(*.pdf) latviski - Rīgas pašvaldības portāls

īvības ielaKad mainās vara, un Eiropas vēsturē tas parasti ir noticispēc revolūcijām vai kara, pirmais, ko vara dara, ir ielu nosaukumumaiņa. Brīvības iela Rīgas Eiropas kultūras galvaspilsētasprogrammā nav tikai stāsts par vienu ielu. Brīvības ielair simboliska skatuve, zīmju sistēma, stāsts par vēsturi unkariem, par kuriem varam teikt, ka tie beidzās tikai vakar, laiarī ir pagājis jau varbūt vesels gadsimts.2014. gada Eiropas Kultūras galvaspilsētas kultūras programmasietvaros Brīvības ielas vārdā nosauktā programma, atsaucoties uzPirmā pasaules kara simtgadi, iecerēta kā stāsts par sadursmēm,kādas piedzīvo cilvēki, kuri dzīvo jebkurā pilsētā jebkurā pasaulesvietā. Rīgas vēsture ir šāda sadursmju telpa, kur rast sasauces arpasaules vēstures norisēm. Rīga visa 20. gadsimta garumā atradusiespēckara / pirmskara attiecībās, zaudētāju un uzvarētājuattiecībās, bet rīdzinieku atmiņas par vēstures notikumiem ir bijušasnevis mantotas, bet dzīvas un reālas, līdzīgi kā tas ir daudzueiropiešu apziņā.Pirms-karš un pēc-karš ir sagūstījis Eiropas kultūru, mājas, vietas,cilvēkus, paaudzes, stāstus, atmiņas, pieminekļus, garu, tasir sekmējis attīstību un vienmēr – uz kāda rēķina. Brīvības ielair iznīcināšanas un atjaunošanas skatuve. Sievišķais un vīrišķais.Sadursmes un karš nekad nebeidzas, tas tikai meklē jaunassevis apliecinājuma formas. Rīgā ir dzimis un savā bērnībāar auklīti vests pastaigās uz Esplanādi pie Brīvības ielas (tolaik– Aļeksandrovskij Buļvar) lielākais pasaules brīvības filozofs sersJesaja Berlins (Isaiah Berlin). Paradoksāli, ka viņa bērnības pastaiguvieta Esplanāde viņa dzīves laikā un vēlāk kļuva par militāroparāžu rituālu norises vietu. Brīvība ir simbols un vērtība, kurapar tādu kļūst tieši nepārvaramas varas (force majeure) dēļ. KadBerlinam jautāja, vai tam, par ko viņš visu mūžu domāja, ir kādssakars ar to, ka viņš piedzimis Krievijas provincē Rīgā tās izsmalcinātībasun augstākās attīstības laikā un pēc aizbraukšanas noRīgas pieredzējis revolūciju Pēterburgā, viņš atbildēja, ka nenoliedzami.Vieta vienmēr atstāj savus nospiedumus. Brīvība ir šīspilsētas sagūstītais vārds.atbildes uz dažādiem galvenajiem jautājumiem, kuri ir dažādi atšķirīgāmkultūrām. Katrai kultūrai ir savs gravitācijas centrs, savsatskaites punkts; nepastāv cēloņi, kāpēc kultūrām jācīnās vienaiar otru. Herders bija tas, kurš uzskatīja, ka piederība kultūrai vienoļaužu grupas.Rīga ir šādu atšķirīgu kultūru cīņas vieta ar sapni par universālukultūru. Brīvības ielas programma Eiropas kultūras galvaspilsētaskontekstā būs ideju sadures un diskusiju vieta, kur savā starpā karospieminekļi, dažādu laikmetu idejas, patiesības, kas iemantospasākumu norises bijušo un esošo pieminekļu pakājēs – dzejascīņas, koncerti, teātra izrādes, izstādes Brīvības pieminekļa pakājē,pie latviešu 20. gadsimta lielākā dzejnieka Raiņa un Barklajade Tolli pieminekļiem, iegūs ikmēneša mākslas akciju formas bijušāĻeņina pieminekļa vietā, veidojot dzīvus, fiziski pieejamus, noideoloģijas brīvus pieminekļus, pret kuriem nevienam nav iebildumu.Programma “Brīvības iela” ietvers nožēlas, izlīguma, atcerēšanās,piedošanas rituālus kultūras formās.Brīvības iela ir daudz pieredzējusi. Vara un karš sev apliecinājumuvienmēr meklējis šajā ielā, mainot un arī nemainot tās nosaukumus.Brīvības iela ir Rīgas pilsētas ass, galvenā (Via Magna),kas dēvēta gan par Lielo Smilšu ielu, gan Aļeksandrovskij buļvar,gan Petrogradskoje šosse, gan Revolūcijas ielu, gan Adolf HitlerStrasse, gan Ļeņina ielu un visbeidzot – atkal par Brīvības ielu.2014. gadā visā tās garumā mākslas akcijas veidā tā atgūs savusvēsturiskos nosaukumus, pāri visam uzsverot brīvības un demokrātijasneatsveramo vērtību.Brīvības iela ir pasaules varas vēstures skatuve. Tas ir stāsts parvienas Eiropas pilsētas un tās iedzīvotāju attiecībām ar varu – nepārvaramuun reizē pārvarētu. 