ežisores redzējumu un pieredzi, lugas „sirdsun dvēseles” meklējumu ceļiem, grāmatasvērtētāji pamatoti atzinuši par izcilām.Ievas Zoles izvēlētais sarunu veids ļauj MāraiĶimelei portretēt sevi, dod viņai izpausmesbrīvību. Personības pašatklāsme, gara apvāršņiiezīmējas augsti un stipri, un Sarunas arMāru Ķimeli man gribas salīdzināt ar glužicita rakstura darbiem – Roalda Dobrovenskaromānu Rainis un viņa brāļi, SaulcerītesVieses stāstījumu par Aspazijas dzīvi Mūžīgiespārni un Gundegas Repšes vēstījumu vēstulēsBrālis. Ojārs Vācietis, ar grāmatām, kuruvieta kultūras apziņā ir vienreizēja. Personībasatklāsmes būtiskuma ziņā.Ieva Zole savu sarunas biedrenes lomu, protams,izvēlējusies apzināti. Tagad izskan arīminējumi, vai Sarunas nebūtu ieguvušas, jaIeva Zole būtu centusies vairāk komentēt,apstrīdēt Māras Ķimeles sacīto. Patiesi, uzdiskusiju kārāks prāts būtu varējis izvērstiesne viena vien domas gājiena un atziņas apstrīdējumā(piemēram, vai Māras Ķimelespaaudze uzcēla tiltu uz Bārdu, Čaku, uzZiemeļnieku un Virzu), taču tad tā būtu citagrāmata.Tagad diskusijas var notikt jau ārpus IevasZoles un Māras Ķimeles grāmatas vākiem.Teātra zinātniece un kritiķe Guna Zeltiņa atzīst,ka nemaz nav tik daudz tādu grāmatu,kas ir ne tikai aizraujoša lasāmviela jebkuraminteliģentam cilvēkam un teātra interesentam,bet var arī kalpot par profesionālurokasgrāmatu. Starp pazīstamākām nosaukusiPītera Bruka, Žana Luī Barro, AnatolijaEfrosa grāmatas, viņa tām piepulcē Sarunasar Māru Ķimeli, kas neatpaliekot ne domasfascinējošā, krāsainā izklāstā, ne profesionālāasumā un vērienīgumā. Tomēr darvas karotešajā medus podā, pēc recenzentes domām,ir Ķimeles attieksme pret kritiku, tiešikritikā Ķimele saskatot visu nelaimju avotu,un recenzijas nosaukums „Māras ĶimelesPandoras lādīte”.Guna Zeltiņa raksta: Māra Ķimele ir arī pārliekuaizrāvusies, gleznojot savu padomju laikosnomāktās un teju vajātās disidentes tēlu.(..) Taču Māra Ķimele arī padomju laikos bijaviena no visaugstāk un atzinīgāk vērtētāmrežisorēm, un man, atšķirībā no N.Naumaņa(viņa recenzija „Māras grāmata” publicētalaikraksta Diena pielikumā – Kultūras Diena2007.7.XII – I.K.), nenāk ne prātā kaisīt sevpelnus uz galvas un atvainoties, ka neieraudzīju,nenovērtēju pietiekoši nenoslavēju,biju nejūtīga, iznīcinoša u.tml. (Kultūras Forums2007, 21./27.XII).Tiesa, kādus atzinīgus vārdus kritikai Sarunāssaklausīt nevar. Lasītājs, kam šīs „cunftu”attiecības nešķiet tik svarīgas, visticamāk,augstsirdīgi nospriedīs, ka nenovērtējumaizjūta Mārai Ķimelei nav sveša. Un viss. Tikaiviena šķautnīte personības – pretņa – pasaulē.(Es jūtos kā pretnis, bet tā es jūtos vienmēr,jo man vispār nepatīk sistēmas, un tā irmana izvēle.)