grāmatas - Jura Žagariņa mājas lapas

ARVILS RUMPĒTERSUzplaiksnījumiIMākonis, lietus nesējs, pārskrējis plašo, lī dzeno pļavu,atstāj aiz sevis savu svaigo dvašu. Iestājas ilgs klusums,iekams pēdējā lāse norit dziļākā zaļumā, aizskar zemeskrūti, aplaimodama jaundzimušu vaboli, kas pa savasdzimtas seno taku pirmo reizi siro. Garšīga kā pirmāatmiņa ir šī debess lāse, tā ir kā vasaras vēstniece, kasrāda ceļu dzīves tālākai norisei, še starp debess jumuun iežu klēpi.Saulei rietot, izstiepjas kā sliede taisna, bez galīga košisārta padebess, vēstot savu teiku par bijušo un par vēlneapjausto.IISaules tveicē zvilnot, zūd redzes asums, svīst pat ceļgali,egles tvīkstot izlaiž garu. O, vasara, tu brīžam manliecies gluži kā tāda milzu nešļava, pēkšņi uznāk tādsblāvs bezvēja grūtums, un es, sutā vārīts, jūtos itin kāsīks mitruma piesūcies mieža grauds.Arvils Rumpēters (1990)IIILaucinieciskais dienas ritums jau izjūtams pa gabalu,viengabalainais zaļpelēkais nams iegūlies sensenā ielejā,zāle jau liekas zaudējusi savu īsteno vasaras košumu.Raugoties lejup no uzkalna, zem kokiem patvēriesno lietus, kas remdens un smaržu piesātinātsaizmiglo apvārsni, pēkšņi sa skatu maigām bezlaikaacīm: ieplakā pel dinās nule izcepts saldskābmaizeskukulis, gausi, bez steigas, briest vēlās vasaras lietū.Cik brīnumaini, cik bērnišķīgi brīnumaini, būtu tādābriestošā klaipā mājot, pie sevis nodomāju, un tad jautālē dzirdu iemīļoto lokomotīves svilpienu.Atstumju platmali no pieres, vēl atskatos uz atklātnēredzamo, griežos mājup. Arī tur, zinu, gaida nuleizcepts... kukulis!2