grāmatas - Jura Žagariņa mājas lapas

grāmatas - Jura Žagariņa mājas lapas grāmatas - Jura Žagariņa mājas lapas

10.07.2015 Views

tātes un kultūras mantojumu no vecākiem,apkārtējās vides, un ģimenes, tad jautājums,ko ar to tālāk darīt, ir jārisina pašam. Ir jābūtbrīdim, kad cilvēks pats pieņem apziņu, kasviņš ir un kur viņš iederas. Kad pienāca laiksman doties pasaulē, es biju saņēmusi prāvumantojumu, un es brīvprātīgi ņēmu savu latvietībulīdzi.Došanās pasaulē man tieši sakrita ar Latvijasneatkarības kustību, un es iemetos šajāprocesā ar visu sirdi un dvēseli. Jutos tik laimīga,ka varēju pielikt savu roku. Nākamais,pašsaprotamais lēmums bija turpmāk dzīvotlabu, pēc iespējas ērtu un garīgi pilnveidīgudzīvi Latvijā. Pavadīju 15 neaizmirstamus gaduskā „pilna laika” latviete. Tomēr, dažāduskaistu notikumu rezultātā, šodien stādosjums priekšā kā latviete, laimīgi precējusiesar indiāni no Nez Perce cilts. Mēs dzīvojampie Portlandes, Oregonas štatā, kas mumsabiem ir tālu no savām patiesām mājām, betkopā kopjam savas latviskās un indiāņu dvēseles.Aicinājums šodien runāt jūsu priekšānāk interesantā laikā – kad latvietība vairsnav ikdiena, bet tā atkal prasa zināmu uzmanību.Ko man nozīmē latviskas dzīves izpratne?Kādas ceļa zīmes lietoju, lai „latviska dvēsele”mani pavadītu dzīves gaitā? Še dažas atziņas,kas ir aktuālas manai patreizējai dzīvei.* * *Tumsā gāju, vakarā.Kas man gāja biedram līdz?Dievs, Laimiņa biedram nāca,Mēnestiņis gaišumā.Latviska dvēsele ir mans spēku un mieraavots. Tā palīdz man justies kā savējais starpsavējiem, bet arī kā savējais starp svešajiem,un ir man laba kompānija, kad esmu viena.Manuprāt, latviska dvēsele ir saudzējama unkopjama, bet tai pašā laikā tai ir jāļauj augtun meklēt jaunas iedvesmas. Latviskā dzīvesizpratne rosina līdzjūtību un saticību arcitām tautām. Vēl svarīgāk, tā māca dzīvotsaudzīgi pret vidi, kas šodien ir vajadzīgs pasauleikā vēl nekad. Dievs un Laima man rādījaceļu līdz mīlestībai, un caur šo mīlestībues šodien varu iedzīvoties citā kultūrā, nemirkli nezaudējot savu latvisko dvēseli. Latviskadzīves izpratne ir neapšaubāmi bagātinājusimanu raibo dzīvi un es cenšos katrudienu pateikt Dieviņam par to „paldies”.LATVISKĀS DZĪVES IZPRATNEI MAN IRVAJADZĪGA VIETAArta Internetā raksta: Latvietība – tā ir latviešavieta. Vai latvieša vieta vienmēr ir Latvijā?Dažkārt šķiet, ka cilvēki, kuri dzīvo ārpusmūsu mīļās zemes, ir vairāk latvieši nekāmēs... Kas mani padara par latvieti?... Nezinu,bet ES būšu latviete un vilkšos ar savulatvietību mugurkaulā, LAI KUR arī es būtu.Kamēr vien man skries kāda skudriņa pārmuguru dziesmu svētku laikā, tikmēr būšulatviete. 2Es piekrītu Artai, ka vietas izjūta ir būtiskselements latviskai apziņai. Ārpus Latvijas esļoti novērtēju savu latvisko identitāti, jo šeitAmerikā dzīvo tik daudz cilvēku, kuriem irpārrautas saites ar savām saknēm. Jūs pašinoteikti esat pamanījuši, ka salīdzinot ar tipiskoamerikāni, latviskā identitāte ir bagātībapati par sevi.Amerikas indiāņi ir vienmēr zinājuši, kur irviņu mājas, un tas ir viens no tuvināšanasmo mentiem man ar vīru. Džeimijs brīnījās,ka, lai gan uzaugu Amerikā, apzinos, kaesmu latviete, un, vēl svarīgāk, zinu tās vietasLatvijā, no kurienes esmu cēlusies; zinupar Zvārdi, Cesvaini, par Timmām un parRīgu. Man savukārt bija prieks iepazīt amerikāni,kam ir tik tuvas un ciešas attiecības arsavu senču zemi.Indiāņu autors Vine Deloria juniors skaidro,ka liela daļa indiāņu reliģijas raksturojamasar to, ka tām ir viens svēts centrs kādā specifiskāvietā, vai tā būtu kāda upe, kalns, leja,akmens, vai cits dabas objekts. Šis centrs dodcilvēkam iespēju raudzīties pāri uz visām debesupusēm un visās dimensijās, lai atpazītusavu zemi, pakārtot visus pagātnes notikumusap šo zemi, un uzņemties atbildībupar to 3 . Līdzīgā veidā dzīvoja senie latvieši.Trimdas laikā Latvijas zeme mums bija mistiska,tāla, neaizsniedzama vieta, par kuru mēssapņojām, pēc kuras ilgojāmies.Toreiz, dzīvojot Amerikā, es vienmēr jutos, kaneesmu gluži savā vietā. Lai gan daudz koieguvu no divkultūru dzīves, vienmēr starplatviešiem jutos visērtāk. Vienmēr dzirdējuasinsbalsi mani saucot, dzidrs un skaidrs kāavotiņš, un pie pirmās izdevības, es atsaucos.Man nebija šaubu, ka mana vieta ir Latvijā,ka es piederu Latvijai un Latvija man.2 Arta Kazaka. „Mana latvietība”. Republika.lv. Nr.35 (2007.V)(http://www.republika.lv/?id=article&nid=793).3 Vine Deloria, Jr. God is Red: A Native View ofReligion. Golden, CO: Fulcrum Publishing, 2003:66.18