(Starp citu. Ja runājam par Krauklīti Valmierasteātrī (2004. gadā), tajā „karātavu humora”(režisores apzīmējums) un izmisīgassmeldzes intonāciju saplūsme, manuprāt,bija satriecoša. Raiņa vārdi pārsteidzoši precīziatbilda Māras Ķimeles traktējumam, noteiktalaikmeta un vēsturisko personu attiecībām.Neko nezaudēdams no sevis, Rainisizrādē bija ieguvis jaunu vēsturisko patiesībulauku, mākslinieciski ļoti spilgtu un izteiksmīgu.Uzmanīgāks un atminīgāks skatītājsvarbūt varētu pateikt, vai tiešām bija tā, kāpalicis prātā Mārai Ķimelei – šī izrāde aizgāja,it kā tā nebūtu nekas... Ja tā, tad kritiķiemnav ko apvainoties...)Pārmetumi par aizraušanos ar teju vajātāsdisidentes tēla veidošanu man liekas daudznopietnāki, smagāki – galu galā mūsu sarežģītievēsturiskās izlīdzināšanās ceļi kopumānepavisam nav nostaigāti. Tas, ka padomjulaikos režisore atzinīgi vērtēta, vēl nenozīmēneko – padomju vara ar atzinībām centāspiejaucēt un uzpirkt arī tos, kas nebija mīlami,savukārt vērtētāji cildinājuma vārdosvarēja ielikt pilnīgi atšķirīgu saturu, tā sakot,„savējie sapratīs”.Katrā ziņā mana skatītājas pieredze liecinapar Māras Ķimeles kā pretņa stāju, viņas izrādēsuzrunāja brīva cilvēka, cilvēka brīvasgribas un gara spēka klātbūtne. Kā tajā mēģinājumāpieskarties savas tautas liktenimKrauklītī Jaunatnes teātrī tālajā 1971. gadā,kā tiem laikiem neraksturīgā režisora brīvībasizpausmē Ž. Anuija Mēdejā Valmieras teātrī(1975), kā izcilajā Pūt, vējiņi! iestudējumā(1985) un citos. Tāpēc es domāju, ka lielākataisnība ir Māras Ķimenes vārdos: Mūsu(viņas un režisora Oļģerta Krodera – I.K.) nepiederībasistēmai izpaudās tikai tā, ka mēsnebijām pērkami. (..) Mēs necīnījāmies pretpadomju varu, bet mēs kaut kā izšļukām viņiemno rokām. Vismaz kādas skatītāju daļasuztverē viņi bija piederīgi tam dzejnieku,mākslinieku, radošo cilvēku lokam, kas uzturējaticību citai pasaulei, citiem nojēgumiem,tiem, kas bija izsvītroti no padomju ideoloģijasoficiālās leksikas.64
Savējie lasīja, uztvēra, atbalsoja. Šobrīd, manšķiet, šādas, tolaik nereti vien nojausmās tveramassolidaritātes ir visai maz. Laiki citi... untas nav vajadzīgs? Nez vai. Garīga pretestībapret citiem – globālas patērētāju sabiedrības– likumiem ne mazāk nepieciešama. Vaidaudzi dalītos ar Māru Ķimeli viņas patiesībā:Noliegt savu tautu tagad ir pieklājīgi. Jatu smejies par latvietību, tad tu esi pasaulespilsonis, bet es kaut kā nemaz nevaru parto pasmieties. Man vienalga, vai esmu vecmodīgavai neesmu, bet man latviešu tautasgara bagātības liekas fantastiskas, mani tāssajūsmina, pārsteidz, aizrauj, baro, saviļņo.Man ne prātā nenāk no tā atteikties, pat jaes skaitīšos aprobežota latviete vai nacionāliste.Kur un kas šobrīd ir Māras Ķimelessavējie eksistenciālajos brīvības,cilvēka, tautas, mākslas jautājumos?Māras Ķimeles dziļo pesimismudomās par Latviju, tās dabu untautu, protams, gribētos iebilst,lai arī pretargumentus grūti atrast,paliek vien cerība, ka lasītājuapziņā pesimisms netiks vairotsun nerunās pretim viņas viedoklimpar mākslinieka atbildību, bet– tieši otrādi – spēcinās garīgāspretestības dzietus.Ikdienā Latvijas publiskajā telpādebesis ir novilktas zemu. Sastapšanāsar tādu gara vertikāli un apvāršņiem,tik spēcīgu