grāmatas - Jura Žagariņa mājas lapas

grāmatas - Jura Žagariņa mājas lapas grāmatas - Jura Žagariņa mājas lapas

10.07.2015 Views

VĒSTUREFranks GordonsFRAGMENTI UN REMINISCENCES(Lasot LOM Gadagrāmatu 2006)Pašā pirmajā rakstā „PSRS ideoloģiskā protektorātaveidošana 1936.–1940. gadā”Heinrichs Strods norāda, ka patreiz visai neizpētītiir Latvijas iedzīvotāju tūrisma braucieniuz PSRS, kuri paplašinājās 1938.–1940.gadā ar VKSB (Vissavienības kultūras sakarubiedrības) ziņu. Raksta autors uzskata, kapastiprinājās ne tikai kontakti, bet arī neoficiālanākamās LPSR vadošo kadru izraudzīšanaun apmācīšana. Tieši tai laikā, kad Butovaspoligonā pie Maskavas apšāva simtiemlatviešu – Prometeja darbiniekus, teātra ļaudis...Kā nu tur bija ar tiem kadriem, bet te nu būspirmā atkāpe. 1938. gadā Rīgā uz afišu stabiemparādījās plakāti (ar zeltītu apmali), kasaicināja apmeklēt Padomju Savienību. Uzbildētabija Krimas piekraste ar slaveno Bezdelīgasligzdu (Lastočkino gņezdo) virs kraujas.Manu vecāku labākie draugi bija Berlinu pāris,kas mita Tērbatas ielā 26, dzīv. 6. HiršsBerlins bija komivojažieris – šķiet, tekstila nozarē,viņa sieva Lidija – mājsaimniece. Viņaibija vēl no cara laikiem radinieki Maskavā,un nu radās izdevība viņus apciemot. Rīgas– Maskavas vilciena kupejā viņa lasīja līdzpaņemtoavīzi Segodņa, taču Sebežā padomjurobežsargi viņai to atņēma, un naivā kundzenekādi nevarēja saprast, kāpēc tā... Maskavasielās viņai, kā pēc atgriešanās stāstīja,uzkrita, ka visiem vīriešiem galvā žokenes,tikpat kā neredz platmales, un visām pilsētniecēmtādas kā beretes. Uz vispārējās pelēcībasfona īsts gaismas stars esot bijusi Pionierupils, un gādība par bērniem – dažādiepulciņi ar visādām nodarbībām viņu savaldzināja.Man Lidija Berline atveda Detizdat(Bērnu izdevniecības) grāmatu par Maskavasmetropolitēnu. Mans tēvs, kas bija mācījiescara laiku reālskolā, man pārtulkoja tekstuszem bildēm un beigās, zem kāda ūsainavīra ģīmetnes, bija teikums: Šo metropolitēnuuzcēla Lazars Moisejevičs Kaganovičs. Nebez lepnuma tēvs paskaidroja: Redzi, viņš irjūds! Nu ko, 1941.14.VI Berlinu pāri – ar diviemmaziem puikām – aizveda: Hiršs nomira_______________________Vairāku grāmatu un neskaitāmu rakstu autors FranksGordons ir JG pastāvīgais līdzstrādnieks. Dzīvo Telavivā.bada nāvē Molotovas (Permas) apgabalaUsoļlagā (vienā no lielākajiem lēģeriem), unLidija ar abiem puisēniem nometināta Krasnojarskasnovada Tasejevas rajonā. Viņi pazudano mana redzes loka.Kā sacīt jāsaka – braucam tālāk. Okupācijasmuzeja vēsturnieks Uldis Neiburgs aplūkoLatvijas Nacionālistu Savienības un laikrakstaTautas Balss lomu pretošanās kustībānacistu okupētajā Latvijā 1941.–1942. gados.Pelna ievērību LNS dalībnieku svinīgaissolījums: Zvēru cīnīties par brīvu un vienotulatviešu tautu un neatkarīgu Latvijas valsti,bez krieviem un vāciešiem. Sargāt un glabātman uzticētos noslēpumus un nevienam tosneatklāt.Šo tekstu vajadzētu darīt zināmu plašākaipublikai iekšzemē un ārzemēs, lai mazlietapklusinātu mūžīgo murmuļošanu par leģionāriem,kas zvērēja Hitleram, un gvardesstrēlniekiem, kas zvērēja Staļinam.Laikraksts Tautas Balss, norāda Uldis Neiburgs,nosodīja holokausta noziegumus untālredzīgi atklāja nacistu plānus – vainu parnotiekošo uzvelt vietējiem iedzīvotājiem.Tautas Balss (1942.15.VII) rakstīja: Visu ziemutransportēja uz Latviju neskaitāmus ešelonusVakareiropas žīdu, lai tos gan vācu,gan mūsu pašu kārtības sargi ar nāves galvuemblēmām uz rokām apraktu mūsu zemē.Lai šo briesmīgo ceremoniju izdarītu ar lielākuefektu, soda vietā tos pacienāja ar dzērieniem,bet šaušanas momentus uzņēma filmā,lai tos parādītu citu okupēto zemju tautām.Šie uzņēmumi tad nu liecinās, cik lieli bendesir latviešu drošības policijas kārtības sargi.Tas būs dokuments, kas mūsu tautai tāsnedaudzo locekļu darbu dēļ nesīs briesmoņuslavu, bet vācieši mazgās savas rokas nevainībā,jo visas žīdu slepkavības taču notikatikai Latvijā.Ik gadus, sagaidot 16. martu, šo tekstu, tulkotuangliski vai krieviski, vajadzētu publicētpietiekami lielā metienā – tas nu būtu pateicīgsuzdevums Latvijas Institūtam...Padomju partizānu terors un patvaļa Rietumukrainā1943–1944 – par to raksta AleksandrsGoguns.Atgādināsim, ka tur, starpkaru Polijas dienvidaustrumuvojevodistēs, cits citu trenkāja,šāva un kāva Lielvācijas SD vienības, Kovpakaun Veršigoras padomju partizānu grupas,Šuheviča UPA (Ukrainas Sacelšanās armijajeb banderieši), kā arī poļu pretestības kustība– AK (Armija Krajowa). Volinijā (Wolyn) –novadā uz ziemeļiem no Galicijas – UPA kau-22

