Jūnijs – izlaidumu laiks! sveicam Mālpils novada izglītības iestāžu ...

14Turpinājums no 13. lpp.dabūjuši toreiz uzvārdu Tā viņi te dzīvojuši untīstījušies. Kā jau parasti, vecu veciem bijuši padesmit, divpadsmit bērniem ģimenēs, bet, kurviņi izklīduši, tas nav zināms. Ir tikai zināmstas, ka katru gadu Saldus rajonā visi Lauvaslasās kopā, un tur sabrauc ap 120 Lauvām.Visi mēs skaitāmies pie Suntažu draudzes,jo Juglas upe bija ar Mālpili robeža. Liels placisSuntažu kapos – tur kādi 12 kapi mums ir, betviens kaps – šodien tas ir kapu vidū, bet toreiz,senos laikos, atradās aiz kapu sētas. To cilvēkunav atļāvuši glabāt kapsētā. Viena versija, kaviņš izdarījis pašnāvību, otra versija, ka pilnīginoliedzis Dievu un nav ielaists kapsētā – kā jauķeceris. Šodien tas kaps kapu vidū atrodas –1602. vai 1612.gadā uzraksts, kad viņš glabāts.Ķiceri izpirka no muižas 100 ha. Vecamtēvam(“Ķiceru” saimniekam) bija septiņibērni – piecas meitas un divi dēli. Visas meitas,kā jau meitas, dabūja pūra naudu unaizprecējās. Viena meita “Miglās” – viņa bijaSīlis, otra turpat “Vildēnos” – Emīlija – tā bijaLasis. Pēc tam viņa pārgāja uz Miglām dzīvot,tāpēc iesauca par Miglas Emīliju. Pārējās citur.Un divi brāļi – viens mans tēvs un otrs –tas dabūja tēva mājas un palika “Ķiceros”.Vecaistēvs pārdalīja zemi uz pusēm – manamtēvam 50 un otram dēlam 50 hektāri. Nutā viņi te saimniekoja. 1930.gadā uzcēla šomāju – “Tālavas” – vai nu pats tēvs cēla, vaiar vectēva palīdzību. Vecotēvu un vecomāti esjau vēl piedzīvoju. Viņus nepaņēma 1941.gadā,viņi te palika. 1944.gadā bēga uz Kurzemi arvisiem bēgļiem un tad atkal atpakaļ. Tad viņitika “Ķiceros”, savā mājā, nenāca te nemaz uz“Tālavām”.1933.gadā tēvs atveda sievu no “Valteimiem”,no Mālpils – Rozentāli Emīliju. Viņabija garīgi dziļa, izglītota un inteliģenta. Viņabijusi skaista meitene un daudz pielūdzējubijis – Bendzemnieku Vilis, tad vēl viens unmans tēvs – mans tēvs uzvarēja. Braukušivienreiz zirgā, kā jau tajā laikā jaunieši. Bijisdzeramais, bet nav bijis no kā dzert, glāzītenav bijusi. Novilkuši mammītei kurpi no kājasun dzēruši no viņas kurpītes. Pēc nostāstiemun arī fotogrāfijām var redzēt, ka jaunieši paizejamām dienām ļoti sagājušies savā starpāun braukuši ar zirgiem. Iejūdz ratus – seru ratus– tādus garus, kur labību ved. Iejūdz divuszirgus – bija divjūdzamie un vienjūdzamie serurati. Parasti Ķiceros iejūdza divus zirgus unaiziet – “Miglu”, “Vildēnu”, “Bendzemnieku”,“Jancēnu” jaunatne – pilni rati un brauc. Tadkādā šķūnī viņi dzied un dejo, un priecājas.Spēlē akordeonu vai garmošku, kas nu kurambija, nerunājot jau par tādām reizēm kāLieldienas un Jāņi – tad vispār notika apkārtbraukāšana. Tagad tas ir apklusis, bet agrākļoti braukāja, pat kolhoza laikā, es nevarupateikt atļāva vai ne, bet, kad dzīvoju Allažos,atceros, tad Jāņus nosauca par