grāmatas - Jura Žagariņa mājas lapas

sabiedrībā. Stāstā, kur sieva runā par vīrapašnāvību, rakstniece sarkastiski raksta: Viņšaizgāja skaisti – neizturējis pazemojošo atlaišanuno darba, pakārās mājas bēniņos. Būšuskarba – tā ir dabiskā atlase (104). Un turpattālāk: Izdzīvot varēju, jo es labi dziedu. Dziedājubērēs. (..) Pēdējā laikā vecie cilvēki (..)krita labi, tāpēc man maizei pietika. Stāstāpar īru kuprīti Patriku Muktupāvela arī piemincietsirdīgo un diskriminējošo attieksmipret cilvēkiem ar fiziskiem trūkumiem: JaPatriks dzīvotu Latvijā, viņš būtu izstumtais.Liekais. Pa kājām traucēklis, nevajadzīgais.Rakstniecei gandrīz katrā stāstā iepīts arīhumors. Jautra situācija aprakstīta stāstiņā„Vista. Stāsts par meitu mātes ģimenisko mīlestību”,kad mazā dzīvoklītī pēkšņi satiekasvisu trīs meitu tēvi un vēl piedevām elektriķis,santechniķis, meitu draudzenes un draugi.Ar īstu humoru Muktupāvela pasniedzstāstu „Dievlūdzēja. Mīlas stāsts par mīļāko.Ēdienu”. Vispirms viņa pasaka, ka lasot šostāstu jāskan Johanna Štrausa polkai-mazurkai.Tad stāsts sākas ritmiski kā skaitāmaisdzejolis jeb dziesmas teksts. Komiska situācijarodas stāstā, kur latviete sēņu novācējaizsmej savu īru darba devēju, pasniedzottam gumijas darba cimdā tērpto roku (107).Laimai Muktupāvelai humora netrūkst.Rakstniecei, kā vienmēr, valoda rit veikli.Viegli, kā sarunājoties ar paziņām, rakstnieceuzrunā lasītāju: Nu, jūs jau visu zināt labāk.Lai ko es jums stāstītu, jūs teiksiet, lai beidzumelot. (..) Jūs patiešām gribat dzirdēt patiesībupar mani? Labāk nevajag. (..) Nu labi,tad sēdiet rātni, mierīgi un klausieties. Papildjautājumusuzdodiet pēc tam. Atkārtotistāstītāja atstāsta ko teikusi meitām: Es vienmēresmu savām meitām teikusi, ka ar savutaisnību svešā baznīcā neiet. Un citā vietā:Mēs esam šeit tik īsu laiku. Un tik skaisti! Toes vienmēr esmu teikusi savām meitā...Valoda asa, cilvēku apraksti komiski: Tie bijatādi paši tēvocīši kā viņš – kaut ko dzīvē sasnieguši,mazliet jau apviļāti dzīves rīvmaizēkā kotletītes.(..) Un stāstā par lūsi: ...viņa lokanajamķermenim uzauga apmierinātībastauku ripa. Pats drīz vien sāka atgādināt saķemmētu,pumpiņām izraibinātu pieēdinātudivānspilvenu. Arī it kā par sevi stāsta: Paskatietiesuz mani? Kas es esmu? Veca, nē,pareizāk būtu teikt – novecināta kā vītinātagaļa.Katrs stāsts iesākas ar mazu, vienkāršu attiecīgādzīvnieka vai putna zīmējumu, bet trīslielās sadales nodaļas – ... es esmu es, ... tuesi es, ... mēs esmu es (šīs nav drukas kļūdas)ievada Marutas Raudes skaistas košu krāsuilustrācijas.Astra RozeAstra Roze, profesionāla bibliotekāre, strādā arī partulkotāju un angļu valodas redaktori.APVĀRŠŅU GRĀMATAIeva Zole. Sarunas ar Māru Ķimeli. Rīga: Jumava,2007. 340 lpp.Retais režisors bez režisora talanta apveltītsarī ar teicamiem stāstnieka, aktiera, gleznotājavai rakstnieka dotumiem. Vienai noievērojamākiem latviešu režisoriem (vīriešudzimtes forma te lietota apzināti, norādot,ka runāts par visiem Latvijas režisoriem)Mārai Ķimelei Dievs iedevis spēju aizraujošiun analītiski domāt runājot jeb runāt domājot.Kā teicējai senos laikos. Tādu retumubūtu grēks neizmantot, tālab tapa „Sarunasar Māru Ķimeli” – tā grāmatas ievadrindāsraksta teātra zinātniece un kritiķe Ieva Zole.Un jāteic uzreiz paldies, ka viņa šo ĶimelesDieva doto spēju novērtējusi un likusi lietā,lai mūsu visu guvums būtu šī grāmata.Sarunas notikušas septiņu gadu garumā,pirmā – 2000.8.IX, nobeiguma – 2007.25.IX. Grāmatā katra saruna sākas ar īsu IevasZoles ieskatu tēmā, tālākā tekstā grafiskiizcelti Ievas Zoles jautājumi, tiem seko ganpamatīgi izvērstas un vērienīgas, gan aprautākasMāras Ķimeles atbildes. Jautājumu rosināta,Ķimele stāsta par sevi, savu dzimtu– vecmammu režisori Annu Lācis, viņas dzīvesdraugu,teātra lietās erudīto BernharduReihu, par mammu Dagmāru Ķimeli – rakstniekaJūlija Lāča meitu, par tēvu – aktieri ViliĶimeli, par dēlu Pēteri un citiem, par to ceļu,ko vientulību un dabu mīlošs meitēns noietlīdz Maskavas Teātra mākslas institūta profesionāluizglītību ieguvušai režisorei. Bet visvairāk– par savu darbu, pasaules izjūtu, parteātri, izrādēm, lugām, dzīvi.Domas spriegums, intonācijas tiešums undzīvīgums valda sarunās, artistiski atraisītāsun saturiski blīvās. Arī par gluži specifiskāmlietām spēja runāt vienkārši un skaidriiederas Māras Ķimeles stāstītājas talantā.Tās daudzās lappuses, kurās Ķimele stāstapar Raiņa, Blaumaņa, Brigaderes, Šekspīra,Čehova un citu autoru lugu uztveri, viņas63