jinieki ārkārtīgi brutāli izrēķinājās ar poļu sādžuiedzīvotājiem, nesaudzējot ne sievietes,ne sirmgalvjus.“Varonīgie” padomju partizāni nebija ne parmatu labāki. Lielajā Volinijas sādžā StarajaRafalovka 1943. gadā, vajājot UPA kaujiniekus,iebruka padomju partizāni AntonaBrinska (“tēvoča Petjas”) vadībā. Lūk, liecība:sarkanie sadzina visus, kas bija palikušidzīvi un gadījās ceļā, novākt banderoviešusabērto kurgānu (pieminekli par neatkarībukritušajiem). Neļāva pat lāpstas paņemt.Vajadzēja rakt kailām rokām, kaut asiniszem nagiem, kaut zobiem grauzt un smiltisriekšavām iznēsāt, līdz tā vieta bija līdzena.Pēc tam visus, kas raka, nošāva (izcēlumsmans. – F.G.)Komparatīvā jeb salīdzinošā metode lieti noderarī te. Jā, tie bija briesmīgi gadi! Lūk, korespondenceno Liepājas laikrakstā Tēvija(1941.15.VII): Žīdiem – žīdu vieta! Lasiet: Turviņus ieskaitīja darba grupās (..) Žīdi (..) attīraielas un ceļus no namu drupām. Kam lāpstas,tie strādā ar tām, bet kam tādu nav, tiemnav liegts kašņāties pa drupām ar kailāmrokām – kā suņi to dara ar priekškājām (izcēlumsmans. – F. G.). Arī viņus nošāva – vēlāk,Šķēdes kāpās...Taču atgriezīsimies Ukrainas rietumu novados.Rakstā teikts, ka 1945.–1950. gadā noukraiņiem, kuri agrāk dienēja Kovpaka partizānuvienībā, komplektējās specgrupas,NKVD-MGB “viltus banderieši”. Viņi darbojās,izliekoties par UPA partizāniem, provocējavietējos iedzīvotājus un pretpadomju pagrīdi,atklājot UPA aizmugures struktūras un/vai nogalināja un dažādi ņirgājās par vienkāršiemzemniekiem ar mērķi kompromitētbanderiešus.Te nu būtu vieta nākamajai atkāpei. Tīmeklīizzvejoju šādu informāciju: Baltkrievijā laistaapgrozībā dokumentāla filma Pretpadomjupretošanās 1944–1959. Filmas pamatā irvēsturnieku Sergeja Jorša un Sergeja Gorbikagrāmata Baltkrievu pretošanās. Izmantotiarchīvu dokumenti, memuāri, dalībniekuatmiņas. Novogrudokas cietuma ieņemšana1948. gadā, atentāts pret Hruščovu 1957.gadā utt. Un tā nu 1948. gadā pretpadomjupartizāni no vienības Čornī Kot (Melnaisruncis) – 70 kaujinieki – uzbruka Grodņasapgabala Novogrudokas pilsētai, kur atradāsNKVD banda – 500 vīru. Iznīcināti 300okupantu. Partizānu zaudējumi – 15 cīnītāju.Filmu šogad laidusi klajā Minskas kinostudijaPartizan. Režisors ir Antons Cjaležņikovs.Piemetināsim, ka šīs izpētes un apgaismībasdarbs veikts, spītējot Lukašenko režīmam.