(*.pdf) latviski - Rīgas pašvaldības portāls

Mani sauc Milda Kristīne, dzim. Krastiņa. Mīlgrāvī dzīvojot, esiepazinos ar Alfrēdu Aleksandru Vinteru. 1927. gada Ziemassvētkos mēsSv. Pāvila ev. lut. baznīcā salaulājāmies. Es jau zināju, ka Alfrēdā slēpjasvēl neatklāti talanti un viņš nepaliks tikai kaimiņu atmiņās kā kokzāģētavasstrādnieks. Viņš spēlēja vijoli un cītaru. To Alfrēds bija bērnībā iemācījiesspēlēt tēva orķestrī. Un viņš spēlēja sev un citiem par prieku. Tā viņš kļuva parvisā tautā mīlētu dziesminieku. Kad Alfrēds jau sāka iemantot slavu, kādosdārza svētkos mēs sapazināmies ar tēlnieku Kārli Zāli. Toreiz, es atceros, bijaļoti karsta vasara, Alfrēds spēlēja, bet mani uzrunāja Zāle, un tas arī izmainījamanu dzīvi. Es kļuvu, kā tagad saka, par leģendu. 1935. gadā Kārlis Zāleuzbūvēja Brīvības pieminekli, kas tapa pēc viņa projekta “Mirdzi kā zvaigzne!”Tauta runāja, ka sieviete pieminekļa virsotnē ļoti līdzinoties man. Nezinu,kāpēc, bet tautā to tā arī sāka dēvēt manā vārdā par Mildu.Lai es varētu stāvēt un sargāt, tauta ziedoja līdzekļus kā pateicībuBrīvības cīņu cīnītājiem 1919. gadā. Tā bija milzīga vienotība, kādugribētos redzēt arī šajā gadsimtā. Tagad ik dienu mani fotografētūkstoši – vācieši, japāņi, krievi, angļi un latvieši. Viņi apstājas unvēro, kā mainās godasardze, kuri sargā brīvību. Man gribētos viņusvisus – godasargus, vāciešus, japāņus, krievus, latviešus paceltaugšā, pašā virsotnē, lai arī viņi ieraudzītu to skatu, kas ik dienaspaveras no mana 42 metrus augstā stāva. Te var redzēt Rīgassākumu, jūru, kas pazūd horizontā, neparastās debesis pār Rīgu.Mani mīļi mēdz dēvēt par Mildu. Tas irlabs skatupunkts, no kura es redzu visupilsētu, gluži kā tādā putna lidojumā.Esmu kā tāds pilsētas sargs. Tas ir tikpārsteidzoši, ka paliku dzīva pa visiemtiem juku laikiem un kariem. Varbūt manlaimējās, ka manu likteni izšķīra Rīgādzimusī un Parīzē skolojusies Kārļa Zālesskolniece – PSRS slavenā tēlniece VeraMuhina, kuras “Strādnieku un kolhoznieci”pazīst visa pasaule. Vienīgās važas,ar kurām mani tolaik nolēma apsargāt,lai brīvība “neaizmuktu” savā vaļā, bijatā laika jaunievedumi – trolejbusi un toelektriskie vadi.Es ik dienas vēroju, kā Rīga mainās,kļūst lielāka no dienas uz dienu. Cilvēki,mašīnas, tramvaji, mājas, būdiņas,torņi, dunoņa, steiga, klusums, troksnis,ielas un gātes, kas savieno jūgendstilapērles ar tūkstošiem koka namu abpusDaugavai, UNESCO mantojumasarakstā iekļautās Vecrīgas namujumtus un torņus. Es redzu arvien jaunasēkas, redzu ceļamkrānus, kas paceļasvirs topošās bibliotēkas, Rīgas ostāienākošos kuģus.