, ka nevis kristieši,bet Kristus pats ir īstais miera radītājs.” 70 Viņš norāda uz “kādu lietu attiecībām,kas vijas cauri visai hronikai. .. Pamats miera līgumiem un mierīgai sadzīvošanai irkristība. Kristība, kas ir saistīta ar atbilstošām pamācībām par kristīgo mācību undzīvi, veido priekšnoteikumus līgumu nemainīgumam un nodrošina sadzīvošanutirdzniecībā un sabiedrībā.” 71Hronika kristību redz ne tikai kā iniciācijas līdzekli kristīgajā ticībā. Tālaika kristietības “paketes” rakstura dēļ kristība ir ne tikai zemes un iedzīvotājuideoloģiska, bet arī politiska šķirtne. Kristība faktiski ir Baznīcas īpašumazīme; kā tāda tā tiek uztverta no abām karojošām pusēm. Vēl vairāk, kā atzīmēDž. Brandidžs, “tā nozīmēja arī pakļaušanos vācu kundzībai. Krusta karā iesaistītiekarapulki Baltijā prasīja, lai ikkatrs pakļautais tiek kristīts saskaņā ar Saksijasrituāliem un ceremonijām.” 72Pāvesti un koncili tradicionāli prasīja, lai kristība tiktu sniegta tikai pēciedzimto kristīgas apmācības un tiktu pieņemta brīvprātīgi. “Prakse Baltijasrobežās bija atšķirīga: kristība vispirms, mācība un pieņemšana varēja sekot(vai nesekot).” 73 Bet, lai to varētu īstenot dzīvē, tā tiek papildināta ar “kristietībaslikumiem” – Baznīcas kanoniem u.c. noteikumiem – iedzimto pakļaušanulaulību likumam, desmitās daļas, ķīlnieku un karavīru došanu, tā jaunkristītospakļaujot un iekļaujot Baznīcā ekonomiski, politiski un militāri. “Bīskaps teica:“Ja gribat kristīties un pieņemt kristietības likumus, mēs sniegsim jums palīdzībuun uzņemsim jūs savā brālīgajā saimē”” (XXIII, 3). Kristība maina līdzšinējo“visu karš pret visiem” un “katrs par sevi” situāciju: “Kas kādreiz bija vilks, tastagad kļuva par avi. Kas kādreiz bija kristiešu vajātājs, tas tagad kļuva par viņubrāli, saņēma mieru, neliedzās dot ķīlniekus, uzticīgi izlūdzās kristības žēlastībuun nebaidījās no pastāvīgas meslu maksāšanas” (XXX, 5); un: “Līvu tauta agrākbija ļoti negodīga, ikviens atņēma savam tuvākajam, kas tam piederēja; tāpēckristījot tāda veida varmācība, laupīšana, zagšana un jebkura tamlīdzīga rīcībatika noliegta” (X, 15).Kopējo misijas gaitu hronists redz šādā progresijā: “Tā notika, ka visi pieDaugavas dzīvojošie līvi, sirdī apmulsuši un garā iztrūcināti, deva ķīlniekus70 Slenczka, R. Karš – kristība – miers.., 51. lpp.71 Turpat, 50. lpp.72 Brundage, J. Introduction.., p. XXIV.73 Turpat, XXV lpp.Guntis Kalme35

un izlīga ar bīskapa kungu un pārējiem vāciešiem, un tie no viņiem, kas vēlbija pagāni, apsolīja kristīties. Tā nevaldāmā un pagānu paražām pārliekunodevusies tauta pēc Kristus aicinājuma pakāpeniski tika aizvadīta tā Kunga jūgāun, atstādama sava pagānisma tumsību, caur ticību ieraudzīja patieso gaismu,kas ir Kristus” (IX, 13). R. Slenczka atzīmē, ka hronikas “noslēgums parādaiespaidīgu kopā savilkumu par to, ka kristība kā debesu dāvana ir līdzeklis mieranodrošināšanai uz zemes”. 74Livonijas Baznīcas politiskais, militārais un idejiskais centrs neapšaubāmi irRīga. Kādu to redz pats hronikas autors?Hronikas rīgcentrismsIndriķa pasaules uzskatā Baznīcas lokālais Dieva valstības iemiesojums – Rīgair “Dieva pilsēta” (IX, 4). Tā, izplatot kristīgo ticību, ir Dieva nodomu akcentētāīstenotāja, Viņa darbības aģente. Rīgai “ir valgme lejā un valgme no augšas:valgme lejā .. tāpēc, ka grēciniekiem tajā top piešķirta pilnīga grēku atlaišanaun caur to tātad tiek arī veldze augšā, tas ir, debesu valstība; vai tāpēc, ka Rīgasaņēmusi jaunās ticības veldzi un apkārtējie pagāni Rīgas dēļ tiek veldzēti arsvēto kristības avotu” (IV, 5). Savā ziņā tā gūst pat dievišķu atribūtu atblāzmu;to norāda “allaž” un “augšā tā veldzi mums sniedz”.Rīga ir kristītāja. Tā sūta misionārus pagānu kristīšanai un karavīrus viņupakļaušanai, kuru darbības rezultātā rodas jauna – Igaunijas Baznīca. Hronikasrīgcentrismu 75 uzsver noslēgums. Tas ir triumfējošs epilogs dzejas formā, kas,aprakstot Sāmsalas pagānu kristīšanu, to apkopo kā prologā minēto Dievanodomu īstenojumu:Tā, tā Rīga allaž (semper – lat. – vienmēr) pagānus slaka!..Šķīstot grēku ar valgmi un debess valstību sniedzot;Augšā tā veldzi mums sniedz, lejā, uz zemes, tāpat.74 Slenczka, R. Karš – kristība – miers.., 50. lpp.75 “Atkārtotā vārdu spēle ar vārdu “Rīga”, kas laista ticīgos, un tās kā Dieva pilsētas atainojums irIndriķa vēsts centrā. Tas, ka hronika ir jaunas svētas pilsētas radīšanas apraksts, ir iezīmēts pašāpirmajā atsaucē uz Rahābu un Bābeli no 87 [:4] Psalma, kur tās ir kontrastētas ar Ciānu, Dievapilsētu.” Tyerman, Chr. Henry of Livonia.., p. 27.36 Guntis Kalme

Hroniku kopumā raksturo grūts, skarbs ticības un cīņas optimisms, 76“patētisks reālisms”, 77 kas noslēdzas ar triumfu.Te šim pētījumam varētu pielikt punktu, ja vien nebūtu kāda svarīga hronikasautora iezīme. Indriķis nav sholasts, spekulatīvs domātājs. Viņš ir stāstnieks, kasvēsta notikušo, izmantojot sev pierasto tēliem bagāto biblisko valodu. Tāpēc varsagaidīt, ka tas atspoguļosies arī viņa vēstures teoloģijā.Hipotēze – ne vien intelektuāls koncepts, bet arī emocionāls tēlsLīdztekus jau minētajam par hronikas pakāpienveida attīstības raksturu tāsmateriāls dod pietiekamu pamatu, lai izvirzītu arī hipotēzi par hronikas vēsturesteoloģijas organisko raksturu, proti, emocionālu tēlu. Šis koncepts un tēls navpretrunā viens ar otru, jo abu attīstības raksturu nosaka providence.Baznīca, par kuru tālāk minētajos bibliskajos tēlos raksta Indriķis, negūstsavus attīstības avotus no profānās eksistences. Tā ir tikai Baznīcas esībasnegatīvais vēsturiskais fons, kas ir jāpārvar, esot ar to nemitīgā karastāvoklī.Indriķis, aprakstot Baznīcu un tās izaugsmi, lieto vairākus bibliskus tēlus,kas visi ir saistīti ar auglību, izaugsmi, kopšanu, – vīna dārzs ( Jes. 5: 1–7), jaunaisdēsts (Ps 144: 12), sēšana (Mt 13: 3–9; Mk 4: 3–9, 14–20; Lk 8: 4–7, 11–15),laistīšana (1. Kor. 3: 6–8), sievišķība un mātišķība (Mt 23: 37). 78 Linda Kaljundisaka, ka šie Indriķa izmantotie tēli ir “instruments agrīnā 13. gs. klēriķim, lairīkotos un piešķirtu nozīmi krusta karu un misijas pieredzei”. 79 Visi minētie tēligan atsevišķi, gan kopā izsaka Baznīcas esību šajā robežsituācijā un tās misiju.Tāpēc var izteikt hipotēzi, ka Indriķis savu vēstures teoloģiju argumentē nevisintelektuāli (un diez vai Indriķim bija sākotnēja savas hronikas vēstures teoloģijaskonkrēta koncepcija; to mēs aposteriori te (re)konstruējam), bet drīzāk topārdzīvo ar biblisku tēlu starpniecību – kā Baznīcas izaugsmi un uzplauksmiDieva tai piešķirtā laikā un vietā. Indriķim nav abstraktas laika koncepcijas kāAugustīnam, viņš ir hronists, kas atstāsta notikumus to hronoloģiskajā secībā.76 Zīmīgi, ka katra nodaļa beidzas ar krustnešu uzvaru, savukārt viss hronikas vēstījums kumulatīvikulminē epiloga triumfā.77 Tyerman, Chr. Henry of Livonia.., p. 28.78 Materiāls, bet ne koncepts šai apakšnodaļai ņemts no: Kaljundi, Linda. Young Church in God’snew Vineyard: the Motivs of growthand fertility in Henry’s Chronicle of Livonia. http://www.ennenjanyt.net/4-04/referee/kaljundi.html.79 Turpat.Guntis Kalme37

Baznīca tai atvēlētā laiktelpā aug no Dieva vārda. Kā norāda L. Kaljundi:“Caur reliģisko tekstu citātiem tie saista Rīgas baznīcu ar Rakstu svēto vēsturi,” 80tā tiek ietverta Dieva nemitīgajā darbībā. Baznīcas izaugsme ir tās dievišķāsidentitātes izstarošana, izvēršanās un uzplauksme. Tā nepieciešami izplešas,jo ir Kristus “miesa, pilnība, kas visu visur piepilda” (Ef. 1: 23). Tāpēc laiktelpaintensīvi pildās ar baznīciskumu. Laiktelpa un Baznīca tādēļ nav abstrakti jēdzieni,kas būtu šķirami. Tā ir viena dzīva īstenība, kas aug, uzplaukst un izplešas. Tasparādās biblisko tēlu lietojumā.Vīna dārzs alegoriski izsaka jaunkristīto zemi un jauno Baznīcu Rīgā, kāarī misijas iedibināšanu un zemes ieņemšanu misijas gaitā. Rīgas Baznīca patiir jaunais Baznīcas dēstījums. Tas izsaka kontrastu starp iepriekšējo zemesun tautas mežonīgumu un tagadējo mieru, kopjot zemi ar Dieva vārdu sēšanu(izplatot ticību). Laistīšanas motīvu veido divi darbības vārdi: rigare (slacīt)un irrigare (laistīt). Šo darbības vārdu līdzība ar vārdu “Rīga” visticamākskaidrojama ar Rīgas vārda etimoloģiju, un tas vēl jo vairāk ļauj Indriķimuzsvērt, ka Rīgas galvenais uzdevums ir kristīt pagānu tautas ap sevi. Kristībasmotīvs idejiski veido tādu kā vēstījuma gredzena formas kompozīciju. Hronikaiesākas ar vārdiem par dievišķo providenci, kas “kristības svētās veltes grib dāvātlībiešu zemei”, un noslēdzas ar triumfējošu uzdevuma piepildījumu: “Tā, tā Rīgaallaž pagānus slaka!” Pati Baznīcas izaugsme ir slacīta ar tās martīru asinīm. Kāvīna dārza strādnieki bibliskajā tēlu valodā attiecas uz Israēla tautu un sējējiuz apustuļiem, tā rīdzinieki tiek netieši pielīdzināti Vecās un Jaunās Derībasizredzētajiem personāžiem. Tas ir saskaņā ar hronikas pamatpieņēmumu, kaDievs darbojas caur dažiem saviem izredzētajiem. Tie ir misionāri un krustneši,kas ir aktīvi kā stādītāji un sējēji iepretim pasīvajiem saņēmējiem – kristītajiem,kas ir kopjamā “zeme”.Baznīcas misijas auglības un izaugsmes motīvs ir saistīts arī ar sievišķu tēlu.Rīgas Baznīca tiek aprakstīta kā sieviete un māte, kas laidusi pasaulē bērnus,un tādēļ tai ir mātes vara un tiesības pār tiem. Mātes auglība nosaka arī tāsleģitimitāti (atcerēsimies Livonijas Baznīcas salīdzinājumu ar “neauglīgo” krievuBaznīcu (XXVIII, 4) un Alberta atbildi Lundas arhibīskapam Andreasam, kaspretendēja uz Igauniju kā Dānijai pakļautu Baznīcas teritoriju, “ka viņa ļaudisjau sen, daudzus gadus pirms dāņu laikiem, iedēstījuši šo Igaunijas baznīcas vīnadārzu un to ar daudzu asinīm daudzās kara grūtībās kopuši” (XXIV, 2)).80 Kaljundi, L. Young Church in God’s new Vineyard ..38 Guntis Kalme

Kopā šie tēli izsaka Baznīcu kā dinamisku, aktīvu un izpletošos, leģitimējottās misiju. Tas ir ekspansijas un cīņas, ne ērtas iekārtošanās laiks. Dievapiešķirtajā žēlastības laikā Baznīcai ir jāaug, sasniedzot aizvien tālākas tautasun zemes. Tāpēc Dieva un Baznīcas laiks šajā aspektā sakrīt – tas ir žēlastībaslaiks. Dieva paša žēlastība izpaužas došanā, kā lasām prologā: “Kad nu vēlīgaisžēlums grib vēlīgas veltes sniegt zemei”, Baznīcas – pateicīgā saņemšanā: “Tad,ai, vēlīgais žēlums, šīs veltes mums vēlīgi atļauj.”NoslēgumsSecinājumi šodienaiIdentitātes jautājumiHronikā latvieši nav vēstures subjekts, bet gan tās objekts, tie, ar kuriemciti rīkojas un darbojas. Te vietā ir vēsturnieka brīdinājums: “Pasaule piedodvisu, izņemot vājumu, – ar to ir sacīts, ka ar brīdinājumu “vai uzvarētiem!”vienlīdzīgi nežēlīgs var būt kā zobens, tā arī spalva un pēdējā var būt vēldaudzkārt nekrietnāka, jo tā cenšas zobenu kanonizēt mūžībai.” 81Tā ir vācu krustnešu vēsture, kas ir notikusi uz mūsu zemes vai, kā sacījaEriks Kristiansens, uz mūsu “mugurām”. Tā vēl nav (un gadsimtiem ilgi vēlnebūs) mūsu pašu rakstīta vēsts, kurā mēs, latvieši, būtu tās centrā. LivonijasIndriķa hronika ir tikai par mums, turklāt arī tad tikai daļēji un vācu skatījumā:“No Latvijas senās vēstures iznirst mūsu acu priekšā speciāla svešu tautu interešuvēsture, kurā baltu ciltis veido panorāmu, kurā norisinās svešinieku darbība unto mērķi. .. Tā .. runā par labu tiem, kuru interesēs bija varas nostiprināšana.” 82Vēsture ir ne tikai izziņas krātuve par bijušo, bet arī identitātes avots. Tāpēcnopietnu pārdomu vērti ir Lindas Kaljundi un Kaspara Kļaviņa vārdi: “Indriķahroniku var raksturot kā koloniālas traumas zīmi. Tā ļāva jaunām tautām ieietrakstītajā vēsturē un radīt viņu pašu vēsturisko naratīvu. Tomēr hronika arīievainoja jauno tautu pašapziņu. Tādas problemātiskas attiecības rezultējāskomplicētās saiknēs ar Indriķi. Hronists kļuva par Janusa veida tēlu. No vienas81 Spekke, Arnolds. Latvijas vēsture. Latvijas tautas likteņgaitas Eiropas krustceļos. Stokholma:Miķelis Goppers, 1948. 318. lpp.82 Puisāns, Tadeušs. Vēstures mozaīka. Rēzekne: Latgales kultūras centra izdevniecība, 2010. 14. lpp.Guntis Kalme39

puses, Indriķis bija latviešu un igauņu vēstures “tēvs”. No otras puses, viņš bijatirāns un svešinieks, kāds, kura valodu un domāšanu mēs nesaprotam – betkuru mūsu jaunajām un trauslajām nacionālajām pašapziņām nācās pieņemt unpielāgoties, kā arī nemitīgi cīnīties [pret to].” 83 Un secinājums: “Nav skaidra unviegla ceļa, kā izvairīties no identitātes, kas rodas no nolieguma, diferencēšanāsun pārvietošanas, balstoties uz neērtu kolonizētāja un kolonizētā perspektīvuvienību, kā arī uz sagrozošu kolonizatora diskursa pieņemšanu.” 84 Ar Indriķiiesākas “svešās” identitātes uzspiešana mums. Tāpēc mūsu pašapziņa vēsturiskiveidojas, cenšoties atbrīvoties no “svešo” identitāšu aizbildnieciskuma, un zināmāmērā tāda tā turpinās joprojām.Tai pašā laikā Latvijas vēsturei kā mūsu identitātes avotam ir svarīgi apzināties,apjēgt visu, kas ir ar to saistīts, kas noticis tās teritorijā. Tāpēc mums ir arī svarīgaIndriķa hronika.Iemantojamās vērtībasHronikas vēstures teoloģijas shēma ir: providence – Meinards – Rīga –Igaunijas Baznīca. Tai ir izteikti rīgcentrisks raksturs. Ja mums šī shēma šķietnaiva vai primitīva, atcerēsimies, ka mums pašiem šobrīd nav nekādas. PatiesībāIndriķa shēma ir pat ļoti mūsdienīga, mēs to jau izmantojam. To var pārtulkotarī šodienīgās kategorijās, piemēram: iedvesma (oriģināla ideja, inovācija) –cilvēks – jauns produkts – jauna dzīves kvalitāte.Indriķa shēmā Rīga iegūst savu izcilību kā Dieva nodomu pildītāja. Kādsuzdevums šodien ir Rīgai? “Rīga – iedvesmas pilsēta”? Labākā gadījumā tai irLatvijas galvaspilsētas funkcija, bet tai nav savas misijas apziņas un vīzijas.Hronikā Rīga sniedz kristību un ar to piedāvā mieru starp toreizkonfliktējošajiem spēkiem. Miers kristietības paradigmā panākams ar dzīvotukristības svētību (abstrahējoties no hronikā minētajām laikmeta pārejošāmīstenībām). Attēlotajā laikmetā personiskās un institūciju ambīcijas ir savijušāsar Dieva nodomiem neatšķetināmā mezglā; varam tās izšķirt tikai iztēlē, bet nenodalīt no konkrētajiem dzīves notikumiem. Dievs darbojas caur cilvēkiem –83 Kaljundi, Linda, Kļaviņš, Kaspars. The Chronicler and the Modern World: Henry of Livoniaand the Baltic Crusades in the Enlightenment and the National Traditions. In: Tamm, Mark,et al. (eds.). Crusading and Chronicle Writing on the Medieval Baltic Frontier: a Companion to theChronicle of Henry of Livonia. Farnham: Ashgate, 2011. P. 445.84 Turpat, 455.–456. lpp.40 Guntis Kalme

tādiem, kādi viņi ir – nepilnīgi, grēcīgi. Ja mums hronikas personāži šķiet nelāgi(bieži – pamatoti), paraudzīsimies uz sevi un jautāsim, cik paši esam cienīgidzīvot un nest Kristus vēsti. Cilvēku grēcīgums savā pēdējā konsekvencē tikaiapstiprina to, ka dievišķi pārlaicīgās vēsts būtiskais saturs – Kristus mīlestība,dziedināšana, svētība, stiprinājums un miers – ir vajadzīgs visiem. Kristietībaipiesaistītā krustnešu varmācība konkrētā vēstures posmā beidzās; varmācībanav dievišķās vēsts saturs, tā ir tikai bijusi izmantota ļaunprātīgos, ambiciozosnolūkos. Vēstures drāma kopumā ir tā, ka dievišķumā pamatotās cilvēcībasvērtības nāk sāpīgi, pretrunīgi, ka kristietības humānais potenciāls tiek uzņemtsļoti lēni.Hroniku caurvij misijas apziņa: “..šis mazums ir uzrakstīts par slavu tampašam mūsu Kungam Jēzum Kristum, kurš grib, lai viņa ticība un viņa vārdstaptu aiznests pie visām pagāntautām, pašam darbojoties līdzi un palīdzot, uncaur kuru tādi darbi ir paveikti .. Un, lai šī slava .. nākotnē kūtru cilvēku nolaidībasdēļ netiktu nodota aizmirstībai, mēs nolēmām .. par to uzrakstīt necilā sacerējumāun to atstāt pēcniekiem, lai arī viņi teiktu Dievu, liktu uz viņu savas cerības,neaizmirstu Dieva darbus un vaicātu pēc viņa pavēlēm” (XXIX, 9). Šodienai mēsvaram to tulkot kā jautājumu pēc sava, savas pilsētas, tautas un valsts uzdevumaapziņas. Kāds tas ir?Tā šī hronika no jauna demonstrē veco patiesību, ka vēsture nav tikai parpagājību vien; tā visvairāk ir par mums pašiem, par šodienu un rītdienu. Tāir vērtīga ne tikai ar iegūtajām atbildēm, bet arī ar uzdotajiem jautājumiem,ierosmēm, izaicinājumiem.KopsavilkumsLivonijas Indriķim piemīt sava vēstures teoloģijas izpratne, kuru kāmetanaratīvs nosaka Augustīna un viduslaiku vēstures teoloģijas izpratne.Dievišķā providence ir izvēlējusies izliet savu žēlastību uz vēl pagānisko līvuzemi, dāsni apveltot to ar kristīgās ticības dāvanām. Pasaule kopš grēkākrišanasir duālistiska. Viena ir dievišķa, garīga, mūžīga, pārlaicīga, kuras iemiesojumsun pārstāve virs zemes ir Baznīca. Otra ir laicīgā pasaule, kas Livonijā Indriķaskatījumā ir necivilizēta, barbariska, sašķelta, kurai tādēļ trūkst arī vienojošaspārstāvniecības. Latvijas maztautas cīnās cita pret citu. Baznīca, paklausot Dievaaicinājumam nest Viņa vēsti un klātbūtni, pārvar šejienes pagāniskās pasaulesgarīgo un fizisko pretestību, nesot upurus un aizvien vairāk izplešoties. Tā ir cīņaGuntis Kalme41

par Dieva valstības ienešanu šajā konkrētajā pasaules vietā un vienlaikus karšpret tās pasaulīgumu, tāpēc Baznīca nepieciešami ir ecclesia militans, Baznīca, kascīnās ar “tā Kunga karaspēka” – bruņinieku, sv. Marijas – Livonijas patroneseskalpu, palīdzību. Viņu motivācija ir uzņemties “Kristus krustu”, sekojot Viņamkaujā un nāvē.Tā kā minētais duālisms šīs pasaules ietvaros teoloģiski principā navsamierināms, tad karš faktiski ir nemitīgs. Baznīca iemieso gan garīgu, ganpolitisku un militāru varu. Tā, dodoties barbariskajā, necivilizētajā teritorijā,atrodas nemitīgā “robežsituācijā”. Baznīca nes Dieva valstību, kas viduslaikosRietumeiropā tiek identificēta ar institucionālo Romas katoļu Baznīcu.Baznīcas lokālā pārstāve hronikā ir Rīga kā “Dieva pilsēta” (tādējāditerminoloģiski sakrītot ar Augustīna attiecīgo jēdzienu), kas var tikt attiecinātaarī uz visu Livoniju. 85 Tāpēc arī nereti hronikā Dieva valstība, Baznīca, Rīga unLivonija garīgi un jēdzieniski ir identas. Baznīca nes Dieva vārdu un kristību argara un varas ieročiem. Lai arī Roma sankcionē krusta karu, taču Rīga ir vietējāspasaules, Livonijas centrs: “Roma dāvā tiesības, bet Rīga kristī pagānus” (XIX, 7).Tāpēc ir pamats runāt par hronikas izteikti rīgcentrisko raksturu.Hronika vēstī par Dieva žēlastību, kas iesākusies pie viena kristieša –misionāra Meinarda un pie viena ciema (üks küla ‘viens ciems’ – līvu val.) –Ikšķiles, noslēdzas pie kristīgās ticības nešanas gaitā tapušās Livonijasgalvaspilsētas – Rīgas. Tā, veicot misiju kaimiņzemē Igaunijā, rada tur Baznīcu.Baznīca tās izplešanās gaitā (Meinards – Ikšķile – Bertolds – Alberts – Rīga)paceļas uz aizvien jauniem attīstības pakāpieniem. Hronikā pēdējais minētaisšāds pakāpiens ir Providences jaunradītā būtiskā vēstures procesa sastāvdaļaDieva pilsēta – Rīga, kas paceļ Dieva darba izpildi jaunā, augstākā pakāpē. Rīgaslielums, izcilība, esot kristīgās civilizācijas robežsituācijā, ir tās uzdevumalielumā – kristīt apkārtējās tautas.Ir iespējams skatīt Indriķa vēstures izpratni arī organiski, bibliska tēlaveidā – kā Livonijas Baznīcas izaugsmi, kuru nosaka dievišķā providence.Hronika sniedz ne tikai vēsturiskas zināšanas un dziļāku izpratni partās atspoguļoto laikmetu, bet arī rosina no cita skatpunkta paraudzīties uzšodienīgiem jautājumiem un izaicinājumiem, piemēram, uz mūsu nacionālāspašapziņas un identitātes jautājumiem.85 Biļķins, V. Indriķa Livonijas hronika.., 22. lpp., 1. atsauce.42 Guntis Kalme

Roberts Spirģis Lībiešu augu ornaments –dekors vai kristietībassimbolika?KonferenceDaugavas un Gaujas lībietes nēsāja sarafāna tipa svārkus, kurus plecossasprauda ar bruņrupuču saktām. Rotu komplekss sastāvēja no greznāmkaklarotām – kaklariņķiem un stikla kreļļu virtenēm, dobām aprocēm unspirālgredzeniem, bet kā galveno lībiešu materiālās kultūras īpatnību jāizceļbruņrupuču saktas ar bagātīgajām važiņrotām, kas sastāvēja no ažūriemvažturiem ar vairākām – līdz pat vienpadsmit – važiņu rindām. Rotas ar sevišķidaudzām važiņām bieži papildinātas ar važiņu sadalītājiem. Daugavas lībiešukrūšu važiņrotām bieži pievienoja dažādus piekariņus – amuletus, arī atsevišķussadzīvē nepieciešamus priekšmetus, parasti atslēgas, ķemmi, adatu kārbiņu unnazi (1. att.). 1Senākajos – 10. gadsimta otrās puses Daugavas lejteces pieminekļosizpētītajos apbedījumos vērojama stipra skandināvu ietekme, kas visspilgtākizpaužas skandināvu zvēru stilā rotāto bruņrupuču saktu atradumos (2. att.).Tās pašas par sevi ir kā bronzā sastingusi dzeja. Zvēru stila ornaments aizpildaritmiski organizētu virsmu. Dažreiz zoomorfu ornamentu papildina bārdainasepisko varoņu sejas maskas. Uzliktņi un skrupulozs ažūrs ornaments palielinatelpas apjomu un plastiskumu – sakta līdzinās skulptūrai! Fantastisks un savādsraksts liekas nesaprotams kā vikingu skaldu dzejoļi. 210./11. gadsimta mijā Daugavas lejtecē parādījās senākās uz vietasizgatavotās bruņrupuču saktas, kuras vairs nav tik krāšņas. Tās ir mazākas,un to ornaments ir daudz vienkāršāks, bet dažu eksemplāru virsma nav patornamentēta. Tomēr lībiešiem bruņrupuču saktas ir bagātās krūšu važiņrotassastāvdaļa – un tajā pat neornamentētas saktas ieņem nozīmīgu vietu un nebūtnemazina kopējo iespaidu.12Spirģis, R. Bruņrupuču saktas ar krūšu važiņrotām un lībiešu kultūras attīstība Daugavas lejtecē10.–13. gadsimtā. Rīga, 2008.Lebedev, G. S. Epokha vikingov v Severnoi Evrope. Leningrad, 1985. S. 135–137.Roberts Spirģis43

1. att. Doles Vampeniešu I kapulauka 16. kapa inventārs44 Roberts Spirģis

2. att. P51 C1 apakšvarianta skandināvu bruņrupuču sakta no Salaspils Laukskolas kapulauka120. kapaLīdz ar vietējām lībiešu bruņrupuču saktām izplatās arī jauns važiņrotasveids, kurā ietilpst ažūri trapecveida važiņu sadalītāji ar divu zirgu un kuģa motīvu(3. att.). Ar laiku gan bruņrupuču saktas, gan važturi tika vienkāršoti un stilizēti.Važturos sākotnējos motīvus vairs nevar saskatīt, bet bruņrupuču saktas pilnīgizaudē ornamentu.Salīdzinājumā ar šādām stipri deģenerētām un 12. gadsimta vidus bruņrupučusaktām izstrādājumi ar augu motīviem iezīmēja jaunu pagriezienu lībiešumākslā (4. att.). Līdz ar bruņrupuču saktām augu ornamenta elementus – tāduskā tā saucamās palmetes un akanta lapas – sāka izmantot arī važturu, piekariņuun citu priekšmetu rotāšanai (5. att.).Kāpēc mēs šeit veltām tik daudz uzmanības izmaiņām, kas notiek važiņrotassastāvdaļu ornamentā? Lieta tāda, ka šis dekoratīvais komplekss, būdamscentrālais lībiešu rotājums, atspoguļoja šīs tautas pasaules uzskatus, bija garīgāsRoberts Spirģis45

1234563. att. 3. tipa lībiešu važturu izcelšanās:1 – važturis no Hemēlinnas Hatelmalas (Hämeenlinna – Hattelmala, pēc: Kivikoski, E. DieEisenzeit Finnlands. Bildwerk und Text. Helsinki, 1973. Abb. 473), 2 – važturis no HuitinenasHiukainvainionmekes (Huittinen – Hiukkainvainionmäki, pēc: Appelgren-Kivalo, H.Kansallisuusmääräzksistä muinaistieteessä. SMYA, 22. Helsinki, 1915. Kuva 43), 3 – važturisno Kalanti Pietiles (Kalanti – Pietilä, pēc: Appelgren-Kivalo, H. Kansallisuusmääräzksistämuinaistieteessä. SMYA, 22. Helsinki, 1915. Kuva 42), 4 – važturis no Kalvolas Pahnainmeki(Kavola – Pahnainmäki, pēc: Kivikoski, E. Die Eisenzeit Finnlands. Bildwerk und Text. Helsinki,1973. Abb. 765), 5 – važturis no Sismes (Sysmä, Somijas Nacionālā muzeja Arheoloģijasnodaļa, KM 29600: 3), 6 – 3a 2apakšvarianta važturis no Doles Vampeniešu I kapulauka45. kapakultūras kvintesence. Ņemot vērā to, ka senatnē katrs ornamenta elements bijamaģisks simbols un tā attēlošana bija maģiska darbība, katra rota kalpoja paraizsardzības vai veiksmi veicinošu amuletu. Lai sekmīgi pildītu lībietes dzīvēļoti svarīgu uzdevumu – kalpot par universālu maģisku aizsargu –, važiņrotaivajadzēja atspoguļot veselu mitoloģisku sistēmu. Tāpēc, lai labāk izprastuDaugavas lībiešu kultūras īpatnības, īpaša vērība jāvelta izmaiņām, kuras notiekar šo svarīgo un etniski noteicošo rotu kompleksu.Salīdzinājumā ar lībiešu sieviešu kapiem vīriešu apbedījumos, kuros galvenovietu ieņem ieroči, krāsainā metāla izstrādājumu skaits ir daudz mazāks.46 Roberts Spirģis

Centrālo vietu vīriešu apģērba ansamblī – gan statusa izrādīšanai, gan kā svarīgsmaģiski sargājošais priekšmets – ieņem greznās apkaltās jostas. Zīmīgi, ka starpvīriešu apģērba aksesuāriem augu ornaments parādās tieši jostu garnitūrā, kautgan uz jostām tas redzams daudz retāk nekā uz sieviešu važiņrotas sastāvdaļām.Toties kopš 11. gadsimta palmetes un akanta lapas plaši ieviešas uz tā laikareprezentatīvāko ieroču – zobenu – maksts uzgaļiem.Pirms pāriet pie lībiešu augu ornamenta semantikas skaidrošanas,jāpakavējas pie priekšmetiem, uz kuriem parādījās šie jaunie motīvi, kā arī tuvākjāaplūko galvenie jaunieviestā mākslas stila elementi.124. att. Lībiešu augu ornamenta parādīšanās:1 – 2d varianta bruņrupuču sakta un 3b 4apakšvarianta važturis no Ikšķiles Zariņu kapulauka43. kapa, 2 – 5b 1apakšvarianta bruņrupuču sakta un 4a 1apakšvarianta važturis no IkšķilesKābeļu kapulauka 45. kapaRoberts Spirģis47

12 3 456781095. att. Lībiešu piekariņi ar augu ornamentu:1 – bronzas krustiņš no Salaspils Laukskolas ciema (VI 128: 4992), 2 – sudraba krustiņš noKrimuldas Raganas depozīta, 3 – bronzas krustiņš no Ogresgala Čabu kapulauka 22. kapa,4 – bronzas krustiņš no Mārtiņsalas pils (RDM I 2333), 5 – zeltīta bronzas sirdsveida poga arsarkanu, zaļu un zilu emalju no Doles Raušu kapulauka 142. kapa, 6 – bronzas palmetveidapiekariņš no Doles Raušu kapulauka 12. apbedījuma, 7 – bronzas sirdsveida poga noOgresgala Čabu kapulauka 10. kapa, 8 – bronzas poga ar palmetēm no Daugmalespilskalna, 9 – apaļš alvas piekariņš no Rīgas Rātslaukuma (VI 308: 975, VRVM 184395/90),10 – bronzas piekariņš ar t.s. Rjurikoviču cilts zīmi no Salaspils Laukskolas kapulauka570. apbedījumaLībiešu augu ornamentsVisbiežāk augu ornaments redzams uz lībiešu sieviešu apbedījumosatrastajām bronzas rotām un pirmām kārtām bruņrupuču saktām un važturiem.Bruņrupuču saktas bija plaši izplatīta Daugavas un Gaujas lībiešu rota. Tās iriedalāmas divās lielās grupās: skandināvu bruņrupuču saktās, kuru tipoloģiju20. gadsimta sākumā ir izstrādājis norvēģu arheologs Jans Petersens, 3 un vietējo3Spirģis, R. Skandināvu bruņrupuču saktas Daugavas lejtecē 7.–11. gadsimtā. Latvijas VēsturesInstitūta Žurnāls, 2003, Nr. 3, 23.–40. lpp.48 Roberts Spirģis

1234566. att. 5. tipa lībiešu bruņrupuču saktas:1 – 5a 1apakšvarianta bruņrupuču sakta no Doles Vampeniešu I kapulauka 182. kapa, 2 –5a 2apakšvarianta bruņrupuču sakta no Salaspils Lipšu kapulauka 119. kapa, 3 – 5a 3apakšvarianta bruņrupuču sakta no Ikšķiles kapsētas 250. kapa, 4 – 5a 4apakšvariantabruņrupuču sakta no Ikšķiles ciema, 5 – 5b 1apakšvarianta bruņrupuču sakta no SalaspilsLaukskolas kapulauka 570. kapa, 6 – 5b 2apakšvarianta bruņrupuču sakta no Doles Raušukapulauka 167. kaparotkaļu izstrādājumos. Vietējās saktas var iedalīt piecos tipos: saktās ar ragu,medaljonu, rombu, mezglu un palmešu saktās. Tātad augu ornaments parādāstikai uz pēdējām – 5. tipa palmešu bruņrupuču saktām. Pavisam Daugavas, 4Gaujas un Metsepoles 5 lībiešu pieminekļos atrasts ap 115 šī tipa saktu, bet tās45Spirģis, R. Lībiešu 3.–5. tipa bruņrupuču saktas Daugavas lejtecē 12.–13. gadsimtā. LatvijasVēstures Institūta Žurnāls, 2004, Nr. 2, 32.–35. lpp.; Spirģis, R. Bruņrupuču saktas ar krūšu važiņrotāmun lībiešu kultūras attīstība Daugavas lejtecē 10.–13. gadsimtā, 96.–101. lpp.Spirģis, R. Bruņrupuču saktas Gaujas lejtecē 12.–13. gadsimtā. Latvijas Vēstures InstitūtaŽurnāls, 2009, Nr. 4, 5.–30. lpp.Roberts Spirģis49

sastopamas arī citur: viena sakta iegūta Augšzemē Dignājas Strautmaļos, vienanāk no nezināmas atraduma vietas Kurzemē, pierobežā pie Šauļiem, divasatrastas Baltkrievijā.5. tipa saktas var iedalīt divos variantos. 5a varianta saktu centrā redzamsrombs ar četriem apaļiem izciļņiem stūros (6. att.: 1–4). Rombā ievietotazvaigzne, kuru veido puslodes formas reljefs izcilnis centrā ar četriemtrīsstūriem apkārt. Romba sānos novietoti ovāli medaljoni, kuros attēlotapalmete no volūtas ar apaļu “augli” virsū. Abos augšējos medaljonos palmetesmotīvu papildina divi šķērsām svītroti asni. Pēc apmales apakšdaļas veida unrotu izpildes kvalitātes 5a variantam izdalīti četri apakšvarianti, pavisam 75saktas.5b variantu pārstāv saktas, kuru augšdaļā romba vidū atveidota rozete arastoņām lapiņām. No rozetes virzienā uz romba stūriem iet smalki, asi stari.Augšdaļas romba stūros redzami četrstūraini veidojumi ar svītrām vidū.Palmetes visos četros sānu medaljonos ir vienādas, bet “augli” virs katras volūtasrotā svītras, kas padara to līdzīgu čiekuram. Profilējums starp saktas kupolu unapmali ir rievots, veidojot granulāciju imitējošu kompozīcijas ietvaru. Saktuapmale ir šaura, tikai cauruma vietā tā ir izstiepta uz leju (4. att.: 2; 6. att.:5, 6). Pēc izmēriem un izpildījuma kvalitātes šim variantam izdalāmi diviapakšvarianti. Pavisam zināmas 38 šī varianta saktas. Vēl divās bruņrupuču saktāsapvienojas 5b varianta raksturīgais ornaments ar 5a 2apakšvarianta saktu apmali.5. tipa saktas ar augu motīvu lībiešiem ir visvēlākās bruņrupuču saktas (7. att.).Tas ir vienīgais bruņrupuču saktu tips, kas sastopams viduslaiku baznīcukapsētu materiālā. Tipoloģiski kā sākotnējais variants jāatzīmē 5a 1saktas, koapstiprina arī to trūkums baznīcu kapsētu materiālā. 5a 2un 5a 3apakšvariantasaktas ir vēlākas, un tās ir labi pārstāvētas Ikšķiles un Mārtiņsalas kapsētasapbedījumos. Vietējo bruņrupuču saktu tipoloģiskajā rindā pēdējo vietu ieņempavisam mazās 5a 4apakšvarianta saktiņas. Šķiet, ka 5b 1apakšvariants parādāsnedaudz vēlāk par senākajām 5a 1un 5a 2apakšvarianta saktām, bet mazākās unnodilušās 5b 2apakšvarianta saktas ir vienlaicīgas ar 5a 3un 5a 4apakšvariantu.Tikai nedaudz vēlāk, pēc agrākajām 5. tipa bruņrupuču saktām, auguornaments parādījās arī uz trapecveida važturiem. Daugavas un Gaujas lībiešiembija raksturīgi četri važturu tipi: trīsstūrainie, ovālie, trapecveida važturi arģeometrisko ornamentu un ar palmeti. Daugavas lejteces pieminekļos ir zināmi59 važturi ar palmeti (4. att.: 2). Šie važturi bija izplatīti arī Gaujas lejtecē,kur atrasti 17 eksemplāri. Ārpus lībiešu apdzīvotā reģiona trīs važturi atrasti50 Roberts Spirģis

12. gs. 13. gs.35a 32c 25a 15b 15b 25a 25a 42b 37. att. 5. tipa lībiešu bruņrupuču saktu attīstībaZemgalē – Kakužēnu Mīklas kalna kapulaukā un Mežotnes pilskalnā, pa vienamvažturim nāk no Jēkabpils Oglenieku latgaļu kapulauka un Sāmsalas. 4. tipavažturus var iedalīt piecos variantos. 64a varianta važturiem pieder trapecveida formas ažūras rotas ar sirdsveidakontūru un palmeti centrā. Važturu augšdaļā izveidota frontāli pagrieztacilpa rotas piestiprināšanai pie saktas, apakšdaļā ir septiņi apaļi caurumivažiņu piekāršanai (8. att.: 1–3). Šī varianta rotas sastopamas visbiežāk –pavisam ir zināmi 42 eksemplāri. Pēc ornamenta šos važturus var iedalīt trijosapakšvariantos.6Spirģis, R. Daugavas lībiešu važturi 10.–14. gadsimtā. Arheoloģija un etnogrāfija. 22. laid. Rīga,2005. 135.–172. lpp.; Spirģis, R. Bruņrupuču saktas ar krūšu važiņrotām un lībiešu kultūrasattīstība Daugavas lejtecē 10.–13. gadsimtā, 106.–142. lpp.Roberts Spirģis51

Salīdzinājumā ar 4a variantu 4b varianta važturi zaudējuši ārējo ietvaru unapakšmalu ar caurumiem važiņu piekāršanai, tāpēc rotu veido tikai ažūra sirdsar palmeti centrā un cilpu augšdaļā važtura piestiprināšanai pie saktas (8. att.: 4).Zaudējot apakšdaļu ar caurumiem važiņu iekāršanai, 4b varianta važturiemvažiņas varēja iekārt sirdsveida kontūras atvērumos. Šāds vienkāršojums radies,pateicoties važiņu skaita, kā arī važiņrotas kopējā svara samazinājumam.Neraugoties uz formas vienkāršošanu, 4b varianta važturi saglabāja visas 4avariantam raksturīgās smalkā lietā augu ornamenta nianses un izpildījumakvalitāti, un pavisam ir zināmi 12 šī varianta važturi.4c variantā var iedalīt deviņus važturus (8. att.: 6). Važturi kopumāatkārto 4a varianta formu un ažurāciju, bet to ornamentā vērojama straujadegradācija. Sirds atveids un palmete zaudējusi smalko lieto augu ornamentuun detaļu precizitāti tiktāl, ka to forma ir tik tikko saskatāma. Važturus rotāprimitīvs svītrojums. 4c varianta rotas izceļas ar slikto izgatavošanas kvalitāti,bieži sastopams lējuma brāķis. Par to, ka 4c varianta važturi veidojušies no 4a 1apakšvarianta, liecina seši pārejas formas važturi. Ornaments 4a/c variantavažturiem ir izplūdis un punktējums uz sirds apveida sāk pārtapt par 4c variantavažturu virsmā redzamo svītrojumu (8. att.: 5).4d variantam pieskaitāms viens važturis (8. att.: 7). Rota pārstāv 4. tipavažturu attīstības vēlo stadiju, uz ko norāda noplacinātas, neprecīzas formaslīnijas. Važtura virsma zaudējusi lieto rotājumu, kura trūkumu senais meistarsmēģinājis kompensēt ar štancētu ornamentu.Kā pati vēlākā 4. tipa važturu attīstības fāze atzīmējams 4e variants. Pavisamir zināmi tikai seši šim variantam piederīgi eksemplāri (8. att.: 8, 9). 4e variantavažturi ir divpusīgi rotāti un izmantoti kā piekariņi. Šo važturu ažūrās daļasornaments līdzīgs 4a 3apakšvarianta važturiem, bet ir vēl vienkāršāks. Topamatni rotā līklocis, vertikālās svītras vai meandrs.4. tipa važturu apskats liecina par to, ka tie gan kompozicionāli, ganizpildes tehnikas ziņā parāda līdzību 5b varianta lībiešu bruņrupuču saktām.Līdz ar 5. tipa bruņrupuču saktām važturi ar palmeti ir vienīgais važturu tips,kuru var sastapt baznīcu kapsētu apbedījumu inventāra sastāvā. Kā agrākais šaitipā atzīmējams 4a 1apakšvarianta važturis, kurš tikai vienā važiņrotā (Lielvārdeskapsētas 10. kaps) atrasts kopā ar vēlākām 5b 2un 5a 4apakšvarianta bruņrupučusaktām, bet pārējos gadījumos kombinēts ar 5b 1apakšvarianta saktām (9. att.).Tāpēc 4a 1apakšvarianta važturu intensīvākās izmantošanas laiku var datēt ar12. gadsimta beigām – 13. gadsimta sākumu. Tomēr atsevišķi eksemplāri lietotiarī 14. gadsimtā.52 Roberts Spirģis

1234569788. att. 4. tipa lībiešu važturi:1 – 4a 1apakšvarianta važturis no Ikšķiles Kābeļu kapulauka 45. kapa, 2 – 4a 2apakšvariantavažturis no Mārtiņsalas pils (VI 127: 1440), 3 – 4a 3apakšvarianta važturis no Ikšķileskapsētas 250. kapa, 4 – 4b varianta važturis no Doles Raušu kapulauka 149. kapa, 5 – 4a/cvarianta važturis no Mārtiņsalas pils (RDM I 2323), 6 – 4c varianta važturis no IkšķilesKābeļu kapulauka 25. kapa, 7 – 4d varianta važturis no Mārtiņsalas pils (RDM I 2248),8 – 4e 1apakšvarianta važturis no Ikšķiles kapsētas 299. kapa, 9 – 4e 2apakšvarianta važturis noMārtiņsalas kapsētas 1464. kapaRoberts Spirģis53

12. gs. 13. gs. 14. gs.4b4a3e 14a 23e 24d14a 1/4c 4c4a 34e9. att. 4. tipa lībiešu važturu attīstība4a 2, 4a 3un 4b varianta važturi gan tipoloģiski, gan pēc korelācijas arbruņrupuču saktām (5a 3un 5a 4apakšvariants) ir vēlāki, un to parādīšanāsdatējama ar 13. gadsimta pirmo pusi un vidu. 4c varianta važturi važiņrotāssastopami kopā ar 5b 2, 5a 3un 5a 4apakšvarianta bruņrupuču saktām, kasnorāda uz šo važturu lietošanu 13. gadsimta otrajā pusē. Pagaidām nav zināmsneviens gadījums, kad 4d un 4e varianta važturi būtu atrasti važiņrotā piebruņrupuču saktām, kas vedina uz domu, ka to izmantošanas laiks ir ārpuslībiešu krūšu važiņrotu pie bruņrupuču saktām lietošanas hronoloģiskajiemietvariem. 4d un 4e varianta važturu parādīšanos var attiecināt uz 14. gadsimtu.4e 1apakšvarianta važturus izmantoja kā skanošus piekariņus ar zvārguļiem,savukārt 4e 2apakšvariants, kas jau īsti vairs nav važturis, bet gan tikai piekariņš(jo bez caurumiem pamatnē tas nevar kalpot važiņu turēšanai), noslēdz netikai 4. tipa važturu, bet arī visu lībiešu važturu attīstību.54 Roberts Spirģis

Bez važiņrotu sastāvdaļām augu ornamentu lībiešu arheoloģiskajā materiālādemonstrē arī piekariņi. Tā augu ornamentā ir izpildīti ažūrie figurāliepalmetveida piekariņi (5. att.: 6). To kompozīcija sastāv no starp divām akantalapām izvietotas palmetes. Vēl viena palmete maza krusta veidā izvietotapiekariņa apakšā. Palmetveida piekariņi stilistiski ir tuvi 4. tipa važturiem.Sievietes šos piekariņus nēsāja kaklarotās. Lībiešiem desmit apbedījumoszināmi 20 šādi piekariņi. 7 Dzīvesvietās un savrupatradumu veidā atrasti vēl14 piekariņi. 8 Viens piekariņš atrasts pie Vidzemes latgaļiem CesvainesKalnapaukšu kapulauka 1. kapā. Jāatzīmē, ka četri 7. kapa piekariņi kapulaukāstarp Allažu Saknītēm un Atvasītēm izgatavoti no sudraba un nāk no labidatējama kompleksa, kurā ir atrastas 12. gadsimta beigu 5a 1apakšvariantabruņrupuču saktas. Citos līdzīgos apbedījumos palmetveida piekariņi korelēar 5b 1un 5a 4apakšvarianta bruņrupuču saktām, kas, ņemot vērā arī to biežosastopamību vācu viduslaiku objektos, liecina par piekariņu izmantošanu13. gadsimtā. Tā šādi piekariņi no Mārtiņsalas kapsētas datējami ar 13. gadsimtu,9 bet piekariņš no Ikšķiles kapsētas – ar 13. gadsimta otro pusi.Cita veida ažūrs augu stilā darināts kokveida piekariņš konstatēts SalaspilsLaukskolas kapulauka 570. kapa važiņrotā. Tā apakšā redzami trīs asni un divizari ar lapām, augšdaļā – divi taisnā leņķī saliekti zari ar lapām galos, bet vidū –koka stumbrs ar ap to aptinušos čūsku (10. att.: 3).789Doles Raušu kapulauka 12. un 55. kaps (2), Mārtiņsalas kapsētas 1512. kaps (2), Salaspils Lipšukapulauka 60. kaps, Ikšķiles kapsētas 350. kaps, Ogresgala Čabu kapulauka 6. kaps, Aizkraukleskapulauka 4. kaps, Allažu Saknītes un Atvasītes 7. kaps (5), Krimuldas Priedes 20. kaps (5),Turaidas Baznīckalna kapsētas 24. kaps.Rīga, Mārstaļu iela 17 (Lūsēns, M. Arheoloģiskie pētījumi Rīgā, Mārstaļu ielā. Arheologu pētījumiLatvijā 2002. un 2003. gadā. Rīga, 2004. 98. lpp., 22. att.: 1), Daugmales pilskalns (A 9964:5147, A 9964: 5992; Ģinters, V. Daugmales pilskalna 1936. g. izrakumi. Senatne un Māksla,1936, Nr. 4, 101. lpp., 17. att.: 5; Latvijas PSR arheoloģija. Rīga, 1974. 73. tab.: 21), Lielvārdespils (Zariņa, A. Izrakumi Lielvārdes pilskalnā un priekšpilī 1981. gadā. Zinātniskās atskaitessesijas materiāli par arheologu un etnogrāfu 1980./81. gada pētījumu rezultātiem. Rīga, 1982.165. lpp., 25. att.: 10), divi no Aizkraukles (Kruse, F. Necrolivonica oder Alterthümer Liv-, EsthundCurlands bis zur Einführung der Christlichen Religion in den Kaiserlich Russischen Ostsee-Gouvernements.Dorpat; Leipzig, 1842. Tab. 11: 2; A 11637: 41) un Turaidas Baznīckalna kapsētas(TMR 3945), tuvāk nezināma atradumu vieta pierobežā ar Šauļu raj. (RDM 30A: 40). Autoramzināmi trīs piekariņi no kāda Gaujas lībiešu pieminekļa un viens – no Lielvārdes, kuri pašlaikglabājas privātkolekcijā.Mugurēvičs, Ē. Viduslaiku ciems un pils Salaspils novadā. Rīga, 2008. 136. lpp.Roberts Spirģis55

1234510. att. Kokveida apkalums un piekariņi:1 – apkalums no Novgorodas (pēc: Faradzheva, N. N. Arkheologicheskie issledovaniia naraskope Desiatinnyi-II v 2008 g. V kn.: Novgord i Novgorodskaia zemlia: istoriia i arkheologiia.Materialy nauchnoi konferentsii, posviaschennoi 80-letiiu akademika RAN V. L. Ianina.Velikyi Novgorod, 2009. S. 58, ris. 3: 1), 2 – piekariņš no Aizkraukles pilskalna (A 12222: 11),3 – piekariņš no Salaspils Laukskolas kapulauka 570. kapa, 4 – piekariņš no Ikšķiles Kābeļukapulauka 9. kapa, 5 – piekariņš no Kokneses pilskalna (VI 62: 5582)Autoram ir zināmi vēl tikai seši šādi piekariņi. Salaspils Laukskolaspiekariņam ļoti līdzīgi ir atradumi no Mārtiņsalas kapsētas 1464. kapa unkāds savrupatradums Daugavas krastā. 10 Ikšķiles Kābeļu kapulauka 9. kapapiekariņam uz stumbra čūskas vietā ir divas lapas (10. att.: 4), Aizkrauklespilskalnā atrastam piekariņam ir atlauzta apakšdaļa (10. att.: 2), bet Ikšķilespils atradums jau ir stipri stilizēts, vēls izstrādājums. 11 Atšķirīgs ir piekariņš no10 Priekšmets glabājas kādā privātkolekcijā.11 VI 129: 200.56 Roberts Spirģis