Šīs OM Gadagrāmatas serde ir ZigmāraTurčinska plašais, apjomīgais raksts Karš pēckara: Latvijas nacionālo partizānu cīņas 20.gadsimta 40. gadu beigās – 50. gadu sākumā.Tas ir vērtīgs papildinājums HeinrihaStroda monogrāfijai, kas izdota 1996. gadā,jo kopš tā laika atrasti jauni dokumenti, pierakstītasjaunas liecības.Te daži interesanti dati: Latvijas Nacionālopartizānu apvienība (LNPA) izdeva šāduslaikrakstus: Māras Zeme (1946–1949), TālavasTaure (1946–1947), Sudrabota Saule(1946–1948), Dzintarzeme (1946), TautasSargs (1948), Dzimtene (1950).Nacionālo partizānu sapulcē (1945.5.IX) čekaiizdevās iefiltrēt savu aģentu Gri – viņš arīTankists – Marģeri Vītoliņu, kurš uzdevās parangļu pārstāvi Balto Klaktu. Vītoliņam izdevāspartizāniem iestāstīt, ka turpmāk viņu vadībuuzņemsies angļu izlūkdienests. Šai sakarāpartizānu komandierus aicināja uz Rīgu,tikties ar angļu rezidentu un vienoties par tālākosadarbību. Partizāni tik ļoti ilgi gaidījušiRietumu palīdzību, ka noticēja. 1945.13.XRīgā Matīsa ielā arestēja sešus partizānu komandierus.Te nu man gribētos ieteikt Latvijas Institūtamvai Okupācijas muzejam sekot Lietuvaspriekšzīmei un izdot – labā angļu valodā– grāmatiņu, kas līdzinātos lieliskajam izdevumam:The Unknown War: Armed Anti-Soviet Resistance in Lithuania in 1944–1953.Izdevis 2004. gadā Genocide and ResistanceResearch Centre of Lithuania.Un vēl kas: Richarda Kalvāna grāmatas Atklusējumi161. lappusē teikts: Stāstīja, ka P.Ducmanim bija lieli nopelni partizānu kustībasapspiešanā 40. gadu beigās. Labs ir. Kadšo rindiņu rakstītājs strādāja Rīgas Balss ārzemjuinformācijas nodaļā, Pauls Ducmanisbija sporta nodaļas vadītājs. Kādās Sieviešudienas – 8. marta svinībās viņš, būdams jaukrietni kunga dūšā, aplika roku man ap plecuun žēlabainā balsī teica: Frank, Frank, jatu zinātu, cik grūti man visu mūžu būt aktierim...Esmu tāds mazs maziņš Richards Zorge.(Zorge bija leģendārs padomju spiegs.) Unkad es, iesniedzis Rīgas Balss redaktoram lūgumuatļaut emigrēt uz Izraēlu, pēdējo dienunostrādāju tipogrāfijā, Ducmanis manipasauca sāņus un, stāvot pie loga, teica:Frank, tagad es saprotu, kas ir nacionālisms.Frank, pasargies no imperiālistiskajiem centriem!Es nodomāju – dieviņ tētiņ, kas manto saka!23

