grāmatas - Jura Žagariņa mājas lapas

uzrakstīt šai grāmatā ievietotās esejas jebapceres – Aleksandrs Leimanis, Vera Baļuna,Māris Rudzītis, Laimdonis Grasmanis, OjārsVācietis, Pauls Putniņš, Lilita Bērziņa, Vija Artmane,Večella Varslavāne, Harijs Kukels, IvarsKalniņš, Maija Augstkalna, Jānis Paukštello,Gunārs Balodis, Romualds Ancāns, ĒvaldsValters, Andris Vējāns, Gunārs Piesis, OļegsRudņevs un vēl vairāki citi. Atmiņu rakstampar savu kinomākslas skolotāju AleksandruLeimani, sauktu arī par Sašu vai Otoviču, autorsvirsrakstā licis: „Sovjetiskā traģēdija.” Šoapzīmējumu patiesībā var attiecināt uz visugrāmatā atspoguļoto laiku, kad Latvijā uncitās padomju republikās lielā mērā valdījablats, bezcerība un bailes. Bailes bija Staļinaimpērijas gaiss, reliģija un ideja, rakstaautors, un šādu baiļu ēna attaisno vai vismazizskaidro dažu labu pavērsienu grāmatāaprakstīto cilvēku rīcībā un likteņos. Taču šislaiks arī rūdīja raksturus un izplaucēja skaistaskultūras izpausmes dažādās mākslas jomās,teātri un kino ieskaitot. Streičam tiešāmpadevies izmanīgi parādīt gan pozitīvogan dažkārt arī negatīvo grāmatā pieminētopersonu raksturos un draudzības vai nedraudzībasizpausmēs. Nereti, pieminēdams kautko netīkamāku, Streičs tam tūdaļ cenšas atrastpareizo ieganstu – tāds bija laiks un cilvēkivien esam.Streičs mīkstina dažu labu trimdas latviešusabiedrībā valdošu uzskatu par komunistulaika funkcionāriem. Vizma Belševica raksturoArvīdu Griguli kā cilvēku, kurš pēc pašiniciatīvasir darījis Rakstnieku savienībai tikdaudz ļauna, cik nu viņa spēkos ir bijis. Unviņa spēkos patiešām ir bijis daudz (LatvijaŠodien 1989/1990: 65). Streičs turpretimraksturo viņu kā godavīru, kurš neliekuļojis,nelaipojis un nebijis akls komunists. Streičsarī apliecina, ka Vija Artmane nebūt nebijusiKremļa lakstīgala, bet drīzāk gan latvju zīleKremļa tornī, kas daļu no saviem priekšnesumiemMaskavā spītīgi skandināja latviski.Viņš arī atgādina, ka stāšanās partijā pārtapusipar vienu no pretošanās kustības veidiem.Atziņa, ka Maskava neļāva, bieži bijusiaplama. Vairāk mūs žņaudza pašmāju [lasi:latviešu] cenzori un burta kalpi, par kurukultūras līmeni stāstīja anekdotes, bet, laiizdzīvotu, iztapa viņu stulbumam – tā rakstaStreičs.Grāmata tātad ir visai interesanta un informatīva,atklājot daudz līdz šim nezināmufaktu un to iztulkojumu. Streiča stāstījums irkrāšņs un impresionistiski izvērsts plašumā.Lietišķi ievirzīts lasītājs ne vienmēr tur spēsviegli orientēties. Vietumis iekaisīti citātikrievu valodā bez tulkojuma, kas var sarūgtinātšīs valodas nepratējus. Spēj saērcinātarī fakts, ka grāmatā minēto personu visaiplašajā sarakstā nav norādītas lappuses, kurāsšo personu vārdi ir minēti, kā tas lasītājaērtības labad ir pieņemts citur pasaulē izdotajāslīdzīga rakstura grāmatās, jo vajadzībasgadījumā sameklēt attiecīgo tekstu vairākkā 500 lappusēs nudien nav viegli. Grāmataspievilcību papildina bagātīgs fotoattēluklāsts. Grāmata tapusi un izdota ar ValstsKultūrkapitāla fonda atbalstu, kas šajā gadījumāsevi attaisno visā pilnībā. Tās kultūrvēsturiskānozīme ir nenoliedzama.Biruta SūrmaneJG redakcijas locekle Biruta Sūrmane angliskojusiValentīna Jākobsona Brokastis pusnaktī, ko klajā laižMežābeles apgāds (117 Northview Road, Ithaca, NY14850–6039) kā Breakfast at Midnight: Stories fromExile (2003).NO VĒTRAINĀM SAPULCĒM UZREVOLŪCIJUJournal of Baltic Studies (JBS). XXXVIII/4(2007). Association for the Advancement ofBaltic Studies (AABS). Interesenti var kontaktēt:s.lenon@lbss.gla.ac.ukPārsteidzoši, bet pagājušā gada “lietussargurevolūcija” Rīgā sasaucas ar lielajām, vētrainajāmsapulcēm 1905. gadā. AplūkojamajāJBS laidienā baltiešu zinātnieku atskati paršo laiku skaidrāk iezīmē revolucionāro procesusākumus vēlāko Baltijas valstu teritorijā.Īpaši asi tie bija Latvijā, kur jau bija sākusiest.s. „industriālā revolūcija.” Pārmaiņaslauksaimniecībā, ieguldījumi rūpniecībā unstraujā laukstrādnieku noplūde no laukiemuz neierastiem darba un dzīves apstākļiemlielo ostu pilsētu fabrikās paaugstināja politiskoun sociālo spriedzi Igaunijā un vēl vairākLatvijā. Nemieri dažbrīd noveda pie īstāmkaujām, piemēram, Tukumā u.c. Tā arī 1905.gada beigās sākās nemieri Igaunijas un Latvijaslaukos un pilsētās. Vienlaikus uzņēmīgicilvēki noorganizēja plaša mēroga konferencesTērbatā, Rīgā un Viļņā, kas liecināja partautas šķelšanos starp jaunajām pilsoniskāmaprindām un revolucionāri noskaņotajiemnemierniekiem, arī to, ka baltieši 1905. gadāvēl bija politiski maz sagatavoti jaunas sabiedrībasizveidē. Viņi nebija gatavi vienoti66