Kokneses pilskalna – tam uz stumbra čūskas vai lapu vietā izveidots krusts(10. att.: 5).Ārpus Latvijas teritorijas viens fragmentārs piekariņš zināmsziemeļaustrumu Lietuvā, pie Obeļu ezera. 12 Savukārt Novgorodā atrastā figūrakalpojusi par apkalumu, par ko liecina trīs stiprinājumi otrā pusē (10. att.: 1).Spriežot pēc tā, ka Salaspils Laukskolas piekariņš korelējas ar 5b 1apakšvarianta bruņrupuču saktām, šī tipa piekariņi Daugavas lejtecē parādās12./13. gadsimta mijā. Uz pirmsvācu slāņiem – 12. gadsimta otro pusi – attiecasarī Kokneses pilskalna atradums. Savukārt Ikšķiles Kābeļu kapulauka 9. kapāpiekariņš atrasts kopā ar vēlo 4b varianta važturi un datējams ar 13. gadsimtu.Vēlākie, stipri deģenerētie eksemplāri no Ikšķiles pils un Obeļu ezera Lietuvāiesniedzas 14. vai pat 15. gadsimtā.Augu ornaments raksturīgs arī vairākiem krustiņu tipiem: palmetveidakrustiņiem ar ovāliem sirdsveida galiem (5. att.: 1) – 8 eksemplāri 13 (II grupapēc Ē. Mugurēviča tipoloģijas 14 ), ažūriem krustiņiem ar ovāliem galiemun augu motīviem (5. att.: 2) – 2 eksemplāri 15 (III grupa pēc Ē. Mugurēvičatipoloģijas), krustiņiem ar austiņām un noapaļotiem galiem ar augu motīviem(5. att.: 3) – 9 eksemplāri 16 (VIII grupa) un krustiņiem ar trijlapu galiem12 Urbanavičius, V., Urbanavičienė, S. Archeologiniai tyrimai. Lietuvos archeologija, 1988, Nr. 6,p. 42, pav. 71: 6.13 Daugmales pilskalns (Balodis, F. Mākslas pieminekļi Latvijas 9.–12. gs. apmetnēs un kapos. Senatneun Māksla, 1936, Nr. 4, 138. lpp., 2. tāf.: 6), savrupatradums Salaspils Laukskolā (A 9980:39), Salaspils Laukskolas ciems (VI 128: 4992), Ikšķiles kapsētas 493. kaps, savrupatradums Aizkrauklesbaznīcas kapsētā (A 12169: 90), Aizkraukles kapulauks (Kruse, F. Necrolivonica oder AlterthümerLiv-, Esth- und Curlands bis zur Einführung der Christlichen Religion in den KaiserlichRussischen Ostsee-Gouvernements, Tab. 17: 9), Doles Raušu kapulauka 74. kaps (VI 146: 523),Mārtiņsalas kapsētas 748. kaps.14 Mugurēvičs, Ē. Krustiņveida piekariņi Latvijā laikā no 11. līdz 15. gs. Arheoloģija un etnogrāfija.11. laid. Rīga, 1974. 220.–239. lpp.15 Ikšķiles kapsētas 3. kaps (R. Malvesa izrakumi 1961. gadā), Krimuldas Raganas depozīts.16 Doles Vampeniešu II kapulauka 70. kaps, Doles Raušu kapulauka 74. kaps, Raušu ciems(Šnore, E. Raušu ciems Doles salas augšgalā. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, 1991, Nr. 6,84. lpp., 14. att.: 23), Mārtiņsalas baznīca (Mugurēvičs, Ē. Viduslaiku ciems un pils Salaspilsnovadā, 200. lpp., XXIV tab.: 7), savrupatradums Salaspils Laukskolas ciemā (VI 128: 4192),Ikšķiles kapsētas 493. kaps, Ogresgala Čabu kapulauka 22. (2) un 30. kaps.Roberts Spirģis57

(5. att.: 4) – 9 eksemplāri 17 (IX grupa). Pirmo divu grupu krustiņi lielākotiesdatējami ar 12.–13. gadsimtu, bet vēlie eksemplāri ar trijlapu galiem noMārtiņsalas iesniedzas 14.–15. gadsimtā. 18Jāatzīmē arī tā saucamās Rjurikoviču cilts zīmes, daļā no kurām – desmit3. tipa eksemplāri (pēc Ē. Mugurēviča tipoloģijas 19 ) – arī redzami augu motīvi(5. att.: 10). Senākie šī tipa piekariņi atrasti Kokneses pilskalnā pirmsvācuslāņos – viens ar 12. gadsimta beigām datējamajā 8. slānī, otrs – attiecīgi vēlsenākajā 10. slānī. 20 Savukārt lībiešiem senākais kapu komplekss – SalaspilsLaukskolas 570. kaps ar 5b 1apakšvarianta bruņrupuču saktām attiecināmsuz 12./13. gadsimta miju. Citos apbedījumos 3. tipa piekariņi ar Rjurikovičucilts zīmi korelējas ar 5a 3apakšvarianta bruņrupuču saktām, 4b un 4c variantavažturiem, kas ļauj tos datēt ar 13. gadsimtu. 21 Jaunākais – 13./14. gadsimta mijasatradums nāk no Ikšķiles kapsētas. 22Pieņemts uzskatīt, ka šie piekariņi lībiešiem kalpojuši par vadošo dzimtuatšķirības zīmēm sievietēm. Tie veidojušies, pārņemot skandināvu un senkrievuheraldisko zīmju elementus un pieliekot klāt augu valsts motīvus. 23 Tomērjautājums, kāpēc lībiešiem Rjurikoviču cilts zīmēs parādās palmu un akantu lapumotīvs, paliek neatbildēts.Retāk ar augu ornamentu greznotie priekšmeti sastopami lībiešu vīriešuapbedījumos. Ar palmetēm tika greznoti daži jostu apkalumi. Tā palmetesparādās uz Gotlandes rūnakmeņu stilā rotātajām jostassprādzēm (11. att.: 1),kuras lībiešiem zināmas no pieciem apbedījumiem: Doles Raušu kapulauka20. kapa, Ikšķiles Kābeļu kapulauka 33. kapa, Salaspils Laukskolas kapulauka192. kapa, Krimuldas Liepeņu kapulauka I grupas 4. uzkalniņa un KrimuldasTālēnu kapulauka 10. uzkalniņa. Šiem izstrādājumiem jostas gala apkalums17 Mārtiņsalas pils (RDM I 2333, 2334, VI 138: 1006), Mārtiņsalas kapsētas 332., 1547. kaps unsavrupatradumi (VI 122: 1788, 1968), Ikšķiles kapsētas 231. kaps, savrupatradums Daugaviešu(pie Mazlīču mājām) kapsētā (A 13239: 12).18 Mugurēvičs, Ē. Krustiņveida piekariņi Latvijā laikā no 11. līdz 15. gs., 221., 229. lpp.19 Mugurēvičs, Ē. Piekariņi ar t.s. Rjurikoviču cilts zīmi Latvijā 11.–13. gs. Arheoloģija un etnogrāfij a . 17. laid. Rīga, 1994. 76.–83. lpp.20 Turpat, 78. lpp.21 Doles Raušu kapulauka 149. kaps, Salaspils Lipšu kapulauka 165. kaps un Ikšķiles Kābeļukapulauka 23. kaps.22 Mugurēvičs, Ē. Piekariņi ar t.s. Rjurikoviču cilts zīmi Latvijā 11.–13. gs., 81. lpp., tab.: 16.23 Turpat, 81. lpp.58 Roberts Spirģis

un sprādze veido vienotu veselumu (6. grupas b variants pēc J. Cigļa lībiešujostassprādžu klasifikācijas 24 ). Līdzīgā stilā veidoti arī jostu apkalumi pie jostusadalītājiem, kurus bieži atrod Kurzemē un Gaujas lībiešu teritorijā, kur vienir zināmi 24 eksemplāri, bet Daugavas krastos tie sastopami retāk. 25 Sākotnējiešo sprādžu un apkalumu eksemplāri ir ažūri, ar izteiktu reljefu. Vēlāk tie kļūstvienkāršāki un izmēros mazāki. Šie izstrādājumi demonstrē ziemeļu mākslairaksturīgā sarežģītā zvēru stila apvienojumu ar augu ornamenta motīviem, unto izcelsme ir saistāma ar Gotlandi. 26 Acīmredzot ievestie eksemplāri kalpoja parparaugu vietējo, vienkāršāko eksemplāru izgatavošanai. 27Dažādi augu motīvi redzami uz tā saucamajām pēcsasanīdu stilā veidotāmjostassprādzēm (6. grupas a variants), 28 kas zināmas piecos Daugavas lībiešukapu kompleksos (11. att.: 3). 29 Jostās ar šādām sprādzēm izmantoti maza izmēra,bieži arī ar augu ornamentu rotāti figurāli apkalumi, ar šauriem iegareniemapkalumiem galos (11. att.: 3, 4). Šādu apkalto jostu tradīcija nāk no klejotājuvides Hazāru kaganātā, kas bija tā saucamās ungāru jostas (josta ar galu, kas brīvinokarājas) dzimtene. Vēlāk šādu jostu izgatavošanas tradīcija nostabilizējas arīSenkrievijā. 30 11. gadsimtā no Senkrievijas šādas jostas nonāk arī pie lībiešiem.Savukārt 12. gadsimtā parādās līdzīgi veidotas jostassprādzes ar vienas palmetesattēlu (11. att.: 2) – zināmas piecos apbedījumos. 31Vēl viena reta ar augu ornamentu greznoto bronzas izstrādājumu kategorijair pogas. Ogresgala Čabu kapulauka 10. vīrieša kapā konstatētas divas sirdsveidapodziņas ar palmeti iekšpusē (5. att.: 7). Līdzīga palmete izdīgst no sirdsveida24 Ciglis, J. Galvenie lībiešu jostassprādžu tipi 10. gs.–13. gs. sākumā. No: Latvijas PSR vēsturesproblēmas. Rīga, 1989. 11., 13. lpp., 2. att.: 17.25 Tõnisson, E. Die Gauja-Liven und ihre materielle Kultur (11. Jh.–Anfang 13. Jhs). Ein Beitrag zurder ostbaltischen Frühgeschichte. Tallinn, 1974. S. 115.26 Nerman, B. Die Verbindungen zwischen Skandinavien und dem Ostbaltikum in der jüngerenEisenzeit. Stockholm, 1929. S. 124–128.27 Tõnisson, E. Die Gauja-Liven und ihre materielle Kultur, S. 114–116.28 Ciglis, J. Galvenie lībiešu jostassprādžu tipi 10. gs.–13. gs. sākumā, 11., 13. lpp., 2. att.: 17.29 Salaspils Vējstūru kapulauka 5. kaps, Salaspils Laukskolas kapulauka 114., 378. kaps, IkšķilesRumuļu kapulauka 14. kaps, Tomes Nariņu kapulauka 4. kaps.30 Lavysh, K. A. Khudozhestvennye traditsii vostochnoi i vizantiiskoi kul’tury v iskusstve srednevekovykhgorodov Belarusi (X–XIV vv.). Minsk, 2008. S. 14–15.31 Salaspils Laukskolas kapulauka 95., 343., 526. kaps, Doles Vampeniešu II kapulauka 47. kaps,Ikšķiles Zariņu kapulauka 34. kaps, Salaspils Laukskolas ciems (VI 128: 4245).Roberts Spirģis59

123411. att. Lībiešu jostas ar augu ornamentu:1 – jostas garnitūra no Doles Raušu kapulauka 20. kapa, 2 – jostas garnitūra no SalaspilsLaukskolas kapulauka 343. kapa, 3 – jostas garnitūra no Salaspils Laukskolas kapulauka114. kapa, 4 – jostas gala apkalums no Ogresgala Čabu ciema (2007. gada izrakumi, nr. 224)rāmja spicā gala. Spriežot pēc tā, ka minētās podziņas atrastas pie ceļiem, varpieņemt, ka tās kalpoja kājautu aizdarei. Līdzīga, bet neapšaubāmi daudzgreznāka podziņa atrasta Doles Raušu kapulauka 142. kapā (5. att.: 5). Šīs zeltītāssirdsveida podziņas augu ornaments izpildīts ar sarkanas, zilas un zaļas emaljaspalīdzību. Vēl viena figurāla poga ar četrām palmetēm atrasta Daugmalespilskalnā (5. att.: 8).Starp lībiešu vīriešu apbedījumos atrodamiem priekšmetiem ar auguornamentu svarīgu vietu ieņem zobenu maksts uzgaļi. Palmetes un akantulapu rotājums raksturīgs lielākai daļai 11.–13. gadsimta zobenu maksts gala60 Roberts Spirģis

apkalumu (III–VI tips pēc A. Tomsona klasifikācijas). 32 Īpaši grezni ir divigarie sudraba uzgaļi no Turaidas Pūteļu 21. uzkalniņa un Krimuldas Liepeņukapulauka 2. grupas 4. uzkalniņa (IIIb1 apakšvariants). Abu uzgaļu apakšdaļāredzams sarežģīts asnu pinums, no kura izaug palmete. Līdzīgs pinums redzamsarī uz ļoti retām 4. tipa lībiešu mezglu saktām. 33 Turaidas Pūteļu eksemplāramaugšdaļā izvietota uz leju vērsta palmete, kuras zaros sēž putnu pāris, savukārtKrimuldas Liepeņu uzgalim – viens liels putns (12. att.: 1, 2). Šiem atradumiemzināmas vienīgi atsevišķas paralēles Norvēģijā (Kadalas depozīts), Gotlandē(Eskelhemas Valdarve), Lietuvā (pie Graužu upes Kēdaiņu raj.), Somijā(Tamperes Vilusenharju) un Ukrainā (Kijevas Desetinas katedrāle). Literatūrāšos šauros uzgaļus vērtē kā līko zobenu maksts gala apkalumus 34 un izcelsmimeklē Bizantijā vai Austrumzemēs. 35Ne tik grezni ir IIIb varianta maksts uzgaļi, kuri ir īsāki un rotāti arvienkāršākiem asnu pinumiem ar palmeti (12. att.: 3). Lībiešiem atrasti piecišī varianta uzgaļi. 36 Pēc pētnieku domām, tādi uzgaļi tika izgatavoti uz vietasAustrumbaltijā, kur ir zināms ap 40 atradumu. 37Lībiešu pieminekļos visbiežāk atrastais zobenu maksts gala apkaluma tips(zināmi 25 eksemplāri) ir uzgaļi ar krustu un palmeti (V tips). Uzgaļu augšdaļaažūra, sānos izveidotas uz iekšu vērstas akanta lapas, bet centrā izveidotapalmete vai krusts. Pēc slēgtās apakšdaļas motīviem šī tipa uzgaļi dalāmivairākos variantos: uzgaļi ar palmeti (13. att.: 2, 6, 8), 38 ar palmeti un vienu32 Tomsons, A. Divasmeņu zobeni lībiešu materiālajā kultūrā vēlajā dzelzs laikmetā. No: Pasomugru pēdām Baltijas jūras krastā. Starptautiskās zinātniskās konferences materiāli,2009. gada 23. aprīlis, Turaida. Turaidas muzejrezervāts, 2009. 80. lpp.33 Spirģis, R. Bruņrupuču saktas ar krūšu važiņrotām un lībiešu kultūras attīstība Daugavas lejtecē10.–13. gadsimtā, 92. lpp., 47. att.34 Kaut gan Krimuldas Liepenēs makstī ar šādu uzgali atrasts T tipa divasmeņu zobens(Tõnisson, E. Die Gauja-Liven und ihre materielle Kultur, S. 102).35 Tomsons, A. Divasmeņu zobeni lībiešu materiālajā kultūrā vēlajā dzelzs laikmetā, 80. lpp.;Paulsen, P. Schwertortbänder der Wikingerzeit. Stuttgart, 1953. S. 73–77.36 Salaspils Laukskolas 105. un 473. kaps, Siguldas Saksukalns, Turaidas Pūteļu 39(11). un 32(3).kaps.37 Tomsons, A. Divasmeņu zobeni lībiešu materiālajā kultūrā vēlajā dzelzs laikmetā, 80. lpp.38 Daugmales senpilsēta (A 11971: 1872), Ikšķiles Rumuļu kapulauka 10. kaps, Bīriņu Čiekurukapulauka 2. uzkalniņš, Turaidas Karātavkalna kapulauka 2. uzkalniņš (A 1965: 4),savrupatradums Krimuldas pagastā (RDM I 1041).Roberts Spirģis61

31 212. att. Garie zobenu maksts uzgaļi:1 – sudraba uzgalis no Turaidas Pūteļu kapulauka 22. uzkalniņa, 2 – sudraba uzgalis noKrimuldas Liepeņu kapulauka 4. uzkalniņa, 3 – bronzas uzgalis no Salaspils Laukskolaskapulauka 473. kapa62 Roberts Spirģis

12374568 9 1013. att. Lībiešu zobenu maksts uzgaļi ar augu ornamentu:1 – no Turaidas Pūteļu kapulauka 24(25). uzkalniņa, 2 – no Bīriņu Čiekuru kapulauka2. uzkalniņa, 3 – no Daugmales pilskalna (A 12600: 103), 4 – no Krimuldas Liepeņukapulauka 1. grupas 13. uzkalniņa, 5 – no Aizkraukles kapulauka (RDM I 687), 6 – nosenpilsētas pie Daugmales pilskalna (A 11971: 1872), 7 – no Ikšķiles pils (VI 129: 188),8 – no Krimuldas (RDM I 1041), 9 – no Turaidas Pūteļu kapulauka 43. kapa, 10 – nokapsētas pie Sv. Pētera baznīcas Rīgā (VRVM 132133/216)Roberts Spirģis63

putnu medaljonā (13. att.: 9), 39 ar diviem eņģeļiem (13. att.: 4), 40 ar stilizētu auguornamentu un krustu (13. att.: 5). 41 Jaunākiem – 13. gadsimta eksemplāriempalmetveida izvirzījums augšdaļā pārtop par krustu, bet akantu lapas sānos tiekaizvietotas ar gariem izvirzījumiem labākai maksts konstrukcijas saturēšanai.Slēgtajā apakšdaļā blakus augu motīviem 42 parādās vienkāršotie ģeometriskieraksti (13. att.: 7). 43 V tipa zobenu maksts uzgaļi bieži sastopami kuršu zemēs 44un visā Daugavas ūdensceļa garumā, bet Mārtiņsalas ciemā atrasts pusgatavseksemplārs ar romba attēlu centrā, kura nenovīlētās lejamšuves uzskatāmi liecinapar to, ka Daugavas lejtecē atradies viens no to izgatavošanas centriem. 4512.–13. gadsimtā izplatās tā saucamie īsie, askētiskāk rotātie zobenu makstsuzgaļi ar krustu vai palmeti (VI tips). Lībiešu pieminekļos atrasti trīseksemplāri ar krustveida izcēlumu. 46 Vienam īsajam uzgalim no Daugmalespilskalna krusta vietā redzama palmete, kuras sānu lapas ir saaugušas arsānu izvirzījumiem (13. att.: 3). Līdzīgs, bet stipri vienkāršāks ir Aizkrauklē vaiSiguldas Saksukalnā atrastais uzgalis no Johana Karla Bēra kolekcijas. 47 SavukārtDoles Raušu 20. kapā, Turaidas Pūteļu kapulauka 40(12). un 24(25). kapā(13. att.: 1) atrastiem īsiem uzgaļiem trūkst vidusdaļas izcēluma. Tos rotāvienīgi mazā palmete, kas izveidota uzgaļa apakšā.39 Turaidas Pūteļu 28(43). un 44(16). kaps.40 Krimuldas Liepeņu kapulauka I grupas 13. uzkalniņš.41 Savrupatradums Rīgas pilsētas teritorijā (Tomsons, A. Divasmeņu zobeni lībiešu materiālajākultūrā vēlajā dzelzs laikmetā, 17. att.: 6 ielikumā), Doles Raušu kapulauka 9. un 142. kaps,Salaspils Mārtiņsalas pils (RDM I 2393), Daugmales pilskalns (A 9964: 6581), savrupatradumsIkšķiles Zariņos (Tomsons, A. Divasmeņu zobeni lībiešu materiālajā kultūrā vēlajā dzelzs laikmetā,17. att.: 14 ielikumā), Lielvārdes pārceltuves kapulauka 10. kaps, savrupatradums Aizkraukleskapulaukā (RDM I 687), Aizkrauklē vai Siguldā (Britu muzejs 52.3-29.215), TuraidasPūteļu 1. un 25(39). kaps, Katvaru Muižkalni (A 9857).42 Salaspils Mārtiņsalas pils (VI 127: 1740), Ikšķiles pils (VI 129: 299).43 Mārtiņsalas ciems (Mugurēvičs, Ē. Viduslaiku ciems un pils Salaspils novadā, 116.–117. lpp., 82.,84. att.).44 Asaris, J. 11.–13. gs. zobena maksts bronzas uzgaļu tipi un to izplatība Kurzemē. Arheoloģija unetnogrāfija. 17. laid. Rīga, 1994. 24.–25. lpp.45 Tomsons, A. Divasmeņu zobeni lībiešu materiālajā kultūrā vēlajā dzelzs laikmetā, 80. lpp.46 Ikšķiles Kābeļu kapulauka 41. kaps, Krimuldas Liepeņu kapulauka I grupas 1. uzkalniņš (dzelzsuzgalis) un Salaspils Lipšu kapulauka 210. kaps.47 Bähr, J. K. Die Gräben der Liven. Ein Beitrag zur nordischen Alterthumskunde und Geschichte.Dresden, 1850. Taf. XV: 3.64 Roberts Spirģis

Jāatzīmē, ka palmete zobenu maksts uzgaļu rotāšanai tiek izmantotalīdz pat 14. gadsimta beigām, par ko liecina Rīgā pie Sv. Pētera baznīcas kapsētasatrastais eksemplārs ar ļoti garām malām (13. att.: 10). Ažūrs rotājums, kuru veidoļoti vienkārša palmete uz šaura stiebra, šim uzgalim izveidots tikai vienā pusē.Tādējādi kopš 12. gadsimta starp lībiešu zobenu maksts uzgaļiem, tāpat kāsieviešu važiņrotām, sastopami vienīgi tie tipi, kuros redzami augu ornamentapamatelementi – palmetes un akanta lapas. Kāda tad bija augu ornamenta nozīme?Augu ornamenta nozīmeUzreiz jāatzīmē, ka nevar piekrist uzskatam, ka augu ornaments lībiešiembija tikai priekšmetu izgreznojums bez jebkāda semantiska satura. Atšķirībāno antīkās pasaules viduslaiku mākslā galvenais bija attēlot neredzamopasauli, abstraktos jēdzienus un metafiziskās abstrakcijas. Tieši tāda patiloma mākslai bija Austrumos. Pie šādiem nosacījumiem ornamentiem unsimboliem bija īpaši liela nozīme. Mūsdienās ornamentu bieži vien uzskatapar pakārtotu tā saucamajām galvenajām mākslām. Jāatzīmē, ka jēdzienu“dekoratīvi lietišķās mākslas” bieži lieto neadekvāti, jo nekādas “dekoratīvilietišķās mākslas” viduslaikos nevarēja būt principā. Neviens priekšmetsnevarēja tikt uztverts atrauti no tā maģiski semantiskā sloga, kuru vizualizējaornaments. Senatnē ornaments kā pats sintētiskākais mākslas veids varēja,izmantojot ideogrammas, izteikt jebkuru, pat pašu sarežģītāko jēdzienu, kasnav pa spēkam ne glezniecībai, ne tēlniecībai. Semantiski tas ir ļoti elastīgs,visaptverošs un universāls. Ornamenta rakstos cilvēks atskārta pasaulesuzbūves likuma pēdas. 48Kā uzskatāmu piemēru var minēt seno zobenu ornamentēšanu. Igauņueposs “Kalevipoegs” apraksta sarežģītus maģiskus rituālus, buršanos un simbolulietošanu, kas bija nepieciešami šī profesionālo karotāju ieroča izgatavošanai. 49Arī Latvijā atrastie zobeni izceļas ar daudzveidīgu ornamentu. 50 Tas parāda,48 Lelekov, L. A. Iskusstvo drevnei Rusi v ego sviaziah s Vostokom (k postanovke voprosa). V kn.:Drevnerusskoe iskusstvo. Zarubezhnie sviazi. Moskva, 1975. S. 64.49 Kreutzwald, F. R. Kalevipoeg. Estonskii narodnyi epos. Pereveli s estonskogo V. Derzhavin,A. Kochetkov. Tallinn, 1979. S. 64.50 Tomsons, A. Kuršu (T1 tipa) zobenu rokturu ornaments 11.–13. gs. Latvijas Nacionālā vēsturesmuzeja raksti. Nr. 14. Rīga, 2008. 85.–104. lpp.; Tomsons, A. Divasmeņu zobeni lībiešu materiālajākultūrā vēlajā dzelzs laikmetā, 76.–84. lpp.Roberts Spirģis65

1A B C D E2a 2b 2c14. att. Freskas ar augu ornamentu no Senkrievijas un Gotlandes baznīcām:1 – augu ornaments: A – Staraja Lādoga (Krievija), B – Kēlunges (Källunge, Gotlande),C – Havdhemas (Havdhem, Gotlande), D – Gardes (Garde, Gotlande) un E – Sundres(Sundre, Gotlande) baznīcās (pēc: Lagerlöf, E. Gotlands och Bysans. Visby, 1999. Fig. 44);2 – Jefrosiņjas klostera Kristus Apskaidrošanās dienas baznīca, Polocka, ap 1160.–1170. g.(pēc: Lavysh, K. A. Khudozhestvennye traditsii vostochnoi i vizantiiskoi kul’tury v iskusstvesrednevekovykh gorodov Belarusi (Х–ХIV vv.). Minsk, 2008. Ris. 130, 132, 135); 3 – Gardesbaznīca, Gotlande, 12. gs. (pēc: Lagerlöf, E. Gotlands och Bysans. Visby, 1999. Fig. 55)366 Roberts Spirģis

15. att. Galvene ar augu simboliku no mācītāja Dobrejško evaņģēlija, 13. gs. pirmā puse (Kirilaun Metodija Nacionālā bibliotēka Sofijā, Bulgārija, НБКМ 17, 121. lapa)ka senatnē cilvēku apziņā bez noteikta rituāla un simbolikas priekšmetsnevarēja pareizi funkcionēt – zobens nespēja pasargāt tā īpašnieku un uzveiktienaidnieku. Līdzīgi arī rotaslietas toreiz pildīja sakrālu funkciju un tradicionālikalpoja par aizsargājošo un kādu noteiktu spēju veicinošo elementu. Turklātzobenus uzskatīja par gandrīz vai dzīvām būtnēm – un tiem tika doti vārdi. 51Tikai vēlāk – jaunajos laikos, kad raksts uz, teiksim, bises, pēc šāvēja domām,vairs neietekmēja lodes spējas trāpīt mērķī, ornaments zaudēja maģiskā simbolanozīmi. Kopš tā laika ornaments kalpo vienīgi dekoratīviem mērķiem. Dārgoieroču brīvās virsmas joprojām tiek grezni rotātas ar heraldiskiem motīviem,augu ornamentu, militārām vai medību ainām, bet tagad rotājums jau kalpo tikaiieroča greznošanai, lai apmierinātu pircēja estētisko gaumi un gūtu lielāku peļņuno tā pārdošanas. Tāpēc dekoratīvi lietišķā māksla ir jauno laiku izgudrojums,51 Musin, A. E. Milites christi drevnei Rusi. Voinskaia kul’tura russkogo srednevekov’ia v kontekstereligioznogo mentaliteta. Sankt-Peterburg, 2005. S. 124.Roberts Spirģis67

kas kļuva iespējams tikai tad, kad mākslinieciski estētiskā funkcija atdalījās nofunkcionālās nozīmes un ražošanas kā tādas. 52Augu ornamenta izcelsme meklējama Austrumos un ir saistīta ar paradīzesdārza simbolu. Šo ideju pārņēma arī kristīgā māksla, un neskaitāmie dzīvībaskoka attēlu savienojumi, lauru lapas, puķes un vīnogu ķekari simbolizēja dievavalstības vai paradīzes iekārtojumu, kurā nokļuva dievbijīgs kristietis pēcnāves. 53 Runājot par lībiešu bruņrupuču saktu palmetēm sirdsveida rāmjos,jau Valdemārs Ģinters ir vērsis uzmanību uz to, ka identiski motīvi ir redzamipareizticīgo baznīcu sienu freskās (14. att.: 1A, 2). 54 Šāda kompozīcija atrodamaarī daudzos citos Senkrievijas artefaktos. Neskaitāmie palmešu savienojumiSenkrievijas iedzīvotāju estētiskajā uztverē bija kā noslēpumainas pasaules vīzijaun dievišķas atklāsmes simbols. 55 Starp augiem bieži attēloti putni, kas knābāaugļus un vīnogas. Putni šeit simbolizē kristiešu dvēseles, kas paradīzē baudaKristus mācības augļus. 56Skandināvijā senlietas ar augu ornamentu sāk parādīties 9. gadsimtā. Tāsir dārglietas no tajā laikā jau kristīto franku zemēm. Šis ornaments pagāniemskandināviem toreiz neiesakņojās. Tā franku trīslapu apkalumu iespaidā(16. att.: 2) Skandināvijā parādījās un plaši izplatījās trīslapu saktas, bet auguornamenta vietā tās tika greznotas vikingiem ierastajā zvēru stilā. Auguornaments Skandināvijā nostiprinājies tikai pēc kristietības pieņemšanas.Austrumu preču popularitāte un Austrumu mākslas ietekme noveda pie tā,ka augu ornaments 12.–13. gadsimtā no Bizantijas un Senkrievijas pakāpeniskiizplatās rietumu virzienā. Noteiktu lomu šajā procesā spēlēja arī Austrumukristietības izplatīšanās Baltijas jūras reģionā. Tā Gotlandē no 12. gadsimtasākuma ir saglabājušās trīs koka un piecas mūra baznīcas ar Bizantijas ortodoksālākanonā ieturētām sienu freskām (14. att.: 1B–D, 3). 57 Augu ornaments redzamsarī Zviedrijas cietzemes baznīcu interjeros, piemēram, uz kristību traukiem52 Lelekov, L. A. Iskusstvo drevnei Rusi v ego sviaziah s Vostokom (k postanovke voprosa), s. 64.53 Zubar’, V. M., Sorochan, S. B. U istokov khristianstva v Iugo-zapadnoi Tavrike: epokha i vera. Kiev,2005. S. 83.54 Ģinters, V. Daugmales pils kultūras sakari 11. un 12. gs. No: Tautas vēsturei. Rīga, 1939. 82.–83. lpp.55 Lelekov, L. A. Iskusstvo drevnei Rusi v ego sviaziah s Vostokom (k postanovke voprosa),s. 66–75.56 Zubar’, V. M., Sorochan, S. B. U istokov khristianstva v Iugo-zapadnoi Tavrike: epokha i vera, s. 84.57 Lagerlöf, E. Gotland och Bysans. Visby, 1999. S. 36.68 Roberts Spirģis

(16. att.: 5). Zviedrijā 12.–13. gadsimtā plaši izplatījās (402 eks.) ar dažādiemaugu motīviem ornamentēti kapakmeņi (16. att.: 4) – tā saucamie Lilijastenarjeb liliju akmeņi. 58 Šo kapakmeņu elementi skaidri norāda uz reliģiskukontekstu un saturu, 59 atspoguļojot kristiešu cerības uz augšāmcelšanos unmūžīgu svētlaimi paradīzē.Visuzskatamāk tēzi par augu ornamentu kā paradīzes simbolu apstiprinakāds 13. gadsimta pirmās puses rokraksts. Bulgārijā ir saglabājies greznidekorētais mācītāja Dobrejško evaņģēlijs, kurā ir viena augu stilā izzīmētagalvene (15. att.): sirdsveida palmetes izvietotas sešos kopā savītos apaļosmedaljonos ar stipri stilizētiem putniem apkārt un uzrakstu: “…се есть райиже нарицается парадис”, latviešu tulkojumā – “tā ir paradīze, jo saucas dievadārzs”. 60Savukārt Latvijas materiālā augu ornamenta saistību ar kristīgo ticību labiraksturo krustiņi ar augu ornamentu un viens apaļš alvas piekariņš ar palmetēm(5. att.: 1–4, 9). Apaļā piekariņa otrā pusē redzams krusts, no kura pamatnesabās pusēs izaug divi stipri stilizēti asni. Priekšmets atrasts Rīgas Rātslaukumāun datējams ar 13. gadsimta sākumu. Nenoņemtās lējuma šuves liecina partā izgatavošanu uz vietas. 61 Rīgas izrakumos atrasti vēl daži līdzīgi apaļi alvaspiekariņi gan ar krusta, gan palmetes motīviem. 62Krusts, no kura izdīgst asni, ir saistīts ar dzīvības koka simboliku. 63 Tassimbolizē pašu Jēzu Kristu, kurš, nomirstot krustā, padarīja to par dzīvības unnemirstības avotu. No krusta izdīgstošie asni attēlo vīnogulāja stīgas, kurusemantika kristietībā ieņem ievērojamu vietu, simbolizējot kristiešu baznīcas58 Nitenberg, A., Thorsson, A. N. Liljestenar och Stavkorshällar. Katalog. Lindköping, 2007; Nitenberg,A. Liljestenar och Stavkorshällar. Kulturmöten och social praktik i tidig medeltid. Göteborg,2009. Nr. 71, s. 14. (GOTARC, Serie C. Arkeologiska skrifter. No. 71).59 Nitenberg, A. Liljestenar och Stavkorshällar. Kulturmöten och social praktik i tidig medeltid, Nr. 71,s. 113.60 Lavysh, K. A. Khudozhestvennye traditsii vostochnoi i vizantiiskoi kul’tury v iskusstve srednevekovykhgorodov Belarusi (Х–ХIV vv.), s. 86.61 Spirģis, R. Arheoloģiskie izrakumi Rīgā, Rātslaukumā. Arheologu pētījumi Latvijā 1998. un1999. gadā. Rīga, 2000. 288.–289. lpp., 6. att.: 6.62 Smiltniece, E., Vijups, A. Rotas Alberta laukuma arheoloģiskajā materiālā. No: Senā Rīga.Pētījumi pilsētas arheoloģijā un vēsturē. Rīga, 1998. 114., 115., 118. lpp., 2. att.: 10, 17.63 Flemming, F. Baum, Bäume. In: Lexikon der christlichen Ikonographie. Bd. 1. Rom; Freiburg;Basel; Wien, 1968. S. 258–268.Roberts Spirģis69

3234570 Roberts Spirģis

auglību: ‘‘Es esmu vīna koks, bet jūs zari. Kas paliek manī un es viņā, tas nesdaudz augļu, jo bez manis jūs nekā nespējat darīt.” 64Visdrīzāk tieši kā vīnogulāja stīgas ar izdīgstošu asnu jāvērtē tā saucamāspalmetes uz lībiešu bruņrupuču saktām, važturiem un piekariņiem. Četras“palmetes” uz saktas kupola izdīgst no stīgas, kuras vijums veido četrus ieapaļussirdsveida “medaljonus”. Palmešu izkārtojums gan uz bruņrupuču saktām(4. att.: 2), gan uz alvas piekariņa no Rātslaukuma (5. att.: 9), gan uz pogas noDaugmales pilskalna (5. att.: 8) ir vienāds – četras kopā savienotās palmetessirdsveida ierāmējumos veido greznu kompozīciju, kuras pamatā ir krusts.Līdzīga krustveida kompozīcija rotā arī 13 liliju akmeņus Zviedrijā (16. att.: 4). 65Šīs ornamentālās kompozīcijas izcelsme saistīta ar Bizantiju, kur sastopama gansakrālajā arhitektūrā (16. att.: 3), gan viduslaiku gravīrās (16. att.: 1). Lībiešu 5bvarianta bruņrupuču saktas vienīgi vēl ir papildinātas ar rozeti centrā. Tā attēlorozi, kas uzzied uz robežas starp dzīvību un nāvi, simbolizējot augšāmcelšanos unJēzu Kristu. 66Liekas, ka uz apkalumiem un pogām attēlotās atsevišķās “palmetes”sirdsveida kontūrā (5. att.: 5, 7; 11. att.: 1), kaut gan ir ļoti līdzīgas sižetam uz64 Jāņa evaņģēlijs, 15: 5.65 Nitenberg, A. Liljestenar och Stavkorshällar. Kulturmöten och social praktik i tidig medeltid,Nr. 71, 67.66 Fostnes, D., Becker, R. Lexikon christlicher Symbole. Wiesbaden, 2007. S. 282.16. att. (kreisajā pusē) Augu ornaments Bizantijā un Skandināvijā:1 – Jāņa Zonara pasaules hronikas galvene, Bizantija, 13. gs. (pēc: Wamser, L. (Hg.). Die Weltvon Byzanz – Europas östliches Erbe. Glanz, Krisen und Fortleben einer tausendjährigen Kultur.Stuttgart, 2004. S. 428, Nr. 988); 2 – franku apzeltīta sudraba portupejas garnitūra no EstrasPobodas, Sēderokra, Smolande (Östra Påboda, Söderåkra, Småland), Zviedrija, 9. gs. (pēc:Jansson, I., Mel’nikova, E. A., Tegnér, G., Panova, T. D. The Viking Heritage. A Dialoge betweenCultures. Borås, 1996. P. 46); 3 – kolonnas kapitelis ar izdīgušo krustu no Glikas (Glyki)baznīcas, Grieķija (pēc: Nitenberg, A. Liljestenar och Stavkorshällar. Kulturmöten och socialpraktik i tidig medeltid, Göteborg, 2009. S. 69, bild 18); 4 – liliju kapakmens no Norras baznīcas(Norra Kyrketorp), Zviedrija (pēc: Nitenberg, A. Liljestenar och Stavkorshällar. Kulturmöten ochsocial praktik i tidig medeltid, s. 48, bild 4); 5 – kristību trauks no Burserīdas baznīcas (Burseryd,Smolande) Zviedrijā (pēc: Jansson, I., Mel’nikova, E. A., Tegnér, G., Panova, T. D. The VikingHeritage. A Dialoge between Cultures, p. 86)Roberts Spirģis71

uņrupuču saktām, važturiem un palmetveida piekariņiem, nes nedaudzatšķirīgu semantisko slogu. Par sirds simbolu apskatāmā figūra kļūst vēlāk,un mūsu gadījumā tā simbolizē augli vai sēklu, no kuras izdīgst vai ir gatavaizdīgt dzīvība. Augļa simbols ir cieši saistīts ar paradīzes tematiku un simbolizēaugšāmcelšanos un mūžīgo dzīvi. 67Ar paradīzes ciklu saistāmi arī kokveida piekariņi, kuri attēlo paradīzeskoku ar kritušā eņģeļa attēlu čūskas veidā, tātad Bībeles stāsta motīvu pargrēkā krišanu. 68 Līdz ar to ir likumsakarīga krustiņa parādīšanās uz Koknesēatrastā piekariņa, kas simbolizē Jēzus Kristus nāvi uz krusta kā cilvēces grēkākrišanas pestīšanu. Viduslaikos bieži tika meklēta saikne starp paradīzes kokuun krustu, pie kura tika pienaglots Jēzus. 69 Priekšstats par dzīvības koka un JēzusKristus vienotību renesanses laikmetā izvērtās krusta sišanas ainās, kurās JēzusKristus ir pienaglots tieši pie koka, nevis krusta (17. att.).Vēl vienu dzīvības koka un krusta simbolikas apvienojumu sniedz“Rjurikoviču cilts zīmes”. Uz 3. tipa eksemplāriem vienā pusē arī redzamsstilizēts koka attēls, kuru veido tievs stumbrs ar diviem uz leju noliektiemzariem un “palmeti” galā (5. att.: 10). Svarīgi atzīmēt, ka aprakstītais koks atrodasuz paaugstinājuma, kuru veido trīs pakāpieni. Šāds paaugstinājums simbolizēGolgātu, kas viduslaikos tika uzskatīta par zemes centru, kur ir apbedīts Ādams,kur krustā sists un miris Jēzus. 70 Latvijas arheoloģiskajā materiālā Golgātassimbolika labi pazīstama pēc Bizantijas monētām, uz kurām bieži vienā pusētiek attēlots pakāpienveidīgs paaugstinājums ar krustu vai Golgātas krusts(18. att.). 71 Līdzīgi Golgātas pakāpieni redzami gan dzīvības koka pamatnē uzZviedrijas liliju akmeņiem (16. att.: 4), gan pie krustu pamatnes uz viduslaikukapu plāksnēm, memoriāliem krustiem un sarkofāgiem Anglijā, Skandināvijā,Armēnijā un Bizantijā. 72 Paralēles uz lībiešu piekariņiem redzamajam sižetam67 Murasheva, V. V. Drevnerusskie remennye nabornye ukrasheniia (X–XIII vv.). Moskva, 2000.S. 86.68 Pēc šādas interpretācijas Novgorodas atradumu var skaidrot kā Bībeles vāka apkalumu.69 Flemming, F. Baum, Bäume, S. 260–261.70 Nitenberg, A. Liljestenar och Stavkorshällar. Kulturmöten och social praktik i tidig medeltid,Nr. 71, 90.71 Berga, T. Bizantijas monētas Latvijā. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, 2011, Nr. 2, 58.–64. lpp.72 Nitenberg, A. Liljestenar och Stavkorshällar. Kulturmöten och social praktik i tidig medeltid,Nr. 71, 64.72 Roberts Spirģis

17. att. Džovanni no Modēnas (Giovanni da Modena) freska no Sanpetrino baznīcas Boloņā,Itālija, 1421. g. (pēc: Jászai, G. Kreuzallegorie. In: Lexikon der christlichen Ikonographie. Bd. 2.Rom; Freiburg; Basel; Wien, 1968. S. 597, Abb. 4)Roberts Spirģis73

18. att. Bizantijas imperatora Basilija II un Konstantīna VIII (976–1025) miliarīsijs (CVVM236738: 1). Savrupatradums Krimuldas Liepeņu apmetnēir saskatāmas dažiem liliju kapakmeņiem, kā arī Zviedrijas un Anglijaskapakmeņiem ar krusta attēlu uz garā stumbra (19. att.), vienīgi uz lībiešupiekariņiem krusta vietā redzama “palmete”, kura, līdzīgi krustam uz kapuplāksnēm, dzīvības koka virsotnē simbolizē Jēzu Kristu.Piekariņu otrajā pusē redzams Rjurikoviču cilts “trijžuburis”. Literatūrāatrodams vairāk nekā desmit dažādu šīs zīmes skaidrojumu, starp kuriempašlaik dominē uzskats, ka tā stilizēti attēlo pikējošo piekūnu. 73 Uz lībiešu 3. tipapiekariņiem virs minētās zīmes redzama garā palmete un divas akanta lapassānos. Var pieņemt, ka šeit patiešām ir attēlota palmas lapa, nevis kāds abstraktsasns, jo tieši tādu garu un šauru to bieži rāda tā laika ikonogrāfija. 74 Savukārtmūžzaļas palmas lapas kristīgajā simbolikā spēlē ievērojamu lomu un simbolizēJēzus uzvaru pār nāvi. 75 Zīmīgi, ka palmas nosaukums grieķu valodā – φοίνιξ –sakrīt ar mītiskā putna – fēniksa – apzīmējumu (sal. krieviski: финик, феникс),73 Rapov, O. M. Znaki Riurikovichei i simvol sokola. Sovetskaia arkheologiia. Nr. 3. Moskva, 1968.S. 62–69.74 Piemēram, uz 11. gs. freskas “Iebraukšana Jeruzalemē” no Osios Lūkas (Ὅσιος Λουκᾶς) klosterapie Fokīdas Grieķijā (Spitzing, G. Lexikon byzantisch christlicher Symbole. München, 1989. S. 88)vai uz Cēsu ordeņpils komturu zīmoga ar Sv. Katrīnas attēlu (Caune, A. Kur atradās Cēsu vendupirmā baznīca. No: Regina in castro Wenda. Rakstu krājums – veltīts Cēsu ordeņpils pētnieceiarheoloģei Dr. hist. h. c. Zigrīdai Apalai 75 gadu dzīves jubilejā. Rīga, 2011. 84. lpp.).75 Forstner, D. Świat symboliki chrześcijańskiej. Warszawa, 1990. S. 175.74 Roberts Spirģis

19. att. Kapakmens no Daremas (Durham) grāfistes ziemeļaustrumu Anglijā, 12.–13. gs. (pēc:Nitenberg, A. Liljestenar och Stavkorshällar. Kulturmöten och social praktik i tidig medeltid.Göteborg, 2009. S. 85, bild 33)kuram piemīt arī līdzīga simboliskā jēga: ik pēc 500 gadiem fēnikss sadeg unaugšāmceļas no pelniem, tādējādi kristietībā kā augšāmcelšanās un nemirstībasiemiesojums tas kļuva par vienu no Jēzus Kristus simboliem. 76 Līdz ar to auguornamenta parādīšanās uz šādām varu apliecinošām zīmēm liecina par to,76 Becker, U. Lexikon der Symbole. Freiburg; Basel; Wien, 2008. S. 212, 227, 228.Roberts Spirģis75

ka jaunās reliģijas simboli tika izmantoti arī valdošā statusa apliecināšanai.Nav gan izslēgts, ka šiem piekariņiem piemita vienīgi reliģiska nozīme.Vēl pirms augu ornaments sāka parādīties uz sieviešu rotām, jau 11. gadsimtaotrajā pusē (minētais datējums vēl ir precizējams) tas konstatējams uz dažāmvīriešu jostām un zobenu maksts uzgaļiem. Tomēr šādi greznoti priekšmetivarēja būt ievesti tirdzniecības ceļā vai iegūti kā kara trofejas. Lībiešu jostugarnitūrā augu ornaments nav plaši ieviesies, savukārt, sākot ar 12. gadsimtu,tas ir redzams gandrīz uz katra zobena maksts uzgaļa.Jāatzīmē, ka līdzīgos vēsturiskos apstākļos – pēc kristietības pieņemšanas – tādareliģisko un militāro elementu apvienošana savā laikā novērojama virknei Eiropastautu: alemāņiem, frankiem, gotiem, langobardiem, slāviem, skandināviem.Tādējādi kristīgā simbolika uz ieročiem iezīmē “kristīgas draudzes” ideoloģijasizplatīšanos profesionālo karotāju kārtas vidū. 77 Vai atrastie lībiešu zobenumaksts uzgaļi var liecināt par līdzīgiem procesiem arī lībiešu draudzeslocekļu vidū? Šajā sakarā ļoti svarīgi ir uzgaļi no Bīriņu Čiekuru 2. uzkalniņa(13. att.: 2) un Turaidas Karātavkalna 2. uzkalniņa, kuri stilistiski ir ļoti tuvi5b tipa bruņrupuču saktām (4. att.: 2) – tiem ir vienāda punktēta apmalīte unuzgaļu apakšējās palmetes svītrotais “auglītis” atbilst svītrotiem “mezgliem” saktumedaljonu saskarsmes vietās. Tāpēc var domāt, ka gan šos uzgaļus, gan saktas irizveidojis šeit uz vietas viens meistars un augu ornamenta parādīšanās uz lībiešuzobenu maksts uzgaļiem nebija nejauša.SecinājumiSākotnēji augu ornaments lībiešiem bija svešs. Pirmie no Austrumiemievestie priekšmeti ar augu ornamentu nelielā skaitā parādās jau 11. gadsimtā,bet plaši izplatās tikai nākamajā gadsimtā. Kopš 12. gadsimta sākuma palmetesrotā katru zobena maksts uzgali. Īpaši plašu izplatību augu ornaments lībiešiemiegūst līdz ar 5. tipa palmešu bruņrupuču saktu un 4. tipa važturu parādīšanosDaugavas lejtecē 12. gadsimta pēdējās desmitgadēs, kas aptuveni sakrīt ar laiku,kad šeit ierodas vācu tirgotāji un sludinātāji. Ģeometriskā stila straujā nomaiņapret augu ornamentu liecina par būtisku pārrāvumu lībiešu garīgajā kultūrā.Augu ornaments atspoguļo augu pasauli un ir saistīts ar auglības ideju. Araugu ornamentu greznotās rotas tika uztvertas kā dievišķas labvēlības simbols,77 Musin, A. E. Milites christi drevnei Rusi. Voinskaia kul’tura russkogo srednevekov’ia v kontekste religioznogomentaliteta, s. 63.–64.76 Roberts Spirģis

taču, tā kā šie motīvi redzami ne tikai uz sieviešu rotām, bet arī uz ieročiemun vīriešu jostām, runa nav vienkārši par sieviešu auglību veicinošo motīvu.Ikonogrāfiskais materiāls rāda, ka 12.–13. gadsimtā Ziemeļ- un Austrumeiropāaugu ornaments ir vairāk saistīts nevis ar laicīgās pasaules augu valstību, bet arsimbolisku kristiešu debess paradīzes redzējumu. Kombinācijā ar krusta zīmi unGolgātas pakāpieniem augu ornaments ir saistīts ar augšāmcelšanos, mūžīgāsdzīves un Jēzus Kristus simboliku.Zināms, ka kristiešu pamatpostulātu mācīšanai lasīt neprotošiem neofītiemviduslaiku sludinātāji un misionāri izmantoja plašu uzskatāmo simbolu klāstu.Augu valsts motīvi bija svarīga šīs simbolikas sastāvdaļa. Tāpēc nav brīnums,ka bruņrupuču saktas ar važiņrotām atrod baznīcu kapsētu 13. gadsimtaapbedījumos, jo acīmredzot šī ornamenta simbolika tā laika garīdzniekiemnelikās nosodāma.Kāpēc lībieši ir pieņēmušu kristiešu simboliku? Acīmredzot jaunās reliģijasietekme Daugavas lejtecē 10.–12. gadsimtā bijusi daudz lielāka, nekā pieņemtsuzskatīt līdz šim, un 12. gadsimta beigās lībiešu kultūra jau bija gatava uzņemtkristīgo simboliku. Jāatzīmē, ka kristīgo priekšstati par paradīzi diezgan radikāliatšķīrās no pagānu priekšstatiem par viņsauli un parastiem ļaudīm varēja liktiespievilcīgi. Pēc dažādu pagānisko tautu ticējumiem, viņsaulē cilvēks turpinadzīvot līdzīgi kā šajā pasaulē, uz ko norāda arī priekšmetu līdzdošana kapā.Turklāt tā bija diezgan drūma vieta, 78 un tikai valdnieki vai izredzētie varoņibija pelnījušu ko labāku – tāds, piemēram, ir priekšstats par vikingu Valhallu.Savukārt kristīgā reliģija solīja mūžīgu svētlaimi visiem taisnajiem kristiešiem,neraugoties uz viņu izcelsmi.Tātad vesela virkne lībiešu rotu un ieroču tika greznota ar kristīgosimboliku, kas kopumā ļauj kopš 12. gadsimta beigām raksturot Daugavaslībiešus kā kristīgās kultūras nesējus. Šāds secinājums ir pretrunā ar Latvijashistoriogrāfijā vispārpieņemto uzskatu par kristietības vājo ietekmi uz vietējiemiedzīvotājiem gan pirms, gan vēl ilgi pēc vāciešu ienākšanas. Kā un kad lībiešivarēja iepazīties ar jauno reliģiju? Kādas vēl liecības par kristietību atrodamaslībiešu arheoloģiskajā materiālā? Lai atbildētu uz šiem un daudziem citiemjautājumiem, jāveic jauni pētījumi, kā arī jāpārskata virkne līdz šim valdošopriekšstatu.78 Zemītis, G. Reliģija un kults lībiešu sabiedrībā. No: Zemītis, G. Ornaments un simbols Latvijasaizvēsturē. Rīga, 2004. 116. lpp.Roberts Spirģis77

Piemineklis Daugavas lībiešiem un viņu vadonim Ako. Tēlnieka Ģirta Burvja veidotaismemoriālais ansamblis atrodas Daugavas krastā starp Saulkalni un Salaspili (atklāts1994. gadā). Pieminekļa laivas veida šķērslī iekalti novadpētnieces ikšķilietes VaidasVillerušas veltījumvārdi: “Mūžīga piemiņa Ako un visiem, kas krituši līdz ar viņu, kā arīpirms un pēc viņa brīvības vārdā.”Lībiešu vecākais Ako 1206. gadā vadīja sacelšanos pret Rīgas bīskapu Albertu un viņakarapulka bruņiniekiem. Kauja notika Mārtiņsalā. Lībieši cieta sakāvi. Ako galva kā uzvaraszīme tika pasniegta bīskapam. Gunāra Bindes foto78

