Nr.10 (114) Oktobris - Mālpils

6 LAIKU LOKOS2010/10Vasara aizskrējusi, aiznesot pagātnēdesmitiem Mendelsona kāzu maršu, kasizskanējuši Mālpils pilī un dārzā. Šobrīddroši var apgalvot, ka Mālpils muiža irviena no pieprasītākajām laulību svinībuvietām visā Latvijā. Pavasara un vasarasmēnešos vien te sava mūža nozīmīgākodienu svinēja vairāk kā 50 pāri. Jāatzīst, kaMālpils vārds pasaulē šodien tiek atpazītstieši caur Mālpils muižu, jo liela daļa nokāziniekiem ir citu valstu pilsoņi.Lai arī viesību izmaksas nav mazas,tomēr galvaspilsētas relatīvais tuvums,greznās telpas, kas, neraugoties uz antīkajieminterjera priekšmetiem, saglabājušasmājīgumu un vieglumu, gados jaunais, allažatsaucīgais personāls, ir tie iemesli, kas liekizvēlēties tieši šo vietu.Lai nerastos pārpratumi,piezīmēšu, ka muiža piedāvākā kāzu svinību saviesīgo daļu,tā arī oficiālu laulību ceremoniju,kuru saskaņā ar pašreizspēkā esošajiem normatīvajiemaktiem ir tiesīga vadītMālpils novada dzimtsarakstunodaļa. Tā 2010.gadā pilī esmujau reģistrējusi 14 laulības,no kurām deviņās viens nolaulātajiem bija ārvalstu pilsonis,vēl šajā gadā pieteiktas3 laulību reģistrācijas. Tomērne vienmēr, dzirdot kāzu maršu,notiek kāzu ceremonijaar juridiskām sekām. Šobrīdiespējas ir tik lielas, un cilvēkupriekšstats par skaistāmkāzām tik dažāds. Itin bieži oficiālā daļajau notikusi pavisam citā vietā un citā datumā,un pils dārzā tiek rīkoti kāzu svētkiar solījuma došanu, gredzenu mīšanu unvisu iespējamo un neiespējamo atkarībā nojaunā pāra vēlmēm.Ieskatoties tālākā pagātnē, secināms,ka pēdējā gadsimta laikā, tā saucamais,laulību institūts ir mainījies vairākkārt. Pirms100 gadiem novada iedzīvotāji laulību reģistrējaMālpils vai tuvākās apkaimes baznīcās.1921.gada 2.maijā tika izveidota pirmādzimtsarakstu nodaļa Latvijā – Rīgas pilsētā.Pēc gada sāka darboties lielākā daļadzimtsarakstu nodaļu Latvijas pagastos, arīSidgundas un Mālpils pagastu dzimtsarakstunodaļas. Nodaļu izveide un pilnveidošanaturpinājās 15 gadus – līdz 1937.gadam, kadstājās spēkā Latvijas Republikas Civillikums.Civillikuma darbība tika apturēta 1940.gadā pēc Latvijas inkorporācijas PadomjuSavienībā. Laulību regulēja citi likumi, unKas mainījies kāzu modē?tie noteica citu kārtību. Ciema padomespriekšsēdētāja un viņa vietnieka pienākumosietilpa laulību ceremoniju vadīšana.Dokumentus parasti rakstīja un reizēmamatpersonas šajā darbā aizvietoja ciemapadomes sekretāre. Tā kā padomes darbiniekiemgalvenokārt tomēr bija jāpildaciti pienākumi, visbiežāk kāzām atvēlējavienu sestdienu mēnesī. Svinībās skanējagan dzejas lasījumi, gan dziesmas vietējāansambļa izpildījumā. Emocionāli, tomērnoskaņa bija cita. Jā, šajā laikā arī ģimeneslietas bija zināmā partijas un valdībaskontrolē.Piecdesmitajos gados modē nācasabiedriskās kāzas, kur vienlaicīgi laulājāsvairāki pāri, par vedējiem nereti aicināja vietējāsabiedrībā pazīstamus cilvēkus, dažāskāzu ceremonijās bija pat “prezidija” galds,aiz