Esot uz vietas Latvijā, ir vieglāk kopt latviskudvēseli, jo valodu lietojam ikdienā, latvieši irvisapkārt, daba un klimats atbilst latviskamdzīves ritmam. Bet Latvija šodien ir modernazeme, tā attīstās un ir aktīva dalībniece Eiropasun pasaules valstu saimē, un, esot Latvijā,tāpat kā šeit, ir jāsniedzas dziļi savās saknēsun dvēselē, lai ikdienā tās nepazustu. Vienalga,ko mēs šodien domājam par to, kādaveidojas mūsu neatkarīgā Latvija, vai mēs jūtamiespiederīgi Latvijas sabiedrībai, latviskaidvēselei vajag, lai mēs attīstām skaistuma,cieņas un atbildības izjūtu par šo zemi.Šo apziņu ņēmu sev līdzi, atgriežoties ASVpirms diviem gadiem. Tāpat kā agrāk mīlējuLatviju kā mistisku zemi, tagad turpinu tomīlēt no tālienes, bet ar jaunām, ļoti konkrētāmun personīgām emocijām. Domāju, kakatram no mums, kam šobrīd ir lemts dzīvotārpus Latvijas, ir jāiepazīstas ar šodienas Latviju,lai spētu latviskas dzīves izpratnei vajadzīgo„vietu” saglabāt savā sirdī.LATVISKAI DZĪVES IZPRATNEI MAN IRVAJADZĪGI SIMBOLIUn Lāsma par latvietību izsakās šādi: Latvietībair cik daudz es atšķiros no citām tautām...Latvietība ir spēks, kuru es apjaušu, kadesmu starp savējiem. Hokejs, Dziesmu svētki,Līgo, arī Ziemassvētki ir laiks, kad latvietībauzpūšas kā balons un cenšas sajust šo gadsimtiemnosargāto vērtību. Mana latvietībair kā trīslitru burka. Tā ir tik tukša un tik pilna,cik latvietības ir apkārt... Mana vecmāmiņanevarēja nesagatavot uz ziemu kāduābolu zapti un iesālīt gurķus. Katra mentalitāte,katra tautība ir kā zapte... 21. gadsimtenisašiem soļiem dodas pretī globalizācijai,arī Latvija skrien pakaļ, bet pirms vajag atcerēties,kāda burka tu esi... Un ābolu zaptevienmēr ir garda uz maizes rikas. 4Manuprāt Lāsma precīzi izsakās par globalizāciju,un viņa mums atgādina, ka, neskatotiesuz visām iespējām mūsdienās kļūtpar pasaules pilsoņiem, mums ir jāmācāspieņemt savdabību, ieskaitot to, kas mumspašiem piemīt. Janīna Kursīte ir teikusi, kamums kā latviešiem ir jābūt atvērtiem pasaulei,jāuzsūc visas pasaules pieredze, betvienlaikus iekšēji jāsaglabā savas saknes, jābūtlīdzsvarā starp savu „es” un starp pasaules„es”. 