Anna Zariņa,Gunita ZariņaKonferenceBērni Daugavas lībiešu10.–13. gadsimta sabiedrībāPēdējos gados pastiprināti attīstās tādas pētniecības jomas kā sociālāarheoloģija un sociālā bioarheoloģija. Šīs starpdisciplinārās nozares, izmantojotarheoloģiskajos izrakumos iegūto senlietu un antropoloģisko materiālu, mēģinarekonstruēt sociālos procesus senajās populācijas. Viena no šo jauno nozarupētniecības tēmām ir bērni, bērnība un sabiedrība.Pēc arheoloģisko izrakumu materiāla, par bērnu statusu sabiedrībā liecina:bērnu novietojums kapulaukā, bērnu mirstības maksimumi, konstatētāsslimības un pārdzīvotās stresa situācijas noteiktā bioloģiskajā vecumā, kapā līdzidotās senlietas.Jāatzīmē, ka šeit jāsastopas ar zināmām metodiskām problēmām. Nosakotbērnu vecumu pēc apbedījumu antropoloģiskā materiāla, iespējams noteikttikai tā saukto bioloģisko vecumu, tas ir, vecumu, par kuru var spriest pēckaulu un zobu sistēmas attīstības vai novecošanās. Tomēr shēmas, kas raksturo,piemēram, bērnu zobu nomaiņu, ir izveidotas, balstoties uz 20. gadsimtabērnu zobu attīstību, jo ir nepieciešams zināt bērna patieso vecumu un tadnovērtēt zobu attīstību šajā vecumā. Nav iespējams pārbaudīt, kā zobu sistēmaattīstījās bērniem akmens, bronzas un dzelzs laikmetā, jo nav iespējams uzzinātapbedīto bērnu patieso jeb hronoloģisko vecumu. Tāpēc pastāv problēmassociālā vecuma izvērtēšanā, kas raksturo katra vecuma indivīda lomu un statususabiedrībā. 1Strādājot ar šīm trijām vecuma kategorijām – bioloģisko, hronoloģiskoun sociālo vecumu, izvērtējot apbedījumus, varam veidot saikni tikai starpbioloģisko un sociālo vecumu. Tas ir, varam novērtēt, kā mainās apbedījumupiedevu komplekti dažādās vecuma grupās, kuras varam izdalīt pēc ķermeņabioloģiskajām izmaiņām.1Halcrow, S. E., Tayles, N. The bioarchaeological investigation of childhood and socialage: Problems and prospects. Journal of Archaeological Method and Theory, no. 15, 2008,p. 190–215.Anna Zariņa, Gunita Zariņa79

Daugavas lībiešu apdzīvotais apgabals 10.–13. gadsimtā stiepjas noDaugavas lejteces līdz Aizkrauklei. Īpaši blīvi apdzīvots bija labais krasts.Lībiešu ciemi atradās tagadējās Rīgas teritorijā, Salaspils (Mārtiņsalas, Raušu,Laukskolas, Lipšu ciems), Ikšķiles un Lielvārdes novadā. Ikšķilē lībiešu ciemsaizņēmis vairāku hektāru platību. Uz rietumiem no ciema teritorijas atradiesRumuļu kapulauks, kurā apbedīti mirušie ciema iedzīvotāji. Arheoloģiskiepētījumi Rumuļu kapulaukā apliecināja lībiešu materiālās un garīgās kultūraslīdzību Ikšķiles novadā un visā Daugavas lejteces lībiešu teritorijā. Tāpat kācitos lībiešu līdzenajos kapulaukos, arī te mirušie apbedīti gan nededzināti, ganugunskapos. Kapu piedevas bagātas. Vīriešu kapiem raksturīgi ieroči (dunči,šķēpi) un darbarīki (naži, cirvji), mazāk rotas un ikdienas priekšmeti. Sieviešukapu piedevās pārsvarā rotas (kaklariņķi, važiņas, krelles, piekariņi, aproces),retāk darbarīki (naži, šujamadatas, vērpjamo vārpstiņu skriemeļi). Dažkārtvīriešu kapos atrasti arī lībiešu kapiem raksturīgie suņu apbedījumi. 2Lai mēģinātu vērtēt bērnu sociālo statusu Daugavas lībiešu 10.–13. gadsimtasabiedrībā, izvēlējāmies izmantot arheoloģes Annas Zariņas SalaspilsLaukskolas kapulaukā iegūto arheoloģisko un antropoloģisko materiālu, kurābija pieejams lielākais bērnu apbedījumu skaits. 1967.–1975. gadaarheoloģiskajos izrakumos kapulaukā atsegti 610 apbedījumi, tostarp425 skeletapbedījumi, 165 kremētie apbedījumi un 20 simboliskie apbedījumi.321 apbedījums bija netraucēts, 289 bija traucēti, 67 pilnīgi izpostīti. 3Apbedījumu antropoloģiskais materiāls bija ļoti slikti saglabājies: no174 bērnu apbedījumiem vecumu pēc piena un pastāvīgo zobu attīstības varējanoteikt 56 apbedījumiem un divpadsmit 15–17 gadus veciem jauniešiem. 4 Tikamēģināts izdalīt meitenēm un zēniem raksturīgos piedevu komplektus un vērtēt,kādā bioloģiskajā vecumā notiek izmaiņas bērniem līdzi dotajās apbedījumapiedevās.234Graudonis, J. Ieskats Ikšķiles vēsturē. No: Daugavas raksti: No Aizkraukles līdz Rīgai. Rīga:Zinātne, 1991. 67.–74. lpp.Zariņa, A. Salaspils Laukskolas kapulauks. 10.–13. gadsimts. Rīga: Latvijas vēstures institūtaapgāds, 2006. 10. lpp.Massler, M., Schour, I., Poncher, H. G. Developmental pattern of the child as reflected in thecalcifikation pattern of the teeth. American Journal of Desiese of Children, no. 62, 1941, p. 33–67;Liversidge, H. M., Lyons, F., Hector, M. P. The Accuracy of three methods of age estimationusing radiographic measurements of developing teeth. Forensic Science International, no. 131,2003, p. 22–29.80 Anna Zariņa, Gunita Zariņa

Bērni tika izvērtēti attiecīgās vecuma grupās.Vecuma grupa: zēni meitenes0–2 5 83–6 13 117–9 11 610–11 1 115–17 8 4Par bērnu sociālo nozīmīgumu Laukskolas lībiešu sabiedrībā liecina bērnukapu bagātīgās piedevas, jau sākot ar zīdaiņa vecumu. Bez piekariņiem –amuletiem (zvārguļiem, miniatūriem sadzīves priekšmetiem un darbarīkiem,lāča zobiem, zoomorfām figūriņām) vēl atzīmējamas kreļļu rotas, kaklariņķi,aproces, gredzeni un saktas. Kaklariņķi un kreļļu virknes atrastas galvenokārtmeiteņu, bet sastopamas arī zēnu kapos. Kā pamatapģērbs bērniem vērtējamslinu krekls un vilnas auduma svārki kā virsējais apģērbs. Vilnas audumasvārkiem bieži vien rotāts kakla izgriezums, kurš noslēdzas ar pušķi, kurāmazākiem bērniem piekārti līdzi dotie amuleti un sīki priekšmeti. Bērnu svārkurotājumam izmantoti bronzas gredzentiņi, riņķīši, dažāda izmēra spirālītes,stikla krellītes, no kuriem kakla izgriezumam nereti izveidots vairāku rinduornaments. Svārkiem rotāta arī apakšējā mala un piedurkņu gali (1., 2. att.).Zēniem svārku rotājums mēdz būt greznāks nekā meitenēm. Par bērnu dzimumuatšķirībām daļēji var spriest pēc kapā līdzi dotajiem priekšmetiem. Zēniem tie irsimboliski ieroči, meitenēm – vērpjamās vārpstiņas, darbarīki. Zēniem tipiskas irlentveida aproces, meitenēm – spirālaproces.3–7 gadus vecu zēnu kapos biežāk atrasti ieroči, ādas jostas, kas atsevišķosgadījumos rotātas ar apkalumiem. Tās varētu liecināt par bikšu valkāšanu. Piejostām piekārts nazis, sadzīves priekšmeti, kā ķemme, arī amuleti. Meitenēmjostas ir bijušas austas, ādas jostas nav konstatētas (3., 4. att.).Pasekojot senlietu komplektu izmaiņām bērnu un pieaugušo apbedījumos,redzams, ka jakas rotājums izteiktāks zēniem nekā meitenēm, novērojams bērniemlīdz 10 gadu vecumam, 15–17 gadus veciem jauniešiem tas netiek konstatēts.Savukārt kaklariņķi ir tipisks meiteņu rotājums un saglabājas arī pieaugušajāmsievietēm, kamēr vīriešiem tie nav sastopami (5. att.). Kreļļu virtenes konstatētasgandrīz visos meiteņu un jaunu sieviešu apbedījumos. Interesanti, ka tāsraksturīgas arī maziem zēniem – līdz 7 gadu vecumam, vēlāk vīriešiem ap kakluAnna Zariņa, Gunita Zariņa81

1. att. Divus gadus veca zēna rekonstrukcija,Salaspils Laukskola, 227. apbedījums(A. Zariņa, A. Ivbule)2. att. Divus gadus vecas meitenes rekonstrukcija,Salaspils Laukskola, 125. apbedījums(A. Zariņa, A. Ivbule)var būt atsevišķas dažas vai viena krelle (6. att.). Pakavsaktas ir tipiska zēnuun vīriešu apģērba sastāvdaļa visos vecumos, meitenēm tās konstatētas tikaiatsevišķos gadījumos.Naži ir doti līdzi gan zēniem, gan meitenēm, tomēr biežāk konstatēti zēnuapbedījumos.Būtiskas izmaiņas kapā līdzi dotajās senlietās bērniem vērojamas 8–9 gaduvecumā (7. att.). Šajā vecumā zēniem palielinās līdzdoto ieroču skaits, parasti82 Anna Zariņa, Gunita Zariņa

3. att. Trīs–četrus gadus veca zēna rekonstrukcija,Salaspils Laukskola, 131. apbedījums(A. Zariņa, A. Ivbule)4. att. Trīs–četrus gadus vecas meitenes rekonstrukcija,Salaspils Laukskola, 81. apbedījums(A. Zariņa, A. Ivbule)tie ir uzmavas šķēpi un cirvji, parādās pirmie pieši un dzeramie ragi(2., 331. apbedījums). Tiem, domājams, vēl arvien ir simboliska nozīme. Tomērtie pasvītro bērna nozīmīgumu. Atsevišķos gadījumos saglabājas bagātīgsapģērba rotājums.Anna Zariņa, Gunita Zariņa83

5. att. Kaklariņķu sastopamība bērnu apbedījumos6. att. Kreļļu virteņu sastopamība bērnu apbedījumosMeitenēm 9 gadu vecumā konstatētas pirmās važiņrotas. Pieaugušajāmsievietēm važiņrotu komplektā ietilpst rotadatu vai bruņrupučsaktu pārisun tām pievienotie važturi, važiņu rindas ar važiņu dalītājiem un piekariem.Rotadatām un saktām šai rotā ir funkcionāla nozīme – ar tām pie pleciemsasprauž apliekamos brunčus. Krūšu rotu komplekti konstatēti apmēram60% Salaspils Laukskolas pieaugušo sieviešu apbedījumu. Tās vērtējamas kāpieaugušo sieviešu rotas, jo funkcionāli saistās ar apliekamo brunču valkāšanu.Pirmās važiņrotas konstatētas 230. apbedījuma 9 gadus vecajai meitenei un84 Anna Zariņa, Gunita Zariņa

7. att. Ieroču, piešu un dzeramo ragu sastopamība zēnu apbedījumos un važiņrotu sastopamībameiteņu apbedījumos374. apbedījuma 8–9 gadus vecajai meitenei. Abas šīs meitenes ir apbedītasar bagātīgām piedevām. 230. apbedījuma meitenei ap kaklu divi savienotivītie bronzas kaklariņķi ar cilpu galiem, sloksnes kaklariņķis ar uzvērtiemgredzeniem un stieples kaklarota ar 60 gaišām un zilām vairākposmu krellēm.Uz krūtīm važiņu rota ar divām četrstūrainām ažūrām plāksnessaktām,segmentveida važturiem un četrām važiņu rindām, arī nazis bronzas makstī.Saktas savienotas ar kreļļu turētājos ievērtām četrām–sešām zilu un gaišuvairākposmu kreļļu rindām. Pie kreisā pleca bronzas spirāle ar kociņu vidū(vārpstiņa). Uz katras rokas pa bronzas spirālaprocei. Uz krūtīm arī divas bronzasvažiņas, katras galā zvārgulis un bronzas imitēts lāča zobs – piekariņš. No apģērbarotājuma saglabājušies gredzentiņi un riņķīši gar abiem sāniem vienā rindā. 5Pēc šī apbedījuma materiāliem veikta 9 gadus vecas meitenes iespējamā izskatarekonstrukcija (8. att.).Jautājums, kā skaidrot šīs piedevu izmaiņas Laukskolas lībiešu bērnuapbedījumos 8–10 gadu vecumā, ir atklāts. Vai šajā vecumā lībiešu sabiedrībāuz bērnu sāka skatīties kā uz vērā ņemamu sabiedrības locekli? Vai tas bijatikai vecāku turības un ietekmes demonstrējums? Katrā ziņā ap 9–10gadu bioloģiskā vecuma lībiešu meitenes sāk valkāt apliekamos brunčus unviņām tiek izgatavotas važiņrotas. Zēnu apbedījumos parādās vairāk ieročuun dzeramie ragi. Tie ir reti arī pieaugušo vīriešu apbedījumos, Salaspils5Zariņa, A. Salaspils Laukskolas kapulauks. 10.–13. gadsimts, 76. lpp.Anna Zariņa, Gunita Zariņa85

Laukskolas kapulaukā konstatēti tikai sešos kapos. Šeit vēlreiz jāņem vērā, kabērnu vecums noteikts pēc zobu attīstības, kas katram vēsturiskam periodam unindivīdam var atšķirties par dažiem gadiem, un bērnu vecums, kurā vērojamasbūtiskās pārmaiņas, varēja būt arī par pāris gadiem lielāks. Diemžēl datus par12–14 gadus vecu bērnu netraucētiem apbedījumiem nebija iespējams iegūt.15–17 gadus vecu jauniešu apbedījumos atrodami jau pieaugušajiemiedzīvotājiem raksturīgie rotu komplekti. Vīriešu apbedījumu piedevas iraskētiskas, tās pārstāv ieroči, pakavsakta, jostas fragmenti, nazis, sadzīvespriekšmeti, kāda aproce, krelle. Kamēr turīgāko sieviešu apbedījumus raksturobagātīgs rotu klāsts: jau minētās važiņrotas ar bruņrupučsaktām, kaklariņķi,kaklarotas, bronzas aproces, gredzeni, amuletu piekari, reizēm atslēgas un adatukārbiņas.Ko liecina pieejamie rakstītie avoti par sabiedrības normām attiecībā uzbērniem un jauniešiem?Vairākos senajos Eiropas tiesību avotos iezīmējas 12 gadu vecums zēniemkā bērnības perioda beigas. Tā pēc Saliešu tiesas (507.–511. g.) likumiem,“ja zēns, kurš ir jaunāks par 12 gadiem, izdara ko sodāmu, viņam netiekpiespriests nekāds “fetus” [sods]”. 6 Vācu zemes un lēņu tiesības, kas apkopotasSakšu spogulī (1230. g.), noteica – “ja nodod bērnu klosterim par mūku pirmsviņa gadiem (t.i., līdz 12 gadu vecumam), viņš var pēc saviem gadiem izstāties [nomūku kārtas] un saglabāt savas lēņu un zemes tiesības”. 7Pēc islandiešu sāgām 13. gadsimtā Islandē zēni tika sākti uzskatīt parpieaugušiem no 12–15 gadu vecuma. 8Savukārt bērnu augsto mirstību viduslaiku Britānijā skaidro ar bērnunosūtīšanu par mācekļiem, sākot ar 7 gadu vecumu. Nepiemērotie dzīvesapstākļi, smagais darbs bieži vien bija smags pārbaudījums bērnu veselībai. 9Runājot par meitenēm, būtiskā robeža bija dzimumbrieduma iestāšanās.Uzskata, ka zemkopju sabiedrībās tā notikusi ap 13 gadiem, kamēr mednieku –6789Blūzma, V., Zemītis, G., Osipova, S. Ārvalstu tiesību vēstures avoti (no vissenākajiem laikiem līdz1689. gadam). Rīga: Biznesa augstskola “Turība”, 2007. 167. lpp.Turpat, 237. lpp.Callow, C. Transitions to adulthood in early Icelandic Society. In: Crawford, S., Shepherd, G.(eds.). Children, Childhood and Society. BAR International Series 1696, 2007, p. 45–55.Lewis, M. E. Urbanisation and child health in medieval and postmedieval England: An assessmentof the morbidity and mortality of non-adult skeletons from the cemeteries of two urban and ruralsites in England (AD 850–1859). Oxford: Archaeopress, 2002.86 Anna Zariņa, Gunita Zariņa

8. att. Deviņus gadus vecas meitenes rekonstrukcija,Salaspils Laukskola, 230. apbedījums (A. Zariņa)Anna Zariņa, Gunita Zariņa87

vācēju kopienās menarhe sākusies vidēji 3 gadus vēlāk – ap 16 gadiem. 10 Datiliecina, ka Senajā Romā meiteņu dzimumbriedums iestājies 13 gadu vecumā,praktiski tādā pašā vecumā kā mūsdienu Itālijas meitenēm. Dzimumbriedumaiestāšanos ietekmēja sociālekonomiskie apstākļi un pārtikas kvalitāte. Uzskata,ka viduslaikos lielākajā daļā Eiropas valstu tā iestājusies 2–3 gadus vēlāk, savukārtaristokrātu ģimenēs tā notikusi ātrāk nekā trūcīgajiem iedzīvotājiem. 11Viens no būtiskajiem sociālā brieduma rādītājiem ir laulībā stāšanāsvecums. Uzskata, ka cilšu sabiedrība meitenes izdeva pie vīra neilgi pēcdzimumbrieduma iestāšanās.Pieejamās vēsturiskās liecības par Bizantijas impērijas likumdošanas aktiemliecina, ka pāreja pieaugušo pasaulē un tiesības precēties bija 13–15 gaduvecumā. 12 Pēc Senās Romas likumiem laulības vecums meitenēm bija noteikts12 gadi, zēniem – 14 gadi. 13 Zviedrijas un Norvēģijas viduslaiku likumi noteica, kaminimālais vecums, lai līgava varētu stāties laulībā, ir 15 gadi, Islandē – 16 gadi. 14Latvijā trūkst rakstīto avotu liecību par šīm sabiedrības normām senākajosvēsturiskajos periodos. Kā zināms rādītājs var kalpot jaunu sieviešu mirstība 15–19 gadu vecumā, kas varēta būt saistīta ar problēmām pirmajās dzemdībās. Tāir tiešām nozīmīga dzelzs laikmetā un paaugstināta saglabājas arī 20–25 gadusvecām sievietēm. Šī tendence saglabājas Latvijas teritorijā arī 14.–16. gadsimtā.Otrs augstas mirstības vilnis sievietēm dzelzs laikmetā vērojams 30–40 gaduvecumā un saistīts ar vidējo mūža garumu, kas svārstījās no 35 līdz 38 gadiem. 15Latvijas bagātais dzelzs laikmeta senlietu un antropoloģiskais materiālspaver plašas iespējas turpmākajiem šo sociālo jautājumu pētījumiem.10 Trinkaus, E., Tompkins, R. L. The Neanderthal life cycle: The possibility, probability, andperceptibility of contrast with recent humans. In: De Rousseau, C. J. (ed.). Primate Life Historyand Evolution. Wiley – Liss., New York, 1990. P. 153–180.11 Iregren, E. Scandinavian women during the Medieval period: Health, childbirth and child-care.Collegium Anthropologicum, vol. 16, no. 1, 1992, p. 59–81.12 Perry, M.A. Redefining chilhood through bioarchaeology: Towards an archaeological and biologicalunderstanding of children in antiquity. In: Baxter, J. E. (ed.). Children in Action: Perspectiveson the Archaeology of Childhood. Berkeley: University of California Press, 2005. P. 89–111.13 Козлов В. И. Динамика численности народов. 1969. C. 118.14 Iregren, E. Scandinavian women during the Medieval period: Health, childbirth and childcare,p. 62–63.15 Zariņa, G. Latvijas iedzīvotāju paleodemogrāfija. 7. g. t. pr. Kr. – 1800. g. Rīga: Latvijas vēsturesinstitūta apgāds, 2009. 61. lpp.88 Anna Zariņa, Gunita Zariņa

KonferenceGuntis Zemītis Izmaiņas lībiešu dzīvesvietuizvietojumā Ikšķiles apkārtnē13.–15. gadsimtāPēc 13. gadsimta krusta kariem politiskā un saimnieciskā situācija Latvijasun Igaunijas teritorijā mainījās. Atsevišķos reģionos, īpaši Zemgalē, iedzīvotājuskaits bija krietni sarucis. Vecie varas centri bija zuduši, agrākie pilsnovadizaudējuši savu nozīmi. Pārmaiņas politiskajā un saimnieciskajā situācijāatspoguļojās arī ainavā. Pilskalnus, kuri agrāk dominēja pār apkārtni, nomainījamūra pilis un baznīcas. Pakāpeniski izzuda arī daudzi ciemi un sāka veidotieslauku viensētas. Ciemu izzušanu un viensētu parādīšanos Livonijā saista armuižas saimniecības veidošanos un zemnieku zemes atņemšanu. Ciemazemnieku dzimtu locekļi un klātpienācēji ar dažādiem paņēmieniem tikapiespiesti iekopt jaunus tīrumus un ierīkot jaunas sētas apkārt muižas zemei vaitālāk no tās. Šis process norisinājies galvenokārt 16. gs., kad Rietumeiropācēlās labības cenas, kas veicināja klaušu saimniecības attīstību. 1Šajā sakarā ir vērts aplūkot, kā šīs pārmaiņas atspoguļojās reģionā, no kuramūsu zemē sākās Rietumu kristietības izplatība, – Daugavas lejtecē. Pārmaiņuraksturs un cēloņi kļūst saprotamāki, ja šo reģionu skata kopā ar notikumiemGaujas baseinā.10.–12. gs. Daugavas lejteci un Gaujas baseinu pārsvarā apdzīvo lībieši.Arheoloģiskajā un vēstures literatūrā vieni tiek saukti par Daugavas lībiešiem,otri – par Turaidas jeb Gaujas lībiešiem. Šim dalījumam pamatu atrodamjau Indriķa Livonijas hronikā, 2 tomēr ir virkne pazīmju, kas liek uz vienasmaztautas – lībiešu apdzīvoto teritoriju lūkoties kā diviem diezgan atšķirīgiem12Klišāns, V. Livonija XIII–XVI gs. Rīga: Mācību apgāds, 1996. 50. lpp.Indriķa hronika. No latīņu valodas tulkojis Ā. Feldhūns; Ē. Mugurēviča priekšvārds unkomentāri. Rīga: Zinātne, 1993.Guntis Zemītis89

eģioniem. Vienojošs elements, protams, ir viens etnoss – lībieši. Kaut gan arīšeit ir atšķirības – Turaidas lībiešu teritorija 10. gs.–13. gs. sākumā uzskatāmapar etniski viendabīgu (izņēmums varētu būt daži vadoņi, piemēram, Sateselesvecākais Dabrelis, kurš, iespējams, ir ar baltu saknēm), 3 savukārt Daugavaslejtece nav etniski monolīta. Doles salā Raušu ciemā, iespējams, nelielā skaitādzīvojuši latgaļi, 4 Salaspils Laukskolā konstatēti divi 10.–11. gs. skandināvuapbedījumi, 5 bet varam pieņemt, ka 10. gs. otrajā pusē sakari un pat ģimeņukontakti ar skandināviem bija intensīvāki. Lībiešu kultūrai raksturīgi daudziskandināvu kultūras elementi. Gandrīz visas pie Daugavas ūdensceļa atrastāsskandināvu sievietēm raksturīgās ovālās jeb bruņrupuču saktas koncentrējasteritorijā no Mārtiņsalas līdz Aizkrauklei. 6 Salaspils Laukskolas kapulaukā9.–10. gs. apbedījumos 9% rotaslietu ir skandināvu izcelsmes. 7 Rīgas ciemosbez lībiešiem dzīvojuši kuronizēti lībieši, Kurzemes lībieši (iespējams, ka arKurzemes lībiešiem jāsaprot vendi), bet 13. gs. sākuma rakstītie avoti Rīgasapkārtnē piemin arī sēļus. 8 Kurzemes lībiešu jeb vendu klātbūtne konstatējama arīcitviet Piedaugavā. Līdz 10.–11. gs. Daugavas lejtece ietilpa zemgaļu apdzīvotajāareālā. 9 Zemgaļu klātbūtne iespējama arī Daugmalē, 10 savukārt Aizkrauklē345Mīlenbahs, K., Endzelīns, J. Latviešu valodas vārdnīca. 1. sēj. Rīga, 1923–1925. 429. lpp.;Blese, E. Latviešu personu vārdu un uzvārdu studijas. Rīga, 1929. 170. lpp.Daiga, J. Izrakumi Raušu lībiešu ciemā 1971. gadā. Zinātniskās atskaites sesijas materiāli par arheologu,antropologu un etnogrāfu 1971. gada pētījumu rezultātiem. Rīga: Zinātne, 1972. 64. lpp.Zariņa, A. Die Kontakte der Liven mit skandinavischen Ländern nach den Schmucksachen desGräberfeldes aus dem 10.–13. Jh. zu Salaspils Laukskola. In: Die Kontakte zwischen Ostbaltikumund Skandinavien im frühen Mittelalter. Stockholm, 1992. S. 173–174. (Acta Universitatis Stockholmiensis.Studia Baltica Stockholmiensia, 9).6Jansson, I. Skandinavian oval brooches found in Latvia. In: Die Kontakte zwischen Ostbaltikumund Skandinavien im frühen Mittelalter. Stockholm, 1992. S. 61–78. (Acta Universitatis Stockholmiensis.Studia Baltica Stockholmiensia, 9).7Zariņa, A. Die Kontakte der Liven mit skandinavischen Ländern nach den Schmucksachen desGräberfeldes aus dem 10–13. Jh. zu Salaspils Laukskola, S. 184.8Caune, A. Pētījumi Rīgas arheoloģijā. Rakstu izlase. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds,2007. 142.–150., 331.–341. lpp.9Mugurēvičs, Ē. Viduslaiku ciems un pils Salaspils novadā. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds,2008. 173. lpp.10 Zemītis, G. Daugmales attiecības ar Rīgu un Zemgali 12./13. gadsimtā. Arheoloģija un etnogrāfij a . 20. laid. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2000. 120. lpp.90 Guntis Zemītis

lībieši dzīvojuši kopā ar latgaļiem. 11 Iespējams, ka Daugmalē uzturējušies arīskandināvu un krievu tirgotāji. 12Atšķirīgi ir arī reģionu izaugsmes impulsi. Daugavas reģiona izaugsmessākums meklējams vikingu laikmetā – 10. gs. otrajā pusē – 11. gs. sākumā,kad šeit uz dzīvi apmetas lībieši. Abos Daugavas krastos izveidojas ievērojamiamatniecības un tirdzniecības centri – Daugmale kreisajā krastā un SalaspilsLaukskola labajā krastā. Daugavas ceļš iegūst būtisku lomu tranzīttirdzniecībāstarp Skandināviju, Krievzemi un Bizantiju. 10. gs. arābu dirhēmu plūsma virzāspa Daugavu, bet dirhēmu apgrozības beigu periodā 10. gs. beigās – 11. gs.sākumā to ienākšanas virziens mainās – tie ienāk no ziemeļaustrumiem paVeļikajas upes ceļu. Tomēr ziemeļrietumu virziens tirdzniecībā nezuda – tajāpašā laikā 10./11. gs. mijā galvenokārt caur Gotlandes salu Latvijas teritorijāsāka ieplūst Rietumeiropas sudraba denāri, augstāko pieplūduma punktusasniedzot 11. gs. 30.–60. gados. Lai gan monētas ieplūst pa Latvijas lielākajāmtālaika tirdzniecības maģistrālēm, neapšaubāmi to lielākā koncentrācija vērojamagar Daugavas ūdensceļu, bet jo īpaši – Daugavas lejtecē. 13Tirdzniecība ir cieši saistīta ar amatniecību. Tirdzniecība nodrošinājavietējiem amatniekiem pieeju izejmateriāliem – varam, bronzai, krāsvielām.Atsevišķi greznuma un prestiža priekšmeti kalpoja par paraugu vietējiematdarinājumiem, un lielākie amatniecības centri, kā Daugmale, kļuva parsavdabīgiem “modes noteicējiem” plašākā reģionā. Nozīmīgs amatniecībascentrs 11.–12. gs. bija Doles Raušu ciems, kur atradušās vairākas rotkaļudarbnīcas, lielā skaitā šeit uzieti amatniecības pusfabrikāti un kalēja darbarīkudepozīts. 14 Šeit atrastas arī divas prāvas – 18 un 7 kg smagas un 52 × 31,5un 46,5 × 36,3 cm lielas, ovālas vara plāksnes, acīmredzot izejmateriāls. Plākšņuapakšpuse gluda, ar iecirstu V zīmi. 15 Protams, dzīvesvietu izvēli un to izaugsmi11 Urtāns, V. Aizkraukles arheoloģiskās ekspedīcijas guvumi. Zinātniskās atskaites sesijas materiālipar arheologu, antropologu un etnogrāfu 1971. gada pētījumu rezultātiem. Rīga: Zinātne, 1972.100. lpp.12 Urtāns, V. Daugmales ekspedīcijas rezultāti 1966. gadā. Zinātniskās atskaites sesijas referātu tēzespar arheologu, antropologu un etnogrāfu 1966. gada pētījumu rezultātiem. Rīga: Zinātne, 1967.42. lpp.13 Berga, Т. М. Monety v arkheologicheskikh pamiatnikakh v Latvii IX–XII vv. Riga: Zinatne,1988. S. 68.14 Latvijas PSR arheoloģija. Rīga: Zinātne, 1974. 193.–194. lpp., 72. tab.15 Daiga, J. Izrakumi Raušu lībiešu ciemā 1971. gadā, 60.–64. lpp.Guntis Zemītis91

noteica apstākļu komplekss. Izrakumi Raušu ciemā pierādīja, ka Doles salasaugšgala mikrorajonā bija ļoti labvēlīgi apstākļi: īpatnējs mikroklimats, auglīgaaugsne, labas pļavas, lieliskas zvejas vietas. Salas ģeogrāfiskais stāvoklis bijaizdevīgs tirdzniecībai un amatniecības attīstībai. Salaspils Laukskolas lībiešuciemi kādreiz baltu apdzīvotā vietā izveidojās 10. gs. beigās. Līdzās zemkopjiemšeit dzīvoja amatnieki un sabiedrības vadošās virsotnes pārstāvji. 16Bija arī ciemi, kur iedzīvotāji vairāk pievērsās tradicionālajām nozarēm –zemkopībai un lopkopībai. Salaspils Lipšu ciemā (izveidojies 10./11. gs. mijā)galvenā nodarbošanās bijusi zemkopība, arī lopkopība. Kā atzīst šīs dzīvesvietaspētniece arheoloģe Jolanta Daiga, tirdzniecībai šī ciema iedzīvotāju dzīvē bijapakārtota loma. 17Nozīmīga loma novada saimnieciskajā dzīvē bijusi dravniecībai, kas ciešisaistīta ar tirdzniecību – vasks bija nozīmīgs eksporta produkts.12. gs. līdz ar izmaiņām starptautiskajā tirdzniecībā reģionā jūtamaspārmaiņas, kas atspoguļojas arī dzīvesvietu izvietojumā. Mazinājās Daugmalespilskalna un ar to cieši saistīto Salaspils Laukskolas ciemu loma, bet izvirzījāsMārtiņsalā esošais Holmes (Salas) ciems, Salaspils ciems, arī Ikšķiles ciems.Holmes ciems raksturojams kā pārejas forma no zemkopju ciema uz agropilsētu. 18 Svarīgāko centru pakāpenisku pārvietošanos Daugavas grīvas virzienāpamatojis Andris Caune. 19 Salaspils lībiešu apmetne 12.–13. gs. bijusinocietināta (pilskalns). 20 Mārtiņsalas ciems uzplaukumu piedzīvoja 12.–13. gs.,kad šeit vienlaikus varēja dzīvot ap 100 cilvēku. 21 1198. gadā vienā dienā kristīti16 Zariņa, A. Izrakumi Salaspils Laukskolā 1975. gadā. Zinātniskās atskaites sesijas materiāli pararheologu un etnogrāfu 1975. gada pētījumu rezultātiem. Rīga: Zinātne, 1976. 104. lpp.17 Daiga, J. Izrakumi Lipšu ciemā un kapulaukā. Zinātniskās atskaites sesijas materiāli par arheologuun etnogrāfu 1975. gada pētījumu rezultātiem. Rīga: Zinātne, 1976. 41. lpp.18 Caune, A. Pētījumi Rīgas arheoloģijā, 46. lpp.19 Caune, A. Die Siedlungszentren des 10.–12. Jahrhunderts im Gebiet des Daugava-Unterlaufsund ihre Beziehungen zu skandinavischen Ländern. In: Die Kontakte zwischen Ostbaltikum undSkandinavien im frühen Mittelalter. Stockholm, 1992. S. 41–48. (Acta Universitatis Stockholmiensis.Studia Baltica Stockholmiensia, 9).20 Stubavs, A. Arheoloģiskie izrakumi Salaspilī 1969. gadā. Zinātniskās atskaites sesijas referātu tēzespar arheologu, antropologu un etnogrāfu 1969. gada pētījumu rezultātiem. Rīga: Zinātne, 1970.61.–63. lpp.; Latvijas PSR arheoloģija, 194. lpp.21 Latvijas PSR arheoloģija, 193. lpp.92 Guntis Zemītis

50 salinieki. 22 Indriķa hronikā minētais Salas vecākais Ako 23 13. gs. sākumā irietekmīgākais novada vecākais, kurš 1206. gadā organizē plašu militāru akcijupret vāciešiem. Daugavas lejtecē izveidojās divi Rīgas ciemi, 24 kuru novietojumstuvāk Daugavas grīvai atbilda jaunajiem kuģošanas un tirdzniecībasapstākļiem.Daugavas lībiešu teritorijā ir maz pilskalnu, turklāt tie nav celti jaunāsvietās, bet apdzīvoti ilgstoši pirms lībiešu ieceļošanas. Daugmales pilskalnaapdzīvotība aizsākusies 2. g.t. pr. Kr. Turklāt Daugmales senvietu komplekss arpilskalnu, tam abās pusēs izvietotu senpilsētu un kapulaukiem, kā arīacīmredzamu saistību ar Daugavas pretējā krastā izvietotajiem SalaspilsLaukskolas ciemiem vairāk atbilst agrās pilsētveida apmetnes – vīka nekā varascentra pazīmēm. 25 Kā jau minēts, ir pietiekami daudz argumentu, kas liecina,ka Daugmale, neskatoties uz to, ka iedzīvotāju etniskais sastāvs 10.–11. gs. bijamainījies, pastāvēja kā zemgaļu osta. Zemgaļu ieinteresētība Daugmales–Ikšķiles reģionā vēl 12. gs. beigās – 13. gs. sākumā ir labi pamanāma arīpēc Indriķa hronikas ziņām – zemgaļi ir pirmie, kurus satrauc mūra pils unbaznīcas celtniecība Ikšķilē 26 un Salā. 27 Daugavas lejteces iedzīvotājigalvenokārt dzīvo ciemos, sabiedrība ir salīdzinoši līdztiesīga. Ako, kurš1206. gadā organizē sacelšanos pret vāciešiem, lai gan ir Salas vecākais, tomērpar plašas militāras akcijas vadītāju viņš acīmredzot kļūst savu personiskoīpašību, bet ne jau iepriekš nostiprināta varas stāvokļa dēļ. Salaspils Laukskolaskapulaukā, kur izpētīti 610 kapi, kas datējami ar laiku no 10. līdz 13. gs., bagātudižciltīgu vīriešu apbedījumi ir pārstāvēti ar 16 pieaugušo un vienu zēna kapu,turīgiem vīriešiem – karavīriem ir piederīgi 40 kapi, materiāli nodrošinātiemdižciltīgiem – 19 pieaugušo un četri zēnu apbedījumi. Savukārt sieviešu kapos56% apbedījumu ir bagātas piedevas (krūšu važiņu rota), bet 10 kapus var22 Indriķa hronika, III: 7.23 Turpat, X: 8; XXV: 2.24 Caune, A. Pētījumi Rīgas arheoloģijā, 47. lpp.25 Zemītis, G. Daugmale (10.–12. gs.) – senākā pilsētveida apmetne Daugavas lejtecē un Rīgaspriekštece / 10th–12th Century Daugmale – the Earliest Urban Settlement along the LowerDaugava and Forerunner of Riga. In: Cultural Interaction between East and West. Archaeology,Artefacts and Contacts in Northern Europe. Stockholm, 2007. P. 279–284. (Stockholm Studiesin Archaeology, 44).26 Indriķa hronika, I: 6.27 Turpat, VI: 5.Guntis Zemītis93

uzskatīt par dižciltīgu sieviešu apbedījumiem. 28 Tas liecina par samērā lieluturīgās sabiedrības daļu un sieviešu augstu stāvokli sabiedrībā, kas raksturīgsnemilitarizētām sabiedrībām. Savukārt sabiedrībās ar militarizētu raksturusievietes statuss ir zems. 29Uz neizteiktu vadoņa varu un augstu indivīda brīvības pakāpi norādaarī tas, ka Daugavas lībiešu kristīšanās bieži notiek individuāli. Indriķa hronikāvairāki jaunkristītie saukti vārdos 30 vai arī minēts, ka kristās liels skaits ciemuiedzīvotāju. 31 Tas nozīmē, ka valdnieka autoritāte nav tik liela, lai ticības maiņanotiktu līdz ar valdnieka kristīšanos. Viegli neklājas arī ietekmīgākajam Gaujaslībiešu vadonim Kaupo, kurš sākotnēji tika padzīts un tikai ar krustnešu unzemgaļu palīdzību spēja atkarot pats savu pili, 32 tomēr Turaidā kristītie retisaukti vārdos, un šķiet, ka šejieniešiem vairumā gadījumu tomēr nācās pieņemtvadoņa jauno ticību par savējo.Kopumā Daugavas lībiešu sabiedrība pēc sava sastāva ir tuvāka agro pilsētusabiedrībai, kurai raksturīgs spēcīgs tirgotāju un amatnieku slānis ar plašākāmindivīda tiesībām un neizteiktu vadoņa varu, bet iedzīvotāju sastāvs navmonoetnisks.Turaidas jeb Gaujas lībiešu reģiona attīstība notikusi citādi, un to noteikušiatšķirīgi faktori. Pat pieņemot, ka ne visi līdzenie kapi, kuri ir hronoloģiskiagrāki, Gaujas baseinā ir atklāti, šo teritoriju lībieši apguvuši vēlāk. Šeit samērānelielā teritorijā izvietoti vairāki pilskalni, kuru apdzīvotība nav ilgstoša, tieierīkoti neapgūtā teritorijā, acīmredzot kā varas centri.Gaujas lībiešu teritorijā ir vērojamas arī citas pazīmes, kas liecina par varasmanifestāciju, – par tādu var uzskatīt kapu uzkalniņu veidošanu. Lai ganuzkalniņkapi veidoti arī Daugavas baseinā, Gaujas lībiešiem tie ir raksturīgāki.Kapu uzkalniņa uzbēršanu var saistīt ar varas manifestēšanu, tāpat arīugunskapus, jo pats sadedzināšanas process ir komplicētāks, tas izraisa emocijas.Lībiešiem atšķirībā no kuršiem, kuriem šajā laikā dominē ugunskapi, kremēta28 Zariņa, A. Salaspils Laukskolas kapulauks. 10.–13. gadsimts. Rīga: Latvijas vēstures institūtaapgāds, 2006. 317.–318. lpp.29 Valk, H. Estland im 11.–13. Jh. Neuere Aspekte aus Sicht der Archäologie. Forschungen zurbaltischen Geschichte (Tartu), 2008, Bd. 3, S. 67.30 Indriķa hronika, I: 4, 7.31 Turpat, II: 7.32 Turpat, X: 10.94 Guntis Zemītis

tiek tikai aptuveni trešā daļa mirušo, turklāt 70% kremēto ir vīrieši, 33 kas varliecināt, ka šāds gods parādīts galvenokārt privileģētam karotāju slānim. Uz to,ka kremēti ietekmīgi vadoņi, norāda arī Kaupo sadedzināšana 1217. gadā. 34Krimuldas Tālēnā, Liepenēs, Turaidas Pūteļos kapu uzkalniņos apbedītovīriešu skaits ir lielāks par sieviešu. Atsevišķos vīriešu kapos atrastas sieviešurotas, savukārt sieviešu kapos – ieroči. 35 Tas, ka kapu uzkalniņos apglabātovīriešu skaits ir lielāks, varētu liecināt par to, ka šeit apbedīti karadraudzeslocekļi (tie ir Indriķa hronikā minētie draugi, latīniski – amici) un viņu ģimenespiederīgie. Disproporciju sieviešu un vīriešu skaitā var izskaidrot ar to, kakaradraudzē iesaistīto mūžs varēja aprauties jau pirms ģimenes izveidošanas.Līdz ar to Gaujas lībiešu sabiedrība šķiet vairāk militarizēta, organizēta karam.To varētu skaidrot ar dzimtu statusa nostabilizēšanos un dzimtas locekļupieaugušo pašapziņu. Militārās aristokrātijas vidū pieauga pieprasījums pēcprestižiem ieročiem, līdz ar to ļoti svarīgs kļuva šādu ieroču imports. 36 Vairākiieroči pēc importētiem paraugiem tika izgatavoti uz vietas, pieprasījumspēc tiem vairoja amatnieku prestižu un ienākumus.Acīmredzot karš, sirojumi ir būtisks faktors šī reģiona attīstībā. Iespējams,tieši ar to izskaidrojams, ka “zemgaļi allaž bija naidā ar turaidiešiem”. UzGaujas lībiešu sabiedrības militāro raksturu norāda arī Turaidas lībiešulīdzdalība cīņās ar igauņiem. Gaujas lībiešu vecākie Kaupo, Vesiķis, arīDabrelis un Ninnus ar saviem vīriem regulāri piedalās 13. gs. pirmās un otrāsdesmitgades cīņās.Nav šaubu, ka šeit pastāv arī tradicionālās nozares – zemkopība unamatniecība. Līdzās pilskalniem ir arī ciemi, tomēr tirdzniecībai nav tikbūtiskas lomas, kāda tā ir Daugavas baseina teritorijā.Jauns pavērsiens Daugavas lejteces iedzīvotāju dzīvē iezīmējas 12. gs. beigās,kad pie Daugavas tiek celti pirmie Rietumu kristiešu atbalsta punkti – 1185. gadāIkšķiles baznīca, 37 kas kopā ar pili 1186.–1202. gadā veido Ikšķiles bīskapijas33 Latvijas PSR arheoloģija, 201. lpp.34 Indriķa hronika, XXI: 4.35 Tõnisson, E. Die Gauja Liven und ihre materielle Kultur. Tallin: Eesti raamat, 1974. S. 71.36 Turpat, 166. lpp.37 Indriķa hronika, I: 6, 336.–338. lpp. (Ē. Mugurēviča komentāri).Guntis Zemītis95

centru, 1186. vai 1187. gadā sākas pils celtniecība Mārtiņsalā (Holme), 381226. gadā dokumentos pirmo reizi minēta Vecdoles pils (Alt-Dahlen), kuruordenis noposta 1298. gadā. 1359. gadā dokumentos pirmo reizi minēta Doles(Dahlen) pils, 39 1380. gadā dokumentos atzīmēta Livonijas ordeņa pils (NeuKirchholm) Salaspilī. 40 12.–14. gs. vietējie iedzīvotāji daudzviet sadzīvoja arvāciešiem. Salaspils ordeņpilī 13.–14. gs. vēl pastāvēja koka nocietinājumi, 41 kuruslīdztekus vācu bruņiniekiem varēja izmantot vietējie iedzīvotāji. 42 ArīMārtiņsalā līdzās mūra pilij nocietinātā ciema vietā turpināja dzīvot vietējieiedzīvotāji. 43 Iespējams, 14. gs. lībiešu ciems pastāvējis arī līdzās Doles pilij.Nedaudz vēlāk līdzīga rakstura pārmaiņas notiek arī Gaujas baseinā –baznīca tiek uzcelta Kubeselē, starp 1207. un 1209. gadu – ordeņa mestraVenno laikā Zobenbrāļu ordenis sāk celt pili Siguldā, 44 1214. gadā bīskaps ceļpili Turaidā. 45 Kā rāda arheoloģiskās liecības, Sateseles pilskalnā, kaut nelielākāapjomā, apdzīvotība turpinājusies arī 14. gs., 46 bet 1442. gadā pilskalns arnosaukumu “Līvu kalns” (montem item Liffen) tiek izlēņots ordeņa vasalimJohannam Recendorfam. 47Abi reģioni 12. gs. beigās un 13. gs. sākumā bija nonākuši jaunā situācijā.Tranzīttirdzniecību kopš 13. gs. sākuma kontrolēja Rīga. Sirojumi ar Gaujaslībiešu piedalīšanos turpinājās visu 13. gadsimtu. Agrākie lībiešu ciemi38 Indriķa hronika, I: 7; Mugurēvičs, Ē. Viduslaiku ciems un pils Salaspils novadā. Rīga: Latvijasvēstures institūta apgāds, 2008. 18. lpp.39 Caune, A., Ose, I. Latvijas 12. gadsimta beigu – 17. gadsimta vācu piļu leksikons. Rīga: Latvijasvēstures institūta apgāds, 2004. 156. lpp.40 Löwis of Menar, K. v. Burgenlexikon für Alt-Livland. Riga, 1922. S. 70.41 Stubavs, A. Izrakumu pēdējā sezona Salaspilī. Zinātniskās atskaites sesijas materiāli par arheologuun etnogrāfu 1975. gada pētījumu rezultātiem. Rīga: Zinātne, 1976. 82. lpp.42 Mugurēvičs, Ē. Viduslaiku ciems un pils Salaspils novadā, 85. lpp.43 Turpat.44 Caune, A., Ose, I. Latvijas 12. gadsimta beigu – 17. gadsimta vācu piļu leksikons, 463. lpp.45 Indriķa hronika, XVIII: 3; Caune, A., Ose, I. Latvijas 12. gadsimta beigu – 17. gadsimta vācu piļuleksikons, 520. lpp.46 Zemītis, G. Rakstītie un arheoloģiskie avoti par Sateseles pili. No: Letonikas avoti: Latvijaspiekraste. Arheoloģija, etnogrāfija, vēsture. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2008.355. lpp.47 Livländische Güterkunden: Aus den Jahrem 1207 bis 1500. Hrsg. H. von Bruiningk und N. Buch.Riga, 1908. Nr. 309, S. 289.96 Guntis Zemītis

pakāpeniski beidza pastāvēt – Salaspils Laukskolā vienā ciemā dzīve turpinājusiesarī pēc 13. gs. – līdz 17. gs., bet daudz mazākā apjomā, Salaspils Lipšuciems pastāv līdz 14. gs., kapsēta izmantota līdz 18. gadsimtam. 48 IkšķilesKābeļu ciems pastāvēja līdz 14. gs., 49 bet tā atradumu lielākā daļa attiecas uz13. gadsimtu. Doles Raušu ciems un kapulauks pastāvēja līdz 14. gadsimtam.Mārtiņsalā izdalāmi divi apdzīvotības periodi: 12. gs. beigas – 13. gs. sākums un13.–14. gadsimts. Ikšķiles ciemā 14.–15. gs. ieviesās jaunas celtniecībastradīcijas – Rietumeiropas hipokausta tipa krāsnis, kas saistāmas ar muižasveidošanos, 50 bet 15. gs. Ikšķiles lībiešu ciems beidza pastāvēt. 51 Izrakumosvarēja vērot, ka ciems vairākkārt cietis ugunsgrēkos. 52 Viens no tiem notika1287. gadā, 53 kad Ikšķiles ciemu pēc atgriešanās no uzbrukuma Rīgainodedzināja zemgaļi....kāds ziņnesis šurp atjoņojaun mestram, lūk, ko paziņoja:ka šonakt esot zemgaļiredzēti ap Ikšķili –pa apkārtni tie sirojuši.No pils gan viņus atsituši,bet posts it liels tur nodarīts –tā tika mestram pavēstīts –,jo pilsētā tie laupījuši,pēc tam to nodedzinājuši... 54Ar “pilsētu” (hachelwerc) Ikšķilē jāsaprot 13. gs. beigās ap pili pastāvošaisciems. Tas aizņēmis vairākus hektārus, un te konstatētas celtnes ar pavardu48 Daiga, J. Izrakumi Lipšu ciemā un kapulaukā, 39.–46. lpp.49 Daiga, J. Kābeļu apmetne. Zinātniskās atskaites sesijas materiāli par arheologu, antropologu unetnogrāfu 1972. gada pētījumu rezultātiem. Rīga: Zinātne, 1973. 30.–34. lpp.50 Mugurēvičs, Ē. Viduslaiku ciems un pils Salaspils novadā, 83. lpp.51 Graudonis, J. Ikšķiles arheoloģiskās ekspedīcijas darbs 1975. gadā. Zinātniskās atskaites sesijasmateriāli par arheologu un etnogrāfu 1975. gada pētījumu rezultātiem. Rīga: Zinātne, 1976.49.–53. lpp.52 Turpat, 50. lpp.53 Biļķins, V. Zemgaliešu brīvības cīņas. Minneapolis, 1973. 213. lpp.54 Atskaņu hronika. No vidusaugšvācu valodas atdzejojis V. Bisenieks; Ē. Mugurēviča priekšvārds;Ē. Mugurēviča, K. Kļaviņa komentāri. Rīga: Zinātne, 1998. 10371.–10380. rinda.Guntis Zemītis97

Lībiešu pavards ar zirga žokļa ziedojumu. Ikšķiles ciems. 12. gs. J. Graudoņa izrakumi un fotoun krāsns apkuri, kas jau liecina par vācu ietekmi. 55 14. gs. beidza pastāvēt arīOgresgala Čabu ciems. 56Arheoloģiskās liecības Daugavas lejtecē apliecina, ka ciemi izzuduši jau 14.–15. gs., bet to izzušanu noteica vairāki faktori. Kā ciemu izcelšanos, tā izzušanuietekmēja pārmaiņas starptautiskajā tirdzniecībā. Jau 12. gs. otrajā pusē –pārmaiņas starptautiskajā tirdzniecībā pēc vikingu laika, kad samazinājāssakari ar Skandināviju, ko aizstāja kontakti ar vācu zemēm, krievu kņazistēmun Gotlandes, domājams, vācu tirgotājiem, aizsākās tendence centriempārvietoties tuvāk Daugavas grīvai. Ieguvēji bija tie, kuri pirmie nonācakontaktā ar tirgotājiem vai spēja piegādāt tirgū pieprasītu produktu.Lībiešu zemju kristianizācija un vāciešu nostiprināšanās Rīgā šo procesupaātrināja. Nav šaubu, ka iedzīvotāju skaits 13. gs. laikā samazinājās, lai gankaragājienos vairāk iesaistīti bija tieši Gaujas lībieši, kamēr Daugavas lībiešulīdzdalība tajos nav tik pamanāma. Pēc 13. gs. tirdzniecību pa Daugavas ceļu55 Graudonis, J. Ikšķiles arheoloģiskās ekspedīcijas darbs 1975. gadā, 35.–38. lpp.56 Spirģis, R. Arheoloģiskie pētījumi Ogresgala Čabās. Arheologu pētījumi Latvijā 2006. un2007. gadā. Rīga: Zinātne, 2008. 56. lpp.98 Guntis Zemītis

