grāmatas - Jura Žagariņa mājas lapas

tātes un kultūras mantojumu no vecākiem,apkārtējās vides, un ģimenes, tad jautājums,ko ar to tālāk darīt, ir jārisina pašam. Ir jābūtbrīdim, kad cilvēks pats pieņem apziņu, kasviņš ir un kur viņš iederas. Kad pienāca laiksman doties pasaulē, es biju saņēmusi prāvumantojumu, un es brīvprātīgi ņēmu savu latvietībulīdzi.Došanās pasaulē man tieši sakrita ar Latvijasneatkarības kustību, un es iemetos šajāprocesā ar visu sirdi un dvēseli. Jutos tik laimīga,ka varēju pielikt savu roku. Nākamais,pašsaprotamais lēmums bija turpmāk dzīvotlabu, pēc iespējas ērtu un garīgi pilnveidīgudzīvi Latvijā. Pavadīju 15 neaizmirstamus gaduskā „pilna laika” latviete. Tomēr, dažāduskaistu notikumu rezultātā, šodien stādosjums priekšā kā latviete, laimīgi precējusiesar indiāni no Nez Perce cilts. Mēs dzīvojampie Portlandes, Oregonas štatā, kas mumsabiem ir tālu no savām patiesām mājām, betkopā kopjam savas latviskās un indiāņu dvēseles.Aicinājums šodien runāt jūsu priekšānāk interesantā laikā – kad latvietība vairsnav ikdiena, bet tā atkal prasa zināmu uzmanību.Ko man nozīmē latviskas dzīves izpratne?Kādas ceļa zīmes lietoju, lai „latviska dvēsele”mani pavadītu dzīves gaitā? Še dažas atziņas,kas ir aktuālas manai patreizējai dzīvei.* * *Tumsā gāju, vakarā.Kas man gāja biedram līdz?Dievs, Laimiņa biedram nāca,Mēnestiņis gaišumā.Latviska dvēsele ir mans spēku un mieraavots. Tā palīdz man justies kā savējais starpsavējiem, bet arī kā savējais starp svešajiem,un ir man laba kompānija, kad esmu viena.Manuprāt, latviska dvēsele ir saudzējama unkopjama, bet tai pašā laikā tai ir jāļauj augtun meklēt jaunas iedvesmas. Latviskā dzīvesizpratne rosina līdzjūtību un saticību arcitām tautām. Vēl svarīgāk, tā māca dzīvotsaudzīgi pret vidi, kas šodien ir vajadzīgs pasauleikā vēl nekad. Dievs un Laima man rādījaceļu līdz mīlestībai, un caur šo mīlestībues šodien varu iedzīvoties citā kultūrā, nemirkli nezaudējot savu latvisko dvēseli. Latviskadzīves izpratne ir neapšaubāmi bagātinājusimanu raibo dzīvi un es cenšos katrudienu pateikt Dieviņam par to „paldies”.LATVISKĀS DZĪVES IZPRATNEI MAN IRVAJADZĪGA VIETAArta Internetā raksta: Latvietība – tā ir latviešavieta. Vai latvieša vieta vienmēr ir Latvijā?Dažkārt šķiet, ka cilvēki, kuri dzīvo ārpusmūsu mīļās zemes, ir vairāk latvieši nekāmēs... Kas mani padara par latvieti?... Nezinu,bet ES būšu latviete un vilkšos ar savulatvietību mugurkaulā, LAI KUR arī es būtu.Kamēr vien man skries kāda skudriņa pārmuguru dziesmu svētku laikā, tikmēr būšulatviete. 2Es piekrītu Artai, ka vietas izjūta ir būtiskselements latviskai apziņai. Ārpus Latvijas esļoti novērtēju savu latvisko identitāti, jo šeitAmerikā dzīvo tik daudz cilvēku, kuriem irpārrautas saites ar savām saknēm. Jūs pašinoteikti esat pamanījuši, ka salīdzinot ar tipiskoamerikāni, latviskā identitāte ir bagātībapati par sevi.Amerikas indiāņi ir vienmēr zinājuši, kur irviņu mājas, un tas ir viens no tuvināšanasmo mentiem man ar vīru. Džeimijs brīnījās,ka, lai gan uzaugu Amerikā, apzinos, kaesmu latviete, un, vēl svarīgāk, zinu tās vietasLatvijā, no kurienes esmu cēlusies; zinupar Zvārdi, Cesvaini, par Timmām un parRīgu. Man savukārt bija prieks iepazīt amerikāni,kam ir tik tuvas un ciešas attiecības arsavu senču zemi.Indiāņu autors Vine Deloria juniors skaidro,ka liela daļa indiāņu reliģijas raksturojamasar to, ka tām ir viens svēts centrs kādā specifiskāvietā, vai tā būtu kāda upe, kalns, leja,akmens, vai cits dabas objekts. Šis centrs dodcilvēkam iespēju raudzīties pāri uz visām debesupusēm un visās dimensijās, lai atpazītusavu zemi, pakārtot visus pagātnes notikumusap šo zemi, un uzņemties atbildībupar to 3 . Līdzīgā veidā dzīvoja senie latvieši.Trimdas laikā Latvijas zeme mums bija mistiska,tāla, neaizsniedzama vieta, par kuru mēssapņojām, pēc kuras ilgojāmies.Toreiz, dzīvojot Amerikā, es vienmēr jutos, kaneesmu gluži savā vietā. Lai gan daudz koieguvu no divkultūru dzīves, vienmēr starplatviešiem jutos visērtāk. Vienmēr dzirdējuasinsbalsi mani saucot, dzidrs un skaidrs kāavotiņš, un pie pirmās izdevības, es atsaucos.Man nebija šaubu, ka mana vieta ir Latvijā,ka es piederu Latvijai un Latvija man.2 Arta Kazaka. „Mana latvietība”. Republika.lv. Nr.35 (2007.V)(http://www.republika.lv/?id=article&nid=793).3 Vine Deloria, Jr. God is Red: A Native View ofReligion. Golden, CO: Fulcrum Publishing, 2003:66.18