grāmatas - Jura Žagariņa mājas lapas

Laima KalniņaŠONAKT PĀRI ZAĻAJAI ROBEŽAIVilciens jau ripoja garām izdegušajai, sabumbotajaiLehrtes stacijai un bija pavisam tuvumanas universitātes pilsētai Braunšveigai,kad ierunājās meiča, kas sēdēja man pretī:“Šonakt pāri zaļajai robežai – vai vēl kādsnāks? Divatā drošāk.”Varbūt, mani, bēgli no turienes, no austrumiem,viņa bija saskatījusi sev līdzīgāku nekācitus līdzbraucējus, un viņas vaicājums bijadomāts tieši man.Bija silta agrās vasaras novakare. Saule gatavojāsrietēt. Četrdesmitie gadi vēl tikai nesenbija pārkāpuši pusei, un robeža starp abāmVācijas pusēm bij zaļa un dzīva, vēl ne tiknāvīga, vēl ne betona un dzelzs, kā tā kļuvavēlāk.Jā, man gribējās pievienoties. Vilināja zaļāvasara, vilināja brūni iedegusī meiča, priecīga,uzņēmīga – tādu ceļa biedreni gribētu.Divatā. Mums varbūt izdotos. Un manas domasjau steidzās garām meičas ceļa mērķimuz tālo krastu.Nometnē, no kuras es braucu, bija atnācējsno Kurzemes. Ja viņam izdevās, vai tas nebijapierādījums, ka iespējams? Varbūt es varētuuz brīdi atgriezties, kaut mirkli redzētatkal mīļās vietas, pabūt tur neilgu laiciņu unatkal šķērsot zaļo robežu uz šo pusi. Varbūtvēl līdzņemot kādu, kas arī bēga un palikapusceļā. Es tad taču zinātu takas un slēptuves.Ja es tagad pabrauktu garām augstskolai– robeža bija tik tuvu, zaļā robeža. Vācumeičas aicinājums – “über die grüne Grenze”skanēja vēl gaisā.Lieki sacīt – saprāts uzvarēja, izsvēra iespējas,un es paliku šaipus zaļajai robežai. Tikaidaudzus gadus vēlāk atnāca stāsti par tiem,kas būtu bijuši ar mums, bet netika. Ja estagad rakstu par viņiem, tad es uz brīdi varunojaukt robežu, kas bija toreiz starp mums.____________________No architektes, prozaiķes, dzejnieces, tulkotājas unjaungaitnieces Laimas Kalniņas grāmatām trimdaslasošajiem latviešiem atmiņā, var droši pieņemt, visvairākpalikuši romāni Atgrieztais rieciens (1981), Valentīnsun viņa sievietes (1982), Brīnišķīgās puķes(1995) un kopā ar Gunaru Janovski sarakstītais Cilvēks,kas gribēja vairāk (1987). Vairāk par Laimu skat.JG236:8.8Uz brīdi es esmu jaunais vīrietis Kurzemē, kaslūko sarunāt laivu uz Zviedriju sievai, bērniemun sev. Viņi ir šeit jau vairākus mēnešus,bet viņiem vēl aizvien nav laimējies. Viņipamazām pārdod lietas, kas viņiem ir līdz, laibērniem un pašiem būtu ko ēst. Sāk zust cerības,bet viņš vēl aizvien meklē. Pagastnamāvakarā balle, un viņš dodas turp. Būs cilvēki,kāds varbūt zinās. Viņš stāv malā un vēro.Pēkšņi – vai tā ir viņa sieva, kas aizvirpuļoviņam garām dejā? Ai, nē! Tikai viņas tērps,pret pārtiku iemainīts, jaunai meičai mugurā.Viņš skatās, un tur vēl ir otrs tērps, ko viņšpazīst, un vēl viens, un vēl. Viņam ir tik dīvainasajūta – it kā garām aizdejotu viņu labās,reiz dzīvotās dienas, it kā pazūdot mājām unierastajai dzīvei būtu pazudusi un izkususiarī viņa sieva. Izkususi šajās jaunajās meičās,kas virpuļo viņam visapkārt.Citi ļaudis, no kuriem mūs šķīra zaļā robeža.Viņi bija jau sasnieguši Vāciju. Ienāca amerikāņi.“Jums jābrauc uz mājām!” Mājas, jā.Bet kad viņi rauga atslēgt sava Rīgas dzīvokļadurvis, tos aiztur ķēde, durvīm priekšāaizlikta, un sveša sieviete, kam jau mugurāmātes Rīgā palikusī svētku dienu blūzīte.Vēl cits stāsts: “Es jau biju Vācijā, bet mammavēstulēs tā lūdza – brauc atpakaļ, braucatpakaļ, mūs izšķirs!” Es atbraucu, bet numan tik daudz grēku! Es tak biju gaidās arī.Mans mazais piedzima cietumā. Mammateica, viņa toreiz naktīs nevarējusi gulēt.Raudādama staigājusi pa Liepājas ielām,glāstīdama drupas.”Es klausos šo stāstu, un man šķiet, es jūturaupjo mūru asumu pie pirkstgaliem un izmisumu,kas arī gandrīz jau kļuvis sataustāmstumsā, kas visapkārt, redzu sievu, kasviena klīst pa naksnīgajām, tumšajām ielām;saprotu, kā var glāstīt sienu aiz ilgām, aizsāpēm, aiz vēlēšanās pieskarties savam bērnam,kad esi atšķirts no saviem mīļajiem.Latvijas rakstniece, laba rakstniece, atceraskara laika badu un – “mēs bijām jau nonākušilīdz Lehrtei, kad mūs atgrieza atpakaļ.”“Lehrte!” Es saraujos, un domas steidzas piestāstītājas. Viņa turpina: “Bet labi vien jau arīir. Tur – otrā pusē – es, droši vien, nekad nebūtukļuvusi rakstniece. Es būtu pārvērtusiesvācu madamiņā vai nonākusi pārjūras atklātānamā.”Pēkšņi mēs esam pazaudējušas viena otru.Piecdesmit gadi veras kā aiza starp mums,kā nejauki ņirdzīga mute. Vācu madamiņa?Prieka nama meiča? Cik tu domā tādas bijastarp mums? Vai vispār bija? Kādēļ tieši tu?