grāmatas - Jura Žagariņa mājas lapas

ežisores redzējumu un pieredzi, lugas „sirdsun dvēseles” meklējumu ceļiem, grāmatasvērtētāji pamatoti atzinuši par izcilām.Ievas Zoles izvēlētais sarunu veids ļauj MāraiĶimelei portretēt sevi, dod viņai izpausmesbrīvību. Personības pašatklāsme, gara apvāršņiiezīmējas augsti un stipri, un Sarunas arMāru Ķimeli man gribas salīdzināt ar glužicita rakstura darbiem – Roalda Dobrovenskaromānu Rainis un viņa brāļi, SaulcerītesVieses stāstījumu par Aspazijas dzīvi Mūžīgiespārni un Gundegas Repšes vēstījumu vēstulēsBrālis. Ojārs Vācietis, ar grāmatām, kuruvieta kultūras apziņā ir vienreizēja. Personībasatklāsmes būtiskuma ziņā.Ieva Zole savu sarunas biedrenes lomu, protams,izvēlējusies apzināti. Tagad izskan arīminējumi, vai Sarunas nebūtu ieguvušas, jaIeva Zole būtu centusies vairāk komentēt,apstrīdēt Māras Ķimeles sacīto. Patiesi, uzdiskusiju kārāks prāts būtu varējis izvērstiesne viena vien domas gājiena un atziņas apstrīdējumā(piemēram, vai Māras Ķimelespaaudze uzcēla tiltu uz Bārdu, Čaku, uzZiemeļnieku un Virzu), taču tad tā būtu citagrāmata.Tagad diskusijas var notikt jau ārpus IevasZoles un Māras Ķimeles grāmatas vākiem.Teātra zinātniece un kritiķe Guna Zeltiņa atzīst,ka nemaz nav tik daudz tādu grāmatu,kas ir ne tikai aizraujoša lasāmviela jebkuraminteliģentam cilvēkam un teātra interesentam,bet var arī kalpot par profesionālurokasgrāmatu. Starp pazīstamākām nosaukusiPītera Bruka, Žana Luī Barro, AnatolijaEfrosa grāmatas, viņa tām piepulcē Sarunasar Māru Ķimeli, kas neatpaliekot ne domasfascinējošā, krāsainā izklāstā, ne profesionālāasumā un vērienīgumā. Tomēr darvas karotešajā medus podā, pēc recenzentes domām,ir Ķimeles attieksme pret kritiku, tiešikritikā Ķimele saskatot visu nelaimju avotu,un recenzijas nosaukums „Māras ĶimelesPandoras lādīte”.Guna Zeltiņa raksta: Māra Ķimele ir arī pārliekuaizrāvusies, gleznojot savu padomju laikosnomāktās un teju vajātās disidentes tēlu.(..) Taču Māra Ķimele arī padomju laikos bijaviena no visaugstāk un atzinīgāk vērtētāmrežisorēm, un man, atšķirībā no N.Naumaņa(viņa recenzija „Māras grāmata” publicētalaikraksta Diena pielikumā – Kultūras Diena2007.7.XII – I.K.), nenāk ne prātā kaisīt sevpelnus uz galvas un atvainoties, ka neieraudzīju,nenovērtēju pietiekoši nenoslavēju,biju nejūtīga, iznīcinoša u.tml. (Kultūras Forums2007, 21./27.XII).Tiesa, kādus atzinīgus vārdus kritikai Sarunāssaklausīt nevar. Lasītājs, kam šīs „cunftu”attiecības nešķiet tik svarīgas, visticamāk,augstsirdīgi nospriedīs, ka nenovērtējumaizjūta Mārai Ķimelei nav sveša. Un viss. Tikaiviena šķautnīte personības – pretņa – pasaulē.(Es jūtos kā pretnis, bet tā es jūtos vienmēr,jo man vispār nepatīk sistēmas, un tā irmana izvēle.)(Starp citu. Ja runājam par Krauklīti Valmierasteātrī (2004. gadā), tajā „karātavu humora”(režisores apzīmējums) un izmisīgassmeldzes intonāciju saplūsme, manuprāt,bija satriecoša. Raiņa vārdi pārsteidzoši precīziatbilda Māras Ķimeles traktējumam, noteiktalaikmeta un vēsturisko personu attiecībām.Neko nezaudēdams no sevis, Rainisizrādē bija ieguvis jaunu vēsturisko patiesībulauku, mākslinieciski ļoti spilgtu un izteiksmīgu.Uzmanīgāks un atminīgāks skatītājsvarbūt varētu pateikt, vai tiešām bija tā, kāpalicis prātā Mārai Ķimelei – šī izrāde aizgāja,it kā tā nebūtu nekas... Ja tā, tad kritiķiemnav ko apvainoties...)Pārmetumi par aizraušanos ar teju vajātāsdisidentes tēla veidošanu man liekas daudznopietnāki, smagāki – galu galā mūsu sarežģītievēsturiskās izlīdzināšanās ceļi kopumānepavisam nav nostaigāti. Tas, ka padomjulaikos režisore atzinīgi vērtēta, vēl nenozīmēneko – padomju vara ar atzinībām centāspiejaucēt un uzpirkt arī tos, kas nebija mīlami,savukārt vērtētāji cildinājuma vārdosvarēja ielikt pilnīgi atšķirīgu saturu, tā sakot,„savējie sapratīs”.Katrā ziņā mana skatītājas pieredze liecinapar Māras Ķimeles kā pretņa stāju, viņas izrādēsuzrunāja brīva cilvēka, cilvēka brīvasgribas un gara spēka klātbūtne. Kā tajā mēģinājumāpieskarties savas tautas liktenimKrauklītī Jaunatnes teātrī tālajā 1971. gadā,kā tiem laikiem neraksturīgā režisora brīvībasizpausmē Ž. Anuija Mēdejā Valmieras teātrī(1975), kā izcilajā Pūt, vējiņi! iestudējumā(1985) un citos. Tāpēc es domāju, ka lielākataisnība ir Māras Ķimenes vārdos: Mūsu(viņas un režisora Oļģerta Krodera – I.K.) nepiederībasistēmai izpaudās tikai tā, ka mēsnebijām pērkami. (..) Mēs necīnījāmies pretpadomju varu, bet mēs kaut kā izšļukām viņiemno rokām. Vismaz kādas skatītāju daļasuztverē viņi bija piederīgi tam dzejnieku,mākslinieku, radošo cilvēku lokam, kas uzturējaticību citai pasaulei, citiem nojēgumiem,tiem, kas bija izsvītroti no padomju ideoloģijasoficiālās leksikas.64