5 Latviskā dzīves izpratne mums palīdzatrast šo līdzsvaru, un simboli – dzies-4 Lāsma Pakne. „Mana latvietība”. Republika.lv,Nr. 35 (2007.V)(http://www.republika.lv/?id=article&nid=788).5 Iveta Aizpura. „Vai būt latvietim?” (2007.VI)(http://tinyurl.com/2zoaa3).mas, tradicijas, raksti, dabas objekti – mumsdod pieturas punktu. Simbolus varam arī turētsev līdzi visur, kur Laima mūs vada.Simboliem ir spēks vienot. Staburaga klintsDaugavas ielejā pazuda uz visiem laikiem,kad padomju vara to appludināja pēc dambjauzcelšanas (1965). Šai klintij ir sena nozīmemūsu tautas vēsturē. Senie sēļu karavīripirms došanās kaujā apmazgājuši ieročusavotā, bet pēc kaujas – brūces un ievainojumus,kas liek domāt, ka klints avotam ir bijusimaģiska un ārstnieciska nozīme. Tā esotbijusi apbrīnojami skaista vieta. Klints kupripavasarī greznoja baltas anemones un Alpukreimules, un no klints dzīlēm izlauzās ledusaukstsūdens. Latvijas Atmodas laikā Daugavasūdeņos pazudušais Staburags kļuva parlatviešu ciešanu un apslēpto cerību simbolu.Tāpēc iedomājaties manu pārsteigumu, kadmana vīra cilts šogad atzīmēja 50 gaduskopš Celilo Falls appludināšanas pēc dambjauzcelšanas Kolumbijas upē. Nez Perce valodāšo vietu sauc Wy-am, kas nozīmē „krītošāūdens atbalss”. Wy-am bija skaista, aizraujošavieta. Gadsimteņiem ilgi, indiāņi tur zvejojalašus, kad tie mēroja savu grūto ceļojumupret straumi. Seno indiāņu atstātās liecībasnorāda, ka Wy-am bija viena no vēsturesvissenākām un lielākām tirgus vietām. Zināmosgada laikos indiāņi tur pulcējās, lai tirgotos,mielotos un, galvenais, piedalītos reliģiskāsceremonijās. Līdz laikam, kad uzbūvējaDalles dambi (1957), Wy-am turpināja būtpamats viņu saimnieciskajam un garīgajamdzīvesveidam. Wy-am vēl joprojām ir simbolsvietējām indiāņu ciltīm – cerību un spēkuavots. Wy-am piemiņas pasākumā šopavasar,stāvot Kolumbijas upes krastā kopā arsimtiem indiāņu savos tautas tērpos, manalatviskā dvēsele klusi dziedāja līdzi līdzjūtībā,bet cerību pilna, raugoties nākotnē. Staburagsun Wy-am ir simboli mūsu tautu senajāmvēsturēm un izdzīvošanas spējām.Un vēl citas pārdomas par latvietību: Mūsusenčiem latvietība bija tas, ko viņi darīja: svinējagadskārtas, gāja ķekatās. Bet vai tā irmana vai tava latvietība? Vai es varu teikt,ka mana latvietība ir tas, ko var redzēt etnogrāfiskajāmuzejā, ja es nekad neesmu gājisķekatās vai vilcis prievīti? Un vai mēs varamsaukt par tradīciju iešanu skolā, datorspēļuspēlēšanu, strādāšanu veikalā, dzīvokļa remontēšanu?Diez vai. Kas tad paliek? Mumsir mūsu saknes un kultūra. 6Domāju, ka šis cilvēks nav vienīgais, kuršmeklē iespēju savienot mūsdienu dzīvi ar6 Skat. Kanders19

