grāmatas - Jura Žagariņa mājas lapas

un izšķiroši atbalstīt nacionālos centienus,drīzāk paļaudamies uz visumā neveiksmīgiembruņotiem konfliktiem ar valsts varu.Jāpriecājas, ka nesenā “lietussargu revolūcija”tiešām liekas daudz pozitīvāka. Gluži iespējams,ka tā pēc vairāk nekā simts gadiemievadīja īstākas demokrātijas izveidošanosun nostiprināšanos Latvijā.Indiānas U. profesors, igauņu vēsturniekulielmeistars Toivo Rauns apjomīgā rakstā,cita vidū, analizē atšķirības starp igauņiemun latviešiem 20.gs. sākumā.Visasāk cara impērijā revolucionārie incidentiuzliesmoja Kurzemē, tad latviešu un igauņuVidzemē, atstājot pēdējā vietā Igaunijasprovinci. Par mierīgāku situāciju igauņu reģionosjāpateicas vienam no igauņu vadītājiem– Jānam Tenisonam, kurš ar cara iestāžupiekrišanu noorganizēja visas Igaunijas kongresuTērbatā, igauņu izglītības un kultūrascentrā, kas jau pirmajā dienā sadalās divāsdaļās. Tenisona piekritēji paliek Tērbatas Pilsoņu(Buergermusse) nama telpās, bet Tallinasrevolucionāri pulcējas universitātes aulā.Tenisona kongress vienojas prasīt impērijaidemokrātisku un konstitucionālu monarhiju,plašas pilsoņu tiesības, īpašas nacionālastiesības atsevišķu tautu valodām, skolām unpašvaldībām, kā arī igauņu rajonu apvienošanuvienā administratīvā teritorijā (t.i, Igaunijā),agrāro reformu ar valsts un baznīculauku īpašumu sadali bezzemniekiem, darbaapstākļu uzlabošanu etc. Radikāļi pieprasasociālistiski ievirzītu agrāro reformu, strādniekutiesības organizēties un streikot, kā arīskolās pasludināt igauņu valodu par galvenovalodu. Kaut arī Rauna ieskatā ir viegli kritizētTenisona organizēto kongresu kā amatieriskuun pat naivu, tas tomēr kļūst par iedīglipatstāvīgai Igaunijai.Profesors Andrejs Plakans (Iowa State U.)apcer Skolotāju konferenci un Pagastu pārstāvjukongresu Latvijā, izvērtējot gluži nevienādusun saturā neskaidrus ziņu avotus.To autori: Spricis Paegle, Arvēds Švābe, BrunoKalniņš un Jānis Krastiņš. Salīdzinot arIgauniju, abu latviešu kongresu kontrolē lielaloma ir LSDSP, t.i., sociālistiem. Kaut laikrakstuziņas ir skopas un pat pretrunīgas, latviešukongresos pieņemtās prasības, liekas,līdzinās igauņu revolucionāru pieņemtajām.Paliek nenoskaidrots, cik lielā mērā kongresiir pārstāvējuši latviešu tautas uzskatus. Nepavisamnav skaidrs, ko domājuši latgalieši,kas uz kongresiem nebija aicināti.Prof. Šauļius Sužiedėlis (Millersville U., PA)rakstā par “dižo saeimu” Viļņā uzsver, ka1905. gada notikumu pētnieki ārpus Baltijasvalstīm skatās no Krievijas impērijas perspektīvas.Samērā nesen par to ir rakstījis EgidijsMotieka, kura uzskatā mazāk industrializētāsLietuvas lauku ciemos pārsvarā valdījusinacionāli katoliskā ideoloģija, ko sociālistupārstāvji nav spējuši daudz iespaidot. NepārspīlējotViļņas „dižā saeima” lēmumu vēsturiskonozīmi, viens nacionālistu panākumspēc konferences ir pirmās lietuviešu nacionālistupolitiskās partijas noorganizēšana, kāarī izpratne par to, ka modernā Lietuvas valstījāiekļauj arī baltkrievi, poļi un žīdi.Par grūtībām izveidot daudztautu aliansiLietuvā raksta Ziemeļaustrumeiropas Institūtapētnieks Līneburgā (Lüneburg) JoachimsTaubers.Somijas Oulu U. palīgprofesors Kari Alenius,igauņu un baltvācu attiecību pētnieks, pievēršasbaltvācu kulturālās autonomijas izveidošanaiIgaunijas brīvības gados. Nozīmīgabijusi baltvācu politiķu parlamentārā veiklība,arī igauņu pārdomātie apsvērumi. Igaunijanecentās būt atsaucīga uz ārzemju, īpašiTautu Savienības, ieteikumiem, bet, īpaši pēc1924. gada komunistu dumpja, veidoja tāduminoritāšu (baltvāciski orientētu) politiku,kas faktiski nostiprināja valsts pretkomunistiskonostāju.Žurnāla noslēgumā prof. Gunta Šmidchenaun viņa asistentes Renesas Osterbergasdoktordarbu pārskats par baltiešu tematiem– no 1811. līdz 2006. gadam. To skaitspārsniedz 480, no kuriem 296 disertācijasaizstāvētas kopš 1991. gada. Populārākietemati – etniskie un mazākumtautību jautājumi.Apmēram 8 procenti no doktorandiemir AABS biedri.Rakstiem seko vērtējumi par jaunām grāmatām,to vidū: Andrej Angrick & Peter Klein.Die “Endlösung” in Riga: Ausbeutung unVernichtung 1941–1944; Suzanne Stiver Lie,Lynda Malik, Ilvi Jōe-Cannon & Rutt Hinrikus.Carrying Linda’s Stones: An Anthologyof Estonian Women’s Life Stories; RebeccaKay. Men in Contemporary Russia: The FallenHeroes of Post-Soviet Change? JoachimTauber. „Kollaboration” in Nordosteuropa:Erscheinungsformen und Deutungen im 20.Jahrundert; Aili Aarelaid-Tart. Cultural Traumaand Life Stories.Gundars Ķeniņš KingsPacific Lutheran University67