kaislīgā mīlestība pāraug fatālā greizsirdībā,kas iedzen Karmenu nāvē. Naivā un labsirdīgāMikaēla baltā medmāsiņas halātā irpretstats Karmenai. Viņa dievina Hosē, sekoviņam kā ēna, taču slepus apbrīno un apskaužsavu sāncensi Karmenu. Svarīgs elementsizrādē ir tautas klātbūtne un vide, kurāKarmena dzīvo. To lieliski papildina korisun mīmisti – to vidū bērni un pusaudži, kasvisos masu skatos atrodas uz skatuves, tēlodamisavas lomas kā īsti aktieri. RedzamiHavanas fotouzņēmumi, Kubas karogs, patriotiskisaukļi un leģendārā revolucionāraČe Gevaras portrets. Operas sākumā un beigāspāri skatuvei nosoļo pionieri ar ziliemkaklautiem.LNO direktora un režisora Žagara kaislība attiecībāpret Karmenu aizsākās jau 1996. gadāpēc kādas izrādes zviedru Folksoperā lieliskārežisora S.V. Holmsa iestudējumā. Mokošimeklēju jaunu skatuviskās versijas atslēgu,līdz manas viesošanās laikā Kubā pēkšņikā zibens nāca apskaidrība! – stāsta AndrejsŽagars.Karmenas pirmizrāde izskanēja straujā, temperamentīgiaizraujošā spēlē. Diriģents Šišonsapvienoja precizitāti ar azartu un īstulīdzradīšanas prieku. Elīna Garanča apbrīnojamipārtapa čigānietes tēlā, uzburot ap sevipatiesas cilvēciskās kaislības un pārdzīvojumus.Viņa nevar nepatikt! – izsaucās kādsskatītājs. Mūzikoloģe Inese Lūsiņa par Garančassniegumu raksta: Baudot emocionāli,vokāli un plastiski krāsaino, visos aspektosspilgti izteiksmīgo, Elīnas Garančas sniegumu,pāri visam skan dīvas balss, ar kuru viņaspēj izteikt visu, vienlaikus vijīgi un temperamentīgidejojot Elitas Bukovskas horeogrāfijā.Brīvi atklāti, it kā bez piepūles, beznevienas forsētas skaņas, viņa, ar neparastivokālo krāsu bagātību, slāni pa slānim atklājKarmenas iekšējo būtību.Rīgas skatītāji Garanču dzirdēja 5.,7. un9. oktobrī, bet jau 21. oktobrī, ceremonijāMinchenē viņai pasniedz ECHO KLASSIK balvukā Gada dziedātājai (2007) par DeutscheGrammophon izdoto (2007.III) kompaktdiskuAria Cantilena, kas ir viņas pirmais soloieraksts. Un mūsu operdīva jau noslēgusilīgumus ar Londonas Koventgardena, ŅujorkasMetropolitēna un Vīnes Valsts operteātriem.Vīnes iestudējums paredzēts 2010.gadā ar maestro Marisu Jansonu pie diriģentapults.Šo rindiņu rakstītājai, noskatoties izrādi, visslikās ritam gludi un saistoši. Ne mirkli neuzmācāsgarlaicības sajūta. Drāmas kāpinā-jumā trešajā cēlienā risinās dažādi notikumi,līdz Hosē izšauj uz Eskamiljo, un sākas kautiņš.Mikaēlas tēls atvērās pilnā skaistumā,kad viņa aicina Hosē doties līdzi pie mātes,kura guļ uz nāves gultas. Asāk nekā Merimēnovelē ir parādīta Karmenas un Hosē pēdējāaina ceturtajā cēlienā. Hosē ar nošķeltupudeli pārgriež Karmenai rīkli un asinis notraipaviņas koši balto kostīmu un balto stadionasienu. Līdzpārdzīvojumu raisa boksacīņas spriedze, taču pēdējais cēliens kopumānedaudz zaudē formas viengabalainību.Šķita, ka tur ir par daudz kaut kā, kas novirzano paša galvenā. Literārajā avotā donamHosē jau ir pieredze ar vardarbību, viņš jau irpastrādājis slepkavību, pirms satiek Karmenu.Vēlāk, strādājot tabakas fabrikas sardzē,viņš nogalina arī savu priekšnieku, un, uzsākotmīlas sakarus ar Karmenu, noslepkavoarī viņas vīru. Mikaēla, čigānietes Fraskitaun Mersedesa novelē izpaliek.Mūzikoloģe Henrieta Verhoustinska raksta:Opera – ikona, spoža soliste un spilgta koncepcija– trīs lielumi, kas raksturo pirmo šīssezonas jauniestudējumu Latvijas Nacionālajāoperā. Jā, LNO direktors un Karmenasrežisors vienā personā ir uzdrošinājies izveidotsavu ‘žagarkarmenu’! Un, kāpēc gannē? Tas ir tikai apsveicams fakts mākslas unmūzikas mīļotāju pilsētā Rīgā!oBiruta SūrmaneGUNDARIS PONE NAV AIZMIRSTSŽurnāla Mūzikas Saule pērngada 5. laidienampievienota 44 lpp. bieza brošūra ar virsrakstuGundarim Ponem – 75, lai no jaunapievērstu uzmanību komponista dzīvei unmūzikai. Mūzikas Saulē par Gundari Poni(1932–1994) rakstīts jau agrāk (2002, 5–6 un2005, 2). Tātad Saldū dzimušais komponists,kurš mūža lielāko daļu pavadīja Ņujorkas pavalstī,ASV, savā dzimtenē nav aizmirsts.Brošūru ievada Mūzikas Saules redaktoraOresta Silabrieža apcere, kurā viņš Poni raksturokā vienu no interesantākajām personībām20.gs. otrās puses mūsu mūzikā. ASVlaikraksta The New York Times kritiķis savukārtPonem veltītajā nekrologā (1994.18.III)apzīmēja komponistu par amerikāņu mūzikas„čempionu” un celmlauzi. Silabriedistālāk iztirzā Pones vēstulēs Latvijas paziņāmpaustos pasaules uzskatus un politiskopārliecību, kā arī min Pones atgriešanosLatvijas mūzikas apritē 90. gadu sākumā.40