tātes un kultūras mantojumu no vecākiem,apkārtējās vides, un ģimenes, tad jautājums,ko ar to tālāk darīt, ir jārisina pašam. Ir jābūtbrīdim, kad cilvēks pats pieņem apziņu, kasviņš ir un kur viņš iederas. Kad pienāca laiksman doties pasaulē, es biju saņēmusi prāvumantojumu, un es brīvprātīgi ņēmu savu latvietībulīdzi.Došanās pasaulē man tieši sakrita ar Latvijasneatkarības kustību, un es iemetos šajāprocesā ar visu sirdi un dvēseli. Jutos tik laimīga,ka varēju pielikt savu roku. Nākamais,pašsaprotamais lēmums bija turpmāk dzīvotlabu, pēc iespējas ērtu un garīgi pilnveidīgudzīvi Latvijā. Pavadīju 15 neaizmirstamus gaduskā „pilna laika” latviete. Tomēr, dažāduskaistu notikumu rezultātā, šodien stādosjums priekšā kā latviete, laimīgi precējusiesar indiāni no Nez Perce cilts. Mēs dzīvojampie Portlandes, Oregonas štatā, kas mumsabiem ir tālu no savām patiesām mājām, betkopā kopjam savas latviskās un indiāņu dvēseles.Aicinājums šodien runāt jūsu priekšānāk interesantā laikā – kad latvietība vairsnav ikdiena, bet tā atkal prasa zināmu uzmanību.Ko man nozīmē latviskas dzīves izpratne?Kādas ceļa zīmes lietoju, lai „latviska dvēsele”mani pavadītu dzīves gaitā? Še dažas atziņas,kas ir aktuālas manai patreizējai dzīvei.* * *Tumsā gāju, vakarā.Kas man gāja biedram līdz?Dievs, Laimiņa biedram nāca,Mēnestiņis gaišumā.Latviska dvēsele ir mans spēku un mieraavots. Tā palīdz man justies kā savējais starpsavējiem, bet arī kā savējais starp svešajiem,un ir man laba kompānija, kad esmu viena.Manuprāt, latviska dvēsele ir saudzējama unkopjama, bet tai pašā laikā tai ir jāļauj augtun meklēt jaunas iedvesmas. Latviskā dzīvesizpratne rosina līdzjūtību un saticību arcitām tautām. Vēl svarīgāk, tā māca dzīvotsaudzīgi pret vidi, kas šodien ir vajadzīgs pasauleikā vēl nekad. Dievs un Laima man rādījaceļu līdz mīlestībai, un caur šo mīlestībues šodien varu iedzīvoties citā kultūrā, nemirkli nezaudējot savu latvisko dvēseli. Latviskadzīves izpratne ir neapšaubāmi bagātinājusimanu raibo dzīvi un es cenšos katrudienu pateikt Dieviņam par to „paldies”.LATVISKĀS DZĪVES IZPRATNEI MAN IRVAJADZĪGA VIETAArta Internetā raksta: Latvietība – tā ir latviešavieta. Vai latvieša vieta vienmēr ir Latvijā?Dažkārt šķiet, ka cilvēki, kuri dzīvo ārpusmūsu mīļās zemes, ir vairāk latvieši nekāmēs... Kas mani padara par latvieti?... Nezinu,bet ES būšu latviete un vilkšos ar savulatvietību mugurkaulā, LAI KUR arī es būtu.Kamēr vien man skries kāda skudriņa pārmuguru dziesmu svētku laikā, tikmēr būšulatviete. 2Es piekrītu Artai, ka vietas izjūta ir būtiskselements latviskai apziņai. Ārpus Latvijas esļoti novērtēju savu latvisko identitāti, jo šeitAmerikā dzīvo tik daudz cilvēku, kuriem irpārrautas saites ar savām saknēm. Jūs pašinoteikti esat pamanījuši, ka salīdzinot ar tipiskoamerikāni, latviskā identitāte ir bagātībapati par sevi.Amerikas indiāņi ir vienmēr zinājuši, kur irviņu mājas, un tas ir viens no tuvināšanasmo mentiem man ar vīru. Džeimijs brīnījās,ka, lai gan uzaugu Amerikā, apzinos, kaesmu latviete, un, vēl svarīgāk, zinu tās vietasLatvijā, no kurienes esmu cēlusies; zinupar Zvārdi, Cesvaini, par Timmām un parRīgu. Man savukārt bija prieks iepazīt amerikāni,kam ir tik tuvas un ciešas attiecības arsavu senču zemi.Indiāņu autors Vine Deloria juniors skaidro,ka liela daļa indiāņu reliģijas raksturojamasar to, ka tām ir viens svēts centrs kādā specifiskāvietā, vai tā būtu kāda upe, kalns, leja,akmens, vai cits dabas objekts. Šis centrs dodcilvēkam iespēju raudzīties pāri uz visām debesupusēm un visās dimensijās, lai atpazītusavu zemi, pakārtot visus pagātnes notikumusap šo zemi, un uzņemties atbildībupar to 3 . Līdzīgā veidā dzīvoja senie latvieši.Trimdas laikā Latvijas zeme mums bija mistiska,tāla, neaizsniedzama vieta, par kuru mēssapņojām, pēc kuras ilgojāmies.Toreiz, dzīvojot Amerikā, es vienmēr jutos, kaneesmu gluži savā vietā. Lai gan daudz koieguvu no divkultūru dzīves, vienmēr starplatviešiem jutos visērtāk. Vienmēr dzirdējuasinsbalsi mani saucot, dzidrs un skaidrs kāavotiņš, un pie pirmās izdevības, es atsaucos.Man nebija šaubu, ka mana vieta ir Latvijā,ka es piederu Latvijai un Latvija man.2 Arta Kazaka. „Mana latvietība”. Republika.lv. Nr.35 (2007.V)(http://www.republika.lv/?id=article&nid=793).3 Vine Deloria, Jr. God is Red: A Native View ofReligion. Golden, CO: Fulcrum Publishing, 2003:66.18

Hooray! Your file is uploaded and ready to be published.

Saved successfully!

Ooh no, something went wrong!