Hipokausta tipa krāsns. Ikšķiles ciems. 14.–15. gs. J. Graudoņa izrakumi un fotopārņēma Rīgas tirgotāji. Daugavas lībieši vēl 14. gs. bija vieni no galvenajiemvaska piegādātājiem. 57Amatniecības loma ciemos samazinājās, un pēc 15. gs. tie acīmredzotnespēja konkurēt ar muižu un pilsētu amatniekiem. 13. gs. izzuda tādsienākumu avots kā sirojumi. Pēc zemgaļu brīvības cīņu beigām karagājieniapsīka. Sākās cīņas starp Livonijas ordeni un bīskapu par hegemoniju Livonijā.Šajās cīņās iesaistījās arī rīdzinieki, bet vietējās tautas vairs nepiesaistīja. Agrākāaristokrātija bija zaudējusi savu lomu, nelielai tās daļai iekļaujoties vasaļu,leimaņu slānī, citiem saglabājot ciema vecāko un tiesnešu statusu pagasta jebvakas robežās. Līdz ar to saruka vai pat pilnībā izzuda pieprasījums pēc prestižapriekšmetiem. Savu nozīmi bija zaudējuši vietējie ieroču meistari. Vietējoiedzīvotāju saimnieciskās dzīves pamatu aizvien vairāk veidoja zemkopība,lopkopība, Piedaugavā arī zvejniecība, kurai vairāk atbilda dzīve viensētās.14. gs. Livonijā izveidojās kārtu sabiedrība, kāda raksturīga viduslaikuRietumeiropai. Vietējās maztautas, ar dažiem izņēmumiem (bruņinieku kārtaspiederīgie, leimaņi, ķoniņi, pilsētnieki), izveidoja zemnieku kārtu. Vācu57 Mugurēvičs, Ē. Viduslaiku ciems un pils Salaspils novadā, 14. lpp.Guntis Zemītis99

izcelsmes vasaļiem līdzīgi vietējie iedzīvotāji mita arī Salaspils novadā. 14. gs.avotos minētā Koningu (Koeningk, Koning, Kiennik) dzimta, iespējams, cēlusiesno latgaļiem (letiem), bet 15. gs. lēņu grāmatas pēc lībiešu tiesībām ieguvušiPitkejāņu (Pytkeyanne) dzimtas piederīgie. 58 13. gs. kodificētās vietējotautu paražu tiesības kļuva par zemnieku kārtas tiesībām. 59 Zemnieku kārtanoformējās 14. gadsimtā. Līdz tam avoti runā vienīgi par “ļaudīm” (homines)kā pilnīgi brīvu kārtu, vārds “zemnieks” (Semenik) avotos pirmo reizi minēts1335. gadā, un vācu nosaukums Buren (Bauern) avotos parādās tikai 14. gs.beigās. 60 13. gs. pirmajā pusē nav būtisku atšķirību starp Mārtiņsalas ciema unpils iedzīvotājiem, tās kļūst pamanāmas tikai 13. gs. otrajā pusē un 14. gs. vidū. 61Laika gaitā zemnieku kārtas piederīgie nonāk aizvien lielākā atkarībā no muižas,sākas to piesaiste zemei. Laikā no 1482. gada līdz 1494. gadam tiek iedibinātanovada būšana, piesaistot zemniekus zemei. Tam seko arī dažādi ierobežojumi.Tā 1503. gadā Salas zemniekiem un zemniekiem viņpus Daugavas, piedraudotar nāves sodu, tiek aizliegts zvejot pie tačiem. 62Pakāpeniski mainījās arī Daugavas baseina iedzīvotāju etniskais sastāvs.Domājams, daļa lībiešu pārcēlās uz Zemgali, savukārt viņu vietu ieņēmabaltu maztautām piederīgie. Agrākās lībiešiem raksturīgās iedziļinātās celtnes13.–14. gs. vairs nav sastopamas, tās nomaina baltiem raksturīgās virszemesceltnes, 63 kas liecina par to, ka tās cēluši balti – visticamāk, latgaļi, arī sēļi, kuri,kaut mazākā skaitā, šeit bija dzīvojuši iepriekš. Tas iezīmēja Vidzemes lībiešuizzušanas un vienotas latviešu tautas izveides sākumu.58 Vanaga, L. Salaspils novads. Gadsimtu hronoloģija 9. g.t. pr. Kr. 21. gs. Salaspils: Salaspilsnovada dome, 2011. 35.–37. lpp.59 Švābe, A. Vecākās zemnieku tiesības. Rīga: Latvijas Skolotāju savienība, 1927. 3.–9. lpp.;Lazdiņš, J. Latvijas tiesību avoti. Teksti un komentāri. I sēj. Seno paražu un Livonijas tiesību avoti.10. gs.–16. gs. Rīga: LU Juridiskās fakultātes Tiesību teorijas un politikas zinātņu katedra, 1998.26.–33. lpp.60 Švābe, A. Latvijas tiesību vēsture. Pēc 1931./1932. m.g. Latvijas Universitātē lasītām lekcijāmatreferējis stud. iur. A. Šīrons. I daļa. Rīga: Latvijas Universitātes studentu padomes grāmatnīcasizdevums, 1932. 182. lpp.61 Mugurēvičs, Ē. Viduslaiku ciems un pils Salaspils novadā, 173. lpp.62 Turpat, 22. lpp.63 Turpat, 80. lpp.100 Guntis Zemītis

Muntis Auns Ikšķiles novadaapdzīvotība 17. gadsimtāKonferenceZiņas par Ikšķiles novada apdzīvotību Livonijas laikā ir samērā trūcīgas, 1tomēr pēc tām var spriest, ka apdzīvota galvenokārt zemes josla gar Daugavuun Mazo Juglu, ko noteica ģeogrāfiskie apstākļi un tālaika lauksaimniecībaspaņēmieniem piemērotās zemes izvietojums. Daudz vairāk informācijas sniedz17. gadsimta avoti – arklu revīzijas un gadsimta beigās sastādītās kartes.Diemžēl ne poļu 1599. gada, ne zviedru 1601. gada revīzija Ikšķili neaptvēra,tādēļ tuvākas ziņas gūstamas pēc 1638. gada arklu revīzijas materiāliem. 21638. gadā Ikšķiles pilskunga tiesā (capitaneatus) atzīmētas septiņas muižas:Ikšķiles muiža, Mācītājmuiža, Tīnūži, Turkalne, Sprēstiņi, Špenkhauzenamuižiņa, kā arī Pulkarne Daugavas kreisajā krastā, kas piederēja pie Baldonesdraudzes un 1682./1683. gada revīzijā atrodama starp Doles pilsnovada muižām.1638. gada revīzijā trūkst Berkavas muižas zemju apraksta.Ikšķiles muižai 1638. gadā piederēja 51 zemnieku saimniecība, taču četrasno tām bija tukšas. No apdzīvotajām saimniecībām 28 reģistrēts viens saimnieks,bet pārējās 19 bija pušelnieku saimniecības ar diviem–četriem, Ēvoltos (Ewoltsland; Ievalti) pat ar pieciem apsaimniekotājiem. Mašānos pušelnieki bija brāļi.Ikšķiles muižai piederēja arī krogs un revīzijas laikā neapdzīvotas dzirnavas; alukroģēja arī Ūsaiņu saimniecībā, kuras saimnieks Heinrihs bija muižas vagars unlīdz ar to atbrīvots no nodevām un muižas klaušām. Revīzijā piezīmēts, ka muižasteritorijā šaipus Daugavas ir mazs ezers (Kaparāmura ezers?), kurā netīrā ūdensdēļ nav zivju, bet zemnieki to izmanto linu mērcēšanai. Muižai piederēja brīvaszvejas tiesības Ogrē un lašu tacis.Špenkhauzena muižiņa faktiski bija Ikšķiles pusmuiža, kas tika izveidotatukšās Piktu (Pickt) saimniecības vietā un ko Rīgas rāte bija iznomājusi12Sk.: Auns, M. Ikšķiles pilsnovada vietvārdi Livonijas laikā. No: Ikšķiles almanahs. VeltījumsIkšķiles 820. gadadienai. Ikšķile, 2005. 83.–86. lpp.Dunsdorfs, E. Vidzemes 1638. gada arklu revizija: Latviešu novadi. 1. burtn. Rīga, 1938. 95.–114. lpp.Muntis Auns101

Melhioram Špenkhauzenam (Spenkhusen), bet 1639. gadā to atkal pievienojaIkšķiles muižai. Špenkhauzena muižiņai piederēja piecas zemnieku saimniecībasar sešiem apsaimniekotājiem.Tīnūžos (Lindenberg) 1638. gadā atzīmētas 16 zemnieku saimniecības, notām četras – tukšas. Pārējās 12 apsaimniekoja 18 saimnieki, t.i., pusei saimniecībubija viens saimnieks, bet citās reģistrēti pušelnieki. 11 saimnieki bija ienācējino Kurzemes. Vēl Tīnūžos bija četras sīksaimniecības, kas pa visām kopā sienaun ražas novākšanas laikā sūtīja uz muižu vienu klaušinieku. Zemniekiem bijatiesības zvejot Mazajā Juglā, taču viņi liecināja, ka kaimiņi lejpusē aizsprosto upiar tīkliem, tādēļ zivis līdz viņiem nenonāk.Turkalnē sešām saimniecībām bija deviņi apsaimniekotāji. Muižaipiederēja tukša un vēl neizbūvēta kroga vieta pie Ogres, savukārt zemniekiembija zvejas tiesības Mazajā Juglā.Sprēstiņu muižai piederēja sešas zemnieku saimniecības un krogs.Spriežot pēc saimniecību izvietojuma, 1638. gadā Ikšķiles pilsnovadā tikaapdzīvota zemes josla gar Daugavu un Mazo Juglu, kā arī Ogres grīvas apvidusun dažas “salas” starp Mazo Juglu un Kaparāmura ezeru, un šāda apdzīvotībasZemnieku un citu saimniecību skaits Ikšķiles pilsnovadā 17. gadsimtāMuiža 1638. gadā 1682.–1687. gadāZemnieku saimniecībuskaitsSaimnieku(pušelnieku)skaitsKopāT. sk. ienācējiKrogiCitas saimniecībasTukšas sētasZemnieku saimniecībuskaitsIkšķile 48 79 22 1 4+1 142 3 2Špenkhauzenamuižiņa5 6 2 1Mācītājmuiža 5 8 1 1 13Tīnūži 12 18 11 4 25 2 1Turkalne 6 9 5 1 17 1Sprēstiņi 6 6 6 1 15 3 1Berkava ? 12Kopā 82 126 47 2 5 6+1 224 8 5KrogiCitas saimniecības102 Muntis Auns

struktūra acīmredzot pastāvēja jau Livonijas laikā. Salīdzinājumā ar vairākiemcitiem Vidzemes apvidiem Ikšķiles novadā bija maz tukšu sētu. Šķiet, ka poļuzviedrukara laikā (1600–1629), kas Vidzemē faktiski beidzās 1621. gadā, kadzviedru karalis Gustavs II Ādolfs ieņēma Rīgu, Ikšķiles novads tomēr bija cietisprāvus dzīvā spēka zaudējumus karadarbības, sērgu un zemnieku bēgšanasrezultātā. Par to liecina tas, ka no 126 saimniekiem un pušelniekiem 41 bijaienācējs no Kurzemes (kurzemnieks bija arī Ikšķiles krodzinieks), bet vēl sešaspersonas raksturotas kā svešinieki un, ticamāk, nāca no kāda Vidzemes novada.Hipotētiski var pieņemt, ka jaunatnācēji te ieradās ar visu saimi, līdz ar tovairāk nekā trešdaļa zemnieku sētu iedzīvotāju (37%) nebija novada iedzimtie.Īpaši izceļama Sprēstiņu muiža, kurā visi saimnieki bija ienācēji.Interesanti ir dati par saimnieku un pušelnieku sociālo statusu. Piederībadzimtcilvēkiem norādīta tikai 61 no viņiem (48,4%), turklāt tie bija novadavietējie iedzīvotāji, tādējādi novadā dzimušo vidū bija saglabājies visaiievērojams brīvo ļaužu slānis – ap 33%, tomēr šie skaitļi raksturo sociālā statusasadalījumu vienīgi saimnieku un pušelnieku vidū un nav attiecināmi uz visuiedzīvotāju kopumu.17. gadsimta 80. gados, kad tika veikti priekšdarbi t.s. Lielā zviedru kadastrasastādīšanai (1682./1683. g. notika novada zemes uzmērīšana, 1687. g. sastādītaarklu revīzijas grāmata), Ikšķiles novada apdzīvotība bija mainījusies – ne tikdaudz jaunapgūtas telpas, cik apdzīvotības blīvuma ziņā. Salīdzinot 1638.un 1682./1683.–1687. gada datus, 3 redzams, ka nepilna pusgadsimta laikādaudzas agrākās saimniecības bija sadalījušās un to vietā izveidojušās patstāvīgusaimniecību grupas, liecinot par iedzīvotāju skaita strauju palielināšanos gan uzdabiskā pieauguma, gan, domājams, lielā mērā arī uz jaunienācēju rēķina.Korektāk ir salīdzināt 1638. gada saimnieku (pušelnieku) un 1682.–1687.gada saimniecību skaitu. Nav zināms, vai 1638. gadā katram, kas kā pušelnieksapsaimniekoja kādas saimniecības daļu, bija sava māja, taču 80. gados, spriežotpēc kadastra kartēm, katram sadalītās saimniecības apsaimniekotājam jau bijasava sēta. Abu minēto rādītāju salīdzinājums liecina, ka gandrīz 50 gadu laikāsaimniekotāju skaits Ikšķiles pilsnovadā bija pieaudzis par divām trešdaļām.Tiesa, 1638. gada dati varēja būt nepilnīgi.Saimniecības darbaspēka resursu ziņā tomēr bija sīkas. Pēc EdgaraDunsdorfa apkopotajiem materiāliem, Ikšķiles novadā 17. gadsimta 80. gados3Dunsdorfs, E. Der große schwedische Kataster in Livland: 1681–1710. Kartenband. Stockholm,1974. S. 98–100.Muntis Auns103

pastāvēja 234 zemnieku saimniecības, 4 tomēr 1682./1683. un 1687. gada datiatšķiras: kadastra karšu sastādīšanas laikā fiksēts nedaudz mazāks saimniecībuskaits. No vienas puses, tas var liecināt par jaunu saimniecību izveidošanosapmēram 5 gadu laikā, no otras puses, daļa saimniecību zemes uzmērīšanasbrīdī varēja būt neapdzīvotas, tādēļ kartēs netika iezīmētas. Izmantojot 1687. gadadatus, kuros fiksēts arī zemnieku sētu iemītnieku skaits (kopā 999 iedzīvotāji,neskaitot Sprēstiņu muižu, par kuru šādu datu nav), var secināt, ka vidējaissaimes lielums sētā bija 4,27 cilvēki, bet, ņemot vērā tikai pieaugušos (no 15 gaduvecuma) – 2,96. Tas nozīmē, ka vidusmēra saimi veidoja saimnieks, saimniece unviens kalps (tas varēja būt arī saimnieka dēls) vai – retāk – kalpone, kā arī 1–2bērni vai pusaudži. Faktiski tas ir pats minimālākais saimes lielums.Pastāvēja liela vīriešu un sieviešu disproporcija: pieaugušo vidū vīriešu bija60%, sieviešu – tikai 40%, kas galvenokārt izskaidrojams ar vīriešu kā jaunadarbaspēka ienākšanu novadā. Savukārt bērnu un pusaudžu vidū vērojama pretējaaina, kas gan nebija tik izteikta kā pieaugušajiem: zēnu bija 46,8%, meiteņu –53,2%, taču, trūkstot precīzākiem datiem par bērnu sadalījumu pēc vecuma,iemesls šādai situācijai nav noskaidrojams.Gan pēc 17. gadsimta 80. gados sastādītajām kartēm, 5 gan zemniekusētu, krogu un citu vietu sarakstiem iespējams gūt samērā precīzu tālaikaapdzīvotības ainu.Lielāko novada daļu aizņēma Ikšķiles muižas zemes. Visai blīvi apdzīvots(22 sētas) bija Zušugals starp Ikšķili un tagadējo Saulkalni, bet pie pašasSaulkalnes robežas ceļinieki varēja iegriezties Šipes krogā. Zušugals tolaik saukts45Turpat. Ir neliela neatbilstība starp E. Dunsdorfa publicēto zemnieku saimniecību sarakstu unviņa sniegto kopsavilkumu par saimniecību skaitu katrā muižā. Vislielākās atšķirības ir ziņās parIkšķiles mācītājmuižu: kopsavilkumā uzdotas 4 tai piederošas saimniecības, taču saimniecībusarakstā konstatējamas 13. Pēc E. Dunsdorfa publikācijas nav iespējams noteikt, kādi bijušiviņa apsvērumi katrā gadījumā, tādēļ šā raksta autors tabulā sniedzis datus, kas izriet no muižusaimniecību saraksta, savukārt demogrāfiskos aprēķinus veicis pēc E. Dunsdorfa kopsavilkumatabulas datiem par zemnieku saimniecību un to iedzīvotāju kopskaitu. 234 apdzīvotas sētasIkšķiles novadā 17. gs. beigās uzrādījusi arī Dzidra Liepiņa (Liepiņa, Dz. Vidzemes zemnieki unmuiža 18. gs. pirmajā pusē. Rīga: Zinātne, 1983. 60.–62. lpp., 15. tab.).Ikšķiles novada 1682./1683. gada karte (Latvijas Valsts vēstures arhīvs [LVVA], 7404. fonds,3. apraksts, 16. lieta); Doles, Salaspils un Ikšķiles novada karte (17. gs. 80. gadi; LVVA,7404. f., 2. apr., 19. l.); pateicos Valdim Villerušam par iespēju izmantot šo karšu kopijas. VairākusIkšķiles novada 17. gs. beigu plānu un karšu fragmentus publicējusi Pārsla Pētersone: Ikšķilesmuiža, baznīca un pastorāts. Latvijas Arhīvi, Nr. 2, 2003, 134.–149. lpp.; Tīnūžu, Sprēstiņu unTurkalnes muižas. Latvijas Arhīvi, Nr. 3, 2003, 125.–139. lpp.104 Muntis Auns

par Kultciemu (Kultzeem). Mājas bija izvietotas galvenokārt gar Daugavaskrastu, bet dažas arī Rīgas lielceļa (tag. Rīgas ielas) malā. Visai lielu platību apseno Ikšķiles centru – ciema vietu – aizņēma muižas lauki, bet pats ciems jau senvairs neeksistēja, un galvenie dzīvīguma uzturētāji tur bija vairs baznīca, kā arīDančakrogs un Zingeru sēta tagadējās Rīgas un Ozolu ielas krustojumā.Vieta ar citu lielāku māju grupu (10 sētas) Daugavas krastā Ogres virzienātika saukta par Strīdekšu galu (Strideckghall) – tie ir tagadējie Elkšņi. Strīdekšugala ziemeļpusei garām gāja Rīgas lielceļš ar Elsiņu krogu (Easing krough,Elsingskrog) un vēl trim zemnieku saimniecībām ceļa malā. Aiz Strīdekšu galanākamo, jau nelielāku māju grupu dēvēja par Rutkukalnu (Rutkekaln). Patlabanšo vietu iezīmē Doles iela Ogrē pie pašas Ikšķiles novada robežas (ielasnosaukums sasaucas ar Rutkukalna Doles – Dohle, Dahl – māju nosaukumu).Tālāk ārpus tagadējā Ikšķiles novada – Ogres pilsētas robežās – ap 25saimniecības samērā kompakti bija izvietotas Ogres grīvas apvidū (Ogres centrāun Pārogrē, dažas arī Ogres salā). Šīs saimniecības bija ieguvušas apzīmējumu“Ogrēnieši” (Ogerische). Ogres Akmeņu ielas rajonā atradās Sīļugala ciems(Sihlesghals Zeem), Ogres kreisajā krastā uz austrumiem no Lašupēm – Briņķuciems (Brincke Zeem). Tālāk Ikšķiles muižas zemes aplieca Sprēstiņu muižassaimniecības un turpinājās gar Daugavu uz augšu gandrīz līdz mūsdienuCiemupes un Ķeguma robežai.Attālāk no Daugavas Mazās Juglas virzienā kompaktu grupu ar septiņāmsētām veidoja Kliģu kalna (Kliggekaln, bijusī Idden zeme) saimniecībasKaparāmurā. Novada ziemeļrietumu daļā izklaidus bija izvietojušās 11 Špenkhauzenapusmuižas sētas – Siliņi, Luņģi pašreizējā Ikšķiles novada teritorijā,kā arī Piķukalna (tag. Pikalne) saimniecības, Priekškājas, Jaksti un dažas citas,kas mūsdienās atrodas Salaspils novada teritorijā. Vēl kādas 12 Ikšķiles muižassaimniecības – Krampēnciems (Krampenzeem) – bija iespiedušās starp Tīnūžiemun Turkalni. Tas ir tagadējais Kranciems. Vairākums māju atradās Mazās Juglastuvumā, galvenokārt tās labajā krastā, bet kreisajā krastā pie tagadējām Stariņumājām bija ierīkota pusmuiža.Ikšķiles mācītājmuižai pakļautās saimniecības atradās izklaidus dažādāsvietās starp citām Ikšķiles muižas saimniecībām.Tīnūžu muižā (Lindenberg) apdzīvotā un lauksaimniecībā izmantotāteritorija aizņēma samērā šauru zemes joslu abos Mazās Juglas krastos ar lielākāmsētu grupām tagadējos Tīnūžos, Ceplīšos un Dobelniekos. Mazās Juglas labajākrastā uz ziemeļrietumiem no Tīnūžiem atradās Dragūnu krogs (Dragne Krough).Muntis Auns105

Šķiet, ka tikai 17. gadsimta 80. gados nodibināts otrs Tīnūžu muižai piederošskrogs, kas atradās ārpus muižas teritorijas, – Mūrkrogs Rīgas lielceļa malā.Mazās Juglas labajā krastā no tagadējām Kursiešu mājām līdz Bļodniekiembija izvietotas Turkalnes muižas (BandemersGodz/WillkenHoff/Turkaln)saimniecības, vairāku sētu grupa atradās arī upes kreisajā krastā Turbu apkaimē.Sprēstiņu muižas (Prestings Hoff, Pröbstingshof) saimniecības meklējamasgalvenokārt Daugavas krastā tagadējā Ciemupē, dažas sētas Rīgas lielceļa malā,pie kura atradās arī trīs Sprēstiņu muižai piederošie krogi – Ogres (piepārceltuves pār Ogri), Spalvu un Kreiju (Kray krough, Kreijen Krug) krogs.Daugavas kreisajā krastā esošās Berkavas muižas zemnieku sētas gandrīzvisas bija izvietotas tuvu upei tagadējā Tomes pagasta Berkavā un Bekuciemā.Aprakstītā Ikšķiles novada apdzīvotības struktūra saglabājās līdz19. gadsimta vidum, kad lielākā skaitā tika dibinātas jaunas saimniecības unapgūtas jaunas teritorijas, nemaz nerunājot par Ikšķiles un Ogres vasarnīcuciematu, vēlāk pilsētu veidošanos. Salīdzinājumam var pieminēt, ka, piemēram,Turkalnes muižā 1834. gadā bija vēl tikai 13 saimniecības, bet 1850. gadātām bija nākušas klāt 11 jaunas. 6 Tai pašā laikā līdz ar Rīgas HES celtniecību20. gadsimta 70. gadu sākumā tika nojauktas daudzas Zušugala un Strīdekšu galamājas. 7Jādomā, ka etniskā ziņā Ikšķiles novads 17. gadsimtā bija diezganviendabīgs un, atskaitot nelielu vācu kopienu, absolūto iedzīvotāju vairākumuveidoja latvieši (to skaitā lībiešu pēcteči). Lai gan nav rakstīto avotu, kas varētuliecināt par novada pamatiedzīvotāju lībiešu asimilāciju, šķiet, ka tā bijanoslēgusies jau Livonijas laikā, un to droši vien paātrināja novada atrašanāsnozīmīga tirdzniecības un kara ceļa malā, kas paaugstināja sērgu un karapostījumu risku un radīja apstākļus jaunu iedzīvotāju ienākšanai tukšajās sētās.Sētu nosaukumu etimoloģijas analīze būtu jāatstāj valodnieku ziņā, tomērlīdztekus latviskiem mājvārdiem (Garpēteri, Krieviņi, Rudzīši, Sētiņi, Siliņi,Vēstnieki, Vilciņi u.c.) skaidri samanāms arī lībiskais mantojums: Idden land(līb. ida ziemeļaustrumi), Kauggain (līb. kaug, kauk tāls), Memman (13. gs.Indriķa hronikā minēts lībiešu Memekules ciems), Panter (ig. pand loks, stīpa,osa), Tamme (līb. tamm ozols), Tempe (līb. tõmp, temp gabals) u.c.; minētas arīLībiešu mājas (Libeth, Libets land, vēlāk Zingeri blakus Dančakrogam), kuru67Turkalnes muižas 1811.–1858. gada iedzīvotāju revīzijas (LVVA, 199. f., 1. apr., 481. l.).Sk.: Kļaviņš, D. Daugavmalas ainavas biogrāfija: Rīgas HES radītās pārmaiņas. No: Ikšķilesalmanahs. 3. laidiens. Veltījums Ikšķiles 825. gadadienai. Ikšķile, 2010. 242. lpp., 19. att.106 Muntis Auns

nosaukums vismaz sākotnēji droši vien liecināja par pēdējiem lībiešiem jaupārlatviskotajā novadā. Lai gan 17. gadsimtā novadā ienāca daudz kurzemnieku,šķiet, ka saimniecībām tika saglabāti agrākie nosaukumi, vienīgi TurkalnesRatnieki, kur apmetās brāļi Pēteris un Klauss, gadsimta beigās jau tika saukti parKursīšiem jeb Kursiešiem.Uzmanība pievēršama 1638. gadā minētajai Idden land zemei, kuruapsaimniekoja Vilhelms un Pēteris Kliģi un kas vēlākos laikos pazīstama kā Kliģukalns ar Kliģu un Rudzīšu mājām. Ja Idden land nosaukums cēlies no debespuses(ziemeļaustrumi) apzīmējuma, tad jākonstatē, ka Kliģu kalns atrodas uzziemeļaustrumiem no Kābelēm, nevis no kādreizējā Ikšķiles ciema, un tas varētubūt viens no argumentiem par labu tam, ka senākais pirmsvācu laika novadacentrs, iespējams, saistāms nevis ar Ikšķiles ciemu, bet gan ar Kābeļu apmetnipie tagadējās Ikšķiles un Saulkalnes robežas.Liela daļa mājvārdu, kas Ikšķiles novadā minēti 1638. gadā, tādā vai citādāveidā saglabājās līdz 20. gadsimtam un pazīstami arī mūsdienās. Var minēt,piemēram, Brektus, Čukurus, Dragūnas, Dūckas, Launagus, Tručus Tīnūžu–Dobelnieku galā, Grāverus, Ievaltus un Tammas Kranciemā, Turbas Turkalnē,Slankaiņus pie Ogres robežas, Miemenes Elkšņos, Kābeles Zušugalā, Luņģusun Siliņus Pikalnes virzienā u.c., vairāki jauni mājvārdi – Bļodnieki, Godiņi,Kliģi u.c. – fiksēti 17. gadsimta beigās. Attīstoties apbūvei novadā, būtu ganjāsaglabā senie nosaukumi, gan jāatjauno jau zudušie, tomēr vēsturiski nozīmīgievietvārdi, piemēram, nosaucot Zušugalā jaunveidojamās ielas Kultciema un RīgasHES celtniecības laikā iznīcināto saimniecību vārdā, kaut kādā veidā atdzīvinotStrīdekšu nosaukumu Elkšņos vai Idus zemes nosaukumu Kaparāmurā. Tasizdarāms, arī veidojot vizuāli interesantas norādes un piemiņas zīmes uzikšķiliešu pastaigām iecienītā dambja un citās vietās, tādējādi bagātinot mūsuvēsturisko atmiņu un novada pievilcību.Muntis Auns107

J. K. Broce. Bīskapa Meinarda monuments. Ap 1774?. No: Brotze, J. Chr.Sammlung verschiedner Liefländischen Monumente, Prospecte, Munzen, Wapenetc. (turpmāk – Monumente). Bd. 1, s. 93108 Aija Taimiņa

KonferenceAija Taimiņa Pirmā šejienes antikvitāte –bīskapa Meinarda monuments,Broce un Rīgas rāte18. gadsimta izskaņāPar visu laiku izcilāko ikšķilieti pelnīti uzskatāms Meinards (ap1130/1140–1196) – augustīniešu kanoniķis no Zēgebergas un pirmais Ikšķilesbīskaps (1186–1196), Latvijas un Igaunijas apustulis. Zināms, ka Meinardssākotnēji ticis guldīts Ikšķiles baznīcā, bet 14. gadsimtā viņa pīšļi pārbedītiRīgā, Doma baznīcā.Historiogrāfijā bīskapa Meinarda vārds atrodams jau kopš 13. gadsimta,viņš godbijīgi pieminēts kā pirmais kristiešu misionārs. Tomēr attieksmepret 1993. gada 8. augustā kanonizētā Meinarda apbedījuma vietu Rīgas Domāvisos laikos nav bijusi viennozīmīga: tā mainījusies visai plašā amplitūdā nopielūgsmes līdz aizmirstībai un ignorancei, līdz atgriezusies pie vēsturiskāsatmiņas piepildīta respekta pret kristīgo identitāti apliecinošu vērtību. Meinardapīšļu glorifikācijas sākums 14. gadsimtā nav strikti fiksējams, toties precīzivar datēt tās beigas un secīgi – atdzimšanas brīdi. Lūzuma punkts iezīmējamsapgaismības laikmetā – 18. gadsimta 80. gadu vidū, un par to vēsta Rīgas rātesprotokoli.Dažkārt Rīgas rātei kā pilsētas pārvaldes augstākajai instancei nācāsiejaukties arī baznīcas lietās. 1 Divās 1786. gada rātes sēdēs tika izskatītiziņojumi par situāciju Doma baznīcā.Doma baznīcas administrācija 1786. gada pavasarī bija nolēmusi uzsāktremontdarbus. Neilgi pēc darbu sākuma Doma baznīcas inspektors JohansJākobs Daniēls Bētefoiers (Bötefeuer, 1741 Rēbele (Röbel) Mēklenburgā – 1802Limbaži) 2 rātes sēdē 1786. gada 25. maijā ziņoja: “..pēc tam, kad Doma baznīcā12Tā parasti bija Rīgas virskonsistorijas un Rīgas superintendenta kompetence.Tirgotājs Bētefoiers dzimis (ārsta ģimenē) un izglītojies Vācijā. Rīgā ieņēmis šādus amatus:Lielās ģildes dokmanis (1779), Lielās ģildes vecākais (1782), rātskungs (1784.29.IX–1786.XII,pats atkāpies), tirdzniecības tiesas asesors (1787), birģermeistars (1787), konsistorijas padomnieks,Doma baznīcas inspektors, pilsētas galva (1790, dažas nedēļas). Sk.: DeutschbaltischesBiographisches Lexikon 1710–1960. Köln: Böhlau, 1970. S. 85.Aija Taimiņa109

uzsāka tīrīšanu (Ausweisung), bija redzams, ka šajā baznīcā daudzi ģerboņi unepitāfijas ir tā novecojuši, ka tos nedrīkst kustināt, lai tie pavisam nesabruktu.Tas ir traucējoši ne tikai minētajam nodomam [tīrīt baznīcu], bet arī tāpēc, kabojātie ģerboņi un epitāfijas apdraud zem tiem stāvošos; tāpēc referenta kungsvēlējās A[ugsti] G[odātajai] rātei ieteikt, lai tā izsludina šīs baznīcas pārziņiempriekšrakstu, kā tiem šajā reizē izturēties.Tika nolemts, ka tām ģimenēm, kas eksistē un ir zināmas, iesniegt ziņojumupar to senču ģerboņu un epitāfiju bojājumiem un jautāt, vai tās pievērsīsiesģerboņu atjaunošanai vai atļaus tos noņemt. Savukārt nezināmo ģimeņu sakarāizsludināt [ziņojumu].”[“..vorzunehmendn Ausweissung der Domkirche gefunden, dass viele Wapen und Epitaphienin dieser Kirche so veraltete waren, dass sie, ohne gänzlich zusammen zu fallen, nicht gerührtwerden könnten. Da nur solches nicht allein der vorhandenen Absicht hinderlich sey, sondernauch dieser verfallenen Zustand der Wapen und Epitaphien der darunter stehenden mit Gefahrdrohe, so habe d. Herr Referent solches E. W. E. Rath unterlegen wollen, damit derselbe denVorstehern gedachter Kirche, wie sie sich dabey zu erhalten hätten, eine Vorschrift zu ertheilenzu belieben möge.Wurde beliebet den Familien, welche existiren und bekannt sind, von dem verfallenenZustande der Wapen und Epitaphien ihrer Vorfahren Nachricht uz ertheilen, und anzufragen,ob sie so viel zur Ausbeßerung der Wapen, wenden oder solche wegräumen laßen wollen. InAnsehung der unbekannten Familien aber eine Publikation ergehen zu laßen.”] 3Sludinājumu ievietoja Rīgas laikrakstā “Rigische Anzeigen”: “Tā kā Domabaznīcas tiesa uzskata par nepieciešamu likt iztīrīt Doma baznīcu un šajā sakarāir norādījusi, ka dažādi dzimtu ģerboņi un epitāfijas ir ļoti bojātas un tiemneatliekami nepieciešama labošana (Reparation), tad tie, kam ar šiem ģerboņiemun epitāfijām ir kāds sakars, tiek aicināti četru nedēļu laikā a dato pieteiktiesminētajā baznīcas tiesā saistībā ar to labošanu (Ausbesserung). Pretējā gadījumāpēc četru nedēļu termiņa beigām šie bojātie ģerboņi un epitāfijas tiks noņemti.Publicatum Rīgas rātsnams, 1786. gada 22. jūnijā.” 4Pēc četriem mēnešiem (1786. gada 11. septembrī) Rīgas rātei atkal nācāsizskatīt ar Doma baznīcas remontu cieši saistītu jautājumu. Baznīcā pa to laikubija notikuši visai lieli pārveidojumi. “Nekārtības, kas notikušas Doma baznīcastīrīšanas laikā”, bija izraisījušas rīdzinieku tūlītēju sašutumu. Tāpēc rātes sēdē1786. gada 11. septembrī tika spriests par šādu lietu: “Bētefoiers kā Doma34Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīvs (turpmāk – LVVA), 749. f., 6. apr.,202. l. (Rīgas rātes protokoli par 1786. gadu), 95.–96. lpp.Rigische Anzeigen von allerhand Sachen… XXV Stück, Montag, den 22ten Junius 1786, S. 231.110 Aija Taimiņa

aznīcas inspektors ziņo par to, ko viņam pavēstījuši guberņas prokurorsHurko (Hurko) un apriņķa advokāts (Kreisanwalt) Frolands (Frohland), kasnorādījuši uz nekārtībām, kas notikušas Doma baznīcas tīrīšanas laikā, noņemotbojātos un nebojātos ģerboņus, ar varu noārdot (gewaltsam ausweisen) dziļimūros ievietotās marmora epitāfijas un liekot nokalt pirmo šejienes antikvitātiun akmens rotājumus no pirmā Rīgas bīskapa Meinarda kapa, neievērojot to,ka publikācijā [laikrakstā] Intelligenz Blätter noteiktais termiņš vēl nebijabeidzies [..] Pēc apgabala advokāta kunga domām, tā tam nebija jānotiek. [..]Referenta kungam nākas ziņot A. G. rātei, ka no mūra nav tikusi izkaltaneviena epitāfija, bet laikam tikuši izņemti laukā dzelzs stieņi, kā arī to, kabīskapa Meinarda kaps tur joprojām netraucēti stāv un tikusi nojaukta ārējāapmale, kas komunikantiem bija sašaurinājusi pieeju altārim. 5 Otrkārt,noņemto epitāfiju un ģerboņu gabali joprojām tur atrodas, un katrs, kas vēlas,var tos atkal uzstādīt.”[“..und die erste hiesiege Antiquitat und steinerne Zierrathen von dem Grabe des erstenrigischen Bischofs Meinhardt abhauen laßen, ohngeachtet ausgesetzte Termine in einer durchdie Intelligenz Blätter bekannt gemachten Publicaton noch nicht verschloßen geweßen [..]Nach der Meinung des H. Kreis Anwaldes hätte solches nicht gesehen müßen. [..]Der Herr Refe. muß hierbey am W. Rath unterlegen, daß keine Epitaphien aus der Mauerausgehauen, wohl aber die eiserne Stangen [..] herausgenommen worden, wie denn auchdas Grab des Bischofs Meinhardt noch ungeruhrt da stünde, und nur eine äußere Leistewelche den Communicanten den Zugang zum Altar beenget hätte, abgestoßen wäre. InZwiehen (?), befanden sich die Stücke der abgenommenen Wapen und Epitaphien noch alleda und konnten selbige von einen jeden, der es verlangen, wiederum aufgesetzt werden.”] 6Paskaidrojumus sniegt tika uzaicināts inspektors Bētefoiers. Doma baznīcasinspektoram nācās taisnoties rātei par remonta laikā nodarīto kaitējumu. Viņškā baznīcas administrācijas galva jau 1785. gada 25. maijā bija saskaņojis ar rātivisai saprotamo nodomu noņemt bojātās epitāfijas, bet vēlāk izrādījās, ka beztam remontdarbu laikā Doma baznīcā no sienām tika noņemta liela daļa cituģerboņepitāfiju, ar biezu apmetumu aizsegtas un nobalsinātas 15.–17. gadsimtafreskas (tostarp Pastarā tiesa apsīdā), izcirstas liepas baznīcas dārzā. Citētais rātes56Acīmredzot domāta 1651. gadā izveidotā Oto fon Mengdena kapakmens tumba, kas atradāszem Meinarda monumenta un aizsedza tā apakšējo daļu 60 cm augstumā. Sk.: Brotze, J. Chr.Sammlung verschiedner Liefländischen Monumente, Prospecte, Münzen, Wappen etc. Bd. 1, S. 29.Manuskripts Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā (turpmāk – LUAB).Sk.: LVVA, 749. f., 6. apr., 202. l., 82.–84. lpp.Aija Taimiņa111

protokols rāda, ka rāte bija saņēmusi Vidzemes guberņas ģenerālprokurora 7kolēģijas padomnieka Sv. Vladimira ordeņa kavaliera Osipa OsipovičaRomeiko-Gurko jeb Hurko (Hurko, Гурко, Ромейко-Гурко, ap 1740–1811) 8sūdzību, ko rāte nekādi nevarēja atstāt bez ievērības. 9 Vietniecības pārvaldesaugstu stāvošā ierēdņa asā reakcija pret notiekošo baznīcā saprotama unizskaidrojama: viņš nācis no senas katoliskas baltkrievu šļahtiču dzimtas, kasdaudzkārt atbalstījusi katoļu baznīcu. 10Doma baznīcas remonts 1786. gada vasarā nav būvnieciski saimnieciskspasākums vien. Tas iezīmē robežšķirtni, paradigmu nomaiņu, vērtību sistēmaskrīzi kā Rīgā, tā visā 18. gadsimta Eiropā.Baznīcas “iztīrīšanas” jautājums neatšķetināmā vijumā apvienoja praktiskiutilitārās vajadzības (lai baznīcas draudzes telpā ir tīrs, gaišs, drošs) unracionālisma strāvojumu kontekstā skaidrojamas principiālas nostādnes. Parremonta laikā risināmajiem praktiskajiem jautājumiem draudzes pārstāvjirunāja un apspriedās atklāti un savus nodomus, kā jau tas piedien, fiksēja7Liborija Bergmaņa sastādītajā Rīgas adrešu grāmatā 1790. gadam fiksēts Rīgā atrodamoguberņas un pilsētas iestāžu personāls atbilstoši amatam, rangam un kārtai. Vidzemes guberņasģenerālprokurors piederēja Rīgas vietniecības valdībai, kas atradās Rīgas pilī, un Hurkovārds tika minēts kā piektais pēc Rīgas vietniecības ģenerālgubernatora Brauna, Rīgas apriņķavietniecības gubernatora Beklešova un diviem valsts padomniekiem (Lēvisa un Želtuhina).[Bergmann, L.] Rigasches Adreßbuch vom Jahre 1789. Riga: Julius Conrad Daniel Müller,[1790]. S. 4.8Osips Gurko (Иосиф Иосифович Гурко (Ромейко-Гурко), Iосiф Рамейка-Гурка, ap 1740–1811),valsts padomnieks, dienestā no 1763, pulkvedis Polijas armijā, Mogiļevas vicegubernators(1773), 2. departamenta provizors Pēterburgas Zemes tiesā, kolēģijas padomnieks (no 1786),Kurzemes vicegubernatora pienākumu izpildītājs, Rīgas guberņas prokurors (1789–1793),Kurzemes vicegubernators (1797–1799). Gurko jeb Romeiko-Gurko dzimtas sākotne meklējamaSmoļenskā un Mogiļevā jau 15. gs., Lietuvas lielhercogistes laikā. Osipa Gurko tēvam18. gs. piederēja muižas Oršas apriņķī Vitebskas guberņā. Sk.: Smoļenskas ģenealoģijas forumāinternetā, pieejams: http://forum.smolensk.ws/viewtopic.php?f=59&t=36894&start=0.Īsas ziņas par Osipu Gurko un viņa dzimtas fondu Krievijas Valsts kara vēsturiskajā arhīvāMaskavā (Российский государственный военно-историчeский архив, РГВИА, ф. 232, 323 ед.хр., 1774–1916 гг., оп. 1), sk. Krievijas arhīvu fondu rādītāja (20. daļā, 279.–280. lpp.) elektroniskajāpublikācijā internetā, pieejams: http://guides.rusarchives.ru/browse/guidebook.html?bid=240&sid=842356#refid842196.9Sūdzību bija iesniedzis arī kāds Rīgas apriņķa advokāts Frolands (Kreisanwalt Frohland), parkuru vēl nav izdevies atrast ziņas.10 Piemēram, Jans Jozefs Romeiko-Gurko ir bernardīniešu konventa dibinātājs Mstislavļā (Baltkrievija,Mogiļevas apgabals) 1729. gadā.112 Aija Taimiņa

aznīcas administrācijas sēžu protokolos. Ārenda Buhholca 1886. gadā citētieDoma draudzes padomes protokolu ieraksti šķietami rāda, ka galvenā personaremontdarbos bijis “pirmais draudzes vecākais Ēlers”, kurš tātad arī būtuatbildīgs vēstures priekšā par viduslaiku pieminekļu iznīcināšanu. Domājams, katirgotāja Lielās ģildes vecākā Ēlera (Ehler) pienākums bija vadīt un pārraudzītremontdarbu praktiskās norises. Tomēr protokoli nepasaka visu. Zemtekstāslēpjas patiesā motivācija, kas noteica darbu pasūtītāju principiālos lēmumus.Tikai minējumu formā, laikmeta gara dzīves kontekstus pārlūkojot, varmēģināt rekonstruēt vārdos neizteikto un nepierakstīto.Vairums notikuma aculiecinieku un laikabiedru nosauc vārdā citupersonu, tas ir protokolos pieminētais Doma baznīcas administrācijaspriekšsēdētājs Bētefoiers, kura “postošā roka” 11 realizējusi baznīcas iztīrīšanasplānu. Tieši Bētefoiers bija draudzes atbildīgā persona, kam vēlāk nācās sniegtatskaiti Rīgas rātei par notikušo, un tieši viņš uzskatāms par radikālo darbuiniciatoru. Inspektora Bētefoiera vērienīgās darbības Doma baznīcā uzskatāmiliecina par viņa pasaules uzskatu, un plānveidīgās rīcības motīvi meklējamiBētefoiera pārliecībā. Būtiski uzsvērt, ka viņš nebija mazizglītots barbars,agresīvs vandalis: Bētefoiera darbības skaidrojamas racionālisma radikālākoideju kontekstā.Tāpēc inspektora persona rada dziļāku interesi. Zināms nav daudz.Bētefoiera un Doma baznīcas 1786. gada remonta sakarā izteiksmīgujaunības atmiņu stāstu fiksējis Garlībs Merķelis (1769–1850) mūža otrajāpusē rakstītajos “Manas dzīves tēlojumos un aprakstos”. 12 Merķelis pieminējisskolas gados (t.i., apmēram pirms 50 gadiem) daudzkārt redzēto Pastarās tiesas11 Doma baznīcas pastor primarius Matiāsa Tīla (Thiel, 1775–1843) izteikums 1833. gadā rakstītāiesniegumā, kas bija adresēts baznīcas administrācijai, citēts pēc: Neumann, Wilhelm. Berichtüber die Wiederherstellungsarbeiten am Dom während des Jahres 1895. In: Zehnter und ElfterRechenschaftsbericht der Dombauabtheilung .. für die Jahre 1894 und 1895. Riga: W. F. Häcker,1896. S. 66–75, šeit S. 68.12 Merkel, Garlieb Helwig. Darstellungen und Charakteristiken aus meiner Leben. Bd. 1–2. Leipzig:K. F. Köhler, 1839–1840. Bd. 1. 1839. XXX, 318 S.; Bd. 2. 1840. XIV, 382 S.Aija Taimiņa113

gleznojumu 13 Doma baznīcas apsīdā, ko Bētefoiers bija licis 1786. gadaremonta laikā aizkrāsot. Gleznojuma vēsturiskā un mākslinieciskā vērtība neBētefoieram, ne Merķelim nebija vērā ņemams arguments, lai seno mākslasdarbu saglabātu: Merķelis uzslavē Bētefoiera izlēmīgumu un stingroraksturu, kas nebija ielaidies kompromisos un nebija piekāpies lūgumiemgleznojumu saudzēt. Bētefoiers “bija daudz ko vērts sava pareizā domāšanas veida(richtiger Verstand) un stingrā rakstura dēļ, ko, pēc manām domām, viņšbija apliecinājis arī šādā gadījumā. Vienā no pilsētas baznīcām, korī, altāravelvē bija Pastarās tiesas gleznojums vai drīzāk zīmējums. Kristus sēdēja tronī,ar palmu zaru un zobenu rokās. Pa labi – svēto pulks uz ceļiem, ar augšuppaceltām rokām un eņģelis, kas darbojās, lai to pulku pavairotu ar citiem, noaugšāmcēlušos pulka. Pa kreisi šaušalīgi velnu tēli ar knaiblēm, āķiem unnagiem grūda (zarrten) lejā lielās liesmās citas dvēseles. Pēdējā grupā rindojāsdaudzi noslēpumaini grupējumi (obscoene Stellungen); tas viss laikam bijaradies 16. gadsimta sākumā, kad Rīga vēl bija katoliska. Tad, kad es kāDomskolas audzēknis sēdēju korī, tas man bija traucējoši un pretīgi. Kad B.bija puika, viņam būs bijis līdzīgi. Kā pilsētas galva viņš pavēlēja gleznojumunobalsināt. Tika lūgts saudzēt seno darbu, ko pierakstīja slavenam meistaram.“Ak nu!” viņš atbildēja. “Vecs vai jauns: tas ir riebīgs!” – un balsinātājs darījasavu darbu. Laikam jau būtu vajadzējis gleznojumu pirms tam nokopēt.” 1413 Par apsīdas un velvju figurālo gleznojumu izpēti 1895. gada pavasarī, tās gaitā atsegtajiemfragmentiem, gleznojumu datējumu ar 17. gs. un iespējamo atribūciju ziņas fiksētas VilhelmaNeimaņa ziņojumā. Neimanis komentē Doma baznīcas virsmācītāja Tīla izteikumu, ka “slavenāfreska ir kāda Mikelandželo skolnieka priekšzīmīgs darbs”, norādot, ka to nevajag saprast burtiski.Sk.: Neumann, W. Bericht über die Wiederherstellungsarbeiten am Dom während des Jahres1895, S. 68–69. Lai gan Tīla apgalvojums ir aplams no mākslas vēstures skatpunkta, tomēr viņaizteikums iezīmīgi liecina par to, cik augstu Rīgas vēstures un mākslas sapratēju aprindās gleznojumssavulaik tika vērtēts.Jāatzīmē, ka maldīgs ir Neimaņa apgalvojums, ka Pastarās tiesas gleznojums tika aizkrāsotsatjaunošanas darbos laikā no 1815. līdz 1820. gadam (turpat, S. 66). Tas noticis jau 1786. gadaremonta laikā, ko apliecina arī Liborijs Bergmanis: “1786. gadā baznīcas iekštelpa tika pilnīgiatjaunota, mūrus nobalsināja baltus, tomēr diemžēl tādēļ tika aizbalsināta arī vecā skaistāfreska, kas attēloja Pastaro tiesu un pletās pāri visām plašajām kora velvēm; tā mums ir laupītauz visiem laikiem. No 13. un 14. gadsimta monumentiem (izņemot Meinarda un arhibīskapaVilhelma pieminekļus) tur vairs nav palicis pāris neviens akmens.” Sk.: B-g-n [Bergmann,Liborius v.]. Ueber einige ältere und neuere Denkmäle und Kunstwerke in der Petri- und Domkirche.Rigaische Stadtblätter, 1816, Nr. 33, 15. August, S. 252–263.14 Merkel, G. H. Darstellungen. Bd. 1. 1839, S. 130, Anm.114 Aija Taimiņa

Arī Merķelis bija līdzīgos uzskatos un pat pēc 50 gadiem nostājās drīzākBētefoiera pusē. Tas ir simptomātiski, īpaši ņemot vērā, ka Rīgā tolaik uzskatīja,ka 16. gadsimta sākumā fresku gleznojis meistars no Mikelandželo skolas.Merķelis turpat pasaka vēl vienu būtisku lietu, proti, ka “B. savu lielo bagātībuir pats ieguvis. Galu galā viņa gudrība ir vairāk vērta nekā mūsējā. [..] pateicotiescītīgam (empor) darbam, [viņš] bija ticis laukā no dziļas nabadzības”, 15 tātadarī to, ka Bētefoiers ir nācis no trešās šķiras (viņa tēvs bija ārsts), un arī tāpēcbruņniecības un garīdzniecības vērtību sistēma viņam ir sveša. Doma baznīcasinspektoru neuzrunāja slavenā 16. gadsimta beigu historiogrāfa Dāvida Hitreja(Chitraeus, 1530–1600) teiktais rakstīto vēstures avotu sakarā: “Dievs pats irpavēlējis laika grāmatas rakstīt, kurās rūpīgi un kārtīgi atzīmēti un saglabātiDieva un augsto valdnieku (kā Dieva vietnieku uz zemes) kā baznīcas, tālaicīgajā valstībā lielie darbi. Ne tikai tādēļ, lai mūsu pēcnācējiem saglabātuatmiņā lietas, kas pirms mūsu laikiem notikušas, kas citādi īsteni un patiesipaietu un izgaistu, ja tās nepierakstītu; bet gan vispirms tādēļ, ka tās ir skaidraDieva apredzes un klātbūtnes pie cilvēkiem liecība un Dieva taisnības piemērs,kā arī ticīgo sargs un glābiņš pasaulīgajā valstībā.”[“Gott hat selbst befohlen CHRONIKEN oder Zeitbuecher zu schreiben/ darinn die grossenWerck vnd Thaten Gottes / vnd der hohen Regenten/als Gottes Stadthalter auff Erden/beydes in der Kirchen vnnd Weltlichen Regierung fleissig vnd trewlich auffgezeichnet vndverwaret werden. / Nicht allein die gedechtnis deren dingen so vor vnsern zeiten geschehen/auff die Nachkommen zuerhalten/ welche sonst gantz vnd gar vergienge vnd erlesche/ wosie nicht aufgeschrieben/vnd den Chroniken einuerleibet wuerden/ Sondern fuernemlich/das klare zeugnissen Goettlichern versehung vnd gegenwart im Menschlichem Geschlecht /vnd Exempel der Gerechtigkeit Gottes / [..] / auch schutz vnd erretung der frommen/ inWeltlicher Regierung.”] 16Īpaši viduslaikos memoriālie pieminekļi kļūst par akmenī kaltāmhronikām, un to pastāvēšanas dziļākā būtība skaidrojama Hitreja vārdiem.Var pieņemt, ka apgaismības laikmeta intelektuāļa Bētefoiera uzskatusbija veidojuši franču apgaismības laika radikālā domātāja – abata GijomaTomā Fransuā Reināla (Raynal, 1713–1796) darbi, kas postulēja viduslaikugarīgajam mantojumam atklāti naidīgus principus, tostarp noraidot kristīgās15 Turpat, S. 129–130, Anm.16 Sk.: Chytraeus, David. Newe Sachssen Chronika vom Jahr Christi 1500 biss auffs XVII. Leipzig:Verlegung Henningi Grossen, 1597, S. [a] (Vorrede vbers Chronicon). Eks. LUAB, inv. nr.R 6009.Aija Taimiņa115

eliģijas dogmas atspoguļojumu sakrālajā mākslā. Reināla darbs “Eiropiešukomercijas un kārtības politiskā un filosofiskā vēsture abās Indijās” 17 bijaviens no visvairāk lasītajiem vēlīnā apgaismības laikmeta sacerējumiem, kurabrīvdomīgās, antikoloniālās un antiklerikālās nostādnes dziļi iespaidoja netikai Francijas sabiedrību. 18 Reināla sacerējumus aizgūtnēm lasīja Franklins,Radiščevs, Reināla citāts kļuva par Merķeļa “Latviešu” epigrāfu. Jau 1776. gadāar Reināla idejām krievu lasītājus iepazīstināja N. Novikovs. 19 Reināla darbs asāformā apliecina modernās domāšanas no senajiem laikiem pārmantotāsarhaiskās kārtības konfliktu, pretstata racionālo un dogmatiski sastingušo,klerikālo pasaules uztveri. Arī sakrālā māksla ir divu paradigmu cīņas lauks.Sava darba 19. nodaļā “Par daiļajām mākslām un daiļliteratūru” Reināls raksta:“Pirms tumšajiem gadsimtiem kristietība Eiropā bija iznīcinājusipagāniskās senatnes dievības un nebija saglabājusi pāris mākslas, kas kalpotuvalstij, lai nostiprinātu evaņģēliju un palīdzētu to sludināt. Krāšņā reliģija, koatdzīvina Grieķijas un Romas smaidošās dievības, tika aizvietota ar šausmuun skumju atainojumiem, kas atbilst traģiskajiem notikumiem, kuri vēstapar [kristietības] rašanos un tālāko gaitu. Gotikas gadsimti mums ir atstājušipieminekļus, [no] kuriem drosmīgi un majestātiski dvesmo gaumes un elegancesatliekas. Visi šie tempļi bija būvēti kā krusts, vainagoti ar krustiem, piepildītiar krustiem, greznoti ar šausmu un bēru ainām, ar ešafotiem, spīdzināšanu, armocekļiem, bendēm.Kas atlika mākslām, kas bija nosodītas, lai nemitīgi iebaidītu ar asiņu, nāves,elles ainu tēlojumu? Tikpat riebīgas kā to modeļi, tikpat niknas kā tie prinči un17 Raynal, Guillaume-Thomas. Histoire philosophique et politique des établissements et du commercedes Européens dans les deux Indes. Amsterdam, 1770.18 Darba pirmais izdevums anonīmi iznāca 1770. gadā Amsterdamā, bet pēc tam, kad 1772. gadāsacerējumu aizliedza, Reināls pēc diviem gadiem to izdeva no jauna ar mainītu nosaukumu:Histoire de deux Indes (1774). Arī jauno izdevumu ierakstīja aizliegto grāmatu indeksā. Vēlreizpapildināts, darbs iznāca 1780. gadā (Genève: J.-L. Pellet, 1780), un tad Reināla sacerējumsizraisīja vēl asāku pretreakciju: to nolādēja Parīzes parlaments, autoram tika piespriestscietumsods, bet grāmata tika publiski sadedzināta. Lai izvairītos no apcietināšanas, Reinālamnācās bēgt uz Angliju. Vēlāk viņš uzturējās Prūsijā un Šveicē, ir izteikts pieņēmums, ka Reinālsbijis arī Krievijā, kur viņu labvēlīgi pieņēmusi Krievijas cariene Katrīna II. 1787. gadā viņamatļāva atgriezties Francijā.19 Domājams, ka jau 1787. gadā grāmata bija iztulkota krievu valodā (tulkojums ar nosaukumu“Философическая и политическая история о заведениях и коммерции европейцев в обеихИндиях” netika izdots).116 Aija Taimiņa

