grāmatas - Jura Žagariņa mājas lapas

– visi viņi sevi sajuta greizus, līkus, sīkus, mazus,maziņus. Katrs no viņiem domāja parmaksu, kas būtu jāmaksā, ja viņš sadomātosizslieties taisns, domāja par iedragāto karjēru,par ceļa zīmi uz Kaukāzu, par uzstāšanosPrāgā, par meitiņu Rozentālos, par dēliņuDārziņos. Un dzīve ir tikai viena, arī tad, ja tājādzīvo telpā bez izejas.Jānis Rokpelnis savā koncentrētā tekstā pieskarasbībeles motīviem Vizmas Belševicasdzejā un dzejnieces intensīvi negatīvajainostājai pret kristietību. Viņa netic ne debesīm,ne ellei, liek vienlīdzības zīmi starpkristietību un komunismu, abus apzīmēdamapar tumšu spēku ideoloģiju. Belševica bībelinovērtē kā literatūru, un Jaunās Derībastekstus izmanto savos darbos antikristīgāinterpretācijā. Arī Uldis Bērziņš liecina, kaBelševica bijusi ārpus baznīcas, un neesmuviņu dzirdējis izsakāmies ne par dvēselesnemirstību, ne augšāmcelšanos miesā (135).Taču Rokpelnis bezdievīgā Grīziņkalna meitasneticībai nojauš dziļākus avotus: Te, tāvien šķiet, ir kāds rūgti personisks pieredzējums.Šo Belševicas dziļo rūgtumu savārakstā komentējusi arī Ieva E. Kalniņa; toskārusi Anda Kubuliņa, runājot par Indriķakonfliktu; un dzejnieces skarbo un nežēlīgointonāciju savā intervijā pieminējusi arī poļužurnāliste Aleksandra Ubertovska (162). Mēsvaram tikai minēt, ka šim lielajam rūgtumamir sakars ar varu, ko bērnībā pārstāvēja viņasmāte un vēlāk ar varu, ko iemiesoja direktīvieorgāni. Tādēļ nebrīnīsimies, ka Belševicaspirmā disidentisma izpausme vērsās pret vecākiem(Rolfa Ekmaņa Parīzes intervija), laitikai vēlāk izvērstos daudz plašākā mērogā.Ko par šo tēmu saka pati dzejniece? Esmuagnostiķe, (..) svarīga ir cilvēka sirdsapziņa(160), un vēstulē Vācietim: ...jo diezgan biežitam, kas iznīcināts, paliek pāri rūgtums pretkatru, kas vēl nav iznīcināts (130). Norādotuz straujo Rietumeiropas sabiedrības sekularizāciju,Rokpelnis Belševicas attieksmi pretreliģiju it kā iesēdina vispārējā bildē. CitējotBelševicas rindas no Dzeltu laika – Dievampar mums nav nekādas daļas (97), Rokpelnismazliet pārcenties, apgalvodams, ka šobrīdtādu nostāju atbalsta vai visa Rietumu pasaule.Ne gluži, ja vien Rokpelnis joprojāmASV un Kanadu pieskaita Rietumu pasaulei.Uldis Bērziņš savās četrās lappusēs ieskicējisun uzstutējis stalažas visai konferencesstruktūrai. Kā rotaļādamies, viņš savā uldiskibērziņiskā stilā pierādījis, ka Vizma tolaik valdošajāpadomju feodālajā iekārtā vienrocīgiradījusi paralēlu neoficiālu hierarchiju, kasietekmējusi sabiedrību pašmājās un citās republikās.Šo Bērziņa tēzi ar vēstures faktiem14Foto: Vilhelms MihailovskisVizma Belševica 1980. gadosspīdoši dokumentējušas Inta Čaklā un DainaBleiere. Bleiere sava raksta noslēgumā secina,ka Belševicas lieta izraisījusi konfrontācijudivu literātu nogrupējumu starpā, ka varanav uzdrošinājusies skaidri un gaiši pateikt,kas ir tas nepieņemamais Belševicas dzejā,un uzdevusi pašiem rakstniekiem tikt ar šoproblēmu galā (61). Novājinātā vara tādāveidā pati radījusi tukšumu, kurā ieperinātiesUlda Bērziņa formulētajai Belševicas paralēlaihierarchijai. Belševica bija izkāpusi aiziekavām. Ulda Bērziņa karaliene ceturtdienāssavā galmā pieņēma gan viltus draugus(ar viltu pret viltu), gan savus domu biedrus(Laimonis Purs, 155). Melnā vara, melnā sotņa,melnais bruņinieks, melnā sakne, bībele,bija ienaidnieki, pret kuriem cīnījās amazoneBelševica. Tur Dievam nebija vietas, to vietuaizņēma pašas Belševicas misijas apziņa unvēlēšanās kļūt par latviešu Žandarku, par izredzēto,par Ulda Bērziņa karalieni, kura valdītuun vadītu. Viena Belševica cīnījās piepildītsev uzlikto sūtību, viena viņa kāpa ugunskurā.Ar savu Indriķi Belševica iemeta sejā savaitautai tās nespēcību un nodevību, darījato stipru diezgan kaut uz brīdi ielūkoties sevacīs un apjaust, ka ir tāds paralēls universs,kurā cilvēks var būt cilvēcīgs. Nomāktajā tautāIndriķis pamodināja pretestību pret pašugļēvumu un pretīgumu pret tādi mēs esamun ir tādi laiki teoriju. Neskatoties uz savukaulu laužamo mūžu, viņa nekad nesalūza.