Apsējībassvētkiem, lai nebūtu pretvalstiski. Meijas,līgošana, viss kā pienākas. Mašīnā pilna kulbavai traktora piekabē braukāja pa mājām riņķīlīdz rīta gaismai – saule jau lielā gabalā, kadno rīta atbrauc mājā.Tēvs saimniekoja un bija ļoti sabiedriskscilvēks, līdz ar to ne vienreiz vien kreņķussavai kundzītei darījis, jo bijis izskatīgs,smuks, un meitenes lipušas riņķī. Viņš koriSidgundā dibināja, teātri spēlēja, un aizsargsVēsturebija. “Zemnieku Savienībā” bija. Par to vissviņa lietā arhīvā. Brālēns zināja stāstīt, par cikviņš vecāks, un brālis Juris arī, ka aramzemetēvam nav bijusi daudz, cik labībai, jo ap14 govīm bija, četri zirgi – divi darba zirgi – lieli,dūšīgi, kas vilka arklu, viens izbraucamais unviens saimniecības zirgs. Juris atceras, ka bijiszirgs Ješka – tāds mierīgs, ar vienu aci. Ar tomeitas vai sievieši katru rītu veduši pienu.Liela saimniecība tēvam nebija, bet arto naudu pietika, lai izdzīvotu ar 14 govīm.Vienīgais produkts bija piens, ko viņi katrurītu ar zirgu Ješku veda uz piena savākšanaspunktu “Mālupēs”.Emīlija Lauva 1933. gadāGalvenais jau tas, ka tēvs bija aizsargs. Viņalietās – nopratināšanas protokolos – ir ļotiinte resanti, man ir šaubas, vai tēvs prata krievuvalodu labi, jo viņam nevarēja būt saska re arkrievu valodu Latvijā, bet pratināšanas protokolsir sastādīts Soļikamskā krievu valodā. Todarīja Latvijas čekists, kas mācēja latviski.Mūs 1941.gada 14.jūnijā no mājām izvedavisus kopā, bet Suntažos, lādējot lopu vagonos,tēvu no mums jau atšķīra Viņš vēl esotpieskrējis Rīgā pie mūsu vagona, bet atrautsatpakaļ. Tēva pratināšana (pēc arhīva dokumentiem)notika 1942.gada 18.februārī, bet17.aprīlī jau viņu nošāva. “Troika” piespriedanāves sodu kā pretvalstiskam elementam.Pratināšanas protokolā ir rakstīts (tulkojumsno krievu valodas) – “Lauva Voldemārs,cēlies no kulaku dzimtas, pats ir kulaks unekspluatējis darbaļaudis, viņš 1927.gadālabprātīgi iestājies aizsargos un pastāvējis tajālīdz pat tās likvidēšanai 1940.gadā, kā arī ir bijiskulaku organizācijas “Zemnieku Savienība”biedrs un pēc padomju varas nodibināšanas1940.gadā Latvijā piedalījies nelegālās aizsargusapulcēs.” Apsūdzība sastādīta 1942.gada9.martā Soļikamskā.Ar to pietika, lai līdz 1940.gadam neatkarīgasvalsts – Latvijas – pilsonim, kārtīgamzemniekam, četru mazgadīgu bērnu tēvam,Latvijas patriotam un aktīvam, gudramcilvēkam, okupanti piespriestu nāves sodunošaujot, ko arī viņi 1942.gada 17.aprīlīMālpils Vēstis Jūnijs 2012izpildīja. Tā arī protokolā rakstīts – nošaut, betpersonīgo mantu – konfiscēt.Ir izkopēti iesniegumi no arhīva, ko sniegušivietējie iedzīvotāji – Zuters un Meidrops parvisiem aizsargiem un viņu ģimenēm – Gruntino “Vildēniem”, Lauvu no “Tālavām”, BlodziņuArtūru, Lāci Pēteri, Graudiņu Augustu,Blodziņu Vili, un citiem. Visa sūdzēšana notiek1940.gadā. Par tēvu nebija nekādas ziņaslīdz