personības starojumu un „enerģijaskvalitāti” kā Sarunās ar Māru Ķimeli irsvētki. Var tikai pievienoties Ievas Zoles rakstītajamgrāmatas pēcvārdā: Viņas prātam irspēks. Un spēks ir arī viņas vārdiem. I tiembargajiem, kad Māra Ķimele ir nemierā vaisāpināta, vai aizsardzībai izvēlas uzbrukumu.I tiem vieglajiem... Bet jo īpaši – tiem viedajiemvārdiem, kas ik sarunā vienkārši ielidoapziņā, sakārtojas pareizā secībā un pārtoppoēzijā. Par mīlestību. Par Dievu. Par dzīvi.Par Latviju. Tautu. Laiku. Nāvi. Teātri. PievienotiesLilijas Dzenes vārdiem uz Sarunu vāka:Šāda līmeņa grāmata ir mūsu teātra literatūrāļoti gaidīta.Ne tikai teātra literatūrā. Un Sarunas jau arīnav tikai teātra literatūra...Būtiska piebilde – mākslinieka Ilmāra Blumbergaapdarē grāmata ir eleganti vienkāršaun skaista.Ildze KrontaCILVĒKA BĒRNS JĀNIS STREIČSJānis Streičs. Lāga dvēseļu straumei. Rīgā:Dienas Grāmata, 2006. 511 lpp.Daudzi trimdas/diasporas tautieši ar kinorežisoraJāņa Streiča darbu vispirms iepazināssavās mītnes zemēs, skatoties pēc Jāņa Klīdzējaromāna motīviem uzņemto filmu Cilvēkabērns, kas vairākumam visai labi gājapie sirds. Šo vērtējumu tagad apliecina arīnesen izlasītā ziņa, ka šoruden Latvijas filmufestivāla Lielais Kristaps laikā televīzijas skatītāji,aicināti balsot par visu laiku labāko latviešufilmu, par tādu atzinuši Streiča Cilvēkabērnu. Aplūkojamā grāmatā sastopamies ardaudzpusīgā mākslinieka Streiča rakstītājatalantu un mazliet tuvāk iepazīstamiesgan ar viņu pašu, ganarī ar vairākiem viņa kolēģiem unlaika biedriem. Tīšām lietoju vārdiņu„mazliet,” jo Streičs nebūtnav pārāk devīgs ar pašatklāsmi,un lasītājam viņa dzīves fakti jāsalasapa gabaliņam, kas šur turizmētāti tekstos par citiem. Šailasītājai būtu ļoti gribējies redzētkodolīgu chronoloģisku Streičabiogrāfisko datu un paveiktodarbu sarakstu, kas būtu lieti noderējispar pamatstruktūru secīgadzīves stāsta koptēlam. Tačuautors laikam tā nav vēlējies, unsevi lielākoties atklāj tikai runājotpar citiem, savam stāstījuma veidam par parauguņemot jaunībā lasītu krievu gleznotājaIļjas Repina atmiņu grāmatu.Kā daudzi latviešu censoņi, kas vēlāk dzīvēguvuši plašus panākumus un slavu, JānisStreičs uzaudzis visai grūtos apstākļos. Mātejau agri mirusi ar aklās zarnas iekaisumu,kuru lauku apstākļos nav bijis iespējamsdziedēt. Tēvs iesaukts armijā, nonācis gūstāun pēc kara beigām Anglijā. Jāni un pārējostrīs bērnus audzinājusi mātesmāsa Anniņaun vecmāmiņa. Pēdējā ir stipras un sīkstaslatviešu sievietes paraugs, viens no grāmatasīpatnējākiem un neaizmirstamākajiemtēliem, kas Jānī iepotējusi daudz vērtīgu atziņupar dzīvi. Neko nezinādama par modernopsicholoģiju, viņa instinktīvi atradusi veidukā tikt galā ar milzīgo, rūpju un pienākumuradīto spriedzi, un ik pa laikam ārdījusi nostnelaiķa vīra mūrēto krāsni, lai pēc tam topati uzmūrētu no jauna un dzīvotu tālāk arjaunu sparu.Pietiekami spilgti un iespaidīgi ir arī pārējieStreiča laikabiedri, par kuriem viņš izvēlējies65