MĀKSLAGLEZNU IZSTĀDE UN CITASLATVIEŠU MĀKSLAS FILADELFIJĀPēc ilgāka klusuma perioda ar dažu AmerikasLatviešu mākslinieku apvienības (ALMA)biedru nesavtīgo darbošanos un organizēšanasspējām Filadelfijas Brīvo Latvju biedrībastelpās varēja notikt ASV austrumkrasta vecoun jauno latviešu mākslinieku gleznu, skulptūruun foto mākslas izstāde. Piedalījās arīKalifornijā mītošā gleznotāja Biruta Magone.Skate bija atvērta arī amerikāņu publikai„Mēneša pirmās piektdienas atvērto galerijuvakara” jeb First Friday’s Open GalleryNight ietvaros. Izstādē piedalījās 24 māksliniekiar 64 mākslas darbiem. Izstādes rīkotājiUģis Nīgals, Aina Berķe un Uldis Stepebija noorganizējuši arī latviešu filmu izrādes– vairākas Signes Baumanes zīmētās filmasun Losandželosas latviešu namā uzņemto,Riharda Liukis eksperimentālo “trilleri” angļumēlē Taste It All (Nogaršo visu), kur pazīstamilatvieši-losandželosieši ir aktieri un statisti,bet dekorators – Uldis Stepe.Izstādes mērķis – piesaistīt jaunākās paaudzesmāksliniekus latviešu mākslinieku saimei,kas pa daļai rīkotājiem arī izdevās. Izstādēpiedalījās Indra Avena, VoldemārsAvens, Aīda Bērziņa, Laila Bībelniece, ĢintsGrīnbergs, Lily Howell, Linda Kalnāja, BirutaMagone, Dace Marga, Laila Milevska, SarmaMuižnieks-Liepiņa, Guna Mundheima, KikaNīgala, Uģis Nīgals, Ainis Nollendorfs, DainaPlatais, Ilmārs Rumpēters, Armas Stepe,Juris Ubāns, Aivars Zandbergs, Andris Balodis,Līga Balodis-Svikss. Seši darbi tika pārdoti.Izstādes ietvaros notika arī labi apmeklētsdraudzības sarīkojums ar Longailandes(Long Island) teātra grupas uzvedumu UlžaStepes režijā, kam sekoja balle. (V.A.)Foto no J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas archīvaPrecizējums: Silabrieža rakstā minētās Ņujorkaspavalsts galvaspilsētas nosaukumu ganizrunā kā „Olbanī,” bet raksta „Albany,” untikai tā to varēs atrast ģeogrāfijas atlantosvai ceļu kartēs. Autors pats arī atzīsts, ka visušajā publikācijā lasāmo vajadzētu ar laiku komentēt,izstrādāt, papildināt. Piemēram, pievienotāPones biogrāfija noteikti jāpapildinaar ziņu, ka komponistam piešķirta (1992)Pasaules Brīvo Latviešu Apvienības Kultūrasfonda goda balva par Gran duo Funebre altvijoleiun čellam. Par ievietotā Pones galvenodarbu saraksta pilnību šo rindiņu rakstītājaneņemas spriest.Rakstā „Uz priekšu!” komponiste GundegaŠmite raksturo Poni kā dumpinieku latviešumūzikas vēstures kontekstā, kuram teicamipiestāv moto – avanti jeb uz priekšu! SekoGundara Pones paša raksts „Jaunās mūzikasforma un doma (1950–1966),” kas pārņemtsno Jaunās Gaitas (Nr. 62, 1967). No JGMariolīna Pone, Arnolds Šturms, Gundaris Pone82(1971) pārņemts arī Pones raksts „Mākslaun politika.” Abi komponista raksti mūzikasteoriju un terminoloģijas nezinātājam ir visaiciets rieksts.Dažus Gundara Pones dzīves un darbu aspektusapcer muzikologi Arnolds Klotiņš unGuntars Pupa. Personīgas atmiņas par Ponipierakstījis flautists Vilnis Strautiņš. Ievietotasarī pāris intervijas ar komponistu – sarunaar Aiju Vanku no Latvijas Radio (1991) unar komponistu Imantu Zemzari (1992), kamPone apliecinājis, ka komponists ir visstiprākaistad, ja viņš meklē savas saknes, unpaskaidrojis arī, ka dzeguzes sauciena motīvs,kas iepīts itin visos viņa darbos, ir Latvijasmantojums no tiem laikiem, kad viņš kāmazs puišelis staigājis pa dzimtenes mežu.Noslēgumā atrodam trīs vēstules no Ponesun komponista Andra Vītoliņa sarakstes sakarāar Pones eseju Webern and Luigi Nono,ko Vītoliņš novērtējis par „briljantu.” Esejanolasīta IV starptautiskajā Vēberna festivālāDārtmutas (Dartmouth) koledžā ASV Ņuhempširaspavalstī. To no angļu valodas tulkojisEdgars Raginskis.Katrā ziņā varam tikai priecāties, ka interesepar apdāvināto un izcilo, starptautisku atzinībuieguvušo, kaut arī dažkārt kontroversoun nereti pārprasto komponistu, viņa dzimtenēturpinās.Par JG redakcijas locekli Birutu Sūrmani skat. JG251(2007):63.41