J. K. Broce. Bīskapa Meinarda monumenta uzmērījums. Ap 1774?. No: Brotze, J. Chr.Monumente, Bd. 1, s. 94bAija Taimiņa117

J. K. Broce. Bīskapa Meinarda kapakmens un tā apraksts. Ap 1774?. No:Brotze, J. Chr. Monumente, Bd. 1, s. 95pāvesti, kam tās kalpoja, tikpat pazemīgas un rāpojošas kā šo darbu pielūdzēji,tās kopš šūpuļa iespaidoja bērnus, tās padziļināja bailes no kapa, [draudot] armūžīgas tumsības šausmām, un tās padarīja zemes vaigu skumju pilnu.118 Aija Taimiņa

Beidzot ir pienācis laiks samazināt šo reliģijas, [proti], sabiedrības policijas,ešafotu.” 20Nav jāšaubās, ka augstas raudzes intelektuālis un apdāvinātais mūziķis, 21„īsts ģēnijs” 22 Bētefoiers, kas turklāt zināja “visas Eiropas valodas, izņemotturku”, 23 arī bija Reinālu lasījis (tāpat kā Merķelis). Bet citētais Reināla izteikumszīmīgs ne tikai tā antiklerikālā patosa dēļ. Reināla estētisko vērtību mērauklair Grieķijas zelta laikmeta māksla, viņš ir klasicisma apoloģēts, kam viduslaikupieminekļi ne tikai ir vienaldzīgi (kā vairumam tajā laikā 24 ), bet arī radikālinepieņemami. Kopš 18. gadsimta 60. gadiem Eiropā dzīvesstilu noteica klasiskāestētika, kas strauji pārveidoja gan glezniecību, literatūru un mūziku, ganarhitektūru un pilsētvidi. Daudzkārt klasicisma triumfa labad nācās upurētaizgājušo gadsimtu mantojumu. Vēl 1792. gadā – tātad pēc 5 gadiem – rātskungsJohans Kristofs Bērenss (Berens, 1729–1792) ar neslēptu niknumu rakstīja:20 Raynal, G.-T. Histoire philosophique et politique des établissemens et du commerce des Européens dansles deux Indes. Genève: J.-L. Pellet, 1780. T. 4. P. 670–671. Skatīts Francijas Nacionālās bibliotēkas(Bibliothèque nationale de France) digitālajā kolekcijā “Gallica bibliothéque numérique” tiešsaistē(skatīts 28.09.2011.). Pieejams: http://gallica.bnf.fr/ark:/12148/bpt6k1066093. SignatūraG-6558.Reināla apcerējuma jaunais – 1781. gada Ženēvas izdevums tika turpināts un papildināts ar vēl4 sējumiem (kopā 10 sējumi). 1781. gada izdevuma 10. sēj. 19. nodaļā “Par daiļajām mākslāmun daiļliteratūru”, 334. lpp.21 Bētefoiers komponēja, diriģēja, dziedāja, virtuozi spēlēja vairākus instrumentus. 1766. gadā viņšir komponējis un diriģējis Biķeru baznīcas iesvētīšanas kantāti, kuras tekstu sacerējis J. G. Herders.Sk.: Gailīte, Z. Par Rīgas mūziku un kumēdiņu spēli. Rīga: Pētergailis, 2004. 276., 278. lpp.22 Laikabiedrs Rīgas mācītājs Antons Bernhofs Bētefoieru raksturojis šādi: “Vīrs, kas apveltīts arizciliem talantiem, īsts ģēnijs, kuram piemita apskaidrots prāts, viņš pārvaldīja angļu, franču,holandiešu valodu, viņa spējas mūzikā bija tādas, kādas var gaidīt no virtuoza; viņš bija izglītotstirgotājs, to respektēja (fürchteten ihm) pat provinces pirmās personas.” Sk.: Buchholtz, A. W.Materialien zur Personenkunde der Ostseeprovinzen. [Riga, bis 1875]. Bd. 6, Eintrag 1149. RokrakstsLUAB.23 Arī Rīgas Domskolas rektors Snells uzsver Bētefoiera izcilo muzikālo apdāvinātību un tāpatnosauc viņu par “īpašu ģēniju, izcilu tirgotāju, valstsvīru, darījumu cilvēku, oratoru – un visā viņšir pamatīgs”. Sk.: Snell, K. G. Beschreibung der russischen Provinzen an der Ostsee. Jena, 1794.S. 297.24 Piemēram, Varakļānu grāfs M. J. fon der Borhs (Borch, 1753–1810), kas 1776.–1777. gadāapceļoja Sicīliju un Maltas salu, detalizēti apraksta antīkos tempļus un dabu, bet ignorē romānikasun viduslaiku baznīcas (Borch, M. J. Briefe über Sicilicn und Malta. 1782). Arī J. V. Gēte savaItālijas ceļojuma (1786–1788) piezīmēs (1816–1817) apraksta tikai Sicīlijas un Romas antīkospieminekļus (Goethe, J. W. Italienische Reise. Bd. 1–2. 1816–1817).Aija Taimiņa119

“..mēs pateicamies jaunajai mākslai par Sv. Pētera baznīcas brīnišķīgo torni, betmēs nevaram tai pateikties, ja tā no senā Doma kopā ar putekļiem riebīgāveidā izmet pieminekļus vai tos pārbūvē.” 25Bētefoiera iniciētie Doma baznīcas remontdarbi patiesi iezīmē radikālupagriezienu pasaules uzskatā, pāreju no vārdiem pie darbiem. Tā irrobežsituācija. 26Nākas atzīt, ka 1786. gada vasarā tieši Rīgā viegli aizklātā formā realizējiesviens no pirmajiem dekristianizācijas pasākumiem Eiropā; vēlāk – 18. gadsimta90. gadu vidū, drīz pēc Lielās franču revolūcijas, līdzīgas darbības risinājāsdaudzviet Francijā. 27Savukārt Rīgas Ķeizariskā liceja konrektors Johans Kristofs Broce (Brotze,1746–1823) bija paspējis neilgu laiku pirms baznīca remontdarbiem steigānozīmēt un uzmērīt Meinarda epitāfiju un monumentu. Bez tam īsos, betrūgtuma pilnos vārdos viņš pieminēja Doma baznīcas zudušos memoriālospieminekļus savās vēstulēs. 1786. gada 3. augustā viņš rakstīja FrīdrihamKonrādam Gādebušam (Gadebusch, 1719–1788) Tartu: “Tagad Doma baznīcātiks noņemti visi vēl palikušie ģerboņi un pieminekļi, daži no tiem ir ļotiskaisti; tāpēc ka tīra baznīcu. Visi ģerboņi ir nomesti uz grīdas, un tas ir kā piepasaules gala. Ko es varēju, es vēl norakstīju.”[“In der Domkiche werden jetzo anoch alle übrige Wapen und Denkmäler, darunter einigesehr schöne sind, abgenommen, weil man die Kirche ausweisst. Die Wapen werden alle aufdem Boden geworfen und sind so gut als aus der Welt. Was ich gekonnt, habe ich nochabgeschrieben.”] 2825 Berens, J. Chr. Bonhomien geschrieben bei der Eröffnung der neuerbauten Rigischen Stadtbibliothek.Erstes [-zweites] Profil. Mitau: J. F. Steffenhagen, 1792. S. 90.26 Saprotams, ka tad, kad 1812. gada aplenkuma laikā Rīgas pilsoņi paši nolēma Doma baznīcāiekārtot graudu noliktavu, arī viņus vadīja visai līdzīgi racionāli uzskati. Vēl četrus gadus pēcaplenkuma beigām (līdz 1816. gadam) baznīcā bija graudi, un rezultātā stipri cieta vēl atlikušieDoma baznīcas pieminekļi.27 Piemēram, saskaņā ar vietējās varas rīkojumu 1792. gadā tika pārveidota Albi katedrāleFrancijas dienvidos: lai atbrīvotos no “veclaiku māņticības” liecībām, pārbūvēja kori, undemolēšanas iznākumā (gluži tāpat kā Rīgā) stipri cieta unikāls lielizmēra Pastarās tiesasgleznojums (15. gs. beigas). Tomēr Francijas iekšlietu ministra iejaukšanās brutālosdekonstrukcijas darbus apturēja. Sk. aprakstu par Albi Sv. Cecīlijas katedrāli; pieejams:http://fr.wikipedia.org/wiki/Cath%C3%A9drale_Sainte-C%C3%A9cile_d’Albi.28 J. K. Broces vēstule F. K. Gādebušam. 1786.3.VIII. Vēstule nav saglabājusies, fragmenti public.:Buchholtz, Arend. Denkmäler im Dom in Riga. In: Rigasches Almanach für Jahr 1886. Riga:W. F. Häcker, S. 1–57, šeit S. 3.120 Aija Taimiņa

Bīskapa Meinarda monumenta fragments: kreisās fiālesdaļa (46 x 15 x 52 cm). Rūsgans dolomītveida kaļķakmens.Atrasts 1929. gadā. Arhitekta Paula Kampes fotogrāfija. No:Campe, P. Ein neuaufgefundenes Fragment der im Jahre 1786zerstörten Umrahmung des Grabmals Bischof Meinhards imSt. Marien-Dom zu Riga. No: Latvijas Universitātes raksti.Acta universitatis Latviensis (Architektūras fakultātes sērija1.5.). Rīga: LU, 1930/1934, 305.–322. lpp., att.Aija Taimiņa121

Pēc 10 dienām Broce turpināja: “Mūsu Doma baznīca ir pilnīgi tukša. Visimonumenti ir noņemti. Ipse Meinhardus evadere vix potuit. 29 Tāpat ir nokaltirotājumi, kas kā kapela apņēma Meinarda kapu; pāri ir palicis vienīgi tasakmens, uz kura ir uzraksts (Inschrift), un tas ar viņa attēlu.”[“Unsere Domkirche wird ganz leer, alle Monumente sind abgenommen. Die Zierrathen, welchein Art einer Kapelle Meinhards Grab umgaben, sind ebenfalls weggehauen und nur der Stein, aufwelchem seine Inschrift, und der darauf liegende mit seinem Bildnisse sind übrig gelassen.”] 30Broce rezignēti, bez sašutuma rezumēja: “Priekš manis tas notika īsteni paragru, jo es būtu atšifrējis vēl daudzus vecus akmeņus: tagad tas vairs neizdosies.”[“Für mich geschah das freilich zu früh, denn ich hätte noch manchen alten Steindechiffrirt itzt: aber geht dies nicht mehr an.”] 31Remontdarbi Domā turpinājās, baznīcas mūri tika pārklāti ar biezuapmetuma slāni, kas pilnībā nosedza arī aizmūrēto Meinarda apbedījuma vietusienā. Iznākumā vienīgi trīs Broces zīmējumi 32 ir saglabājuši vēsturei ticamuliecību par autentisko “pirmā Livonijas apustuļa” monumentu. 33Tomēr tā nebija pirmā reize, kad Broce pievērsies Meinarda monumentam.Broci kā īstenu antikvārā virziena vēsturnieku īpaši interesēja lietiskie vēsturesavoti, tostarp memoriālie pieminekļi. Gadījumos, kad rakstītie avoti nebijaatrodami vai to ziņas bija šaubīgas, lietiskie avoti spēja sniegt ticamas unprecīzas ziņas. Pāris gadu pēc ierašanās Rīgā Broce pirmais sāka mērķtiecīgi29 Pats Meinards tikko varēja izglābties (tulk. no latīņu val.).30 J. K. Broces vēstule F. K. Gādebušam. 1786.[13.]VIII. Sk.: Buchholtz, A. Denkmäler im Domin Riga, S. 5.31 Turpat.32 Oriģinālattēlus sk. Broces manuskriptā: Brotze, J. Chr. Sammlung verschiedner LiefländischerMonumente, Prospecte, Müntzen, Wapen etc. Bd. 1, S. 93, 94, 95. LUAB. Varētu pieņemt, kapirmais attēls (monumenta kopskats) tapis vēl 18. gs. 70. gadu sākumā, bet divi pārējie (uzmērījumsun kapa plāksnes skice) vēlāk.33 Meinarda kapakmens pieminējumu vēsture nav visai gara, turklāt visi hronisti aprobežojas vienīgiar epitāfijas uzraksta citēšanu (ar nelielām variācijām tekstā). Pirmais (1593) ir Rostokas Universitātesteoloģijas profesors Dāvids Hitrejs “Saksijas hronikas” 10. nodaļā par reliģiju un reformācijuNirnbergā, Magdeburgā, Halberštatē, Goslārā, Hamburgā, Vismārā un arī “Livonicae veró ciutitati,Riga, Derbatum et Reualia” (sk.: Chytraeus, D. Chronicon Saxoniae et vicinarum aliquot Gentium.Lipsiae, Impensis Henningi Grosii, 1593. P. 293–294), 1618. gadā – baznīcu vizitators MartinsAšanejs (Martin Aschaneus, Mårten i Borgby, Martinus Laurentii Aschaneus, 1575–1641), vēlāk īsi juristsKaspars fon Ceimerns (Ceumern, 1690) un, protams, Johans Gotfrīds Arnts (Arndt) 1753. gadā.122 Aija Taimiņa

Bīskapa Meinarda monumenta fragmenta uzmērījumi. Ap 1929. Arhitekta Paula Kampes(Campe, 1885–1960) zīmējumsapzināt viduslaiku memoriālos pieminekļus šejienes baznīcās, un 18. gadsimta70. gadu sākumā tapušais Broces zīmējums visai korekti fiksē bīskapa Meinardamonumentu. Jāatzīmē, ka Broces zīmējums ilustrēja drīzumā iznākušo (1776)jaunā Āraišu mācītāja Gustava Bergmaņa “Vidzemes vēsturi”. Bergmanis tadpaskaidroja: “..šajā vēsturē atrodami varā gravēti triju mestru un divuarhibīskapu kapakmeņi, ko vēstures cienītāji tik ilgi bija veltīgi vēlējušies[..] visvērtīgākais, kas no seniem laikiem ir saglabājies, ir Meinarda kapapiemineklis Domā.”[“..deren Bekanntmachung der Liebhaber der Livländischen Geschiche so lange vergeblichgewünscht. [..] das schätzbare aus dem Alterthum übrig gebliebene Grabmal Meinhards istin der Domkirche.”] 34Iznīcināto Meinarda monumentu bija iespējams atjaunot, tikai pateicotiestrim Broces zīmējumiem. Pirmais mēģinājums bija 19. gadsimta 40. gaduizskaņā, kad, ņemot par paraugu Broces zīmējumu, pēc Doma baznīcasmācītāja Tīla (Thiel) ierosmes uz apsīdas sienas ar pelēku eļļas krāsu tikauzzīmētas monumenta aprises. 35 Meinarda monumentu rekonstruēja (ar34 Sk.: Bergmann, G. Geschichte von Livland nach Bossuetischer Art entworfen. Leipzig: Schwickert,1776. S. [7] (Erklärung der Kupfer und Vignetten). Attēls (oforts) kā atsevišķa lapa pie S. 3.35 Das Inland, 1851, Nr. 12, Sp. 19.Aija Taimiņa123

izmaiņām 36 ) 1896. gadā Vilhelma Neimaņa vadībā; tomēr gadsimtiem ilgivēstures elpas apdvesta nozīmīga pieminekļa vietā bija stājies atdarinājums,dekorācija.Ilgi uzskatīja, ka pēc remonta no 13. un 14. gadsimta monumentiem(izņemot Meinarda un arhibīskapa Vilhelma pieminekļus) Domā vairs navpalicis pāri nekas, neviens akmens. Tomēr 1929. gadā būvgružos viens akmensno Meinarda monumenta tika atrasts, to identificēja, aprakstīja un nofotografējaPauls Kampe. 37 Kampes veiktā izpēte ļāva precizēt Broces zīmējumosredzamo. Atrastais pieminekļa kreisās fiāles fragments (46 × 15 × 52 cm)ir no rūsgana (nevis balta!) kaļķakmens. 38 Salīdzinot Neimaņa rekonstruētomonumentu ar oriģinālfragmentu un Broces zīmējumiem, nācās atzīt, karekonstrukcijā bija ieviesta virkne izmaiņu, piemēram, ka īstās fiāles patiešāmbijušas par 3 cm platākas, kas atbilst Broces uzmērījumā fiksētajam (13,5 cm),un augstāk izvirzītas virs sienas plaknes. Kopumā bija jāatzīst, ka Broces attēlikorekti atainojuši oriģinālmonumentu. Turklāt Kampe secināja, ka 1786. gadaremonta laikā tika nokaltas ne tikai visas virs sienas plaknes izvirzītās Meinardamonumenta detaļas (kā tika uzskatīts), bet, to darot, no sienas izkalti arī tajā dziļiiemūrētie epitāfijas akmeņi, gluži tā, kā 1786. gada 11. septembrī bija fiksēts jauminētajā Rīgas rātes protokolā.Paradoksāli, ka mūsdienās vienīgais autentiskais Meinarda monumentafragments vēlreiz šķiet noslēpies. Iespējams, tas meklējams Rīgas vēstures unkuģniecības muzeja kolekciju dzīlēs. Rīgas Doma astoņsimtgades sakarā būtuvērts šo Rīgas viduslaiku tēlniecības darbu celt godā.36 Apbedījums 1895. gadā tika pārvietots: tas tagad atrodas 2 m tālāk no sākumvietas (apsīdasdziļumā), kā arī ir pacelts augstāk. Tolaik izpētes gaitā sienā bija atrasta niša, un Neimanisuzskatīja, ka tā ir īstenā, sākotnējā Meinarda pīšļu atrašanās vieta. Atbilstoši tika nolemtstur rekonstruēt monumentu. Šim viedoklim oponēja Pauls Kampe, kurš uzskatīja (1930), kaNeimaņa laikā atrastā niša bija paredzēta Svēto Asiņu altārim, nevis Meinarda apbedījumam(Campe, sk. 37. atsauci, 313. un 324. lpp.). Rekonstrukcijas gaitā 1896. gadā pīšļus novietojanevis pašā nišā, bet virs tās.37 Campe, P. Ein neuaufgefundenes Fragment der im Jahre 1786 zerstörten Umrahmung desGrabmals Bischof Meinhards im St. Marien-Dom zu Riga. No: Latvijas Universitātes raksti.Acta universitatis Latviensis (Architektūras fakultātes sērija 1.5.). Rīga: LU, 1930/1934, 305.–322. lpp., att. Dots arī teksta kopsavilkums latviski: Kampe, P. Bīskapa Meinarda izpostītā kapapieminekļa atrastais fragments Rīgas Doma baznīcā. Turpat, 323.–326. lpp.38 LU ģeologu izdarītā analīze liecināja, ka šāds dolomītveida kaļķakmens Latvijā nav atrodams,tuvākās atradnes ir Igaunijā pie Tallinas (Laaksberg). Sk.: Campe, 318. lpp.124 Aija Taimiņa

Ēriks Jēkabsons Ikšķiles pagasta vēsture19.–20. gadsimtā:izpētes iespējas LatvijasValsts vēstures arhīvāLatvijas pagastu vēstures izpētē situācija būtībā ir analoģiska tai, kādavalda mūsu valsts vēstures zinātnē kopumā. Pirmkārt, tas attiecas uz vēl arvienpastāvošajiem “baltajiem plankumiem” (viena pagasta vēsturē vairāk, citā mazāk).Otrkārt – uz vienotas un atbilstoši izstrādātas metodoloģijas trūkumu, kārezultātā tās nedaudzās, parasti vietējo vēsturnieku vai novadpētnieku sarakstītāspagastu vēstures, kuras jau ir izdotas vai sagatavotas izdošanai (naudastrūkums šim mērķim pašvaldībās ir vispārzināms), ļoti atšķiras cita no citas ganizpētes metožu, gan tematikas, gan hronoloģisko robežu ziņā, turklāt galvenokārtto nosaka autoru zinātniskā sagatavotība un intereses. No vienas puses, šādadaudzveidība ir dabiska, attaisnojama un pat vēlama (galu galā tā pastāv arītādās Eiropas valstīs, kur sen jau ir izpētīta katras pilsētiņas un lauku teritorijasvēsture), tomēr, no otras puses, daudzos gadījumos šie pētnieki neapzinās, kurjāmeklē būtiskā informācija, un bieži aprobežojas vienīgi ar aculiecinieku (dažkārtlabākajā gadījumā) mutvārdu liecību atstāstu, uzdodot tās par pārbaudītiemvēsturiskiem faktiem. Protams, pastāv zinātņu palīgnozares, kurās šāda veidaavots ieņem nozīmīgu vietu (piemēram, novadu izlokšņu pētīšanā, folkloristikā,daļēji etnogrāfijā, arheoloģijā utt.). Taču pie tādām noteikti nepieder vispusīgaun objektīva pagasta, novada, pilsētas vēsture. Jo galu galā nav iespējams uzrakstītarī, piemēram, kādas atsevišķas lauku mājas, pienotavas vai skolas vēsturipilnīgi atrauti no tā pagasta, novada un valsts vēstures, kurā minētie objektiatrodas. Tādējādi atmiņu pieraksti ir izmantojami, taču kā viens no avotiem, kassalīdzināms ar dokumentālajām liecībām attiecīgo avotu krātuvēs.Minēto Latvijas vēstures zinātnē pastāvošo trūkumu galvenais cēlonisjāmeklē, pirmkārt, ilgā padomju okupācijas posma radītajos apstākļos unizkropļojumos visas mūsu valsts iekšējās dzīves attīstībā. Tādēļ šodien mumsjācenšas savu diemžēl ierobežoto 1 iespēju robežās šo situāciju labot un pētīt1Ar apzīmējumu “ierobežots” šeit jāsaprot pirmām kārtām pagastu un pilsētu pašvaldību –vistiešāk konkrētās administratīvās teritorijas vēstures izpētē ieinteresēto institūciju dažādāsfinansiālās iespējas, kā arī atbilstoši zinātniski sagatavotu pētnieku trūkums.Ēriks Jēkabsons125

arī atsevišķu pagastu, novadu un pilsētu vēsturi. Taču tas jādara nevis atrauti noapriņķa, reģiona, visas valsts un dažos gadījumos pat visa Baltijas jūras reģionavalstu vēstures, bet gan – kā šīs kopīgās vēstures sastāvdaļu, kura spēj topilnveidot, papildināt vai pat mainīt dažus tajā pastāvošos priekšstatus.Minētais saskatāms uz pilnīgi visu Latvijas administratīvo teritorijupiemēra. Arhīvos un zinātniskajās bibliotēkās iespējams atrast burtiskimilzīgas, līdz šim neviena neizmantotas, daļēji aizmirstas vai sen jau nevienamnezināmas informācijas daudzumu par visiem Latvijas pagastiem. Bijušā Rīgasapriņķa teritorijai, tāpat kā visām citām Latvijas daļām, bijis savs vēsturiskāsattīstības ceļš un būtiskas attīstības īpatnības, ko galvenokārt noteica atrašanāssamērā tuvu reģiona administratīvajam, kā arī kultūras un sabiedriskās darbībascentram – Rīgas pilsētai. Raksta mērķis ir nevis vispusīgi un dziļi aplūkot Ikšķilespagasta vēsturi, bet, balstoties uz Latvijas Valsts vēstures arhīvā (turpmāk: LVVA)esošo Ikšķiles pagasta vēstures materiālu piemēra, norādīt darba virzienus, kurusiespējams izmantot, pētot kādas konkrētas Latvijas administratīvas vienībaspagātni. Turklāt raksta uzdevums nekādā gadījumā nav uzskaitīt visus LVVAmateriālus, kuri ietver informāciju par Ikšķili, kas vienkārši nav iespējamsapjoma un izpētes stāvokļa dēļ, bet vienīgi norādīt uz galvenajiem pētniecībasvirzieniem ārkārtīgi bagātajā LVVA materiālu klāstā, hronoloģiski galvenouzmanību pievēršot 19. gadsimta otrās puses un 20. gadsimta materiāliem.Uzsākot vispusīgu kāda konkrēta pagasta vēstures izpēti, jākonstatēpārmaiņas tā administratīvajās robežās dažādos laika posmos. Pirmkārt,jāaplūko pagastā ietilpstošās bijušās muižas un tām piederošās zemes, jo tiešipēc tām iespējams konstatēt atsevišķu zemju piederību vēlākajam pagastamvēl viduslaikos vai jaunajos laikos. Piemēram, Ikšķiles pagastā ietilpa vairākasmuižas, un to vēsturi iespējams izpētīt, vienīgi izmantojot arī LVVA materiālus.Neapšaubāmi katras muižas kā vienīgā un vadošā lauku dzīves centra līdz pat19. gadsimtam un zināmā mērā arī vēlāk vēsture ir ļoti sarežģīta un svarīga (turklātne tikai no muižnieku dzimtu vēstures viedokļa). Tajā atspoguļosies īpašniekumaiņas, viņu attieksme pret zemniekiem, šo zemnieku likteņi (piemēram,saistībā ar vēl līdz 19. gadsimta otrajai pusei pastāvējušo rekrūšu militārodienestu), dažādu militāru konfliktu, slimību epidēmiju u. c. ietekme utt. Kāpiemērus varētu nosaukt vairākus LVVA fondus, kuriem uzmanība noteiktibūtu jāpievērš arī vietējās, šajā gadījumā – Ikšķiles vēstures pētniekiemnākotnē (iekavās norādīts fonda numurs un gadi, kurus aptver tajā ietvertiedokumenti), – Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas muižas (6999. f.; šeit atrodamimateriāli par Ikšķiles muižu un Ikšķiles mācītāja muižu 1623.–1925. g.),126 Ēriks Jēkabsons

Muižnieku dzimtu dokumenti (1100. f.; 1422.–1942. g.), Ikšķiles draudzesmuižu plāni (7404. f.; 1688.–1690. g.), Ikšķiles, Salaspils un Doles stārastijasmuižu plāni (7404. f.; 1780. g.), Ikšķiles muižas un Ikšķiles mācītājmuižas aktiun vaku grāmatas (7172. f. – Vidzemes muižu vaku grāmatas, 1659.–1874. g.),Vidzemes muižu revīziju fondā atrodas Ikšķiles muižas zemju un zemniekurevīziju materiāli un to papildinājumi par 1782., 1811., 1816., 1826., 1834. un1850. gadu 2 u.c.Otrkārt, jāaplūko vietējo reliģisko draudžu un mācītāju darbība, kurānoteikti atspoguļosies novada vēsturiskie likteņi un pārmaiņas iedzīvotājusastāvā. Draudzes un līdz ar to arī iedzīvotāju vēsturei atkal vispilnīgāk varizsekot LVVA materiālos, iespēju robežās papildu informāciju iegūstot vēl citosavotos un literatūrā (piemēram, tālaika presē u.c.), kā arī no aculiecinieku vai pataculiecinieku tuvinieku stāstījuma. Visplašākā rakstura materiāli par to atrodamiIkšķiles–Salaspils evaņģēliski luteriskās draudzes (235. f.; 1714.–1909. g.)un Ikšķiles pareizticīgo draudzes (232. f.; 1846.–1906. g.) dokumentos jebbaznīcas grāmatās. 3 Runājot par pēdējo, jāatzīmē, ka Ārlietu ministrijas Politiskiekonomiskā departamenta fondā atrodamas ziņas par Ikšķiles pareizticīgodraudzes reevakuācijas gaitu no Padomju Savienības, par ko sarunas norisa1929.–1935. gadā (2574. f., 2. apr., 4407. l.).Treškārt, tā ir pagasta administrācijas dokumentācija. Vispirms jākonstatē,kādi materiāli atrodas paša pagasta valdes fondā. Salīdzinājumā ar dažu citupagastu fondiem Ikšķiles pagasta valdes fonda (914. f.; 1910.–1938. g.) diviapraksti nav sevišķi apjomīgi, tomēr tajos ir 1913. gada pagasta valdes sēžuprotokoli, pagasta robežās dzīvojošo zemessargu un karadienestā papildusiesaucamo saraksti (1910.–1911. g.), zirgu uzskaites saraksts (1912. g.), Ikšķilesmācītājmuižas vaku grāmata, kapitālu aizņēmēju parādzīmes (1914. g.),nodokļu maksātāju saraksti un ziņas par mājlopiem (1915. g.), sarakste arRīgas apriņķa 2. rajona tautskolu inspektoru par pretbaku potēm skolēniem(1915. g.), pagasta valdei piesūtītie Rīgas apriņķa zemnieku lietu komisāra,karaklausības komisijas u.c. iestāžu apkārtraksti administratīvos, karaklausībasu.c. jautājumos (1915. g.), 4 sarakste ar Rīgas apriņķa valdi par pagasta valdesdarbinieku pieņemšanu un atbrīvošanu no amatiem (1927. g.), pagasta valdes234LVVA, 199. f., 1. apr., 486. l.Tāpat kā saglabātie 1897. gada tautas skaitīšanas materiāli un revīziju dati, digitalizētā formāvispārēji pieejami LVVA mājaslapā: www.lvva-raduraksti.lv.LVVA, 914. f., 1. apr., 1.–9. l.Ēriks Jēkabsons127

apkārtraksti saimnieciskos, administratīvos, nodokļu, lauksaimniecības u.c.jautājumos (1937. g.), pagasta 1926./1927. gada budžets un sarakstīšanās parto, Pašvaldību departamenta instrukcijas par pagasta padomes un revīzijaskomisijas vēlēšanām (1924. g.), sarakste ar pagasta skolām izglītībasjautājumos un skolas vecumā esošo bērnu saraksts (1927. g.), sarakste arZemkopības ministriju par šķīrēju komisijas izveidi un tās sēžu protokoli(1920. g.), zemesgrāmatu aktu noraksti (1930.–1933. g.), Elkšņu skolas,Turkalnes skolas, Ikšķiles tautas nama izbūves plāni (1938. g.), lauksaimniekiemizsniegto apliecību noraksti par viņiem piederošajām mājām un zemes platību(1930. g.), sarakste ar Rīgas kara apriņķa priekšnieku par pilsoņu iesaukšanukaradienestā, atbrīvošanu no tā un ieskaitīšanu rezervistos (1932. g.), kā arīkaradienestā iesaucamo saraksti (1926.–1927. g.). 5Diemžēl Ikšķiles pagasta materiāli atšķirībā no citu pagastu dokumentācijasvaldes fondā saglabājušies vienīgi fragmentāri. Nav saglabājušiespagasta iedzīvotāju saraksti, tāpat fondā nav iekļauti pagasta valdes unpadomes sēžu protokoli, kuri ļautu zinātniski un detalizēti atspoguļot visaspagasta dzīves sfēras līdz 1940. un dažos gadījumos – pat 1944. gadam. Tomērsaskaņā ar grāmatvedības regulām protokoli, tāpat kā citi svarīgākie pagastapašvaldības darbības dokumenti, bija jānosūta uz Rīgas apriņķa valdi, kasnoteikti tika darīts arī šajā gadījumā. Tādējādi pagasta valdes sēžu protokolukopijas vai to daļa kopā ar pagasta revīziju u. c. materiāliem atrodama Rīgasapriņķa valdes (no 1934. gada – apriņķa lauku pašvaldību vecākā, bet vācuokupācijas laikā 1941.–1944. gadā – apriņķa vecākā pārvaldes) fondā (638. f.).Tāpat ārkārtīgi nozīmīgu informāciju par iedzīvotājiem un viņu ikdienasdzīvi sarežģītajā 19. gadsimtā iespējams atrast Ikšķiles pagasta tiesas (913. f.;1819.–1917. g.), kā arī Rīgas apriņķa zemnieku virstiesas (159., 160. f.;1889.–1917. g.), Rīgas apriņķa zemnieku lietu komisāra (14., 15. f.; 1917. g.),Rīgas–Valmieras apriņķa Muižnieku bāriņtiesas (163. f.; 1858.–1918. g.), galugalā – Rīgas apgabaltiesas (115. f.; 1868.–1927. g.), Rīgas–Valmieras apriņķaLauku skolu valdes (254. f.; 1765.–1911. g.), Rīgas apriņķa karaklausības komisijas(24. f.; 1874.–1918. g.) un daudzos citos materiālos.Savukārt informācija par norisēm Ikšķilē un apkārtnē neilgajā PadomjuLatvijas varas periodā 1919. gada pirmajā pusē atrodama Rīgas apriņķa Ikšķilespagasta Bezzemnieku deputātu padomes Izpildu komitejas fondā (P-641. f.;1919. g.).5LVVA, 914. f., 2. apr., 1.–12. l.128 Ēriks Jēkabsons

Kā jau minēts, ļoti būtiska pagasta vēstures sastāvdaļa ir iedzīvotājuskaita un sastāva pārmaiņu un to cēloņu analīze. Un paveikt to pilnvērtīgiatkal iespējams gandrīz vienīgi LVVA. Šeit atsevišķos pagastu valžu fondosglabājas iedzīvotāju saraksti vēl no 19. gadsimta. Tomēr teorētiski vērtīgākāšāda veida informācija atrodama 1897. gadā notikušās pirmās Krievijas tautasskaitīšanas anketās. Tās ietver šādu informāciju par iedzīvotājiem: viņu skaitukatrā saimniecībā, ticību, dzimšanas laiku un vietu (var noteikt, no kurieneskonkrēta ģimene ieceļojusi vai dzīvojusi pagastā jau agrāk), izglītību, profesiju,ģimenē lietoto valodu u.c. Konstatējams pat katras mājas jumta seguma veids.Diemžēl Ikšķiles pagasta gadījumā jāatzīst, ka minētās tautskaites pagastamateriāli acīmredzot gājuši bojā un nav pētniekiem pieejami. Arī tālākosiedzīvotāju sastāva rādītājus iespējams iegūt tautas skaitīšanas (vislabāk –1935. gada) materiālos Statistikas pārvaldes fondā LVVA (1308. f.), kurkatram iedzīvotājam un katrai saimniecībai ir atsevišķa anketa ar bagātīguinformāciju (šajā gadījumā saglabājušies ir arī Ikšķiles pagasta materiāli). Šajāpašā fondā ir detalizēti dati par vācu okupācijas perioda sākumā (1941. gadaaugustā–septembrī) veikto pagasta iedzīvotāju un saimniecību uzskaiti. Savukārtinformāciju par iedzīvotāju sastāva pārmaiņām vācu okupācijas laikā iespējamsatrast Ikšķiles pagasta dzimtsrakstu nodaļas materiālos (Latvijas pilsētu unpagastu dzimtsrakstu nodaļas fondā – 2129. f.; 1941.–1944. g.).Būtiskas ziņas par pagasta pašvaldības darbību iespējams atrast jaupieminētajā Ikšķiles pagasta valdes fondā un arī Iekšlietu ministrijas Pašvaldībudepartamenta fondā (3723. f., 1. apr.). Pēdējā atrodama informācija par pagastaadministrēšanas jautājumiem, 6 izmaiņām pagasta robežās, 7 iedzīvotāju sastāvu,budžetu un saimniecību, 8 pašvaldības darbiniekiem, 9 pašvaldībai piederošajām6789Sk., piemēram: LVVA, 3723. f., 1. apr., 8276., 8332. l. (sarakste par Ikšķiles pagasta administratīvajiemjautājumiem 1919.–1921. g.), 8439., 8439., 8490., 8535., 8584., 8642., 8700. l.(sarakste par Ikšķiles pagasta administratīviem, saimnieciskiem, juridiskiem u.c. jautājumiem1922.–1937. g.).LVVA, 3723. f., 1. apr., 1237. l. (Sarakste ar Rīgas apriņķa lauku pašvaldību vecāko par Tomes unIkšķiles pagastu robežu grozīšanu).Sk., piemēram: LVVA, 3723. f., 1. apr., 11715., 11772., 11828., 11885. l. (Ikšķiles pagasta budžetaprojekti ar paskaidrojumiem 1935./1936., 1936./1937., 1937./1938., 1938./1939. gadā), 13747.,13804., 13861. l. (budžeta izlietojuma pārskati 1936.–1938. gadā) u.c.Sk., piemēram: LVVA, 3723. f., 1. apr., 4901. l. (Lieta par pagasta sekretāra cenza piešķiršanupagasta valdes praktikantam Edmundam Neimanim), 4924. l. (Lieta par pagasta sekretārapalīga cenza piešķiršanu pagasta kancelejas papildu darbiniekam Alfrēdam Pakalnam) u.c.Ēriks Jēkabsons129

ēkām, 10 nekustamo īpašumu nosaukumu pārdēvēšanu (latviskošanu) 30. gaduotrajā pusē 11 u. c. jautājumiem, kas tieši skar pagasta dzīvi.Pēc cariskās Krievijas Rīgas apriņķa policijas pārvaldes fonda (54. f.)materiāliem var izsekot policijas darbībai arī pagasta teritorijā līdz Pirmajampasaules karam, Iekšlietu ministrijas fondos (Rīgas apriņķa policijas iestāžu1391. fondā u. c.) – Latvijas Republikā un vācu okupācijas laikā 1919.–1944. gadā.Sevišķa nozīme, īpaši pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma, visas valstsun arī administratīvo teritoriju sabiedriski politiskajā un kultūras dzīvēbija Aizsargu organizācijai, un LVVA ir iespējams ļoti detalizēti izpētītpagasta aizsargu nodaļu darbību, jo aizsargu pulku materiāli saglabājušiesgandrīz pilnībā. Materiāli par Ikšķiles pagastu atrodami 5. Rīgas aizsargu pulkafondā (3691. f.). Šeit ir pulka štāba sarakste ar Ikšķiles nodaļu par darbību,personālsastāvu, tās ieroču formulāri, inventāra (mantu) grāmatas, trauksmesplāni utt. 12Vēl viens būtisks pagasta dzīves aspekts ir skolu darbība. Materiāli par toatrodami gan presē, gan Latvijas Izglītības ministrijas fonda (1632. f.) aprakstos,kā arī jau minētajā pagasta valdes fondā. Turklāt tajos atrodama detalizētainformācija par katru pagasta robežās esošo skolu (skolas telpas, inventārs,skolotāju biogrāfijas un cenzēšanas materiāli, skolas institūciju darbība unlēmumi utt.). Izglītības un kultūras ģenerāldirekcijas Skolu departamentafondā (P-951. f.) atrodas informācija par skolu darbību vācu okupācijas laikā1941.–1944. gadā. Turklāt tā izceļas ar sevišķu precizitāti. Informācija parskolām atrodama arī Rīgas apriņķa Skolu valdes fondā (6954. f.; 1922.–1944. g.). Izglītības ministrijas fondā ir materiāli par Latvijas Kultūras fondaveidotajām bibliotēkām lauku pagastos.Ļoti plaša un nozīmīga bija pagasta sabiedriski politiskā dzīve. LVVAatrodama informācija par pagasta LSDSP grupas (partijas fondā – 3017. f.;Centrālās komitejas sarakste ar Ikšķiles grupu par darbību, tautas sapulcēmu.c. jautājumiem 1927.–1934. gadā, biedrības “Strādnieku sports un sargs”10 Sk., piemēram: LVVA, 3723. f., 1. apr., 16116. l. (Ziņas par Ikšķiles pagasta skolu, pagasta namuu.c. pašvaldības ēkām).11 LVVA, 3723. f., 1. apr., 1634. l. (Lēmumi, apliecības, lūgumi u.c. par nekustamo īpašumunosaukumu pārdēvēšanu Ikšķiles pagastā 1937.–1940. gadā).12 LVVA, 3691. f., 1. apr., 390.–392., 1857., 2765., 2849. l. u.c.130 Ēriks Jēkabsons

Ikšķiles nodaļas dibināšanu 1927. gada 22. maijā utt. 13 ), Latviešu zemniekusavienības nodaļas (3282. f. – materiāli par Ikšķiles nodaļu 1928.–1934. gadā 14 ),Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijas nodaļas (3711. f. – pieejami materiālipar Ikšķiles–Ogresgala un Ikšķiles–Tīnūžu nodaļas darbību 1929.–1931. gadā 15 ), Nacionālās latviešu atvaļināto karavīru biedrības Ikšķilesnodaļas (5731. f.), Latviešu jaunatnes savienības Ikšķiles organizācijas(2021. f. – pilnsapulču un revīzijas komisijas protokoli, kases grāmata unlikvidācijas akts, 1923.–1928. gads) darbību. Ievērību pelna arī bērnu mazpulkuorganizācijas materiāli – pieejama 143. Ikšķiles mazpulka 1934.–1940. gadadokumentācija (valdes sēžu un biedru sapulču protokoli, biedru saraksti,apkārtraksti par nometnes organizēšanu un sporta nodarbībām, apsveikumikaroga svētkos, darbības pārskati, paraksti zem svinīgā solījuma u.c.),555. Nāvessalas mazpulka materiāli, kā arī 1939. gada augustā Ikšķilē notikušāsmazpulku nometnes materiāli. 16Pagastā darbojās Ogres–Ikšķiles zvejnieku biedrība (1741. f. – Latvijaszvejniecības, zivkopības un makšķernieku biedrības, 1919.–1938. g.), Ikšķileslopkopības pārraudzības biedrība (1792. f. – Latvijas lopkopības unputnkopības biedrības, 1927.–1934. g.), Ikšķiles lauksaimniecības biedrība“Jugla” (1793. f. – Latvijas lauksaimniecības, laukkopības un zemkopībasbiedrības, 1922.–1937. g.), Ikšķiles patērētāju biedrība “Ogre” (1797. f. – Latvijaspatērētāju biedrības, 1919.–1934. g.), Latvijas pilsētu un miestu zemjunomnieku savienības Ikšķiles–Tīnūžu nodaļa (1802. f. – Latvijas namsaimniekubiedrības, 1927.–1930. g.), Ikšķiles–Turkalnes mednieku biedrība (1817. f.;1924.–1933. g.), Ikšķiles pagasta kūdras izmantošanas biedrība (2938. f. –Kūdras ražošanas un izmantošanas sabiedrības, 1928.–1939. g.), Ikšķileskrājaizdevu sabiedrība (4740. f. – Latvijas krājaizdevu sabiedrības,kredītbiedrības un krājkases, 1922.–1944. g., ietverot arī vācu okupācijas laiku,kad biedrības darbība tika atjaunota) u.c. Jāpiezīmē, ka par visām pagastāesošajām organizācijām neatkarīgi no to lieluma un biedru skaita atrodamainformācija (darbības raksturojums, valdes un revīzijas komisijas sastāvs utt.)arī vienā no Politiskās policijas pārvaldes fonda aprakstiem (3235. f., 5. apr.).Turklāt jau pieminētajā Politiskās policijas pārvaldes fondā atrodas 20. gadu13 LVVA, 3017. f., 1. apr., 313. l.; 4. apr., 250. l. u.c.14 LVVA, 3282. f., 1. apr., 1176.–1180. l.15 LVVA, 3711. f., 1. apr., 240., 241., 1271., 1272. l.16 LVVA, 4820. f., 1. apr., 5., 725.–730. l.Ēriks Jēkabsons131

sākumā veiktās izmeklēšanas lietas par vairāku pagasta iedzīvotāju 1919. gadapadomju varas perioda darbības izmeklēšanu. 17Attiecīgo nozaru fondos iespējams atrast ziņas par praktiski jebkuruIkšķiles pagasta dzīves sfēru, saimniecību, māju, iedzīvotāju. Piemēram,Satversmes sapulces fondā atrodami Ikšķiles pagasta vēlēšanu komisijas sēžuprotokoli, 18 Iekšlietu ministrijas Būvniecības departamenta fondā ir lietas parpagasta nespējnieku patversmes būvprojektu 1929. gadā, Turkalnes pamatskolasēku 1924.–1937. gadā, Tīnūžu (tolaik ietilpa Ikšķiles pagastā) piensaimniekusabiedrības pienotavas ēku 1932. gadā, Ikšķiles mācītājmuižas mājasatjaunošanas jautājumu 1924. gadā, Elkšņu pamatskolas ēku 1922.–1933.gadā, Ikšķiles pagastā esošās Ķēķa skolas ēku 1923.–1929. gadā 19 u.c. SavukārtZemkopības ministrijas Zemes ierīcības departamenta fondā – 1938. gadāveiktās pagasta zemju kadastrālās uzmērījumu planšetes un matricas, 20 Valstszemes bankas fondā – ar šo iestādi finansiāli saistīto pagasta zemniekusaimniecību (Arkādija, Birzmaļi, Cīruļi, Drēbkalni, Gaidas, Kalnatruči,Pauguriņi, Sauleskalni u. c.) plāni un skices 21 utt. Tāpat attiecīgo resoru un tonodaļu fondos meklējama informācija par citām pagasta teritorijā esošajāmiestādēm un uzņēmumiem – Ikšķiles dzelzceļa staciju un pasta–telegrāfa–telefona kantori (Satiksmes ministrija; Ikšķiles pagasta teritorijā tādi bijadivi – Ducēnos un dzelzceļa stacijā). Turklāt Ikšķiles pagasts ietilpa Rīgasapriņķa 4. iecirkņa miertiesneša darbības rajonā, tāpēc pagasta iedzīvotājusskarošie jautājumi jāmeklē viņa iztiesātajās lietās (1562. f.). Ikšķiles pagastarobežās atradās arī vairāki nelieli rūpniecības uzņēmumi (piemēram, Juglasspēkstacija Dobelniekos un Augstpriedē, Dobelnieku dzirnavas unkokzāģētava, Kaparāmura dzirnavas, Berkavas muižas zāģētava) un tirgotavas,informācija par kurām meklējama Tirdzniecības un rūpniecības ministrijasdokumentos, savs ārsts, veselības punkts un vecmāte – Tautas labklājībasministrijas fondā utt. Ļoti ticams, ka materiāli par Ikšķili un apkārtni atrodamiarī Zemkopības ministrijas (1676. f.; 1918.–1940. g.), Rīgas apriņķa zemesierīcības komitejas (6821. f.; 1919.–1939. g.), Rīgas apriņķa būvinspektora17 Sk., piemēram: LVVA, 3235. f., 2. apr., 786., 1292. l. (lietas par Voldemāra Murņikova unBernharda Rozenberga darbību lielinieku laikā pagastā un tā izpildkomitejā).18 LVVA, 5486. f., 2. apr., 73. l.19 Sk.: LVVA, 6343. f., 14. apr., 225. l.; 18. apr., 8. l.; 9. apr., 55., 106. l.; 7. apr., 6. l.; 8. apr., 16. l.20 LVVA, 1679. f., 217. apr., 2978., 2980., 3005., 3006., 7337., 7339., 7363., 7364. l.21 LVVA, 4591. f., 4. apr., 259., 679., 936. l.; 5. apr., 1069., 288., 411. l.132 Ēriks Jēkabsons

(5837. f.; 1923.–1944. g.), Rīgas apriņķa lopkopības inspektora (P-1103. f.;1941.–1944. g.), Rīgas apriņķa vecākā agronoma (P-1181. f.; 1941.–1944. g.)un daudzu citu iestāžu dokumentācijā. Vienīgi noteikti rūpīgi jācaurskata apraksti,atrodot ar Ikšķiles pagasta teritoriju saistītās lietas. Tā, piemēram, Rīgas apriņķavalsts zemju inspektora fondā atrodamas lietas par Ikšķiles muižas un Ikšķilesmācītājmuižas sadalīšanu saimniecībās un zemes ierīcības darbiem (par muižu1931.–1940. gadā, par mācītājmuižu 1921.–1939. gadā), robežu regulēšanu,zemju apmaiņu, kopīpašumu sadalīšanu un strīdiem 1931.–1940. gadā,Ikšķiles muižas sadalīšanas projektu skices ar atsavināšanas un applūdināšanasrobežām saistībā ar 1925. gadā plānotās Doles spēkstacijas būvi, zvejas tiesībuiznomāšanu Daugavā Ikšķiles mācītājmuižā 1925.–1932. gadā. 22Ievērojami vēsturiski procesi un notikumi Ikšķiles pagasta teritoriju un tāsiedzīvotājus ir īpaši iespaidojuši, kas skaidri apliecina jau minēto par pagastaatrašanās vietas sevišķumu. Izņēmums nav arī 20. gadsimts, kad pagastateritorijā no 1915. gada līdz 1917. gada septembra sākumam norisa aktīvakaujas darbība arī ar latviešu strēlnieku daļu tiešu piedalīšanos. Materiāli parpostījumiem Ikšķiles pagastā jāmeklē apjomīgajā Krievijas Iekšlietu ministrijasRīgas apriņķa Speciālās komisijas karadarbības rezultātā radušos zaudējumunovērtēšanai fondā (47. f.; 1915.–1917. g.). Tāpat LVVA ir neliels Rīgas apriņķapriekšnieka fonds (6428. f.), kurš aptver materiālus no 1916.–1918. gada (karalaika).Karadarbība un ar to saistīti procesi pagastā norisinājās arī 1919.–1920. gadā. Tādējādi materiāli par norisēm pagastā atrodami militāro iestāžuun karaspēka daļu fondos (piemēram, Rīgas apriņķa komandantūras 1919.–1920. gada materiālos – 3528. fondā, 1919. gada oktobrī Ikšķiles apkārtnēoperējušā Latgales atsevišķā jātnieku eskadrona dokumentos 23 u.c.), kā arīArmijas virspavēlnieka štāba (3601. f.), Kara muzeja materiālu (5434. f.; šeit arīpar Pirmā pasaules kara kaujām par Ikšķiles priekštilta pozīcijām Nāvessalā),Kara vēstures komisijas (6033. f.) u.c. fondos. Pēc kara Ikšķiles pagasts sakarāar milzīgajiem postījumiem tika iekļauts izpostītāko Latvijas apgabalu skaitāun tā iedzīvotājiem tika sniegta ievērojama palīdzība pārtikā un drēbēs, kasatspoguļojas pat dokumentos par Amerikāņu palīdzības centrālkomitejas22 LVVA, 6405. f., 1. apr., 270.–274., 938.–943., 1332. l.23 Sk., piemēram: LVVA, 1516. f., 1. apr., 117. l.Ēriks Jēkabsons133

un Amerikas Sarkanā Krusta darbību. 24 Ikšķiles pašvaldība aktīvi darbojās1921. gadā izveidotajā Latvijas izpostīto apgabalu Kongresa padomē, liecībaspar ko atrodamas šīs organizācijas dokumentos (4228. f.).Arī pēc tam – šķietami mierīgo 20. gadu vidū Ikšķile nokļuva Eiropasmēroga incidenta centrā, diviem poļu tautības Lietuvas pilsoņiem – brāļiemGabrilovičiem 1926. gada 5. februārī agri no rīta, vilcienam Maskava–Rīgaizbraucot no Ikšķiles stacijas, vagonā veicot bandītisku uzbrukumu diviemPadomju Savienības diplomātiskajiem kurjeriem. Viens no tiem – TeodorsNete apšaudē krita, bet abi uzbrucēji pēc tam izdarīja pašnāvību. Izraisījāsstarptautiska mēroga skandāls, un Latvijas varas iestādes veica plašuizmeklēšanu (vēl šodien Ikšķiles dzelzceļa stacijā slejas padomju varas periodāuzstādītā piemiņas plāksne šim notikumam). Cita starpā, 5. februārī tikamobilizēti apkārtnes aizsargi, kuri rūpīgi pārmeklēja abas dzelzceļa malas.Aizdomās par vēl kādu līdzzinātāju tika veikta rūpīga apkārtnes iedzīvotāju,krodzinieku un medicīnas darbinieku aptauja, bet visi izmeklēšanas materiālivairākos sējumos glabājas LVVA Rīgas apgabaltiesas fondā. 25Lai gan absolūti lielākā daļa materiālu par padomju varas represijām1940.–1941. gadā atrodas Latvijas Valsts arhīvā, kaut kas no tiem nonācisarī LVVA, un runa ir par vācu okupācijas laikā uz Latvijas Sarkanā Krustaorganizācijas bāzes izveidotās “Tautas palīdzības” materiāliem (šī organizācijaapkopoja ziņas par 1941. gada represijām u. c. – P-1015. f.).Katras pagasta vēstures neatņemama sastāvdaļa ir pagastā dzimušie vaidarbojušies ievērojami cilvēki. Ikšķiles pagastā salīdzinājumā ar citiem pagastiemtādu ir sevišķi daudz, turklāt gandrīz par katru no viņiem LVVA var atrastdaudzveidīgu informāciju. Vispirms jāatzīmē, ka ārzemes apmeklējušo Latvijasiedzīvotāju pases ar ziņām par īpašnieku un fotogrāfijām glabājas Iekšlietuministrijas Administratīvā departamenta fonda (3234. f.) 33. aprakstā, turklāt,zinot vārdu, uzvārdu un dzimšanas vietu, šajā un dažos citos elektroniskiapstrādāto fondu materiālos ietvertās personas LVVA ir viegli atrast ar iekšējāselektroniskās informāciju sistēmas “mekle-ko” palīdzību. 26 Arhīvā ir vēl vairākasiekšzemes pasu un personisko lietu kolekcijas (Rīgas Prefektūras pasu lietukolekcija, Labklājības ministrijas valsts maksāto pensiju lietas u.c.), kurās24 Sk., piemēram: LVVA, 5652. f. (Amerikāņu palīdzības centrālkomiteja), 1. apr., 2. l.; 3601. f.(Armijas virspavēlnieka štābs), 1. apr., 283. l., 140. lp.25 LVVA, 1536. f., 68. apr., 25.–27. l.26 Informāciju par minētās sistēmas piedāvāto iespēju laipni sniegs LVVA lasītavas darbinieki.134 Ēriks Jēkabsons

arī atrodama informācija par ikšķiliešiem. Tāpat informācija par daudziemievērojamiem, bet, iespējams, aizmirstiem Ikšķiles iedzīvotājiem atrodamaarī citos daudzajos fondos, kuros ir informatīvi vairāk vai mazāk bagātaspersoniskās lietas, piemēram, Ārlietu ministrijas darbinieku personisko lietukolekcijā (piemēram, ģenerālkonsuls Stambulā Aleksandrs Kacens, 20. gadusākumā ģenerālkonsula vietas izpildītājs Maskavā Aleksandrs Puriņš 27 ), Armijasštāba personisko lietu kolekcijā (pulkvedis-leitnants Aleksandrs Akermanis,kapteinis Alfrēds Brieže, Kara flotes komandkapteinis Reinholds Bļodnieks 28un daudzi citi). Ziņas par cilvēkiem jāmeklē to iestāžu materiālos, kurāskonkrētā persona ir strādājusi, savukārt informācija par karaklausībaipakļautajiem, armijā un flotē obligātajā dienestā iesauktajiem iedzīvotājiematrodama pirmām kārtām Rīgas kara apriņķa pārvaldes (3318. f.) materiālos, kāarī viņu dienesta vietas (konkrētu pulku, citu karaspēka daļu, militāro iestāžu)fondos.Par pirmskara, kara un pēckara notikumiem šobrīd vēl iespējams iegūtinformāciju no aculieciniekiem un laikabiedriem, kas arī jādara. Tomēr tasjāveic vienīgi līdztekus ar darbu arhīvā, muzejos un bibliotēkās, kurās pieejamiarī periodiskie izdevumi no laika posma pirms Otrā pasaules kara. Pirmkārtvairāk jābalstās uz darbu avotu krātuvēs un bibliotēkās, nevis ārpus tām, kādiemžēl bieži notiek atsevišķu pagastu vēstures pētniecībā. Jo, tikai savstarpējipapildinoties, abas šīs izpētes darba formas var palīdzēt uzrakstīt pilnvērtīgupilsētas, pagasta, ciema, mājas, ģimenes vēsturi. Gribētos uzsvērt – bez arhīvamateriāliem tas vienkārši nav iespējams (jāpiezīmē, ka ar “arhīvu” šeit jāsaprotarī muzejos atrodamā dokumentos ietvertā informācija).Tāpat gribētos uzsvērt – katra pagasta vēsture ir nozīmīga un vērta, laito pētītu un pat publicētu atsevišķā izdevumā. Vērta ne tikai no pagastaiedzīvotāju viedokļa (kuri tādējādi iemūžinās materiālus un uzzinās daudzkā jauna par saviem tuviniekiem, dzimtas mājām utt.), bet arī no visa novada,visas valsts un dažos gadījumos – arī reģiona interešu viedokļa. Galu galā tādaudziem konkrētās administratīvās teritorijas iedzīvotājiem ļautu izprast savanovada saistību ar vēsturiskajiem procesiem un norisēm plašākā mērogā.Runājot par Ikšķiles pagastu, jāuzsver, ka minētā nozīme ir arī 1915.–1917. gada un 1919.–1920. gada notikumiem, kad pagasta teritorijānorisinājās aktīva karadarbība un ar to cieši saistītie sabiedriski politiskie un27 LVVA, 2570. f., 14. apr., 674., 1212. l.28 LVVA, 5601. f., 1. apr., 79., 836., 968. l.Ēriks Jēkabsons135

sociālie procesi, iedzīvotāju reakcijai uz vispārējiem vēsturiskajiem procesiem,iedzīvotāju sastāva analīzei. Šī informācija un vēl jo vairāk kompetenti secinājumineapšaubāmi iekļautos Latvijas vēstures zinātnes kopainā, apstiprinot pastāvošospieņēmumus, mainot priekšstatus par konkrētiem procesiem un parādībām,bet dažos gadījumos – varbūt pat ienesot kaut ko pilnībā jaunu un līdz šimnezināmu, nepateiktu vai aizmirstu. Ņemot vērā to, ka Latvijas vēsturēpilnībā, pēc attīstīto Rietumvalstu kritērijiem izpētītu tēmu ir ļoti maz vaipat praktiski gandrīz nav, tas ir ļoti iespējams. Tikai jāstrādā gan arhīvos unmuzejos, gan bibliotēkās ar literatūru un presi, gan ar aculieciniekiem un atmiņuatstāstītājiem.136 Ēriks Jēkabsons