100 gadus pirms 2014. gada datētaisPirmais Pasaules karš un tā sekas daudzu Eiropas vēsturniekuinterpretācijās beidzas ap to laiku, kad Rīgas galvenajai ielai atdevaBrīvības nosaukumu. Rīga 1914. gadā bija viena no pilsētām, kuraiekļāvās neapstrīdamajā Eiropas prestižā, ko līdz ar Pirmo Pasauleskaru Eiropa zaudēja, atstājot neizdzēšamas sekas eiropiešu apziņā.Rīga karā vienmēr ir bijusi iesaistīta starp citām varām. Un arīBrīvības iela ir tāda ass – starp Austrumiem un Rietumiem, starpcitām varām. Brīvības iela ir pieredzējusi vairākus karus – PirmoPasaules karu, Otro Pasaules karu, auksto karu, Dziesmoto revolūciju,1991. gada augusta puču. Pa šo ielu pilsētā ienāca un noRīgas aizgāja daudzi militāri spēki. Karam ir savi atspulgi Eiropaskultūras kodā, kas noteicis arī kultūras kustīgumu, kas izpostījis unlicis celt no jauna. Vienmēr tas sev izmantojis pilsētu, manifestējissevi jebkuras Eiropas pilsētas galvenajā ielā. Savā ziņā Rīgai1. Pasaules karš beidzās 1991. gadā.Brīvības iela turpina būt sava laika varas simbols. Kur kādreiz ražojaradioaparātus, tur tagad vingro, kur kādreiz ražoja sērkociņus,tagad iepērkas un skatās kino, kur kādreiz sagūstīja citādi domājošos,tas tagad pamests un gaida varas lēmumu, kur kādreiz stāvējamarmora Ļeņins, tur tagad Ziemassvētku eglīte, kur kādreizPētera I piemineklis, tur tagad Brīvības piemineklis. Brīvības iela irstāsts par ielas un varas aprēķina mīlestības saitēm vairāku gadsimtugarumā. Brīvības iela ir traģēdijas, teātra, lauku un pilsētas,politikas, mākslas, ceļotāju, iebraucēju un aizbraucēju, caurbraucējuun automašīnu, tirgus un filozofijas notikšanas vieta.Pirmais Pasaules karš, tā traumatiskā daba eiropieša apziņā izraisījajaunu pieminekļu celtniecības vilni. Piemineklis kļuva par 20.gadsimta Eiropas vēstures un ideoloģijas jaunu formu. Rīgā, kāvienā no kara notikšanas vietām, vienmēr ir karojuši pieminekļi, tiebijuši ideju cīņas rituālās formas iemiesojums, vēstures rakstītājuun pārrakstītāju darba auglis, uzvarētāju un zaudētāju apziņasiemiesojums. Sākoties Pirmajam Pasaules karam, no Rīgas tikaevakuēti pieminekļi. Evakuēto pieminekļu vidū bija Pētera I piemineklis,piemineklis M. Barklajam de Tolli, J. G. Herdera bronzasbiste, Uzvaras kolonnas bronzas rotājumi. Daļa pieminekļu evakuācijasgaitā pazuda.Pieminekļu cīņa Rīgā turpinājusies vienmēr, izraisot strīdus par to,kas nojaucams un kas ceļams. No visiem Pirmajā Pasaules karāevakuētajiem pieminekļiem vienīgi vācu domātāja un luterāņu mācītājaRīgā J. G. Herdera bronzas biste pēc kara beigām atgriezāssavā vietā. Herders bija tas, kuru vadīja pārliecība, ka nekādauniversāla patiesība nepastāv, bet dažādām kultūrām ir dažādasEiropas Kultūras galvaspilsētas programma “Brīvības iela” apgūstelpas, kuras nav bijušas plašai sabiedrībai pieejamas, bet kuruvēsturiskā pastāvēšana tieši saistīta ar 1. Pasaules karu. 1915.gadā, tuvojoties Pirmā Pasaules kara frontes līnijai, uz Krieviju tikaevakuētas Rīgas rūpnīcas un fabrikas. Galvenokārt evakuācijaskāra Rīgu, kur bija koncentrēti 59 % visu Latvijas teritorijā esošouzņēmumu, kas nodarbināja 79% visu strādnieku. Tika evakuētitādi uzņēmumi kā vagonu rūpnīca “Fēnikss”, Krievijas – Baltijasvagonu fabrika, kuģu rūpnīca “Lange un dēls”, Krievijā lielākāgumijas fabrika “Provodņiks”, fabrika “Unions”, “Felzers un Co”.Fabriku un rūpnīcu evakuācija radīja lielus zaudējumus Latvijasrūpniecībai un īpaši Rīgai. Trīsdesmit tūkstošos vagonu uz Krievijutikai aizvestas mašīnas un iekārtas, izejvielas un transportlīdzekļi,baznīcu zvani un vara jumti 186 miljonu rubļu vērtībā. Daļa no šiemrūpniecības uzņēmumiem bija izvietoti tieši Brīvības ielā. 2014.gadā šīs bijušās rūpnīcu teritorijas būs kultūras norises.Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas “Brīvības iela” kultūraskods būs sprādziens, atsaucoties uz Tartu semiotikas skolasprofesoru Juriju Lotmanu, kurš kultūru salīdzināja ar sprādzienu,akcentējot kultūras dinamiku, atvērtību, neprognozējamību.Šodien Daugavas upē blakus Dzelzceļa tiltam redzamie pāris vecatilta balsti atgādina mums tos kara sprādzienus, kas Pirmā un OtrāPasaules kara laikā iznīcināja tiltus. Eiropas kultūras galvaspilsētasprogrammas uzdevums ir meklēt tos domu un kultūras “sprādzienus”,kas stimulē kultūras atvērtību un dinamiku. Uzspridzinātā tiltavietā ar mākslas akcijām simboliski tiks uzbūvēts kultūras tilts pārDaugavas upi uz Nacionālo bibliotēku, kur pasaules semiotiķi konferencēspriedīs par kultūras un nepārvaramas varas attiecībām.50 51