pēdējam. Līdz pēdējam mirklim melojaKrievijas varas orgāni, un tā arī mammīteneuzzināja patiesību par tēvu. To uzzināju estikai tagad, kad biju arhīvā. Mammīte, kadviņa 1957.gadā atbrauca no Krievijas mājās,1958. adā aizgāja uz dzimtsarakstu biroju, turviņai izsniedza par tēvu ziņu, ka viņš 1944.gadāmiris no zarnu vēža. Tā viņa nomierinājās, bet,tagad izrādās pavisam kaut kas cits. Nekasnesakrīt. Līdz pēdējam brīdim čekas un padomjuvaras ierēdņi meloja. Par visiem tiemapvainojumiem pratināšanas protokolā (protokolsir uz 8 lapām) tēvs atzīst savu vainupilnībā, rakstīts – “Ja priznaju svoju vinu, japriznaju svoju vinu”(es atzīstu savu vainu).Vienā jautājumā tikai, ka viņš it kā vajājis unpat fiziski izrēķinājies ar vienu zemnieku,kas bijis labs padomju varai, tēvs saka: “Nees kādu vajāju, ne es kādam pirkstu pielicis.”Tad atkal pratinātājs saka: “Vi vrjoķe.U nas jesķ sveģeņije, čto vi eto ģelaļi.”(“Jūsmelojat, mums ir ziņas, ka jūs to darījāt.”)Tā kā tur viss bija vienos vārtos – kā gribēja,tā noformēja. Viss, protams, notiek krievuvalodā, arī paraksts katrā lapā apakšā –Lauva – ir vienādā rokrakstā ar to rakstīto.Esmu pārlicināts, ka ne tēvs rakstīja, ne tēvsto protokolu saprata, ko viņam lasīja. Neviensviņam to netulkoja. Tik daudz prāta čekistiembija, ka šos dokumentus “sacepa” jau sennošautiem cilvēkiem. Tomēr to respektēja,ka kādreiz var saukt pie atbidības un, laikaut ko varētu pēc tam uzrādīt, tika “sacepti”šādi pratināšanas protokoli, kuros notiesātieatzina savu vainu pilnībā. Tautas ienaidnieki,protams, bija jānošauj.Tā noslēdzās mana tēva dzīve šajā saulē.Mammīte ar mums visiem četriem, jo1940.gadā piedzima ceturtais puika – Mārtiņš,palika viena. Es nezinu, cik daudz mammītepaņēma mantas līdzi, cik drēbes, to esnemāku spriest, brālis Juris arī to tā nevarpateikt. Man brauciens uz Sibīriju nav atmiņānemaz. Kā tur mums gāja? Juris vienu otrureizi atceras, ka vilciens ir apstājies pļavās,neapdzīvotā vietā un izlaiduši mūs ārā savasdarīšanas nokārtot un mirušos aprakt, kasvilcienā bija miruši. Un vēl bijis tā, ka vienubrīdi vilciens gājis lielu gabalu atpakaļ,pieaugušie jau nopriecājušies – vai, Dieviņ,mūs ved atpakaļ uz Latviju, bet izrādījās, ka,kā jau Sibīrijā, bija tikai viens sliežu ceļš. Bijasācies karš, un jādod ceļš armijas ešalonam,tāpēc mūsējam vajadzēja braukt krietnu gabaluatpakaļ, lai tiktu no sliedēm nost. Visi priekibija vējā. Brālis atceras šo atpakaļbraukšanuun vairākas stāvvietas, kur tikai izlaiduši, betzaldāti uzreiz visus aplenkuši. Mēs esot aizvestiuz Krasnojarsku, tad uz Kansku, un noKanskas esam vesti automašīnā un izsēdinātivienā sovhozā pie kādas barakas. No kopējāsbarakas mums ierādīta viena istabiņa. Barakājau bijušas nāras. Mamma gājusi darbā, vedusiar vēršiem ūdeni no upes uz fermu. Ļotiprimitīvi – ar spaiņiem smēla un lēja mucās