Dagmāra Villeruša,Jānis HartmanisIkšķilietis Jānis Sudrabs –augļkopības zinātnespamatlicējs LatvijāJānis Sudrabs dzimis Vecpiebalgas pagasta Kalna Viļumos pie Tauna ezera1884. gada 2. decembrī. Viņa tēvs Andžs un māte Marija bija lauksaimnieki.Ģimenē auga pieci bērni: māsas Amālija, Karolīne, Marija un brāļi Jānis unAntons.Skolas gaitas Jānis uzsāka Vecpiebalgas Kagaiņu pagastskolā un turpinājaVecpiebalgas draudzes skolā. Pēc skolas absolvēšanas gadu Jānis palīdzējadarbos tēva mājās.Tālāk mācīties Jānis devās uz Krieviju – 1901. gadā viņš iestājāsCarskoslavjanskas I kategorijas Dārzkopības skolā Pavlovskā netālu noPēterburgas, kuru pabeidza 1904. gadā ar pirmās pakāpes godalgu un prēmiju.Sudrabu ģimene Vecpiebalgas Kalna Viļumos. Grupas vidū sēž Andžs un Marija Sudrabi.20. gadsimta sākumsDagmāra Villeruša, Jānis Hartmanis137

Kalna Viļumi. 20. gadsimta sākumsPēc tam divus gadus Sudrabs strādāja par praktikantu pazīstamā ukraiņudārzkopja Ļeva Simirenko 1 pomoloģiskajā dārzā un kokaudzētavāGorodiščē Kijevas guberņā. Ar Simirenko rekomendāciju Sudrabs no1907. līdz 1909. gadam praktizējās Francijā, Parīzes tuvumā, slavenajāsFerdinanda Žamina (Ferdinand Jamin) un Nomblo-Bruno (Nomblot-Bruneau) augļu koku audzētavās un pomoloģiskajos dārzos. Papildus viņšapmeklēja dabaszinību un speciālo priekšmetu lekcijas Luksemburgas dārzā.No Francijas Jānis devās uz Mertenu Vācijā, kur vairākus mēnešus strādājapar dārznieka vecāko palīgu Šmita-Hībša 2 augļu koku plantācijās unkokaudzētavās. 1909. gada rudenī Simirenko Sudrabu ataicināja uzGorodišči, kur viņš pildīja virsdārznieka pienākumus un apmācījapraktikantus. Te iesākās Jāņa Sudraba pedagoga gaitas.12Ļevs Simirenko (1855–1920) – ukraiņu agronoms, augļkopis – 1887. gadā izveidoja Eiropāpirmo pomoloģisko (t.i., augļu koku un ogulāju sugu un šķirņu pētniecības) un māteskoka dārzu(kopš 1921. gada Mļejevas augļkopības izmēģinājumu stacija) un radīja Eiropā lielāko augļukoku, ogulāju un dekoratīvo augu kolekciju.Oto Šmits-Hībšs (Otto Schmitz-Hübsch, 1868–1950) – vadošs augļkopības speciālists Vācijā,augļu koku lielaudzētavu īpašnieks.138 Dagmāra Villeruša, Jānis Hartmanis

1910. gada rudenī Jānis atgriezās Latvijā un iestājās Krievijas Ķeizariskāsdārzkopības biedrības Rīgas nodaļā kā dārzkopības instruktors un līdz1915. gadam bija Bilderliņu (Bulduru) dārzkopības skolas augļkopībasskolotājs. 20. gadsimta sākumā Latvijā pieauga interese par augļu un dārzeņutehnisko pārstrādi, tādēļ skolas brīvdienās 1911. gadā viņš apmeklēja augļu undārzeņu pārstrādāšanas tehnoloģijas kursus Vācijā – Geisenheimā pie Reinas unBraunšveigā, 1912. gadā – rūgšanas un vīnkopības kursus Kišiņevā.Tuvojoties frontei, 1915. gadā Jānis Sudrabs evakuējās uz Krieviju, kur no1916. līdz 1918. gadam strādāja Maskavas guberņas zemstē par būvdarbuvadītāju dārzeņu kaltēšanas fabriku celtniecībā Kļinas un Zveņigorodasapriņķos.Latvijā Sudrabs atgriezās 1918. gada 25. decembrī. No 1919. gada jūlijalīdz 1937. gadam ar nelielu pārtraukumu, kad Bermonta uzbrukuma laikāJānis brīvprātīgi iestājās armijā (Studentu bataljonā), viņš strādāja Zemkopībasministrijas Zemkopības departamentā par Dārzkopības nodaļas vadītāju.1919. gada vasarā zemkopības ministrs parakstīja rīkojumu par Sudrabaatgriešanos Bulduru dārzkopības skolas vadītāja amatā (skola darbību atsākagan tikai 1921. gadā). Līdztekus darbam Zemkopības ministrijā Sudrabsturpināja mācīties un 1922. gada jūnijā pabeidza Valsts pieaugušo vidusskolu.Carskoslavjanskas I kategorijas Dārzkopības skolas audzēkņi. Otrais no kreisās stāv JānisSudrabsDagmāra Villeruša, Jānis Hartmanis139

Uzaicinājums Jānim Sudrabam strādāt par dārzkopības skolas vadītājuBilderliņos (Bulduros). 1919. gadsTā paša gada rudenī Sudrabs iestājās LU Lauksaimniecības fakultātē, kuruabsolvēja 1928. gadā, ar diplomdarbu “Kūdra kā augļu uzglabāšanas materiāls”,iegūstot agronoma grādu.No 1921. līdz 1931. gadam Sudrabs bija LU Lauksaimniecības fakultātesārštata lektors dārzkopībā. No 1924. gada – lektors arī Tautas universitātesMežkopības nodaļā. No 1931. līdz 1937. gadam – ārštata privātdocents,no 1937. gada līdz 1942. gadam – Jelgavas LA štata docents, no 1942. gadajūlija – Jelgavas LA štata profesors un Dārzkopības katedras vadītājs. Kad1930. gadā nodibināja Valsts Bulduru dārzkopības vidusskolu, Sudrabs tāsaudzēkņiem mācīja dārzkopības organizāciju.1921. gadā Jānis Sudrabs uzsāka zinātnisko darbību. Tās galvenais virziensbija Latvijas dārzu ražības paaugstināšana. No 1935. līdz 1943. gadamviņš pētīja Latvijā audzētu ābeļu šķirņu savstarpējo apputeksnēšanos un1942. gada 27. maijā aizstāvēja doktora disertāciju “Pašapaugļošanas unsvešapaugļošanas ietekme uz dažu Latvijā augošu ābeļu šķirņu ražību”,iegūstot agronomijas zinātņu doktora grādu. 1945. gadā Jānim Sudrabampiešķīra profesora kvalifikāciju.140 Dagmāra Villeruša, Jānis Hartmanis

No 1946. līdz 1951. gadam Sudrabs bija Lauksaimniecības fakultātesdekāns. No 1955. līdz 1960. gadam viņš vadīja Dārzkopības un augu fizioloģijaskatedru. 1962. gadā profesors ieguva lauksaimniecības zinātņu doktora grādu.Viņa pētījumu lokā bija augļu koku ziemcietība un dažādu augļu koku un ogukrūmu šķirņu piemērotība Latvijas apstākļiem.No 1911. gada Sudrabs sāka rakstīt par dārzkopības jautājumiemlaikrakstā “Baltijas Vēstnesis”, Rīgas Dārzkopju biedrības “Gada Grāmatā”,lauksaimnieku kalendāros un dienas presē. 1914. gadā iznāca viņapirmā grāmata “Augļu dārzs”. 1924. gadā tika izdots “Augļu dārzs” latgaliešudialektā, 1925. gadā – grāmatas paplašināts izdevums. Šajos gados iznācabrošūra “Aizrādījumi jaunu dārzu ierīkošanā”, grāmata “Augļu un sakņauguJānis Sudrabs kā Studentu bataljona brīvprātīgaiskaravīrs 1919. gadā Bermonta armijas uzbrukumalaikāDagmāra Villeruša, Jānis Hartmanis141

Jānis Sudrabs ar savu māti Mariju Sudrabu. Ap 1940. gaduražas izmantošana” ar Sudrabu kā vienu no autoriem. Arī “Lauksaimniekapadomniekā” Sudrabs sarakstīja nodaļu par augļu dārzu. Līdztekus valstsierēdņa, pedagoģiskajam un zinātniskajam darbam Sudrabs no 1920. gadalīdz 1940. gadam darbojās žurnālistikā − bija dārzkopības nodaļas redaktorsžurnālam “Latvijas Lauksaimnieks”, no 1936. līdz 1940. gadam − “Dārzkopībasun Biškopības Žurnāla” redaktors.Jānis Sudrabs sarakstīja vairāk nekā 30 grāmatu, no kurām nozīmīgākās –“Augļkopība” (no 1914. līdz 1960. gadam grāmata, aizvien papildināta,piedzīvoja 7 izdevumus), “Dārzkopība” (1931) – plaša mācību grāmatalauksaimniecības skolām, “Augļu dārza mēslošana” (1930), “Kūdra kā augļuuzglabāšanas materiāls”, “Cīņa ar kaitēkļiem augļudārzā” (1930), “Dabas mācībaun lauksaimniecība”, “Augļu un dārzāju ražas izmantošana” u.c. Profesorspublicēja ap tūkstoti zinātnisku un populārzinātnisku rakstu par dārzkopībastēmu.Par nopelniem un sasniegumiem zinātniskajā darbā Jānis Sudrabs saņēmavairākus apbalvojumus: Triju Zvaigžņu rdeni (V šķira, 1926), Beļģijas Kroņaordeni (V šķira, 1931; IV šķira, 1936), Atzinības krustu (1939), PSRS DarbaSarkanā Karoga ordeni (1957); goda nosaukumus: LPSR Nopelniem bagātaiszinātnes darbinieks (1945) un LPSR Nopelniem bagātais agronoms (1964).142 Dagmāra Villeruša, Jānis Hartmanis

Jānis Sudrabs bija aktīvs arī sabiedriskajā darbā. Studiju laikā viņš bijastudentu korporācijas “Patria” biedrs. Pirms 2. pasaules kara viņš bija vairākuprofesionālu organizāciju biedrs: no 1923. līdz 1940. gadam – Latvijas Profesijukameras Agronomu un dārzkopju kopas priekšnieks, Latvijas Dārzkopībasbiedrības dibinātājs un priekšnieks, LU Botāniskā dārza draugu biedrības valdesloceklis, Latvijas Dabas pētnieku biedrības biedrs.Trīsdesmitajos gados Sudrabs iesaistījās Ikšķiles Labierīcības biedrībasrīkotajos pasākumos, starp kuriem svarīga bija teritorijas apzaļumošana.Biedrību vadīja mākslinieks Jānis Kuga, tajā darbojās sabiedrībā pazīstami unturīgi ļaudis – uzņēmēji, kultūras un mākslas darbinieki, bankas ierēdņi u.c.,kas Ikšķilē cēla sev vasarnīcas. Domājams, ka Kuga uzaicināja Sudrabu parkonsultantu Ikšķiles apstādījumu izveidei, taču dārzkopja darbalauks izvērtāsdaudz plašāks – nācās sniegt padomus arī piemājas dārzu iekārtošanā. Prāvidarbi bija veicami ķīmiķa Jāņa Resnā palielajā zemes gabalā pie divstāvujaunbūves (tagad Jāņa Kugas iela Nr. 21). Te Sudrabam radās izdevība liktlietā visas savas dārznieka prasmes, izveidojot lielu retu šķirņu augļu koku unogulāju kolekciju, kas viņam lieti noderēja arī zinātniskajiem pētījumiem uneksperimentiem. Pēc Jāņa Resnā nāves 1937. gadā viņa atraitne Vilma turpinājadārza iekārtošanu, izmantojot Sudraba pakalpojumus un padomus. 1941. gadāJāņa Resnā vasarnīca Ikšķilē. Priekšplānā Jāņa Sudraba stādītais augļu dārzs. 1937. gadsDagmāra Villeruša, Jānis Hartmanis143

Vilma Resnā un Jānis Sudrabs Ikšķilē. 20. gadsimta 30. gadu nogaleviņi salaulājās. Jānis Sudrabs bija precējies divas reizes. Ar pirmo sievu Olgu 3viņam kopdzīve ilga no 1911. līdz 1941. gadam. Ģimenē bija četri bērni: Jānis(1912–1915), Olga (1914–1938), Jānis (1929–?), Marija (1933–?).Vilmai no laulības ar Jāni Resno bija dēls Dainis (miris vācu okupācijaslaikā), bet laulībā ar Sudrabu bērnu nebija, tādēļ viņi pieņēma audžumeituAgru Klaužu.Trīsdesmitajos gados Vilma aktīvi piedalījās Ikšķiles sabiedriskajā dzīvē –vadīja Dāmu komiteju, darbojās kultūras un labdarības biedrībās, bija draudzesvecākā. Pēc laulībām ar Sudrabu viņas publiskā aktivitāte pierima un drīzizbeidzās pavisam. Pēckara gados Vilma, iespējams, sava ievērojamā tuklumadēļ kļuva pavisam mazkustīga, vasaras Ikšķilē 4 vadīja, pa lielākai daļaisēžot krēslā un komandējot Agru, kurai jau pusaudzes vecumā vienai pašainācās veikt visus mājas sadzīves darbus. Profesors aizvien bija aizņemts ardaudziem zinātniskiem, pedagoģiskiem un sabiedriskiem pienākumiem.Vasarās ne mazums laika prasīja brauciens ar vilcienu no Ikšķiles uz darbu34Olga Sudraba (uzvārds pirms laulībām – Sergejeva) dzimusi 1889. gadā Iļinogorskas ciemāNovgorodas guberņā Krievijā.Ziemas Sudrabu ģimene pavadīja Rīgas dzīvoklī Alberta ielā.144 Dagmāra Villeruša, Jānis Hartmanis

Jānis Sudrabs . 20. gadsimta 30. gadiLLA izlaiduma akts 1959. gadā. Piektais no kreisās Jānis SudrabsDagmāra Villeruša, Jānis Hartmanis145

Jānis Sudrabs Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. 1969. gadsLauksaimniecības akadēmijā Jelgavā. 5 Mūža nogalē kļuva manāms arīnogurums, jo vakaros, pārrodoties no darba un aizvien nesot koferīti ariepirktajiem pārtikas produktiem, viņš mēdza atpūsties uz kāda no soliņiem, kassavā laikā Ikšķilē bija izvietoti Daugavas prospekta, Ozolu un Ķiršu ielas malā.Kādreiz zinātniski perfekti iekārtotā dārza kopšanai atlika arvien mazāk laikaun spēka. Pamazām tas pārvērtās par džungļainu krūmaini, taču augļu kokiun ogulāji joprojām nesa bagātu ražu, kas pa lielākai daļai tika pārvērstagaršīgā vīnā, ar kuru profesors lepojās un cienāja savus viesus un kaimiņus. Viņšapgalvoja, ka Latvija varētu būt viena no vīna darināšanas ziemeļu zemēm, unsmejoties mēdza teikt, ka vīnā spētu pārvērst visus Daugavas ūdeņus.Jānis Sudrabs nomira 1972. gada 25. augustā 87 gadu vecumā. ApglabātsIkšķiles kapos netālu no strēlnieku pieminekļa.Avoti: J. Hartmaņa, V. Villeruša personīgie materiāli; periodiskie izdevumi.520. gadsimta 50. un 60. gadu mijā Lauksaimniecības akadēmija pakāpeniski no Rīgas pārcēlās uzatjaunoto Jelgavas pili.146 Dagmāra Villeruša, Jānis Hartmanis

No ikšķilietes Zentas Līces (dzimusi Zariņš) atmiņām par Jāni SudrabuPazinu Jāni Sudrabu, sākot no 20. gadsimta 30. gadu nogales, kad viņš katruvasaru pavadīja Ikšķilē vēlākās dzīvesbiedres Vilmas skaistajā divstāvu vasarnīcā.Man kā jaunai meitenei ziemās, kad Sudrabu ģimene dzīvoja savos Rīgasapartamentos, bija jāiet kurināt lielo vasarnīcu. Bargajā 1941./1942. gada ziemāļoti vērtīgā un apjomīgā Vilmas kundzes kaktusu kolekcija nosala.Jāņa pirmā dzīvesbiedre bija krieviete. Pēc šķiršanās profesors ar saviembērniem no šīs laulības tikās ļoti reti.Jānis Sudrabs pēc rakstura un dabas bija kluss, mierīgs, ļoti inteliģents,nekad ar saviem augstajiem rangiem nelielījās. Interesējās tikai par augļkopībuun dārzkopību, ar politiku nenodarbojās. Plašajā augļu dārzā pie vasarnīcas, kurJānis Sudrabs veica eksperimentus un pētījumus, pie viņa strādāja arī abi manibrāļi. Viens no viņiem – Kārlis – vēlāk kļuva par profesionālu speciālistu šajājomā un pēc 2. pasaules kara, dzīvojot emigrācijā Kanādā, bija Toronto pilsētasEduarda parka direktors. Profesors bija viens no galvenajiem Ikšķiles “Mežadienu” organizatoriem, un viņa stādīto koku aleja joprojām redzama mūsupilsētas centrā.Jānis Sudrabs savā dārzā Ikšķilē. 1972. gada augustsDagmāra Villeruša, Jānis Hartmanis147

Kaspars ZellisPar atmiņāmCilvēku atmiņas ilgu laiku vēsturē tika uzlūkotas kā subjektīvs, nepilnīgs,nezinātnisks indivīda skatījums uz pagātnes notikumiem. Tomēr laikā, kadzinātniski vēsturi varēja skaidrot tikai padomju režīmam vēlamā gaismā,noklusējot vai tīšuprāt izkropļojot pagātni, tieši šīs individuālās cilvēku atmiņaskalpoja kā pretmets ideoloģizētajai vēstures ainai, lielā mērā gan uzkrājotsabiedrības vēsturisko pieredzi, gan sekmējot arī svešā režīma sabrukumu.T.s. Trešā atmoda nenozīmēja tikai patriotiskas dziesmas un transparentusDaugavmalā, bet arī iepriekš nospiesto, režīmam nepatīkamo sabiedrībasatmiņu izlaušanos publiskajā telpā un intensīvu pagātnes pārvērtēšanu.Šodien atmiņu nozīme nav mazinājusies, tām ir cita nozīme, cita misija.Pagātni mēs sākam izzināt ar savu vecāku un vecvecāku atmiņām, kas mūsintegrē pagātnē, ļaujot gan apzināt svarīgākos notikumus, gan veidotattieksmi pret tiem, vēl pirms to sāk darīt skolas mācību grāmatas un publiskātelpa. Atmiņām nav jābūt vēstures zinātnes spogulim, kā to pieprasīja padomjulaikā; katra cilvēka dzīves gājums, pieredzētā redzējums un vērtējums ir unikāls,un tas gan papildina zinātniski apjēgto vēsturi, gan padara to cilvēciskāku unsaprotamāku, izceļot nevis anonīmu sabiedrības slāņu vai izcilu personībulomu vēsturē, bet pierādot, ka vēstures veidotāji un dalībnieki ir arī vienkāršiecilvēki ar savām cerībām, vilšanos, sāpēm, priekiem, bēdām.148 Kaspars Zellis

Vaida Villeruša … tas bija kā pēkšņiizšauta briesmu raķeteKaspara Zeļļa komentāriMan piedzimstot, Pirmais pasaules karš bija jau tāla pagātne – patiesībā gantikai drusku vairāk par desmit gadiem sena. Māte, tēvs, vecmāmiņas – visi vēl bijapārdzīvotā varā. Taču dīvaini – stāstos par karu priekšplānā allaž bija nevis lodes,šāvieni, bumbas un kritušie, bet bads un došanās bēgļu gaitās. (Mātes vecākumājas Ikšķilē vairākus gadus bija frontes joslā ar iedzīvotāju piespiedu izraidīšanu;tēva vecāki klīda Kurzemes bēgļu ceļos.)Taču tagad, manā bērnībā, mums nekas tāds vairs nedraudēja. Mātei bijakrājumi gadījumam, ja nu atkal sāktos karš, – vairāki zilraibi veļas ziepju gabali,stikla burciņa ar kafijas pupiņām, cukurs, sāls ... diegs un adatas. Tātad bijāmnodrošināti, krājumi vienmēr tika atjaunināti. 1Tā kā vecāki strādāja Daugavpilī, ziemas vadīju tur, arī pirmie skolasgadi bija pilsētā, bet vasaras allaž mātes mājās Ikšķiles Kalnapodniekos(tagad Ozolu iela 50) pie vecmāmiņas. 1939. gada vasara visumā neatšķīrās noiepriekšējām – lietainas dienas mijās ar saulainām, bērnu prieki – ar bēdām,uzslavas – ar bārieniem. Bet negaidīti iezīmējās pārmaiņas.Pretī Kugas mājai bija lielā Heiseļu-Hāzenfūsu vasarnīca (tagad Āboluielā). Ar šo ģimeni mums bija draudzīgas attiecības – viņi gadiem ilgi bijapirkuši pienu, krējumu, olas no manas vecmāmiņas, mana māte kādos Rīgasskolas gados bija dzīvojusi pie viņiem un dēvēja Heiseļa kundzi par savukrustmāti. Gan es, gan mans brālis Agris, uzsākot skolas gaitas, kā dāvanuno Heiseļiem saņēmām skaistus ādas portfelīšus (viņiem Rīgā bija portfeļu,1Sākoties karam 1939. gada 1. septembrī, arī Latvijas iedzīvotāju vidū radās satraukums, nedrošībapar nākotni, kā arī vēlme nodrošināties ar pirmās nepieciešamības precēm. Jau 1939.gada 4. septembrī Latvijā iekšlietu ministrs izdeva rīkojumu par sīktirdzniecībā esošo preču pārdošanasapjomu tikai ikdienas patēriņam. Pēc nedēļas Valsts prezidenta kanceleja mudināja uztaupības propagandas akcijas sākšanu Latvijas medijos un iestādēs. Oktobrī jau normējacukura, petrolejas un benzīna pārdošanu. Sk.: Preces pārdos tikai normāla patēriņa apmēros.Brīvā Zeme, 1939, 4. sept.; Taupību visur! Brīvā Zeme, 1939, 12. sept.; Normēta cukura un petrolejaspārdošana. Ventas Balss, 1939, 3. okt.Vaida Villeruša149

somu un koferu fabrika). Vasarās viņu māja bija pilna bērniem un pusaudžiem,jo ģimenes bija kuplas. Jaunieši katru dienu vairākkārt brauca uz staciju kādampretī, sēdēdami līnijdroškā, ko vilka mazs zirdziņš, jautri čalodami, un šķitakā Ikšķiles vasaru neatņemama sastāvdaļa.Bet 1939. gadā viņi pēkšņi sāka soļot, ejot pāros pa divi, cēla rokas gaisāun sauca ko neizprotamu. Dīvainākais bija viņu apģērbs – balti krekli, īsbiksesun baltas pusgarās zeķes ar pušķiem. Tās likās sevišķi jocīgas, un to ēnā palikasarkanais lakatiņš ap kaklu. Likās, ka viņiem šī maršēšana sagādāja prieku,jo viņi vairs nebrauca, bet soļoja šurpu turpu starp māju un staciju. Sākumā esun mani vienaudži – draugi no apkārtējām kaimiņmājām –, mutes atplētuši,brīnījāmies, tad smējāmies par viņiem un beigās sākām mēdīties. Ja sastapāmiesun bijām vismaz divi – sākām maršēt, celt rokas gaisā un izkliegt neartikulētasskaņas. Tā kā pāris gadus vasarā veca vācu dāma par dzīvošanu mūsu dārzamājiņā man mācīja vācu valodu, zināju, ko nozīmē Hāzenfūss (Heiseļu meitasbija precētas ar Hāzenfūsiem). Protams, izskaidroju to citiem, un reizēmmēs, rokas pacēluši kā viņi, saucām: “Zaķakāja! Zaķakāja!” Viņi gan tik zemunenolaidās, lai pazemotos, skatoties uz mūsu pusi.Ne mēs, ne mūsu vecmāmiņas, kuru uzraudzībā bijām, nesapratām unnenovērtējām, ka esam liecinieki vietējā Ikšķiles “Hitlerjūgenda” dzimšanai. 2Tagad, pēc gadiem to atceroties, saku paldies Dievam, ka tas, viņiem atgriežoties1941. gadā, mums rūgti neatmaksājās.Vēlreiz gan ar vienu no Hāzenfūsiem sastapos krietni vēlāk, pēc kara. Viņšieradās vakarā un lūdza atļauju pārgulēt mūsu mājā, jo atgriezās no gūstaKrievijā un cerēja Rīgā atrast kādus radiniekus.Ģimenes dzīvē šī vasara nebija priecīga, jo sāka slimot vecmāmiņa – mātesmāte, Kalnapodnieku saimniece. Par to, cik viņas slimība bija nopietna,liecināja nekad agrāk neredzētais – atgulšanās dienas nebeidzamo darbu vidū.Viņa allaž bija cēlusies līdz ar sauli – slaukusi govis, laidusi ganos, ravējusi,pļāvusi. Taču viņa nesūdzējās un nevaidēja ne reizi, bet lepni nesa likteni, kādsviņai bija lemts.2Faktiski “Hitlera jaunatnes” (Hitler Jugend – Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijasjaunatnes organizācija) organizācija Latvijā nedarbojās. Domāta Latvijas vācu jaunatnessavienība (Verband deutscher Jugend in Lettland), kura 30. gadu otrajā pusē nokļuva tiešābaltvācu nacionālsociālistu “kustības” ietekmē. Sīkāk sk.: Schröder M. Die deutschbaltischenationalsozialistische “Bewegung” in Lettland unter Erhard Kroeger. In: Deutschbalten,Weimarer Republik und Drittes Reich. Hrsg. M. Garleff. Köln: Böhlau Verlag, 2008. S. 135–137.150 Vaida Villeruša

Vaida Villeruša bērnībā ar māti un tēvu1939. gada skolas sākums bija jau gaidīts – vasara Ikšķilē bija bijusi gara,un nu vēlējos pārmaiņas. No Daugavpils augusta pēdējās dienās bija atbraukušivecāki ar ziņu, ka skola tur nesāksies, kā parasti, septembra sākumā, bet tikai9. oktobrī. 3 Taču bija nolemts mūs vest uz pilsētu, un mēs posāmiesaizbraukšanai. Bija dienas vidus pirmajās septembra dienās, liekas,2. septembris. Mēs visi bijām vecmāmiņas istabā pie virtuves, kuru krēslainupat dienā apēnoja gatves liepas. Vecmāmiņa bija atlaidusies gultā, otravecmāmiņa – tēvmāmiņa – un vecāki sēdēja man apkārt, bet es vidū pielaikoju31939. gadā mācības pamatskolās sākās 9. oktobrī, savukārt vidusskolās – 11. septembrī.Vaida Villeruša151

jaunās skolas kurpes. Tieši tad tika atnesta avīze ar ziņu, ka sācies karš(radio Ikšķilē nebija ne mums, ne mūsu kaimiņiem). Neatceros, vai tasbija “Rīts” 4 vai kāds cits laikraksts, taču tajā bija attēls ar maršējošukaravīru kolonnu – laikam jau vācu armijai iesoļojot Polijā. Neatceros nebildi visumā, ne karavīru sejas, ne ieročus, bet tikai zābakus – visusvienādus, vienādā solī, vienu otram blakus. Māte un vecmāmiņas raudājaun teica: “Viņi visu savā ceļā samīs!” Dzelžainais solis tiešām par toliecināja – šie zābaki bija briesmīgi, un tie kļuva par manu “kara simbolu”.Tincināju vecākus, vai nekas nepaliks nesamīts, un ļoti bažījos. Redzējumurgainus sapņus, ka mēs bēgam no kara un es netieku vecākiem līdzi.Uztrūkusies, skaļi raudādama, naktī skrēju skatīties, vai mani vecāki vēl ir uzvietas. Droši vien vecākiem kara sākums nebija negaidīts pārsteigums – tagadzinu, ka uz to jau labu laiku bija iets, taču man tas bija kā pēkšņi izšauta briesmuraķete.Bažas un skumjas pieklusināja cits notikums vēl pirms aizbraukšanas –mazpulkam 5 bija 10 gadu jubileja, kuras noslēgums bija paredzēts Ikšķilē. 6 Esmazpulcēns nebiju, tādi nebija arī mani vasaras draugi – kaimiņu bērni. LaikamIkšķilē to skaits bija mazs – atnāca kādi cilvēki un lūdza vecāku atļauju iesaistītbērnus lielā salidojuma noslēgumā, jo nepietiekot bērnu. Es biju kā spārnospiedalīties nekad neredzētajā! Man apsēja prievīti ap kaklu, piesprauda zaļuāboliņa četrlapīti 7 un vienīgā prasība bija pieklājīga uzvešanās (nekāda formastērpa man nebija). Pie birztaliņas, tagadējās Ikšķiles skolas vietā, bija klajums,sagatavots svinībām. Interesantākais bija mūsu “galdi”− ap zemē iezīmētiemčetrstūriem bija izrakti nelieli grāvīši. Mēs sēdējām uz to ārējās malas, kājasnolaiduši izrakumā, bet četrstūris vidū bija mūsu zaļais galds, uz kura uzliktpapīra glāzītes tējai. Tēju un bulciņas ilgi nenesa, toties, kā man toreiz likās,kādi veci cilvēki runāja garas runas – garlaicīgi un neinteresanti, patiesībā jaunesadzirdami, jo skaļruņu nebija. Ikšķiliešiem pretī zaļā galda otrā pusē sēdēja4567“Rīts” – sabiedriski politisks laikraksts, iznāca no 1934. gada augusta līdz 1940. gada augustam.Mazpulki – bērnu un jaunatnes organizācija, dibināta 1929. gadā. Pēc 1934. gada 15. maija apvērsumaorganizācija ideoloģizējās atbilstoši režīma sludinātajam latviskās Latvijas garam. Parorganizācijas virsvadoni 1934. gadā kļuva Kārlis Ulmanis.Faktiski domāta Rīgas apriņķa mazpulku nometne. Šādas nometnes par godu organizācijas10 gadu jubilejas svinībām tika rīkotas visos Latvijas apriņķos.Mazpulku organizācijas simbols bija četrlapu āboliņa lapa.152 Vaida Villeruša

citpagasta pārstāvji, kas bija piedalījušies Rīgā iepriekšējā dienā. 8 Visi bijaapnikuši un noguruši, lielajā parādē kādā smilšainā klajumā nācies ilgi stāvētun runās klausīties, un viņiem bija licies, ka tas nekad nebeigsies!Viena lieta gan te Ikšķilē bija interesanta – tie, kas gāja sveikt runātājus,cēla rokas gaisā tieši tā, kā to darīja “zaķakājas”. Runas ieilga, un visa sajūsmapamazām noplaka – es aizskrēju mājās, pat svinīgo lielā ugunskura aizdedzināšanunesagaidot. Laikam nebiju skaļvārdu patriotismā pietiekami skolota –pēc pusgadsimta nejaušā sarunā ar darba kolēģi ārsti Birutu Pūci noskaidrojās,ka viņa Ikšķilē bijusi tikai vienu reizi – mazpulka lielā salidojuma noslēgumā.Viņa teica, ka toreiz zaļajā pļavā zem Ikšķiles bērziem esot smēlusies patriotismuvisam mūžam. Man gan vienīgā piemiņa no tā bija zaļgani dzeltenā prievīte unnozīmīte. Tās sadega Daugavpils kara ugunīs – tātad nepalika nekas.Atgriežoties Daugavpilī, bažas par karu kļuva bālākas – bija tik daudziespaidu: brauciens, pilsēta, vasarā aizmirstās rotaļlietas, tikšanās ar draudzenēm,skola...Vecāki gan bija ļoti norūpējušies – lasīja avīzes, klausījās radio... Kaut arī bērnuklātienē smagas sarunas nerisināja, nešaubīgi bija jūtama viņu līdzjušana Polijaiun poļiem, kuru zemes postīšanu viņi uzskatīja par noziegumu. Galvenaisjautājums bija: “Vai Varšava vēl turas?” Pieņemu, ka vecākiem informācija parnotikumiem bija diezgan precīza – tēvs strādāja Zemgales divīzijas štābasakaru daļā, mūsu dzīvoklī istabu īrēja LETA’s korespondents Latgalē ErnestsŠmits-Arums. Manā atmiņā iespiedusies poļu traģēdija – ne franči, ne tālā Japānaman nebija zināmi.Patiesībā gan par karu runāt nedrīkstēja. Mūsu mājā kādu kaimiņu sodīja arlielu naudas sodu par baumu izplatīšanu, jo viņš bija teicis, ka notiks iesaukšanaarmijā – mobilizācija. 9 Arī manā vārdu krājumā nāca klāt arvien jauni vārdi!Liels satraukums bija tieši pirms skolas sākuma – runāja par kādām bāzēm, kurāsbūšot krievu karavīri – tik daudz, cik neesot visā Latvijas armijā kopā! TačuDaugavpilī tās nebija – un bažas pieklusa, cits citu mierināja, ka varbūt tik sliktinebūs!89Mazpulku organizācijas 10 gadu svinības notika Rīgā 1939. gada 3. septembrī. Sk.: 20 000 ierodasRīgā. Šodien sākas lielie mazpulku svētki. Rīts, 1939, 2. sept.Par “nepamatotu baumu” izplatīšanu Latvijas policijas iestādes draudēja katru “sodīt nekavējoties”jau 1939. gada septembra sākumā. Sk.: Sodīs spekulantus un baumu izplatītājus. BrīvāZeme, 1939, 6. sept.Vaida Villeruša153

Man gan vairāk atmiņā iespiedušās izmaiņas tuvākajā apkārtnē. Uzbēniņiem, kur mēs kāpām žaut veļu, vīri uzstiepa lielas koka kastes, kuras piebēraar smiltīm. Bija jāiemācās aizlīmēt logus krusteniskām papīra strēmelēm. Skolāstāstīja, kas darāms, ja sāktu šaut vai kristu bumbas, – pavisam vienkārša lieta:jāieskrien tuvākajā vārtu caurbrauktuvē (tās Daugavpilī bija pamatīgas katraimūra mājai). Vakarā tēju vairs nevarēja uzvārīt uz prīmusa – petroleja pēkšņibija uz speciālām atļaujām tikai tiem, kam nebija elektrības apgaismošanai. 10 Arīcukurs bija uz taloniem – mēs to sākām krāt Ikšķiles ogu ievārījumiem.Lielāks satraukums pilsētā bija, kad pa ielām skrēja policisti, karavīri arsuņiem, jo bija izbēdzis no nometnes kāds poļu lidotājs. Pilsētu aplenca, unviņa meklēšana turpinājās pāris dienu. Vecāki ļoti vēlējās, lai viņu neatrastu,un cerēja, ka Daugavpilī, kur dzīvo tik daudz poļu, kāds viņam palīdzēs! Arī esizdomāju, kā viņu glābtu, ja bēgot viņš skrietu man pretī – zināju taču vislabākāsslēptuves apkārtējos pagalmos un malkas laukumos! Mūsu pagalmā tāda bijasprauga starp lielo koka atkritumu kasti un blakusmājas mūri – tievāks cilvēkstur varēja ielīst! Tagad, pēc 68 gadiem, lasot tā laika Daugavpils avīzes, uzzinu,ka pilsētā bijusi liela nometne ar internētiem poļu karavīriem, virsniekiem,lidotājiem. 11 Zinu arī to, ka viņus pēc pirmā pieprasījuma izdeva PadomjuSavienībai.No pilsētas aizbrauca vācieši – daži gan līdz aizbraukšanai par tādiem nemaznetika skaitīti. Projām posās arī mana klavierskolotāja Ņina Gutovska,kas man bija sāpīgs notikums, jo jaunajai, skaistajai skolotājai biju ļotipieķērusies, patiesībā dievināju to. Viņa atstāja man savas notis, arī pāris kleitas,kuras es nākotnē varētu valkāt. Mēs šķīrāmies raudādamas. Nesapratu, kāpēcviņai jābrauc, ja to nemaz negrib! Māte teica, ka skolotājai te paliekot līgavainis.(Viņa nomira Melburnā drīz pēc aizbraukšanas.) Man nopirka no kādiemaizbraucējiem izcili labas klavieres un atveda no Rīgas – līdz šim biju gājusivingrināties pie skolotājas. Jā, klavieres tagad bija, bet es vairs negribēju tāsspēlēt!10 Petroleju uz atļaujām pārdeva tikai lauku iedzīvotājiem apgaismošanas vajadzībām. Sk.: (LTA)Petroleju uz laukiem pret atļaujām izsniegs sākot ar 10. oktobri. Ventas Balss, 1939, 3. okt.11 Daugavpilī pie Šūņu ezera tika izveidota pirmā sapulcēšanas un sadales nometne ap 1800internētajām poļu militārpersonām, kuras vēlāk pārveda uz internēto nometnēm Litenē,Lilastē, Liepājā un Ulbrokā. 1940. gadā pēc Latvijas okupācijas internētie tika nodoti NKVDrīcībā. Sk.: Jēkabsons, Ē. Polijas militārie un civilie bēgļi 1939. un 1940. gadā. Latvijas Vēsture,Nr. 2, 1993, 3. lpp.; Glovackis, A. Polijas internēto karavīru nodošana NKVD rīcībā Latvijā1940. gadā. No: Latvijas Kara muzeja gadagrāmata, VIII. Rīga, 2007. 90.–99. lpp.154 Vaida Villeruša

Karš bija tepat blakus, taču ar to jau bija it kā aprasts – nejutu, ka vecākitik dziļi justu līdzi angļiem, frančiem un citiem, kā bija jutuši poļiem. Kaut kasnenoteikts, bet draudošs tomēr jautās visu laiku.Ziemassvētkos baznīca bija pārpildīta – visi gāja dedzīgi lūgties, lai karšbeigtos. Ja vienmēr bijām ērti sēdējuši lielās luterāņu baznīcas solos, tad šoreiztālāk par priekštelpu netikām – cilvēki stāvēja cits pie cita ne tikai visās ejās, betarī priekštelpā, uz kāpnēm, ārā. Es biju iespiesta starp svešu mēteļu masu,redzēt neko nevarēju. Tikai dzirdēju, kā dzied “Es skaistu rozīt’ zinu” un ka visiraudāja... Avīzē bija stāsts par mazu zvaigznīti, kas lūkojas lejup no debesuvelves un nesaprot, kas notiek uz zemes, vai vairs nav spēkā vārdi “Miers virszemes un cilvēkiem labs prāts!”? Es šo nelielo eseju biju izgriezusi un cītīgiglabāju pie savām mantām, taču arī tā sadega kara liesmās.Līdz ar baznīcu zvaniem atnāca jaunais – 1940. gads. Šajā gadā Ikšķilēnomira vecmāmiņa. Bērnus uz bērēm līdzi neņēma.Karš turpinājās kaut kur tālu no mums. Bet nu jau logus vajadzēja turētne tikai aplīmētus, bet aptumšotus – ārpusē nedrīkstēja redzēt, ka iekšā deggaisma. Tam nolūkam tika nopirkti tumši zili, faltēs salocīti logu aizkari, kurusaiz aukliņām no rīta varēja uzvilkt augšā. Bija trauksmes mēģinājumi (to saucapar “trauksni”, un “traukšņa” laikā nedrīkstēja atrasties uz ielas). Ik pa brīdimnāca pārbaudītāji – vai uz bēniņiem ir viss uguns dzēšanai: smiltis, lāpstas,spaiņi, muca ar ūdeni. Bumbai, ja tāda caur jumtu tiktu iešauta bēniņos, steidzīgivajadzētu uzbērt smiltis. Ne jau mums no pirmā stāva turp būtu jāskrien – tasbūtu jādara tiem, kam katru diennakti jādežurē bēniņos.Gan tēvs, gan māte bija darbā saņēmuši gāzmaskas – tas bija kas agrākneredzēts. Mīksta, iezaļgana gumija apņēma galvu, tās uzvelkot, un pievilkāscieši klāt. Lielas, apaļas acenes bolījās uz pasauli, bet rievota caurule mutesvietā beidzās ar apaļu kārbiņu, līdzīgu konservu bundžiņai. Acenes gan ātri noiekšpuses aizsvīda, un neko redzēt nevarēja. Kad mēs visi bijām tās izmēģinājuši(novelkot tās nepatīkami plēsa matus!), tās tika glīti ieguldītas savās kastītēs unuzliktas uz skapjaugšas pie Ziemassvētku eglīšu rotājumiem. Mēs taču bijāmpieci, bet maskas tikai divas, tātad mūsu dzīvē tām nevarēja būt nozīmes.Neskatoties uz visu, pavasaris pienāca parastā laikā, un Ikšķile jau mūsgaidīja. Te vecmāmiņas bufetē bija vesels lēvenis agrāk neredzētu trauku –gan rozīgi šķīvji, katrs ar atšķirīgu putna zīmējumu, gan smalkas bļodiņas arneaizmirstuļu rotājumu. Taču pats galvenais – kūtī bija mazais Heiseļu zirdziņšMīcīte. Līnijdroškas gan nebija – tā nekad vairs Ikšķilē redzēta netika, laikamVaida Villeruša155

ija pārdota uz citurieni. Ikšķiles vācieši bija projām, 12 līdzi neaizvedamokā dāvanu atstājot manai vecmāmiņai. Viņai, kura savus lielos, smagos, vietāmnedaudz apdauzītos šķīvjus sauca par telēķiem 13 , par skaistajiem traukiem ilgipriecāties neiznāca. Tagad tos lietojām mēs, lai gan patiesībā mūsu “vasarasservīze” bija skaistāka.Vasaras vidū mani aizveda uz Rīgu – atvadīties no manas vācu valodasskolotājas Frauhinas, kā mēs viņu saucām it mīlīgi. Patiesībā viņa bija Ikšķilesvēsture – Dreslera kundze, kuras vīram Ikšķiles muižā bijusi beķereja. Manasmātes bērnībā katru rītu beķeris vedis no muižas līdz stacijai savu cepumu,skaļi saukdams: “Baltmaize! Karašas! Kliņģeri!” Bērniem tas bijis lielākaisnotikums, ja izdevies kādu kapeiku kliņģerim izkaulēt. Parasti gan viņi tikaiizskrējuši līdz gatves galam, lai redzētu, kā neiegūstamie gardumi aizlīgo garām.Pēc 1. pasaules kara Dresleri neesot vairs Ikšķilē atgriezušies, vienīgi mūžanogalē, pēc vīra nāves, Dreslera kundze bija uzdrošinājusies atgriezties vietā,kur bijusi jauna un laimīga un kur kapos gulēja viņas meitiņa Emīlija. Teviņa kļuva par manu vācu valodas skolotāju vasarās. Mēs abas kopā gājāmuz kapsētu un likām neaizmirstules uz Emīlijas kapiņa, kam mani vecākisarūpēja apmales. Viņa bija mani ļoti iemīļojusi, jo biju tik veca kā viņas zaudētādeviņgadīgā meitiņa. Tālab bija atrakstījusi savu pēdējo lūgumu uz Ikšķili, laimani aizved atvadīties – veco dāmu patversmi, kurā viņa dzīvoja, no Kalēju unKungu ielas stūra pilnībā pārvietoja uz Vāciju. Patversmes daudzo mazoistabiņu durvis bija atvērtas, jo gaidīja mani – mana skolotāja bija visāmdāmām to pastāstījusi. Daudzas manai skolotājai līdzīgas vecenītes, tievas,smalkas, melnās drēbēs un melnās aubītēs ar baltām, kruzuļotām maliņām,sanāca ap mani, un beigās notika vienošanās, ka es kopā ar Frauhinu ieiešu katrāistabiņā. Viņas visas raudāja un atvadījās no manis tā, it kā es būtu Latvijassimbols – zemes, kur pagājis viņu mūžs. Katra deva man ko par piemiņu, laikaut kas no viņām paliktu Latvijā kā zīme, ka viņas te dzīvojušas. Pēc aizvešanasuz Vāciju es vēl saņēmu pāris kartiņas no Frauhinas. Viņas visas rītos un vakarosskatoties uz to pusi, kur ir Latvija. Nezinu, pa kādiem nenosakāmiem ceļiem tekādus gadus vēlāk atklīda baumas, ka vecās vācu kundzes mirušas vienā dienā.12 Vācbaltiešu repatriācija bija tiešas sekas 1939. gada augustā–septembrī starp PSRS un Vācijunoslēgtajiem slepenajiem līgumiem. Vācbaltiešu kopiena no Latvijas uz Vāciju repatriējās1939. gada oktobrī – decembrī. Apmēram vēl 10 tūkstoši palikušo repatriējās 1941. gada janvārī–martā.13 Atvasinājums no vācu val. der Teller – šķīvis.156 Vaida Villeruša

Vecmāmiņas teiciens, ka viņas padzirdītas ar saldu tēju, bija neizprotams.Šodien, maisot tējā cukuru ar plānu sudraba karotīti, kurai monogramma“E. D.” (Emilia Dressler), saprotu, ka viņas bija Vācijai karā lieka nasta, kaut arīuz tēvzemi aizvestas. 14Tā šajās pēdējās vasarās manā dzīvē bija ienākusi gan skumja šķiršanās, ganjausma par neārstējamu slimību, par nāvi un dzīves nedrošību.Taču ikdienā tādas domas tika atbīdītas. Mēs bijām vesels bariņš diezganmežonīga paskata bērnu apmēram vienos gados, pieaugušie mums klāt nestāvēja.Dienas pagāja spēlēs un klejojumos tuvākajā apkārtnē, laukgala mežiņā(tagadējās Lībiešu ielas apkārtnē), pie ļoti vilinošā dīķīša (no tā tagad Dīķuielas nosaukums) un vecajos kara ierakumos. Tomēr visbrīnišķīgākā vieta bijaBerkavas grava – it kā nevienam nepiederoša Daugavas senkrasta ieplaka blakusKugas ģimenei piederošam zemes gabalam. Daļēji grava bija pārvērtusies pardžungļiem – mežonīgi bija saauguši ceriņu un jasmīnu krūmi no kādreizējāsmājas – tagad tikai vilinošām drupām ar mūra pagrabiem – dārza, kā arī no vējaun putnu atnestām sēklām – pīlādžiem, ievām.Tieši tur mūs sasniedza ziņa, ka pa šoseju uz Rīgu braucot tanki. Tādus mēsnekad nebijām redzējuši, un mūsu plikās pēdas straujā skrējienā nodimdinājapa gravas taciņu lejup šosejas virzienā. Ceļa (tagadējās J. Kugas ielas) galā baltosputekļos stāvēja karavīrs un rādīja, ka tuvāk iet nedrīkst, raidīja mūs projām. Tankiradīja briesmīgu, žļerkstošu troksni, kāpurķēdēm maldami šosejas grantējumu.Ceļa labā pusē, starp tagadējo J. Kugas un Ābolu ielu, kur sabūvētas mājasun iekopti dārzi, toreiz bija vien vecā parka daļa ar lielām liepām. Zem kokiemzālē bija apsēdusies neliela karavīru grupa – cilvēki 10–15, laikam jau satiksmesregulētāji – pabalējušos, zaļganos formas tērpos, laiviņām galvās. Pie tām bijasarkana zvaigznīte.Mūsu bariņā bija arī manas vasaras draudzenes – Ija un Irēna Freimanes –slavenas Rīgas bērnu ārstes meitas. Par lielu brīnumu izrādījās, ka viņas mākrunāt krieviski, vēl vairāk, ka mājās ģimenes valoda ir krievu! Tagad saprotu, kapar to liecināja meiteņu mātes un vecākās māsas vārdi – Natālija un Tatjana,taču toreiz tas bija liels pārsteigums. Ija un Irēna uzsāka sarunu ar karavīriem,14 Nacistu okupācijas gados latviešu sabiedrībā izplatījās baumas, ka Vācijā vecu cilvēku neesot, tiekā nevajadzīga nasta tiekot noindēti ar saldas tējas palīdzību. Faktu, kas apliecinātu šādu nacistupolitiku, nav. Pieļaujams, ka šīs baumas latviešu sabiedrībā izplatīja paši nacisti, lai pēc iespējasvairāk cilvēku varētu nodarbināt totālā kara vajadzībām. Bailes no “saldās tējas tases” daudzusgados vecus cilvēkus spieda “brīvprātīgi” iesaistītes, piemēram, prettanku grāvju rakšanā.Vaida Villeruša157

un tie atplauka, ka kāds te viņus saprot. Noskaidrojās, ka viņiem ļoti gribētosdzert tīru ūdeni (tagad avīzēs lasu – viņi bijuši brīdināti no saindētā dzeramā!) unpapirosus, ja tādi būtu. Freimaņu meitenes joza uz māju pēc prasītā, bet es arkādiem laikabiedriem paliku pie karavīriem, neslēpjot izbrīnu par viņiem. Tačuveltīgas bija viņu pūles ar mums runāt – mēs neko nesapratām. Viens gan bijaskaidrs – viņi bija normāli cilvēki, lai gan pēc mistisko “bāzu” ierīkošanaspieaugušo sarunās pa ausu galam bija dzirdēts daudz kritiska par viņiem.Galvenais – viņiem it kā vajadzēja būt “šķībacainiem”, taču šiem acis bija tādaspašas kā mums! Viņu formas tērpi izskatījās kā izbalējuši, salīdzinot ar mūsukaravīru formām, taču podziņas mirdzēja saulē un arī plato siksnu sprādzes,kas sajoza krokās formas blūzes, bija spoži nospodrinātas.Vienā rāvienā izdzēruši atnesto ūdens spaini (no tā gan skrējienā daļa bijaizšļakstījusies), viņi bija izbrīna pilni par smalkajiem papirosiem. Meitenes bijaatnesušas visu, ko bija varējušas mājās atrast, – pat kārbu ar cigāriem (vecāki bijadarbā, kalponi meitenes vērā neņēma).Ikšķilē Freimaņus zināja katrs – daktere Freimane nevienam bezmaksaspalīdzību neatteica. Ģimene bija labi situēta – viņu vasaras mājiņa bija skaistaun moderna, dārzu kopa speciāls dārznieks, un tajā visu vasaru ziedēja puķes.Kad bērnu bars šiverēja pie viņiem, kalpone speciālā toverītī sakūla lielākogardumu – saldējumu. Garāžā stāvēja smalks limuzīns, kāds nevienam Ikšķilēnebija, bet dārzā strādnieki meiteņu brālim Imantam taisīja tenisa laukumu.Bērnus te neapsauca un projām neraidīja, par pārkāpumiem nesodīja. Taču, kautarī ģimenē runāja krieviski, viņi aizbrauca uz Vāciju! Par manu draudzeņulikteni man ziņu vairs nebija. Rīgas māju Freimaņi bija pieprasījuši 1990. gados,bet par Ikšķili dzirdēts nebija.Karavīri pastāstīja, ka esot ceļā jau kopš nakts un nezinot, kad ceļš būsgalā. Prasīja, kas te par vietu, un runājās ar meitenēm. Man nesaprotamā valodārisinātās sarunas nelikās interesantas, un es jozu uz mājām pastāstīt parnegaidīto tikšanos. Taču apbrīnas vietā no citādi pielaidīgās tēvmāmiņassaņēmu brāzienu. Viņa teica, ka vecākiem nemaz nedrīkstot stāstīt, kur esmubijusi.Tagad zinu, ka tas bija 1940. gada 17. jūnijs un mana pirmā sastapšanās arvienu no armijām, kas nākošajos gados soļoja pa mūsu zemi.Izgājušas Ikšķilei cauri, armijas daļas te vairs manāmas nebija. Vasaraturpinājās – skaista kā visas bērnības vasaras Ikšķilē. Pieaugušos gan mācarūpes. Tuvojās kāda dīvaina diena – vēlēšanas. Mūsu tuvākie kaimiņi bija158 Vaida Villeruša

