grāmatas - Jura Žagariņa mājas lapas

Lidija DombrovskaDĀVANAS NO DZIMTENESPiederot pie tiem, kas reti saņem dāvanas,izņemot tās, kuras izskalo jūra – gliemežvākus,jūras zvaigznes, kāda vēzīša čaulu vaianemoni, neviens man neko neparastu navuzdāvinājis. Tādēļ priecīgu pārsteigumu unizbrīnu sagādāja no Smiltenes piesūtīta vēstulear sakaltušu sila neļķi un piezīmi: ieraugotskaistumu rodas vēlēšanās to no dot tālāk.Tā ir mana dzīves devīze.Vēstule bija ano nīma. Rakstītājs ir kāds skaistumaevaņģē lists, kas domā, ka mūsu technoloģijaslaikmets ir zaudējis dvēseli. Varbūtvienpa tis, kam grūti saprasties ar citiem cilvēkiem,es nodomāju un iebāzu vēstuli kādādzejoļu krājumā, kur man tā šķita piederīga– pie dzejnieka gara dāvanām. Tad to piemirsu,līdz viendien, grāmatas plauktā kārtojot,aploksne izslīdēja un aizķērās starp piemi ņaslietiņām kā papīra pūķis zarstarpās. Vēstulestekstā ieskatoties, acis apstājās pie: tā irmana dzīves devīze. Tāda pārliecī ba ir pilotam,kas pazīst savu mērķi.Vēstules rakstītājs bija mērķtiecīgs cilvēks,kurš nemaldījās mūsdienīgo mītu krustce lēs,bet gribēja pavēstīt par dzīves dziļāko jēgu– cilvēka būtības atklāšanu dabā. Da bas formās,krāsās, skaņās, smaržās. Un to viņš darījalēnprātīgi kā pravietis – redzi es tev sniedzudāvanu no Dieva krāšņuma dārza. Raugiesun bagātinies.Diezin vai. Drīzāk neko nedomāja, vientulībaspanikā savu paudumu uzskribināja un_______________________Par autori skat. JG 249:38–41._______________________________________________par dzejnieci. Daži fragmenti, daži anekdotiskinotikumi izgaismo kādu līdz šim neizgaismotunostūri Belševicas dzīvē, un tas irsvarīgi. Par Laimoņa Pura traktātu gan jāsaka,ka autors, intriģējoši aprakstīdams laiku,kad viņa ģimene dalījās ar Belševicu kopējā„komunalkā,” ar saviem „jānē” un „nējā” minējumiem,lāgiem iekuģo bīstamos ūdeņos,kur fakti jaukti ar nojautām un aizdomām.Liels paldies dzejniecei Margitai Gūtmanei,šīs konferences un grāmatas sastādītājai, pargudri un labi paveikto darbu, kas mūs pietuvinājispatiesībai.oaizlaida uz pasaules otro pusi. Šā vai tā. Tačulabi, ka tam īpatnim ir moto, kas šo baltdienir reta īpašība, un nez vai jaunie vispār zinašī vārda nozīmi. Varbūt domā, ka tam kādssakars ar motosportu.Mazā sila neļķīte bija sveiciens no dzimte nessila. Savādi, ka tā vēl izgaroja tik aro mātiskudvesmu. Turot ziediņu saujā, sen timentālasemocijas saviļņoja prātu. Cik jaukas bija pastaigasdzimtenes silā! Kā smaržoja sīkie silaziediņi, ziedošas sūnas, ķērpji, kaķupēdiņi,vaivariņi. Vasaras vidū un atvasarā, kad nogatavojasmālāboli. Toreiz es domāju, ka mālābolsir aizliegtais auglis, ar ko Ieva kārdinājaĀdamu. Un Ādams, saldajā auglī iekodis,krita grēkā. Mālāboli, madaras, magones,mellenes! Dieva dāvanas pasaulei. Protams,ka tas skan patētiski. Bet kas ir cilvēks bezjūtām! Bez tālās bērnības atmiņām. Amēba.Vienšūnaina būtne bez asinīm. Varbūt, kavēstules rakstītājs bija tīneidžers, kas noraidījalaikmeta masu produkciju un vienaldzībupret dabu, vai arī kāds jauns latviešumākslinieks. Kas zina? Mākslinieki mēdz būtcentriski ar patiku pārsteigt, pabīdīt robežas,provocēt. Šajā vēstulē gan nekā izaicinošanebija. Vēstule pauda, ka to bija rakstījis cilvēks,kam bija kaut kas uz sirds, ko viņš uzskatījapar svarīgu. Es kļuvu domī ga. Mākslinieksar dzīves ziņu pelnīt pelna sabiedrībassimpātiju. Ja tādas nav, viņš ķeras pie vēstuļurakstīšanas. Sper laukā, kas sirdī sakrājies.Dabas mīlestība lielā mērā sastopama lirikā.Vai vēstules rakstītājs varētu būt dzejnieks?Nē, dzejnieks tik strupi nerunā. Dzejniekavārdi ir krāsaināki. Skanīgāki. Dižu dzej niekudzejoļi kā augļu koku zari, nobrie dušu augļupilni, liecas pret zemi. Ka tikai nav kādstēlnieks, kurš runājot lieto konkrē tas definīcijas,kā akmenī izcirstas. Kāds jauns Džakometi.Tā es, vēstuli rokā turot, paprātoju.Māksla pēc būtības nav sarežģī ta, ja viss sasaistāsvienkop. Kas ir putna dzinulis? Lidojumsplašajā telpā. Apziņa par savu spārnuspēku. Ģeniālais mākslā ir uzdrošināšanās,sniegšanās pēc pilnveido juma. Izcilie mākslasmeistari ticēja savam talantam. Malevičamākslas mērķis bija jaunas īstenības radīšana.Ležē gribēja mākslu atbrīvot no visādāmsaistībām. Braks teica, ka jāradot saprotamumākslu. Un dižo rakstnieku Gētes un Tolstojacen šanās pēc harmonijas un humānisma.Cik brīnišķīgi, kad garīgs cilvēks spēj izteiktto, kas viņā (dvēselē) atspoguļojas, atzinatrīsdesmit gadīgais Gēte. Tolstojs bija sociālmorālists.Viņš ticēja demokrātijas ideolo ģijai,kas bija aristokrāta izvēlētā dzīves ziņa. Slavenajaidāņu prozistei Karenai Bliksenai bijavairāki kredo. Viens no tiem: Kādēļ gan ne?16