(*.pdf) latviski - Rīgas pašvaldības portāls

ceļu karteLielākā daļa cilvēces dzīvo pilsētās. Urbānās vides radītienosacījumi veido ikdienas rituālu blīvo audumu un piedalāsprivātās un publiskās telpas nozīmju veidošanā. Pilsētuveido ne tikai ēkas un transporta maģistrāles, bet drīzāknozīmju konteineri, informācijas plūsmas, valodas režģi unatšķirīga sprieguma vektori. Pilsētas ir kā dzīvi organismi,kas mēdz būt gan dinamiski un agresīvi augoši, gan nevarīgi,apmulsuši un sarūkoši. Tās var vadīt kapitālisma pragmatismābalstīta “generic cities” (Rem Koolhaas) eksplozīvāattīstības dinamika. Tā var būt Saskijas Sasenas (SaskiaSassen) definētā globālā pilsēta, kurā lokālais atrodasnepārtrauktā mijiedarbībā ar globālo. Var ļauties pieņēmumam,ka pilsēta aug pati par sevi.Pilsētas valodu nosaka kompleksā sociālā pinumā integrēti uniedzīvināti urbānie rituāli, navigācijas zīmes, žesti. Pilsētas radaplatformu daudzveidību (multitude), piedāvājot kopīgu dzīves telpuatšķirīgās kultūrās un identitātēs sakņotiem indivīdiem, aktivizējotprivātās un publiskās telpas transformāciju, katalizējot atšķirīgupozīciju sadursmi un auklējot pretestības garu.Kā smalkā kulinārijas grāmatas receptē pilsētas valodā sajaucasdaudzskaitlīgas sastāvdaļas, kuru proporcija tad arī nosaka katraspilsētas īpašo garšu. Rīgas “mentālo” kartogrāfiju veido vēsturiskāVecrīgas arhitektūra, Alberta ielas Jūgends, Centrāltirgus paviljoni– bijušie cepelīnu angāri, to veido arī padomju laika urbānāarheoloģija, tā dēvētie pilsētas “guļamrajoni”, mazdārziņi pilsētascentrā, Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīcas dalībnieku ikgadējiegājieni uz Bolderāju, Mākslas dienu manifestācijas Stacijastuneļos, Andrejsalas un Spīķeru radošā dinamika, Saules akmensun Lauksaimniecības ministrijas ēkas silueti, 9. maija manifestācijaspie Uzvaras pieminekļa un dziedoši cilvēki nakts tramvajā, kasatgriežas no Dziesmu svētkiem.“Ceļu karte” ir alternatīvs plāns, kā cilvēkam atrast savu Rīgu, kurapaslēpta zem pilsētas fasādes, kas ir meklējama cilvēku prātos,kas ir bijusi un ir aizmirsta jaunu vēsturisku, sociālu un politiskumotīvu dēļ. Ceļu karte ir plāns un reizē apvedceļš ierastajam, tūristunoskatītajam. Ceļu kartes ideja ir Rīgas iedzīvotāju integrācijajaunu ceļu radīšanā, kas nebūtu ceļi tikai fiziskā un tiešā nozīmē.Tie atklātu un radītu jaunu pilsētas asinsrites sistēmu. Ceļu karteietver īstermiņa un ilgtermiņa mērķus. Īstermiņa mērķis ir atvērtsadarbībai, pieejamībai savdabīgas pilsētas vietas, apkaimesstāstus, atmiņas, notikumus. Ilgtermiņa mērķis ir izveidot Rīgu parpilsētu ar daudziem aktīviem centriem, kas katrs izceļas ar savuīpašo raksturu un savdabīgumu.