Kalnapodnieku pagalms. 20. gadsimta 30. gadiRozenbergi – manas mirušās vecmāmiņas brāļa bērnu ģimene, manas mātesmāsīcas un brālēni. No turienes uz mūsmājām pie vecmāmiņas nāca Mīlīte –Emīlija Rozenberga. Vecmāmiņai darbu gūzmā laika sarunām nebija,vienīgi kad “lietus gāza bāņiem” un ārā neko nevarēja darīt, vecmāmiņa nodevāsiekšdarbiem, parasti stāvot pie plīts. Tādās reizēs tūdaļ bija klāt Mīlīte, apsēdāsplītspriekšā uz žagaru cērtamā bluķa un uzsāka strīdu ar vecmāmiņu par “labodzīvi”. Tagad saprotu, ka Mīlīte bija komuniste ar “sirdi un dvēseli” un centāspārliecināt vecmāmiņu, kas šīm idejām pretojās. Strīdi kļuva arvien dedzīgāki,līdz beidzot vecmāmiņa paceltā balsī sauca: “Ej projām no manas mājas!” –vai arī Mīlīte apvainotu izteiksmi paziņoja: “Tu neko nejēdz! Es vairāk ar tevinerunāšu!”Līdz ar vecmāmiņas slimību disputi par “labāko dzīvi” beidzās, tačubija kāda diena, kad Mīlīte atkal bija klāt un uzsāka pārrunas ar manu otruvecmāmiņu – tēvmāmiņu, ar kuru viņas nebija ne draudzenes, ne radinieces.Mīlīte centās pārliecināt, ka noteikti jāiet vēlēt par labo dzīvi. Kad vecmāmiņateicās to nedarīt, Mīlīte draudēja, ka visi būs pierakstīti un negājušie nedabūs neVaida Villeruša159

petroleju, ne cukuru. Pēc Mīlītes aiziešanas vecmāmiņa lika punktu: “Es nekurneiešu! Ko viņi man var padarīt?” Jā, ko viņi (kādi mistiski viņi!) var mumspadarīt? Bez tam cukuru mums nemaz nevajag – mums ar to jau rezervei piebērtslielais stikla vīna balons. Un petrolejas vietā mēs varam iztikt ar svecēm!Nākošā satraucošā ziņa bija, ka garām braukšot valdības vīri uz Maskavuun visās stacijās vilcienu sveikšot. Kaimiņu Viesturs un vēl kādi mani draugivisu dienu dežurēja Ikšķiles stacijā, lai to nenokavētu. Mani nelaida, un es visudienu nīku pie vārtiem, gaidot viņu atgriešanos. Bēdas par to, ka šī izprieca mangāja garām, remdēja ziņa, ka vilciens ar appušķotu lokomotīvi Ikšķilei lielāātrumā aiznesies garām, melnus dūmu mutuļus gaisā mezdams. No Viestura,kas kā vietējais bija ar plašāku paziņu loku, es dzirdēju pantiņu, kas palikaatmiņā ar pirmo dzirdējumu:Pie Kremļa pils vārtiemStāv Kirhenšteins bālsUn žēlīgi lūdzasPēc maizes un sāls.Rozenbergu mājās parādījās agrāk neredzēti vīrieši – Mīlītei bija sākusieslabā dzīve – viņas brāļi bija izlaisti no Centrālcietuma.Nenovēršami vasaras prieki beidzās, bija atgriešanās Daugavpilī, pošanās uzskolu. Ja Ikšķilē nekādas sevišķas pārmaiņas nebija jūtamas, tad to nevar teiktpar pilsētu. Tur visa dzīve bija mainījusies!Tikai gadu atpakaļ bija svinēta Zemgales divīzijas 15 20 gadu jubileja. 16Bija parādes, pieņemšanas, karogi, mūzika... Triju Zvaigžņu ordeņi nolija kālietus – lai atrastu tēva vārdu sarakstā, bija jālasa veselas avīzes lappuses. Liekiteikt, ka tēvs ļoti lepojās ar nelielo zilo kastīti un tajā uz tumši zila samtaieguldīto sudraba goda zīmi. (Māte jau iepriekš bija dabūjusi apzeltītu ordenipar izcilu darbu 20 gadu garumā vienā darbavietā un Kārļa Ulmaņa parakstītugoda rakstu.) Un nu pēkšņi kļuva zināms, ka Zemgales divīziju izformēs – daļupārvietos uz Krustpili, daļu uz Cēsīm... Notika neticamais – tēvs atstāja Latvijasarmiju, demobilizējās 17 un, mīļoto formu nomainījis pret civilām drēbēm,sāka strādāt kādā kantorī (skaistā parādes formas cepure gan tika ietīta15 4. Zemgales kājnieku divīzija – viena no četrām Latvijas armijas divīzijām, dislocējāsDaugavpilī. No 1936. līdz 1940. gadam divīziju komandēja ģenerālis Žanis Bahs.16 Zemgales kājnieku divīziju izveidoja 1919. gada novembrī.17 1940. gada jūlijā–augustā no Latvijas armijas atvaļināja 785 virsniekus.160 Vaida Villeruša

zīdpapīrā un nolikta skapja labākajā plauktā). Patiesībā no tēva tiešā darbademobilizējās tikai divi – bez tēva vēl Roberts Trusle. Pārējie bija centušiesviņus atrunāt, ka tik traki jau nebūšot, gan vēl viss būšot labi!Gan māte, gan tēvs brīnījās par dažu labu paziņu, kas pēkšņi bija kļuviskomunists. Turīgas Ikšķiles saimniekmeitas vīrs, izrādījās, pagultē visu laikuglabājis sarkano karogu... Juris Pabērzs, ar ko māte bija kopā strādājusi unkas bija teicis kvēlas runas aizsargu sanāksmēs, bija iecelts tieslietu ministragodā... No mūsu dzīvokļa pazuda Ernests Šmits – pēkšņi atvadījās un kautkur aizbrauca. Viņš bija LETA’s Latgales korespondents un dzīvoja pie mums“mēbelētā istabā”. Savas mantas, sapakotas divās koka kastēs, viņš uzticēja mātei,un māte tās glabāja neatvērtas 50 gadus, taču Šmits vairs nekad pie mumsneparādījās. Šmita aizbraukšana izraisīja nākošās pārmaiņas mūsu dzīvē. Proti,tika nomainīta vietējās avīzes redakcija un mums, negaidot piekrišanu, paziņots,ka jaunais redaktors dzīvos pie mums korespondenta Šmita vietā. Tas bija nevienscits kā Daugavpilī par nelikumīgām robežu pāriešanām un proklamācijukaisīšanu vairākkārt tiesātais Alfons Noviks 18 (vēlāk augsta ranga čekasdarbinieks)! Māte, kuras darbs visus Daugavpils gadus bija tiesā, šausmās steidzīgimeklēja citu dzīvokli. Pēc tam gan nāca atsaukums – Noviks mitināšoties stacijā,Berlīnes guļamvagonā, arī darbs viņam bija atrasts citviet, ne jau avīzes redakcijā.Taču dzīvokļa maiņa lielā steigā tomēr notika – pāri ielai, tieši pretī līdzšinējam,bija atbrīvojies virsnieka Sproģa, kuru pārcēla uz Krustpili, dzīvoklis. Tajā bijačetras istabas. Vienā dzīvoja Daugavpils pilsētas slimnīcas virsmāsa JohannaOzola – viņu mēs dabūjām mantojumā no Sproģiem. Iepriekšējo, lielo mājupilsētas centrā mēs nepametām vienīgie – no tās izvācās miertiesnesis Švarcbahs 19(Straume), komponists Feils 20 un citi. Novembrī tur apcietināja ģimnāzijasaudzēkni Haraldu Muižnieku – it kā par ieceri virs skolas uzvilkt Latvijas karogu.(Tiesneša Krievāna 21 likteni, paliekot tur dzīvot, risināja 1941. gada 14. jūnijs.)Vecāku rūpes un satraukums auga augumā, vietējo notikumu ēnā bālāki kļuvakara draudi.18 Alfons Noviks (1908–1996) – LPSR valsts drošības tautas komisārs, ministrs (1940–1953).1995. gadā par piedalīšanos civiliedzīvotāju deportācijās Latvijas Republikas tiesa piespriedaviņam mūža ieslodzījumu.19 Hugo Švarcbahs (1902–pēc 1941) – Daugavpils apgabaltiesas Ilūkstes rajona miertiesnesis, deportēts1941. gadā.20 Alfrēds Feils (1902–1942) – komponists, ērģelnieks, diriģents, pedagogs.21 Jānis Krievāns (1891–1941) – izmeklēšanas tiesnesis Daugavpilī, miris izsūtījumā.Vaida Villeruša161

Skolā skolotāji bija līdzšinējie, taču portreti pie sienām ar valstsvīru sejāmbija citi. Skolā bija ierīkots “sarkanais stūrītis”, kas gan pēc vienreizējas apskatesmūs nespēja saistīt. Bija politinformācijas stundas, kurās mēs pirmo reiziuzzinājām par ienaidniekiem mums visapkārt – tie uzglūnēja no katra stūra!Lielākās grūtības mums – trešklasniekiem – radīja neizsakāmi sarežģītā krievuvalodas gramatikas grāmata, domāta laikam tiem, kas bija vienmēr mācījušieskrievu skolā, pie tam vismaz vidusskolas pēdējās klasēs. Neviens klasē nekonesaprata, laikam jau arī skolotāja nebija tam gatava. Katra stunda sākās arkaut kādiem “paģežiem” [krievu val. падеж – locījums (gramatikā)] un izsaucašausmas – varējām censties, cik spēka, rezultāta nebija. Pirmajā maijā mums bijajāiet gājienā, taču beidzās ar to, ka bezgala ilgi nostāvējām vien pilsētas dārzā –Tareločkā – gājiens iztika bez mums.Arī pilsētas dzīve bija izmainījusies. Bija daudzi, agrāk neredzēti cilvēki.Veikalos izpirka visu – pat drēbju baķus, kas bija stāvējuši gadiem, nevienaneiekāroti. Krievu sievietes bija visas līdzīgas – zemās siksniņkurpēs – reizēm ganaudekla, rudenī īsās zeķītēs, galvās beretes, kuras sauca par „bubļičkām” [krievuval. бублик – baranka]. Gan beretes, gan drēbes, gan viņas pašas bija kaut kādāveidā pelēkas. Par viņām pilsētā klīda izsmejoši stāsti: viņas nespējušas ticētsavām acīm, ka var būt tik skaistas drēbes, veļa. It kā bijis gadījums, kadmežģīņots un cakots naktskrekls uzvilkts izejamās kleitas vietā.Taču mūsu māte nesmējās – viņa skumji teica: “To izdarījis trūkums. Kuraisievietei gan negribētos ko skaistu!” Tēvs bija vēl bargāks: “Tās smējējas, kastagad tik smalkas, pašas vēl pavisam nesen sādžā norāpušās no krāsns!” Tagad,to atceroties, zinu, ka vecākiem bija taisnība. Par virsnieku stāju gan tēvs bijadziļi sašutis: kā formā tērpts var stiept koferus, saiņus... Latvijas armijā formātērptam nedrīkstēja būt rokās nekas – arī klēpī nesami bērni! VienkāršieSarkanās armijas zaldātiņi, salīdzinot ar mūsu iepriekšējiem, tiešām bijasmieklīgi. Viņu garie šineļi bija brūni pelēki, no kāda nenosakāma, lupatuatgādinoša auduma, pogas kopā saturēja mistiskas šķērslentes, cepures ar garāmausīm kuļājās ap seju, bet virs galvas beidzās ar savādu puļķīti. Taču viņus ārpuskazarmām nelaida – varēja redzēt tikai retumis. Ielas pilsētā pildīja dažāduieroču šķiru virsnieki. Ja pēdējiem kājās bija sakrokoti stulmzābaki, tadzaldātiņiem – dīvaini, bezformīgi, par “kirzām” 22 saukti apavi. Un no visiemnāca smags tabakas, ko sauca par “mahorku”, smārds.22 Faktiski kirza (krievu val. – Кирза, saīsinājums no Кировский завод) – ādas imitācija, kuruizmantoja zābaku ražošanā, lai Sarkano armiju apgādātu ar apaviem.162 Vaida Villeruša

Veikalu izpirkšana kļuva arvien drudžaināka, tika ieviestas normaspirkumiem. Arī mūsu māte sāka bažīties un nopirka šo to, kas nepavisam šajāmirklī nebija vajadzīgs (viss gan sadega un izplēnēja pelnos). Veikalos ieviesās kasagrāk neredzēts – rindas! Tas bija tā, ka cilvēki stājās viens aiz otra un gaidīja,kamēr tiks līdz pārdevējam. Gluži kā rotaļā “Vista un vanags”, kad aiz vistassastājās cālēni – skolas stundu starpbrīdī visa klase! Reiz biju aizsūtīta uz Štrausaveikalu pēc desas – stāvēju un stāvēju, un mani ikreiz, kad tuvojos pārdevējam,pagrūda sānis. Māte, nevarēdama mani sagaidīt, ieradās meklēt un iztaisījaveikalā skandālu, ka tā izturas pret bērnu un pārdevējs to neņem vērā!No darba atbrīvoja medmāsu Ozolu. Viņa no mums atvadījās un aizbraucauz Irlavu – savu dzimto pusi, jo te allaž bija piedalījusies vadošo personusaiešanās un ballēs, cenšoties vienmēr nofotografēties pirmajā rindā! Pie mumsšajā skolas gadā dzīvoja Vera Muktepāvule – Vanagu pagasta vecākā meita,ģimnāziste. Nezinu, vai internāts, kur viņa bija dzīvojusi iepriekš, likvidētsvai arī viņas vecāki uzskatīja par lielāku drošību atrašanos pazīstamā ģimenē.Vēl vairāk uz pavasara pusi Veriņai pievienojās Margarita Jansone. Viņas tēvsbija prokurors Daugavpils apgabaltiesā, māte – kancelejiste turpat. Pēc tēvaatlaišanas viņi pārcēlās dzīvot uz Līvāniem, bet meitu līdz skolas gada beigāmuzticēja mūsu vecākiem. (Ar šiem cilvēkiem ceļi vēlāk krustojās – Johanna pēckara ieradās pie mums Ikšķilē un ilgus gadus dzīvoja mūsmājās, Veriņa – kādulaiku t.s. vācu laikā līdz aizbraukšanai bēgļu gaitās, bet Margaritu vecākipaņēma pie mums, kad ļāva atgriezties izsūtītajiem bērniem.)Pašu dzīves izmaiņās un apkārtējā noskaņojumā karš it kā attālinājās, laigan tas turpinājās jau trešo gadu. Liekas, toreiz pat nezināju, ka karo arī Japāna.Franču Mažino līnija, 23 vācu Zigfrīda līnija, 24 Eiropas posts vairs netika uztvertstik traģiski kā izmisīgā Varšavas pretošanās, poļu varonība, un tāda līdzjūtībacitiem vairs nebija. Tieši atsevišķi kara pirmo dienu notikumi iespiedušiesatmiņā. Tas bija avīzes raksts, ko māte lasīja vecmāmiņai priekšā, bet es, piepēdējās piespiedusies, klausījos, kā vācu zemūdenes sašāva angļu pasažieru kuģiun kā tas strauji grima. Kapteinis, neko nespēdams līdzēt, stāvējis miera stājā uzkomandtiltiņa, atdodot godu Lielbritānijas karogam. Kad ūdens sasniedzis viņaseju, viņš noņēmis cepuri, noskūpstījis un iemetis jūrā, un palicis stāvot, skatotiesuz savu karogu un neizkustoties. Vai arī stāsts par Polijas robežu: kad padomju23 Mažino līnija (Maginot Line) – Francijas aizsardzības līnija, kuru sāka būvēt 1929. gadā 380 kmgarumā gar Vācijas robežu. Nosaukta Francijas kara ministra Andrē Mažino (Maginot) vārdā.24 Zigfrīda līnija (Siegfriedstellung, Westwall) – Vācijas rietumu robežu nocietinājuma līnija.Vaida Villeruša163

armija pie tās pienākusi, viens zaldāts izkustinājis poļu robežstabiņu, izcēlis to nozemes un, uz pleca uzlicis, aiznesis līdzi. Tik vienkārši...Skola 1941. gada pavasarī beidzās ātrāk nekā parasti. Tēvs šoreiz bija nolēmisbraukt projām no Daugavpils kopā ar mums. Pēc vecmāmiņas nāves vajadzējapārņemt Ikšķiles dzīvi. Vecāki noīrēja preču vagonu, un mēs pārvedām mantas,kuras nebūtu nepieciešamas pilsētā: grāmatas, klavieres, palmu (!), daļu mēbeļulīdz ar Šmita divām kastēm, taču Daugavpilī palika visas mūsu drēbes, “kararezerves” un pat gāzmaskas! Man tas šķita interesants piedzīvojums, un esnedomāju, ka nekad te vairs neatgriezīšos, ka viss izkūpēs pelnos un drupās unka pēc 40 gadiem, ierodoties dzimtajā pilsētā, tā jau būs pavisam cita. Vienīgituvojoties Ikšķilei, kad mēs jau bijām izgājuši pēdējā vagona vaļējā platformā,gatavojoties izkāpšanai, es pēkšņi ieraudzīju, cik tālu aiz mums aizstiepjas spožassliedes, un mani pārņēma zaudējuma sajūta. Es šķīros no savas agrīnās bērnības,lai tuvotos pusaudža gadiem.Taču skumt nebija laika – Ikšķile mūs saņēma atplestām rokām. Tēvs atradadarbu Rīgā un sāka katru dienu uz to braukt ar vilcienu. Māte bija palikusiDaugavpilī – viņas lielais apzinīgums neļāva tā vienkārši aiziet no darba, viņa likāspar to atbildīga un tur ļoti vajadzīga.Vasara, kā allaž, bija ar saviem priekiem un notikumiem. Lai gan radiotagad bija atvests uz Ikšķili, klausīties to neiznāca – tēvs visu dienu bija darbā;vecmāmiņai nebija laika, bet bērnus tas neinteresēja.Būtu melots, ja es teiktu, ka 14. jūnijs 25 Ikšķilē būtu bijis traģisks. Ikšķilesviducī, kur dzīvojām mēs, tā bija tāda pati diena kā visas citas. Ne te braukājaneredzētas mašīnas, ne te bija kādi sveši ļaudis. Tikai vakarā, kad atbraucatēvs no Rīgas, viņš un mani krustvecāki bija satraukti un stāstīja, ka pilsētānoticis kas negaidīts – veselas ģimenes ar mašīnām vestas uz staciju, tursadzītas vagonos, aizvestas. Taču toreiz tā bija drīzāk neziņa, kas ar viņiem tālāknotiks, nevis viņu likteņa pareģošana.No Ikšķiles neviens aizvests netika, arī mūsu paziņu vidū vēl tādi nebijazināmi. Tēvam bija izdevies sazvanīt Daugavpilī māti – viņa turpināja strādāt.Pēc tam gan atnāca arī mūsmājās kāda ziņa – no Tīnūžiem esot aizvesta augstākaLatvijas armijas virsnieka ģimene, taču mēs viņus nepazinām. (Izsūtīto sarakstosminētas divas ģimenes – Akermaņi un Osīši no Tīnūžiem, viena no Daugavaskreisā krasta – Berkavas.)25 1941. gada 14. jūnijā no Latvijas tika deportēti 15 424 cilvēki, arestēti – 5259, nošauti – 700,nometnēs un nometinājumā mira 5381 cilvēks. Faktiski tieši šo represiju rezultātā sabiedrībapadomju varas gadu sāka dēvēt par “baigo”.164 Vaida Villeruša

Pēc 14. jūnija uz pāris dienām no Daugavpils atbrauca mūsu māte – viņa ganbija satraukta, jo Daugavpilij 14. jūnijs bija gājis smagi pāri un daudzi viņasdarbabiedri bija pazuduši. Viņa bija redzējusi smagajā mašīnā Margaritasmāti – tā bija pamājusi atvadas. Tagad nesaprotu, kas tā bija mātei par apsēstībuar to darbu – neskatoties uz visu notikušo, viņa aizbrauca atpakaļ uz Daugavpili,lai gan viņas mīļie bija te, Ikšķilē.Tuvojās vasaras lielākais notikums Jāņi, Zāļu diena. Nebija vairsvecmāmiņas, ar kuru iet uz meža pļavām pēc Jāņu zālēm. Kaut gan visapkārtbija ziedoša vasara, katra ežmalīte, katra grāvmalīte un ceļa mala bija tagad jausen neredzētu ziedu pilna. Mēs – potenciālie Jāņu bērni – devāmies tālākosmeklējumos. Galamērķis bija Kaparāmura ezers, kur mēs saplūktu kalmes, varbūtizdotos sasniegt kādu ūdensrozi... Karstā 23. jūnija priekšpusdienā dzelzceļasliedes forsējām pie stacijas; lai nopirktu tās bufetē karsti kāroto saldējumu,mums naudas nebija – tas atkrita pats no sevis. Pāri sliedēm, nedaudz uz Rīgaspusi no Ikšķiles stacijas, pakalnītē bija augsts koka skatu tornis – laikam jauugunsnovērošanai celts, taču jau pasen ieguvis lietošanas aizliegumu. Tā lielākāpakāpienu daļa bija satrūdējusi, daudzu trūka. Taču tornis mūs allaž pievilka kāmagnēts. Nekādi aizliegumi un stāsti par iespējamu torņa gāšanos mūs nespējaatturēt no uzrāpšanās tā augšējā platformā. Skaidrā laikā no tās varēja redzētRīgu. Patiesībā gan tikai Kvadrāta fabriku Šķirotavā – gluži kā jūrā pie apvāršņaredzams tāls kuģis. Ja runātu vēl precīzāk – varēja redzēt fabrikas skursteņusun to dūmus kā tumšas stīgas debesīs. Taču šoreiz, kaut diena bija skaidra unsaulaina, tur, kur pie horizonta vajadzēja iezīmēties Kvadrātam, bija milzīgsmelnu dūmu mākonis – kaut kas dega ja ne pašā fabrikā, tad Rīgā noteikti.Nekādā skaidrībā netikām, taču, tikko bijām veikuši grūto un bīstamo lejupceļu,notika kas negaidīts! Sākās apdullinošs troksnis, un debesis kļuva melnas nomilzīga skaita lidmašīnu. Tās bija ļoti lielas un lidoja neiedomājami zemu – līdzar koku galotnēm, šķiet, ka pat zemāk par skatu torņa veco šindeļu jumtiņu.Lidmašīnu bija tik daudz, ka nosedza skatu augšup kā vāks, un tajās jautās kasļoti draudošs. Puikas teica, ka tie ir bumbvedēji. Spārnu apakša bija zaļā krāsā, arlielu, sarkanu piecstarainu zvaigzni. Bija redzami lidotāji, tik zemu tās pārlidoja.Mūs pārņēma pēkšņas bailes, un mēs pieplakām zemei zem krūma torņa pakājē.(Tagad, no tālu gadu atstarpes to atceroties, domāju – ja mēs būtu bijuši torņaaugšā, mūs varēja nošaut!) Lidmašīnas lidoja no Daugavas puses (no Lietuvas?)un aizlidoja virzienā uz Tīnūžiem. Līdzīga, draudoša aina tuvākajās dienāsatkārtojās vēl divas reizes – vienu reizi, man esot pie kapsētas vecā vaļņa, otrreiz –mājās aiz klētiņas, aveņu dārzā, un katru reizi mani pārņēma bailes – tik draudošiVaida Villeruša165

ija šie pārlidojumi. (Bet par skatu torni jāsaka, ka tas vēl pieredzēja daudz ko unsagruva tikai labu laiku pēc kara.)Pēc pārlidojuma mēs atgriezāmies mājās, un ar to pašu mūsu Jāņi bijabeigušies – tēvs ar pēdējo iespējamo vilcienu bija atbraucis no Rīgas un pateica,ka sācies karš, ka Liepājā smagas cīņas. 26Taču mūsmājās traģisko ziņu aizēnoja kas cits: kas notiks ar mūsu mātiDaugavpilī? Nekādi sakari vairs nebija iespējami, tālab tēvs jau nākošās dienas rītābrauca ar divriteni uz Daugavpili meklēt māti. Tikai tagad saprotu, cik bīstamstēvam varēja kļūt tāds brauciens starp nekontrolējamām armijas daļām unbēgļu plūsmu, ar iekārojamu pārvietošanās līdzekli! Pēc dienas tēvs atgriezāsIkšķilē – viņš nebija ticis tālāk par Krustpili, jo tur bija frontes līnija. Taču bijauzzinājis, ka Daugavpili jau ieņēmuši vācieši (tas bija noticis 26. jūnijā).Pa ceļu gar mūsu mājām, kas savienoja staciju ar šoseju (tagadējo Daugavasprospektu un Ozolu ielu), kustība apsīka – laikam jau Ikšķiles stacija vairsvilcienus nesagaidīja – visi bija projām – tā domāja mājinieki. Vienīgi kādākarstā dienā kājām pa putekļaino ceļu klusēdams devās bariņš cilvēku Daugavasvirzienā – kādi trīsdesmit. Taču tās pašas dienas pievakarē nāca atpakaļ –arī viņus laikam bija sasniegusi ziņa par vāciešiem Daugavpilī. Putekļos baltinoputējuši, viņi izskatījās ļoti noguruši. Viena no gājējām pienāca pie vārtiem, kures klusēdama stāvēju, un, noņēmusi no pleciem nelielu mugursomu, atdevaman divas jaunas klades un pāris zīmuļus, lai nesamais kļūtu vieglāks. Man šīsdāvanas likās liels dārgums, un es tās ilgi glabāju. Nezinu, kāpēc, bet domāju,ka tās man deva kāda rakstniece. Vai viņa ko tādu man teica? To es neatceros.Mājinieki domāja, ka tie bijuši kādi padomju iestāžu darbinieki, kas, savasvadības pamesti bez transporta, mēģināja doties austrumu virzienā. Kājām paRīgas–Tīnūžu ceļu atnākuši, pie Ikšķiles viņi cerēja iziet uz šosejas un rast kādubraukšanas iespēju. Taču bija spiesti atgriezties un gar Tīnūžiem–Ropažiemnokļūt dziļāk Vidzemē. Cik tālu viņi aizgāja? Šīs pelēcīgās klades mani itkā iesaistīja viņu liktenī, un es jutu patiesi līdzi. Tagad pārdomājot, aizkustinošiliekas, ka klades un zīmuļi bija glābjamas, līdzi nesamas mantas! Kaut kadvēlāk es tās pierakstīju ar to, kas man tolaik likās svarīgs esam, pazaudēju garajosgados starp iegūšanas un šodienas rakstīšanu, taču aizmirsusi neesmu.Kopš kara sākuma uz staciju mums bija stingri noliegts iet, bet bija jau vēlciti ceļi! Arī no Kapukalna (tagadējās estrādes) galotnes bija “redzama Rīga”.No turienes jau vairākas dienas bija saskatāmi dūmi – kaut kas dega. Apmēram26 Vācijas uzbrukums PSRS sākās 1941. gada 22. jūnijā. Cīņas pie Liepājas sākās 23. jūnijā.166 Vaida Villeruša

nedēļu pēc kara sākuma man pāri sētai tika pasviesta ziņa, ka pa šoseju brauc vācuarmija. (Tas varēja būt 1. jūlija pēcpusdienā – no rīta bija ieņemta Rīga.) Atļaujuneprasot (skaidri zinot, ka tā tiks liegta), mēs atkal skrējām lejup pa Berkavasgravas taciņu.Pa šoseju ļoti kārtīgās rindās Ogres virzienā brauca vaļējas smagās mašīnas,kurās ciešās rindās sēdēja karavīri dzelzs cepurēm galvās, priekšā turot šautenes.Šoreiz neviena satiksmes regulētāja nebija, taču brauciena veids pats par seviizteica visu – tam tuvoties neviens neuzdrīkstētos. Braucēji neskatījās ne palabi, ne pa kreisi un neuzsmaidīja bērniem. Viņi skatījās un brauca uz priekšu...Protams, zem liepām šoreiz neviens neatpūtās. Tā es sastapos ar otru svešoarmiju, kas devās pretējā virzienā iepriekšējai.Nākošā dienā pa Ikšķiles ceļiem steidzīgi izbrauca motociklisti, stipribruņoti, pa trīs uz viena braucamā: vadītājs, aizmugurē sēdētājs un trešaislielā kulbā, ko vēlāk sauca par blakusvāģi. Kādās mājās viņi bija prasījuši pariespējamu padomju armijas daļu klātieni, bet tādas jau te nebija. Pēc tamvācieši kādas dienas nebija manāmi. Tas laikam bija t.s. bezvaras periods, kotagad gudri vēsturnieki apgalvo par nebijušu. 27 Nezinu, kā citur, bet Ikšķilē tādsbija nešaubīgi.Tā beidzās pirmais kara pārgājiens jaukajai Dieva pasaulei Daugavas krastā –un sākās cits karš. Karš savā starpā.Vietējās aktivitātes sākumā mūs neskāra, jo tēvs atkal mēģināja aizkļūt uzDaugavpili, un mūs, mājās palicējus, māca satraukums ne tikai par nezināmomātes likteni, bet arī par bīstamā ceļā devušos tēvu. Arī šoreiz tēvs drīz vienatgriezās, tālāk neticis, un mums bija vismaz viens no vecākiem.Taču pa viņa neilgo prombūtnes laiku tomēr kaut kas bija noticis. Pa ceļuuz staciju – tik daudzkārt ieto – ejot, notika kas šausmīgs. Uz tā es, kas nebiju27 Šādu skatījumu piedāvā, piemēram, Andrievs Ezergailis, norādot, ka bezvaras periodu izdomājusipadomju propaganda, lai šajā periodā notikušās “pašattīrīšanās” (galvenokārt ebrejuun padomju varas aktīvistu beztiesiskās nogalināšanas) noveltu uz “buržuāzisko nacionālistu”pleciem. Arī nacisti centās norobežoties no “pašattīrīšanās” akcijām, lai visa atbildība par notikušogultos uz latviešu pleciem. Sk.: Ezergailis, A. Holokausts vācu okupētajā Latvijā 1941–1944. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1999. 35.–37., 58.–59. lpp. Savukārt vēsturnieksJuris Pavlovičs aizstāv viedokli, ka bezvaras periods varēja pastāvēt pat vairākas dienas. Sk.:Pavlovičs, J. Okupācijas varu maiņa Rīgas apriņķa austrumu daļā – neitrālās zonas fenomens(1941. gada 28. jūnijs – 6. jūlijs). No: Totalitārie režīmi Baltijā: Izpētes rezultāti un problēmas.Sast. Dz. Ērglis. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2005. 144.–153. lpp. (Latvijas Vēsturniekukomisijas raksti, 15. sēj.)Vaida Villeruša167

nekad mirušu cilvēku redzējusi, pēkšņi un negaidīti sastapos ar nāvi! Tā gulējaceļmalā uz taciņas man pie kājām tumšu, sarecējušu asiņu peļķē, un ap to lidojalielas, zilganas mušas. Tas man bija šoks – šo skatu nespēju aizmirst un izdzēstno atmiņas visa mūža garumā. Nezinu, kas viņš bija – seju it kā nemaz neredzēju,tikai tumšas, vienkāršas drēbes un novalkātas kurpes. Vecozolu Viesturs, kasvienmēr visu zināja, stāstīja, ka nošauts kāds no žīdu bodnieka ģimenes –pats vai kāds no viņa diviem dēliem. Tā tas arī varēja būt, jo mirušais gulējanetālu no vietas, kur kopš kāda laika Meijeru mājā ceļmalā neliela izkārtnevēstīja par Mendeļa Meijersona veikaliņu. (Māju vēlāk sauca par Caunītēm,tagad tā ir Daugavas prospektā 30.) Iepriekš šis veikals bija Ducenu mājā piestacijas, bet Caunītēs bija Meijeru skārnis. Veikalnieks bija vecs ebrejs, sirmubārdiņu, laipnīgs un interesants. Mani viņš sauca par jaunkundzi un devakādu bonbongu par ieiešanu viņa bodītē. (Nekas tāds nenotika lielākā veikalātagadējā Daugavas prospekta – Sūniņu ielas stūrī – Murņikova bodē.) Pavisamnesen Meijersonam bija izdevies apvārdot manu tēvmāmiņu un pierunātnopirkt man toreiz galīgi nevajadzīgu pagaru, baltu mediķu ķiteli. Mājās estā katrā kabatā atradu pa konfektei. (Vai vecais ebrejs bija gaišreģis un devaman pirmo ziņu, ka tādu valkāšu visu darba mūžu?) Nevienam viņš Ikšķilēnetraucēja, šķiet, ka viņa dēli – Vulfs un Elja, kuriem pēc skata nebija nekodaudz vairāk par 20 gadiem, arī neko ikšķiliešiem pāri nedarīja. Runāja, kanošauts vēl kāds, kas iepriekšējā gadā bijis iecelts par milici, un vēl kāds...Šāvēji bija nošauto kaimiņi, paziņas, pircēji veikalā. Pēkšņi bija uzradušieskādi cilvēki aizsargu formās, ar šauteni plecā. Ap viņiem pulcējās jauni zēni,kas nu jutās svarīgi un nozīmīgi, ne vairs kā skolnieki vai gani. Kam formasnebija, tie izlīdzējās, apsienot ap piedurkni lenti karoga krāsās. Sauca viņisevi par pašaizsargiem, 28 taču nebija saprotams, ko te vajadzētu sargāt un no kā.Meijersonu nāvē vainoja Daini Resno – ievērojamas dzimtas atvasi, ģimnāzistu.No pieaugušo runām sapratu, ka ceļu viņam allaž līdzinājuši turīgie vecāki un kaviņam nebija nekādu pāridarījumu, par kuriem vajadzētu atriebties. Tā daudzivēlāk centās attaisnot savus noziegumus. Vecmāmiņa domāja, ka tās varbūt bijadusmas uz visu pasauli – viņa tikko mirušā tēva vietā jau bija patēvs. Piedevāmļaunas mēles melsa, ka tieši māte tēvu uz viņsauli aizraidījusi – “noģiftējusi”.28 Pašaizsardzība (vācu val. Selbstschutz) – 1941. gada vasarā vācu organizētas militāras vienībaskārtības nodrošināšanai un t.s. zemes tīrīšanas veikšanai. Sk.: Ezergailis, A. Pašaizsardzībaskomandantūru loma holokaustā. No: Okupācijas varu nodarītie postījumi Latvijā 1940–1990.Rakstu krājums. Red. T. Puisāns. Stokholma: Memento, 2000. 200.–207. lpp.168 Vaida Villeruša

Atstājot bērnību pagātnē, sapratu, ka ne jau visi toreiz formu uzvilkušiebija šāvēji, taču daži šo tērpu aptraipīja uz visiem laikiem neiztīrāmu. Līdz patšodienai saglabājusies nepatika pret vārdu “aizsargs”, pret viņu formu ar augsto,lielīgo cepuri, pret rakstīto sevis slavināšanai... Tā bija mana pirmā sastapšanās arnāvi, bet, par nožēlošanu, ne pēdējā.Kādu rītu mūsmājās ieradās kaimiņš Volrāts Vecozols – mana drauga Viesturatēvs un, nevis kā parasti parunājies pie sētas, svinīgi apsēdās uz piedāvātā krēslaun paziņoja, ka viņš nozīmēts par “desmitnieku” un turpmāk mums paziņošotvaldīšanas pavēles. Mēs tādu amatu nemaz nezinājām – spriedām, ka varbūtdesmit mājas viņam jāapziņo. Mums tika paziņots, ka pie stacijas būšot sapulce,uz kuru jāejot no katras mājas. Pēc tam ieradās Roberts Lazda no Daugavmalasar to pašu ziņu – laikam viņi nebija sadalījuši savus “rajonus”.Iepriekšējā gadā uz sabiedriskām aktivitātēm mūs nāca mudinātRozenbergu Mīlīte, bet šoreiz – ne. Visi viņas brāļi bija prom līdz ar padomjuvaras izbeigšanos. Par vienu – jaunāko – Arvīdu Rozenbergu gan it drīz atnācaziņa, ka viņš nebija nekur tālu ticis – kritis kādā kaujā pie Staraja Rusas.[Valda Villeruša papildinājums. Citu Rozenbergu – Ernestu – kā Sarkanās armijas izlūkuvai partizānu 1944. gadā (šķiet, ka tas notika vasarā) no Krievijas ar lidmašīnu pāri fronteslīnijai iesūtīja Latvijā un ar izpletni nometa Latgalē. Ernestam bija kontakts ar māsu Elzu,kas dzīvoja Ikšķilē. Viņa devās uz satikšanos ar brāli, bet bez panākumiem, jo Ernestu vāciešibija jau sagūstījuši. Pēc neilga laika arestēja Elzu un viņas māsas – Hermīni (precējusiesBrasliņa) un Emīliju (Mīlīti). Apcietināšanai par iemeslu varēja būt gan sazināšanās arErnestu, gan citas vācu režīmam nelojālas darbības. Elza vienreiz jau bija apcietināta par ieročaneatļautu glabāšanu (par to varas pārstāvjiem bija ziņojis saimniecībā par palīgu no Salaspilskoncentrācijas nometnes paņemtais krievu karagūsteknis*). Savukārt kāda kaimiņiene bijadarījusi zināmu, ka Hermīne klausās nevēlamus radioraidījumus. Droši vien bija sakrājušiesarī citi “grēki”. Oficiālās apsūdzības ģimenes locekļi neuzzināja. Pēc kara Elzas meitu Elgusameklēja kāda bijusī cietumniece un stāstīja, ka neilgi pirms vācu armijas aiziešanas no Rīgasvisas trīs māsas no cietuma kameras tika izvestas un, domājams, nošautas. Tāds pats liktenisacīmredzot piemeklēja arī Ernestu. 29*Lai spēcinātu kara novājinātās lauku saimniecības, varas iestādes 1943. gadā tām piedāvājadarbaspēku – karagūstekņus no gūstekņu nometnēm, no okupētajām Austrumu teritorijāmSalaspils nometnē ievestos bērnus, kas represiju rezultātā bija atšķirti no ģimenēm, unbāreņus. Dažās Kalnapodnieku kaimiņu mājās nokļuva viens vai pat vairāki šādi strādnieki.Rozenbergi izvēlējās divus karagūstekņus. Brasliņi par ganu pieņēma 12 gadus vecu baltkrievuzēnu Pjotru Gļinski, bet Vecozoli – apmēram četrpadsmitgadīgu krievu meiteni no IgaunijasNatāliju. Bērniem šajās ģimenēs klājās labi. Brasliņi, uzzinājuši, ka Pjotram nometnē atrodas29 Ernests Rozenbergs (1901–1944) mira Neiengammes (Neuengamme) koncentrācijas nometnēsHamburgas ārkomandā 1944. gada 20. decembrī. Kā nāves cēlonis ierakstīts: sirdstrieka.Vaida Villeruša169

sešgadīga māsiņa Marija, izprasīja arī viņu. Pēc kara abus bērnus atrada māte. Brasliņi viņaipalīdzēja Cēsu tuvumā sameklēt vecāko meitu. Savā ģimenē nonāca arī Natālija.]Tā nu bija – ja nostātos mūsu mājas ārdurvīs un skatītos uz pagalmu, tadtuvākie kaimiņi pa kreisi – Rozenbergi – mūs mudināja uz vienas, bet tuvākie palabi – Vecozoli – uz otras varas atbalstu. Mēs bijām pa vidu un neatsaucāmies nevieniem, ne otriem.Vecmāmiņai ceļš uz stacijas sapulci šķita pārāk grūts un tāls (lai gan citreizmēs to lēnā gaitā, atpūšoties pa ceļam uz “beņķīša zem liepas” pie tagadējāsBirzes ielas, bijām veikušas it labi). Tika nolemts, ka mūsu māju pārstāvēšu es –desmitgadīga meitene. Nomazgājusi muti un kājas, uzvilkusi tīru kleitu, ļāvusivecmāmiņai matus sapīt stingrās bizēs, dzirdējusi daudzkārtīgus apliecinājumus,ka ceļmalā neviens mirušais negulēs, devos turpu.Gar Caunītēm gāju pa ceļa otru pusi, centos turp neskatīties un tomērredzēju: veikaliņš bija ciet, lielu dzelzs stieni un piekaramo atslēgu slēgtāmdurvīm, izkārtne bija nozudusi, bet uz celiņa bija sabērtas gaišas, dzeltenīgassmiltis.Nevis pagasta nams Tīnūžos, nevis skola Elkšņos vai baznīca Ikšķilē,bet dzelzceļa stacija pēkšņi bija kļuvusi par pagasta centru. Pie tās ceļukrustojuma vietā bija paliels laukums, kur tagad pulcējās apziņotie ikšķilieši.Daudz to nebija, tomēr cilvēki laukumu apņēma. Lielu daļu gan veidojabērni un pusaudži, aiz ziņkārības te saskrējuši, un, protams, pašaizsardzībniekigan formās, gan bez tām. Uz pārbrauktuves pusi bija uzcelti goda vārti, zaļāmvijām apvīti, bija arī vairāki Latvijas karogi, bet malā stāvēja muzikantiar taurēm. Laukumā bija iebraukta smagā mašīna nolaistiem bortiem, arīappušķota. Vācieši piebrauca ar motocikliem. Pūtēji pūta skaļu maršu, aizsargisauca “urrā!”, bet sievietes māja ar puķēm. Galvenais bija kāds neliela auguma,paresns, drusku klibs vācietis, ko pavadīja vēl kādi citi. Viņš tikai ar pūlēm, citiempiepalīdzot, varēja uzrāpties uz smagās mašīnas. Jocīgākais bija tas, ka viņamšajā karstajā jūlija dienā rokās bija ādas cimdi! Viņš runāja skaļi, diezgan daudz,taču mēs (šķiet, gandrīz neviens!) neko nesapratām. Pēc tam kāds arī tulkoja, tačuno teiktā atmiņā nav aizķēries ne vārds – nekāda satura šai runāšanai it kānebija. Mani pilnībā piesaistīja viņa cimdi un roku vicināšana. Pūtēji vēlreiz konopūta, viņš notrausās no mašīnas un aizbrauca tālāk – laikam pasludināt jaunovaru arī citur.Pēc tam uz mašīnas dejoja Silvija Peinberga skaistā, košā tautastērpā arkādu aizsargu, bet pūtēji centās izpūst valsi. Vēlāk uz laukuma dejoja vēl daži citi170 Vaida Villeruša

pāri, taču manā atmiņā palikusi Silvija – viņa šķita ļoti skaista. (Nebiju toreizkļūdījusies, satiekot viņu pēc gadiem, atgriezušos no izsūtījuma, redzēju, ka viņavēl arvien ir ļoti skaista. Tāda viņa bija līdz mūža galam, bet dejojot viņai bijaseptiņpadsmit–astoņpadsmit gadu. Vai ceļš uz Sibīriju bija samaksa par deju uzappušķotās mašīnas?)Jaunā vara gan mūsmājās īsti jūtama nebija – dzīve ritēja savu gaitu. Vecozolsnekādus rīkojumus uz mūsmāju nenesa. Taču patiesībā laikam tik mierīgi visnebija, kā šķita – bez jaunās, oficiālās varas un valdīšanas bija arī vietējā, kasdarbojās pati uz savu roku, it sevišķi tiesu spriežot. Pašdarbībai laikam katrambija savi iemesli. Tā bija arī asiņaina. Kādā vasaras dienā biju aizsūtīta uz kapiemsakopt dzimtas apbedījumus. Parasti klusajā kapsētā bija kāda neparedzētarosība – pulciņš ļaužu piekalnē raka kapu, es arī aizgāju paskatīties. Un atkalsastapos ar nāvi – bez zārka, bez pavadītājiem, bez atvadu vārdiem. Zemē bijakaste ar rokturiem, kādu parasti mūrnieki lietoja javas jaukšanai. Tajā gulējadivi jauni zēni asiņainās karavīru drēbēs, plikām kājām. Viena gaišmataināgalva karājās pāri kastes malai, tai blakus otra kājas – kaste bija par īsu nošautoaugumiem. Blakus viņiem pacilāts stāvēja Kacens no Pāvulu mājām un rādījaplaukstā mazu sarkanu zvaigznīti, kas vienam no nošautajiem bijusi piecepures. Apkārtstāvošie – dažas kapu kopējas, kādas speciāli pasauktassievas, priecīgas gan nebija. Dalbiņu māte protestēja pret iesviešanu kapāun aizskrēja uz savu tuvējo māju pēc palagiem, kuros zēniņus ietīt. Kādacita mēģināja mirušo kabatās atrast kādu pierādījumu viņu personībai unvienam atrada, ka uzvārds Briedis, un kādu adresi. “Viņš ir vidzemnieks!” atradējateica. Notiekošā pārsteigta, es kādu brīdi stāvēju tur kā šokā un tad metos skriešusmājās, atstādama puķes neieliktas uz celiņa. Mājās briesmīgi raudāju – tāgaišmatainā galva pār netīrās kastes malu bija kas bērna prātam neaptverams...Vēlāk par notikušo stāsti nonāca arī līdz mūsu mājai. Ar iesaukšanuSarkanajā armijā padomju vara nebija kavējusies. Tagad jau aiz Mūžības vārtiemdrošībā, Ikšķilē nošautie zēniņi bija vai nu noklīduši no savas daļas, vai aizbēguši.Bada spiesti, naktī pa dziļo Vaņķenu grāvi bija gājuši līdz piena pagrabamun tur izsalkumu remdējuši, dzerot pienu. Protams, ka nelūgto viesu bijumstūdaļ pamanīts. Šāvējs (pašaizsardzībnieks Jānis Kacens?) bija gulējis uz lauka,uzmanīdams grāvi. Tas nebijis tik dziļš, lai pilnīgi noslēptu augumus, un tā malaipāri pamanītas kustamies divas galvas... Nezinu, vai viņus nošāva pa gabalu vaitiesāja tuvienē... Nezinu arī, vai kāds mēģināja paziņot piederīgiem tam,kurš tika skaitīts par vidzemnieku Briedi... Kāda māte un tēvs varēja arī nomirt,nesagaidot nekādas ziņas par savu lolojumu. Nezinot, ka viņš ar savu biedru,Vaida Villeruša171

ietīti Dalbiņu mātes tīrajos, baltajos palagos, dus Ikšķiles smiltīs. Bet es,vēlākajos gados pēc kara dzirdot, ka Kacens notiesāts, uztvēru to kā taisnīguatmaksu par patiesībā neizpērkamu noziegumu.Paldies Dievam, manā bērnībā, izņemot šos trīs “tiesātos”, vairāk tiešassaskares ar nāvi nebija. Taču tā bija tepat blakus. Biju ganos līdzi VecozoluViesturam, un tur, meža malā pie tagadējiem Ādamlaukiem ganot, mumspievienojās vēl kāds zēns – laikam jau no citurienes Ikšķilē ieradies. Viņa tēvsbija iecelts par kādu virspolicistu Ikšķilē, un mūsu jaunais paziņa Uldis Prūsisbija viszinošs. Lielīgs, bezkaunīgs un izaicinošs viņš paziņoja, ka “šonedēļ šausčigānus”. 30 Ikšķilei bija pašai savi čigāni daudzus gadus – kāda kupla ģimenedzīvoja pie Ādamu dzelzceļa pārbrauktuves Indrānu pirtiņā. Viņi tika uzņemtikā dabīga Ikšķiles sastāvdaļa – svētdienās bija baznīcā, pa mājām nestaigāja. Kāvēlāk dzirdēju, kādas čigānu meitenes gājušas arī skolā. Vēl reizēm uzradās taborsar teltīm mežmalā pretī Murņikovu bodei – tās čigānietes gan gāja pa mājāmmangodamas. Vēl esot dzīvai mātes mātei – Ikšķiles vecmāmiņai – parastinobrieda konflikts uz vietas – ja nedeva prasīto olu vai “biezpiena piciņu”bērniņam, promejot pār skopo saimnieci bira lāsti: “Kaut tu kā atliekts nazisstaigātu!... Kaut tu lepns paliktu!...” Vēl bija čigāniete, kas brauca no jūrmalasun gāja pa mājām ar reņģu grozu, – tā visur bija gaidīta un zeltainās, smaržīgāsreņģes iztirgoja viens divi. Es mazliet baidījos tikai no tabora, jo bērnībā bijadzirdēti briesmu stāsti – čigāni zogot bērnus un pārdodot tos cirkam.Akrobātikai mīkstie locekļi tiekot panākti ar sautēšanu karstā ūdenī. Jā, tādiviņi bija – noslēpumaini, svešādi. Taču – kāpēc nošaujami? Mājās tiku apsaukta,ka muļķības saklausījusies. Taču tās nebija muļķības. Neredzēju viņu aizvešanunošaušanai, nedzirdēju šāvienus. Tikai daudzus, daudzus gadus vēlāk,Pārdaugavas pusē sēņojot, skolotājas Zentas Cišas dzīvesbiedrs mani aizveda uzkādu klajumiņu – kā mazu pļaviņu mežā nedaudz uz Ogres pusi no Vēveriem,tuvu ceļam un pastāstīja, ka tur nošauti čigāni. Viņš toreiz dzīvojis Rozēs – tēvanopirktajās mājās Daugavas krastā – un pusaudža ziņkārībā pēc notikuma teatnācis. Kad jautāju, vai tepat arī viņus apraka, Jāzeps teica: “Nebija jau korakt – viņi bija šauti ar ložmetēju, ķermeņu daļas karājās kokos līdz galotnēm...”Un vēl pēc gadu desmitiem, skatoties datus par 1941. gada iedzīvotāju30 T.s. čigānu šaušana notika 1942. gada pavasarī. Iznīcināšanai galvenokārt tika nolemti čigāni,kas dzīvoja taboros un kurus nacisti uzskatīja par “asociāliem elementiem”. Pieņēmums, kaklejojošie čigāni izplata tīfu u.c. lipīgās slimības, noveda pie tā, ka tika nošauts 2000–2500 čigānu,t.i., puse no Latvijas čigāniem.172 Vaida Villeruša

skaitīšanu Ikšķilē, ko vācieši rīkoja jau augustā, izlasīju, ka uz Pikkalni – lopumuižiņu jeb pusmuižu – atvestas rūpīgi uzskaitītas veselas čigānu ģimenes noRīgas, no Lubānas ielas, 31 lai papildinātu Ikšķiles čigānu nelielo pulciņu.Beidzot tēvam izdevās aizkļūt līdz Daugavpilij un tur atrast māti – dzīvuun veselu kūpošās, nodegušās un sabombardētās pilsētas drupās. Viņi abi kājāmatnāca no Daugavpils, uz tēva riteņa uzsējuši sainīti ar Tautas palīdzības 32izsniegtajām drēbēm mātei; mūsu pašu Daugavpils iedzīve bija izkūpējusiliesmu jūrā, māte palikusi ar vecu vasaras kleitiņu mugurā. Mazu gabalu kautkur ap Līvāniem viņus bija pavedis savos ratos kāds zemnieks, pārējais ceļš bijaveikts kājām... Abi viņi bija saulē nopūstām, nodegušām sejām, noguruši unvāji, tomēr mēs bijām neizsakāmi laimīgi – atkal visi kopā!Pamazām dzīve iegāja t.s. vācu laika sliedēs. Parādījās nodevu saraksti – patvistu olas tur bija uzskaitītas. Pretī tika izsniegtas “kartiņas” – lapas ar sīkiem,pelēcīgiem taloniņiem cukuram, miltiem, ziepēm... Taloniņu, saņemot preci,veikalā nogrieza. Saņemšana gan bija sarežģīta – pakaļ tiem parasti tiku sūtītaes, un tas nozīmēja bezgalīgi ilgu stāvēšanu un gaidīšanu Ikšķiles stacijasuzgaidāmajā telpā jeb zālē, kā to sauca. Tur bija salikti galdi rindā, aiz tiem arreģistru grāmatām uzticami cilvēki, un ļoti lēnā gaitā pacietīgi gaidījušieikšķilieši tika pie pelēkajām lapām ar taloniem. Citas preces, ko uz tiem saņēmām,laikam bija tādas kā pierastas, taču ziepes bija kas neredzēts! Patiesībā tas bijatāds neputojošs it kā māla klucītis, drusku lielāks par sērkociņa kastīti, smags,neizprotams, taču sasmaržināts. Cits nekas neatlika kā vārīt ziepes pašiem. Tāmsmaržas nebija, drīzāk gan smaka, taču ar tām netīrumi bija pieveicami. Veļasmazgāšanai tika savārīts sārms no pelniem, un sakopušies mēs bijām. Zobupasta bija līdzīga ziepēm – uz mazas koka ripiņas ar paceltām maliņām bijauzlīmēts brūngani sarkans plācenītis. Lieki teikt, ka mēs zobus netīrījām.Pirmie vārdi, ko iemācījos vācu valodā, bija daudzkārt apspēlēti: “Butter?Eier? Speck?” 33 Tā taujāja vācieši, ieklīduši pa reizei arī mūsmājās. Mumspārdošanai nekā nebija, izņemot pa kādai olai, kas tika atdāvinātas. Patiesībāgan pirmajā gadā vācieši Ikšķilē tikpat kā nebija manāmi, pat nezinu, kur bijaviņu komandantūra vai kāda pārvaldes iestāde. Pa reizei ieklīdušie laikam bija31 Iespējams, šīs ģimenes tika pārvietotas, jo Rīgā 1941. gada augustā šajā rajonā sāka veidot ebrejugeto.32 Tautas palīdzība – latviešu sabiedriskā labdarības organizācija, kas darbojās nacistu okupētajāLatvijā.33 Vācu val. “Sviests? Olas? Speķis?”Vaida Villeruša173