kura sēdēja komjaunatnes sekretārs,arodbiedrības priekšsēdētājs un tamlīdzīgasamatpersonas. Toties kāzu otrā daļa bijagrandioza, kur parasti piedalījās ne tikaijaunā pāra radinieki un tuvākie draugi, betgandrīz viss kolhozs, rūpnīca vai attiecīgāmācību iestāde. Pēc 50 gadiem atkal modēnāk “sabiedriskās” kāzas, jo šī gada “maģiskajā’”datumā 10.10.2010. visa Latvija varējatelevīzijā vērot laulību šovu tirdzniecībascentrā “Mols”. Jaunu divriteni neizgudrosi.1993.gada 1.septembrī atjaunojaCivillikuma ģimenes tiesību daļu. Katrāpašvaldībā kā atsevišķa iestāde uzsākadarbu dzimtsarakstu nodaļa. Arī garīdzniekiatguva tiesības slēgt laulības, par to paziņojotlaicīgajām iestādēm.Atskatoties tuvākā pagātnē, jāteic, kalikumi, kas regulē civilstāvokļa aktu reģistrāciju,arvien tiek uzlaboti un kļūst demokrātiskāki(šobrīd atkal esam jaunu uzlabojumugaidās). Iesniedzamo dokumentu skaits irsamazinājies līdz minimumam, jau piecusgadus atļauts slēgt laulību jebkurā Latvijasdzimtsarakstu nodaļā un pie tradicionālokonfesiju garīdzniekiem. Tāpēc šis navstāsts par to, kā laulājas mālpilieši, bet vairākpar to, kā laulājas un kāzas svin Mālpilī.Kas mainījies šajā laikā? Audzis jaunlaulātovecums; nav līgavu, kas gribētuprecēties pirms pilngadības sasniegšanas;nav gadījies laulāt pārus ar lielu gadu starpību(20 un vairāk); palielinās tādu laulībureģistrācija, kad cilvēki klusi bez ceremonijasjuridiski sakārto savas faktiski jau sennodibinātās attiecības.Agrāk biju pārliecināta, ka, ja vīrietimun sievietei piedzimst kopīgsbērns un viņi nāk uz nodaļu,lai noteiktu bērnam paternitāti,bet neraksta laulības reģistrācijaspieteikumu, tad diezinvai to kādreiz rakstīs. Izrādās,maldījos, pēdējos gados irsalaulāti daudzi pāri, kas kopānodzīvojuši pat desmit un vairākgadus. Tas ir tik pārliecinošiun reizē skaisti, ka vīrietis beidzotatzīst ne tikai bērnus, betarī bērnu māti kā savu sievu,tātad ģimenes locekli.Mālpilieši nepievērš īpašuuzmanību publiski atzītajiem“maģiskajiem” skaitļiem, betvairāk rēķinās ar personīgi svarīgajiemcipariem. Joprojāmlīgavām ir modē baltās (gaišatoņa) kleitas un plīvuri, bet līgavaiņiem tumšiuzvalki. Aktualizējusies līgavas tēva loma,jo tieši viņš ir tas, kas visbiežāk ved savumeitu pie altāra. Kādu brīdi bezmaz modeslieta bija laulāties baznīcā, šobrīd dievnamālaulību slēdz tie cilvēki, kas patiesi tic un paļaujasuz Dieva atbalstu viņu ģimenes dzīvē.Katrs pāris ir vienreizējs, un varu drošiapgalvot, ka mana darba 16 gados nav bijisdivu vienādu kāzu. Tāpat kā citas ar dzimtusaistītās lietas (dzimšana, miršana), tā arīkāzu norise, īsti nav prognozējama. Vienalīgava grib apraudāties, bet ceremonijāsmejas, otra grib būt priecīga un jautra,bet nezin kādēļ sāk raudāt. Mēs nevarampasūtīt savas sajūtas un emocijas, kopējonoskaņojumu un atmosfēru. Mēs varamļauties tam, ko saka mūsu sirds, un tad jauviss ir pareizi un sanāk skaisti.Dzimtsarakstu nodaļas vadītājaViktorija Kalniņa