VĒSTUREFranks GordonsFRAGMENTI UN REMINISCENCES(Lasot LOM Gadagrāmatu 2006)Pašā pirmajā rakstā „PSRS ideoloģiskā protektorātaveidošana 1936.–1940. gadā”Heinrichs Strods norāda, ka patreiz visai neizpētītiir Latvijas iedzīvotāju tūrisma braucieniuz PSRS, kuri paplašinājās 1938.–1940.gadā ar VKSB (Vissavienības kultūras sakarubiedrības) ziņu. Raksta autors uzskata, kapastiprinājās ne tikai kontakti, bet arī neoficiālanākamās LPSR vadošo kadru izraudzīšanaun apmācīšana. Tieši tai laikā, kad Butovaspoligonā pie Maskavas apšāva simtiemlatviešu – Prometeja darbiniekus, teātra ļaudis...Kā nu tur bija ar tiem kadriem, bet te nu būspirmā atkāpe. 1938. gadā Rīgā uz afišu stabiemparādījās plakāti (ar zeltītu apmali), kasaicināja apmeklēt Padomju Savienību. Uzbildētabija Krimas piekraste ar slaveno Bezdelīgasligzdu (Lastočkino gņezdo) virs kraujas.Manu vecāku labākie draugi bija Berlinu pāris,kas mita Tērbatas ielā 26, dzīv. 6. HiršsBerlins bija komivojažieris – šķiet, tekstila nozarē,viņa sieva Lidija – mājsaimniece. Viņaibija vēl no cara laikiem radinieki Maskavā,un nu radās izdevība viņus apciemot. Rīgas– Maskavas vilciena kupejā viņa lasīja līdzpaņemtoavīzi Segodņa, taču Sebežā padomjurobežsargi viņai to atņēma, un naivā kundzenekādi nevarēja saprast, kāpēc tā... Maskavasielās viņai, kā pēc atgriešanās stāstīja,uzkrita, ka visiem vīriešiem galvā žokenes,tikpat kā neredz platmales, un visām pilsētniecēmtādas kā beretes. Uz vispārējās pelēcībasfona īsts gaismas stars esot bijusi Pionierupils, un gādība par bērniem – dažādiepulciņi ar visādām nodarbībām viņu savaldzināja.Man Lidija Berline atveda Detizdat(Bērnu izdevniecības) grāmatu par Maskavasmetropolitēnu. Mans tēvs, kas bija mācījiescara laiku reālskolā, man pārtulkoja tekstuszem bildēm un beigās, zem kāda ūsainavīra ģīmetnes, bija teikums: Šo metropolitēnuuzcēla Lazars Moisejevičs Kaganovičs. Nebez lepnuma tēvs paskaidroja: Redzi, viņš irjūds! Nu ko, 1941.14.VI Berlinu pāri – ar diviemmaziem puikām – aizveda: Hiršs nomira_______________________Vairāku grāmatu un neskaitāmu rakstu autors FranksGordons ir JG pastāvīgais līdzstrādnieks. Dzīvo Telavivā.bada nāvē Molotovas (Permas) apgabalaUsoļlagā (vienā no lielākajiem lēģeriem), unLidija ar abiem puisēniem nometināta Krasnojarskasnovada Tasejevas rajonā. Viņi pazudano mana redzes loka.Kā sacīt jāsaka – braucam tālāk. Okupācijasmuzeja vēsturnieks Uldis Neiburgs aplūkoLatvijas Nacionālistu Savienības un laikrakstaTautas Balss lomu pretošanās kustībānacistu okupētajā Latvijā 1941.–1942. gados.Pelna ievērību LNS dalībnieku svinīgaissolījums: Zvēru cīnīties par brīvu un vienotulatviešu tautu un neatkarīgu Latvijas valsti,bez krieviem un vāciešiem. Sargāt un glabātman uzticētos noslēpumus un nevienam tosneatklāt.Šo tekstu vajadzētu darīt zināmu plašākaipublikai iekšzemē un ārzemēs, lai mazlietapklusinātu mūžīgo murmuļošanu par leģionāriem,kas zvērēja Hitleram, un gvardesstrēlniekiem, kas zvērēja Staļinam.Laikraksts Tautas Balss, norāda Uldis Neiburgs,nosodīja holokausta noziegumus untālredzīgi atklāja nacistu plānus – vainu parnotiekošo uzvelt vietējiem iedzīvotājiem.Tautas Balss (1942.15.VII) rakstīja: Visu ziemutransportēja uz Latviju neskaitāmus ešelonusVakareiropas žīdu, lai tos gan vācu,gan mūsu pašu kārtības sargi ar nāves galvuemblēmām uz rokām apraktu mūsu zemē.Lai šo briesmīgo ceremoniju izdarītu ar lielākuefektu, soda vietā tos pacienāja ar dzērieniem,bet šaušanas momentus uzņēma filmā,lai tos parādītu citu okupēto zemju tautām.Šie uzņēmumi tad nu liecinās, cik lieli bendesir latviešu drošības policijas kārtības sargi.Tas būs dokuments, kas mūsu tautai tāsnedaudzo locekļu darbu dēļ nesīs briesmoņuslavu, bet vācieši mazgās savas rokas nevainībā,jo visas žīdu slepkavības taču notikatikai Latvijā.Ik gadus, sagaidot 16. martu, šo tekstu, tulkotuangliski vai krieviski, vajadzētu publicētpietiekami lielā metienā – tas nu būtu pateicīgsuzdevums Latvijas Institūtam...Padomju partizānu terors un patvaļa Rietumukrainā1943–1944 – par to raksta AleksandrsGoguns.Atgādināsim, ka tur, starpkaru Polijas dienvidaustrumuvojevodistēs, cits citu trenkāja,šāva un kāva Lielvācijas SD vienības, Kovpakaun Veršigoras padomju partizānu grupas,Šuheviča UPA (Ukrainas Sacelšanās armijajeb banderieši), kā arī poļu pretestības kustība– AK (Armija Krajowa). Volinijā (Wolyn) –novadā uz ziemeļiem no Galicijas – UPA kau-22

Hooray! Your file is uploaded and ready to be published.

Saved successfully!

Ooh no, something went wrong!