grāmatas - Jura Žagariņa mājas lapas

devēji” un Latvijas pilsonība viņiem atņemta(64).Septiņi dažāda rakstura dokumenti no pirmāsokupācijas ziemas perioda ilustrē Maskavaskontroles iespiešanos visās dzīves jomās,no cenzūras un pensiju noteikumiemlīdz puķu nolicēju meiteņu terorizēšanaiCēsu kapsētā. Arī bijušā ministru prezidentaHugo Celmiņa nopratināšanas protokols arpievienotu komentāru par viņa tālāko likteni– nāves sodu. Paskaidrots, ka Celmiņš piedalījās„Demokrātiskā bloka” priekšvēlēšanu akcijāviltus Saeimas vēlēšanām 1940. gada jūlijā,kuru pēdējā brīdī aizliedza un kuras dalībniekusarestēja un notiesāja (46–47).BARBAROSSATurpinot chronoloģiski, drausmīgos 1941.gada vasaras notikumus ievada Vācijas valdoņu8. maija vēl neiekarotās „Baltenlandes”(vēlāk „Ostlandes”) pārvaldīšanas un izmantošanasplāns. („Latvijā asimilācijai piemērotā[iedzīvotāju] daļa ir daudz mazākanekā Igaunijā.” Pārējos – deportēt uz austrumiem!)(93).Bet – „padomju” zemēs vēl valda miers. Dokumentivēsta par brutālajām arestu, deportācijuun deportēto mantas atsavināšanaspavēlēm.(Oriģināli krievu valodā, apzīmētas„slepeni”.) Tad – Barbarossa! un Holokausts,uz „atbrīvotājiem” liktās cerības – un ātrā vilšanās.Kara laikā Astrachaņā rakstīts juridiski detalizētslatviešu cietumnieka, bijušā tieslietu ministraHermaņa Apsīša apelācijas raksts. Padomjutiesa Astrachaņā viņu notiesājusi uznāvi – laikam par neko vairāk, kā sastāvēšanuneatkarīgās Latvijas armijā un piedalīšanosvaldībā. Apsītis, protams, pastāv, kaviņu var tiesāt tikai Latvijā un pēc Latvijas likumiem!Šādas apelācijas toreiz neviens neesotņēmis nopietni un Apsītis nošauts kāparedzēts 1942. gada 19. janvārī (81–82).Vācu laika dokumenti vienlīdz brutāli, izlaselīdzsvarota, pārsteigumu nav. Dokumentētaobligātā iesaukšana leģionā, ievietota pretestībasorganizācijas Latvijas Centrālās padomes1944. gada 17. marta deklarācija, koparakstīja 190 sabiedrībā pazīstami politiskiun kultūras darbinieki un ko slepeni nogādājaZviedrijā ar nodomu nodot Rietumu valstuvaldībām (134). (Tas nepareizi apzīmēts kā(draft) intelligence report – „izlūkošanas ziņojumauzmetums”, lai gan tā ir deklarācijaun lūgums. Turklāt – pabeigtais un parakstītaisdokuments ir publicēts un tā oriģinālsatrodas Kara muzejā.) 5Garajā pēckara okupācijas laikā dokumentuskaits „sabiezinās” sekojošos laikmetos:1945–1946, 1949, 1953–1956, 1959un 1987–1991 – bet 27 gadu laikā no 1960.līdz 1986. gadam datēts tikai 31 dokuments(1963–1969 periodā – neviens).MIERA ŽŅAUGI UN TĀLAIS CEĻŠTūliņ pēc kara beigām dokumentos ir norādesuz nacionālo partizānu darbību un vajāšanu,un reliģiskās dzīves apspiešanu. Zīmīgiattēlota luterāņu archibīskapa Kārļa Irbes nepakļaušanāsMaskavas iestādēm. Komentārāpaskaidrots, ka viņu notiesāja uz 10 gadiemizsūtījumā (283). Arī citi baznīcu darbībastraucēšanas piemēri (284–292, 382–383).(Diemžēl, šie dokumenti un norādes ļoti ciešno salikuma kļūdām.)Virkne rakstu veltīta lauksaimniecības kolektivizēšanai,ko iesāk ar ekonomiskiem spaidiem1947.–1948. gados, tad pāriet uz masveidaģimeņu deportācijām 1949. gada martā– „kulaku un citu naidīgu elementu”. IVdaļas ievadesejā paskaidrots, ka to darīja„ne tikai, lai iekļautu lauksaimniekus kolhozos,bet lai sabiedrībā radītu baiļu gaisotni”(141).Šie dokumenti izcili dramatiska lasāmviela!(178–186, 378)No latviešu komunistu dižvīriem visbiežākredzam Jāņa Kalnbērziņa un Viļa Lāča vārdus,Arvīda Pelšes retāk – kaut gan tieši viņš,būdams Latvijas Komunistiskās Partijas (LKP)Propagandas un aģitācijas nodaļas vadītājs,bija īstais Maskavas vagars – pēc savas būtībaslielkrievu imperiālists, kuram latviešukultūra sveša un latvietība vienaldzīga. 6VILTUS PAVASARISStaļina nāve 1953. gada 5. martā izraisa apjukumuvisā Padomijā. Pie „teikšanas” sīvituras ilggadējais čekas priekšnieks Berija –pēkšņi kļuvis par liberāli un nekrievu tautību5 Edgars Andersons, Leonīds Siliņš u.c. autori.Latvija un Rietumi: Latviešu nacionālā pretestībaskustība 1943–1945. 4. izdevums. Rīgā: LatvijasUniversitātes žurnāla Latvijas Vēsture fonds, 2002.(418–440).6 Eduards Berklavs. Zināt un neaizmirst. Rīgā:Preses nams, 1998 (52–54); Agnis Balodis. Latvijasun latviešu tautas vēsture. Rīgā: Kabata, 1991.(359–360); Dāna Oberšate. „PSRS valdītāji” (referāts).http://smaids.blogs.lv, 2006.16.V.59