grāmatas - Jura Žagariņa mājas lapas

Šodienas valodā runājot, Belševica kļuva parZelta kompasu savai tautai.Vēstures un sociālo zinātņu profesore VitaZelče, runājot par Belševicas Billi un Billeslaiku, redz Billes stāstus kā laikmeta sociāloainu dienasgrāmatu (101). Bille raksturosavu jaunību ar diviem vārdiem – pienākumsun pelēkums. Bille iet skolā, kur skolotājarunā kā avīze, un mācīšanās ir simboliska.Toties, saka Bille, mēs daudz maršējām (105).Blakus pēckara jaunatnes sarežģītajām ungrūtajām dzīves problēmām, kas radīja pavisamjaunas cilvēkdzīves prakses (102), ZelčeBilles stāstā saskata impulsīvu protestu pretAtmodas laika aizrautību ar Ulmaņlaiku restaurāciju,nekritisku izturēšanos pret pagātni,nevēlēšanos analizēt un domāt (100). Īsi,bet nozīmīgi, Zelče arī pieskaras Belševicastekstam kā svarīgam feministiskās literatūrkritikasanalīzes objektam. Zelčes rūpīgi pārdomātaisraksts ir būvēts uz erudītu vēsturesun sociālo zinātņu pētniecību.Par Belševicas dzeju runā četri literatūrzinātņudoktori: Anda Kubuliņa, Ieva E. Kalniņa,Ruta Veidemane un Valters Nollendorfs.Kubuliņa apskata Belševicas agrīno gadudzeju, kad prasība aprakstīt padomju realitātisadūrās ar jaunās dzejnieces iekšējo vajadzībusaglabāt savu izteiksmes brīvību un valodasvienkāršību. Belševica ir arī pirmā, kaspēckara dzejā akcentē femino pasaules redzējumu(79). Veidemane, savukārt, apskataBelševicai raksturīgo staccato stilu, kas vārdampielaulā klusumu, tādā veidā to padarotsmagāku un dod iespēju pilnīgāk izmantotvisas vārda potences (81). Nollendorfs konferencespienesumam izmantojis savu 1973.gadā Kanadā angļu valodā publicēto rakstupar Padomju Latvijas dzeju. Interesanti, kaviņš jau toreiz Belševicas dzejā guvis aizmetņuspaša radošajam darbam (116), tādā kārtāliecinādams par Belševicas dzejas spēku,kas pat tajā laikā spējis izlauzties cauri dzelzsaizskaram.Pavisam atsevišķā klasē jāievieto Ievas E.Kalniņas raksts par Indriķi. Te ir runa parBelševicas dzejas ietekmi uz veselu cilvēkumūžu. Kad Kalniņa kā divpadsmitgadīgameitene klausās savu tēvu deklamējam vārsmasno Belševicas Indriķa, viņa intuitīvi nojauš,ka šajos vārdos ir kāda liela patiesībapar kādu lielu netaisnību (86). Šī lielā nodarījumasajūta autori pavada 40 gadus, izraisotiekšēju sastrēgumu, ko Indriķis viņā iedēstījis,vēstot par sāpīgo konfliktu ar varu, ar tautu,ar sevi.Jāņa Elsberga raksts par Vizmas Belševicasarchīvu atver vēl vienu atvilktni mūsu tautasgara mantu kambarī. Un atklāj vēl vienuproblēmu. Tā ir smagā bagāža, ko aizejošāpaaudze uzveļ plecos nākamajai, proti, mūsusasāpējušo dzīvju – izdevušos vai neizdevušos– darbu un nedarbu archīvus, mūsu miljonusfotogrāfiju, papīru un putekļu. Ievērojama irJāņa Elsberga raksta atturība un tiešums, atklājotsavas mātes literāro noliktavu, bet tanīpašā laikā tas liek just līdzi tam grūtumam,ko labprātīgi uzņemtais pienākums izraisadzejnieka personīgajā dzīvē.Simpozīja esejas pārlasot, šķiet, ka apcerotBelševicu, paralēli radusies autoru pašportretugalerija, tik personīgs ir katra rakstītājastils un skatpunkts. Dzejnieks Juris Kronbergs,turpretim, rakstot par Belševicas darbu tulkojumiemZiemeļvalstu valodās, savu personīburadikāli apspiedis. Kronbergs, kas allažkatru tēmu mēdz apjozt domu kūleņiem unvārdu spēlītēm, šoreiz devis precīzu, sausustatistiku par Skandināvijā (ieskaitot Islandi)publicētajām Vizmas Belševicas grāmatām,citējis turpat divus dučus zviedru recenzijufragmentu un uzskaitījis visas 18 slavenības,kas piedalījās Vizmai veltītajā piemiņas sarīkojumāStokholmā. Vērā liekams ir Kronbergaminējums par to, ka Vizma Belševica viengadbijusi Nobela Prēmijas otrā kandidāte. Savaraksta noslēgumā Kronbergs deklarē: Nevarbūt tā, ka dzejnieki nomirst un tad tiek aizmirsti(115). Tikai pats dzejnieks Kronbergsšoreiz pazemīgi aizmirsis pateikt, kurš ir tulkojistās astoņas Belševicas grāmatas zviedriski,tā nodrošinot viņas nemirstību ziemeļuplatuma grādos.Nežēlīgu patiesību pauž Ludmilas Azarovasīsais, bet vērtīgais pienesums konferencesmateriāliem, ievietojot grāmatā pāris starpNīlzirgu (Ojāru Vācieti) un Krokodīli (Belševicu)1983. gadā sūtītās vēstules, kā arī Vācieša 70.gadu beigās sagatavotu Paskaidrojumu čekai‘Attiecībā par maniem dzejoļiem, kas paņemtipie Vizmas Belševicas’... Tātad, vēl pēcdesmit gadiem čeka nevar rimties, bet, kāAzarova komentē, vietējās nomenklatūrasaprite kā sarūsējusi centrefūga mala un malatās vecās papīra strēmeles, mēģinot atkārtotišantažēt, iebiedēt, kaut vai formāli (129).Azarovas spriedumi ir asi un nepielūdzami:vietējā vara ir īpaši trula, neizglītota, totiesagresīva... (126), tā ir aunu bars, (kas) spriež,nosoda tavu stāju, izķidā tavas domas un pasludinaspriedumu (131).Sava vieta arī konferences materiāliem pievienotajāmBirutas Lapkašas, Lijas Brīdakasun Laimoņa Pura personīgajām atmiņām15