“Ceļu karte” aicina gan lokālos iedzīvotājus, gan pilsētas pētniekusun viesus meklēt katram savu Rīgu, nevis konfrontējot pilsētascentru ar tā nomalēm, bet mēģinot atrast un izcelt katras vietaslokālo specifiku un unikālo atmosfēru.Nomalēs reizēm pilsētas centram pilnīgi paralēlu dzīvi dzīvo arītās iemītnieki. Tie ir cilvēki, kas par došanos uz pilsētas centrureizi nedēļā saka “braukt uz pilsētu”, kuru ikdiena paiet, pārvietojotiesmikrorajona robežās no darba uz veikalu un no veikala uzmāju, un vakari tiek pavadīti darbojoties mazdārziņā vai pagalmātērzējot ar kaimiņiem. Nomales apdzīvo arī tā dēvēto guļamrajonuiemītnieki, kas no rīta agri drūzmējas publiskā transporta pieturās,lai dotos uz pilsētas centru un vēlu vakarā atgrieztos savos mitekļos,tā arī nekad neuzzinot, kas mitinās kaimiņu dzīvoklī.“Ceļu karte” mēģina uzrunāt nomaļu un Rīgas priekšpilsētu iedzīvotājus,kā force majeure pārsteidzot tos gan ierastajā ceļāno veikala uz mājām, gan integrējoties rajona infrastruktūras dažādāsformās, mēģinot iesaistīt kultūras procesos un uzrunāt tosabiedrības daļu, kas, iespējams, nekad neieklīst mākslas galerijāsun muzejos vai neapmeklē kādus citus alternatīvus kultūraspasākumus.Marginālais tiek ievilkts uzmanības centrā – lokālās vides antropoloģiskāfaktūra kļūst par pazīstamu režisoru iedvesmas avotu,“Hamleta” vietā tiek iestudēti “Bolderājas stāstiņi”, līdz šim nepamanītibloku mājas iemītnieki kļūst par grāmatu varoņiem, namuiedzīvotāji aicināti uzzināt vairāk par sava kaimiņa atšķirīgajāmkultūras tradīcijām un iepazīt jaunu pieredzes telpu. Ceļu kartepiedāvā uzzināt vienam par otru vairāk un labāk iepazīt citam citu.Torņakalns dodas ciemos pie Ķengaraga, un Centrs apciemoPurvciemu.Doties uz nomalēm tiek aicināti arī pilsētas viesi, kas vēlas palūkotiesuz Rīgu no citas puses, apskatīties, kas notiek ārpus reprezentatīvāpilsētas centra teritorijas, un iepazīt tās “slepenāsvietas”. Tas ir aicinājums doties psihoģeogrāfiskā ceļojumā, līdzīgikā Valtera Benjamina formulētais flâneur – ļauties it kā bezmērķīgaiklaiņošanai pa pilsētu vai izmantot situacionistu iecienītodérive metodi, kas apzīmē spontānu virzīšanos cauri dažādāmpilsētas zonām.“Ceļu karte” šajos ceļojumos kalpo kā gids, kā sava veida kompass,kas katru reizi notēmēts uz citu Rīgu. Tās var būt ekskursijas,kas izgaismo dažādos Rīgas vēstures segmentus – padomjulaika Rīga, komunālie dzīvokļi, interjeri, bumbu patvertnes, industriālāmantojuma Rīga, vecās rūpnīcas, specifiskā arhitektūra unražošanas ierīces, ebreju Rīga, pilsēta, kas izkārtojusies ap vairāknekā 40 salām, bohēmas Rīga, dizaina pilsēta, velosipēdista Rīgau. t. t. Ceļu karte piedāvā ne tikai iepazīt līdz šim maz zināmāspilsētas, bet arī uz īsu brīdi atvērt durvis uz telpām, kurās cilvēkiparasti netiek ielaisti, kā ūdenstornī, meteoroloģijas stacijā, teātraaizskatuvē u. c.Pilsētas iztaustīšanai un neparasta skatupunkta meklēšanai kāinstrumenti tiek izmantoti dzeja, mūzika, pilsētas trokšņi, kas pārtopskaņu mākslā, literatūra, kas ļauj iejusties grāmatu personāžulomā un ieraudzīt pilsētu citām acīm. Kā vitāli kultūras epicentripamostas rajonu bibliotēkas, interešu izglītības iestādes, rajonukultūras nami un skolas. Rodas arī jaunas radošās platformas,kas kā testa laboratorijas uz laiku iedzīvojas dažādos pilsētaskvartālos un, līdzdarbojoties māksliniekiem, aktieriem, mūziķiem,kopā ar vietējiem iedzīvotājiem veido jauno Rīgu – pilsētu, kurasgalvenais un nepārvaramais spēks būs kultūra.74 75