grāmatas - Jura Žagariņa mājas lapas

krāsu attiecībām (kuras iespējams atklāt tikaigleznošanas procesā) un uz akrila krāsuspontāno plaisāšanu. Šīs gleznošanas procesaīpatnības māksliniece lieto kā metaforu,kas palīdz izteikt gan atmiņas nejaušo dabu(krāsas plīsumi kā nekontrolējami atmiņu uzplaiksnījumi),gan identitātes un citu jautājumukomplicētību.Lauras ainavas nav ne īsti abstrakcijas, nepriekšmetiskās mākslas kategorijā ietilpināmas.Tās ir abstraktas, taču ar skaidru atsauciuz konkrēto – piemēram, 2006. gada darbusērija Pinums (Weave) liek domāt par urbānāmkonstrukcijām. Vai varbūt ir tieši otrādi,māksliniece glezno namus, taču gleznošanasprocesā, domājot par to vēsturi un kontekstu,uzirdina sienu, jumtu, grīdu un balkonupriekšmetiskumu līdz abstrakcijai? Bet ne laipūstu kādam miglu acīs – drīzāk, lai norādītuuz lietu mainīgo dabu. Nav svarīgi, kā kategorizētšāda veida glezniecību – svarīgi ir, katā mēģina, cik vien iespējams, būt noskaņāmun interpretācijām atvērta – iespējams, apzinoties,ka interpretāciju daudzveidība undažādība ir neizbēgama tik un tā.Šo Lauras lietoto vizuālo modeli varam attiecinātarī uz citiem viņu interesējošajiemjautājumiem. Kā otrās paaudzes trimdiniecei,kas ir arī kanādiete, māksliniece, skolotājaun vēl daudzās citās lomās, viņai allažbijis svarīgs identitātes jautājums. 90. gadosLaura radīja skaistu veltījumu latvietībai unsavai ģimenei, gleznojot Latvijas vecvecākumājas. Taču tikai šajās mājās vien viņas identitātenav ietilpināma. Mēģinot definēt savuidentitāti (personīgo, etnisko – jebkuru) kānobeigtu vienību, kā precīzu rakstu pasaulesaudumā, mēs varam rūpīgi likt dzīparu piedzīpara, taču pavedieni, kam būtu jāveido tikaivienu, “īsto” pinumu, tik un tā spītīgi pīsiesar citiem, vienmēr gan paķerot līdzi blakuskrāsas, gan izplešoties kaimiņu teritorijā(mājā, tautā, kultūrā). To apzinoties, Laurane tik daudz mēģina kontrolēt sava radošāprocesa galarezultātu, cik ļaujas krāsai kāsavai sarunas partnerei. Krāsas klājas kārtukārtām, veidojot kultūrslāni, kas noteikti irarcheoloģiskas izpētes vērts, un ir viņas atbildeuz jautājumu par identitāti.Laura pieder tam mākslinieku lokam, kasspītīgi turējies pie glezniecības laikos, kadšis žanrs ticis noliegts kā visu modernismanetikumu iemiesojums (80.–90. gados), unturpina pētīt tā iespējas. Visbiežāk viņasdarbi skatāmi personālizstādēs Loop GalleryToronto (Laura ir šīs galerijas biedre) unKanadas latviešu mākslinieku apvienībasLatvis izstādēs. Šovasar māksliniece pieda-Laura Cīrulslās arī Valmieras Novadpētniecības muzejaun Pasaules latviešu mākslas savienības rīkotajādiasporas mākslinieku izstādē, kasceļos pa Latviju un pēc tam veidos pamatuValmieras muzeja trimdas mākslas kolekcijai.Laura glezno jau kopš studiju laikiem JorkasUniversitātē (York U., Toronto), kur viņai piešķirtsbakalaures grāds daiļajās mākslās (BFA–1982), taču pagrieziena punkts viņas mākslānāca 90. gadu beigās, kad viņa nolemj pilnībāveltīt savu laiku glezniecībai un iestājāsToronto Mākslas skolā (School of Art), ko pabeidz2003. gadā. Kopš tā laika gaidu katruviņas piedalīšanos izstādē ar priecīgu ziņkāri:ko jaunu Laura būs atklājusi?oPAR EDGARU JĒRIŅUArvien lielāku piekrišanu izpelnās JG jauagrāk reproducētie Edgara Jēriņa reālistiskiveidotie lielformāta ogles zīmējumi (skat.JG230 un 251), kurus mūsu mākslas daļasredaktors Voldemārs Avens raksturo šādi: figūruizvietojumā nav centrāla uzsvēruma, visosdarbos ietverts kāds privāts stāsts, kādapersonīga eksistenciāla mīkla, un tieši šiszemteksts, kontrastēts ar klaji ilustratīvo stilu,rada spriedzi, kas darbiem piešķir vienreizībuun oriģinalitāti (JG251:44). 2008. gadapirmajos mēnešos Edgaram ir īpaši paveicies.ACA Gallery (Ņujorkā) izstādē On the Edgeeksponē viņa darbus kopizstādē (16.II–15.III)ar četriem citiem visai labi pazīstamiem amerikāņumāksliniekiem. Tā pati mākslas galerija45