Vācu okupācijas laika pārtikaskartīšu kuponi 25 gramiem maizeskādu augstāku priekšnieku raitnieki, jo kaut kur taču valdīšanai bija jābūt! Parpieaugušajiem gan bija brīnums: ne speciāli mācījušies, ne valodās skolojušies,viņi tomēr vācu valodu saprata un arī paši buldurēja, nezināmo papildinotar žestiem (tieši tāpat vēlāk bija ar krievu valodu). Pat vecmāmiņa, kurai visaskološanās bija vien pāris ziemas tālā bērnībā, domāja, ka saprašana nākotatmiņās no Pirmā pasaules kara, kad pietiekami saklausīta gan vācu, gan krievuvaloda.Visos šajos notikumos vasara aizzibēja ļoti ātri – klāt bija rudens ar skolu.Atkal tās sākums bija nevis septembrī, bet 15. oktobrī – esot jānovāc raža,kurā skolnieku piedalīšanās obligāta. 34 Man Ikšķiles skolā viss bija jauns unneierasts. Varas maiņu laikā skola ārēji cietusi nebija – ja nu tur bija izsists kādslogs un zudis kas no inventāra. Pēc plašās, lielās daudzstāvu ēkas Daugavpilī teklasēm bija atvēlēts tikai ēkas otrais stāvs ar četrām telpām. Lai izvietotu sešasklases, 1.–2. un 3.–4. klase mācījās vienlaicīgi vienā telpā. Mana – ceturtā bijalielajā vidustelpā ar plašajiem logiem uz Daugavas pusi. No mūsu klases bija34 1942. gada augustā oficiālās iestādes, lai novāktu ražu, aizliedza jebkādus sarīkojumus laukos,mobilizēja šai akcijai gan pilsētu iedzīvotājus (t.s. talciniekus), gan skolēnus.174 Vaida Villeruša

Vācu okupācijas laika Apavu iegādes atļaujas pieprasījuma veidlapa. Tajāpircējam bija detalizēti jāpamato prasītās preces vajadzība. Sniegtāsziņas izmantoja lēmumam par atļaujas došanu vai atteikšanu. Analoguprocedūru nācās veikt arī citu pirmās nepieciešamības lietu iegādesgadījumos. Par nepatiesi sniegtām ziņām draudēja sods. Tekstilprečuiegādes atļaujas pieprasījumā pircējs parakstījās par nosacījumu: “.. mannav iebildumu pret šinī lūgumā uzdoto ziņu un apstākļu pareizībaspārbaudi manā dzīves vietā, pie kam apsolos labprātīgi uzrādīt apskateivisas manā rīcībā esošās telpas un man piederošās mantas [tātad jādodpiekrišana kratīšanai]. Apzinos, ka par nepatiesu ziņu sniegšanu mandraud sods pēc likuma.”Vaida Villeruša175

ieeja skolotāju istabā, bet telpas galā bija “siena” – izņemama starpsiena, arkuru svētkos varēja telpu paplašināt, tai pievienojot citkārt par mācību līdzekļunoliktavu lietoto skatuvi. Pie “sienas” lika stāvēt tos, kas bija nogrēkojušies – tāpildīja kakta, soda vietas uzdevumu visām klasēm bez izņēmuma. Starpbrīžiematsevišķu telpu nebija – labākā laikā, kamēr varēja uzturēties pagalmā, mēs todarījām, citkārt mīņājāmies turpat klasē vai uz trepēm. Skolu tagad sauca partautskolu, it kā pamatskolas vārds būtu slikts.Tas, ka divas klases tika mācītas vienlaicīgi, toreiz sevišķi netraucēja –kamēr vieni lasīja, runāja, otri rakstīja. Vienīgi, kad izsauca atbildēt trešās klasesskolnieci Āriju Budzi, visas galvas pacēlās no rakstu darbiem. Viņa stostījās un,būdama ļoti centīga un noteikti visu uzdoto iemācījusies, nespēja to izteikt.Viņas glītā, apaļā sejiņa piesarka ugunssarkana, uz pieres parādījās sviedru lāses,un nekas sakarīgs nenāca pār viņas lūpām. Skolotāji bija cietsirdīgi un ik palaikam sarīkoja mums šo izrādi, bet man bija viņas ļoti žēl. Starpbrīdī ar mumsviņa runāja normāli. Tagad, no gadu atstarpes to atceroties, redzu to kāskolotāja neprofesionalitāti. Stundas bija saīsinātas līdz trīsdesmit minūtēm.Mācību ziņā es biju krietni vien priekšā pārējai klasei, nekādu grūtību nebija.Garlaicību man līdzēja kliedēt lielā kļava aiz loga pret manu solu – redzēju katrutās pārmaiņu – lapu krāsošanos rudenī, sarmu un sniegu ziemā, pumpurus unmaigās ziedu spurdziņas pavasarī. Un kur tad vēl kļavas putni!Dažos priekšmetos bija pielāgotas iepriekšējo gadu grāmatas – piemēram,matemātikā, citos to nemaz nebija, jo atzītas par nederīgām. Nezinu, kurpēkšņi bija pazudis viss papīrs – mēs saņēmām katrs pāris burtnīcas, vienuzīmuli, dažas rakstāmspalvas. Zīmēšanai mums izsniedza nelielu papīra lapu...Vienīgais priekšmets, kur samērā ātri parādījās mācību grāmatas, bija vācuvaloda. Kad klases audzinātājs Zvirgzdiņš man dzimšanas dienā uzdāvinājazīmuļu drāžamo, visa klase bija neslēpti skaudīga. Agrāk ierastais priekšmetsbija kļuvis par ļoti vērtīgu! Ar skolotājiem patiesībā bija ļoti bēdīgi – iepriekšējogadu pedagogi bija izklīdināti, atlaisti, aizbēguši vai apcietināti. Skolotājs JānisGraudonis 35 – varas maiņas laikā cītīgs pašaizsardzībnieks – mācību gadasākumā aizbrauca strādāt citur. Ar Pakalniem – sociāldemokrātiem – bija tiktsgalā jau trīsdesmitajos gados. 36 Pēteris Zvirgzdiņš mums mācīja matemātiku un35 Jānis Graudonis (1913–2005) – latviešu vēsturnieks, arheologs. Pēc Rīgas skolotāju institūtabeigšanas 1937. gadā strādāja skolā. Ikšķiles skolā – no 1939. līdz 1942. gadam.36 Ulmaņa autoritārā režīma gados politiski neuzticamus skolotājus, pie kuriem pieskaitīja arīsociāldemokrātus, no darba atbrīvoja. Šāda prakse tika piekopta jau režīma pirmajos mēnešos.176 Vaida Villeruša

Vaida Villeruša Ikšķilē. 1943. gadsdabas mācību, taču šķiet, ka savas jaunības dēļ iepriekš par skolotāju strādājisnebija. Ilga strādāšana arī viņam nesanāca – nākošajā gadā viņu iesaucaarmijā, un viņš no mūsu dzīves pazuda uz visiem laikiem – neviens par viņalikteni neko nezināja. Vācu valoda, kaut arī apgādāta ar grāmatām, patiesībānemaz nebija. Tās mācīšana bija uzticēta vecīgai, cimperlīgai kārkluvācietei.Viņa mums gandrīz trīs gadus mācīšanas vietā stāstīja vācu varoņeposu“Nībelungu dziesma”, 37 pīdamās personās un notikumos, un – varu gandrīzvai derēt – padarīja to nepatīkamu uz mūžu ne tikai man, bet visiemklausītājiem. Lielvācijas himnu mēs tālāk par divām pirmajām rindiņām tā37 Nībelungu dziesma (Nibelungenlied) – 13. gs. pierakstīta ģermāņu varoņpoēma.Vaida Villeruša177

arī neiemācījāmies. Bet tajās jau viss bija pateikts: “Deutschland, Deutschlandüber alles!” 38 Par mācību programmā obligāto Horsta Veseļa dziesmu“Die Fähne hoh!” 39 vispār nebija runas! Lieki teikt, ka šī cakainā vecmeitabija visas skolas vienots izsmiekla objekts. Vienīgā īstā pedagoģe bija skolotājaBērziņa, kas mums mācīja vēsturi (kaut arī “pielāgoto” 40 ) – viņas stundas bijainteresantas un patīkamas. Visbēdīgāk bija ar latviešu valodu – to savā ziņā līdz arģeogrāfiju un zīmēšanu bija pārņēmis skolas pārzinis Jānis Ķiploks.Izņemot pāris diktātus, viņš latviešu valodas mācīšanu aizstāja ar “patriotisma”ieaudzināšanu. Stāstīja stāstu stāstus par savu izcilību, Mālpilī vadot mazpulku,skautus, aizsargus, rādīja fotogrāfiju albumus ar ierindām un parādēm ungremdējās atmiņās. Taču drīz vien skolā sākās čukstēšanās: proti, viņšuzmācoties lielākajām meitenēm, un kādas esot viņam “iekrāvušas pa ģīmi”.Man šī lieta īsti skaidra nebija, taču tagad arhīva dokumentos var izlasīt,kāpēc no labas vietas Mālpilī viņam, neskatoties uz visu patriotismu, bijajāaiziet...Vingrošana bija tikai rudenī un pavasarī, jo telpu tai nebija un mēs“vingrojāmies” pagalmā. Mājturībā gan bija izkļūšana no ikdienas pelēcības –tur, skolotājas Bērziņas mācītas, pie lielās skolas plīts pirmā stāva virtuvēvārījām piena zupu no līdzi atnestajiem produktiem, cepām pankūkas, un,šķiet, nekad nekas garšīgāks nav ēsts (zēni tajā laikā krāva malku)! Tādas bijamūsu mācības un mūsu skolotāji.38 “Vācija, Vācija pāri visam” – pirmā rindiņa no Vācijas nacionālās himnas, sauktas arī parVācijas dziesmu (Deutschlandlied) vai vāciešu dziesmu (Das Lied der Deutschen). Tekstaautors – Augusts Heinrihs Hofmans fon Fallerslēbens (Fallersleben), mūzikas autors – JozefsHaidns (Haydn).39 “Karogus augšup!” – pirmā rinda no Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas himnas.Himnas teksta autors bija Horsts Vesels (Wessel). No 1933. gada Horsta Vesela dziesma bijajāatskaņo paralēli Vācijas himnai.40 Vācu okupācijas laikā skolas programmās vēstures mācību priekšmetam vajadzēja veidot ganpret Vācijas politiku, gan baltvāciešu lomu Latvijā labvēlīgu attieksmi, veidot okupācijasrežīmam atbilstīgu pasaules uzskatu. Sīkāk sk.: Zellis, K. Latviešu vēsturiskuma izpratnesrekonstrukcija nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas laikā. No: Pēdējais karš: atmiņas untraumas komunikācija. V. Zelčes un M. Kaprāna red. Rīga: Mansards, 2011. 80.–97. lpp.178 Vaida Villeruša

Visvaldis Reimanis 1944. gads IkšķilēKaspara Zeļļa komentāri1944. gada pavasarī fronte Ikšķilei nāca arvien tuvāk un tuvāk. 1 To varējasadzirdēt pēc dunas no austrumiem, kas bija dzirdama visu diennakti, kļūdamaarvien stiprāka. Kādu dienu virs Ikšķiles notika gaisa kauja. Mums, puikām,likās ļoti interesanti, ka augstu debesīs riņķo lidmašīnas un tarkšķina arložmetējiem. Neienāca prātā, ka kāda lode varētu trāpīt arī mums. Tika notriektasdivas lidmašīnas. Viena degdama nogāzās uz muižas lauka un sadega tikpamatīgi, ka nekas nepalika pāri. Otra iegāzās Daugavā Ikšķiles salas lejasgalā.Vācieši nopietni gatavojās Ikšķiles aizstāvēšanai. 2 No vecās šosejas pieDanču kroga [Ozolu un Rīgas ielas krustojumā] līdz pat Daugavas malai tikaizrakts prettanku grāvis. Grāvja rakšanai mobilizēja visus Ikšķiles iedzīvotājus no12 gadu vecuma.Vācieši rekvizēja pa vienai govij no katras saimniecības, kurām bija vairāknekā divas govis. Govis kāva birzītē pie domes. Laikam jau vācu armijai bija švakiar apgādi.Ikšķiles stacijā uz rezerves sliedēm stāvēja sanitārais vilciens ievainototransportēšanai. No Ikšķiles varēja redzēt, ka virs Ķeguma bija uzstādīti aerostatipret lidmašīnām. Pie visām mājām lika izrakt zemnīcas, nosakot, ka naktīs turjāguļ, jo tad parasti notika uzlidojumi. Tā nu vienu nakti mūs pamodināja trīssprādzieni. Izrādījās, ka Ikšķiles mācītājs bija aizmirsis aptumšot logus.Kāda krievu lidmašīna to bija uzcienājusi ar trīs bumbām, tomēr Dievsviņu pasargāja – viena bumba nokrita kādus 10 metrus no mājas pie akas,pārējās divas – klajā laukā. Citu nakti mūs atkal pamodināja lidmašīnu rūkoņa12Faktiski padomju uzbrukums Baltijas frontē sākās tikai 1944. gada 14. septembrī, kad gandrīzdivu nedēļu kaujās (līdz 27.09.1944.) Sarkanās armijas daļām izdevās izlauzties līdz vācuaizsardzības līnijai “Sigulda” (Segevold), pie Daugavas izlaužoties līdz Lielvārdei. Daugavaspretējā pusē Sarkanā armija bija sasniegusi Baldoni. Uzbrukums Rīgas virzienā sākās1944. gada 6. oktobrī, un tā laikā 8. oktobrī tika ieņemta Ikšķile.Faktiski Rīgas aizstāvēšanai.Visvaldis Reimanis179

un sprādzienu duna. Izlīdām no zemnīcas un ieraudzījām, ka visa pamaleapgaismota zilā miroņgaismā – dega apgaismošanas lampas [?]. Krievu lidmašīnasbombardēja Cekules munīcijas noliktavas. Tad vācieši sāka savus postīšanasdarbus. Nodedzināja Ikšķiles staciju un māju pie dzelzceļa pārbrauktuves; tikaspridzinātas sliedes. Spridzinādami un dedzinādami vācieši aizgāja uz Rīgaspusi. Tālāk par Salaspili gan neesot tikuši, jo tur visi sagūstīti, tādēļ dzelzceļasliedes no Salaspils līdz Rīgai saspridzinātas netika. Ķegumā spēkstacijasturbīnās vācieši salēja cementa javu un saspridzināja tiltu. Pienāca pavēlevisiem sagatavoties evakuācijai. Tā kā zem mūsu mājas bija sakņu pagrabs, tadmēs paslēpāmies tajā un pagraba lūku nomaskējām. Mani no pagraba vairs ārānelaida, lai gan ļoti gribējās redzēt, kas ārā notiek. Laikam jau labi vien bija, jovienu zēnu no Ikšķiles muižas nošāva. Birzītes malā, kur tagad skola, stāvējaviens vācu lielgabals, otrs stāvēja no kalna lejā pie Lejas ielas. Fronte pie Ikšķilesturējās apmēram diennakti. Visu laiku bija dzirdama kanonāde. Izšāva lielgabali.Bum! Bum! Tiem atbildēja katjušas 3 zalve no Dubkalniem. Sarkanās armijasdaļas bija izvietojušās Dubkalnos un meža malā; vācieši atradās pozīcijās pieĀdamiem, Kalnozoliem, Cīruļiem. Vienā brīdī viss palika klusu. Tēvs izlīda nopagraba izlūkot un atgriezies paziņoja: “Vācieši ir prom! Nav vairāk jāslēpjas!”Mēs atklājām, ka vācieši iztīrījuši mūsu vistu kūtiņu. Ap dienas vidu visaapkārtne bija pilna ar krievu karaspēku. Pa Daugavpils šoseju nebeidzamāstraumē brauca automašīnas un gāja karavīri. Visās mājās iemitinājās Sarkanāarmija. Mūsu mājā apmetās “SMERŠ” 4 , mūs sadzina vienā istabā un virtuvē.Tautas nams bija pilns ar karavīriem. Kaimiņos divās mājās iekārtojās štābs,Ikšķiles muižā – lidotāji. Starp muižu un Elkšņu skolu ierīkoja aerodromu.Arī pie Mūrakroga bija aerodroms kukuruzņikiem 5 . Svenskalnos izvietojazenītlielgabalu bateriju. Naktīs bija noteikta komandantstunda, ārā nedrīkstējaiet. Kādu vakaru noklausījos, ko tēvs stāsta par sarkanarmiešu “varoņdarbiem”.Kazarmās, laikam Laimdotās, tūlīt pēc atbrīvošanas ieradušies sarkanarmiešiun teikuši, ka par atbrīvošanu ir arī jāsamaksā. Visus vīriešus nostādījušipie sienas, bet sievietes izvarojuši. Starp tām arī septītās klases skolnieci Smaidu.3Katjuša (Катюшa) – Sarkanās armijas reaktīvo mīnmetēju mašīnu “poētisks” nosaukums(faktiski – БМ-8, БМ-13, БМ-31).4 Smerš (krievu val. СМЕРШ – saīsinājums no “Смерть шпионам” (Nāvi spiegiem) – Sarkanāsarmijas pretizlūkošanas pārvaldei pakļautās vienības. Veica izlūkošanas/pretizlūkošanas, kā arīrepresīvas funkcijas armijas aizmugurē.5 Domāti padomju armijā lietotie У-2/ПО-2 biplāni, kurus izmantoja kā nakts bumbvedējus.180 Visvaldis Reimanis

Baumoja arī par citām izvarotām sievietēm, bet viņas, šķiet, baidījās un kautrējāspar to runāt.Kritušos sarkanarmiešus apbedīja ātri, virs kapiem uzstādīja obelisku arzvaigznīti galā. Vāciešus, kuri bija krituši, gan apglabāja pēc tam, kad tie sākasmakot, un turpat, kur krituši.Mācības skolā sākās tikai oktobra beigās. Tā kā jaunu mācību grāmatunebija, tad no sākuma nācās mācīties no vācu laikā izdotām grāmatām, kurassavāca un no tām izplēsa nevajadzīgās lapas. Jaunās grāmatas parādījās tikai ap jaunogadu un arī tad visiem nepietika. Klasēs bija diezgan vēsi, jo logi bija aizstiklotiar stikla atgriezumiem. No rītiem lūgšanas vietā bija rīta rosme. Ar pārtiku bijasliktāk kā pie vāciešiem. Naudas nebija, veikala arī no sākuma nebija, arī darbanebija. Ēšana sanāca tikai vienu reizi dienā. Maizes kukulītis – ķieģelītis Rīgāmaksāja 60 līdz 70 rubļu. Pavasarī, kad tēvs sāka strādāt, kļuva labāk. Sarkanāarmija barojās ar amerikāņu konserviem un koncentrātiem, visās malāsmētājās konservu bundžas ar uzrakstiem angļu valodā. 6 Autotransports sastāvējano amerikāņu studbekeriem, vilīšiem un dodžiem. 7 Krievijā ražotās automašīnasZIS un GAZ 8 bija maz. Arī Sarkanās armijas atbrīvotāji nebija neko labākipar vāciešiem. Kad no mūsmājām aizvācās SMERŠ, atbrauca automašīna pēcmūsu mēbelēm, kas kādam komandierim bija iepatikušās. Mātei draudējušiar automātu, viņa stāvējusi ar slotas kātu durvīs un mantas nav devusi.Laikam jau kauties un šaut uz trīs bērnu māti bija drusku par traku, tāpēcaizvākušies. Vēlāk pie mums apmetās dzīvot divi krievu virsnieki. Tie bijacilvēcīgāki. Viņi pastāstīja, ka kādu laiku pa Latviju braukājusi karavīru sirotājubanda ar bruņutransportieri un divām automašīnām. Braukājuši pa viensētāmun ņēmuši visu, kas ienācis prātā. Beidzot viņus pie Salaspils sagūstījuši. Bijusivesela kauja. Kāds krievu sakāmvārds skan: mārrutks nav saldāks par rutku. 9Tas pats jāsaka par abām varām.P. S. Visu, ko esmu uzrakstījis, es redzēju un dzirdēju astoņu gadu vecumā.Gribat – ticiet, gribat – ne.6789ASV pēc t.s. lendlīzes (angļu val. lend-lease) sistēmas PSRS piegādāja gan kaujas tehniku, ganpārtiku.Domāti lendlīzē saņemtie amerikāņu automobiļi – kravas automobiļi Studebaker un Dodge unapvidus automobiļi Willys MB.ZIS (ЗиС, Завод им. Сталина), GAZ (ГАЗ, Горьковский автомобильный завод) – padomjuautomobiļu ražotnes.Krievu val.: “Xрен редьки не слаще!”Visvaldis Reimanis181

Pretošanās organizācijas Latvijas sargi Centrālā štāba uzsaukuma fragments. 1944. gadaseptembris182

Jāņa Dubrovska 1atmiņasAtskatotiesuz bijušo...1Kaspara Zeļļa komentāriKaut arī pēc 2. pasaules kara aizritējuši daudzi gadu desmiti, ikvienam nomums, kam nācās ostīt pulvera smaku un piedzīvot kara šausmas, to tālo dienunotikumi neizgaist no atmiņas.Skolas gaitas sāku 1937. gadā Palsmanes pamatskolā. Kad 1940. gadusākumā ar ģimeni pārbraucu dzīvot uz Ikšķiles Jesperiem, vēlāk uz Ataugām,mācījos Elkšņu skolā, pēc tam – Salaspils sešgadīgajā pamatskolā, kurupabeidzu 1943. gadā. Rudenī uzsāku mācības Grāmatrūpniecības skolāRīgā, taču skolu neizdevās pabeigt, jo 1944. gada augusts mums, 1927. gadādzimušajiem jauniešiem, bija liktenīgs – vācu armija bija izsludinājusimobilizāciju. 2Saņēmu pavēsti ierasties iesaukšanas punktā Rīgā, Strēlnieku ielā. Mūs,pamatskolu tikko beigušos puikas, kuros kūsāja enerģija un dzīves dziņa,pārbaudīja iesaukšanas komisija, ietērpa zilpelēkos apģērbos un sadalīja grupās.Skaitījāmies gaisa spēku izpalīgi. Dažas dienas pavadījām iesaukšanas punktā.Tad manu grupu iesēdināja vilcienā. Skandējot atvadu dziesmu “Kad, šķiroties notēva mājam...”, 3 devāmies Daugavpils virzienā. Dziesmas arī turpmāk bija mūsuuzticamās pavadones. Ceļš vijās pa jau agrāk redzētām vietām garām Saulkalnei,Ikšķilei, līdz sasniedzām galamērķi – Koknesi. Grupu izmitināja muižā Pērsesupes krastā. Mums izdalīja zirgus ar ratiem. Virsnieki uzdeva darbus – kopt,123Jānis Dubrovskis dzimis 1927. gadā Rēzeknes apriņķa Bukmuižas pagasta Eisāku ciemā.1933. gadā ģimene pārcēlās uz dzīvi Vidzemē (sākumā Rīgā, tad Palsmanē, 1941. gadā –Ikšķilē). Šajās atmiņās Dubrovskis apraksta savas karagaitas, krišanu Sarkanās armijas gūstā,izsūtīšanu uz Tālajiem Austrumiem un dažas pirmās dienas karagūstekņu nometnē. 1952. gadāpēc atbrīvošanas no apcietinājuma viņš atgriezās Ikšķiles Ataugās. Jānis Dubrovskis miris1999. gadā.1944. gada augustā ap 4000 pilngadību nesasniegušo 1927. un 1928. gadā dzimušo jauniešuiesauca gaisa spēku izpalīgos (Luftwaffen Helfer), galvenokārt zenītartilērijas apkalpju papildināšanai.“Šķiroties no tēva mājām” – latviešu leģionāru dziesma.Jānis Dubrovskis183

arot un tīrīt zirgus, turēt pajūgus jebkurā brīdī braukšanas kārtībā. Ar tiemmēs pārvadājām zenītartilērijas munīciju uz staciju un krāvām to vagonos. Nodarba brīvajā laikā notika militārās apmācības, kurās bija ļoti stingra disciplīna.Apmācības pēc virsnieka pavēles notika ar pārskrējieniem, gulšanos, līšanuuz vēdera, rokasgranātu mešanu no dažādiem stāvokļiem un šaušanu, laiiemācītos apieties ar ieročiem kaujas apstākļos un lai zinātu, kā sargāt savasdzīvības. Ierindā soļojām ar dziesmām. Tā sākās manas karagaitas, kas augustadienās tiešām bija jaukas.Pēc neilga laika Koknesei tuvojās fronte. Saņēmām pavēli doties uzGlāžšķūni (apdzīvota vieta Rembates pagastā). Pēc nelielas atpūtas braucāmtālāk uz Rīgas pusi pa man ļoti pazīstamām vietām. Tā iebraucām IkšķilesAnkeršmitos, kas atradās blakus Rēžu Eida mājām (ar Eidi kopā gājām Elkšņuskolā). Te, Ikšķiles pagastā, atkal mācības un zirgu kopšana. Tad mūs, desmitpuišus, pārcēla uz netālo Bikšu saimniecību, kas bija kaimiņos Ataugām – manasģimenes dzīvesvietai, un tur pavadījām dažas dienas. Tās bija kā atvadas nopiederīgajiem. Atkal devāmies ceļā ar saviem pajūgiem.Braucām cauri mežiem, svešām vietām, nezinot, uz kurieni. Jaunāapmešanās vieta izrādījās vecs krogs netālu no Vangažu stacijas. Kopām savuszirgus, apguvām kaujas mācības, bet galvenais bija smagais darbs – mums bijajāved pajūgos no meža uz staciju kastes ar munīciju un jāiekrauj tās vagonos.Mēs, latviešu puikas, smagi strādājām, bet komandēja mūs vācieši. Steiga bijaliela, jo strauji tuvojās fronte. Atkal ar saviem pajūgiem devāmies ceļā uz Ropažustaciju. Noliktavās apmainījām ratus, iekrāvām vagonos un uz dzelzceļaplatformām savas mantas un braucām uz Rīgu. Vēl šodien man atmiņā vecāZasulauka stacija, kur mūsu ešelons nostāvēja veselu dienu. Pa Tapešu ielustaigājot, pie sevis klusībā pārdomāju visādas rīcības iespējas – tik ļoti gribējāspie tēva un mātes tikt! Sarkanā armija jau bija pie Rīgas vārtiem kaut kur Juglasapkārtnē. Sapratu, ka lieta ir ļoti nopietna un atpakaļceļa vairs nav. Vakara pusēsastāvam piekabināja lokomotīvi, un ar spalgu svilpienu smagi piekrautaisvilciens devās ceļā.Brauciens nebija pārāk garš – tikai līdz Smārdei. Apmetāmies netālu nostacijas lielās lauku mājās. Man uzdeva braukt pie saimniekiem vākt sienu unauzas zirgiem, maizi, speķi un pienu – karavīriem. Mums nekur neatteica. Par tovēl šodien esmu pateicīgs šiem lauku māju saimniekiem. Spilgtā atmiņā palicisdzirnavnieks. Pa ceļiem pajūgos un automašīnās brauca daudz bēgļu ar lopiem.Arī vācu karavīri dzina govju barus.184 Jānis Dubrovskis

Smārdē no šķembas rokā guvu nelielu ievainojumu. Man uzlika pārsēju, unes pārstāju par brūci domāt, jo saņēmām pavēli doties uz citu vietu. Ceļā manpalika slikti: ļoti sāpēja un līdz elkonim satūka savainotā roka – bija sākusiesasinssaindēšanās. Kad vakara pusē iebraucām Kandavā, vācu ārsts roku apskatījaun steidzīgi nosūtīja mani uz hospitāli Kuldīgā. Hospitāļa ķirurgs ieteica amputētroku līdz elkonim, jo asinssaindēšanos grūti ārstēt. Tā kā kategoriski atteicosno amputācijas, tad ārsts veica kādu operāciju un ar intensīvu rīcību panāca, kašodien, paldies Dievam, man abas rokas ir veselas!Kuldīgas hospitālī iepazinos ar kādu leģionāru no Vaiņodes, kurš bijazaudējis kāju un ar kuģi tika sūtīts uz Vāciju. Viņš uzrakstīja vēstuli radiem unlūdza tiem paziņot par viņa stāvokli. Diemžēl man nebija lemts lūgumuizpildīt, jo līdz Vaiņodei es netiku, bet vēlāk gūstekņu nometnē man atņēmavisu, arī šo vēstuli. Pēc dažām nedēļām mani izrakstīja no Kuldīgas hospitāļaun nosūtīja atpakaļ uz karaspēka daļu. Kara komandantūrā man pateica, kadaļa atrodas pie Skrundas Rudbāržu muižā. Sveiks un vesels devos uz lielceļu –žandarms priekš manis apturēja pirmo automašīnu, kas brauca uz Skrundu, –un laimīgi es nokļuvu savā karaspēka daļā. Runāja, ka pie Saldus notiekot lielaskaujas, kur cīnoties latviešu leģionāri.Pēc neilga laika devāmies uz Liepāju. Domājām, ka ar kuģi mūs vedīs uzVāciju. Izbraucām cauri Aizputei. Ceļā bieži sastapām žandarmu 4 kontroli.Beidzot aiz Marijas dzelzceļa stacijas noguruši iebraucām kādās mājās un turarī apmetāmies. Tāpat kā iepriekš, arī šeit man bija uzdevums kopt zirgus,kopā ar vācu virsnieku braukt pie saimniekiem pēc siena un auzām, kā arīpievest pārtiku mūsu daļai. Labība bija jau novākta un savesta šķūņos, sākās tāskulšana. Mēs piedalījāmies talkās tur, kur mūs aicināja. Mājas saimnieks bija labscilvēks, viņa dēlam Jānim arī bija septiņpadsmit gadu, bet saimniece ilgstoši gulējaslima. Pie viņas istabā mūs, latviešus, ielūdza svinēt 1944. gada Ziemassvētkus.Šeit sagaidījām arī jauno – 1945. gadu.Agrā februāra rītā saņēmu pavēli doties uz fronti. Braucu uz Liepāju,no turienes caur Durbi uz Ilmājas staciju. Tur, Paplakas kalna pakājē, atradāszenītartilērijas daļa. Mani nozīmēja vienā no daļas baterijām. Tā es kļuvu“zenītnieks”. Uzturs šeit bija labs, par apgādi nevarēja žēloties. Pie Paplakaskalna bieži notika niknas kaujas un uzlidojumi vācu pozīcijām. 5 Visapkārtkrita bumbas, dunēja ložmetēju kārtas un uzbruka krievu tanki. Cīņas bija45Kara lauka žandarmērija (Feldgendarmerie) – vācu armijas militārā policija.1945. gada janvārī–februāri Kurzemē notika t.s. piektā Kurzemes lielkauja.Jānis Dubrovskis185

patiešām trakas. Atvairīju nāves bailes, kā spēju, jo sapratu, ka nav kur bēgt...Paldies Dievam, es netiku skarts! Biju jau mīdījis slīkšņu dubļus un bridisstaignos purvājus, un zaudējis daudz labu draugu. Vai nāve atkal klīst apkārt? –tādas domas uzmācās katru mirkli, kad sākās kaujas.Kādu dienu man sākās stipras zobu sāpes – rāpies kaut pa sienu! Nebijajau arī kur rāpties, jo kauju atelpas brīžos gulējām bunkuros ar ļoti zemiemgriestiem. Feldšeris apskatīja zobus un nozīmēja mani uz lazareti, kas atradāsapmēram trīs kilometrus no frontes līnijas. Nokļūt tur varēja, pārejot pakalnu.Krievi, pamanījuši mani, atklāja uguni. Apkārt svilpa lodes, krita šķembas. Nouztraukuma zoba sāpes vairs nejutu, vien siltu mitrumu kreisajā kājā zemceļgala un – laimīgi nokļuvu lazaretē. Dakteris izrāva man zobu un, apskatījiskāju, teica: “Tu esi laimīgi ticis sveikā, jo lode nav skārusi kājas kaulu!” Viņšpārsēja ievainojumu un lika man palikt lazaretē. Naktī man strauji sāka celtiestemperatūra – uzkāpa pāri par četrdesmit diviem grādiem! Četras diennaktisārsts gandrīz neatgāja no manis. Viņam visu mūžu esmu pateicību parādā. Kadsāku justies labāk, mani nosūtīja atpakaļ uz daļu. Tagad biju piesardzīgāks,pakalnu apgāju ar līkumu un laimīgi nokļuvu pie sava lielgabala.Atkal atrados frontes līnijas ikdienas kaujās. Neskatoties uz to smagumu,savas pozīcijas mēs tomēr noturējām, lai gan bija daudz kritušo. Bija arī šausmubrīži. Paldies Dievam, liktenis man nebija lēmis atstāt šo pasauli kaujas laukā.Tā pienāca 1945. gada 6. maijs, kad mums paziņoja, ka Hitlers miris. 6Bijām neziņā – kas notiks tālāk? 8. maijā mūsu vācu komandieris paziņoja, kakarš beidzies un vācieši kapitulējuši. 7 Tajā dienā uzlidojumu un uzbrukumu bijavisvairāk, bet mēs tomēr palikām savās pozīcijās. Brīžiem domāju, ka ilgstošosēdēšanu pie lielgabala tēmēkļa neizturēšu. Pārējie apkalpes locekļi pienesamunīciju un pēc komandas šāva. Tā pēdējā kara dienā, neatstājot pozīcijas,dabūjām kārtīgi izšaudīties.9. maijā pienāca pavēle ar visu kaujas ekipējumu un ieročiem doties uzLiepāju. Ceļā starp Gaviezi un Grobiņu mūs apturēja krievi un pavēlēja noliktieročus, atdot lielgabalus, automašīnas, kuras vilka lielgabalus, kā arī virtuvi.Tad ierindā jau kā karagūstekņus mūs dzina uz Liepāju. Naktīs mazlietnosnaudušies, ceļu turpinājām. Mums pielika stingru apsardzi, kas brīdināja, kašaus, ja kāds izies no ierindas. Visu laiku mūs apsaukāja par fašistiem.67Ādolfs Hitlers pašnāvību izdarīja 1945. gada 30. aprīlī, Kurzemē ziņa par Hitlera nāvi atklātībātika paziņota 3. maijā. Sk.: Lielvācijas Vadonis kritis. Laika Balss, 1945, 3. maijs.Kurzemē vācu armija kapitulēja 1945. gada 8. maijā plkst. 14.00.186 Jānis Dubrovskis

Liepājā katru no mums uzskaitīja, pratināja, atņēma personiskās mantas –piezīmju grāmatiņas ar adresēm, dienasgrāmatas, fotogrāfijas, zīmuļus,gredzenus, pulksteņus un mūzikas instrumentus (ja kādam tie bija). NoLiepājas mūs dzina uz Kretingu. 8 Tur uz kādu nedēļu tikām nometinātisagrautā mūra mājā bez jumta, līdz latviešus atdalīja no vāciešiem. Nezinu, kurviņi palika, bet mūs lopu vagonos sūtīja uz Jelgavu. Gulēt nevarējām, jo bijāmsaspiesti. Nezinājām arī, uz kurieni mūs ved. Teica, ka tepat pa Latviju. Cerējām,ka mūs atbrīvos, taču diemžēl rūgti kļūdījāmies. Jelgavā mūs ievietoja lēģerī, kurrūpīgi pārbaudīja, pārskaitīja vairākas reizes, izlaida caur pirti un “utūzi”. Pēcstingrām pārbaudēm atkal veica uzskaiti, līdz nonācām aizrestotos dzelzceļalopu vagonos. Ešelonā bija aptuveni 3000 latviešu, lietuviešu un igauņu.Brauciens no Jelgavas cauri Krievijai uz Tālajiem Austrumiem, pāri Urāliem,šķērsojot Sibīriju, ilga no maija beigām līdz jūlija sākumam. Pieturas vietās rītosun vakaros mūs pārskaitīja – vai kāds no gūstekņiem nav aizbēdzis. Uzturs bijaļoti slikts, dzeramo ūdeni saņēmām pieturas vietās; reti gadījās to dabūt vairāk,lai nomazgātos. Vienu reizi Krasnojarskā mūs izsēdināja no vagoniem un aizvedauz pirti. Bija pēdējais laiks, jo bijām neizsakāmi netīri, daudzi arī utaini. Nodzinabārdas, matus un spalvas visās vietās. Otro reizi mūs izlaida no vagoniem Līgovakarā. Vilcienu apstādināja starp stacijām, krūmiem apaugušā stepē, kurai, kālikās, nebija ne gala, ne malas. Gaisā sajutām Jāņu noskaņu, tomēr līgo dziesmasneatskanēja, jo mums stingri aizliedza trokšņot. Garastāvoklis visiem bija ļotinospiests. Brauciena laikā pie vagona lodziņiem dežurējošie gūstekņi arvienbiežāk ziņoja par dzeloņdrāšu iežogotām nometnēm, kas redzamas dzelzceļamalā. Minējām: kura no tām būs paredzēta mums? Vai tiešām mūs vedīs līdzpašai Vladivostokai?Jūlija sākumā iebraucām Vladivostokā – pilsētā starp kalniem Klusā okeānakrastā. Pēc kārtējās pārbaudes kāpām kuģī, un atkal mūs veda nezināmāvirzienā, bet nu jau pa Kluso okeānu. Pa ceļam uznāca stipra vētra, kas plosījāsčetras dienas. Lielo kuģi viļņi spēcīgi cilāja. Daudzus mocīja jūras slimība.Tie, kas to neizturēja, bija lemti okeāna dzelmei. Es, par laimi, trāpījos kuģavidusdaļā, kur šūpošanu tik daudz neizjutu.Beidzot bijām galā – Sovetskaja Gavaņā. 9 Pēc izkāpšanas mums likanogulties un brīdināja, ka katru, kas mēģinās piecelties kaut sēdus, sagaida lode.Varēja redzēt, ka sargiem no mums ir bail, lai arī bijām neapbruņoti un89Kretinga – pilsēta Lietuvas rietumos, netālu no Klaipēdas.Sovetskaja Gavaņa (krievu val. Советская Гавань) – pilsēta Habarovskas apgabalā Krievijā.Jānis Dubrovskis187

novārguši. Tiesa, arī sargu nebija daudz. Pakāpeniski, ap 100 cilvēku grupās,mūs veda uz pārsūtīšanas nometni – peresilku, 10 kurā ieslodzītos reģistrēja unsadalīja pa darba nometnēm.Mūs ievietoja barakās ar divstāvīgām lāvām. Vakariņās un brokastīssaņēmām pa katliņam paplānas zivju zupas un maizes gabalu. No rīta mūs vedauz pirti ārpus nometnes. Drēbes nodevām atutošanas kamerā. Kamēr tāskarsējās, pie friziera tiku vaļā no matiem. Kad mums bija nodzītas arī bārdas unpārējie ķermeņa apspalvojumi, varējām doties zem karstas dušas un ar izsniegtoziepju gabaliņu nomazgāties. Pirts apkalpojošais personāls bija privātpersonas,kas lielākoties bija 1941. gadā izsūtītie latvieši un igauņi. Tāpēc pārsteidza viņušur tur dzirdamie ļaunie izsaucieni: “Fašisti! Esesieši!” – ar kādiem mūs apveltījatautieši. Visiem bija jāiziet arī ārstu komisijas apskate. Pēc tās pārbaudītospārveda no nometnes teritorijas uz pastāvīgo mītnes vietu, tomēr līdz vakaramliela daļa gūstekņu nepaspēja stāties mediķu priekšā – manai grupai nācāsperesilkā pavadīt vēl vienu nakti. Pārrunājām ārstu iespējamos spriedumuspar mums. Viens otrs atcerējās savas hroniskās kaites, sirds vai citu orgānuslimības un cerēja, ka tās tiks ievērotas. Taču no rīta viss norisinājās tik ātri,ka jau dienas vidū medicīniskā apskate bija izieta. Jutāmies gauži vīlušies,jo cerējām uz nopietnu veselības pārbaudi. Procedūra bija pavisam vienkārša:jānostājas ārsta priekšā, jānolaiž bikses un jāparāda pliks dibens. To aplūkojot,dakteris noteica darbaspēju kategoriju – pirmo, otro vai trešo. Kā vēlākuzzinājām, pirmajā kategorijā ieskaitīja tos, kam uz sēžamvietas bija tik daudzmiesas, ka to varēja viegli saņemt pirkstos un pavilkt. Otrā kategorija pienācāstiem, kuriem miesu gan varēja satvert, bet tā nebija pavelkama, bet trešā –kam miesas bija par maz, lai to saņemtu starp pirkstiem. Bijusi arī ceturtākategorija – distrofiķi vai lēģera žargonā dahodjagi, kam pat sēžamvietā bijavienīgi kauli un āda. Sieviete paraudzījās uz manu dibenu, noprasīja, kā jūtos,bet, atbildi neklausīdamās, noteica: “Otrā kategorija!” Viss! Cauri! Dakteri,izrādās, tā “iestrādājušies”, ka manas darbaspējas noteica, pat roku nepieliekot...Ilgi spriest un dusmoties par šādu apskati nepaguvām. Drīz vien stājāmieskolonnā (200–300 vīri) un, pie vārtiem saskaitīti, devāmies ceļā. Mūs apsargājapuiši ar ziliem uzplečiem, laiviņām galvā un durkļotām šautenēm rokās. Sargubija diezgan daudz un viņu izturēšanās – rupja. Gājām starp mežiem apaugušiempakalniem. Ceļa malā sastājušies cilvēki privātās drēbēs, galvenokārt puišeļi,10 Tulk. no krievu val.: pārsūtīšana.188 Jānis Dubrovskis

korī klaigāja: Vņimaņije, vņimaņije, prijehaļi zveri iz Germaņiji! 11 Virzotieslejup no kāda kalna, nelielas ielejas pretējā pusē ieraudzījām nometni.Tas tad bija mūsu nākamais mājoklis, kurā jau tikām gaidīti, jo redzējām,ka sargi sakāpa savos torņos. Virs ieejas vārtiem uz lielas koka plāksnes bijaprimitīvi uzkrāsota dižena lokomotīve, aiz tās perspektīvā redzami pasažieruvagoni, tādēļ spriedām, ka darbs būs pie dzelzceļa izbūves. Vārti atvērās, notikatradicionālā skaitīšana, tad iegājām nometnē.Aiz vārtiem mūs satupināja klajā laukumā. Pie priekšā noliktiem vairākiemgaldiem nosēdās virsnieki. Visapkārt stāvēja sargi ar durkļotām šautenēm.Nelielās grupiņās mums bija jāiet pie galdiem un atkal jāizģērbjas pilnīgikailiem. Kamēr viens pārbaudītājs rūpīgi izčamdīja drēbes un atņēma visu,kas bija kabatās, otrs pārbaudīja ķermeni, ielūkojās pat dibenā. Pēc daudzajāmkratīšanām man palika vien katliņš un karote.Pārbaudi un uzskaites procedūru izgājušos pulcināja laukuma otrā malā unsadalīja brigādēs. Pēc pāris stundām devāmies uz barakām. Katrā no tām bijadivas vienlīdz lielas telpas, kurās iemitināja pa brigādei – 40 līdz 50 cilvēkus;ārējās ieejas durvis uz nelielu priekšnamiņu bija tikai vienas. Telpas vidūatradās skārda krāsns, vienā ārsienā – divi nelieli lodziņi, tādēļ telpā valdījapustumsa. Gulēšanai bija divstāvu lāvas. Man izdevās ieņemt vietu vienā stūrīaugšējā stāvā. Vakarā pēc kārtējās kratīšanas un pārskaitīšanas mums lika iznāktno barakām, sastāties pa brigādēm – no mūsu vidus nozīmēja pavārus, ūdensvārītājus, pirtniekus u.c. darbu veicējus nometnē. Uz cietajām lāvām gājām gulēttukšiem vēderiem.Mūsu nometne bija izvietota piekalnē. Dzīvošanai divas barakas bija tāsaugšpusē, lejpusē – viena, nedaudz mazāka, kurā divas trešdaļas bija ierādītasbrigādei, bet pārējā daļa – smagiem slimniekiem. Nometnes galā bija barakaambulancei un pirtij. Lejup no tās – nojume un baraka ar telpām virtuvei unēšanai. Ūdeni pieveda pajūgos koka mucās. Nevārītā veidā ūdeni dzeršanainevarēja lietot. Nometnes vienā stūrī atradās liels katls tā vārīšanai. Katlā bijaieliktas skujas, lai nesaslimtu ar cingu.Nometnes ārpusē pie vārtiem bija neliela divstāvu māja sargiem. Tai bijatelefona līnijas savienojums ar Vaņino. 12 Apsargājamās teritorijas stūros bijasargtorņi, starp tiem no malkas šķilām sakrauti ugunskuri, kurus, iestājotiestumsai, aizdedzināja, lai apgaismotu žogu. Sargtorņos karājās sliedes gali, lai11 Tulk. no krievu val.: Uzmanību, uzmanību, atbraukuši nezvēri no Vācijas!12 Vaņina – ostas pilsēta netālu no Sovetskaja Gavaņas.Jānis Dubrovskis189

sargi, tos klaudzinot, varētu sazināties. Naktī ik pa brīdim sardzes priekšnieksar āmuru spēcīgi uzsita pa sliedes gabalu, kas karājās pie sardzes mājas.Zvanveidīgajai skaņai atbildēja sargs no pirmā torņa, tad no nākamā torņa un tāvisapkārt žogam pulksteņa rādītāja virzienā. Tā sardzes priekšnieks pārliecinājās,ka visi sargi ir modri savās vietās un neviens nav iemidzis. Pie regulāras zvanīšanasnaktīs, tāpat kā pie skaitīšanas, izejot ārpus nometnes un tajā atgriežoties, mēspieradām kā pie neatņemamas dzīves sastāvdaļas. Divreiz dienā pārskaitījaarī tos, kas palika nometnē.No rīta, pēc ierindas un saskaitīšanas, mums paziņoja, ka darbā vēlnevajadzēs iet – būšot pirts un potēšana pret lipīgām slimībām. Brokastīs –maizes gabaliņš, šķidra zivju zupa un vidēja lieluma siļķe, kura vienīgā radījasāta sajūtu un tika noskrubināta līdz pēdējai asakai. Sagājām barakās, lai vēlētubrigadieri. Pēc ilgām pārrunām par to kļuva mūsu bijušais vagona vecākais:viņš tāds apķērīgs, tādēļ pratīšot labi uzskaitīt paveiktā darba daudzumu, no kābūšot atkarīgs izsniedzamo pārtikas devu lielums. Pusdienās saņēmām to pašuzivju zupu un vēl pa karotei miltu putras, ko vairums iekratīja zupā, spriežot, kaputra ir tās pašas zupas biezumi, no kuras nosmelts šķidrums. Pēc tamgājām pirtī nomazgāties un atdevām savas drēbes karsēšanai. Ūdens pirtī bijatikai mēreni silts, arī drēbes faktiski tika vien pasildītas. Pēc tam ambulancēkatrs saņēmām poti mugurā. Uz mūsu jautājumu par potes nolūku feldšerisun medmāsa atbildēja, ka tā esot pret visām slimībām – holeru, malāriju,dizentēriju utt. Šļirces netika sterilizētas, bet tāpat vien noskalotas siltā ūdenī.Līdz gulētiešanai varējām būt brīvi. Daži likās gulēt, citi, salasījušies pulciņos,sarunājās. Vakariņās atkal šķidrā zupa, un tā tas turpinājās līdz dienai, kadbeidzās mūsu ieslodzījuma laiks un varējām doties mājup.Nākamajā rītā pēc brokastīm laukumā sastājāmies rindās pa četri vešanaiuz darbu. Kad, izejot pa vārtiem, bijām saskaitīti, sargi (4 līdz 5 uz apmēram 50cilvēkiem) norunāja nemainīgo formulu: “Soli pa kreisi vai soli pa labi uzskatāmpar bēgšanas mēģinājumu un šaujam bez brīdinājuma!” Līdz darba vietai piedzelzceļa bija jāiet daži kilometri pa ceļu cauri nelieliem koku puduriem. Drīzieraudzījām jūru un ar krūmiem apaugušas kāpas, netālu arī dzelzceļu. Mumsuzdeva nolīdzināt sliežu uzbēruma slīpās malas un gar tām izrakt grāvjus ūdensnovadīšanai. Klinšainās zemes dēļ darbs bija diezgan grūts. Vajadzēja strādāt arlaužņiem, cērtēm un lāpstām, kas šeit bija jau iepriekš atvestas. Mūs sagaidījadarba vadītājs, kas pēc darba uzdošanas aizgāja. Sargus padarītais neinteresēja,galvenais, lai neviens neaizbēgtu. Dienas vidū ar pajūgu atveda miltu zupu190 Jānis Dubrovskis

un prosas biezputru. Ēdienam nebija nekāda sāta, un puiši pusnopietni unpuspajokam sprieda, ka, šādi barojot, vēderu vajadzēs atvieglot labi ja reizinedēļā. Pievakarē atnāca darbu vadītājs – prorabs – un kopā ar brigadieri fiksējapadarīto. Tad devāmies atpakaļ uz nometni, kur pie vārtiem mūs saskaitīja unpārbaudīja, vai nenesam kaut ko aizliegtu.No smagā darba un sliktā uztura drīz nokritos svarā no 68 līdz 47kilogramiem. Tikai pateicoties draugam, kurš iedeva zāles no vietējiem augiem,mana veselība uzlabojās un es spēju strādāt. Bez darbiem uz dzelzceļa reizēmrudenī bija jādodas uz malkas sagādi taigā. Tur mēs dabūjām saēsties salnāsapsalušas, lielas, garšīgas brūklenes.Jānis Dubrovskis191