grāmatas - Jura Žagariņa mājas lapas

piezīmēs grāmatas beigās. Angliskajam lasītājam– arī bez mūsu īpašās „latviskās bagāžas”– jādara skaidru, ko katrs dokumentsnozīmē un kāpēc svarīgs.Otrkārt – grāmatas apdare! Formāts, izmēri,tipogrāfija un spīdīgais kliedzošo krāsu laukumiemun burtiem klātais vāks – tieši brēc,lai to atliktu atpakaļ citu spīdīgo katalogu,instrukciju manuālu un telefonu grāmatukaudzē! Krājuma lietderību celtu arī alfabētiskspersonu un notikumu indekss.Šie iebildumi nemazina atzinību un pateicību,ko pelna šī lieldarba darītāji. It sevišķi varampriecāties par to, ka sapratušies un sastrādājušieslatviešu vēsturnieki no tik dažādāmvidēm un paaudzēm.Juris ŠlesersPar Dr. Juri Šleseru skat.JG251:26.VAI MĪLAS STĀSTI?Laima Muktupāvela. Totēmi. Rīgā: Jumava,2007. 249 lpp.Tāpat kā Mīla Benjamiņa, arīTotēmi varētu izraisīt debateslasītāju vidū. Temats ir izaicinošs,bet laikam jau rakstniecetieši to arī vēlējusies panākt.Vispirms par grāmatas nosaukumu.Ziemeļamerikas indiāņusenā kultūrā totēms nozīmējakatra cilvēka mistiskosaikni ar kādu dzīvnieku vaiputnu – lāci, vilku, lūsi vai ērgli.Totēms jeb gars, būdamsstiprs un varonīgs, pasargājaun gādāja par savu cilvēkuvai pat par visu cilti. Šim mītamlīdz šai dienai daudzi vēltic. Muktupāvela neraksta pardzīvnieku totēmiem kā cilvēkupasargātājiem, bet gan parādadzīvnieku īpašības cilvēkos. Piemēram,vīrietis kā mežonīgs lūsis aizbēg no kaķenes– sievietes. It kā fabulas par dzīvniekiem, šiestāsti simbolizē sievietes un vīriešus – cilvēkisavu dzīvnieciskumu ir (..) pieslēpuši aiz kanoniem,pieklājīgas uzvedības. (..) Mēs visiesam mednieki un medījums (7.– 8. lpp).62Foto: Gunārs JanaitisMuktupāvela nosauc visus stāstus par mīlasstāstiem – „Mīlas stāsts visaugstākajam”,„Mīlas stāsts par ragličiem”, „Mīlas stāsts paruzticīgu sievu”. Bet to, ko šais stāstos rakstnieceapraksta, es nesauktu par mīlestību,bet gan fizisku iekāri, kā pati Muktupāvelasaka, mēs sekojam vairošanās instinktam,jeb pašsaglabāšanās dziņai. Nevaru arī piekrist,ka vairošanās instinkts ir vienīgais uzkā balstās divu cilvēku kopdzīve, bieži vienvisa mūža garumā. „Stāsts par meitumātesģimenisko mīlestību – Vista” parāda tādusievieti, kura padevusies tieši šim vairošanāsinstinktam – radījusi trīs meitas, kuras viņamīl, bet katrai meitai cits tēvs. Skaidrs kā diena,ka šos vīriešus viņa samedījusi vairošanāsinstinkta dēļ, (izmantojusi) bez kādas mīlestībaspret viņiem. Autore raksta: ... nācēji ungājēji – manu meitu tēvi. Šeit šie vīrieši, viņasmeitu tēvi, parādās kā nesvarīgi elementi, tikaitādi īslaicīgi nācēji un gājēji. Un tad stāstā„Dzērve – Mīlas stāsts par lielu garu” Muktupāvelaapgāž savu teoriju par mīlestību tikaikā vairošanās instinktu un parāda, ka ir arīgarīga mīlestība un siltas jūtas ko stāstītājaizjūt pret īru kuprīti Patriku. Šeit mīlestība ircitādāka, šeit nemaz nav runa par vairošanāsinstinktu.Visiem stāstiem ir saistoši sižeti un bieži vienar negaidītu pārsteigumu beigās. Seksuālasattiecības, kā tagad lielā daļā Latvijas rakstniekuprozā, parādās skaidriaprakstītas gandrīz katrā stāstā,pat līdz apnikumam. Stāstā„Zaļā vārna – Mīlas stāsts pardzeju” sieviete ir parādīta kāputna neiedomājami brutālaun cietsirdīga mocītāja. Stāstāviņa simbolizē dzejnieka talantaizmantošanu praktiskām ikdienasvajadzībām, līdz kamērviņš nonāk psichiatriskā slimnīcā.Stāstā „Dievlūdzēja – Mīlasstāsts par mīļāko. Ēdienu” arīparādīta cīņa starp staigātājuvīrieti un gaidītāju sievieti, kaspārvēršas atriebējā. Un vienmērtā cīņa. Un vienmēr beigās uzvarsieviete.Laima Muktupāvela Vai ar šiem stāstiem Muktupāvelaapraksta sabiedrības nostājuun attieksmes tagadējā Latvijā? Vai Latvijassievietes ir tik valdonīgas un atriebīgas? Unvai vīrieši ir tik vāji, nepastāvīgi un vienmērmeklē tikai labumus – garšīgos salātiņus – ganpie vienas sievietes, gan otras? Un mūk nošīm sievietēm, kad atklājas to īstā daba? Parādāsarī kritika par nonicinošu attieksmi pretcilvēku – pret indivīdu kā nesvarīgu elementu