grāmatas - Jura Žagariņa mājas lapas

šāvienu troksnis otrpus Ventai pie Varkaļiem,un mūsu pļavā iepretī tiem gulēja divi nošautivīri, kas bija atbēguši pāri upei. Viens notiem bija Marijas gaišmatainais brālis.Juceklīgi bija laiki, un daži domāja, ka viņiemjāglābj citi un ka viņus gaida karalauks, betciti domāja, ka viņiem jāglābjas pašiem, undeva savās mājās patvērumu tādiem pašiemkā viņi, kas gribēja bēgt no karalauka, betprotams viņi neaizbēga nekur un viņus atrada,un Žeņēvas konvencija nenozīmēja neko.Pienāca diena, kad dega Jelgava, un krievutanki nebija tālu. Es redzēju noputējušusbraucamos steidzamies ceļā uz Liepāju, unšķita, ka mājas ir izirušas un izkaisījušās uzKurzemītes gaišajiem lielceļiem.Vecmāmiņa negribēja aiziet un pazust svešā,nepazītā malā, bet lielceļš paņēma arī viņuun māju vairs nebija nekur. Svešā, tālā zemēmēs mitām zem kādas vecas īrietes jumta.Tās nebija mājas, tik patvērums, kādi bija bijušidaudzi zem daudziem svešiem jumtiem.Vecā īriete kāpa augšstāvā, kur bijām apmetušiesmēs, lai parunātos ar vecmāmiņu, kadmēs ar brāli bijām darbā, jo viņa, izaudzējusidaudzus bērnus, nu bija palikusi viena unvientuļa tiem aizejot un izklīstot, bet sarunātiesviņām bija grūti, jo vecmāmiņa un īrieteneprata viena otras valodu un mūžam pārprataun nesaprata, kas bija sacīts, un mumsar brāli vienmēr nācās izskaidrot, kas īsti bijateikts un domāts. Varbūt man būtu vajadzējissmieties par šiem mūžīgajiem pārpratumiem,bet es redzēju, cik vientuļas viņas bijaun cik ļoti vēlējās tikt saprastas, un tad mansmiekli vairs nenāca.Varbūt vecmāmiņa tik vientuļa vairs nejutās,kad uz Ameriku atbrauca arī mani vecāki, esapprecējos, un mēs visi kopā noīrējām mājiņu.Vecmāmiņai vairs nebija viņas māju, tas irtiesa, bet viņai bija jumts virs galvas un viņasļaudis bija ar viņu pa brīžam vien, nākotun ejot savās darba gaitās, bet tie saprataviņas valodu un viņa varēja ar tiem sarunāties.Varbūt vecmāmiņa vairs neticēja, ka drīzibūs iespējams visiem atgriezties savās mājās,jo viņa bija beigusi aicināt satiktos tautiešusnākošos Jāņos uz mūsmājām, kā viņamēdza to darīt sākuma gados svešumā, kadviņa satiktajiem tautiešiem mēdza stāstīt, cikjauks ir Jāņkalniņš pie mūsu mājām un cikļoti piemērots Jāņuguņs dedzināšanai un līgošanaiun dejām.“Kārlīt,” mēdza jautāt manam vīram vecmāmiņa,kad redzēja viņu paņemam rokā rītaavīzi, “pastāstiet, lūdzu, kādas tad nu atkalbriesmas ir notikušas pasaulē?”Mans vīrs tad mēdza atstāstīt kaut ko no avīzēizlasītā, kas viņam šķita varētu patikt vecmāmiņai,un viņa tad atsaucās stāstam arsavām domām par notikušo un avīzē aprakstīto,bet man kādreiz atmiņa pieskārās seniemlaikiem un ainām, un es iedomāju vecāslauku mājas virtuvi un mūs visus ap baltinoberzto, garo virtuves galdu rudens vakarāgriežam ābolus žāvēšanai ziemai un, jā, stāstambriesmu un spoku stāstus par senpagājušiemlaikiem, un kā vecmāmiņa pati un Katesvīrs Pēteris bija tie lielākie teicēji, un kāpēc brīža gribējās kājas savilkt sev blakus uzsola, lai pasargātu tās no tā, kas varbūt klussun ļauns bija atsaukts tumsā zem galda, padzirdējis,ka tiek pieminēts.Es klausījos mūsdienu briesmu stāstus undomāju par senajiem, tiem reiz pie virtuvesgarā galda stāstītiem, par kluso, slēpto ļaunumu,kas varbūt mīt sirdīs, pirms piesauktsun aicināts tas parādās pasaulē. Es atcerējosdzejoļa pantu, ko mierīgākos laikos radījisdzejnieks;Ach, wen ich grosse Läster sehe,Verbrechen blutig, kollosal,Nur diese satte Tugend nicht!(Kaut man redzēt lielus grēkus būtuNoziegumus asiņainus, kolosālusTik ne šo tikumību paēdušo!)Vai mēs piesaucām? Vai tie, kas bija pirmsmums, piesauca miera dzīves apnikuši? Untu, es pāri laikam un telpai uzsmaidu Voltēram,tu kas ticēji cilvēka saprātam, kā tamticu es, vai tu nojauti, ka tavs laiks ir pagājis,ka nāks laiks, kad valdīs citi dvēseles spēki,gan tumši, gan degoši, un tu nespēji smietiesbaidīdamies ļaut vaļu tām emocijām, kasvaldīs pēc tava laika un kas pārvarētu saldo,prātīgo smaidu – the sweet smile of reason.oIeva Zole un Māra Ķimele. Skat. 63. lpp.11